Cilvēcīgais dzīvnieks

1970. GADA 5. JONIJA EKSPERIMENTS (Profesora Seviljas diktēts ziņojums)

Ivans un Besija nesaņēma kārtējo zivju devu ne pulksten vienpadsmitos, ne astoņpadsmitos, un baseins uz visu dienu tiek izolēts: delfīni nedrīkst nevienu no mums redzēt. Tomēr, tā kā iluminatorā jau laikus tika iemontēts spogulis bez alvas amal- gamas, delfīnu pāra novērošana turpinās, lai gan viņiem novē­rotājs paliek neredzams. Tāpat tiek ierakstītas magnetofonā da­žādās skaņas, ko viņi izlaiž gan ūdenī, gan gaisā.

Pulksten divpadsmitos Ivans un Besija izrāda satraukuma pa­zīmes. Divpadsmitos desmit Ivans izslej galvu virs ūdens un vai­rākkārt enerģiski sauc: «Pā!» Divpadsmitos trīsdesmit trīs ce­turtdaļas viņa ķermeņa parādās virspusē, turēdamies stāvus, viņš ar spēcīgām astes kustībām kāpjas atpakaļ, skatīdamies apkārt, domājams, cerot ieraudzīt kādu no mums baseina tuvumā. Es vēroju viņu ar binokli, stāvēdams aiz plāksnīšu storas savā ka­binetā. Viņš piecas reizes pēc kārtas sparīgi sauc: «Fish!»] Pulk­sten trīspadsmitos viņš atkal parādās tādā pašā pozā, bet, pa­skatījies apkārt, pazūd ūdenī bez kliedzieniem. Bez šaubām, viņš domā, ka nav vērts kliegt, ja tuvumā neviens nav redzams.

No pulksten vienpadsmitiem līdz trīspadsmitiem Besija apmai­nās ar Ivanu daudziem ļoti dzīviem svilpieniem, taču viņa ne reizi neparādās virs ūdens. Uzturēt sakarus ar cilvēkiem acīm­redzot uzdots Ivanam. Besija nav mums naidīga, tikai ļoti attu­rīga, un jau trīs nedēļas mēs velti pūlamies iegūt viņas drau­dzību.

No pulksten trīspadsmitiem līdz astoņpadsmitiem Ivans un Be­sija nododas savām parastajām rotaļām.

Pulksten astoņpadsmitos (otrā barošanas reize) 'atkal ma­nāms satraukums. Atkārtoti, trim lāgiem — pulksten astoņpa­dsmitos vienpadsmit, astoņpadsmitos divdesmit sešās un astoņ­padsmitos četrdesmit piecās minūtēs—, Ivans parādās virs ūdens kā iepriekš, paskatās apkārt, bet klusē. Astoņpadsmitos piec­desmit divās viņš no jauna iznirst un sauc griezīgi spalgā balsī: «Pa!»

Es nolemju parādīties. Viņš mani ierauga, pirms esmu sasnie­dzis baseinu, un sauc: «Fish!» Es pieeju klāt. Mūsu saruna ir šāda:

I. — Fish!

S. — Listen/'

I. — 'Sen!

S. — Pa give fish tonight.

I. — 'night!

S. — Yes. Pa give fish tonight. I. - K!

Tad es mēģinu uzsākt rotaļu. Metu viņam bumbu un saku:

Bet viņš tūlīt pazūd ūdenī un pievienojas Besijai. Viņam ir mans solījums, un ar to pietiek. Toties starp viņu un Besiju sā­kas intensīva svilpienu apmaiņa. Bez šaubām, Fa pavēstī Besi­jai, ka viņi dabūs ēst pēc saules rieta.

Kad sāk tumst, es parādos ar zivju spaini un iekārtojos uz viena no plostiem. Tūlīt piepeld Ivans. Jūsmīgi svilpieni un da­žādas citas skaņas. Arī Besija atpeld, taču turas apmēram divu metru attālumā. Paņemu zivi un saku:

Viņš atkārto: «Bi!», saķer zivi un aiznes Besijai. Paņemu otru zivi, parādu to viņam un saku:

— Fish for Fah

Viņš atkārto: «Fa!», saķer zivi un aprij.

Tā es turpinu, dodams vienu zivi Bi, vienu Fa, pēc tam izlie­kos, ka esmu kļūdījies, un dodu viņam divas zivis pēc kārtas, viņš tūlīt ļoti enerģiski izlabo mani, saukdams: «Bi!», un atdod zivi Besijai.

Pabeidzis barošanu, es palūdzu no Arletas viņas tranzistoru un, rādīdams to Ivanam, jautāju:

(Pirms 6. maija, ieraudzījis kādu no mums ar tranzistoru ro­kās, Ivans allaž sauca: <

Bet šoreiz viņš neļauj sevi kārdināt, ienirst baseinā un atkal sāk rotaļāties ar Besiju. Besija nav apēdusi savu beidzamo zivi, un tagad viņi izliekas, it kā gribētu to viens otram atņemt. Es saucu Ivanu vairākkārt, taču bez panākumiem.

Diskutējami secinājumi:

Izsalkums, kā jau paredzējām, radīja nepieciešamību pēc kon­takta. Var iepriecināt pirmais konstatējums, kas izriet no ekspe­rimenta: Ivans nav aizmirsis savu angļu valodu. Viņš saprata visus manus teikumus un pats izrunāja septiņus vārdus: «Pa, zivs, 'kļaus («klausos» vietā), 'vkarā («vakarā» vietā), 'kei («O'kei» vietā), Bi («Besija» vietā), Fa («Ivans» vietā)». To­ties skaidri atklājās cits fakts, kas nevar iepriecināt: Ivans tīšu­prāt ierobežojis kontaktu ar mums līdz minimumam, ko nosaka galēja nepieciešamība. Varbūt viņš nopratis, ka barības neiz­sniegšana bija sava veida šantāža, lai piespiestu viņu sākt ar mums sarunu. Tādā gadījumā viņš guvis virsroku: viņš dabūja savas zivis, izrunādams iespējami maz vārdu. Varbūt vajadzēs mainīt psiholoģisko pieeju, izturēties pret viņu kā pret personu un censties pārliecināt viņu runāt ar mums, nevis mēģināt pie­spiest uz to mehāniskiem līdzekļiem.

Eksperiments būs jāatkārto, lai apstiprinātu vai atspēkotu šos secinājumus. Bet, manuprāt, no tā gaidāmi tikai ierobežoti re­zultāti.

*

Sai ziņā tu maldies, Maikls sacīja, ne jau reliģiskas vai filo­zofiskas pārliecības dēļ es atsakos no kara dienesta, viņš gu­lēja .uz vēdera karstajās smiltīs, nolicis galvu uz apakšdelma, pievērsis seju Pīteram, Sūzija sēdēja Pīteram otrā pusē un ne­atlaidīgi vēroja viļņu kustību, krasta bangas nebija spēcīgas, okeāns no krasta līdz apvārsnim svītrojās trijās paralēlās strēlēs, palsenā, zilganmelnā un vīna sarkanā, bija ļoti tveicīgs, cauri gaišpelēkai dūmakai spiedās saules svelme, arī ūdens nedeva nekādu atsvaidzinājuma sajūtu, tomēr patīkami bija šeit sēdēt ar Pīteru un Maiklu, klausīties, kā Maikls klāsta savas problēmas, pāri Pītera galvai Sūzija uzmeta viņam ašu skatienu, viņš ir skaists, viņa vārdos tik daudz pārliecības, viņš iededzies' un dzīvo tikai savām idejām, varbūt īstenībā tieši tāpēc es neesmu viņā iemīlējusies, jo viņam jau manis nevajag, Sūzija vēroja milzīgos, rožainos mākoņus, kas bija sastinguši pie apvāršņa ne­vis horizontāli, bet pakāpjveidīgi kā atomsēnes uztūkumi, ja Maik­lam taisnība, tad nākotnē nebūt nevar raudzīties mierīgi, Pīters gulēja uz muguras starp Sūziju un Maiklu, ar kreiso roku sar­gādams acis no palsā atstarojuma, bet labo uzlicis uz Sūzijas rokas, kas drebēja zem viņa delnas kā mazs, silts zvēriņš, viņš centās klausīties uzmanīgi Maikla vārdos, tomēr laiku pa laikam pagrieza galvu pa labi un uzlūkoja Sūziju, kas sēdēja, pievēr­susi seju jūrai, viņš redzēja tās skaisto profilu, katrs vaibsts iezīmējās tik nevainojami precīzi, bet tai pašā laikā šī precizitāte nomierināja, tikai paskatoties vien uz viņu, kļuva skaidrs, ka viņa nav spējīga nodot draudzību, melot par savām jūtām vai neizpildīt solījumu, ik reizi, kad Pīters neatlaidīgāk' uzlūkoja Sūziju, viņš bija pārliecināts, ka skatieni sastapsies, Sūzija tik ļoti atšķīrās no citām meitenēm, nebija ne savtīga, ne paštaisna, viņa vienmēr piedos viņam visu, vienmēr būs viņam līdzās gudra un droša, līdz pasaules galam, un pasaules gals jau nu nepie­nāks rīt, nabaga Maiks, viņš allaž pareģo visādas katastrofas, bet es tam neticu, mēs esam pārāk bagāti, pārāk stipri un lai­mīgi, lai kādam pieteiktu karu, un kurš gan uzdrošinātos pie­teikt karu mums, žēlīgais dievs, viņš paskatījās uz Sūziju, un pēkšņi viņu pārņēma izbrīns: viņa taču ir daudz mazāka, daudz vieglāka un trauslāka par mani, un tomēr, kad viņa ir tepat bla­kus, ar savu mazo rociņu zem manas platās saujas, viņa dod man neticamu drošības sajūtu.

— Es neesmu arī nepretošanās piekritējs, — klusu ierunājās Maikls, saraucis uzacis un domīgi noliecis uz sāna tumšmataino galvu, acis viņam kvēlo iedvesmā, Sūzija domāja, un galva — kā ercenģelim, kas ik brīdi gatavs izvilkt zobenu un ciest taisnī­bas dēļ.

— Nepretošanās piekritēji, — Maikls turpināja, — vispār ne­atzīst karu, bet es atzīstu, es ar prieku būtu kļuvis kareivis un piedalījies otrā pasaules karā, toreiz agresori bija Japāna un nacistu Vācija.,— Pīters atspiedās uz elkoņa un vēroja, kā vilnis, tuvojoties krastam, noapaļojas un ielīkst, bet atplūdu vilnis, ar šļakstu atsities pret slīpo smilšaino liedagu, atpakaļ veldamies, saduras ar uzplūdu vilni, tas saslejas, aprij otru, uzmet kumbru un triecas pret krastu pelēkzaļš, ar baltu putu apmali, vecais zēns Maiks vienmēr bijis drusku ķerts, bet karš Vjetnamā viņam pavisam sajaucis prātu, viņš vairs nav spējīgs domāt ne par ko citu, Pīters atspiedās ar gurniem un nevērīgi izstiepa garās, iede- gušās kājas.

— Lai nu būtu kā būdams, — viņš labsirdīgi noteica, — tevi šis jautājums neskar, tu strādā laboratorijā, kuru subsidē valsts resors.

Brīdi klusējis, Maikls atbildēja:

— Es domāju aiziet no laboratorijas un atklāti izvirzīt šo problēmu, atsakoties no iesaukšanas armija.

Pīters strauji pagriezās pret viņu.

— Aiziet no laboratorijas! Tas ir idiotisms! Mēs taču strādā­jam ar tādu aizrautību!

Maikls pakratīja galvu.

— Pats par sevi mūsu darbs ir aizraujošs, bet mēs strādājam karam.

— Karam? — Sūzija pārvaicāja.

Maikls paskatījās uz viņu un pasmaidīja.

— Delfīnus taču var izmantot arī miera laikā, — Sūzija sa­cīja.

Maikls pagrozīja galvu.

— Jā, starp citu, arī miera laikā.

Viņš turpināja:

— Es redzu, Sūzija, ka tu neesi salīdzinājusi eksperimentus, kas tev gan zināmi tikpat labi kā man. Pointmugu delfīnam uzliek iejūgu un pēc tam viņu trenē: liek peldēt atklātā jūrā un atkal atgriezties pie dresētājiem. Cainaleikā delfīnam māca at­šķirt uz kuģa korpusa vara plāksnīti no alumīnija plāksnītes. Nu, un mēs — visa šī plāna stūrakmens —, 'mēs mēģinām iemā­cīt Fa runāt. Iedomāsimies, ka mums tas izdosies. Un kas no­tiks tālāk? Fa uz zināmu laiku tiks aizsūtīts apmācībās uz Point­mugu, pēc tam uz Cainaleiku, lai papildinātu izglītību. Pēc tam viņam uzliks iejūgu, un šis iejūgs, Sūzija, ir tas pats, kas kara­vīra mugursoma.

— Un tad? — Pīters jautāja. — Kas tur ļauns?

Maikls klusēja, un Pīters atkārtoja jautājumu:

— Kas tur ļauns?

— Nav nekā ļauna, — Maikls gausi atbildēja, — ja karš, kurā mēs paredzam izmantot delfīnus, ir taisnīgs karš.

— Un ja ta's nebūs taisnīgs karš? — Pīters smaidot jautāja.

— Kas tev tā liek domāt?

— Vēsturiskie apstākļi.

— Kādi apstākļi?

— Pīter, — Maikls sacīja, raudzīdamies viņā ļoti nopietni, — tas ir vienkārši neticami, cik maz tu pazīsti pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tu savā pasaules izpratnē esi apstājies pie priekš­stata par cēlsirdīgo Ameriku, kas pieveic ļaunos nacistus un sa­kauj japāņu militāristus.

Viņš brīdi klusēja un tad sacīja ar apvaldītu naidu:

— Tagad agresori esam mēs.

— Kad es saku «tagad»; — viņš pēc brīža turpināja, — tas ir tikai izteiksmes veids. īstenībā amerikāņu ekspansionisms ra­dies jau gadsimta sākumā: man taču nebūs tev jāatgādina mūsu agresijas kari pret Meksiku un Spāniju.

— Paklausies, Maik, — Pīters sapīcis iebilda, — varbūt es nemaz neesmu tāds nejēga, kā tu domā, un šo to saprotu no mūsdienu politiskās situācijas. Savā ziņā es gribu tev piekrist: varbūt amerikāņu ekspansija patiešām ir viena no kolonizācijas formām, bet tādā gadījumā, pirmkārt, tā ir neizbēgama; otrkārt, labāk ir, ka tie esam mēs, nevis krievi vai ķīnieši.

— To sauc par «politisko reālismu», — Maikls paskaidroja, — un tieši šī reālisma vārdā Hitlers mēģināja iekarot Eiropu.

— Tu mūs salīdzini ar Hitleru! Vai tu apzinies, ko runā?

•— Ļoti labi apzinos. To, ko Hitlers mēģināja izdarīt ar ciniskām pavēlēm un visai ierobežotiem līdzekļiem, mēs pat­laban gatavojamies realizēt morāles vārdā un ar kolosāliem līdzekļiem.

— Tas ir neizbēgami, — Pīters piezīmēja, pagrābdams saujā smiltis un ļaudams tām tecēt starp pirkstiem. — Mēs esam vis­bagātākā, visvarenākā, vislabāk apbruņotā un tehniski visvairāk attīstītā tauta.

— Tas nav arguments, — Sūzija noteikti iebilda.

Iestājās klusums. Pīters paskatījās uz Sūziju, brīdi vilcinājās, norija siekalas un turpināja:

— Galu galā mēs taču nesam civilizāciju tautām, par kurām uzņemamies atbildību.

— Nekā tamlīdzīga! — Maikls sašutis atcirta. — Mēs ieceļam šīm tautām asiņainus diktatorus un turam tās nabadzībā.

— Nabadzībā? — Pīters pavīpsnādams atjautāja. — Man drī­zāk šķiet, ka mēs tās apberam ar dolāriem.

— Dolāri aiziet valdītājiem, un nabadzība paliek tautas dala. Paskaties, kas notiek Latīņamerikas zemēs. Uzlikdami ķepu uz viņu izejvielām un pārplūdinādami viņu tirgu ar savām precēm, mēs notiesājam šīs tautas uz stagnāciju viszemākajā attīstības pakāpē.

Iestājās pailgs klusums, tad Pīters pasmīnēdams sacīja:

— Maik, tu runā kā komunists.

Maikls paraustīja plecus, noplātīja rokas un īgni norūca:

— Tā nu tas ir.

Sūzija paskatījās uz Pīteru, atbrīvoja savu roku no viņa rokas un notupās uz ceļiem smiltīs.

— Tev nav nekāda pamata to sacīt, — viņa sadusmota iebilda.

Pīters sarauca uzacis un novērsās.

— Tas jau bija tikai joks, — viņš taisnojās, reizē apjucis un aizkaitināts.

— Taisni tāpēc, — Sūzija atsaucās. — Vai nevarētu mazliet parunāt nopietni?

— Jauki, — Pīters noteica aizvainotā tonī. — Parunāsim no­pietni. Kurš iesāks?

— Es, — Sūzija sacīja.

Iestājās klusums, Sūzija piecēlās un pārsēdās starp abiem jaunekļiem, sakļaudama rokas pār ceļgaliem. Pīters saknieba lūpas un nekustīgu skatienu raudzījās tālē.

— Maik, — Sūzija ierunājās, — pieņemsim, ka tu neierodies uz iesaukumu armijā. Ar ko tu riskē?

— Ar pieciem gadiem cietumā un 10 000 dolāriem soda naudas.

— Praktiski tu upurē savu zinātnieka karjeru.

— Jā.

— Kads no ta labums?

— Es apliecinu, ka Vjetnamas karš ir netaisns.

, — Vai, pēc tavām domām, tāds apliecinājums ir svarīgs?

— Jā. Es domāju, ka ir svarīgs. Ļaudis vienmēr ir satraukti, kad redz cilvēku labprātīgi ejam cietumā, lai aizstāvētu savu viedokli.

— Vai tas nav mazliet teatrāli? — Pīters iejautājās.

— Teatrālais efekts vēl pastiprina iespaidu.

Sūzija nīgri pakratīja galvu.

— Neraudzīsimies uz to no šāda aspekta. Katrā ziņā tas nav galvenais. Maik, — viņa turpināja, — vai tu esi galīgi izlēmis?

— Principā esmu, tikai vēl svārstos par laiku.

— Kāpēc?

— Kad aiziešu no darba, sacelsies briesmīgs tracis, un man negribētos sagādāt nepatikšanas Seviljam. Vislabākais būtu, ja viņam drīz vien izdotos eksperiments ar Ivanu, jo tad viņš kļūs tik slavens un ietekmīgs, ka es varēšu rīkoties, kā man patīk, uz viņu tas vairs neatsauksies.

— Vai tu esi stāstījis Seviljam par saviem plāniem?

— Nē. Seviljam liekas, ka Vjetnamas jautājums viņu neskar. Bet. cerams, ka tad, kad mani apcietinās, viņš par to padomās vairāk.

— Un piesliesies taviem uzskatiem?

— Jā, es ceru. Protams, ja es izvēlos cietumu, tad tikai tāpēc, lai pierādītu, lai pārliecinātu. Un ne jau Sevilju vien. Tomēr, jā­atzīstas, viņu man gribas pārliecināt visvairāk.

— Kāpēc tieši viņu?

— Tāpēc, ka viņš ir cilvēks ar lielu ietekmes spēku.

Un ar tādu kā biklumu Maikls pusbalsī piebilda:

— Arī tāpēc, ka es viņu ļoti mīlu.

— Kā tu domā, — Sūzija turpināja, — kāpēc Sevilja pret šiem jautājumiem ir vienaldzīgs?

— Viņam trūkst informācijas.

— Man šķiet, — Pīters iejaucās, — ka arī viņš neticami maz pazīst pasauli, kurā mēs dzīvojam.

— Klusē, es tevi lūdzu, Pīter, — Sūzija viņu apsauca.

— Es tikai citēju Maiku. Esmu iegaumējis viņa mācību.

— Es tev neesmu devis nekādu mācību.

— Kā nu ne! Tā bija mācība ar veseliem trim punktiem un morāli galā.

— PIter! — Sūzija uzsauca. -

— O'kei! — Pīters atteica un novērsās.

Viņš norija siekalas un piebilda vienaldzīgā balsī:

— Tā kā šeit man vairs nav piekrišanas, es eju peldēties.

Pīters pielēca kājās, ar pāris slaidiem soļiem veica attālumu,

kas šķīra viņu no jūras, un nikni metās bangās.

Sekundi vēlāk viņš uznira un sāka kraulā peldēt atklātā jūrā, peldēt, peldēt, kamēr izsīkst spēki, tad laisties lejā atvērtu muti, īsa agonija, un viss būs beidzies, vēl pirms dažām minūtēm viņš bija tik laimīgs, un pēkšņi dažos mirkļos, ar dažiem vār­diem viņš bija visu pazaudējis, nē, viņam vairs negribējās do­māt, viņš centās elpot ritmiski, peldēja aizvien tālāk lieliskā kraula stilā ar tīri mehānisku precizitāti, bet viņam neizdevās ar ķermeņa kustībām izraut sāpes no smadzenēm, viņš bija zau­dējis, viņš bija tikpat viens un pamests kā suns bez saimnieka, viņš atkal redzēja sev pievērstas Sūzijas acis, «Klusē, Pīter!», tas bija kā pliķis, viņš sajuta savu muskuļu spēku un peldēšanas ātrumu, taču ar visu savu spēcīgo ķermeni viņš iekšēji jutās vājš un gļēvs, viņam briesmīgi gribējās raudāt, un viņš nokaunējies valdīja asaras, tad pēkšņi uznāca niknums, un viņš domāja, kas man daļas gar Vjetnamu un karu, kam no tā būtu labums, ja es liktu sevi ieslodzīt cietumā, kas gan esmu es pret Savienota­jām Valstīm un tiem, kuri valsti vada, nabaga kucēns, kura uzskatus neviens neprasa, kad taisās viņu slīcināt, viņa man zudusi, viņš domāja, viņa mani nicina, šķita, ka galva uzreiz sada­lās divās daļās, sāpes bija tik skaudras, ka kļuva gandrīz jutek­ļiem neuztveramas, viņš bija kā apdullis no trieciena, viņš sa­stinga un pagriezās pret liedagu, tur stāvēja Maikls un Sūzija, un blakus viņiem Sevilja, visi māja ar rokām uz viņa pusi, ierau­dzījis Sevilju, viņš jutās ārkārtīgi atvieglots, viņš sāka, cik ātri vien spēdams, peldēt uz krastu, sekundes. ritēja, kāds satvēra viņu aiz rokas, tad apķērās ap kaklu, tā bija Sūzija, virs ūdens parādījās viņas seja, klāta mirdzošām lāsītēm, un, stāvēdams viļņos metrus divdesmit no krasta, tik tikko noturēdamies kājās, viņš, neatlaidis Sūzijas roku, satraukts un nobažījies pētīja viņas seju, Sevilja atnāca pēc mums, Sūzija sacīja, viņam šķiet, ka ir atradis atrisinājumu, mēs viņam esam vajadzīgi, lai izgatavotu kādu ierīci, Sūzija skatījās uz viņu, Sūzija uzsmaidīja viņam mīļi kā māte, viņš pielika savu lielo, gaišmataino galvu pie viņas galvas un aizvēra acis.

*

Profesors Sevilja bija izdomājis ierīci, kam vajadzēja sadalīt divās daļās apaļo baseinu, kur mita Fa un Besija. Sevilja gri­bēja to pagatavot no koka, ļoti pamatīgu, un sānos atstāt visai platu aili, aizdarāmu ar vertikāli slīdošām durvīm, kuras vinča nolaistu un paceltu. Resnie koka baļķi, kas veidoja karkasu, bija jānostiprina ar betonu, bet šķērssienai tika izmantots trīsdesmit piecus milimetrus biezs jūras saplāksnis, kuru pieskrūvēja un pienagloja pie baļķiem. Tā kā nevarēja būt ne runas par to, ka ierīces būvēšanas laikā izlaistu ūdeni no baseina, tad Pīters uz­vilka skafandru, lai strādātu zem ūdens. Nu Fa bija izdevība iz­spēlēt visvisādus jokus ar Pīteru; visbiežāk viņš rīkojās tā: pie­peldēja no aizmugures un ar galvu mazliet pagrūda Pīteru, tā ka viņš zaudēja līdzsvaru un nogāzās gar zemi. Citreiz, redzē­dams, ka Pīters patlaban skrūvē saplāksni, Fa satvēra mutē viņa roku ar skrūvgriezi un nelaida vaļā, tad izlikās, ka atslābina žokļus, bet, līdzko Pīters mēģināja izvilkt roku, atkal sažņaudza to kā spīlēs. Tā kādas desmit minūtes parotaļājies, Fa aizpel­dēja padižoties Besijai un apmainīties ar viņu jautriem svilpie­niem. Besija pati nekad nepiedalījās tādā ķircināšanā, tomēr šķita, ka viņa vēro visu ar uzjautrinātu skatienu. Pēc Sūzijas do­mām, viņa izturējās gluži kā māte, kas iecietīgi un ar lepnumu noraugās dēla palaidnībās.

Kad šādos nemitīgos traucējumos bija pagājusi vesela diena, ūdenī iemeta tīklu, ko Bobs un Maikls turēja katrs savā galā, cenzdamies atvairīt Fa no Pītera. Fa tūlīt uzsāka rotaļu un lika lietā visus savus trikus, lai pārvarētu šķērsli vai nu pa apakšu, neievērojot svina atsvarus, vai arī lecot tam pāri. Viņš katrā ziņā būtu uzvarējis šai sacensībā, ja Besija, ieraudzījusi tīklu, tūlīt nebūtu aizbēgusi uz baseina otru galu, no kura tagad ska­nēja viņas nemitīgie briesmu signāli, tā ka Fa beidzot meta mieru rotaļai un steidzās viņu mierināt. Besija gulēja ūdenī kā parali­zēta, noliekdama galvu drīz pa kreisi, drīz pa labi, tik tikko kusti­nādama astes spuru un izgrūzdama ārkārtīgi spalgus svilpienus. Tīkls, bez šaubām, atsauca Besijai atmiņā viņas sagūstīšanu, un, spriežot pēc viņas izbailēm, tā bija bijusi ļoti sāpīga. Tagad kļuva saprotams, kāpēc šī delfīnu mātīte ir tik nenormāli bikla attiecībās ar cilvēkiem.

Kad šķērssiena bija gatava, ielika gropēs durvis, neļaujot tām aizdarīties, vinča turēja tās augšā. Sevilja zināja, ka delfīns ne­labprāt peld pa šauru eju — droši vien atceras nejaušu nokļūšanu gūstā starp divām klintīm vai neveiksmīgas kaujas ierobežotā telpā. Paturēdams prātā šo nepatiku, Sevilja bija licis atstāt dur­vīm visai platu aili. Viņš bija arī parūpējies par to, lai šķērssiena un durvis būtu no abām pusēm polsterētas ar stikla vati un apvil­ktas ar plastikātu. Viņš paredzēja, ka Fa mēģinās sagraut šķērs­sienu ar galvas vai, pareizāk sakot, zoda triecieniem. Talab ta bija celta tik stipra, lai izturētu delfīna briesmīgos triecienus, no kuriem viens vienīgs spēj nobeigt haizivi, bet profesoram rūpēja ari, lai Fa savā trakumā nenositas pats. Tāpēc šķērssiena pacēlās pilnus divus metrus virs ūdens līmeņa, lai Fa nevarētu vienā rā­vienā pārlēkt tai pāri, un virsējās daļas polsterējums bija vēl bie­zāks, jo Sevilja paredzēja, ka Fa savās izmisīgajās pūlēs nokļūt otr­pus aizžogojuma katrā ziņā atdursies tieši pret sienas augšdaļu.

Sevilja bija pārvērtējis Fa neuzticēšanos. Nepagāja ne stunda pēc šķērssienas pabeigšanas, kad Fa pa viņam atstāto aili jau iepeldēja baseina otrā daļā, apmeta tur loku un atgriezās pie Be­sijas. Abi apmainījās brāzmainiem svilpieniem, it kā Besija norai­dītu Fa uzaicinājumu sekot viņam un ar šo noraidījumu būtu viņu sadusmojusi. Fa atkal izpeldēja caur aili, atpeldēja atpakaļ un sauca Besiju, taču viņa neļāvās pierunāties. Tad viņš, liekas, sabozās, apmeta vairākus lokus savā baseina daļā, neatgriezda­mies pie Besijas, kas joprojām turējās savrup. Tāda rīcība sa­trauca Besiju, kļuva .dzirdami viņas žēlie saucieni. Bet viņai ar­vien vēl neizdevās pārvarēt biklumu.

Tā kā Fa saīgums turpinājās, Sevilja nolēma to izmantot un tūlīt sākt eksperimentu. Viņš pamāja Maiklam, Maikls iedarbināja vinču, durvis viegli slīdēja lejup un noslēdza aili: Fa un Besija bija šķirti. Sevilja paskatījās pulkstenī un skaļi sacīja: «Četrpa­dsmit un sešpadsmit minūtes.» Tad ar zināmu svinīgumu atkār­toja: «1970. gada 12. jūnijā, pulksten četrpadsmitos sešpadsmit.»- Viņš paskatījās uz saviem līdzstrādniekiem, kas klusā saprindzi- nājumā stāvēja abās pusēs baseinam.

Kad durvis nolaidās, Fa bija uzgriezis ailei muguru. Tā kā apakšējā daļa jau bija ūdenī, nedzirdēja nekāda šļaksta, durvis slīdēja klusu līdz pēdējai gropei, ar vieglu dunu atsizdamās pret to. Fa apgriezās, viņš nebija redzējis durvis aizdarāmies, un tikai tagad ieraudzīja, ka aili, caur kuru viņš bija peldējis, noslēdz siena, kas bija pilnīgi līdzīga pārējam aizžogojumam. Delfīns sa­stinga, šūpodams galvu te uz vienu, te otru pusi, lai labāk re­dzētu, tad gausi piepeldēja pie durvīm un pamatīgi izpētīja tās no apakšas līdz augšai. Viņš neizlaida nevienu skaņu. Ticis galā ar durvīm, viņš tikpat rūpīgi apskatīja visu šķērssienu no labās malas līdz kreisajai. Tad viņš atkāpās un, izslējis virs ūdens trīs ceturtdaļas auguma,, ar astes kustībām noturēdamies tādā stā­voklī, novērtēja šķēršļa virsbūves augstumu. Pēc tam viņš ap­meta vairākus lokus pa baseinu. Ne uz brīdi viņš nezaudēja mieru un pašpaļāvību. Bija radusies jauna problēma, un viņš pārdomāja, kā to atrisināt.

Besija tūlīt reaģēja pavisam citādi. Viņa skatījās uz draudīgo^ caurumu, kur bija pazudis Fa, un redzēja nolaižamies durvis, ka» tagad šķīra viņus. Tai pašā mirklī viņa nodomāja, ka zaudējusi Fa uz visiem laikiem, un ļāva vaļu izmisumam: viņa sāka riņķot pa savu baseina pusi, izgrūzdama nemitīgus palīgā saucienus.

Šie saucieni acumirklī iedarbojās uz Fa. Viņš vairākkārt uzmun­drinoši iesvilpās, balstīdamies uz astes, izslējās virs ūdens, cerē­dams ieraudzīt Besiju, bet, kad tas neizdevās, nolēma rīkoties. Viņš izšķīrās vērst visus spēkus pret durvīm, — vai nu tāpēc, ka atzina to par vājāko posmu aizžogojumā, vai tāpēc, ka, sadragājis' durvis, cerēja atkal atrast eju, pa kuru bija peldējis. Fa novieto­jās pašā baseina galā, izlieca muguru, ieelpodams gaisu, sastinga un, izslējis zodu, zibenīgā ātrumā traucās pret šķērsli. Trieciens; bija tik spēcīgs, ka durvis salīgojās gropēs, tomēr pašas gropes, kas bija pietiekami platas un pieskrūvētas pie karkasa ar stip­rām vara skrūvēm, nekustējās,

— Tūlīt viņš sāks atkal, — Sevilja piezīmēja klusinātā balsL

Maikls paskatījās uz profesoru un ievēroja, ka viņam raustās seja.

— Es priecājos, ka durvis ir polsterētas, — Sevilja sacīja. Pa­manījis, ka rokas dreb, viņš tās iebāza kabatā. — Pat ar visu to* es baidos, ka tik viņš nenositas.

Arleta nenovērsa no Seviljas acis, viņa skaidri zināja, ko viņš pārdzīvo, un tai brīdī, kad Sevilja paslēpa rokas kabatās, viņai: ļoti gribējās saņemt viņa galvu un piekļaut sev pie krūtīm.

— Cerams, ka Fa zinās ieturēt mēru? — Sūzija it kā šaubīda­mās sacīja.

— Protams, — Sevilja atbildēja. — Bet būs viens ļoti bīstams- moments: kad viņš apjautīs, ka nespēj tikt galā ar šķērsli.

Pīters samirkšķināja acis, paskatījās uz Sūziju un vaicāja:

— Vai jūs ar to gribat sacīt, ka viņš varētu tīšām nosisties aiz izmisuma, ka zaudējis Sūziju?

— Jūs gribējāt sacīt — Besiju? — Arleta smaidīdama izlaboja.

— Jā, protams, Besiju. Kāds es esmu stulbenis . ..

— Nezinu, kā varētu viņu atturēt, — Sevilja sacīja. — Man liekas, es rotaļājos ar viņa dzīvību.

— Vai tas jūs nomāc, ka rotaļājaties ar viņa dzīvību? — Liza­bete negaidot iejautājās tik dzēlīgi, ka Sevilja nodrebēja.

Viņš grasījās atbildēt, bet tad pārdomāja un cieta klusu, pa­likdams nekustīgi stāvam, abas rokas kabatās, nenovērsis acu no Ivana.

— Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, — Lizabete atgādināja.

— Man nepatīk jūsu tonis, — Sevilja teica, joprojām nenolaiz- dams acu no Ivana, — un tāpēc es jums neatbildēju. Bet tagad, —

viņš turpināja nogurušā balsī un viegli pamāja ar roku, it kā at­gaiņādams mušu, — es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs klusētu, man jākoncentrējas eksperimentam.

— Vai jūs man pavēlat klusēt? — Lizabete sašutusi noprasīja.

— Tā es neizteicos, — Sevilja atbildēja, — bet, ja gribat zināt manas domas, tad tā gandrīz ir.

Iestājās klusums.

— Tādā gadījumā man vairs te nav ko darīt, — Lizabete sa­cīja, strauji pagriezdamās uz papēžiem.

— Jūs esat darbā, — Sevilja aizrādīja.

Viņš runāja ļoti mierīgi, nepaaugstinādams toni, taču balss ska­nēja skarbi.

— Es vairs neesmu darbā,-— Lizabete pār plecu izmeta, — es iesniedzu atlūgumos.

— Kamēr neesmu to pieņēmis, jūs neesat atbrīvota no saviem pienākumiem.

— Vai jūs to pieņemsit? — Lizabete jautāja, apstādamās un skatīdamās Seviljā ar naidā zalgojošām acīm.

— Iesniedziet man rakstveida atlūgumos, — Sevilja ledainā tonī atbildēja, — es jums paziņošu savu lēmumu.

— Kāda liekulība! — Lizabete iesaucās.

Viņa uzgrieza muguru un aizgāja, Sevilja ar acīm pavadīja viņas atlētiskos plecus un nopūtās. Exit Lizabete. Tas notika ļoti ātri un pārāk agri, taču tagad, kad viss bija galā, viņš juta at­vieglojumu.

Fa pārstāja riņķot pa savu baseina pusi, ievilka elpu, sastinga un atkal kā lode metās pret durvīm. Durvis gropēs salīgojās, bet tas arī bija viss. Fa atkal sāka riņķot, apritēja dažas sekundes, un viņpus šķērssienas no jauna atskanēja Besijas palīgā saucieni. Tad Fa, balstīdamies uz asti, izslējās un tādā pozā atkāpās līdz baseina malai, taču laikam jau viņš nosprieda, ka pārlēkt pār šķērsli nav iespējams, jo viņš tūlīt atkrita ūdenī un, izstiepis zodu uz priekšu, vēlreiz metās pret durvīm. Tad viņi atkal apmainījās ilgiem svilpieniem un pēc tāda kā atpūtas brīža Ivans deva dur­vīm trešo vareno triecienu. Pēc desmitā trieciena kļuva skaidrs, ka viņš vairs necer izgāzt durvis vienā rāvienā, bet nolēmis tās izkustināt pamazām. Tāpat kļuva skaidrs, ka viņš rīkojas pēc no­teiktas sistēmas, ne mirkli nezaudēdams savu apbrīnojamo aukst­asinību.

— Piecpadsmit un divdesmit minūtes, — Sevilja piezīmēja. — Jau vairāk nekā stundu viņš sitas pret durvīm. Un nemaz ne­izskatās noguris. Mēs vēl ilgi te stāvēsim.

Arleta nogrozīja galvu.

— Mani pārsteidz, ka viņš reaģē kā saprātīga būtne — mierīgi,

pārdomāti, un neplosās neprātīgās bailēs kā slazdā notverts dzīvnieks.

— Es jums piekrītu, — Maikls sacīja, — tomēr man šķiet, ka jūs drusku pārvērtējat Fa saprātu. Cilvēks jau būtu atģidies, ka visas viņa pūles veltīgas.

— Kā gan lai Fa atģistos, — Sūzija strauji iebilda, — ja ne­zina, kas ir durvis, nezina pat, kas ir koks, pirmoreiz mūžā sadu­ras ar pilnīgi svešu matēriju. Kur viņam var rasties priekšstats par tās izturibu?

Sevilja paskatījās uz Sūziju.

— Es jums piekrītu, Sūzija. Kā lai viņš zinātu, cik stiprs ir koks, pirms viņš nav to pārbaudījis? Tomēr, es domāju, drīz viņš sapratīs, ka sagraut šķērsli nav viņa spēkos.

— Un kā mēs to uzzināsim? — Sūzija jautāja. — Pēc viņa plosīšanās, pēc viņa izmisuma?

Sevilja pakratīja galvu.

— Es no tā baidījos, bet tagad baidos daudz mazāk. Mani pār­steidz viņa miers. Manuprāt, par to, ka viņš atteicies no mēģinā­jumiem sagraut šķērssienu, mēs uzzināsim, kad viņš lūgs mums palīdzību, lai atrisinātu šo problēmu.

Tai pašā mirklī Fa izslēja galvu no ūdens un sauca griezīgā balsī:

— Pa!

Sevilja, kas atradas šīs baseina puses otrā galā, steidzīgiem soļiem tuvojās Fa un, pamājis pārējiem, lai cieš klusu, noliecās pār ūdeni.

Aizritēja apaļa sekunde, un ar neparastu spēku atskanēja at­bilde, kurā vārda «Bi» labiālā «b» skaņa nodunēja kā sprādziens, bet «i» bija gari stiepts kā svilpienā.

— Bi-i-ī-ī! . . .

Sevilja vēlreiz aši pamāja ar labo roku un klusēja, nenovērs­dams acis no Fa. Viņa melnīgsnējā seja bija nobālusi, vaibsti sa­springti savilkušies, piere norasojusi sviedriem.

Fa grozīja galvu te pa labi, te pa kreisi, skatīdamies uz Se­vilju, un tad atkārtoja ar tikpat skaļi dunošu «b»:

— Bi-i-ī-ī! . . .

Sevilja joprojām klusēja. Ar strauju astes vēzienu Fa piepel­dēja viņam klāt un, kā bija paradis pirms Besijas ierašanās, pil­nīgi izbāza galvu no ūdens un nolika uz baseina malas.

— Pa!

— Yes, Fa? — Sevilja atjautaja un pietupies glastīja viņam galvu.

— Bi-i-I-ī!. ..

Sevilja klusēja. Fa cieši paraudzijas uz viņu. Delfīna acī bija lasāms izbrīns.

— Pa!

— Yes, Fa?

— Bi-i-ī-ī!…

— No, — Sevilja atbildēja.

Fa vēlreiz izbrīnījies paskatījās uz viņu un likās kaut kam koncentrējamies, tad ļoti skaidri, ar desmitdaļu sekundes ilgu pauzi pēc katra vārda, sacīja:

— Mans dievs! — Sevilja nočukstēja.

Sviedri viņam tecēja aumaļām un rokas atkal sāka drebēt. Viņš atkārtoja:

— Pa give Bi?

— 'Stand? — Fa noprasīja spalgā balsī.

— Yes.

Fa pacēla galvu no baseina malas un papeldēja gabaliņu nos­tāk, it kā lai labāk redzētu sarunas biedru.

— 'Sen, — Fa atkārtoja.

Sevilja atspiedās ar vienu roku pret baseina malu un spalgā, aprautā balsī, it kā atdarinādams delfīna balsi, lēnām runāja:

— Pa give Bi night! — Fa atkārtoja un tūlīt, brāzmaina prieka pārņemts, vēlreiz iesaucās: — "Night!

—* Yes, Fa, 'night.

Fa izslējās virs ūdens un, pagriezies pret šķērssienu, izgrūda veselu rindu satrauktu svilpienu. Besija viņam atbildēja.

— Listen, Fa, — Sevilja sacīja.

— 'Sen!

— Fa speak. Pa give Bi 'night.

— 'Stand! — Fa tūlīt atbildēja

Un priecīgi, gandrīz gavilējoši atkārtoja:

— Fa speak. Pa give Bi night! Sevilja stāvēja kā sastindzis.

— 'Stand! — Fa iesaucās un ar spēcīgu astes sitienu apšļāca

Sevilju no galvas līdz papēžiem. — 'Stand! — viņš atkārtoja ar tādiem kā triumfējošiem smiekliem un palēcās gaisā.

Sevilja piecēlās.

— Mans dievs, mans dievs, — viņš čukstēja, pārlaizdams acis saviem līdzstrādniekiem, kas stāvēja ap viņu, sastinguši kā statu­jas; no viņa straumēm tecēja ūdens, viņam bija grūti parunāt. — Mans dievs, — viņš turpināja, tik tikko dabūdams vārdus pār lūpām, — mes esam uzvarējuši, viņš pārgāja no vārda pie tei­kuma! — un, pagriezies pret Fa, izstiepis pret debesīm abas ro­kas, viņš kliedza kā ārprātīgais:

— Pa give Bi 'night!

— 'Stand! — delfīns atsaucās, ar varenu lēcienu izšaudamies virs ūdens.