Cilvēcīgais dzīvnieks

SEVILJAS UN EDEMSA SARUNA 1972. GADA 22. JOLIJA, DOKUMENTS 56-279 SLEPENI

EDEMSS: — Es ļoti priecājos, jūs atkal satikdams. Mēs ne­esam redzējušies, kā liekas, kopš preses konferences septiņdesmitā gada 20. februārī, taču jūs bijāt tik laipns un atsūtījāt man savas grāmatas eksemplāru. Man teica, ka tā esot ļoti ātri izpirkta.

SEVILJA: — Man par lielu izbrīnu. Jo tajā ir tikai fakti, bez papildinājumiem, kādus ieteica Brikers.

EDEMSS: — Bet, ziniet, laikam tieši tāds nopietnums patīk lasītājam.

SEVILJA: — Goldsteins to izskaidro daudz ciniskāk. Viņš domā, ka grāmata būtu tik un tā izpirkta, pat tad, ja es to būtu rakstījis ar kāju.

EDEMSS: — Man gan tā neliekas. Jūsu atsaukšanās uz Džimu Krūneru loti uzjautrināja Lorrimeru. Jums nepatīk Krūners?

SEVILJA: — Nē.

EDEMSS: — Es neesmu ar jums vienis pratis. Ja Kruneru ieve­lēs, es ticu, ka viņš liks plūst svaigām asinīm pa mūsu vecās administrācijas dzīslām.

SEVILJA: — Cerēsim, ka tās būs vienīgās asinis, kam viņš liks plūst.

EDEMSS: — Vai jūs domājat, ka viņš ir tik nežēlīgs?

SEVILJA: — Es domāju, ka viņš darīs visu, ko no viņa pra­sīs.

EDEMSS: — O, jūs esat pesimists! Vai esat apmierināts ar Goldsteina pakalpojumiem?

SEVILJA: — Ļoti. Atklāti sakot, es bez viņa vairs nevaru iz­tikt. Viņš ir mans draugs.

EDEMSS: — Tas mani ārkārtīgi iepriecina. Nupat uzzināju, ka jūsu grāmata tiks tulkota divdesmit trijās valodās un ka Holi­vuda pēc tās uzņems filmu.

SEVILJA: — Pareizi gan.

EDEMSS: — Zinu arī, ka «Look» nopircis no jums iepriekšējas publicēšanas tiesības par sešsimt sešdesmit tūkstošiem dolāru.

Turklāt Brikers pārdevis postpublikācijas tiesības kabatas izdevu­mam nesaīsinātā veidā par piecsimt tūkstošiem dolāru un saīsi­nātā veidā «Reader's Digest» par četrsimt tūkstošiem dolāru. Brikers var aplaizīties.

SEVILJA: — Goldsteins nu gan to jums nav teicis.

EDEMSS: — Nē. Goldsteina diskrēcija ir apbrīnojama. Sos skaitļus pagājušajā nedēļā bija publicējis «Time». Pēc «Time» aprēķiniem, jūsu autora honorārs, ieskaitot filmu un tulkojumus, sasniedz vai drīzumā sasniegs trīs miljonus dolāru. Vai tā ir?

SEVILJA: — Bravo, «Time»!

EDEMSS: — Ko cilvēks pārdzīvo, kļūdams miljonārs?

SEVILJA: — Starp citu, arī brīvības izjūtu.

EDEMSS: — Brīvības izjūtu?

SEVILJA: — Agrāk es biju brīvs teorētiski, neviens man ne­liedza nopirkt kādā no Floridas salām lielu māju ar mazu, pri­vātu ostu un jahtu, bet. . .

EDEMSS: — Teorētiski. Jums ir oriģināls izteiksmes veids. (Smejas.) Esmu pārliecināts, ka ar šo mājas pirkumu jūs pama­tīgi aplaupīja.

SEVILJA: — Nē. Es klausīju Goldsteina/padomiem.

EDEMSS: — Jūs teicāt, «starp citu», arī brīvības izjūta.

SEVILJA: — Jā. Man ir arī vainas izjūta.

EDEMSS: — Vainas izjūta? Kāpēc vainas? Jūs taču to naudu neesat zadzis, tie ir jūsu darba augļi.

SEVILJA: — Ir tāda sajūta, ka man pārmaksāts.

EDEMSS: — Un ko tad jūs teiksit par Brikeru!

SEVILJA: — Es nedomājū par Brikeru. Man ir tāda sajūta, ka man pārmaksāts salīdzinājumā ar cilvēkiem, kas daudz strādā, bet maz nopelna.

EDEMSS: — Oho! Ja jums nepiederētu jahta, es sāktu gandrīz domāt, ka esat sociālists. Bet paklausieties, cilvēkiem, par kuriem jus runājat, taču nav jūsu kvalifikācijas.

SEVILJA: — Jā, bet tas ir amorāli, ka starp viņiem un mani ir tada plaisa.

EDEMSSļ — Vai šīs vainas sajūtas dēļ jūs joprojām turat savu naudu bankā un nekur neieguldāt?

SEVILJA: — Nē. Tas ir. cits jautājums. Man ir pretīga doma, ka mana nauda varētu strādāt manā vietā.

EDEMSS: — Katrā ziņā kāda labā jūsu nauda strādā. Jūsu baņķieris droši vien svētī jūs.

SEVILJA: — Tā ir viņa darīšana. Man liekas, tāpēc jau viņš kļuva par baņķieri — lai taisītu naudu ar naudu. Bet mana darī­šana ir strādāt manu darbu.

EDEMSS: — Tad atdodiet savus miljonus. (Viņš smejas.)

SEVILJA: — Jā, bet kam? Es gribētu, lai tos patiešām lietde­rīgi izmanto, bet es neuzticos filantropijai.

EDEMSS: — Nevajag uztvert visu nopietni, es tikai pajokoju. (Klusums.)

SEVILJA: — Vai nevarētu saīsināt šo ievadu? Jūs esat tik ner­vozs, ka tas mani mazliet biedē.

EDEMSS: — Es neesmu nervozs.

SEVILJA: — Jūs divreiz noslaucījāt plaukstas mutautiņā.

EDEMSS (smiedamies): — Ar zinātniekiem jābūt piesardzīgam. Viņiem ir pārāk labas novērošanas spējas. (Pauze.) Jūs man esat ļoti simpātisks, un, es domāju, tas, ko jums sacīšu, jūs satrieks. Man jums jāsa'ka kaut kas ļoti nepatīkams.

SEVILJA: — Tā jau es nospriedu pēc jūsu garā ievada. Un ap­brīnoju, cik veikli jūs ar visu tiekat galā.

EDEMSS: — Tā nav veiklība. Es vienkārši nezinu, kā to pa­teikt.

SEVILJA: — Šaujiet tik vaļa! Ko jūs vēl gaidāt?

EDEMSS: — Nesteidziniet mani. Tas ir daudz ļaunāk, nekā jūs varat iedomāties. Es saņēmu satricinošu pavēli, un mans pie­nākums ir darīt to zināmu jums, esmu izmisis. Kā jūs zināt, es jūtu pret jums dziļas simpātijas.

SEVILJA: — Un tomēr jums pirmajā vietā ir lojalitāte pret priekšniecību.

EDEMSS: — Atklāti runājot, nē.

SEVILJA: — Nu, labi, klājiet vaļā! Vai man jāaiziet no darba un jāatsakās no plāna «Logos»?

EDEMSS: — Nē, to ne. Savā ziņā tas ir vēl ļaunāk. (Pauze.) Mēs jums atņemsim Fa un Bi.

SEVILJA: — Jūs man atņemsit Fa un Bi?

EDEMSS: — Uz zināmu laiku. Sēdiet, lūdzu. Jā, man ļoti žēl, bet tāda ir pavēle.

SEVILJA: — Bet kāpēc? Kur jūs viņus liksit?

EDEMSS: — Uz šiem jautājumiem es nevaru atbildēt.

SEVILJA: — Bet tas ir neprāts! Jūs to pat nevarat aptvert! Fa un Bi nekad neizturēs tādu šķiršanos! Jūs saraujat emocionālās saites, kas izveidojušās vairākos gados.

EDEMSS: — Bobs Menings viņus pavadīs.

SEVILJA: — Bobs!

EDEMSS: — Es jūs lūdzu, savaldieties. Vai jums kļūst slikti? Varbūt jums …

SEVILJA: — Nē, pateicos. Nekas, nekas. Tas pāries. (Pauze.) Cik riebīga divkosība! Edems, es jums pateikšu, ko es domāju: divus gadus jūs esat pret mani pati laipnība, un divus gadus Bobs pēc jūsu rīkojuma man aiz muguras …

EDEMSS: — Tas nebija mans rīkojums. Es tikai nodevu viņam šo rīkojumu. Ar to mana atbildība beidzas.

SEVILJA: — Cik atbaidošs makiavellisms! Un kāds ir mērķis, es prasu!

EDEMSS: — Būšu atklāts: mēs nolēmām, ka jums nav jāzina, kā praktiski izmantos …

SEVILJA: — Jūs gribējāt sacīt: «kā militāri izmantos …»

EDEMSS: — Es teicu «praktiski».

SEVILJA: — Nu ja, bet Bobs ir piekāpīgāks, tātad Bobs drīkst zināt, kurp jūs aizsūtīsit Fa un Bi un kādas nejēdzības liksit viņiem darīt.

EDEMSS: — To nosaka nepieciešamība, jo Bobs taču viņus pa­vadīs.

SEVILJA: — Es vairs neticu savām ausīm! Vai jūs esat aizmir­sis, ka Bobs ir mistera C pakalpiņš?

EDEMSS: — Es to neuzskatu par kavēkli.

SEVILJA: — Tātad arī cēlais misters C ir iejaukts šai lietā?

EDEMSS: — Nē, ne mazākajā mērā.

SEVILJA: — Jūs taču zināt, ka Bobs nepakustina ne pirkstu, nebrīdinājis par to C.

EDEMSS: — Tā ir mūsu darīšana.

SEVILJA: — Bet plāns «Logos»? Kas notiks ar to? Tas ir ār­prāts! Mēs esam tikai pusceļā savos pētījumos par svilpieniem, un jūs atņemat mūsu audzēkņus, vienīgos delfīnus, kuri šobrīd var sadarboties ar mums! Bet tas ir necilvēcīgi! Padomājiet par savu atbildību zinātnes priekšā, ja ar viņiem kaut kas atgadītos!

EDEMSS: — Ar viņiem nekas neatgadīsies. šķiršanās būs īslai­cīga. Mēs jums atkal atdosim Fa un Bi.

SEVILJA: — Pēc cik ilga laika?

EDEMSS: — Neesmu pilnvarots noteikt termiņu.

SEVILJA: — Un jūs nebaidāties, ka pēc atgriešanās viņi man izstāstīs visu, ko būs darījuši?

EDEMSS: — Viņi nedarīs neko tādu, ko nevarētu jums stāstīt.

SEVILJA: — Kāpēc tādā gadījumā jūs neatļaujat man viņus pavadīt?

EDEMSS: — Es jau sacīju.

SEVILJA: — Man nav tiesības redzēt, ko viņi dara, bet viņiem būs tiesības man to izstāstīt!

EDEMSS: — Šāda veida pretrunas mani nesamulsinās.

SEVILJA: — Vai jūs vispār kaut kas var samulsināt! Bet vai jums neienāca prātā pajautāt, ko domā Fa un Bi, kad jūs gribat aizvest viņus projām no ģimenes? Jo mēs esam viņu ģimene, es ceru, ka jūs to saprotat. Paklausieties, Edems, man nav kauns atzīties: es viņus uzskatu par saviem bērniem.

EDEMSS: — Pats par sevi saprotams, ka emocionālajam as­pektam mēs veltījām vislielāko uzmanību. Bobs jau priekšlaikus saņēma Fa un Bi piekrišanu doties šai ceļojumā.

SEVILJA: — Bez manas ziņas!

EDEMSS: — Bobs viņiem paskaidroja, ka pats pavadīs viņus. Kā jūs zināt, delfīni Bobu ļoti iemīļojuši.

SEVILJA: — Viņš darīja visu, lai to panāktu, pretīgais čūsku­lēns! Viņš mani divreiz nodevis. Izspiegodams mani mistera C uzdevumā un pēc jūsu pavēles ar viltu iemantodams Fa un Bi mīlestību, lai stātos manā vietā.

EDEMSS: — Man šķiet, jūs to uztverat par daudz dramatiski. Galu galā Fa un Bi ir tikai dzīvnieki.

SEVILJA: — Jūs neko nesaprotat! Viņi runā, man ar viņiem ir daudz ciešāks kontakts nekā ar dažu labu cilvēku! Fa un Bi ir dzīvas būtnes tāpat kā jūs un es, un es viņus mīlu kā savus bērnus, es taču jums jau teicu.

EDEMSS: — Es to neuztvēru vārda tiešā nozīmē. Jūtos sa­triekts. Jo vairāk tāpēc, ka man vēl jāpavēstī jums pats ļaunā­kais. Baidos, ka tas jūs stipri apbēdinās.

SEVILJA: — Nekas mani vairs neapbēdinās: es iesniedzu atlū­gumos.

EJDEMSS: — Man jūs godīgi jābrīdina …

SEVILJA: — Es neticu, ka jūs varat būt godīgs pret kādu.

EDEMSS: — Izņemot savu priekšniecību, zinu. Un tieši priekš­niecības vārdā es runāju. Ja jūs domājat, ka ar savu aiziešanu no darba piespiedīsit mūs atteikties no mūsu plāna, tad jūs maldā­ties. Mēs no tā neatteiksimies. Un, ja, par spīti visam, jūs uzstājat, lai jūs atlaiž, tad šoreiz mēs esam nolēmuši pieņemt jūsu atlū­gumos.

SEVILJA: — Jūs runājat tā, lai paskubinātu mani iesniegt atlū­gumos.

EDEMSS: — Nebūtne.

SEVILJA: — Paklausieties, Edems. Nenovēr.tejiet par zemu manas prāta spējas. Vai jūs domājat, ka es nesaprotu, kāpēc mana aiziešana no darba būtu jums izdevīga?

EDEMSS: — Es tiešām neredzu iemesla.

SEVILJA: —Tāpēc ka tad Fa nn Bi nevarētu man neko pastās­tīt pēc savas misijas izpildīšanas.

EDEMSS: — Nav runa ne par kādu misiju.

SEVILJA: — Ir gan! Un tā ir velnišķīgi svarīga misija, jo tās dēļ jūs esat gatavi pazudināt plānu «Logos». Plānu, kura realizēšanai jūs pēdējos desmit gados esat izdevuši kolosālas summas!

EDEMSS: — Jūs visu pārspīlējat. Plānam «Logos» nekādas briesmas nedraud. Pēc neilga laika Fa un Bi liks jums atdoti sveiki un veseli.

SEVĪLJA: — Vai arī morālajā plāksnē veseli?

EDEMSS: — Es nesaprotu jūsu jautājuma jēgu. Mēs neliksim viņiem darīt neko anormālu. (Pauze.)

SEVILJA: — Un jūs nebaidāties, ka, atgriezies laboratorijā, es varu atrunāt Fa un Bi no braukšanas?

EDEMSS: — Jā. Tieši no tā mēs baidījāmies. Mēs par to pado­mājām un rīkojāmies piesardzīgi.

SEVILJA: — Kādā ziņā piesardzīgi?

EDEMSS: — Es jau teicu, ka man vēl jāpaziņo jums pats ļau­nākais. Proti: kad jūs atgriezīsities, jūs Fa un Bi vairs nesastap- sit. Patlaban mūsu ļaudis viņus aizved.

SEVILJA: — Tas ir nejēdzīgas lamatas! Jūs izsaucat mani šurp, un pa to laiku . . . Tas ir nekrietni! Man trūkst vārclu! Kā jūs varat izturēties pret cilvēkiem ar tādu nicināšanu! Jūs esat izrīkojies ar mani tik ciniski, ka ciniskāk vairs nevar.

EDEMSS: — Savaldieties, es jūs lūdzu. Tas tik un tā neko ne­groza. Mēs gribējām izvairīties no nepatīkamām scēnām.

SEVILJA: — Jūs visu laiku man aiz muguras turpinājāt savu pretīgo spēli. Tas ir briesmīgi. Jūs esat izturējies pret mani ar visdrausmīgāko liekulību!

EDEMSS: — Es saņēmu pavēles un izpildīju tās.

SEVILJA: — Tās bija apkaunojošas pavēles, atļaujiet man sa­cīt.

EDEMSS: — Kapec jus pats to nevarētu pateikt Lordmēram? Viņš deva šīs pavēles.

SEVILJA: — Klausieties, Edems, es… (Pauze.) Nemēģiniet mani provocēt. Jūs būtu pārlieku priecīgs, ja mani atlaistu no darba.

EDEMSS: — Neviens nedomā jūs atlaist. Jums ir vajāšanas mānija.

SEVILJA: — Vai jūs vēlaties vēl ko piebilst bez šīm piezīmēm, kas attiecas uz manu psiholoģiju?

EDEMSS: — Nē.

SEVILJA: — Tādā gadījumā es ierosinu beigt šo sarunu. Ma­nuprāt, tas viss ir tik nejēdzīgi, tik riebīgi. Es labāk iešu. Patie­sību sakot, man derdzas uz jums skatīties.

EDEMSS: — Ticat vai ne, mister Sevilja, es esmu dziļi sa­triekts. Uz redzēšanos.

SEVILJA: — Nedomāju, ka mēs vēl redzēsimies.

1972. gada 14. augustā

Dārgais mister Sevilja,

vakar notika komisijas sēde, un man ir uzdots paziņot Jums tās lēmumus. Tā kā Jūsu pētījumi baseinā B par delfīnu ādas hidro­dinamiskajām īpašībām tika pārtraukti 1966. gadā, lai dotu Jums iespēju koncentrēt visus spēkus lingvistiskiem eksperimentiem baseinā A, bet šos eksperimentus pagaidām nevar turpināt Jūsu pētījamo objektu prombūtnes dēļ (lūdzam šai sarakstē lietot minēto terminu), komisija neuzskata

Sakarā ar to komisija lūdz Jūs darīt zināmu saviem līdzstrād­niekiem, ka līgumsodi, kas paredzēti līguma priekšlaicīgas lauša­nas gadījumā, tiks samaksāti visdrīzākajā laikā. Pats par sevi saprotams, ka attiecīgais lēmums skar arī Jūs.

Komisija iecēlusi doktoru Edvardu E. Lorensenu par pagaidu kuratoru laboratorijā, kuru Jūs vadījāt. Viņš stāsies ar Jums kon­taktā 16. augustā un dos nepieciešamos rīkojumus visu laboratori­jas materiālu, reģistrācijas kartīšu, arhīvu, skaņu ierakstu, filmu un citu dokumentu klasificēšanai un saglabāšanai. Komisija lūdz Jūs maksimāli atvieglot doktora E. E. Lorensena uzdevumu un apstiprināt šīs vēstules saņemšanu.

Ar sirsnību Jūsu

D. K. Edemss.

1972. gada 15. augustā

Dārgais mister Edems,

ar šo apstiprinu, ka esmu saņēmis Jūsu 14. augusta vēstuli. Mani līdzstrādnieki un es, sākot ar 16. augustu, būsim pilnīgā doktora Lorensena rīcībā.

Man nekādā ziņā nav patīkami kaut ko komisijai lūgt. Tomēr domāju, ka tas jādara manu pētījamo objektu interesēs. Es vēlē­tos, lai tad, kad viņi atkal būs pieejami, man atļauj viņus ap­meklēt.[47]

Ar sirsnību Jūsu

. C. Sevilja.'

1972. gada 15. augustā

Dārgais mister Sevilja,

šodien nosūtīju Jums telegrammu un ar šo vēstuli vēlreiz ap­stiprinu, ka esmu spiests aizkavēties un varēšu ierasties tikai 20. augustā.

Uzņemdamies man uzticētos pienākumus, es uzskatīju par vajadzīgu uzsvērt, ka nedomāju nekādā veidā pārkāpt kuratora funkciju šaurās robežas. Pieļaujot varbūtību, ka Jūsu pētījamie objekti tiks atdoti Jūsu līdz šim vadītajai laboratorijai, es komi­sijai liku skaidri noprast, ka tādā gadījumā nedomāju turpināt Jūsu sāktos pētījumus. Es patiešām ceru, ka šādas varbūtības gadījumā Jums būs iespējams atgriezties laboratorijā un pašam pabeigt darbu, kuru tik sekmīgi esat iesācis.

Varu iedomāties, cik nepatīkama Jums ir šķiršanās no Jūsu objektiem, bet paliek vismaz mierinājums, ka Jūsu asistents apņē­mies viņus pajadīt.

Patiesā sirsnībā

E. E. Lorensens.

1972. gada 16. augusta

Dārgais mister Lorensen,

Jūsu vēstule izraisīja manī dziļu cieņu pret Jums, un līdz ar to es sāku atkal mazliet draudzīgāk raudzīties uz cilvēku dzimumu, kas šobrīd, jāatzīstas, man nerādās visai patīkamā gaismā.

Bīstos, ka fakti Jums atstāstīti sagrozītā veidā. Es izteicu vēlē­šanos aiziet no darba tikai mutvārdiem, turklāt šoka ietekmē, kad uzzināju, ka pētījamie objekti man atņemti. Bet es netiku apstip­rinājis šo vēlēšanos tālākā sarunas gaitā, nedz arī, protams, iesniedzis rakstisku atlūgumos. Otrkārt, mans asistents uzņēmās pavadīt pētījamos objektus bez manas piekrišanas un pat bez manas ziņas.

Noskaidrodams faktus, es nebūt negribu pamudināt Jūs mainīt lēmumu. Gluži pretēji. Esmu priecīgs, ka kuratora pienākumus veiksit Jūs, nevis kāds cits zinātnieks, kuram varbūt pietrūktu Jūsu precizitātes.

Gaidu Jūs 20. augustā.

Ar sirsnību Jūsu

H. C. Sevilja.

J 1972. gada 18. augusta

Dārgais mister Sevilja,

esmu atkal spiests aizkavēties un varēšu ierasties tikai 25. au­gustā.

Fakti, kurus Jūs man savā vēstulē noskaidrojāt, mani dziļi skumdina. Tie sevišķā apgaismojumā parāda lomu, kāda bijusi Jūsu asistentam, kā arī to, cik maz rūp patiesība birokrātiem, kuri valda pār mums. «Iepirkuši» smadzenes — šeit un Eiropā —, viņi iedomājas, ka pēc tam var darīt ar tām visu, ko grib.

Es neslēpu Edemsam, ka, pēc manām domām, ir neprātīgi at­ņemt Jums, kaut arī uz laiku, pētījamos objektus. Uzskatu, ka nekāda praktiska izmantošana nevar būt tik svarīga, lai attaisnotu galveno pētījumu pārtraukšanu.

Patiesā sirsnībā

E. E. Lorensens.

*

Floridas salās man nepatika ne muklāji, ne rizofori, ne auto­strāde ar tiltiem, kas bija pārmesti no salas uz salu līdz pašiem rietumiem, es ilgojos pēc klinšainas saliņas, pēc salas, kas pati būtu rifu apjozta klinšu smaile, un, kad ieraudzīju Huatvejas klin­tis ar mazajā ostiņā noenkuroto «Karibī», mana sirds sāka strau­jāk pukstēt, «Karibī» bija skaista, lakota rotaļlietiņa pieauguša­jiem, pusaudža sapnis, kas piepildījies vēl tai vecumā, kad par to var priecāties, un tagad man ar pātagu jāuzdod pašam sev, lai izbrauktu jūrā, Arlčta lasa uz priekšējā klāja, ja viņa būtu pali­kusi pie manis stūrmaņa kajītē, mēs atkal sāktu runāt par Fa un Bi, labāk būt vienam, klusēt, sēdēt sakņupušam pie «Karibī» stūres, tas nomierina, viņa to jūt un izliekas lasām, bet arī viņai ir grūti, no šejienes, 'kur es esmu, var redzēt otrpus kabīnes tikai milzīgo salmu platmali, kas aizsarga galvu no saules, droši vien viņa novilkusi peldkostīmu, lai apsauļotu tās vietas, kur āda vēl nav iedegusi, man pat nav vairs nekāda prieka domāt par viņas augumu, savādi, ka morālas ciešanas nomāc pat iekāri, lai gan mīlestība paliek, it kā bēdās būtu kaut kas tāds, kas vājina un liek arvien vairāk saplakt, kāds sakropļojums, kas prasa jaunus sakropļojumus, tie ir maldi, mūžseni maldi, ka ciešanas esot ma­ģisks spēks, ciešanas ir sakāve, paralīze, pazemojums, no cieša­nām nekad nav radies nekas labs, ciešanas vajag uzvarēt, un, lai tās uzvarētu, es spēlējos ar «Karibī», šis kuģītis ir mana narko­tika, tā šūpošanās mani ieaijā, es bēgu, apzināti bēgu pats no sevis, uzlicis abas rokas uz stūres, iegriežu jahtu dienvidrietumu vējā un patveros uz kreisā borta, atspiedies pret vēju, ik pēc no­teikta starplaika gurni paceļas, tiem pāri aizveļas garš vilnis, kas uzbrūk man no sāniem, es dodos arvien tālāk selgā, priekšā plešas milzīgais okeāns, ne pēdu no cilvēkiem, zeme aiz mu­guras pavisam sarukusi miglā, tās lapu un dūmu smārds pama­zām izkūst sāļajā gaisā un svaigas lakas smaržā, ķīļūdens vaga aiz jahtas nav taisna, bet izliekta, jo straume nes sānis, mans ātrums būs savi astoņi mezgli stundā, es laužu ceļu viļņos, putām šķīstot gar priekšvadni, lielā, zilā bura piepūsta no augšas līdz apakšai bez mazākās krociņas, spilgti sarkanais dženoviešu foks līdzīgs milzu balonam, masts ieliecies, labā borta vantis sasprieg­tas un vibrē kā vijoles stīgas savas četras balles stiprajā, jaukajā brīzē, kas var vēl pieaugt, taču nekļūs tik bīstama, ka vajadzētu nolaist buras un steigšus meklēt patvērumu, debesis ir neparasti spožas, stingas, bez neviena mākonīša, saule vēl augstu, jūras skaistā, tumši zilā krāsa, kurā nav nekā nodevīga, nomierina prātu, viļņi un vējš apvalda savu spēku, tomēr likdami to nojaust, gluži kā tīģeris, kas maigi murrā, kamēr varenie muskuļi vibrē zem ādas līdzīgi viļņiem, kuri salīgo ūdens virsmu, bet nepār­vēršas plīstošās bangās, es aptveru ar pirkstiem stūri, jo man patīk pieskarties pulētajam sarkankokam, taču stūrēt nav nekādas vajadzības, «Karibī» gaita ir vienmērīga, bez zvalstīšanās, bez izrāvieniem, tā nepakļaujas ne vējam, ne straumei, bet slīd klu­sumā, ko īstenībā veido liegas, tikko uztveramas, ieaijājošas ska­ņas: švīkst it kā zīda audums plīstot, kad jahtas priekšgals šķeļ ūdeni, pret sāniem viegli nodun šļakatas, vējš svilpo vantīs, no­čīkst trīsis, žēli ievaidas viss jahtas korpuss, krītot ieplakā starp divi viļņiem, un pēkšņi tā nodreb, atsākdama savu lidojumu pa viļņiem, — reizē putns un zivs, viens spārns sarkans, otrs — zils, un skaistais, gludais, lakotais plūdlīniju korpuss, kas slīdēt slīd pa jūru,

nē, īstenībā neslīd, Fa gan slīdēja, neatstājot ķīļūdeni, nesace­ļot virpuļus, kāds prieks bija vērot, cik veikli viņš peld gandrīz zem paša līmeņa, nemaz nesavirmodams ūdeni, un, kad viņš pagriezās, viņa maigais un šķelmīgais man pievērstais skatiens it kā sacīja, Pa, neej projām, paliec vēl mazliet, Pa, tu vienmēr aizej, pagājuši jau astoņi gadi no tā laika, kad viņš košļāja knu­pīti, tramīgi spiezdamies mums klāt, viņš sāka svelpt un griezt zobus, tiklīdz juta, ka palicis viens, mēs bijām pārguruši, nepār­traukti dežurēdami pie viņa, un tad es sadabūju abus mazos plast­masas plostus, starp kuriem viņš labprāt uzturējās un kuri zināmā mērā aizstāja mūs, vismaz naktīs, cik nozīmīga vieta viņam bija mūsu dzīvē visus šos gadus, tās bija mūsu vienīgās raizes, vienī­gās rūpes, vienīgais darbs, mums bija tik grūti iemācīt viņam piecus pirmos vārdus, un pēc tam, kad ieradās Bi, cik fantastiski ātri viss izdevās, un ciklons, kuru nosauca par Hannu, ai, kaut varētu vēlreiz pārdzīvot ik sekundi šais pēdējos sešos gados, kas bija pārpilni darba un laimes, šo mūža posmu, kuru esmu nodzī­vojis, pirmoreiz neupurēdams vienu daļu sevis otras daļas labā, nejuzdamies aplaupīts un sakropļots, atbrīvojiēs no muļķīgajām, sīkajām un banāli bēdīgajām dēkām kā mans piedzīvojums ar Fērgusoni, mēs ar Arletu, delfīni, mūsu grupa, Maikls, cik bagāta, piesātināta, radoša dzīve, un atkal, un atkal no jauna apdullinoša neizpratne, jautājums, kas neiziet no prāta, bezgalīga atgriešanās pie viena un tā paša, es nekad netikšu vaļā no šīm domām, kas grauž mani kā žurkas, vienmēr vienas un tās pašas domas, kas griežas murgainā virpulī ar maniakālu uzmācīgumu, Lizabetc, Edemss, Bobs., it īpaši Bobs, viņš no visiem trim rīkojies visne- motivētāk, divus gadus viņš milimetru pēc milimetra rāpies uz nosprausto mērķi, ēzdams kopā ar mums, dzerdams kopā ar mums, alaž draudzīgs, smaidošs, centīgs, es zinu, var smaidīt, smaidīt, smaidīt un būt nodevējsf bet šis neticamais motivācijas trūkums, viņš taču pat neienīda mūs, viņš to nedarīja aiz atrie­bības kā Lizabete vai, paklausīdams pavēlēm, kā Edemss, tas ir tīrs, nepamatots ļaunums, kuru neizprot pat cilvēks, kas to noda­rījis, atceros, cik viņš bija izbrīnījies, kad dzirdēja reiz mani ■sakām, ka es mīlu Fa, jūs mīlat Fa?, jā, kas tur ko brīnīties?, bet Fa taču ir tikai pētīšanas objekts kā jūras cūciņa, žurka vai suns, viņš teica, mēs visi, pat Megija, uzlūkojām viņu ar pārsteigumu un šausmām, bet, Bob, saprotiet jel, tik daudz gadu, viņš atjēdzās, pasmējās un pārvērta to visu par joku, bet tai mirklī kā zibens atplaiksnā atklājās viņa bezjūtīgums, viņa dziļā necilvēcība, ne­dziedējamā cietsirdība, man vajadzēja būt piesardzīgākam un neuzticēties, bet no tā brīža, kad Bobs bija kļufvis par C spiegu, viņš bija neaizskarams, pat tagad es nespēju iedomāties, ka nekad neredzēšu Fa un Bi, atceros, kā toreiz, kad aizgāju no Merianas, es naktīs pamodos, svīzdams baiļu sviedrus, tik nepanesama bija doma, ka mani zēni vairs nebūs katru dienu manā tuvumā, tas bija kā dunča dūriens pašā sirdī, mani stindzināja sāpes, kas, man šķita, nekad nenorims, un tomēr tai laikā vēl es viņus abus apcie­moju divas trīs reizes nedēļā, pēkšņi kaut kas apturēja viņa domu plūsmu, viņš paskatījās rokas pulkstenī, jau divas stundas viņš vada «Karibī» atklātā jūrā, laiks griezties atpakaļ, viņš gribēja sasniegt krastu vēl pirms tumsas, jo naktī nebija iespējams atrast ceļu, jūrā pat nebija boju, viņš atbrīvoja lielās buras šoti, pievilka bomīti, iegrieza jahtu vējā, «Karibī» uzņēma gaitu, viņš atrai­sīja foka šoti un piestiprināja to pie labā borta, es varu tev palīdzēt tikt galā ar foku, Arleta sauca no jahtas priekšgala, viņš noraidot pameta ar roku, palaida vaļīgāk lielās buras šoti un pēc tam nostiprināja, esmu pamatīgi nocepinājusies, Arleta māksloti jautri iesaucās un ielēca kubrikā, tūlīt apģērbšos, viņa pazuda kabīnē un pēc brīža atgriezās, ģērbusies zili svītrotā peldkostīmā, atspiedusi plecu pret Seviljas plecu, viņa klusu ierunājās, lai kā pūlējos, man neizdevās lasīt, man ir baismīgi skumji, es nezinu, vai varētu notikt vēl kas ļaunāks, vienīgi, ja būtu jāzaudē tevi, atceries, cik mēs bijām laimīgi, kad nopirkām māju, un tagad viss ir sabojāts, viss pagalam, es nespēju tam ticēt, man šķiet, ka mēs atkal atgriezīsimies pagātnē, it kā attinot atpakaļ filmu, un atkal būs laboratorija, baseinā Fa un Bi, mēs pētīsim svilpienus, es jūtos tā, it kā būtu zaudējusi savus pašas bērnus, savas dzīves jēgu, man visu laiku gribas raudāt, viņš saņēma ar labo roku viņas pakausi un pievilka viņas galvu sev pie kakla, jā, viņš sa­cīja, nav vairs Fa un Bi, nav vairs darba, ir drausmīgi pēc asto­ņus gadus ilgiem pētījumiem palikt tukšām rokām un tikai sijāt un pārsijāt pagātnes atmiņas, mēs esam divi nabaga bezdarbnieki uz naudas kaudzes, viņš rūgti pasmaidīja, «Karibī» traucās uz māju pusi, šo māju viņi kādreiz bija mīlējuši, četras uz jūras pavadītās stundas bija t'ikai īss starpbrīdis, viņi atgriezās' savā tukšajā dzīvē — bez delfīniem, bez līdzstrādniekiem, bez mērķa, paklausies, Sevilja sacīja, mēs sajuksim prātā, tā vairs ilgāk nevar dzīvot, aizbrauksim, es domāju, tev patiktu iepazīties ar Spāniju, es rīt piezvanīšu uz kādu aģentūru, un nedēļas nogalē mēs varēsim izlidot.

*