I

Lūdzu, uz mājām, Viljam, sacīja misis Džeimsone ar mākslotu pieklājību, kā viņa parasti runāja ar savu šoferi (saprotiet, Dorotija, mājkalpotāji mani dievina, es nekad neaizmirstu viņu dzim­šanas dienas un vienmēr runāju ar viņiem laipni), Viljams no­lieca drukno, sknto pakausi, starp citu, viņa vārds nebija Viljams, bet misis Džeimsone vienkāršības labad tā sauca visus šoferus, kurus bija pieņēmusi darbā pēc vīra nāves, Viljams uzlika abas tuklās rokas uz stūres, tālu priekšā motors maigi iedūcās, un kadiljaks ārkārtīgi lēnām un uzmanīgi sakustējās,

misis Džeimsone atbalstīja plato muguru pret pakaļējā sēdekļa atzveltni, kas bija apvilkts ar cigāru krāsas ādu sevišķi skaistā angļu apdarē par īpašu samaksu, pabīdīja taisnāk ar maziem, taču īstiem briljantiem rotātas acenes, uzlika savu krokodila ādas rokassomiņu uz pamatīgajām gūžām, nolieca pa kreisi smagnējo galvu, atkāra apakšlūpu, plati iepleta un atkal mazliet piemiedza pelēkās acis, raudzīdamās profesorā Seviljā, kuru viņa pētīja pēc sirds patikas gluži kā priekšmetu; pirmais iespaids apstiprinājās, tumšas acis, blāva seja, kraukļamelni mati, viņš izskatās pēc čigāna, jādomā, tikpat spalvains kā nabaga Džons, īsts gorilla, spalvas līdz pašai mugurai un uz krūtīm vesels kušķis, vēl viens no supervīrietīgajiem latīņicm ar sarkanām asinīm, vēl viens, kuram mūžam riests gurnos, mister Sevilja, vai jūs pēc izcelsmes esat ārzemnieks, nebūt ne, esmu simtprocentīgs amerikānis, taču mans tēva tēvs dzimis Galisijā, Galisijā? viņa atjautāja, paceldama uzacis, Sevilja viņu uz­lūkoja un pieklājīgi pasmaidīja, viņa izskatās pēc merū ar savu īdzīgi atkārto apakšlūpu un izvalbītajām, stingajām,' stulbajām zivs acīm, Galisija, misis Džeimsone, ir Spānijas province, cik romantiski, viņa sacīja, klakšķinādama somiņas slēdzi, viņa jutās ' nomākta, tatad galu galā tomēr cēlies no čigāniem, viņa atkal pa­grieza galvu pa kreisi un turpināja pētīt Sevilju, skaistas rokas, tumšas acis, melni, deniņos sudraboti mati, tās idiotes iegrābsies viņā līdz ārprātam, taču, lai nu kā, tas viss neilgs vairāk par stundu,

viņai iesāpējās labās krūts augša, un viņa atvairīja vēlēšanos pabāzt roku zem krekla un pataustīt, kā zem ādas ripinās lodīte rieksta lielumā, kura varbūt saucas nāve, Merfijs gan mēģināja mierināt, taču mierināt ir viņa amats, tas nav nekas, misis Džeim­sone, absolūti nekas, dobja balss, vērīgas acis, viņš izskatījās pacietīgs un tai pašā laikā pārpūlējies, viņa noliecās uz priekšu, pievēra acis, pa visu muguru tecēja sviedri, un viņa, baismu pār­ņemta, klausījās, ka tuvojas nāve, aizritēja dažas sekundes, viņa atspieda muguru, pacēla plakstus, kā divi tramīgi zvēriņi pa rādī­jās tēraudpelēkās acis, aši apskraidīja krokodilādas somiņu uz viņas ceļiem, sēdekļu tabakas krāsas ādu, Viljama skūto pakausi, viss bija turpat, ak kungs, tas nav taisnīgi, tas nav tiesa, ka misis Džeimsone, Džona B. Džei.msona atraitne, var nomirt, Džons nobāla, pacēla savas asinīm pieplūdušās acis, ar drausmīgu čap- stienu iesūca gaisu un beigts saguma par šķīvi, ir jau tiesa, kungs dievs, viņš par daudz dzēra, par daudz smēķēja, viņš bija spal­vains un neķītri juteklisks, misis Džeimsone, pati pilnība, sēdēja kalna virsotnē bāli zilā, sīki puķotā tērpā, lauvas laizīja viņas kristietes pēdas, viņa atkal izslēja galvu, pastiepa apakšlūpu, lai slēptu dubultzodu, tad atvēra rokassomiņu, izņēma no tās aizlī­mētu aploksni un, satvērusi to starp rādītājpirkstu un īkšķi, iz­stiepa roku līdz kadiljaka otrai malai un, ne vārda neteikdama, pasniedza aploksni Seviljam,

paldies, Sevilja sacīja, viņa blāvā seja pietvīka, tumšās acis samirkšķinājās, viņš apvaldīja vēlēšanos tūlīt iebāzt aploksni kabatā un piespieda sevi izklaidīgi ar to parotaļāties, it kā tā būtu nieka lietiņa, kuru viņš, kāpdams ārā no mašīnas, varētu pat aiz­mirst uz cigāru krāsas ādas sēdekļa, daži mūsu lektori labāk vēlas, lai tiem samaksā skaidrā naudā, misis Džeimsone piebilda vien­aldzīgā balsī, bet tas patiešām nav svarīgi, misis Džeimsone. Sevilja nomurmināja, Meriana viņam izmaksāja dārgi, alimenti bija milzīgi, taisni neticami, mana dārgā, Meriana mēdza sacīt, izrādīdama jauno dzīvokļa iekārtu, visa šī nauda man brīnumainā kārtā nokrita no debesīm, taču brīnums bija viņa pati toreiz tie­sas prāvā, ar savām maksimālajām prasībām un maksimālo viltu, viņa dabūja savu gaļas mārciņu un vēl vairāk, uzticieties tikai svētulēm, viņas izvilks jums pēdējo dolāru, Sevilja naidīgi paska­tījās uz misis Džeimsoni, viņa var izdot simts tūkstošus dolāru gadā, ko viņa ar šo naudu dara, vīrs nomira sešdesmit gadu ve­cumā, strādādams, lai padarītu šo bagātu, saīsināts mūžs nekur nederīga mūža labā, divas bezjēdzības, vai jūs esat precējies? jau­tāja misis Džeimsone, šķīries, viņš strupi atbildēja, bērni ir?, divi, viņa nosodoši paskatījās uz Viljama pakausi, vai jums neliekas, viņa jautāja savā dziļajā krūšu balsī, ka bērniem tas ir liels trieciens, kad vecāki šķiras, man liekas, misis Džeimsone, ka daudz lielāks trieciens bērniem ir dzīvot izirušā ģimenē, tas nodara vai­rāk posta, jo tad triecieni atkārtojas katru dienu, es tā nedomāju, misis Džeimsone teica, ar klikšķi aizcirzdama krokodilādas somiņu, tātad mēs neesam vienis prātis, Sevilja konstatēja, Vil­jams pārstatīja tuklās rokas uz stūres, pameta skatienu spogulī un ar nesatraucamu mieru sejā nodomāja, vecā kuce, tik vien zina kā sagandēt ļaudīm dzīvi,

cik jums gadu? Sevilja atskatījās, piecdesmit divi, viņš dusmo­jās pats uz sevi, ka tik paklausīgi atbildējis, mēs aiz pieklājības vienmēr atļaujam cilvēkiem par daudz, un viņi to izmanto, izturē­damies pret mums rupji, mans vīrs nomira piecdesmit četru gadu vecumā, misis Džeimsone sacīja, viņš bija lielisks cilvēks, un mēs, paldies dievam, bijām ļoti saskanīgs pāris, es vienmēr esmu stin­gri apzinājusies savus pienākumus mūsu aprindu sabiedrībā, un vienīgais, ko nožēloju, — ka pārāk maz baudīju to prieku būt kopā ar Džonu, jo viņš katru rītu ļoti agri devās uz rūpnīcu, cenzdamies mani neuzmodināt, un vakaros, kad viņš pārnāca, ļoti vēlu, naba­dziņš, vienmēr ļoti vēlu, es parasti biju izgājusi,

vai jūs par veselību nesūdzaties?, nav iemesla, Sevilja atbildēja, palikdams joprojām piesardzīgs, sasprindzis un neapmierināts, misis Džeimsone klusēja, mazliet atkārusi savu zivs lūpu, viņas jautājums bija bezmērķīgs, un atbilde nedeva neko, viņa izskatījās pēc vistas, kas ar knābi izkašņājusi no zemes stikla gabaliņu un tagad piešķiebtu galvu to aplūko ar savu apaļo aci, iestājās klu­sums, viņa pa pusei pievēra plakstus un aizmirsa Sevilju, tas bija tikai priekšmets uz automobiļa sēdekļa, un pēc lietošanas to vajadzēja nogādāt atpakaļ uz turieni, kur tas bija paņemts, viņa nopūtās, Klubs, Kluba vadīšana, lekcijas, tīrā katorga, bet laiks iet, laiks paiet, katru gadu pavasaris, cik pavasaru mūžā, kadil- jaks samazināja ātrumu, pagriezās taisnā leņķī un lēnām iebrauca zilo ciprešu alejā, zem riepām čirkstēja grants, profesor, es gri­bētu dot jums padomu nepārsniegt četrdesmit minūtes un izteik­ties vienkāršiem vārdiem.

*

Misis Džeimsone norādīja Seviljam uz platu, ar sarkanu samtu apvilktu atzveltnes krēslu. Viņš pagriezās pret klausītājām; četr­desmit acu pāri urbās viņā, viņš palocīja galvu un apsēdās. Atspe­res mīksti iegrima zem viņa svara, un viņš līdz pusei pazuda at­zveltnī. Viņš mēģināja izslieties, bet nekādi nevarēja atrauties no sēdekļa. Sevilja bija cerējis, ka varēs apsēsties uz krēsla pie galda, uz kura būs iespējams izklāt piezīmes. Taču ne viņam priekšā, ne blakus nebija neka, pat neviena zemā galdiņa. Iegrimis sarkanajā samtā, gandrīz pazuzdams tajā, viņš juta, ka pārlieku ērtais sēdeklis paralizē katru kustību. Nevarēja pat atspiesties pret elkoņu balstiem, tie bija par augstu. Un nebija taču iespējams turēt papīra lapu tik zemu uz ceļgaliem. Sevilja jau grasījās bāzt roku kabatā, tad, brīdi vilcinājies, nolēma runāt bez piezīmēm.

Sasēdušās puslokā, četrdesmit visdažādākā vecuma dāmas vērās viņā. Sevilja pārlaida viņām a'tturīgu skatienu un uzsmaidīja. Tas bija gandrīz apburošs smaids, atklāts un jauneklīgs, un viņš zināja, ka uz to var paļauties. Tomēr neviena neatsmaidīja pretī. Visas sejas palika tikpat vienaldzīgas. Tās vēroja viņu bez nai­dīguma. Bet arī bez labvēlības. Acīmredzot tas, ka viņš šai telpā bija vienīgais vīrietis, nedeva viņam nekādas priekšrocības. Sevilja vēlreiz pārlaida acis pretimsēdētājām un jutās uzjautrināts. Viņš spēja gandrīz saskatīt, kā darbojas klausītāju prāts: Kluba locek­les sapulcējās reizi nedēļā, lai noklausītos lekciju un pievērstos pasaules mēroga problēmām. Salīdzinājumā ar šo cildeno mērķi lektora dzimums bija nesvarīgs. Klubu tas neinteresēja.

Tad Sevilja pamanīja, ka misis Džeimsone, nostājusies viņam pa labi, klāsta viņa dzīves gājumu, turēdama rokā ar mašīnu ap­rakstītu lapiņu. Ar misis Džeimsoni bija notikusi neticama pār­vērtība: viņa vai kusa no laipnības. Starodama kristīgā tikumībā, viņa visus kristīgos tikumus piedēvēja arī doktoram. Viņa peldēja jūsmīgā optimismā. Viss bija nevainojams un pilnīgs: Amerika, Floridas pavalsts, Klubs, brīnišķīgā pilsēta, kur viņš bija dzimis, Kluba locekles, Kluba priekšsēdētāja, lektors. «Un vīri.» Sevilja domāja, «ko viņi, nelaimīgie, pa šo laiku dara? Taisa naudu, lai sievas brīvajā laikā varētu izglītoties? Galu galā, kālab ne? Tas ir labākais, ko viņas var iesākt. Ja padomā, šis Klubs dara viņām godu. Un ne tikai viņām, bet mums kā nācijai.»

Kamēr misis Džeimsone izplūda mīlestībā uz savu tuvāku, sejas iepretim Seviljam pamazām ieguva noteiktākus vaibstus. Trīs čet­ras sievietes bija skaistas: daiļa sarkanmate, domājams, īriete, ar pienbaltu ādu un zaļām acīm, kāda ebrejiete ar smalkiem, dižciltī­giem vaibstiem, īsti karaliska un skulpturāla, un vēl viena jauna dāma, domājams, no dienvidu štatiem, ar ļoti maigu sejas ovālu, blāvu ādu, melnām, sapņainām acīm, pār kurām viņa lēnām un vilinoši mēdza nolaist plakstus. Arī citas jaunās dāmas bija diez­gan jaukas un elegantas, tikai bez spilgtuma un pašpārliecības, un varēja just, ka viņas ir neapmierinātas ar sevi. Dāmas pāri piecdesmitiem iezīmējās vienīgi ar kuplām miesām, briljantiem rotātām acenēm un sarežģītām ilgviļņu sasukām. Seviljas ska­tiens pakavējās pie viņām. Kāds tukšums, kādas apslēptas skum­jas! Novecot nekad nav joks, bet novecot bez profesijas, sasniegt sešdesmit vai septiņdesmit gadu vecumu bez sajūtas, ka ir strā­dāts, meklēts, iets uz priekšu! Un šis Klubs galu galā ir tikai smieklīgs alibi. Šodien viņas klausās lekciju par delfīniem, pēc nedēļas klausīsies lekciju par Marselu Prustu, pēc divām ne­dējām — par Dienvidaustrumu Āziju. Vispārējā kultūra pa četrdesmit minūtēm nedēļā. No visa pa druskai gluži kā kafe­tērijā.

Misis Džeimsone apklusa, demonstrēdama visaugstāko , takta sajūtu. Uz brīdi viņa sastinga, izslējusi vareno augumu un pacē­lusi zodu, it kā pozēdama skulptoram. Auditorija aplaudēja, viņa palocījās un, acis nolaidusi, apsēdās. Viņa izvēlējās zemu, polste­rētu tabureti. Pati savās mājās viņa vairāk nekā jebkura cita varēja atļauties būt pazemīga. Turklāt zemā taburete bija node­rīga diviem mērķiem: lai izrādītu pieticību un atpūtinātu kājas.

— Mēs esam gatavas aprīt katru jūsu vārdu, profesor, — viņa sacīja ar šķelmīgi draisku sejas izteiksmi, it kā nupat speciāli viņam būtu izdomājusi šo teikumu.

Misis Džeimsone sēdēja, uzgriezusi Kluba dāmām muguru. Viņa vairs neturēja tās savu pelēko acu knaiblēs, un Sevilja pamanīja vairāku klausītāju acīs dzīvākas dzirkstis, bet pozās — mazāku stīvumu: tas vairs neliecināja par sākotnējo vienaldzību. Ar lielu atvieglojumu viņš juta, ka atkal eksistē kā vīrietis, savukārt drau­dzīgi uzlūkoja auditoriju un možā tonī iesāka:

— Jau vairākus gadus delfīns devis ierosmi tik daudziem rak­stiem, paziņojumiem, pareģojumiem, karikatūrām, multiplikācijas filmām un scenārijiem Holivudai, ka, man šķiet, es jums par to nevarēšu pasacīt nekā jauna. (Protesta saucieni.) Ja jūs domā­jat, ka tā nav, ja jūs neiebilstai tikai pieklājības pēc (nē, nē), tad es mēģināšu kā mācēdams rezumēt šo problēmu. Bet, lūdzu, ne­gaidiet neko sensacionālu un nezināmu. Zinātniski pētījumi virzās uz priekšu lēnām, un delfinoloģija pagaidām vēl ir bērna auti­ņos.

Amerikāņi ir izdaudzināti kā lieli dzīvnieku draugi un aiz­rautīgi to pētnieki, — Sevilja turpināja. — Tomēr nav šaubu, ka jau 'desmit gadus dažādu iemeslu dēļ neviens dzīvnieks neizraisa mūsu zemē tādu interesi kā delfīns. Tāpat arī nevienu citu dzīv­nieku tik rūpīgi nepētī. Savienoto Valstu Jūrniecības resors un dažādas valsts iestādes ik gadus izdod ievērojamas summas, finansējot vairākas zinātnieku grupas viņu pētniecības darbā, to vidū ari manis vadīto grupu. No otras puses, arī dažādas privā- •tas sabiedrības, kā «Lockheed California Company» vai «Sperry Gyroscope Company», ziedo delfinoloģijai visai prāvus līdzekļus. Nevaru jums nosaukt pilnīgi precīzu skaitli, taču es nebrīnītos, ja kopējā summa, ko visā pasaulē valsts resori ņn privātie uzņē­mumi ik gadus izdod delfīnu pētīšanai, šobrīd sniegtos līdz piec­simt miljoniem dolāru. (Dzīva interese.)

Sevilja uz brīdi apklusa, lai klausītājas apjēgtu, cik nozīmīgs ir šis skaitlis.

— Piecsimt miljoni dolāru, — Sevilja turpināja, — iedomājie­ties, cik daudz simtnieku, bet delfīns tos pelnījis, tāda ir mana pārliecība. Vienkāršiem vārdiem un īsi, kā jūsu priekšsēdētāja man ieteica (jautrība), es mēģināšu pastāstīt, kāpēc delfīns ir kļu­vis par visdārgāko un visvairāk pētīto dzīvnieku Savienotajās Valstīs.

Vispirms atļaujiet man dažos vārdos iepazīstināt jūs ar delfīna fizioloģiju. Delfīns nav zivs, tas pieder pie vaļveidīgajiem dzīvnie­kiem. Viņš elpo ar plaušām, nevis ar žaunām. Ieelpodams no gaisa skābekli, viņš uzpeld virs ūdens. Zivs, kā visi dzīvnieki, kurus neprecīzi dēvē par aukstasiņu dzīvniekiem, piemērojas ap­kārtējās vides temperatūrai: Antarktikas ūdeņos zivis ir ledaini aukstas, Kārību jūrā — siltas. Turpretim delfīns ir siltasiņu dzīv­nieks, tas ir, viņa ķermeņa temperatūra paliek nemainīga, lai kāda būtu ūdens temperatūra jūrā, kur viņš peld; tāpēc viņam, tāpat kā viņa resnajam brālēnam valim, ir bieza tauku kārta, kas pasarga pret aukstumu. Šī tauku kārta, apvilkta ar gludu, gumi­jai līdzīgu ādu, piešķir ķermenim plūdlīniju formu, kas ļauj viegli pārvietoties ūdenī. Delfīns nenārsto kā zivs. Viņš pieder pie zīdī­tājiem un vairojas kā visi zīdītāji, ieskaitot cilvēku, mums labi zināmā veidā (dzīva interese): pēc pārošanās sākas grūtniecība, tad dzemdības un mazuļu zīdīšana. Delfīniem viss šis process no­ris ūdenī un izskatās ļoti gleznaini, taču no fizioloģijas viedokļa tur nav nekā ārkārtēja, un es nedomāju jums to visu attēlot (ap­slēpta vilšanās).

Ļoti iespējams, spriežot pēc dažām anatomiskām īpatnībām, ka delfīns tālā pagātnē bijis sauszemes dzīvnieks un jūra ir vide, kurai viņš bija spiests pielāgoties. Un viņš ir lieliski pielāgojies. Kaut vai ar to, ka peld daudz ātrāk nekā lielākā daļa zivju.

Kāpēc gan Savienoto Valstu zinātni tik ļoti interesē šis jūras zīdītājs? — Sevilja turpināja, mazliet paceldams balsi. — Tāpēc, ka viņam piemīt tas, ko mēs, cilvēki, saucam par sa­prātu. Tas nozīmē, ka viņa saprāts mums liekas tik līdzīgs mūsu saprātam, lai mēs, spriežot pēc analoģijas, varētu izprast viņa rīcību.

Sevilja uz brīdi apklusa, pārlaida acis klausītājām, bažīdamies, vai tikai viņš nesāk pārlieku izplūst.

— Visi vaļveidīgie ir saprātīgi, — viņš turpināja, — un, ja mēs izraudzījāmies par pētījumu objektu tieši delfīnu, tad tāpēc, ka viņš ir mazāks un, ja tā var sacīt, vieglāk apstrādājams nekā viņa radinieki vaļi, kašaloti vai zobenvaļi. Tursiops truncatus jeb «delfīns ar pudeļveidīgo purnu», kas mums patīk vislabāk, nav garāks par trim metriem. Vidējo paraugu garums — divi metri piecdesmit un svars — simt piecdesmit kilogramu. Tātad viņš ir viegli pārvietojams ar auto vai lidmašīnu. Viņam nav nepiecie­šams par parasto peldbaseinu lielāks baseins, un, kaut gan delfīns rūpīgi jāuzrauga, viņa uzturēšana neizmaksā pārāk daudz:, viņam pietiek ar kādiem divpadsmit kilogramiem zivju dienā.

Delfīns ar savu ārkārtējo piemīlīgumu ir ideāls dzīvnieks pētī­šanai. Tas nav vājums. Delfīns spēj ar vienu vienīgu savu vareno žokļu cirtienu nobeigt prāvu haizivi, ievainodams tai žaunas. Tur­klāt viņam ir divas rindas ļoti asu ilkņu, pavisam astoņdesmit astoņi, un viņš varētu, ja vien gribētu, sašķaidīt roku vai kāju saviem gūstītājiem. Bet cilvēks neatceras tādu gadījumu, kad del­fīns būtu vērsis savus ieročus pret viņu. Vēl vairāk: lielākā daļa mājdzīvnieku kož vai skrāpē, kad tiem nodara kaut mazākās sāpes. Delfīns, nepretodamies un nekad nekļūdams mums bīstams, pacieš sāpes, ko viņam nodara cilvēks. Varētu sacīt, ka viņš tīšu­prāt izrāda cilvēkam neizsīkstošu labvēlību. Starp citu, jau sirmā senatnē uzskatīja, ka delfīni meklējot cilvēku un sevišķi bērnu sabiedrību. Sagūstīts delfīns pārsteidzoši ātri pierod pie jauna­jiem apstākļiem un ar prieku pieņem mūsu glāstus.

Sevilja ieturēja pauzi. Klausītāju acīs viņš pamanīja tādu kā atvilgumu un, pats būdams liels dzīvnieku draugs, priecājās par to un apklusa, dalīdamies šai aizkustinājumā. «Mēs esam krietna tauta,» viņš jūtu uzplūdumā nodomāja.

— Alperss, — viņš pēc brīža turpināja, — atstāsta kādu ļoti jauku gadījumu, kas pierāda, cik delfīni ir piemīlīgi. 1955. gada Ziemassvētku dienā Jaunzēlandē, nelielas pludmales Opononi tuvumā, parādījās delfīns vai, pareizāk sakot, delfīnu mātīte, kas piebiedrojās peldētājiem un, visiem par lielu pārsteigumu, sāka ar viņiem rotaļāties. Vislabāk viņai patika bērni, kuriem viņa ļāva ar sevi spēlēties, neizrādīdama ne mazāko nepatiku. Kad viņai svieda bumbu, viņa to satvēra ar zobiem, uzmeta ļoti augstu gaisā un tālu un milzīgā ātrumā metās uz priekšu, lai atrastos zem bumbas un ķertu to, pirms tā iekrīt atpakaļ jūrā: tas viņai vienmēr izde­vās. Viņu aizrāva arī kāda cita rotaļa, kuru neviens tai nebija ierādījis. Piespiedusi bumbu pie vēdera, viņa ienira un, sasniegusi zināmu dziļumu, palaida bumbu vaļā. Bumba uzšāvās virs ūdens, delfīnu mātīte traucās uz to vietu, kur bumbai vajadzēja nokrist, un, kad tā sasniedza ūdens līmeni, viņa spēcīgi uzsita pa to ar asti gluži kā ar kriketa āmuru. Kad nebija bumbas, viņa samek­lēja jūras dziļumā alus pudeli un balansēja to uz deguna … īsi sa­kot, viņa ne tikai rotaļājās ar bērniem, bet arī uzjautrināja tos.

Lieki sacīt, ka Opo slava — tā bērni bija iesaukuši delfīnu — izplatījās pa visu Jaunzēlandi. Ļaudis brauca skatīties viņu no visām salas malām, kā arī no kaimiņu salām. Tad, stāsta novē­rotāji, sākās interesanta parādība: dzīvnieka laipnīgums pielipa cilvēkiem. Vakarā pludmalē sveši cilvēki uzrunāja cits citu un centās izdarīt cits citam kādu pakalpojumu, sociālās rases barjera krita. Opononi kļuva par draudzības ciematu.

Tai brīdī mazliet miegainajā misis Džeimsones prātā vārds «sociālās» un tūlīt sekojošais «rases» iedarbināja trauksmes sig­nālu: viņa izslējās uz savas zemās taburetes, saknieba lūpas un paskatījās uz Sevilju bargi un bažīgi rei^ē, it kā gribēdama brīdi­nāt, ka viņam pie kājām atveras bezdibenis. Bet Sevilja neredzēja neko. Viņš bija aizrāvies ar stāstāmo.

— Es jums labprāt pastāstītu plašā'k par delfīnu tieksmēm un simpātijām, — viņš turpināja, tumšajām acīm maigumā mir­dzot, — taču īstenībā tas nav manas lekcijas temats. Tomēr man gribas uzsvērt, ka iespēju veltīt savu mūžu šī brīnišķā dzīvnieka pētīšanai es uzskatu par lielu priekšrocību. Delfīns ir brīnum mīļš biedrs, gudrs, draiskulīgs, sirsnīgs. Lai gan jūs visas esat redzē­jušas delfīnus, — Sevilja sacīja, izvilkdams no portfeļa kādu foto­grāfiju un sniegdams to misis Džeimsonei, — tomēr es nespēju atteikties no prieka parādīt jums kāda mūsu audzēkņa uzņēmumu, kas man ir līdzi. Te viņš patlaban baseinā rotaļājas ar manu asistenti Arletu Lafeiju (viņa ir kanādiete, tāpēc franču uzvārds). Fotogrāfijā labi redzams mutes zīmējums. Es runāju par delfīnu… (Smiekli.) Mute ir plata šķēluma, līkumota, ar kaktiņiem uz augšu. īpatnējā mutes līnija piešķir delfīnam smaidošu izteik­smi, turklāt smaids ir šķelmīgs. Patiešām, — viņš turpināja, kamēr fotogrāfija gāja no rokas rokā, — lai cik subjektīvs liktos šis iespaids, tas tomēr nav maldīgs: delfīns ir visjautrākais un visrotaļīgākais dzīvnieks no visas dzīvās radības.

Sevilja pagaidīja, kamēr uzņēmums atgriezās viņa rokās un apklusa čuksti.

— Es sacīju, k^a delfīns ir ļoti gudrs, un man gribētos parādīt, kā mēs nonākam pie šāda slēdziena. Pirmkārt: smadzeņu svars. Delfīna smadzenes sver caurmērā 1700 gramu, cilvēka — 1400 gramu, bet šimpanzes smadzenes — 350 gramu. Pēc šiem datiem var spriest, ka delfīnam piemīt izcilas spējas, taču tās precīzi no­teikt ir grūti. Smadzeņu svara un visa ķermeņa kopsvara attie­cība, pēc kuras daži pētnieki mēģināja izdarīt cilvēka, delfīna, pērtiķa un ziloņa intelekta salīdzināmo klasifikāciju, mūsu dienās, šķiet, vairs netiek ņemta vērā. Vairāk var pārliecināt anatomiski pētījumi. Arī tie runā par labu delfīnam. Jo delfīna, tāpat kā cii-

vēka, smadzenes ir sarežģītas, blīvas, šūniņām bagātas. Līdzība ar cilvēka galvas smadzenēm sevišķi pārsteidz tāpēc, ka arī del­fīnam ir stipri attīstītas smadzenītes un smadzeņu garoza.

Sevilja apklusa. «Smadzenītes», «smadzeņu garoza» — vai va­jadzētu paskaidrot šos nosaukumus? Viņš paskatījās uz misis Džeimsoni, bet viņa — nolaistiem pleciem, puspievērtām acīm — likās tik dziļi sevī iegrimusi, ka viņai droši vien jau bija pilnīgi vienalga, cik vienkāršiem vārdiem lektors izsakās.

— Otrs arguments, kas liek domāt par delfīna saprātu, — Se­vilja turpināja, — ir noteikti viņa izturēšanās. Jūs zināt, cik daudz okeanāriju ierīkoti visās Savienoto Valstu malās un kādi panākumi ir izrādēm, kur piedalās delfīni. Ja esat redzējušas kaut vienu no tādiem seansiem, jūs man piekritīsit, ka delfīna 'trikos nav ne miņas no cirka dzīvnieka drūmās rutīnas. Cirka dzīvnieks ir vergs, kuru soda, ja tas kļūdās, vai atalgo, ja 1as labi izpilda savu triku; viņš akli kā automāts paklausa vienīgi tam cilvēkam, kas viņu dresējis. Delfīns pieņem atalgojumu, ja tas pieder pie rotaļas, 'taču noraida jebkādu sodu. Delfīnam tik ļoti patīk taisīt trikus, ka viņš tos atkārtos ar jebkuru cilvēku, ja vien viņam dos pareizus signālus. Delfīnu tas uzjautrina, viņš strādā ar prieku, viņam patīk aplausi. Cilvēks, kas viņam ierāda trikus, ir nevis dresētājs, bet gan draugs. Piemēram, delfīnam māca sa­tvert bumbu starp zobiem, līdz pusei izslieties virs ūdens un ar spēcīgu kakla kustību iesviest bumbu basketbola grozā, kas pa­kārts virs baseina. Tiklīdz delfīns sapratīs, ko no viņa gaida, viņš bez skubināšanas atkārtos mēģinājumus, pats atkārtos tik reižu, cik vajadzīgs, lai izlabotu kļūdas. Viņš nav dresējams dzīvnieks, viņš ir atlēts, kas trenējas.

Vēl spilgtāk delfīna saprāts atklājas, kad viņš draiskojas.

Jūs zināt, kāda bauda ir vērot, kā jauni dzīvnieki rotaļājas. Viņu rotaļā apbrīnojami apvienojas nopietnība un joki, grācija un lempīgums. Bet tur ir arī vēl kas cits.

Jauns delfīns neviļus atklāj, ka pelikāna spalvu, kas iekļuvusi krāna ūdens strūklā, straume aiznes līdz otram baseina galam. Jādzenas tikai pakaļ un jānotver. Viņš ir sajūsmā, ka atklājis tādu izpriecu, viņš to atkārto desmit, divdesmit, trīsdesmit reižu. Jauna delfīnu mātīte vēro triku un tad iejaucas, lai to uzlabotu. Viņa neļauj strūklai aiznest spalvu, bet iemet to vērpatā, kas iz­veidojas zem krāna. Saskaroties ar ūdeni, spalva sāk griezties pa vērpatas ārmalu, un aprit divas trīs sekundes, kamēr tā nonāk pašā atvarā un, straumē ierauta, peld tālāk, bet delfīnu mātīte šais pāris sekundēs pagūst aizsteigties straumei priekšā un sa­ķert spalvu, kad tā peld garām. Jaunais delfīns rīkojas pēc viņas parauga. Drīz vien abi sāk rotaļāties kopā. Viens — katrs savu

reizi — iemet spalvu vērpatā, bet otrs pa to laiku gaida spalvu dažus metrus zemāk pa straumi. Protams, arī dažu kukaiņu dzīvē vērojamas ļoti sarežģītas kolektīvas darbības, taču tās ir stereo- tipas, nav uzlabojamas, un to izejas punkts nav kāda atsevišķa indivīda ierosme. Ar delfīniem ir citādi: viens izdomā rotaļu, pā­rējie to pilnveido, bet rotaļājas vairāki. Te jau ir runa par sa­prātīgu izdomu, kolektīvu spēles organizēšanu un dzīvnieku pa­saulē reti sastopamo spēju koncentrēt uzmanību.

Sevilja ieturēja pauzi un pirmo reizi sava referāta laikā ļāva skatienam pakavēties pie divām trim pievilcīgām sejām, kuras bija ievērojis jau sākumā. Profesors joprojām domāja par savu tematu, taču juta nepieciešamību mazliet izklaidēties, lai pēc tam ar jaunu sparu turpinātu lekciju. «Šai sievietei ir apbrīnojams sejas ovāls,» viņš nodomāja, vērodams dienvidnieci.[3] Tai pašā mirklī dienvidniece mazliet pagrieza galvu pa la'bi, tā ka pret tumšo samtu, ar kuru 'bija apvilktas sienas, skaisti izcēlās viņas maigais profils, iesānis uzmeta Seviljam ašu skatienu un tūlīt lēnām atkal nolaida plakstus pār melnajām acīm, it kā noglabā­dama slepenus 'dārgumus. Viss bija apbrīnojami aprēķināts: sejas rakurss, ašais skatiens un lēnā priekškara 'nolaišana. «Ir nu gan viltniece,» Sevilja nodomāja ar tīksmām trīsām. Pauze bija ilgusi ne vairāk par sekundi, bet, atsākdams runāt, viņš jutās manāmi spirgtāks.

— Jums noteikti ir gadījies sastapt cilvēkus, kas par savu suni saka: «Cik viņš gudrs! Viņam trūkst tikai valodas.» Šai teikumā skaidri izpaužas elementāra pretruna. Jo tieši valoda ir īstas gud­rības un saprāta pārbaudes akmens. Mēģināt noteikt delfīna sa­prāta pakāpi nozīmē noskaidrot, vai viņš ir spējīgs sazināties ar sev līdzīgajiem.

Delfīns veido skaņas nevis ar muti, bet gan ar nāsi, nelielu atveri, kas atrodas aiz pieres izciļņa; ar to viņš arī elpo, un, kad delfīns panirst zem ūdens, nāsi noslēdz vārstulis. Delfīna fonāci- jas orgāni tātad atšķiras no mūsu runas orgāniem, taču tiem pie­mīt visai liela elastība.

Delfīns spējīgs modulēt daudzas un dažādas skaņas. Var atšķirt čīkstoņu — tā līdzīga neeļļotu durvju viru čīkstēšanai —, vaukšķēšanu, strinkšķēšanu, rūcienus, daudz dažādas nokrāsas svilpienu un vēl citus trokšņus, ko es nosauktu par nepieklājīgiem. (Smaidi.)

Jautājums ir šāds: vai delfīni ir spējīgi ar skaņām sazināties, sniegt cits citam noteiktu informāciju. Ar to es domāju sarežģītu informāciju, pie kuras, manuprāt, nepieder palīgā saucieni, ko ievainots dzīvnieks raida saviem biedriem, nedz arī tēviņa niknais uzkliedziens mātītei riesta laikā, kad tā izliekas, it kā gribētu doties" projām no viņa vai it kā to vairāk interesētu kāds cits. Šai gadījumā, ja to pārtulkotu cilvēku valodā, pietiktu ar vienkāršu ņurdēšanu. (Smiekli.)

Pats par sevi saprotams, ka īstā valodā 'iespējamā komunikā­cija nav uz tik zema līmeņa. Patlaban jau mums jādomā, ka del­fīni ir spējīgi arī uz augstākas pakāpes komunikāciju. Protams, šai ziņā ir tikai noteikti pieņēmumi, bet arī tie jau paši par sevi ir visai pārliecinoši.

Pastāstīšu par vienu no eksperimentiem, kas ir šo pieņēmumu pamatā: divus delfīnus, tēviņu un mātīti, vienu no otra šķir tīkls, kas izvilkts šķērsām pāri visam baseinam. Katram dzīvniekam iepretim novieto dēli ar trim dažādas krāsas lampiņām un zem ūdens — tā, lai delfīniem tās būtu aizsniedzamas, — trīs koka plāksnes. Kad uz dēja iedegas zaļā uguns, delfīnam ar purnu jāpiespiež labās puses plāksne, kad iedegas sarkanā uguns, — kreisā plāksne un, kad iedegas baltā gaismiņa, — vidējā plāksne. Lampiņas tiek iedegtas cita pēc citas dažādā kārtībā vairākas rei­zes, un, ja delfīns ne reizi nekļūdās, viņš dabū zivi.

Dažas minūtes pēc mēģinājuma ar mātīti to pašu darbību vir­kni liek izpildīt tēviņam otrā baseina galā, kur arī dzīvniekam iepretim novietots dēlis ar lampiņām. Mēs redzam, ka delfīns aiz­steidzas priekšā gaismas signāliem un, vēl pirms iedegusies lam­piņa uz 'dēļa, pagrūž ar purnu atbilstošo plāksni. Šis novērojums kļuva par izejas punktu jauniem eksperimentiem. Starp mātīti un tēviņu tiek nolikts necaurspīdīgs aizslietnis, lai tēviņš nevarētu redzēt un pēc tam atkārtot to, ko mātīte darījusi pirms viņa. Atsā­kam mēģinājumu. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, rezultāti ir tādi paši. Tēviņš visu laiku aizsteidzas priekšā jautājumiem. Tātad iepriekšējo informāciju tēviņš nav uztvēris ar redzi.

Ejam vēl tālāk. Visā baseina garumā starp tēviņu un mātīti uzceļam skaņu necaurlaidīgu ekrānu, lai izslēgtu jebkuru verbālu sazināšanos. Tika novērots, ka mātīte, izpildīdama testa uzdevu­mus, patiešām visu laiku izlaiž skaņas. Tagad nu mātītei liek reaģēt uz veselu rindu gaismas signālu, un viņa to dara. Bet šoreiz — tin tas ir pirmoreiz —, kad pienākusi tēviņa kārta, viņš nogaida, kamēr iedegas gaismiņa uz dēļa un tikai tad attiecīgi reaģē.

Pēc tam skaņu necaurlaidīgajā ekrānā izplēš caurumu, lai del­fīnu pāris varētu sazināties ar balsi. Tiek atkārtoti tie paši testa uzdevumi, un tēviņš atkal aizsteidzas jautājumiem priekšā. Tātad tomēr viņu iepriekš informējusi mātīte, izlaizdama skaņas. (Dzīva interese.) Viss notiek tā, it kā mātīte, pagrūzdama ar purnu plāk­snītes, sacītu vīram, kurš nevar viņu redzēt: «Es piespiežu kreiso plāksnīti, pēc tam labo, pēc tam vidējo plāksnīti un tad atkal labo; dari aši tāpat, jo beigās tu dabūsi zivi…» (Smiekli un aiz­kustinājums.)

Ja tāda komunikācija pastāv — un kā gan to nepieļaut —, tā operē ar tik abstraktiem jēdzieniem kā labā puse, kreisā puse, vidus un tās realizēšanai katrā ziņā nepieciešama īsta valoda.[4]

Citi pētnieki kolekcionē delfīnu izlaistās skaņas, pārvērzdami tās gaismas formās, kuras tiek fotografētas uz attiecīgām pla­tēm. Ja mums reiz izdosies atšifrēt šīs fotoplates papildus ar eksperimentiem vai delfīnu dzīves novērojumiem, tad varbūt mēs būsim uz ceļa, kas ļaus kaut vai elementāri iepazīt delfīnu valodu.

Otrs posms būtu — bet varbūt

Tomēr pāreja no delfīnu valodas uz cilvēku valodu prasa no dzīvnieka tik varenu lēcienu uz priekšu, ka prātīgāk būs pārtraukt šo kāpšanu no viena «ja» uz otru, kas mūs tik tālu aizvedusi, un atteikties iet tālāk pa pieņēmumu ceļu.

Sevilja apklusa, smaidīdams paskatījās uz klausītājām, palo­cīja galvu un sacīja:

— Pateicos par jūsu laipno uzmanību. (Ilgi aplausi.)

Sevilja piebilda: — Esmu jūsu rīcībā un varu atbildēt uz jautā­jumiem, ja vien jums neliekas, ka tāpat jau esmu velti atņēmis jums laiku. (Protesta saucieni.)

Misis Džeimsone piecēlās. Pārpilna maiguma un smalkjūtības, sakrustojusi uz vēdera tuklās, gredzeniem rotātās rokas, viņa savā dziļajā krūšu balsī sāka pateikties lektoram. Visas klātesošās dāmas pievērsa viņai uzmanīgu skatienu un tūlīt beidza klausī­ties.

— … Un mana pārliecība ir, ka mēs visas esam pateicīgas pro­fesoram Seviljam par to, ka viņš mūs pamudinājis uz jautāju­miem, — misis Džeimsone rezumēja. (Aplausi.)

Viņa apsēdās. Iestājās klusums. Tas ieilga, kļuva nomācošs. Dažas dāmas sačukstējās, viena otra ieklepojās, citas saskatījās.

Kāda mazliet kaulaina meiča ar acenēm biezos raga rāmjos, sēdē­dama pirmajā rindā, neatlaidīgi vēroja profesoru Sevilju.

— Es pati rādīšu jums priekšzīmi, — sacīja misis Džeimsone mīlīgā balsī, i't kā nezinādama, ka visas gaida, lai viņa runātu pirmā. — Mister Sevilja, — viņa turpināja, pagriezdamās pret profesoru ar savu zivs lūpu, — jūs runājāt par okeanārijiem un panākumiem, kādi ir izrādēm, kur piedalās delfīni. Jūs arī minē­jāt, ka okeanāriju skaits visās Savienotajās Valstīs arvien pieaug. Tātad, jādomā, tie ir ienesīgi pasākumi?

— Ļoti ienesīgi, — atbildēja Sevilja, acīm šķelmīgi iedzirksto- ties. — Pēc pilnīgi drošām ziņām varu sacīt, ka vienā no šādiem uzņēmumiem šā gada apgrozījums sasniedzis četrus miljonus dolāru. Saprotams, arī vispārējie izdevumi ir ievērojami. Turklāt vajadzīgs laiks un pacietība, lai sagatavotu programmu, kas saista skatītājus. Publika ir pārsātināta ar visu, pat ar delfī­niem.

Kaulainā meitene pacēla roku, taču dienvidniece aizsteidzās viņai priekšā.

— Mister Sevilja, — viņa jautāja, pa pusei pievērsusi profeso­ram savu maigo sejas ovālu un nolaidusi plakstus, — vai ir iespējams audzēt delfīnu privātā baseinā?

— Protams, ja jūsu baseins ir apsildāms.

— Bet saldūdens problēma?

— Jūs varat nopirkt jūras sāli un izšķīdināt savā baseinā; tas ir tikai proporciju jautājums.

— Cik maksā viens delfīns?

— Ņujorkā delfīnu var nopirkt par 1200 dolāriem skaidrā naudā.

— Bet tas taču ir gandrīz par velti! — iesaucās dienvidniece ar izbrīnu un gandrīz vai nosodījumu.

Sevilja pasmaidīja.

— Tomēr delfīnu uzraudzīt ir diezgan sarežģīti, — viņš sacīja nomierinošā balsī. — Es uzskatu, ka ir vajadzīgs cilvēks, kas pastāvīgi nodarbojas ar delfīnu. Citādi delfīns garlaikojas un pa­nīkst. Ja vien jūs nepērkat veselu pāri.

— Vai tas ir iespējams?

— Protams. Taču, ja jums ir bērni, man' jūs jābrīdina, ka dzīvnieku riesta laikā viņiem var gadīties redzēt diezgan trakas ainas.

Misis Džeimsone samirkšķināja acis, kaulainā meiča pacēla roku, tomēr dienvidniece nerimās:

— Bet kur var nopirkt delfīnu pāri?

— Ir speciālisti delfīnu ķērāji, kas viņus sagūsta.

— Vai jūs man varētu iedot kādu adresi?

— Man … man nav pašreiz klāt, — Sevilja sameloja.

Viņš izstiepa kājas un turpināja vienaldzīgā balsī:

— Bet, ja jūs man piezvanītu rīt no rīta, es varētu pateikt. Mans numurs ir telefona grāmatā.

Dienvidniece lēnām nolaida plakstus, un misis Džeimsone sa­knieba biezās lūpas. Šie te abi gandrīz vai viņas deguna priekšā, gluži kā lopi, apakšlūpa viņai atkārās un pār augumu pārskrēja . krampjainas trīsas, Džons bija tik mīļš saderināšanās mēnešos, viņa ledainām rokām gulēja koloniju laika gultā ar baltu mus- lina baldahīnu, arī tikko novilktā kleita bija balta, viņš iznāca no vannas istabas kā gorilla, ak, Džon, Džon! es jūs nīstu, bet viņš ir miris, viņa domāja ar izbrīnu, sēras man ļoti piestāvēja, es iz­devu tik daudz naudas, māja bija tik skumja, tik vecmodīga, es gribēju visu apmainīt, Dorians, vai viņš saucās tikai Dorians, misis Džeimsone, šis sarkanais samts piešķirs jūsu salonam cie­nīgumu, gaiši, uz pakauša mazliet cirtaini mati, slaidas, smalkas rokas, maiga, melodiska balss un baseinā viņa gludās krūtis, garās, graciozās kājas, viņš apgrieza visu māju otrādi, traka nauda, traka, pavisam fantastiskas summas, misis Džeimsone, man ir ideja, viņš izskatījās pēc dzejnieka ar saviem cirtainajiem matiem, un nostājās apbrīnojami graciozi, man dārgi maksāja viņa idejas, dārgā misis Džeimsone, esmu izmisis, man jābrauc projām, māte sasirgusi, un kopš tā laika vairs ne vārda, ne rin­das, manas vēstules nāk atpakaļ, telegrammas paliek bez atbil­des, nolādētais, mazais blēdis, sarūgtinājuma vilnis cēlās, kāpa un pārplīsa viņā kā augonis, viņa juta mutē žults garšu un sāpīgu dūrienu labās krūts augšpusē, sāpes atplūda, viņa atkal izslē­jās, pacēla galvu un uzlūkoja Sevilju tā, it kā nekad nebūtu viņu redzējusi, ir nu gan lopi, viņa nicīgi nodomāja, visi, visi ir lopi …

Kāda gadus piecdesmit veca dāma ar matiem ne visai dabiskā sarkankoka krāsā pacēla roku un jautāja:

— Vai delfīns jau sāk kļūt par mājas dzīvnieku?

Sevilja ar labvēlību paskatījās uz vaicātāju. Ja arī viņš būtu

runājis tikai šai dāmai vien, laiks nebūtu velti zaudēts.

— Jūsu jautājums ir ļoti interesants, bet, pirms uz to atbildu, vajadzētu noskaidrot, ko mēs saucam par mājas dzīvnieku.

— Labi, pamēģināsim, — dāma aizrautīgi turpināja. — Sacī­sim, ka tas ir dzīvnieks, kurš pieņem barību no cilvēka.

— Šī definīcija neder, — Sevilja teica. — Gūstā gandrīz visi dzīvnieki, ieskaitot pat lauvu, tīģeri, žņaudzējčūsku, pieņem barību no cilvēka. Es drīzāk sacītu, ka par mājas dzīvniekiem sauc tās dzīvnieku sugas, kas ļaujas cilvēku vadībai. Ar to mājas dzīvnieks atšķiras no dresēta dzīvnieka. Iedresēts dzīvnieks labprāt uztur

sakarus ar savu dresētāju, bet tikai ar viņu vienīgo, turklāt šīm attiecībām nav droša pamata un vienmēr jāuzmanās no visādiem starpgadījumiem. Bez tam ir dažādas piejaucēšanas pakāpes. Runājot par govslopiem, piemēram, var sacīt, ka govs ir simt­procentīgs mājas dzīvnieks, turpretī bulli joprojām vēl ir diezgan bīstami vadīt. Un par mājas dzīvnie'ku, manuprāt, vajadzētu saukt tādu dzīvnieku, kuru cilvēks var bez briesmām vadīt.

— Man liekas, — iebilda dāma ar sarkankoka krāsas matiem,— ka tāda definīcija attiecināma arī uz pieradinātu dzīvnieku.

— Pieradināts dzīvnieks ir tikai viens atsevišķs eksemplārs. Bet par mājas dzīvniekiem sauc veselu pieradinātu dzīvnieku sugu.

— Tādā gadījumā, — dāma attapīgi iesaucās, — delfīns vēl nav mājas dzīvnieks, jo lielum lielais vairums de'lfīnu vēl dzīvo savvaļā.

— Bet, tiklīdz viņi sagūstīti, — Sevilja atbildēja, ar interesi pavērdamies sarunas biedrē, —viņi visi izturas ļoti draudzīgi. Turklāt, — viņš pēc 'brīža piebilda, — pašreiz ir jautājums par veselas jaunas dzīvnieku sugas pieradināšanu, bet, ja cilvēks un delfīns kādreiz sāks sazināties ar vārdiem, tad delfīnus vairs ne­varēs uzskatīt par dzīvniekiem un viņu saites ar cilvēkiem būs jāapzīmē citādi.

— Varbūt, lai cik tas bēdīgi, tie būs kunga sakari ar vergu?

— Es gan ceru, ka ne, — Sevilja satraukts atbildēja.

Viņa pamāja ar galvu un uzsmaidīja. Arī Sevilja viņai uzsmai­dīja un skumji nodomāja: «Nekas nav pilnīgs. Zem šiem krāsota­jiem matiem ir vērtīgas smadzenes. Cik žēl, ka tās nav izraudzī­jušās sev par mājvietu dienvidnieces galvu! Sī sieviete, šī sieviete, es viņu jau pazīstu, it kā pats būtu viņu radījis: snobisms un iedomība, infantila sensibilitāte, tieši tik daudz Narcisa juteklības, lai ar tīksmi [autos glāstiem. Ak dievs, kāpēc mani- pievelk šis gaļas gabals bez dvēseles, nav taču nekādas jēgas šīm alkām manī, šim drudzim, šai apsēstībai pēc otra dzimuma (visi Sevil- jas bija katoļi, Seviljas māte katru rītu gāja uz mesu ar abiem saviem zēniem, puišeļi pakalpoja priesterim korī, bet viņa tai laikā, nospiezdama ceļus pret lūgšanu soliņu, ar naidu lūdza dievu glābt bijušā vīra dvēseli, kurš tolaik dzīvoja Ma'iami ar kādu kubieti).»

Kaulainā meiča pacēla roku, bet Amerikas īriete bija ašāka.

— Jūs teicāt, ka jūsu pētījumi interesējot Savienoto Valstu Jūrniecības resoru. Vai tad delfīns ir izmantojams militāriem mēr­ķiem?

Seviljas augums tikko manāmi saspringa, taču seja joprojām bija smaidīga.

— To, — viņš sacīja rotaļīgā tonī, — jums labāk vajadzētu jau­tāt kādam admirālim. (Smaidi.)

— Un tomēr jādomā, — īriete nepadevās, — ka Savienoto Val­stu Jūrniecības resora interese par delfīniem nav gluži nesav­tīga.

— Man nav ne jausmas par Savienoto Valstu Jūrniecības re­sora plāniem, — Sevilja atbildēja. — Šai ziņā es esmu pilnīgs profāns. Varu operēt tikai ar minējumiem. Viss, ko es varu sacīt: ja policija izmanto suņus, kāpēc gan lai Jūrniecības resors neiz­mantotu delfīnus?

— Pēc visa, ko jūs stāstījāt, nostādīt delfīnus vienā kategorijā ar suņiem nozīmē viņus novērtēt pārlieku zemu.

Sevilja aplūkoja runātāju. Acis viņai bija zilas kā neaizmirstu­les, neticami tīras, nevainīgas un nepiekāpīgas. Ļoti labi varēja iedomāties viņu Romā, Nerona laikā; garā, baltā tērpā, liesmu apņemta, viņa dzīva sadeg pie krusta, tāpēc ka nenoliedz Jēzu.

— Jums taisnība. No delfīniem var gaidīt citus pakalpojumus. Bet pasacīt, kādus tieši, es nevaru. Tā nav mana darīšana. Un es negribu nodarboties ar hipotēzēm.

— Es tomēr uzskatu, — īriete turpināja, — ka jums jau tagad vajadzētu padomāt par to, kā jūsu pētījumus var praktiski pielie­tot, lai vēlāk nebūtu jānožēlo, ka esat tos veicis.

Auditorija sarosījās, un misis Džeimsone sarauca uzaci.

— Nepārspīlēsim, — Sevilja sacīja, atmezdams ar roku. — Mūsu mīļajiem delfīniem nav nekā kopēja ar ūdeņraža bumbu.

Šur tur pavīdēja smaidi, taču īrietes seja palika tikpat nopietna, saspringta, norūpējusies.

— Man liekas, ka te kāds jau sen lūdz vārdu, — misis Džeim­sone sacīja. — Mis Andersone?

Kaulainā meiča nodrebēja, un viņas lielās acenes noslīdēja līdz deguna galam. Viņa atbīdīja tās atpakaļ ar neparasti garu rādī­tāja pirkstu, strauji izslēja plakanās krūtis un ieurbās Seviljā ar ciešu skatienu.

— Jūs teicāt, — viņa iesāka nopietni un ziņkāri, — ka delfīni vairojoties tāpat kā visi zīdītāji. Man tomēr šķiet, ka visas šīs norises — pārošanās, dzemdības, mazuļa zīdīšana — ir stipri apgrūtinātas, jo notiek ūdenī, bezatbalsta stāvoklī un dažreiz, protams, lielos viļņos. Varbūt jūs varētu sīkāk paskaid­rot …

Misis Džeimsone piecēlās.

— Man ir priekšlikums, — viņa sacīja ar satriecošu smalkjū­tību, — ilgāk vairs neizmantot profesora Seviljas pacietību, bet doties uz blakus istabu un kopā ar viņu mazliet atspirdzi­nāties.

Higiēniski tukša istaba, neviena žurnāla, nevienas papīra lapas, tikai trīs atzveltnes krēsli, mazs galdiņš ar pelnu trauku un pie spīdīgi nokrāsotajām sienām trīs gravīras, kur attēloti kliperi ar uzvilktām burām vētras laikā, C garlaikoti aplūkoja buriniekus, viņš juta it kā krampjus kuņģa apvidū, sāpes nebija asas, taču nepārtrauktas un likās nākam nevis no iekšējiem orgāniem, bet gan no to apvalka, tā bija drīzāk smaguma sajūta, sāpīga mus­kuļu savilkšanās, kas sniedzās apakšā līdz vēderam un augšā līdz ribām, brīžiem skarot arī mugurkaulu, C šķita, ka vajadzētu tikai atgulties, pacelt kājas augstāk un atslābināt muskuļus, lai sāpes pārietu, bet tā bija maldīga sajūta, sāpēja nemitīgi, starp citu, tā nemaz nebija īsta sāpēšana, drīzāk nenoteikta, izplūdusi, neatlaidīga neciešama apgrūtinājuma sajūta, viņš varēja no tās atbrīvoties uz stundu vai ilgāk, ja koncentrēja uzmanību uz ko citu, bet tā atkārtojās ar mocošu noteiktību pat naktī, miegs pazuda, viss gāja šķērsām, nervi bija atkailināti, ātrāk uznāca nogurums, lēnāk atgriezās spēki, C atslīga krēslā, aizvēra acis.

Tai pašā mirklī Džonija gaišmatainā galva atkrita viņam uz rokas, ķermenis krampjaini noraustījās, lūpas, konvulsīvi drebot, tvēra gaisu, tad kājas pēkšņi kļuva ļenganas, un tas bija viss, viņi gulēja rīsa laukā, visapkārt mēļš moskītu mākonis, lodes, granātu sprādzieni, kāds kareivis man aiz muguras noteica: «Gatavs ir», vajadzēja gaidīt nakti, lai helikopteri varētu nolais­ties zemē, sanitārs kabatas baterijas gaismā noņēma kritušajiem numuru plāksnītes, mūsu skatieni krustojās, viņš bija bēdīgs un, pažvadzinādams saujā plāksnītes, rūgti sacīja: «Cik maz vietas aizņem kāds desmits amerikāņu.»

Atļaujiet stādīties priekšā, sacīja kāda balss, mani sauc Dei- vids Keits Edemss, misters Lorrimers jūs gaida, gadus četrdes­mit vecs vīrietis, liels, kalsnējs, ar garenu seju, melnām, iekritu­šām acīm, plānām, izliektām lūpām, priecājos ar jums sastapties, mister Edems, C sacīja, viņi 'klusēdami soļoja pa šauru, ar emal­jas krāsu izkrāsotu gaiteni, kas bija bezgalīgi garš, gluži kā kuģa koridors, atvērās kādas 'durvis, priecājos ar jums iepazīties, mis­ter C, Lorrimers sacīja, lūdzu, apsēdieties.

C juta, ka uzliek sejai smaidu kā masku, ar jūsu atļauju? viņš mundri ierunājās un, atkal pieceldamies, pāri rakstāmgaldam snie­dza Lerrimeram savu cigāru etviju, Lorrimers aši nopētīja viņu: svaigs, sārta seja, saltas acis, māksloti sirsnīgs smaids, «Up- mann»! Lorrimers iesaucās, cigāri etvijā bija ļoti saspiesti, viņam neizdevās izvilkt to, kuru bija izraudzījies, C smaidīja, tad nolaida plakstus un ar ātru, profesionālu skatienu pārlūkoja rak­stāmgaldu, mikrofonu šie droši vien paslēpuši kādā no galda kājas ciļņveida rotājumiem, jo uz rakstāmgalda nebija itin nekā, ne papīra, ne grāmatas, ne piezīmju bloka, ne pildspalvas, tas bija izsmalcināta kailuma brīnums, tāpat kā mistera Lorrimera vien­aldzīgā, iedegusi, skaistā, smalkā seja, atturīgā elegance, nevai­nojams augums, melni mati ar skaisti iesirmiem deniņiem, diž­ciltīgās rievas, tikko manāmi pakumps deguns, viņš izskatījās pēc aktiera, C, izstiepis roku pār galdu, joprojām laipni smaidīja Lorrimeram, viens no nešķīstajiem Bostonas balainutēm, kas iz­runā «a» pa angļu modei.

— «Upmann», — Lorrimers sacīja, ar saviem smalkajiem pirk­stiem spaidīdams cigāru. — Vai jums tos sūta no Parīzes, mis­ter C?

— Jus brīnīsities, mister Lorrimer, bet es tos saņemu taisna ceļā no Havannas.

— Tad jau mūsu blokāde nav iedarbīga, — sacīja Lorrimers, paceldams uzaci.

— Es to neteiktu. Mister Edems, vai nepamēģināsit vienu «Up­mann»?

— Pateicos, es nesmēķēju.

— Amata darīšanās man reizēm iznāk satikties ar cilvēkiem, kas brauc uz Kubu un atgriežas no turienes, — C sacīja.

— Saprotu, — Lorrimers noteica, un viņa seja aizēnojās.

C smaidīja. Viņa gaišā, svaigi sārtā seja pauda nopietnu omu- līgumu, kas bija stipri vien sekmējis viņa karjeru. Lorrimers iz­skatījās rezervēts un koncentrējies, viņš izvilka no kabatas nazīti un sāka precīzām, rūpīgām kustībām apgriezt cigāra apaļo galu, es, protams, nedomāju, ka viņam būtu ar zobiem jānokož cigāra gals un jāizspļauj uz paklāja, tomēr šis rituāls mani kaitina, viņš ņirgājas par mani, viņam laika diezgan izrādīt savu snobismu, pēc viņa domām, ir divi veidi, kā kalpot Savienotajām Valstīm: viens dižciltīgs, tas ir viņa veids, bet otrs — necienīgs, tas ir mans, es varu derēt, ka šī ziloņkaula iemute nākusi taisnā ceļā no Honkongas, un šķiltavas? vai tās ir no zelta? nē taču, nē, paras­tas dzelzs šķiltavas, vienkāršs utility-lighter, kāda britu drauga dāvana kara laikā, vistipiskākais kauju slavas suvenīra un rafinē­tas nabadzības paraugs, C aizkaitināts pagrieza galvu un paskatī­jās pa logu, lejā zem kļavam Anakostija veļa brunus, duļķainus viļņus, galu galā sūds vien ir viņu slavenā upe, un tad šī mānija uz veciem krāmiem, šie nosūbējušie lielgabali un vienā no stob­riem — gandrīz neticēju savām acīm — putna ligzda, jauks sim­bols kādam nolādētam pacifistam, redziet, ko mūsu lielgabali rai­dīs uz ķīniešiem — bezdelīgu ligzdas!

— Nu tā, mister C, — Lorrimers ierunājās, ievilkdams krietnu dūmu no sava cigāra, — ko es varu darīt jūsu labā?

— Mēs domājam, — C atbildēja, — ka pienācis laiks painte­resēties par delfīniem vispār, ne tikai par amerikāņu delfīniem vien, ja jūs sa'protat, ko es ar to gribu sacīt…

Lorrimers pamāja ar galvu.

— Un, tā kā šai ziņā esmu profāns, man ir jums daži jautā­jumi.

— Jautajiet, — Lorrimers vesi atteica.

C sakrustoja kājas, viņa kuņģis, sarāvās, viņš jutās aizkaiti­nāts, šis nelietis apietas ar mani tā, it kā baidītos apsvilināt nagus, un tūlīt, it kā kaut kur būtu iededzies briesmu signāls, smadzenēs kaut kas noklikšķēja, viss izgaisa, viņš bija atguvis spēju kontrolēt savas emocijas, tā ka vienā sekundē varēja tās ar gribas spēku apslāpēt, viņš uzlūkoja Lorrimeru, un viņa gaišajā, svaigi sārtajā un kompetentajā sejā atplauka draudzīgs smaids.

— Pirmais jautājums: vai Padomju Savienību delfīni interesē?

— Protams. Viņi publicē mūsu darbu tulkojumus1 krievu va­lodā.

Laipns un uzmanīgs C raudzījās Lorrimerā, tieši tā, kā es domāju, Bostonas akcents, izsmalcināta intonācija, precīza artiku­lācija, augstākais fonētiskais aristokrātiskums.

— Bet viņi paši? Cik tālu viņi ir ar saviem pētījumiem?

— Tas, ko viņi publicē — un publicē ļoti maz — šķiet, nelie­cina, ka viņi būtu tikuši sevišķi tālu.

C paskatījās uz Lorrimeru.

— Ja es jūs pareizi saprotu, tad padomju zinātnieki izmanto mūsu pētījumus, bet mēs viņu pētījumus — ne.

Lorrimers pasmaidīja. Smaidot augšlūpas labais kaktiņš it kā piebrieda un izliecās, un tas piešķīra sejai neizsakāma pārākuma izteiksmi.

— Tas nemaz nav tik uztraucoši, kā varētu likties. Mēs pat­laban izdarām pamatpētījumus par delfīniem. Šai stadijā noslēpu­mainība neder, tā būtu pat neizdevīga.

— Kāpēc?

— Mums Savienotajās Valstīs ir vairākas zinātnieku grupas, kas strādā ar delfīniem, dažas no tām subsidē valsts, citas —lieli privātuzņēmumi, kā, piemēram, «Lockheed». Pētījumi nevirzītos uz priekšu, ja neviena no šīm grupām nepublicētu sava darba rezultātus.

— Bet vai nevarētu ierobežot šīs publikācijas tā, lai tās būtu pieejamas vienīgi zinātniekiem?

— Tas būtu grūti. Savienotajās Valstīs pašlaik ir krietns skaits delfinologu. Turklāt daudzi ārzemju pētnieki strādā mūsu labā savās zemēs.

C paberzēja deguna galu.

— Piedodiet, ka es atkartojos, taču, ja visi zinātnieki, kurus mēs pabalstām, vienalga, ārzemju vai amerikāņu, savus darbus publicē, bet padomju pētnieki savus rezultātus nepublicē, tad ■krievi drīz vien sāks mīt mums uz papēžiem un, kas zina, pat aiz­steigsies priekšā.

— Nekādā ziņā.

— Kāpēc ne?

Lorrimers pacēla savu skaisto galvu kā svētā vakarēdiena trauku.

— Mēs esam vienīgā zeme pasaulē, kas var izdot par delfī­niem simtiem miljonu dolāru gadā. Vēl vairāk: mēs esam vienīgā zeme pasaulē, kas subsidē uz savas teritorijas simt piecdesmit delfinologus, es saku simt piecdesmit, neskaitot delfinologus, kurus mēs subsidējam sabiedroto zemēs.

Viņš brīdi vilcinājās, uzlūkoja C, viņa skaistā seja kļuva skarba, un, nepaaugstinādams balsi, viņš sacīja:

— Mūs nekad nepanāks.

— Pat tad, ja mēs joprojām publicēsim visu?

Lorrimers pavīpsnāja.

— Savienotajās Valstīs, tāpat kā visur citur, vienmēr paiet zināms laiks no brīža, kad zinātnieki iegūst rezultātus, līdz brī­dim, kad tos publicē.

— Tas mani pa daļai nomierina.

— Tūlīt es jūs nomierināšu pilnīgi. Droši vien pienāks diena, kad mēs vairs neļausim katrai laboratorijai pašai izlemt, kas ir un kas nav publicējams, bet turēsim rezultātus slepenībā.

— Un kad tas būs?

— Kad mūsu delfinologu pētījumu rezultāti kļūs praktiski iz­mantojami.

Tagad klusēja C un skatījās uz Lorrimeru.

— Un šis brīdis vēl nav pienācis?

— Nē.

Lorrimers bija vienu sekundes daļu vilcinājies ar atbildi, taču C bija pārāk rutinēts un ievēroja to.

— Es saprotu, — viņš gausi runāja, — ja kādu dienu jūs no­lemsit, ka pētījumu rezultāti nav izpaužami, tad šis lēmums tiks attiecināts uz visiem, ieskaitot mani. Bet, no otras puses es gribētu būt pārliecināts, ka vienmēr saņemšu pietiekamu informāciju un jau laikus, lai varētu koordinēt ziņu vākšanu ārzemēs.

— Jūs tiksit informēts, — Lorrimers strupi atteica.

C puspievērtām acīm vēroja Lorrimeru: skaista, skarba seja, katrā vaibstā ierakstīti visi desmit baušļi, un tomēr no mums abiem īstais askēts esmu es, nevis viņš, jo viņš vēl atļaujas tādu greznību kā personīgās emocijas un morāli centieni.

— Mister Lorrimer, — C turpināja, — tagad es gribētu uzzināt šo to sīkāk, lai man būtu vieglāk turpināt meklējumus noteiktā virzienā. Es, piemēram, vēlētos zināt, kas delfīnu pētīšanā īpaši interesē bruņotos spēkus.

Lorrimers pasmaidīja, augšlūpas labais kaktiņš pietūka, viņš paskatījās uz Edemsu un īsi sacīja:

— Ada.

— Ada? — C atjautaja.

Viņa skatiens slīdēja no Lorrimera uz Edemsu un atkal pievēr­sās Lorrimeram.

— Delfīna ādā slēpjas liels noslēpums, — mazliet uzjautrināts, sacīja Edemss.

C pamīšus uzlūkoja vienu un otru. Lorrimers nenoteikti pamāja ar cigāru.

— Paskaidrojiet, Deivid, — viņš ar augstprātīgu iecietību sa­cīja.

— Mister C, ko jus zināt par delfīna adu? — Edemss jau­tāja.

— Protams, neko.

— Un par delfīna peldēšanas ātrumu?

— Es domāju, viņš peld ļoti ātri.

— Šis ātrums ir izmērīts, mister C. Tas var sasniegt trīsdes­mit mezglu stundā.

— Ievērojams ātrums.

— Vienkārši pārsteidzošs.

— Un kāds tam sakars ar ādu? — pēc īsas pauzes C pajau­tāja.

— Zinātnieki uzskata, ka delfīna peldešanas ātrums ir atka­rīgs no viņa ādas īpašībām. Ir divas teorijas, — Edemss turpi­nāja, — Makša Krāmera un …

— Maksis Krāmers? — C spēji pārjautāja. — Jūs sacījāt — Maksis Krāmers? Raķešu speciālists?

Edemss pameta acis uz Lorrimeru.

— Tieši viņš.

— Un ko tad saka Maksis Krāmers? — C pēkšņi pavisam mie­rīgi jautāja.

— Viņš uzskata, ka delfīnam īstenībā ir divējas ādas: viena — iekšējā āda, kas ietver tauku slāni, un otra — ārējā āda, kas sedz daudzos vertikālos, ar porainu, ūdens piesūcinātu vielu pildītos kanālīšus. Ar šo ārējo ādu, pēc Krāmera domām, izskaidrojams delfīna peldēšanas lielais ātrums. Sī āda ir ļoti mīksta, ļoti elas­tīga, ļoti jutīga pret mazāko spiedienu, un tā atslābst un kroko- jas, nonākot saskarē ar turbulentiem ūdens virpuļiem.

C pa pusei pievēra plakstus.

— Es atļaušos jūs pārtraukt. Ko jūs saucat par turbulentu vir­puli?

— Katrs ķermenis, kas kustas ūdenī vai gaisā, rada turbu­lentu plūsmu jeb, var sacīt arī tā, mazus virpuļus, kuri bremzē kustību. Pēc Krāmera domām, delfīna ārējā āda ar savu ārkārtīgo elastīgumu novērš virpuļus ūdens plūsmā.

— Tas ir atjautīgs izskaidrojums.

— Ir vēl otrs. Pētnieki konstatējuši, ka delfīna ādu bagātīgi apgādā ar asinīm ļoti daudz sīku asinsvadiņu. Kad delfīns peld ļoti ātri, šais vadiņos spēji pieplūst asinis un izdala pietiekami daudz kaloriju, lai sasildītu ūdens slāni, kas saskaras ar epi- dermu. Taisni šī slāņa sasildīšana novērš turbulentu plūsmu.

Edemss apklusa, paskatījās uz Lorrimeru un turpināja:

— Tagad jums skaidrs, mister C, kādu praktisku labumu var dot šie pētījumi.

— Nebūt ne, — C atbildēja, pa pusei pievērdams plakstus, — piedodiet, bet man nav skaidrs.

Edemss uzlūkoja Lorrimeru un iesmējās.

— Labi, sacīsim, ka, pateicoties delfīniem, šodien kļuvis skaidrs, ka hidrodinamikā un aerodinamikā svarīga ir ne tikai formas, bet arī apvalka problēma. Iedomājieties, ka delfīna ādas noslēpums ir uzminēts: tad taču varētu rūpnieciskiem līdzekļiem atdarināt šādu ādu un apvilkt ar to priekšmetus, kam jāpārvietojas ūdenī vai gaisā. Tā būtu panākts milzīgs ātruma pieaugums.

— Jūs runājat par raķešu ātrumu?

— Ne tikai par raķetēm; tas pats attiecas uz lidmašīnām, zem­ūdenēm, torpēdām.

Iestājās klusums, un tad C jautāja:

— Vai tas ir viss?

— Tas ir viss, — Edemss atbildēja.

C vientiesīgi pavērās Edemsā un Lorrimerā.

— Jūtos vīlies. Es domāju, jūs man paziņosit, ka delfīni runā angliski.

— Mister C, — Lorrimers sacīja, izliekdams augšlūpu, — ne­vajag ticēt visam, ko raksta žurnālisti.

— Vai tad viņu stāstos nav ne kripatiņas patiesības?

Lorrimers pastaipīja lūpas: ja to darītu cilvēks ar ne tik labām

manierēm, tad liktos, ka tā ir grimase.

— Aizbrauciet pie doktora Lillī, mister C, viņš jums to pa­sacīs.

Lorrimers paskatījās pulkstenī.

— Man vēl ir tikai divi jautājumi, — C sacīja ar mīļu smaidu.

— Lūdzu, lūdzu, — Lorrimers atbildēja, uzlikdams labās rokas rādītājpirkstu uz lūpām un raudzīdamies griestos.

— Vai taisnība, ka delfīns ļoti labi orientējas ūdenī bez mazā­kās redzamības?

— Esmu par to dzirdējis.

Iestājās pauze. «Nelietis,» C nodomāja. «Viņš esot dzirdējis!»

— Beidzamais jautājums, — C turpināja. — Vai delfīnu patie­šām var pieradināt?

— Atkarībā no tā, ko jūs saprotat ar vārdu «pieradināt», — Edemss atbildēja.

— Nu, piemēram, ja dresētājs viņu palaistu atklātā jūrā un pēc nedaudzām minūtēm pasauktu, vai viņš atgrieztos?

— Cik man zināms, tāds mēģinājums vēl nav izdarīts, — Lorri­mers atbildēja.

Viņš piecēlās.

— Lūdzu, atvainojiet mani, mister C, bet man ir sapulce, un es jau tā esmu novēlojies.

Arī C piecēlās.

— Jāatvainojas ir man. Esmu atņēmis jums daudz dārgā laika.

— Deivids jūs pavadīs, — Lorrimers sacīja, aši pasmaidīdams. — Uz redzēšanos, mister C.

Durvis aizvērās. Garais, ar baltu eļļas krāsu izkrāsotais gaite­nis. Edemss paņēma C zem rokas.

— Nu, kādu iespaidu jums vecais atstāja? — viņš jautāja, pa­griezis galvu pa labi.

— Viņš ir diezgan skarbs.

— Jūs domājat — pret jums?

— Jā.

•— Viņš pret visiem izturas skarbi.

Un piebilda:

— Negribu jums slēpt, viņš uzskata jūsu ziņu vākšanu par nevajadzīgu.

C aizskarts saslējās.

— Kāpēc par nevajadzīgu?

— Viņš jau pats sacīja. Nav vērts pūlēties un bāzt degunu pa­domju delfinoloģijā. Tā mūs nekad nepanāks.

— Bet pieļaujiet tādu varbūtību, ka krieviem rodas ģēnijs, kas delfīnu pētīšanā sper izšķirīgo soli.

Edemss atvēra lifta durtiņas un palaida C pa priekšu.

— Vecais teiktu, ka jūs esat atpalicis. Tas laiks, kad ģēniji vieni paši ar primitīvām ierīcēm izdarīja sensacionālus atklāju­mus, ir pagājis. Mūsu dienās zinātnes progress prasa milzīgus kapitāla ieguldījumus un neskaitāmas zinātnieku grupas, citiem vārdiem, lielu naudu. Tas ir kvantitātes jautājums. Visbagātākā zeme katrā ziņā izdarīs vislielākos atklājumus.

— Jūs tā domājat?

— Jā.

— Ja es ta domātu, tad man atliktu vienīgi izdarīt harakiri.

Edemss sāka smieties.

— Labi, paldies, ka pavadījāt, — C turpināja. — Vai atļausit vajadzības gadījumā piezvanīt, ja man būs nepieciešama papildu informācija?

— Pats par sevi saprotams, — Edemss atbildēja, viegli uzsiz­dams viņam uz pleca-.

Tiklīdz Edemss atgriezās kabinetā, Lorrimers strauji piecēlās un gāja viņam pretī. Lorrimers joprojām izskatījās cienīgs, taču ne sejas izteiksmē, ne pozā vairs nebija ne miņas no skarbuma, kas bija mulsinājis C.

— Nu, kāds iespaids šim radās? — viņš uzjautrināts jautāja.

— Jūs esot paskarbs. Es esmu piekāpīgāks un atsaucīgāks. Nākamreiz viņš sāks ar mani.

Un piebilda:

— Man ļoti patika veids, kā jūs mēģinājāt viņu pārliecināt, ka padomju delfinoloģijā jums nesagādā ne mazāko raižu.

— Vai tas man izdevās?

— Nē, nedomāju vis. Viņam ir intuīcija, un par padomju del- finoloģiju viņš zina vairāk, nekā izsakās.

— Tieši tā. Nupat man zvanīja no mūsu izlūkošanas dienesta. Pirmkārt, viņš nav vis vienkāršs, sīks aģentiņš, par kādu uzde­vās, bet gan viens no zinātniskās izlūkošanas vadītājiem.

— Retrospektīvi jūtos ļoti pagodināts, — Edemss teica pavīp­snādams.

— Otrkārt, C ir Jēlas universitātes fizikas fakultātes diplo­mands …

— Un viņš vēl jautāja par turbulentu plūsmu!

— Un tieši ar to, pēc manām domām, sevi nodeva. Nejēga būtu izlicies visu zinām.

Pie durvīm klauvēja.

— Lūdzu! — Lorrimers uzsauca.

Parādījās kāds vīrietis, pasniedza Lorrimeram liela izmēra foto­grāfiju un aizgāja.

— Mūsu zēni nav velti zaudējuši laiku, — Lorrimers sacīja. — Paskatieties, Deivid.

Edemss apgāja apkārt rakstāmgaldam un noliecās pār šefa plecu.

— Ļoti labs uzņēmums, — viņš teica un pasmīnēja.

Un pēc briža piebilda:

— Šai veselīgi sārtajā sejā no katras poras sūcas ārā div­kosība.

— O, jūs pārspīlējat, — Lorrimers sacīja. — Daudzi vidusšķi­ras amerikāņi kultivē šādu joviālu uzvedību.

Viņš uzmeta vēl slapjo fotouzņēmumu uz galda.

— Tik tālu nu mēs esam, — viņš nopūzdamies sacīja. — C grib apvest ap stūri mūs, bet mēs — viņu. Kāds absurds!

— Man gribētos zināt, — Edemss sacīja, — vai viņam izdevās kaut ko izvilkt no mūsu sarunas.

— Nedomāju vis. Tūlīt pārliecināsimies.

Viņš atvēra atvilktni, kurā bija telefons, un nocēla klausuli.

— Uzlieciet lenti. No paša sākuma.

Lorrimers atgāzās krēslā un, paņēmis fotogrāfiju, iztālēm ap­skatīja to, piešķiebdams galvu.

— Kāda sērga šī savstarpējā izspiegošana! Kāds laika zaudē­jums! Kad nabaga C vakarā pāriet mājās, viņš droši vien pa at­slēgas caurumu glūn pats uz sevi, lai redzētu, ko izvelk pats no savām kabatām.

Edemss iesmējās. Tai pašā mirklī no kāda sienas skapja atska­nēja Lorrimera balss un piepildīja visu telpu:

«— «Upmann»! Vai jums tos sūta no Parīzes, mister C?

— Jūs brīnīsities, mister Lorrimer, bet es tos saņemu taisnā ceļā no Havannas.

— Tad jau mūsu blokāde nav iedarbīga.

— Es to neteiktu.»

Kad lente beidzās, Lorrimers piecēlās.

— Nu, Deivid, ko jūs domājat par mūsu saruniņu?

Edemss pasmaidīja.

— Virspusējas analīzes šedevrs ..

Tūlīt pēc izkāpšanas no lidmašīnas Kalifornijas saule bija vi­ņam iezvēlusi pa galvu, viņš kails un nosvīdis gulēja izstiepies gultā viesnīcas piecpadsmita stāva istabā, tūkstoš piecsimt vie­nādu istabu, tās pašas lielās lampas ar ananasveidīgām milzu kājām, tādi paši aizkari ar lielām dzeltenām un zaļām puķēm, tāda pati vannas istaba ar slīdošām spoguļdurvīm — ejot zem dušas, cilvēkam ir tāda sajūta, it kā viņš būtu zivs akvārijā —, C svīda savā metāla gultā, arī milzīgās guļamtelpu celtnes sijas

ir no metāla, šausmīgi iedomāties gigantisko stropu un sīkos, niecīgos cilvēciņus, kas īsu brīdi pirms nāves rosās pa šūniņām, ■katrs savā aliņā, katrs ar savu miegu, bezmiegu, mīlestību, nau­das rūpēm, pašnāvības domām, kam tas viss vajadzīgs, mīļais dievs, tā ir brēcoša bezjēdzība, C nekustīgs, nosvīdis un smags gulēja gultā, mīļais dievs, kāds idiotisms divreiz pēc kārtas iet zem dušas, labsajūta pazuda jau pēc piecām minūtēm, un tad kļuva vēl nelādzīgāk, viņš svīda, smaka vai nost, bet tai pašā laikā aukstā kondicionētā gaisa strāva krita uz galvas un vēl slapja­jiem matiem, viņš piecēlās, piespieda pogu un izslēdza kondi- cionatoru, mēģināja atvērt logu, tas nevērās, izvēles nebija — vai nu ledainais gaiss vai nosmakšana, viņš atkal bez spēka at­krita gultā, nervi vibrēja, krampji savilka kuņģi, un slepenas, nemitīgas sāpes izplatījās līdz aknām, zem ribām, kad gribēja izdarīt masāžu, pirksti iegrima uzpūstajā vēderā kā mīklā, viņš jutās tik vientuļš, ka grasījās pacelt klausuli un piezvanīt Be- sijai uz Ņujorku, tas bija stulbi, ko gan viņi viens otram teiktu? kas gan viņus saistīja — mazliet izlikšanās, nedaudz vārdu, daudz klusēšanas, pat bērna nebija, es vairs pat nepieskaros vi­ņai, man derdzas viņas lielās krūtis, ļenganās miesas, kas tas būtu par prieku pārspiest kā augoni kādu no šīm slampām, ielaist treknajā vēderā visu patronu aptveri, jau piecus gadus es vairs nemaksāju dzīvības apdrošināšanas naudu, es gribētu dažus mir­kļus pēc nāves augšāmcelties un paskatīties uz viņas ģīmi, viņa atkal apprecēsies ar pirmo kretīnu, kas pagadīsies ceļā, un laidīs pasaulē citus kretīnus, priekš tam jau šīs blaktis der, tikai sugas turpināšanai, nav ko lepoties, viņš izstiepa roku — zem ribām iesāpējās aknas —, paņēma aploksni, kurā bija viņa aģenta ar mašīnu pārrakstītais teksts — Lorrimera un Edemsa saruna pēc magnetofona lentes, kas bija turpinājusi griezties, kad C jau bija izgājis no kabineta, un pārlasīja tekstu no viena gala līdz otram, šie abi bija viņu noturējuši par vienkāršu zaldātiņu, kāda ikomēdija, lai kaut ko vairāk uzzinātu, esmu spiests šķērsot Sa­vienotās Valstis no austrumiem līdz rietumiem, iebāzt degunu Pointmugu un, mīļais dievs, pat Saigonā, kas jau ir diezgan draņķīgi un sarežģīti, tik daudz aģentūru, izlūkošanas dienestu un policiju, kur citu neko nedara, kā laiž otram miglu acīs, ap­skauž cits citu un visi atkārto vienu un to pašu nezin cik reižu, kad īstenībā vajadzētu visu uzmanību pievērst vjetnamiešiem, krievus kavē pārmērīga centralizācija, bet ar mums ir otrādi, mēs vairs netiekam galā ar izkliedētību, līdzekļu izšķērdēšanu, aģen­tūrām, kas aug kā sēnes pēc lietus, īsta pašizspiegošanas mānija, ar tādu pārslodzi un traumām mēs visi beidzot nokļūsim trako mājā, viņš nocēla klausuli, palūdza, lai no rīta pamodina pulksten septiņos, paņēma divas pilulas un norija, tagad jau bez pilulām neiespējami naktī aizvērt acis, un no rīta viņš būs kā salauzts, aprīs divas tabletes «No-Doz», lai Pointmugu justos atkal formā, un tā tas iet, no rīta stimulējošas tabletes, naktī — nomierinošas, īsts narkomans, un kur tad vēl alkohols un cigāri, nav brīnums, ka man sāp aknas, tas viss beigsies, nelielā kastē kapa dibenā, nu, un tad? un tad? es tam uzspļauju, es nemaz negribu augšām­celšanos, rokas atslīga uz gultas, galva kļuva nekustīga, kājas nervs atslāba, viņš jutās labāk, viņš brauca pa Floridas šoseju vaļējā fordā ar kādu meiču pie labās rokas, bet aizmugurē Džo- nijs ar citu meiteni, starp citu, kas tās bija par padauzām, esmu aizmirsis pat viņu vārdus, visi četri bijām piedzērušies, es drusku mazāk par citiem, es vadīju mašīnu, gribēju ar veselu ādu sa­sniegt mūsu noīrēto villu un braucu ļoti lēnām, Džonijs uzslējās kājās no aizmugures sēdekļa un sacīja: «Pagaidi, Bili! Es tev palīdzēšu!», un airējās ar rokām pa gaisu, smiedamies kā traks, skuķe ieķērās viņam elkonī un mēģināja novilkt atkal sēdus, villā tika vēl dzerts un dzerts, un mazliet arī ēsts, bija silts, debesis tumši zilas un mēness apaļš kā apelsīns, Džonijs piecēlās, «Pie velna,» viņš sacīja, «es metos pliks! Un tu arī, Bili! Paskaties uz mēnesi, tas izskatās l pēc pakaļas!», skuķes kliedza, un es smējos, smējos, raudams nost drēbes. «Nost ar civilizāciju,» Džonijs sauca, «visi pliki!», meičas spiegdamas ieslēdzās kādā istabā, otrā dienā es pamodos gultā blakus Džonijam, Džonija galva uz spilvena līdzās manai galvai, un viņa roka pārmesta pār manām krūtīm, es nekustējos, stiklotās durvis uz terasi bija līdz galam vaļā, spīdēja saule, pret debesīm spilgti iezīmējās baltās, apmes­tās sienas gals, es nekad nebiju pamanījis, cik skaisti izskatās sienas baltums uz debesu zilā fona.

*

Apaļais baseins mirgoja Kalifornifas saulē, un C vēroja, kā zilajā, atspulgu pilnajā ūdenī peld delfīns. Viņš nenogurdams meta lokus apmēram metru dziļumā un, ieelpodams gaisu, ele­ganti izslēja muguru, nepārtraukdams peldēšanu, tā ka virs ūdens parādījās tikai ķermeņa daļa ar elpekli. Viņa astes spura bija nevis vertikāla kā zivīm, bet horizontāla, Un kustīgs bija viss slaikais, muskuļotais astes gala posms. C uzmanīgi sekoja delfīna kustībām: tieši ar horizontālo astes spuras stāvokli iz­skaidrojama veiklība, ar kādu delfīns pārvietojas pa vertikāli, un īpaši viņa spēja izšauties virs ūdens gandrīz otrā stāva aug­stumā, kā es to redzēju Maiami. Baseinam tikai jābūt pietiekami dziļam, lai delfīns varētu nostāties ūdeni stāvus un šauties aug­šup ar tādu spēku, ka tiek šķelta ūdens virsma. Taču visvairāk Maiami izrādē mani pārsteidza delfīna deja: izslējis trīs ceturt­daļas ķermeņa virs ūdens,_ delfīns tādā stāvoklī ietur līdzsvaru un ar specīgiem astes vēzieniem virzās atmuguriski no viena baseina gala uz otru. Gluži kā cilvēks, kas kāpjas atpakaļ. Ja padomā, tas rada spēcīgāku iespaidu nekā suns, kas staigā uz pakaļkājām, vai akrobāts, kas iet pa novilktu virvi, jo delfīnu stateniski notur vienīgi astes spuras kustības ūdenī, un tas prasa patiešām apbrīnojamu muskuļu spēku un apbrīnojamas kontroles spējas.

Delfīns beidza mest lokus, piepeldēja pie C, apstājās apmēram metru no baseina malas un, piešķiebis lielo galvu, uzlūkoja viņu. Tā nebija apaļā, neizteiksmīgā zivs acs, bet gan kustīgs, šķel­mīgs, laipns, ziņkārīgs skatiens, gandrīz vai cilvēka redzoklis. Delfīns pagrieza galvu uz otru pusi un vēroja C ar otru aci, tad mazliet pavēra muti, kuras līkumotais zīmējums piešķīra viņam tādu izskatu, it kā viņš šķelmīgi uzsmaidītu C.

Apritēja vairākas sekundes. Galu galā pārliecinājies, ka C ne­taisās ne rotaļāties ar viņu, ne viņu paglaudīt, delfīns apgriezās, papeldēja gabaliņu tālāk un atkal sāka mest lokus. Bija skaidri redzams, ka viņš kustas uz priekšu tikai ar astes spuru. Sānu spuras noderēja vienīgi pagriezieniem un līdzsvara noturēšanai gluži kā kuģim sānu ķīļi. Un lielajai muguras spurai droši vien bija tāda pati loma kā maza burinieka šķērsim: nodrošināt sta­bilitāti un ātrus pagriezienus.

Delfīns peldēja pārsteidzoši veikli, viegli un spēcīgi. Viņam pārvietojoties, ūdens neuzvirpuļoja vai, pareizāk sakot, virpuļi nesacēlās aizmugurē, tikai virspusē varēja manīt sīku virmo- jumu; tas nav grūti izskaidrojams, jo horizontālā astes spura, delfīnam peldot, sviež ūdeni no apakšas uz augšu. Turpretim tai ūdens slānī, pa kuru delfīns pārvietojās, nevarēja saskatīt nekā­dus virpuļus. Vēl vairāk, šķita pat, ka nepieciešamība ieelpot gaisu nemazināja peldēšanas ātrumu — ar tik veiklu un noapa­ļotu kustību delfīns izlieca muguru, paceļot virs ūdens elpekli. Baseins bija daudz par mazu, lai delfīns varētu attīstīt kaut des­mito daļu iespējamā ātruma, taču viņa nevērīgajā peldēšanā jau­tās milzīgas spēka rezerves.

— Jūs jau iepazināties ar Dēšu? — kāda bezbēdīga balss aiz C muguras jautāja.

C pagriezās.

— Ārsts Morlijs, — sacīja pienācējs, sniegdams roku, kas bija sarkana kā šķiņķis. — Man ir uzdots jūs uzņemt Esiet sveicināts Pointmugu jūras bāzē, mister C, — viņš turpināja ar zobgalīgu

un sirsnīgu svinīgumu. — Un, ar jūsu atjauju, es jums ieteiktu neievērot etiķeti un novilkt svārkus.

— Ar prieku, — C atbildēja.

Morlijs pats bija vienā kreklā, apaļu seju, apaļu augumu, apa­ļām acīm, īsi apgrieztiem matiem; viņš varēja būt labas veselības un omas simbols kādas izplatītas alus šķirnes reklāmā.

— Viņam droši vien garlaicīgi vienam pašam, — C sacīja, pa­mādams uz Deša pusi.

— Viņš nebūt nav viens! — Morlijs atbildēja. — Telefons jeb, pareizāk sakot, hidrofons viņu savieno ar Dorisu, kas atrodas otrā baseinā.

— Vai viņi ir pazīstami?

— Kādu laiku viņi abi dzīvoja vienā baseinā. Mēs viņus izšķīrām tikai eksperimenta dēļ: gribējām pierakstīt viņu saru­nas.

— Vai viņi sarunājas?

— Un kā vēl! Kā divi iemīlējušies katrs savā telefona vada galā.

— Befka jus zināt, ka ta ir īsta saruna?

— Viņi nekad nerunā vienlaikus, bet tikai pēc kārtas, it kā jautādami un atbildēdami.

— Mister Morlij, — C sacīja; — cik es atceros, delfīni izlaiž* daudz dažādu skaņu: viņi gan krekšķina, gan ņurd, gan vaukšķ…

— Jā, bet sarunā viņi visvairāk izmanto svilpienus. Un šie svilpieni ir ļoti atšķirīgi ilguma, amplitūdas, biežuma un tembra ziņā. Iespējams, ka delfīnu valoda ir svilpienu valoda, — Mor­lijs piebilda, un viņa apaļā seja pauda gandarījumu.

— Nu tad mēģināsim atšifrēt, ko viņi runā, — C jokoja, taču viņa saltās acis uzmanīgi pētīja Morlija seju.

— Ar to jau mēs šeit nodarbojamies, — Morlijs tādā pašā tonī atsaucās. — Taču vispirms šīs skaņas jāklasificē.

Iestājās klusums, tad C sacīja:

— Pat man, kas esmu optimists, šķiet, (ka tas nav tik ātri iz­darāms.

— Nē. Bet nomierinieties: mēs ne tikai pētījam svilpienus, īs­tenībā mēs mēģinām šo jautājumu atrisināt no visām pusēm.

— Piemēram?

— Piemēram, mēs mēģinām iemācīt delfīniem angļu patska­ņus, liekot tos noklausīties tādā frekvencē un modulācijā, kas at­bilst viņu fonēmām. Citiem vārdiem sakot, mēs delfinizējam angļu valodu, lai darītu to viņiem pieejamu.

— Tātad jūs mēģināt radīt jaunu valodu — «delphin-English», līdzīgi «pidgin-English», ko runā Klusā okeāna salu iezemieši. Vai tas izdodas?

— Vēl ir pāragri par to spriest. Bet pagaidiet, es jums tūlīt kaut ko parādīšu.

Morlijs noliecās, paķēra trīs priekšmetus, [5]

— Deš, — Morlijs pasauca, klaudzinādams pa baseina iekš- malu, hai pievērstu delfīna uzmanību.

Dešs tūlīt piepeldēja pie Morlija un apmēram metra attālumā no baseina malas izbāza galvu no ūdens.

— Cepuri! — Morlijs uzsauca. — Paņem cepuri!

Dešs nevilcinādamies piepeldēja pie sombrero, ienira, uzmauca to uz purngala un atnesa Morlijam. Morlijs paņēma cepuri, atkal iesvieda baseina vidū ūdenī un uzsauca:

— Nūju! Paņem nūju!

Dešs satvēra nūju mutē un aiznesa Morlijam, kurš tūlīt atkal iesvieda to ūdenī.

— Bumbu! — Morlijs sauca. — Paņem bumbu! '

— Bravo! — C sacīja. — Vai viņš kādreiz kļūdās arī?

— Reizēm jā. Bet es neesmu pārliecināts, vai viņš to nedara tīšām, lai mani ķircinātu. Protams, eksperiments nav uz visai augsta līmeņa. Taču pedagoģiski tas ir neapšaubāmi noderīgs. Mēs saistām Deša uzmanību, iemācām viņu mācīties, pieradinām arī pie cilvēku valodas skaņām. Starp citu, būs ļoti interesanti noskaidrot, turpinot eksperimentu ar citiem priekšmetiem, cik angļu vārdu viņš spēs paturēt atmiņā.

Morlijs apklusa, paskatījās pulkstenī un sacīja:

— Iesim, mister C, jūs patiešām esat ieradies īstajā brīdī. Es jums parādīšu kaut ko diezgan neticamu.

Viņš sāka ātri soļot, vezdams uz betonētu baseinu, kuru šaurs dambis atdalīja no Klusā okeāna. Divi vīrieši melnos ūdenslīdēju apģērbos pašlaik mēģināja uzlikt delfīnam tādus kā iemauk­tus.

— Iepazīstieties, tas ir Bills, — Morlijs teica. — Viņš ir spe­ciāli trenēts. Viņam iemācīja steigties pie sava dresētāja, tiklīdz tas iedarbina zem ūdens zvaniņu. Te ir šis instruments, — viņš sacīja, paņemdams to no palīga, kas stāvēja blakus vinčai. — Kā redzat, zvaniņš ir līdzīgs elektriskai lampiņai, tas ir ūdens ne­caurlaidīgs, un, kad to iedarbina, zem ūdens atskan vibrējoša zvanīšana, kuras skaņu viļņi izplatās ļoti tālu. Bills ir iedresēts tā, ka, izdzirdējis šo skaņu, steidzas pie sava dresētāja, vien­alga, vai tas ieniris vai atrodas laivā. Par atalgojumu Bills dabū zivi.. .

— Es apbrīnoju, ka viņš ļauj ar sevi tā apieties, — C sacīja. — Viņam aizsprādzē iejūgu, bet viņš pat nepakustas.

— Delfīns ļoti pieķeras cilvēkam, — Morlijs atbildēja. — Viņš pret mums ir labvēlīgi noskaņots. Šo faktu apstiprina visi novē­rotāji: delfīns mīl cilvēkus. Un dievs, vien zina, kāpēc, — Morlijs, brīdi klusējis, piemetināja.

Tādas pārdomas tik loti nesaskanēja ar Morlija omulīgumu un optimistisko, apaļo seju, ka C pavērās viņā ar izbrīnu.

— Galu galā jūs taču viņus labi barojat, — C sacīja, — un ne­darāt viņiem pāri.

Morlijs paraustīja apaļīgos plecus.

— Ticiet man, mister C, kad viņi sāks runāt, viņiem būs mums daudz kas sakāms par šaurajiem baseiniem un vientulību, kādā mēs viņus turam .. . Tad, jūs redzēsit, viņi sāks organizēties un varbūt mēs pat piedzīvosim streikus un dabūsim uzklausīt pra­sības.

C iesmējās, bet tad viņa uzmanību piesaistīja dresētāji, kas patlaban lika delfīnu uz tādām kā nestuvēm, kurām bija divi caurumi, lai varētu pa tiem izbāzt sānu spuras. Nestuves balstījās uz četrām garām cauruļu kājām, kas bija pie pamatnes savieno­tas kā līdztekām. Dresētāji piestiprināja vinčas virvi pie nestuvju rokturiem, deva mājienu palīgiem, un delfīns sāka celties gaisā. Pēc tam vinča apgriezās un sāka laist delfīnu lejā atklātā jūrā. Abi dresētāji izkāpa no baseina un aši noskrēja pa cementa kāp­nītēm okeānā saņemt dzīvnieku. Ūdens viņiem sniedzās gandrīz līdz jostas vietai.

— Vai jūs gribat viņu palaist vaļā?

— Tā izskatās, — Morlijs sacīja, sārtajai, apaļajai sejai maz­liet saspringstot.

— Vai tas notiek pirmoreiz?

— Jā.

Morlijs vēroja dresetajus. Delfīns gulēja viļņos, atbrīvots no nestuvēm, un abi vīri mēģināja piesiet pie viņa iejūga apmēram pusotra metra garu auklu ar mazu, oranžu, vārpstveidīgu boju galā.

— Es redzu, ka jus tomēr esat piesardzīgi, •— C sacīja.

— Jā, — Morlijs strupi atbildēja.

Dresētāji abi reizē pacēla galvu un paskatījās uz Morliju. Mel­nie gumijas kombinezoni vēl vairāk izcēla puišu īsi apcirpto matu gaišumu un acu dzidrumu. Viņi stāvēja delfīnam abās pusēs un, sakrustojuši rokas uz iejūga, stingri turēja ciet dzīvnieku, kas bija izslējis galvu pret apvārsni un pavēris muti. «Ūdens selgā droši vien ir garšīgs,» C nodomāja.

— Laidiet vaļā! — Morlijs sacīja saspringtu seju.

Dresētāji palaida vaļā rokas. Delfīns vienu brīdi palika nekus­tīgs, tad deva pamatīgu sitienu ar asti un aizšāvās kā katapul- tēts. Apmēram metra dziļumā viņš slīdēja projām okeānā. Jau pēc mirkļa C vairs nesaskatīja pelēkā ķermeņa siluetu, bet boja, ko delfīns vilka līdzi, lēkāja pa ūdens virsu un norādīja viņa ceļu. Vārpstiņas oranžā krāsa spilgti atšķīrās pret tumšzilo okeāna fonu.

— Viņš traucas kā bulta, — C sacīja.

— Viņš var peldēt vēl ātrāk, — viens no dresētājiem ar lep­numu piebilda. — Boja viņu bremzē.

Morlijs nesacīja neko. Boja dejoja virs gludā jūras līmeņa, un viņš sakniebtām lūpām, nopietnu skatienu raudzījās, kā tā ar katru mirkli vairāk attālinās.

— Bezbēdnieks ir laimīgs, ka var padraiskoties, — C ierunā­jās. — Es viņa vietā justos kā apreibis. Un jūsu vietā, — viņš pēc.brīža piebilda, — es sāktu jau bažīties.

Morlijs neatbildēja.

— Vai neiedarbināt? — nervozi jautāja viens no dresētājiem.

— Iedarbiniet, — Morlijs teica.

Dresētājs ielika zvaniņu ūdenī un iedarbināja. Pagāja vesela sekunde, tad oranžā boja sāka peldēt lēnāk, tādiem kā līkločiem, it kā vilcinoties, pēc tam pilnīgi pagriezās uz zemes pusi. Bills devās atpakaļ uz krastu.

— Tā ir uzvara, — Morlijs sacīja piesmakušā balsī.

Iestājās klusums. C, Morlijs un abi dresētāji nenolaida acis no oranžās bojas. Viņi apburti raudzījās, kā tā lēkā pa okeāna sīko virmojumu, kamēr delfīns ar pilnu ātrumu atgriezās cilvēku sabiedrībā.

Pāris sekundes vēlāk Billa šķelmīgi smaidošā galva parādījās virs ūdens metru no dresētāja, kurš viņam iedeva zivi.

— Celiet viņu augšā, — Morlijs, atvilkdams elpu, sacīja, — šo­dienai pietiek.

C paraudzījās viņā. Viņš izskatījās laimīgs un noguris.

— Iesim, — Morlijs sacīja, — iesim uz kafetēriju. Tagad es labprāt kaut ko iedzertu.

— Es gribētu jums kaut ko pajautāt, — C sacīja, automātiski piemērodams soļus Morlija gaitai. — Kā jūs domājat, kāpēc viņš atgriezās? Jā, kāpēc viņš atgriezās, nevis izvēlējās brīvību: būtu galu galā gluži dabīgi, ka dzīvnieks, kuru tur gūstā, izvēlas brī­vību. Es zinu, jūs teiksit, viņš atgriezās tāpēc, ka viņa rīcību no­saka zvaniņš un zivs. Taču tāds izskaidrojums īsti neapmierina, ja runa ir par tik saprātīgu dzīvnieku kā delfīns. Bills patiešām varētu sajēgt, ka zivju jau nu jūrā netrūkst un nav nekādas vaja­dzības pēc jūsu zivīm . ..

Morlijs nopietni paskatījās uz C.

— Arī man dažkārt rodas šāds jautājums, mister C. Un mana atbilde īr tāda: delfīns ir sabiedrisks dzīvnieks, viņš nav vien­tuļnieks. Jūrā viņš dzīvo ģimenē, un šī ģimene ir kāda noteikta grupa ar, domājams, ierobežotu teritoriju okeānā, kurā tā dzīvo, ar noteiktu hierarhiju, ar savu organizāciju. Iedomājieties, ka mēs «pazaudētu» Billu dažus kilometrus no krasta. Kur lai viņš pa­liek?

— Viņš varētu mēģināt atrast kādu citu grupu.

— Tas nebūtu tik viegli. Un viņš nepavisam nevar būt drošs, ka izdosies tajā iedzīvoties.

— Saprotu. x

— Turpretim šeit, Pointmugu, viņš ir iedzīvojies, te ar viņu nodarbojas, baro viņu, ar viņu rotaļājas, viņš mūs pazīst.

— Jūs gribat sacīt, viņš atgriežas tāpēc, ka viņu ar jums saista emocionālas saites?

— Jā, — Morlijs atbildēja. — Tā es domāju. Tagad mēs esam viņa ģimene.

*

No Vašingtonas uz Losandželosu, no Losandželosas uz Maiami, no Maiami uz Sietlu, 'kāda bezjēdzība, kāds milzīgs laika, spēku, naudas, pelēkās vielas patēriņš tikai tāpēc, ka šie nelieši grib spē­lēt ar mani paslēpes, nedēļu, veselu nedēļu vagot Amerikas konti­nentu, lēkšiem no lidmašīnas uz lidmašīnu, no vienas viesnīcas uz otru, no viena pētniecības centra uz otru, lai ar grūtībām pa drusciņai vien izvilktu ziņas, ko viņi varētu man sniegt nepilnā pusstundā, esmu pārdomājis, varu sacīt, jūsu «virspusējās analī­zes šedevru», un patiešām dziļš ir jūsu stulbums, džentlmeņi, jo tagad, kad esmu iebāzis degunu jūsu darīšanās, es to vairs ne- vilkšu ārā, es uzzināšu visu, pat to zinātnieku radu rakstus, kuru vārdus, kā jūs iedomājaties, esat man viltīgi noklusējuši, viņi dzīvos tikpat kā zem stikla kupola, šie jūsu mīļie pētnieki, man nevajadzēs ne pusgada, lai izdibinātu par viņiem visu, bet jūs, virspusējās analīzes speciālisti, pie velna, jūs beidzot sapratīsit, jūs dabūsit ciest, jūs nožēlosit, ka esat dzimuši, turpmāk jūs ne­pakustināsit ne mazo pirkstiņu tā, ka es to nemanu, nenopirdīsi- ties tā, ka es to nedzirdu, jūs pacelsit presi uz rakstāmgalda, un es būšu tur apakšā, mani slepenie aģenti ieperināsies jūsu vidū, iesūksies jūsos, saindēs jūs un izrīkosies ar jums tā, ka jūs paši vairs nezināsit, kurš ir noteicējs jūsu mājās jūs vai es.

«v^ai misters C?» kāda balss aiz muguras jautāja, viņš pagrie­zās, «U. S. Hegemens», C paspieda sniegto roku, četrdesmit gadu, ļoti liela auguma, ļoti šauriem pleciem, nesamērīgi garš kakls, seja iegarena, bāla, tik šaura, ka šķita — tai ir tikai divas dimen­sijas, acis zilas, blāvas, bez dzīvības, tikko C bija paspiedis Hege- mena roku, tā atšļuka atpakaļ, atrada aiz muguras kreiso roku, ieķērās tajā un vairs nekustējās.

— Mister C, — ne no šā, ne no tā pēkšņi ierunājās Hegemens, it kā ar sava vārda nosaukšanu un rokas paspiešanu būtu izsmē­lis visu, kas, pēc viņa domām, piederējās cilvēku savstarpējām attiecībām, — jūs, protams, zināt, kas ir sonars?

C vientiesīgi pasmaidīja.

— Vai tas nav uz mūsu kuģiem tas daikts, kas uzrāda ienaid­nieka zemūdenes?

Viņš velti centās izskatīties vientiesīgs. Hegemens pat neuz- meta viņam acis. C viņam bija tikai divkājainais ar etiķeti «C», nekas vairāk.

— Precīzāk sakot, — Hegemens turpināja, — tas ir aparāts, kas izlaiž ūdenī ultraskaņas. Skaņu viļņi atsitas pret ūdenī iegri­mušajiem priekšmetiem un rada atbalsi, ko pēc tam aparāts re­ģistrē. Tā kā ir zināms skaņas izplatīšanās ātrums ūdenī, tad elektroniskais skaitļotājs acumirklī nosaka ūdenī iegremdētā šķēr­šļa formu un attālumu līdz tam. Iegaumējiet, ka šis aparāts kopā ar elektronisko skaitļotāju ir smags un komplicēts un ka tā ziņas dažreiz ir apšaubāmas, jo ūdenī ir izkliedējošie viļņi, kas kropļo atbalsi.

Sakrampējis abas rokas uz muguras, allaž pabeigdams tei­kumu, lai cik garš tas būtu, Hegemens runāja bez žestiem, nesa- šūpojot ķermeni, pat nepamirkšķinot acis, viņa garā, nekustīgā seja bija kā uzsprausta uz izstieptā kakla, acis bez izteiksmes stingi raudzījās kaut kur pāri C galvai, lūpas tik tikko pavērās, lai izlaistu skaņas, gausu vārdu, precīzu, nekļūdīgu teikumu kā lekcijā; bez lūpu kustībām manāma bija vienīgi stipri izvirzītā ādamābola kustēšanās gandrīz vienā līmenī ar C acīm.

— Tāds ir rūpniecības sonars, — Hegemens piebilda.

Iestājās īsa pauze.

— Delfīna dabīgais sonars, — viņš turpināja tādā pašā gausā, mehāniskā, bezpersoniskā balsī, — ir daudz pārāks. Tas sver tikai dažus simt gramus, atrodas delfīna galvā, un tā precizitāte ir ļoti liela.

Hegemens atkal apklusa, un pēc dažām sekundēm C saprata, ka šai pauzei nav nekāda sakara ar viņu. Hegemens neapklusa, lai viņš varētu pierakstīt tā izklāstu vai pagūtu iestarpināt kādu jautājumu, nē. Viņš apklusa, grasīdamies mainīt sarunas tematu. Tāda cilvēcīga radījuma kā C klātbūtni viņš uztvēra tikai ab­strakti. C bija persona, kurai viņu bija lūguši paskaidrot delfīnu sonara uzbūvi: viņš to paskaidroja. Ar tiem pašiem vārdiem un pauzēm viņš to būtu skaidrojis jebkuram citam.

— Bet vislabākais paskatīties pašam, — Hegemens turpināja. — Nāciet, mister C.

Apaļš baseins tāpat kā Pointmugu, spoža saule un delfīns. Pie baseina stāv cilvēks, ģērbies ūdeni necaurlaidīgā kombinezonā.

— Tas ir Diks. Esmu pieradinājis viņu saņemt zivi ar šādiem nosacījumiem: baseina šķērssienas vienā punktā, kuru es katrreiz mainu, novietoju zvaniņu, kas iedarbināms ar ūdenī iegremdētu rokturi. Es ievilpjos. Atskanot svilpienam, delfīna uzdevums ir at­rast rokturi un ar purnu to pagrūst. Tad zvans sāk skanēt, un kādā citā baseina vietā, kura arī nav nemainīga, es ielaižu ūdenī zivi, turot to stateniski, aiz astes. Delfīnam zivs jāatrod. Pēc dresūras Dikam tas izdodas simtprocentīgi: simt reižu no simta.

Hegemens uz brīdi apklusa.

— Kari, — viņš turpināja, — uzliec Dikam piesūcekņus.

Karls pārkāpa pār baseina margām un iegāja ūdenī. Tūlīt

diviem astes vēzieniem Diks bija klāt un trinās gar viņu, diede­lēdams glāstus. Karls viņu paglaudīja un pēc brīža tuvināja pie­sūcekni delfīna labajai acij. Piesūceknis bija no baltas plastma­sas un izskatījās kā ieapaļa spieķa uzmava. Karlam bija jābūt pacietīgam un veiklam, jo Diks vairākkārt izvairījās, pirms bija ar mieru atļaut, lai piesūcekņi padara viņu uz laiku aklu.

Tūlīt pēc tam Karls izkāpa no baseina un pārvietoja zvaniņu uz šķērssienas.

— Baseinā atrodas hidrofons, — Hegemens paskaidroja, — tas uztver delfīna izlaistās skaņas un ļauj mums tās dzirdēt gaisā. Klausieties: tiklīdz es ievilpšos, Diks iedarbinās savu sonaru. Vai esat sagatavojies, Kari?

Karls paņēma no spaiņa zivi, nostājās baseina otrā malā un sagatavojās ielaist zivi ūdenī. Hegemens iesvilpās — C dzirdēja veselu rindu krakšķošu skaņu, kas atkārtojās pēc regulāra starp­brīža: kren, kren, kren, kren, un tai pašā laikā, ne mirkli nesvār­stīdamies, neredzošais delfīns peldēja taisnā ceļā uz rokturi un pagrūda to. Ieskanējās zvaniņš. Baseina otrā galā Karls ielaida ūdenī zivi, ko turēja aiz astes. Delfīns apgriezās, atkal bija dzir­damas krakšķošās skaņas, un delfīns bez kādām grūtībām, bez mazākās novirzes, bez mazākās vilcināšanās šķērsoja visu ba­seinu, piepeldēja pie zivs un satvēra to.

— Kaut kas ārkārtīgs, — C sacīja. — Grūti noticēt, ka viņš neredz.

— Iesim pie Kārla, — Hegemens turpināja tikpat bezpersoniskā tonī, — tūlīt izdarīsim vēl vienu eksperimentu. Šoreiz Karls ielai­dīs ūdenī vienlaikus divas zivis. Apskatiet tās labi: tās pieder katra pie savas sugas, bet pēc garuma un formas ir gandrīz vie­nādas.

— Varbūt viena ir mazlietiņ platāka.

— Pareizi. Un tieši uz platāko Diks ir ļoti kārs. Otru zivi viņš nekad neaiztiek. Uzmanību. Es nolieku zvaniņu šķērssienas otrā galā. Tagad iesvilpšos.

Atskanot svilpienam, Diks iedarbināja savu sonaru, atrada un pagrūda rokturi. Iešķindējās zvaniņš. Tai pašā laikā Karls ielaida ūdenī abas zivis, vienu kādu divdesmit centimetru atstatumā no otras. Atkal iepriekš pakrakšķinājis, Diks piepeldēja tieši pie tās zivs, kas viņam garšoja, un aprija lo.

— Vai viņš 'kādreiz kļūdās arī? — C jautāja.

— Nekad.'

— Varbūt zivju izvēlē viņu vada oža?

— Vaļveidīgajiem nav ožas.

— Tad tas ir kaut kas nedzirdēts, — C sacīja. — Viņa sonara precizitāte ir vienkārši neticama. Viņš taču redz ar ausīm!

— Pareizāk izsakoties, — Hegemens precizēja savā sausajā, nelokāmajā balsī, — viņš redz ar nāsi, ausīm un ar savu elektro­nisko minis'kaitļotāju, kas iztulko dzirdes uztverto skaņu viļņu atbalsojumu.

Salicis rokas aiz muguras, nekustīgu augumu un seju, blāva­jām acīm stingri veroties kaut kur pāri C galvai, Hegemens gai­dīja. Viņš savu uzdevumu bija izpildījis. Tagad viņš ļāva apmek­lētājam uzdot jautājumus.

— Ja es pareizi saprotu, — C sacīja, — tad daba apveltījusi delfīnu ar sonaru, kas ir daudz pārāks par mūsu, un mēs tagad mēģinām izdibināt tā uzbūves noslēpumus.

Hegemens padomāja.

— Ja uzsver šā jautājuma praiktisko pusi, tad mūsu pētījumu mērķi var formulēt tā, kā jūs teicāt.

— Bet vai delfīnu nevarētu izmantot tieši?

— Kā tas saprotams «tieši»?

— Nu, piemēram, izmantot delfīnu zemūdens izlūkošanas uzde­vumos.

Iestājās klusums, un pēc brīža Hegemens sacīja:

— Šāda jautājuma nostādne man ir sveša.

*

ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)

Поиск книг

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика

Отборные классические книги

Классика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник
БИБЛИОТЕКИ

Библиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории

Любовные романы

Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров

Фантастика

Самые популярные книги в формате фб2

Топ фб2 книги