Cilvēcīgais dzīvnieks

VIII IZRAKSTS NO PROFESORA SEVILJAS DIENASGRĀMATAS

15. Edemss man paziņoja pa telefonu, bet 17. Lorrimers ap­stiprināja ar vēstuli, ka Komisija nolēmusi publicēt manu pētī­jumu rezultātus amerikāņu un starptautiskajā presē. Tai pašā dienā, tas ir, 17., Edemss no Vašingtonas ieradās Floridā, lai pārrunātu ar mani drošības jautājumus sakarā ar preses kon­ferenci, kurai vajadzēja notikt 20. Lai laboratorijas atrašanās vieta paliktu nezināma, tika nolemts Fa un Bi pastiprinātas ap­sardzes pavadībā lidmašīnā nogādāt uz kādu Floridas okeanā- riju, kas īpaši šim gadījumam tika noīrēts. Pēc mana lūguma, preses konferences auditorija nedrīkstēja pārsniegt simt personu, ieskaitot televīzijas darbiniekus, lai troknis un kņada nesamulsi­nātu Fa un Bi. To pašu iemeslu pēc žurnālisti tika lūgti pārāk skaļi neizrādīt savas emocijas, bet, kā būs redzams, šo notei­kumu reti kāds ievēroja, varbūt vienīgi pašā sākumā.

Edemss ierosināja, lai intervijas laikā Fa un Bi atrastos uz sauszemes, kur vajadzības gadījumā viņus varētu atsvaidzināt ar slapjiem palagiem vai aplaistīšanu, taču, manuprāt, tādi ap­stākļi abus delfīnus tikai satrauktu, un tāpēc es noraidīju šo priekšlikumu. Es uzskatīju par pareizāku atstāt viņus ierastajā vidē, tikai piepildīt baseinu līdz pašām malām, lai, atbildēdami uz jautājumiem, viņi varētu ērti nolikt galvu uz baseina ap­males.

Kad preses konferenci atklāja, nevienam no klātesošajiem žurnālistiem nebija ne jausmas, par ko tajā būs runa, tik labi bija glabāts noslēpums. Laboratorijas darbinieki un es iegājām reizē ar žurnālistiem, tāpat kā viņiem, mums bija caurlaides, mēs apsēdāmies amfiteātra pirmajā rindā, it kā lai noskatītos pa­rastu izrādi, kurā delfīni izpilda dažādus akrobātiskus trikus.

Abi drošības dienesti bija bagātīgi pārstāvēti, un Arleta ar aci parādīja man misteru C, kurš pazemīgi bija apsēdies piektajā rindā; viņš īzskatijas tieši tads, kadu Arleta viņu bija man ap­rakstījusi: apaļīgs, blonds, omulīgs, ar saltu skatienu. Netālu no viņa es pamanīju «tikpat lielo kā daba, bet ne tik dabisko» misis Greisu Fergusoni, kura, līdzko mans skatiens apstājās pie viņas, pacēla labo roku un, saliekusi pirkstus, kustināja tos, it kā spēlēdama klavieres. Domājams, viņas vīram, starp citu, pie­der arī kāda avīze un viņai izdevies dabūt kāda nabaga avīž­nieka. caurlaidi. Viņa bija ģērbusies tā, kā, pēc viņas domām, žurnālistiem vajadzēja ģērbties: baltos, plisētos svārkos un baltā blūzītē bez piedurknēm. Bet nezin kāpēc visvienkāršākie ap­ģērba gabali viņai mugurā izskatījās dārgi. Pirms Lorrimers deva man vārdu, viņa paguva atsūtīt man četrkārt salocītu zī­mīti:

«Dārgais Henrij, esmu tik laimīga Jūsu dēļ.

Greisa.»

Lorrimera klātbūtne un fakts, ka viņš pats ar īsu uzrunu at­klāja preses konferenci, pierādīja, ka arī valsts resors grib bau­dīt slavu, pēc tam kad izturētas grūtības, vismaz finansiālās. Saprazdams, ka žurnālistus ārkārtīgi intriģē viņa apsolītais at­klājums, par kuru žurnālisti zināja vienīgi to, ka tas būs sensa­cionāls, Lorrimers atļāvās mazu spēli, nemitīgi uzsvērdams at­klājuma svarīgumu, bet pavēstīdams to tikai pašās runas beigās bez kādiem sīkākiem paskaidrojumiem. Tas tika izdarīts ļoti veikli. Vispirms viņš auditorijai stādīja priekšā delfīnus, manus līdzstrādniekus un mani pašu. Viņš paziņoja, ka preses konfe­rence ilgs augstākais stundu, jo profesors Sevilja baidoties, ka tik daudzu cilvēku klātbūtne, fotogrāfu zibspuldžu uzliesmojumi un televīzijas starmeši varētu nogurdināt delfīnus. Tālāk viņš uzsvēra, ka žurnālistiem tas esot ļoti liels gods piedalīties tik nozīmīgā preses konferencē, jo 1971. gada 20. februāris noteikti palikšot Savienoto Valstu un visas planētas vēsturē tikpat ievē­rojama diena kā dienas, kad notika pirmās eksperimentālās atom­bumbas sprādziens Alamogardo un pirmais cilvēka lidojums kos­mosā.

Taču profesors Sevilja ar saviem līdzstrādniekiem nav izgud­rojis nekādu jaunu ieroci, viņš piebilda, nav atklāta nekāda jauna viela vai vielu kombinācija, un, vismaz pavirši raugoties, sasnie­gumi varētu nelikties tik sensacionāli kā uzvara pār atomu un izplatījumu. Tomēr, ja būtu iespējams ar citiem delfīniem panākt tikpat izcilus rezultātus, kādus profesors Sevilja panācis ar Fa un Bi, tad cilvēks drīzā laikā sasniegtu absolūtu kundzību ne tikai uz jūras, bet arī okeānu dzīlēs, un šādu kundzību' ar katru dienu vairāk prasot brīvības un demokrātijas interesēs.

Lorrimers beidza, sacīdams, ka tagad viņš dodot vārdu man un lūdzot pastāstīt par mana sensacionālā eksperimenta gaitu, jo man esot bijis gods pirmajam atrisināt «problēmu par arti­kulētas valodas sakaru nodibināšanu starp cilvēkiem un dzīv­niekiem».

Lorrimers izrunāja šo teikumu tik ātri un tik piepeši apsēdās, ka gaisā jautās satraukums, ko pavadīja pārsteiguma pilni iz­saucieni: «Kas? Ko viņš teica? Par ko īsti ir runa?» To jautā­dami, cilvēki apjukuši skatījās cits uz citu.

Tiklīdz Lorrimers apsēdās, es piecēlos un, pagriezis muguru baseinam, kur draiskojās Fa un Bi, tomēr ne uz mirkli neaizpeld- dēdami viens no otra tālāk par metru, nostājos pretī žurnālis­tiem. Varbūt daži no viņiem kaut ko zināja par mani, jo es biju lasījis lekcijas, kuras tika pieminētas presē, taču nekādā ziņā es nebiju tik populārs delfinologs kā doktors Lillī, kas 1961. gadā bija laidis klajā zināmo bestselleru. Jāatceras, ka daudzi, izla­sījuši grāmatu, mazliet pārsteidzīgi secināja, ka doktors Lillī sa­runājas ar saviem delfīniem angliski. īstenībā autors neko tam­līdzīgu neapgalvo, viņš tikai apliecina, ka tas ir iespējams, un to var uzskatīt par viņa nopelnu. Grāmata uzrakstīta dzīvā, sais­tošā valodā, ilustrēta ar daudziem uzņēmumiem, kur redzami delfīni, doktors Lillī pats un viņa sieva (tiešām pievilcīga sie­viete), un tās populāritāte, starp citu, ir pilnīgi pelnīta. Daži del- finologi (es neesmu viņu vidū) uztraucās, ka grāmata atnesusi doktoram Lillī slavu, uz kādu viņa pētījumi vēl nedod viņam tie­sības. Liekas, daži no klātesošajiem žurnālistiem bija iepriekš painteresējušies par manu biogrāfiju, bet citi nebija papūlējušies ievākt informāciju, un, kad es piecēlos, kāds resns sarkanmatis ap gadiem trīsdesmit paskaļā balsī jautāja savam blakussēdētā­jam: «Kas šis Semilja ir par tipu?»

Stāstīdams par mūsu eksperimenta gaitu un sasniegtajiem rezultātiem, es vēroju klausītāju sejas, kurās atspoguļojās aiz­vien lielāks pārsteigums. Tas sasniedza kulmināciju, kad es audi­torijai atklāju, ka Fa prot lasīt. Sacēlās tāds troksnis, ka mani vārdi vairs nebija dzirdami, no visām pusēm skanēja izsau­cieni, bira jautājumi, un vienu no tiem skaļu smieklu pavadībā atkārtoja vairāki cilvēki: «Bet kā viņš pāršķir lapas?» Es atbil­dēju: «Viņš varētu to darīt ar sānu spurām, jo delfīni rīkojas ar tām ļoti veikli, taču patiesības labad esmu spiests sacīt, ka viņš šķir lapas ar mēli.» (Smiekli un izsaucieni.)

Es turpināju izklāstu, cik iespējams, to saīsinot, jo man gri­bējās zināt, kā Fa izturēsies tik lielas auditorijas priekšā. Bet man nebija ko bažīties. Delfīnam ir tik līkumota, galos uz augšu izliekta mutes līnija, ka, tiklīdz viņš ver muti, izskatās, it kā viņš sirsnīgi smietos, un Fa patiešām bieži atver muti. Fa ir ļoti sabiedrisks. Būdams pēc rakstura bezbēdīgs, pļāpīgs, lielīgs, iz­aicinošs, viņš ar sajūsmu izrādīja sevi, šķiet, jutās glaimots, kad viņa atbildes izraisīja smieklus, un aiz prieka lēca gaisā katrreiz, kad viņam aplaudēja.

Kas attiecas uz žurnālistu jautājumiem, tie bija tādi, kādus varēja gaidīt: daži bija nopietni, taču lielākā daļa tiecās tikai pēc komiska efekta. Visas preses konferences līdzinās cita citai, tas ir briesmīgs mistrojums, labākais tur jaucas-kopā ar sliktāko. Kā būs redzams tālāk, žurnālisti ne vienmēr prata saskatīt atšķi­rību starp pirmo delfīnu, kas iemācījies runāt cilvēku valodu, un kinozvaigzni, kura kļuvusi slavena ar savas privātās dzīves dīvai­nībām. Taisnību sakot, neievērot šīs atšķirības neviļus mudināja pats Fa ar savām asprātīgajām atbildēm un rotaļīgo domāšanu.

Gribu vēl piezīmēt, ka preses konferences laikā mani patīkami pārsteidza Bi. Viņas uzvedībā vairs nebija ne miņas no senākā bikluma, kura dēļ mums agrāk bija tik grūti viņai tuvoties. Tas pēdējā pusgada laikā bija pamazām izzudis: kopš tā brīža, kad viņa, domājams, pēc Fa neatlaidīgiem skubinājumiem, bija sā­kusi runāt. Starp citu, kad bija sperts izšķirīgais solis, Bi pār­ņēma sacensības gars un viņa mācījās tik uzcītīgi, ka panāca Fa valodas prasmē un izrunā pat pārspēja. Tādu pašu sacensī­bas gatavību Bi parādīja preses konferencē. Viņa neplātījās kā Fa un nekad neatbildēja viņa vietā, taču ļoti labi apzinājās, ka jūras dzīļu pazīšana dod viņai lielu priekšrocību, un prata to īstajā brīdī veikli izmantot.

*