Cilvēcīgais dzīvnieks

V

14. maijā, tātad nedēļu pēc Ivana un Besijas kaislīgās pāroša­nās, trīstūkstoš kilometru no viņu mierīgā baseina nekaitīgi, rota­ļīgi vēji bez mērķa klaiņoja pa Kārību jūras zemā spiediena joslu Kolumbijas pilsētas Barrankiljas platuma grādos,

kaut gan nekas nelika to paredzēt, nevainīgā klaiņošana pēkšņi beidzās, vēji sāka neparastā ātrumā virpuļot nevis pa apli, bet pa spirāli no apakšas uz augšu pulksteņa rādītājiem pretējā vir­zienā, deviņās stundās izveidodami milzīgu, divpadsmit kilometru augstu un simts kilometru platu piltuvi, kas jau bija tik spēcīga, ka sakūla jūru negantos viļņos, no kuriem viens, kādus divpadsmit metrus augsts, izsita caurumu kolumbiešu preču tvaikoņa «Tibu- rons» priekšgala tērauda apšuvumā, radās sūce, «Tiburons» raidīja SOS signālus, ko tūlīt uztvēra un pārraidīja tālāk ziemeļameri- kāņu \Veather Bureau lidmašīna, kura devās novērot ciklonu, Hen­rij, sacīja Dikensons, cenzdamies savaldīt traki lēkājošo lidmašīnu, lai uzņemtu augstumu, tev būs gods dot vārdu šai skaistulītei, es to nosaukšu par Henu, Larskis atbildēja, pieminot savu pirmo satikšanos ar meiču no Klīvlendas Augstākās lidotāju skolas, tā bija sprigana skuķe, viņš smējās, itāliete, ar tādām acīm, ka, pie velna, man liekas, Diksons sacīja, ar atvieglojumu izvadīdams lidmašīnu no piltuves, ka Hena dosies uz Kubu bilst kādu vārdiņu Kastro, ja tikai neaizšaus garām, un tādā gadījumā dabūs just Florida, pulkstenis rādīja 10.35, par Henu nosauktais ciklons, kura vēju ātrums jau sasniedza simt piecdesmit kilometru stundā, sāka oficiāli un visai intensīvi eksistēt Centrālās Amerikas un Ame­rikas Savienoto Valstu radioviļņos, virzīdamies pa savu postošo līkni no dienvidrietumiem uz ziemeļrietumiem Kārību jūrā, kuģi izmisīgi steidzās uz ostām, visi lidojumi pāri Meksikas-līcim tika atcelti, Kubas provincē Pinardelrio bija izsludināts trauksmes stā­voklis, Maiami radio ik stundu raidīja satraucošas vēstis, pulksten divpadsmitos Hena panāca brazīliešu kontrabandistu kuģeli, kas tirgojās ar tabaku Nikaragvas piekrastē, un ar pāris pļaukām no­gremdēja, divpadsmitos piecdesmit Puertokabesas platuma grā­dos tā pārsteidza meksikāņu kabotāžas kuģīti un iznīcināja to ar visu desmit cilvēku lielo apkalpi, neatstājot ne pēdas, sešpa­dsmitos tā sasniedza Kosumelas salu un nogremdēja trīs zvejas tralerus, kas atgriezās uz Meksikas piekrasti, astoņpadsmitos ta šķērsoja Jukatanas kanālu, apmeta likumu ap Pinardelrio pro­vinci, kur kubiešu guajiros, paslēpušies savās varas en tierra jau ar šausmām to gaidīja, tad pagriezās uz ziemeļaustrumiem, viegli skardama Kīvestu, ar mežonīgu ātrumu pārjoņoja pāri Flo- ridas jūras šaurumam un, atstādama pa kreisi Palmbīču, bet pa labi Bahamas salas, iedrāzās Atlantijas okeānā, kur pulksten de­viņpadsmitos trīsdesmit tās ciklona mūžs beidzās, tomēr kāda brāzma kā no milzu okeāna atšķīries, nomaldījies bērns vēl šaus­tīja Ziemeļamerikas piekrasti ziemeļos no Pailmbīčas, draisko- damās noplēsa jumtus un izrāva dažas palmas, saceļot viļņus, kas applūdināja krastu piecdesmit metru platā un desmit kilo­metru garā joslā, un piepeši atkāpās, atstājot aiz sevis lietus gāzmu, bija deviņpadsmit un četrdesmit minūtes, necaurredzama tumsa klājās pār ceļu, Sevilja iededza sava vecā buika starmešus, iedarbināja stiklu slaucītāju, bet lietus šaltis, kas ar apdullinošu spēku dārdināja mašīnas jumtu, aizmigloja vējstiklu, kā plats ūdenskritums gāzās pār slīpo ceļu, buiks sāka slīdēt, Sevilja ap­stādināja auto, ieslēdza atpakaļgaitu, lēnām nobrauca labajā pusē un atbalstīja pakaļējo riteni pret ceļa betona apmali, es ceru, ka lietus drīz pāries, viņš teica, pagriezdamies pret Arletu, tad iz­slēdza motoru un iededza dežūrlampiņu, mazītiņā uguntiņa tūlīt radīja automobilī noslēpumainu siltuma un tuvības atmosfēru, tās stars krita uz Arletas ceļiem, iezīmēja viņas gurnus zem plānā auduma svārkiem, izkliedētā gaismā virs bāli zilās blūzītes parā­dījās zods, vaigi, piere, acu baltumi, pašām acīm paliekot tumsā, pavīdēja dažas vieglas cirtas no melno matu oreola, Sevilja atkal paskatījās uz vējstiklu, gar kuru šļācās ūdens straumes gluži kā jūras viļņi gar kuģa iluminatoru, pa lietus gāzmas pārplūdināto logu viņš samanīja abus gaišos starmešu plankumus un viļņojošo

1 Zaru būdiņas, kur zemnieki (guajiros) paslēpjas ciklonu laikā.

straumi, kas vēlās pa ceļa asfaltu tikpat dubļaina kā upe palu laikā, pa labi aiz tumšā stikla, kur atspīdēja Arletas profils, bija redzami divi trīs balseni bungalo un kādas vientuļas palmas si­luets, bet pa kreisi un aizmugurē visu tina necaurredzama tumsa, un lietus dārdināšana pa mašīnas jumtu skanēja kā bungu rī­bieni džungļos, vai jums ir kāda jēga, kur mēs atrodamies? Se­vilja jautāja, es runāju un nemaz nepievērsu uzmanību ceļam, bet protams, Arleta atbildēja rāmā un tālā balsī kura bija tikko sadzirdama troksnī, ko sacēla mutuļojošās straumes, triekdamās pret mašīnas pārsegu un logiem, šie bungalo pa labi ir spāņu stilā celtais motelis, jūs taču zināt, mums jābūt kādus nepilnus piecpadsmit kilometrus no laboratorijas, un tomēr es darīju pa­reizi, ka apturēju mašīnu, te ir tik slīpa nogāze, ka ūdens aizplūst, bet mēs varējām ieslīdēt iedobē, kur tas satek, un tad motors no­slāptu, turklāt vējstikls ir gandrīz necaurredzams, pat divdesmit metru attālumā nekas nav saskatāms, bet tā taču ir ļoti labi, tikai jānogaida, Arleta sacīja, Sevilja paskatījās, viņu pārsteidza Ar­letas ārkārtīgi liegā un ērtā poza, pilnīgi atbrīvotais ķermenis, mierīgā, smaidošā seja, bija vairāk nekā skaidrs, ka viņa te, Se­viljas acu priekšā, izbaudīja vienu no tiem pilnīgas fiziskās lab­sajūtas brīžiem, kas varbūt ir labākais un retākais, ko dzīve sniedz, viņas acis pustumsā maigi mirdzēja, mute bija puspavērta, šķita, ka pat viņas elpošana kļuvusi lēnāka, viņa likās iegrimusi laiskā gurdumā un uzsūca sevī lietu gluži kā stāds, viņš izstiepa labo roku un paņēma pirkstos melno matu šķipsnu, kas spīdēja kā miklas lapas tropu siltumā, viņa nekustējās, tikai raudzījās Sc- viljā ar paļāvīgām acīm, lūpas pavērās, to kaktiņi pacēlās, cik viņai brīnišķīgs smaids, tik maigs, tik uzticības pilns, it kā atklā­tos visa viņas būtība, kāda dziļa augstsirdība, kāds izaicinājums visam zemiskajam, kāpēc gan cilvēks tik vēlu dzīvē iemācās ne- vilties skatienā, smaidā, kā gan es nemanīju Merianas nežēlīgajās acīs neirozi, kas iedvesa viņai neprātīgu naidu pret mani, visu postošu naidu, kas spēja saēst viņu pašu gluži kā skābe, nepilnos piecos gados izkaltēt un izdeldēt, it kā inde, kuru viņa nesa sevī, būtu sadedzinājusi vairs nevajadzīgo miesu, atstājot viņai tikai skeletu — pietiekamu balstu viņas drausmīgajai kaislībai kaitēt, tikai kaitēt citiem, viņš'samirkšķināja acis, skatiens noskaidrojās, viņš atkal redzēja Arletu, bija gandrīz vai žēl izpostīt šo smaidu, pieskaroties tam ar lūpām, taču ari krūts maigo izliekumu sajauc rokas glāsts, jutekļu prieki nekad nesumējas, tie seko cits pēc cita, iznīcinot iepriekšējo, viņš vēl arvien raudzījās Arletā, turēdams pirkstos burvīgo matu šķipsnu, dīvaini bija nevis tas, ka Arleta piederēs viņam, bet gan tas, ka šī izdevība radusies tik vēlu, drau­dzību pret Arletu viņš bija jutis visus kopējā darba mēnešus, viņu saprašanās bija tik dzija, ka tā bija aizplīvurojusi iekāri, viņš klausījās, kā lietus šaltis rībina pa automobiļa jumtu, plūdi šķīra viņus no pasaules blāvi apgaismotajā, siltajā buika kabīnē gluži kā mīkstā, tumsas apņemtā ligzdā, tik labi bija būt diviem vien, neredzamiem pārējo cilvēku acīm kā jahtas kajītē mierīga okeāna vidū, kur neaizsniedz ne pārmetoši skatieni, nedz īgna skaudība, kas slēpjas aiz morāla nosodījuma, nedz kastrētu ļau- tiņu naids, kuri paši palaiduši dzīvi garām, viņš uzspieda lūpas uz Arletas lūpām, alkatīgi sūca, dzēra viņu, moteļa istabā viss liecināja par pūlēm padarīt iekārtojumu, cik iespējams, laucinie- cisku, griesti bija no mākslīgiem baļķiem, kamīns no mākslīgiem akmeņiem, Sevilja noliecās ar šķiltavām rokā, izšāvās liesmiņa, viņš nodzēsa gaismu ar dzelzs kalumiem rotātajos sienas svečtu­ros, abi bija caurcaurēm izmirkuši, viņi piebīdīja gultu iespējami tuvu ugunij, drēbes, no kurām pilēja ūdens, izklāja uz krēsliem pa labi un kreisi no kamīna, lai netraucēti varētu raudzīties sprakšķo­šajās liesmās, pa jumtu rībināja lietus, un biezie, sarkanie audekla aizkari brīžiem noplandīja vējā, kas ielauzās pa abiem logiem, sadrebinādams aizšaujamos, viņš noguldīja Arletas galvu sava el­koņa iedobē, viņa aizvēra acis, apakšlūpa it kā piebrieda, viņa šķita dziļā mierā iegrimstam sevī, viņa izskatījās tik jauna, tik bērnišķīga, tik paļāvīga, viņš piekļāva savu kreiso vaigu pie vi­ņas vaiga, Arletas pirksti ieķērās palagā, pār kuplajiem, melna­jiem, uz spilvena klaidā izlaistajiem matiem pārslīdēja liesmas atspulgi, pēkšņi viņas galva ar pievērtajām acīm sastinga, roka palaida vaļā palagu, plauksta atvērās, Sevilja atkal dzirdēja lietus gāzmu dārdinām jumtu, it kā pašas debesu slūžas būtu tikušas vaļā, viņš pagriezās uz sāniem un laikam bija mazliet iesnaudies, jo pēc brīža viņš juta sev pie muguras kļaujamies Arletas krūtis un uz pakauša viņas karstās lūpas, bet jūs jau arī neguļat, viņa sacīja, nē, viņš atbildēja apgriezdamies un no jauna satricināts, ieraudzīdams tieši pretī viņas maigās acis un mīļo smaidu, laime ir kaut kas tik nepierasts, ka mums grūti to pazīt, kad tā ir klāt un ļāvīga un droša dodas mums rokās starp divi slaktiņiem, īsajā divdesmit gadu starplaikā, kas šķir pasaules karus, pirmo no otrā un otro no trešā, no mūsējā, kas jau klaudzina pie durvīm un patiešām būs pēdējais pasaules karš, jo pēc tā vairs nepaliks nekas ko iznīcināt, bet šobrīd, beidzamajā vētras uzbrāzmojumā, šaubām nebija vietas, pēc šā acumirkļa izjūtas varēja pazīt laimi, tā bija dzīvības uzvarošā pulsācija, mutuļojošās ūdens straumes, kas dārdināja jumtu virs viņa galvas, kā bangas triecās pret jum- stiņiem, gluži kā ar mūru graujamo mašīnu tricināja trauslo celtni, logu rāmju bultas vienā laidā drebēja savās gropēs, spējās vēja brāzmās sarkanie aizkari pacēlās un piepūtās kā baloni, ārā ap bungalo lietus gāzmas rībināja un šļācās ar tādu spēku, ka Se­vilja jau iztēlojās, kā straume atrauj moteli no pamatiem un aiz­nes pa pārplūdušām pļavām starp peldošiem baļķiem, noslīkušiem dzīvniekiem, nogrimušiem automobiļiem, gar karalisko palmu vai­nagiem, kas pletās virs ūdens, kamēr noliektos stumbrus slēpa straume, un liedagu varēja pazīt vienīgi pēc applūdušo peldka- bīņu jumtiem, bet viņi kuģoja tālāk līdz pat jūrai, kas aiznesa savā plašumā viņu mazo, neiznīcināmo šķirstu, vienīgo gaismas un siltuma saliņu haosa pasaulē.

*

— Tā ir pilnīga neveiksme, — Lizabete kategoriskā tonī sacīja, atbīdīdama šķīvi. Sevilja un Arleta bija aizbraukuši tūlīt pēc va­kariņām, bet visi pārējie vēl uzkavējās ēdamistabā. Tā bija vienīgā telpa ar kondicionētu gaisu, vakars nebija atnesis ne vēsmiņas, cilvēkiem trūka elpas, viņi klusēja. Lizabete at­kārtoja:

— Tā ir pilnīga neveiksme.

. Viņas muskuļotie gurni plēsa vai pušu apspīlētos, īsos šortus, īsi bija arī gaišie, cirtotie mati, kas piešķīra viņai gana izskatu, runādama viņa valstīja cigareti lūpu kaktiņā; šķita, ka apjomīgās krūtis, ko vāji saturēja tumšzaļš krūšturis, nevar piederēt tai pa­šai personai ar platajiem pleciem un tievo vidukli.

— Es labāk uzvilkšu kreklu, — Pīters sacīja. — Ar šo kondi- cionēto gaisu es nekad netieku skaidrībā, vai man ir karsti vai auksti.

Viņš izstiepa garās, iedegušās kājas un uzlika tās uz tukša krēsla malas.

— Nesaprotu, kā tu vari to nosaukt par neveiksmi, — viņš at­sāka. — Besija taču ir šeit tikai divas nedēļas.

Bobs Menings piecēlās un graciozi izstaipīja garās, lokanās rokas. Pīteram un Maiklam bija kājās īsas sporta biksītes, viņš vienīgais no puišiem valkāja pat ne džinsus, bet blāvi zilas bikses ar iegludinātu vīli, visas viņa krekla podziņas bija aizpogātas, platā apkakle ā la Shelleg atsedza glezno kaklu, skaisto, tumšma­taino galvu ar mazliet pakumpo degunu viņš bija pieliecis pa labi, smalks celiņš pēc angļu modes šķīra viņa spīdīgos, ar Jardiija briljantīnu ieziestos matus, viņš nekad nesvīda, viņš smaržoja pēc lavandas un izskatījās tā, it kā nupat gluži svaigs un izgludi­nāts būtu izņemts no kārbas.

— Es domāju tāpat kā Lizabete, — viņš sacīja savā melodis­kajā balsī. — Skatīsimies uz faktiem tieši: tā ir neveiksme. Ko mēs gaidījām no šīm laulībām? Svētīgu šoku, kam vajadzēja iz­raisīt Ivanā jaunu pašpaļāvību.

— Un vairot viņa radošo sparu, — Lizabete piebilda ar dzēlīgu izsmieklu. — Lūdzu, neaizmirsti radošo sparu. Tam vajadzēja panākt, lai Ivans sper izšķirīgo soli un pāriet no vārda pie tei­kuma. Rezultātā notika pretējais.

— Nenotika vis pretējais, — Sūzija sacīja, uzlikdama savu apaļīgo roku uz Pītera krēsla atzveltnes.

Pīters pagrieza galvu pa labi un jūsmīgi viņu uzlūkoja: kāds profils, cik pareizām, noteiktām līnijām iezīmēts! Šai profilā iz­paudās visa Sūzijas būtība, viņas godprātība, viņas taisnīgums — nu gluži kā māmiņa, tikai jaunaka. Pīters iebilda Lizabetei tāpēc, ka necieta viņas toni, īstenībā Lizabetes uzbrukumi iedragāja viņa pārliecību, taču, ja Sūzija nostājās viņa pusē pret Lizabeti, tas mainīja visu, tad jau viņam vajadzēja būt taisnībai.

— Kā, nenotika pretējais? — Lizabete atjautāja ar iznīcinošu nicinājumu. — Kā tev vēl vajag?

— Atvaino, ka uzdrošinos runāt tev pretī, — Sūzija sacīja, un Pīters klusu iespurdzās, — bet Ivans pēc pārošanās ir gan pārvēr­ties un kļuvis tāds, kā mēs paredzējām. Viņš ir laimīgāks, aktī­vāks, agresīvāks …

Sūzija apklusa un paraudzījās uz Megiju, kas spilgtajā kleitā ar lielām sarkanām un dzeltenām puķēm izskatījās neglītāka un sarkanīgāka nekā jebkad. Viņa nebilda ne vārda, tikai nodūra acis; savādi, ka viņa vēl nemetās uz pārrāvumu aizsardzības joslā, lai aizstāvētu savu elku Sevilju.

— Jā, kā tad, — Lizabete sacīja, — tik aktīvs, ka viņš pat vairs negrib runāt! Tu taču nevari noliegt, Sūzija, ka viņš šais divi nedēļās nav pateicis neviena vārda angliski!

— Nepārspīlē, — Pīters iebilda, — viņš ļoti labi saprot, ka mēs viņa sievu saucam par Besiju, un viņš to sauc par Bi.

— Es nekad neesmu dzirdējusi, ka viņš to sauktu par Bi.

— Es gan esmu dzirdējusi, — Sūzija teica, — un, ja tu jau priekšlaikus reizi par visām reizēm nebūtu nospriedusi, ka ekspe­riments nav izdevies, tad arī tu būtu dzirdējusi.

— Pieļausim, ka tā. Viņš sauc Besiju par Bi. Bravo! Kāds progress! Viens vārds. Divās nedēļās viņš izrunājis vienu vārdu. Pirms Besijas — piedodiet, Bi — ierašanās viņš katru dienu lie­toja četrdesmit vārdu.

— Ir vēl kaut kas satraucošāks, — sacīja Bobs, izstiepdams garo, lokano roku un atbalstīdams to pret sienu. — Mes visi bū­sim ievērojuši, ka Ivans tagad atsakās no jebkura kontakta, viņš vairs negrib rotaļāties, viņš pat vairs neatbild, kad saucam viņu vārdā. Un, kad mēs gribam iekāpt baseinā, viņš kož mums stilbos.

Iestājās klusums. Kad Bobs runāja, viņa vārdos allaž ieskanējās kāda mazliet teatrāla nots, un tas radīja zināmu neveiklības sa­jūtu.

— Man šķiet, ka Ivana reakcija ir gluži normālā, — sadrumis ierunājās Maikls, nevienu neuzlūkodams, noliecis galvu uz krūtīm.

Sūzija uzmeta viņam ašu skatienu. Runāja, ka viņš esot līdzīgs Pīteram, jo abi bija vienāda auguma, abiem bija vienāda gaita un tādas pašas dobītes vaigos, taču Pīters, ja kāds viņu kaut maz­liet mīlēja, bija pārpilns enerģijas, viņam bija tikpat grūti iegrimt skumjās kā korķim ūdenī. Maikls pārāk daudz domāja. Sūzija vai­rākkārt pārlaida viņam ašu skatienu: cik savādi, viņš ir skaists, pat skaistāks nekā Pīters, arī stingrāka rakstura, droši vien talan­tīgāks, tomēr man jau pašā sākumā vairāk iepatikās Pīters, Pī­ters mani vienkārši atbruņo. Lizabete gribēja kaut ko sacīt, bet Maikls, paaugstinādams balsi, turpināja:

— Viss ir ļoti vienkārši, tikai jāņem vērā viens apstāklis: Ivans ir greizsirdīgs.

«Un viņš pats,» Sūzija domāja, «vai viņš arī ir greizsirdīgs? Bet kā dēļ, kungs Jēzu, lai viņš būtu greizsirdīgs? Taču ne šīs garstilbes dēļ, kas izskatās pēc basketbola čempiones un ir tik agresīva, tik sausa, tik slikti audzināta!»

— Paklausieties, — ierunājās Pīters, atgāzdams galvu atpakaļ, lai paberzētu pakausi pret Sūzijas vēso delmu, — varbūt ir vēl kāds cits izskaidrojums: es nezinu, vai delfīnu valoda ir delfīnam dabas dota, vai tā viņam jāmācās tāpat kā cilvēku bērnam, taču vai nevar būt tā, ka Ivans pašlaik kopā ar Besiju no jauna atklāj savu dzimto valodu un tās mācīšanās prasa visas viņa spējas, bet kādudien, agri vai vēlu, viņš atgriezīsies savā cilvēku ģimenē?

— Kas par optimismu! — Lizabete iesaucās. — Kad viņš atgrie­zīsies pie mums, viņš katrā ziņā būs jau aizmirsis visus četrdesmit vārdus, ko mēs ar tādām pūlēm viņam iemācījām.

Sūzija izslējās krēslā un, balsī ieskanoties apvaldītam uzbudi­nājumam, teica:

— Lai būtu kā būdams, man liekas, nav īsti zinātniski nodar­boties ar nākotnes hipotēzēm.

— Pirmais hipotēzes izvirzīja Pīters, — Lizabete vēsi aizrādīja.

Viņa izņēma cigareti no mutes, atslēja plecus un pārlaida acis

saviem biedriem. Sūziju pārsteidza viņas skatiena spēks. Liza- betei nenoliedzami piemita savdabīgs talants — prasme apsūdzēt savus tuvākos.

— Saprotams, — viņa sacīja, — katram var būt savi uzskati. Ja jūs negribat atzīt, ka eksperiments nav izdevies, labi, nevajag.

jūs esat brīvi savos uzskatos. Bet ko mēs pagaidām darām? Neko. O, es zinu, — viņa piemetināja, balsij naidīgi iedreboties, — ir dažādi veidi, kā nedarīt neko. Cilvēks var būt ļoti aizņemts, pat kaislīgi aizrāvies ar savu darbu — un tomēr nedarīt neko.

Iestājās ledains klusums. «Kāda draņķe,» Sūzija domāja, «kāda šausmīga draņķe! Pat Bobs Menings izskatās apjucis. Un Megija, kāpēc Megija nesaka neko?» Pēc mirkļa viņa dzirdēja pati sevi dusmīgi jautājam:

— Vai tu, Megija, neteiksi neko?

Megija nodrebēja, pacēla acis un samulsusi atbildēja:

— Man nav ko sacīt.

Maikls saslējās, ieāķēja abas rokas bikšu siksnā un, raudzīda­mies uz Megiju, norunāja:

— Viņš bij mans draugs, tik uzticīgs un taisns!

Bet Bruts mums teica: «Viņš bij godkārīgs,» —

Un Bruts patiesi ir viens goda vīrs.

— Bravo! — Pīters iesaucās.

Bobs Menings apsēdās. Viņš pēkšņi ierāvās savā čaulā. Pat pa­rasti tik plašie žesti bija kļuvuši atturīgi. Viņš nevienu neuzlūkoja. Viņš centās palikt nemanāms.

— Ir cilvēki, — Lizabete turpināja tai pašā naidīgajā un izai­cinošajā tonī, — kuri apguvuši mākslu vienmēr nostāties stiprākā pusē. Labi, manis pēc lai viņi paliek tur. Taču neviens mani neaiz­kavēs izteikt konstatējumu, ka mēs jau divas nedēļas nedarām neko, tikai noskatāmies, kā viņi mīlējās — es runāju par Besiju un Ivanu, — viņa piebilda svelpjošā balsī.

— O! — Megija neviļus izsaucās.

Šim «o!» nesekoja neviena cita skaņa. Bobs Menings samulsis un izbijies raudzījās kaut kur projām; Megijas skatiens bija neno­tverams.

— Vai tu reiz turēsi muti? — pēkšņi Maikls noprasīja apvaldītā b'alsī, ar dzalkstošām acīm urbdamies Lizabetē. — Man jau līdz kaklam visas tavas muļķības …

Lizabete saslējās.

— Ja tu domā, ka …

— Turi muti! — Maikls rupji uzsauca. — Vai es tevi ņemšu un iesviedīšu baseinā.

— Es tev labprāt palīdzēšu, — Pīters piebilda.

Lizabete pārmaiņus uzlūkoja vienu un otru jaunekli: nebija šaubu, viņi dega nepacietībā rīkoties tā, kā bija teikuši. «Viņa pie­kāpjas,» Sūzija nodomāja, nodrebēdama aiz prieka, «piekāpjas! Es beidzot dabūju redzēt, kā Lizabete piekāpjas zēnu priekšā.» Pēc mirkļa Sūzijai gandrīz kļuva LLzabetes žēl, Bobs un Megija bija viņu pametuši, Lizabete sēdēja klusēdama, stingi izslējusies, viena pret visiem, mēģinādama turēties pretī biedru bargajam nopēlu­mam.

— Jūs esat lopi, — viņa sacīja, neveiksmīgi pūlēdamās piešķirt balsij nicīgu noskaņu.

— Nebūt ne, — Maikls atteica, rūgti pavīpsnādams. Viņš no­liecās pār galdu, lai ielietu glāzē atlikušo puspudeli koka-kolas. — Es nebūt neesmu lops, es tikai esmu tas amerikāņu jaunatnes zieds, kuru prezidents ar dziļu nožēlu sūta mirt kaujas laukā Vjet- namā …

Viņš apklusa, svinīgi, it kā pēc tosta, pacēla glāzi un iztuk­šoja to.

— Es eju gulēt, — Lizabete pieceldamās sacīja. — Ir sava ro­beža muļķībām, kuras var noklausīties vienā vakarā.

— Es arī, — Megija nomurmināja, pieceldamās tūlīt pēc viņas.

Lizabete gāja uz durvīm liela, vingra, atlētiska; viņai uz pēdām

sekoja Megija, kas viņai līdzās izskatījās vēl daudz sīkāka un lempīgāka.

— Ardievu, godājamais Brut! — iMaikls uzsauca.

Viņš izsmiedams palocīja pret durvīm labās rokas četrus pirk­stus.

«Kā gan es varēju tā maldīties,» Sūzija brīnījās. «Viņš taču ne­maz nav viņā iemīlējies, drīzāk gan nicina, nē, ar viņu notiek pa­visam kas cits.»

— Tu runā tā, — Bobs Menings ieteicās, pagriezdamies pret Maiklu, — it kā tevi jau nākamgad varētu iesaukt.

— Bet tu, nevainīgais jaunekli, runā tā, — Maikls atcirta, it kā karam Dienvidaustrumu Āzijā pēc trim ga'd'iem būtu noteikti jābeidzas …

Iezvanījās iekšējais telefons. Pīters nocēla klausuli un, aizsedzis ar plaukstu mikrofonu, sacīja:

— Maikl, Sevilja tevi lūdz …

*

—; Maikl, vai nevēlaties mazliet pastaigāties ar mani pa ceļu?

— Labprāt.

" Ceļš, kura galā pacēlās laboratorijas ēka, aizvijās kā akmens lente starp klintīm. Lai gan tepat tuvumā šalca jūra, gaiss bija silts. Milzīgs, oranžs, ļoti spožs mēness, pacēlies tikai dažas pē­das virs apvāršņa, zīmēja pie viņu kājām garas, izstīdzējušas ēnas.

— Maikl, gribu lūgt no jums kādu pakalpojumu. Bet vispirms, ja atļaujat, man būtu jums kāds jautājums.

Sevilja brīdi klusēja.

— Jautājums ir šāds: vai jums kādreiz negadās laboratorijas telpās, iejaucoties kādā sarunā, kritizēt Savienoto Valstu ār­politiku?

Maikls apstājās kā dzelts un uzlūkoja Sevilju.

— Tas man gadījās šovakar, nupat vēl.

Un mazliet paskarbi viņš piebilda:

— Bet es domāju, ka man ir tiesības izteikt savus uzskatus.

— Jums ne tikai ir uz to tiesības, — Sevilja atbildēja, — bet šīs tiesības pat ierakstītas Savienoto Valstu konstitūcijā.

Viņš turpināja:

— Un tagad paklausieties, kādu pakalpojumu es jums gribēju lūgt. Tas ir tīri personīgs pakalpojums. Maikl, turpmāk atturie­ties no tāda veida kritikas, atrazdamies laboratorijas teritorijā.

— Vai tā ir pavēle? — Maikls jautāja sasprindzinājuma .pilnā balsī.

— Nebūt ne. Šai jomā es nevaru jums neko pavēlēt. Tas ir per­sonīgs pakalpojums, ko es jums izlūdzos.

Iestājās klusums.

— Jūs gribat sacīt, ka mani šovakar teiktie vārdi varbūt tiks atkārtoti un tādā gadījumā var jums kaitēt?

Sevilja atbildēja lēnām un ļoti noteiktā balsī:

— Tie katrā ziņā tiks atkārtoti un katrā ziņā vērsti pret mani.

— Nesaprotu, kā.

— Jo es taču jūs pieņēmu darbā.

— Skaidrs, — Maikls noteica. — Labi, jāatzīstas, ka esmu diez­gan .. .

Viņš turpinaja gluži pārvērstā balsī:

— Ja pareizi saprotu, tad mūsu vidū ir denunciants?

Sevilja neatbildēja.

— Atvainojiet, — Maikls teica, — man vajadzēja iztikt bez šī jautājuma. Un tomēr man gribas jums vēl ko jautāt.

— Varu uzminēt, ko, — Sevilja sacīja. — Arī uz šo jautājumu es neatbildēšu.

Atkal iestājās klusums, un tad Maikls ar mākslotu rotaļīgumu piezīmēja:

— Neko darīt, tas mazliet ierobežo mūsu sarunu.

Un piebilda:

— Jūsu lūgumu es apsolos izpildīt.

Sevilja uzlika roku Maiklam uz pleca.

Meriana bija nodevīgi laupījusi viņam dēlus, pacietīgi, dienu pēc dienas ieplūdinot viņos indi, ar kuru pati bija pārpilna,

viņai pamazām bija izdevies attālināt zēnus no tēva. «Neko da­rīt,» Sevilja domāja izsliedamies, nenoņēmis roku no Maikla pleca. «Kāpēc man ieslēgties tikai ģimenē? Arī Maikls ir mans dēls.»

Viņi klusēja. Maikls saprata, ko nozīmē Seviljas klusēšana, un jutās iedrošināts:

— Bet jūs pats, ko jūs domājat par mūsu politiku Āzijā? — viņš jautāja mazliet saspringtā balsī.

— Redziet, kā to sacīt… — Sevilja atbildēja, noņēmis roku no Maikla pleca. — Sajūsmināt tā mani nesajūsmina, bet es do­māju tā: ja reiz esmu ievēlējis Savienoto Valstu prezidentu, tad lai prezidents rūpējas par Vjetnamu. Un es rūpēšos par saviem delfīniem. Katram savs uzdevums.

— Bet ja prezidenta politika Āzijā ir kļūmīga?

— Manuprāt, — Sevilja atbildēja, brīdi pārdomājis, — man trūkst nepieciešamās informācijas, lai izteiktu šāda veida sprie­dumu. Ko jūs domātu par prezidentu, kurš gribētu iejaukties elek­tronikas jautājumos, tos iepriekš neizstudējis?

— Tas nav tik sarežģīti kā elektronikā. Ja tikai jūs uzmanīgi lasītu avīzes, tad Vjetnamas jautājumā jums daudz kas durtos acīs.

Maikls iebāza roku kabatā un jutās diezgan neveikli. Vai tikai viņš nav aizgājis par tālu? Izskatījās tā, it kā viņš lasītu Sevil- jam lekciju un pats sevi minētu par paraugu.

— Jā, es zinu, jūs to darāt, — Sevilja sacīja. — Un varbūt jūs darāt pareizi. Bet man nav tain laika. Es patiešām nevaru atļau­ties tādu greznību kā interesēties par Savienoto Valstu ārpolitiku.

— Pat tad ne, ja tā novedīs pie trešā pasaules kara?

— O, jūs pārspīlējat! — Sevilja atbildēja. — Tik tālu mēs vēl neesam.

Maikls neteica neko, viņš jutās nomākts. «Pat tāds cilvēks kā Sevilja, pat viņš. Neviens nekur neder,» viņš ar skaudru niknumu domāja. «Mēs visi esam strausi.. .»

— Esmu norūpējies par Ivanu, — Sevilja pēc brīža ierunājās. — Tiešām nezinu, ko darīt.

Maiklu pārņēma ironiska noskaņa. Runa, protams, ir par Ivanu, galvenais, par Ivanu, pasaulei draud bojāeja, bet mūs interesē delfīnu valoda. Tai pašā laikā viņš jutās arī aizkustināts: tieši viņam, Maiklam, Sevilja uzticēja savas raizes. Atzīšanās bija tik vienkārša, tik paļāvīga, bez mazākās pozas. Cilvēciskajā plāksnē viņi abi bija tik tuvi, bet politikas jautājumos tik tāli. «Ai, kā man gribētos viņu pārliecināt!» Maikls domāja, atkal uzliesmojot cerībai.

— Varbūt vajadzētu šķirt Ivanu no Besijas, — viņš mazliet ne­noteikti ieminējās, juzdams, ka Sevilja gaida atbildi.

Sevilja nogāja dažus soļus klusēdams.

— Esmu par to domājis. Sacīšu pat, ka tas ir visreālākais atri­sinājums. Taču, atklāti runājot, es nevaru un nevaru par to iz­šķirties.

Pēc brīža viņš piemetināja:

— Varbūt jūs uzskatāt, ka tāda izjūta ir zinātnieka necienīga, bet tas man liekas tik nežēlīgi.

*

Nomas bungalo vienīgajā istabā nebija gaisa kondicionēšanas ierīces, bija tikai divas platas ailes, viena otrai iepretim, jūras pusē un klinšu pusē, bez rūtīm, bet ar sarkankoka latiņām, kuras varēja pagriezt slīpi vai taisni atkarā no tā, cik spēcīgu gaisa plūsmu vēlējās ielaist telpā. Zils aizkars ar lielām cilpām pilnīgi pasargāja no ziņkārīgiem skatieniem; par to viegli varēja pārlie­cināties, izejot uz terases un apejot mājai apkārt. Interesanti, ka arhitekts, mēģinādams nodrošināt dabisko ventilāciju, nebija ap­mierinājies tikai ar to vien, ka atstājis logus bez rūtīm. Arī ne­viena no četrām sienām nesniedzās līdz jumtam, bet vispakārt bungalo, zem nojumes, gaisa cirkulācijai bija atstāta centimetrus četrdesmit plata sprauga. Pati bungalo konstrukcija arī bija visai neparasta. Tas pacēlās uz betona plāksnes, kura uz dzelzs bal­stiem burta H veidā bija gluži kā tilts pārdroši pārmesta pār. plaisu starp divām klintīm. Betona plāksne apmēram divdesmit metru augstumā nokārās pār nelielu, klinšainu līcīti, pie kura va­rēja nokļūt pa klintī izcirstiem pakāpieniem. Tā kā māja atradās pusceļā starp klints virsotni un līcīti, tad, ja brauca pa ceļu, va­jadzēja automobili atstāt kādā drošā vietā, atdarīt smagos, starp divām milzīgām klintīm ietaisītos vārtus un kādus simt metrus nokāpt pa krauju taciņu. Sī taciņa bija vienīgais ceļš uz bungalo, un acīmredzot visas mēbeles mājā bija nolaistas no augsas ar trīsi un virvēm. Visapkārt betona plāksnei bija metāla margas, un tāpēc varēja rasties iespaids, ka atrodies uz kuģa klāja. Kad es iedomājos, Arleta sacīja, atbalstījusi elkoņus pret margām un ar plecu piekļāvusies Seviljam, ka mums zem kājām ir divdesmit metru tukšuma, man šermuļi skrien pa muguru, nē, nē, tā nerunā, Sevilja teica, tieši tāpēc, ka šis bungalo izskatās pēc cietokšņa, es to izraudzījos par mūsu atpūtas vietu nedēļas nogalēm, un, atklāti sakot, arī tāpēc, ka logiem nav stiklu, bet kāpēc tev tas svarīgi? o, tas ir ļoti svarīgi, viņš smiedamies atbildēja, virs viņu galvām gar pašu māju lidinājās kaija, ko gan viņa te dara viena pati, Sevilja sacīja, droši vien no spraugas klintī augšup plūst gaisa strāva, un viņa ļauj tai sevi nest, tam vajag būt ļoti patīkami, Arleta teica un pievērsa Seviljam savu maigo, bērnišķīgo seju, Sevilja piekļāva viņu sev klāt, viņa skurbinoši ļāvās, it kā izkusdama skāvienā, bet varbūt vispirms parunāsim par nopietnām lietām? viņš iejautājās mazliet piesmakušā balsī, kāpēc vispirms? viņa jautāja, paceldama uzacis, viņi saskatījās un sāka smieties, Sevilja juta laimi uzbangojam ar varenu, tikko izturamu spēku, viss viņu attiecībās bija brīnum jauks, jautrība, rotaļīgums, labā saprašanās, neierobežotā uzticēšanās,

vai tu vēl arvien jūti tukšumu zem plāksnes? viņš jautāja, no­guldīdams Arletu gulta, jā, bet man vienalga, mēs varēsim krist abi divi, es iztriekšos cauri betonam un beidzot mēs būsim lejā ūdenī kā Fa un Bi, smiekli un balss apklusa, pēdējā skaņa, ko Sevilja dzirdēja, bija kaijas triumfējošais kliedziens, viņai bija iz­devies iekļūt gaisa strāvā, kas plūda no plaisas, un viņa nekusto­ties, tikai mazliet pacēlusi izplesto spārnu galus, lidinājās virs bungalo, silta vakara vēja šūpota, tikpat neapzināti ka krītoša lapa ļaudamās gaisa plūsmai, un ik pēc brīža izgrūda īsu, spalgu kliedzienu, it kā buras tauvai iečīkstoties, kad Seviljas galva at­slīga uz spilvena, viņš to atkal dzirdēja, viņš bieži sapņoja, ka lido, sapnis atkārtojās tik bieži un bija tik spilgts, ka pamostoties bija grūti neticēt tā realitātei, viņš lielā vējā skrēja pa cietu, smilšainu liedagu, izpleta rokas, spēcīgi atspērās ar papēdi, viegli pacēlās gaisā, šķēla gaisu, ausīs svilpojot vējam, pilnīgi bez kus­tībām lidinājās dažus metrus virs ūdens, tā bija pasakaina spēka un viegluma sajūta, viņš pagrieza galvu pa kreisi un uzlūkoja Arletu, viņa gulēja gultā kā uz mākoņa un mīļi un šķelmīgi rau­dzījās Sevilja, viņš nepacietīgi gaidīja viņas smaidu, gaidīja kā allaž iedrebamies lūpu kaktiņus, pirms tie savilkās uz augšu, it kā viņas seju veidotu vienvienīgi prieks, un, kad uzplauka smaids, tajā bija viņa visa ar visu savu paļāvību un maigumu, viņš at­spiedās pret elkoni un pārliecās pār Arletu, vēl kādu brīdi būs gaišs, viņš sacīja, ielaizdams pirkstus Arletas matos aiz auss, būtu žēl to neizmantot, viņa uzsmaidīja, mēs varētu pavāļāties uz terases, nē, nē, viņš teica, es ierosinu mazliet izvingrināt mus­kuļus, nokāpt līdz līcītim, ja mēs nekad nekur neiesim kājām, mēs galu galā kļūsim līdzīgi kentauriem: augšpuse mums būs kā cil­vēkiem, bet apakšpuse kā buikam, tiešām būtu žēl apakšpuses, Arleta sacīja, Sevilja iesmējās, nekur, nekad agrāk mūžā, cik viņš atcerējās, viņš nebija smējies tik bieži un ar tik patiesu prieku,

viņi sēdēja pie līča mazītiņā, apaļiem oļiem klātā laukumiņā, bija satraucoši no šejienes, paceļot galvu, skatīties uz bungalo be­tona plāksni klints plaisā, raugoties no lejas, tā šķita smieklīgi plāna, gluži kā latiņa, krasta viļņi plīsa pāris metru no viņu kā­jām, valstot zvirgzdus šurpu turpu, ja pievēra acis, varēja likties, ka milzīgā biķerī tiek kratīti desmitiem metamo kauliņu, pirms kaislīga spēlmaņa roka tos izmet visus reizē, man ir bēdīgi, Ar­leta sacīja, es jūtu, ka mūsu grupā kaut kas nav labi, tā ir, Se­vilja atbildēja, paraustīdams plecus, Lizabete ir nostājusies opo­zīcijā pret Viņa Majestāti, Megija seko viņas pēdās, mani ap­vaino inertumā, Arleta paskatījās uz viņu, jāatzīstas, es apbrī­noju tavu iecietību, man šķiet, ka es tavā vietā būtu viņām…, bet nē, tici man, viņš sacīja, tā būtu smaga kļūda, bieži vien vairāk gudrības un īstas drosmes ir neatbildēt uzbrukumiem, Arleta pa­raudzījās viņā un, acīm sašutumā mirdzot, sacīja, es nesaprotu šis abas meičas, Sevilja pacēla abas rokas, bet tas taču ir vien­kārši, mana dārgā, viņas ir greizsirdīgas, lai gasi greizsirdības iemesls katrai savs, viņš sarauktām uzacīm pavērās uz Arletu, īstā problēma ir Ivans, ja es būtu atrisinājis šo problēmu, man būtu pilnīgi vienalga, ko saka vai dara šīs idiotes, diemžēl es ne­atrodu tai atrisinājuma, un, kas vēl ļaunāk, es nespēju koncentrē­ties, es esmu gluži kā Ivans, viņš pavīpsnāja, es jūtos tik laimīgs, ka man vairs negribas strādāt, es jau zinu, tas viss liekas ļoti vienkārši, kopš Ivanam ir Besija, viņš vairs nerunā, ļoti labi, at­ņemsim viņam Besiju, bet vispirms jau pati doma viņus šķirt man ir pretīga, Sevilja iesaucās, tumšajām acīm kaislīgi iedzirkstoties, kopš Ivans runā, manas attiecības ar viņu vairs nav cilvēka attie­cības ar dzīvnieku, tās ir divu indivīdu attiecības, turklāt, viņš sparīgi turpināja, es jūtu, ka tas nebūtu atrisinājums, ja es viņam atņemšu Besiju, tā viņam būs briesmīga trauma, un kas notiks? labākajā gadījumā viņš būs ar mieru atkal mācīties un atkārtot četrdesmit vārdus, kurus viņš jau zināja, un tas būs viss, un mēs nebūsim tikuši ne soli tālāk, ir jādara kaut kas cits, bet kas tieši, es nevaru iedomāties, viņš kādu brīdi klusēja, tad, iesānis parau- dzīdamies uz Arletu, turpināja, Lizabete sacītu, ka mans radošais spars nav pieaudzis, viņš pavīpsnāja, bet tik noliedzošu viedokli es nepieņemu, un ko gan viņa no tā sajēdz, nelaimīgā, viņa ir no tiem cilvēkiem, kas visu mūžu netiek skaidrībā, pie kura dzimuma viņi īsti pieder, Lizabetei ar viņas raksturu jau iepriekš lemts pie­slieties upuru filozofijai, taču es domāju, ka tikai laime, un nekas cits, palīdz cilvēkam attīstīties, es nekad neticēšu, ka pakļauties ierobežojumiem ir kaut kāds maģisks tikums,

viņi sēdēja cieši blakus uz sīkajiem oļiem, atspieduši muguru pret apaļu klints bluķi, Seviljas roka apskāva Arletas plecu, viņu galvas bija tik tuvu viena pie otras, ka pat plīstošo bangu du­noņā katrs vārds bija viegli sadzirdams, vai Megija tev teica par Bobu? Arleta jautāja, tu domā, par to, cik grūti viņai nolikt sade­rināšanās dienu? Sevilja nopūzdamies atjautāja, to jau es dzirdu piecus gadus, mainās vienīgi aplaimojamie līgavaiņi, viens no vi­ņiem biju es, pēc tam Džeims Dīns, un iedomājies, Arleta ierunā­jās, viņa tik labi pazinusi Džeimsu Dinu, man par to vienmēr jā­brīnās, Sevilja iesmējās, pērn man bija izdevība braukt caur Den- veru, varu tev apliecināt, Denvera (Kolorādo štatā) patiešām ek­sistē, Savienoto Valstu kartes nemelo, krustmāte Agata eksistē, es ar viņu ilgi runājos, eksistē arī vecais ādas atzveltnes krēsls, es to redzēju, pat sēdēju tajā, bet te realitāte beidzas, tas nav iespē­jams! Arleta iesaucās, Sevilja pakratīja galvu, viņa sapņo vaļē­jām acīm, tas ir viss, nabaga Megija, tā ir briesmīgi smaga pro­blēma, un jo smagāka 'tāpēc, ka tā nevienu neinteresē, neglītas meitenes problēma, un neglītai meitenei galu galā tāpat kā visām gribas, lai vīrietis viņu apskauj,

kādu brīdi abi klusēja, tad Arleta teica, es gribēju runāt nevis par viņas saderināšanos, bet gan par kādu gadījumu, ko viņa man apsolīja tev pati pastāstīt: aizvakar brokastu laikā, ieejot Megijas darbistabā, es pārsteidzu Bobu rakņājamies pa viņas pa­pīriem, viņš nobālēja un tikai pēc laba mirkļa paskaidroja man, ka Megija viņu esot sūtījusi pēc grieznēm, tas, protams, nebija taisnība, par to es tūlīt pārliecinājos, apjautājusies Megijai, Se­vilja sarauca uzacis, Megija man neko nav teikusi, starp citu, viņa man nebūtu pavēstījusi neko jaunu, viņš turpināja, par Boba lomu esmu skaidrībā kopš svētdienas, 15. maija, tai dienā, viņš pēc klusuma brīža atsāka, kā tu atceries, mēs visi aizbraucām piknikā, laboratorijā palika vienīgi sargi, un sargi bija brīdināti, ka mūsu prombūtnes laikā ieradīsies divi «elektromontieri», divi elektromontieri? Arleta pārjautāja, Sevilja pakratīja galvu, es zinu, tas atgādina lētu spiegu filmu, tikpat muļķīgu kā par Flintu vai tikpat draņķīgu kā par Džeimsu Bondu, diemžēl, mīļā Arleta, tas ir taisnība, džeimsbondisms jau kļūst par mūsu ikdienu, šie abi eksperti atklāja, ka visās laboratorijas telpās visiem elektrības vadiem pievienota tikko saskatāma ierīce, ar kuru visas sarunas tiek ierakstītas miniatūrā magnetofonā, kas iemontēts sienā aiz Boba gultas, bet tas ir šausmīgi, Arleta iesaucās, tas ir vēl no­pietnāk, nekā es domāju, nomierinies, Sevilja sacīja, Bobs nav krievu spiegs, viņš ir kārtīgs amerikānis un tikai aiz patriotisma pieņēmis mistera C piedāvājumu kļūt par tā informatoru,

mistera C? bet «elektromontieri»? Arleta apjukusi jautāja, sauk­sim viņus par «zilajiem», bet mistera C draugus par «zaļajiem», ja vēlies, Sevilja sacīja un paskatījās apkārt, es jau esmu nonācis tik tālu, ka sāku šaubīties, vai patiesi var uzticēties oļiem, uz ku­riem mēs sēžam, pan liekas, ka visur ir neredzamas noklausīša­nās ierīces, un tu par to smejies? Arleta iejautājās, cits nekas ne­atliek, tad jau es sajuktu prātā, ja neuztvertu to visu kā sava veida farsu, tātad, es turpinu, «zilie» neaiztika «zaļo» ierīces, tā ka Bobs joprojām izpilda savu uzdevumu, viņi tikai pievienoja elektrības tīklam vēl vienu, tieši tādu pašu ierīci, un tās vads bei­dzas manā kabinetā, lai es savukārt varētu pārraidīt «zilajiem» to, ko Bobs pārraida «zaļajiem», bet tas ir satriecoši, Arleta iesau­cas, man liekas, ka esmu nokļuvusi ārprātīgo pasaulē, un tomēr viss ir skaidrāks par skaidru, Sevilja iebilda, mūs uzrauga divi konkurējoši izlūkošanas resori, kas, uzraudzīdami mūs, izspiego viens otru, bet tas ir absurds, Arleta sacīja, kāpēc vajadzīga kon­kurence? Sevilja pasmaidīja, cik es noprotu, iekšēja konkurence ir katras spiegošanas zelta likums, nevienā valstī nekad nav tikai viena slepenpolicija, vienmēr ir vairākas, un dažkārt pat katrā po­licijā ir atsevišķi klani, kas savā starpā cīnās, policijas ir līdzī­gas čūskām, kas saritinās tā, ka galu galā kož pašas sev astē,

Arleta atspieda galvu pret viņa plecu, nezin, vai tev vajadzēja to visu man stāstīt, mīļais, varbūt es esmu maza, nelietīga Pa­domju Savienības spiedze, šai ziņā varu tevi nomierināt, Sevilja atbildēja, «zaļie» ievākuši ziņas tiklab par tevi, kā par mani, tur­klāt ļoti sīkas ziņas, rezultātā viņiem ir divas tiešām pamatīgas biogrāfijas, pie kurām nezin kādā ceļā izdevies tikt «zilajiem», tavu dzīves gājumu viņi man neatstāstīja, vari būt laimīgs, Ar­leta piebilda, bet viņi man pavēstīja, ka slēdziens esot tev pilnīgi labvēlīgs, Arleta iesmējās, nezinu vis, vai varu justies mierīga, varbūt viņi maldās, nekad! nekad! Sevilja attrauca ar rūgtu iro­niju, viņi nekad nemaldās, «zilie» man atstāstīja manu paša bio­grāfiju, tā ir neticami precīza un sīka, tā atklāja manā dzīvē daudz ko tādu, kas man pašam nebija zināms, no vienas puses, tas ir diezgan baismīgi, liekas, ka es kails kā tārps esmu dzīvojis visu zinoša dieva acu priekšā, un slēdziens? Arleta jautāja, Sevilja sa­viebās, visumā labvēlīgs, tomēr šur tur kaut kas īsti nesaskan, piemēram, mana izcelšanās, viņi ļoti pūlējās sameklēt manus sen­čus, taču pilnībā tas neizdevās, un tagad viņi lauza galvu, vai tikai es neesmu čigāns, vai manī netek arī ebreju asinis, vai var­būt arābu, vai arī es patiešām esmu labs un godīgs galisietis, par kādu uzdevās mans vectēvs, un viņiem tas ir ļoti svarīgi? Ar­leta smiedamās jautāja, jādomā gan, ja jau tas viņus tik ļoti uztrauc, un vēl viens piemērs, kas pierāda, cik mani biogrāfi ir rūpīgi: 1936. gadā, tu zini, cik man toreiz pašam bija gadu, es saviem studentiem Kolumbijas universitātē esot izteicies, ka ticu brīvai mīlestībai, un tas ir slikti, taisnība, piebilst mans biogrāfs vai biogrāfi, tikpat slikti ir arī tas, ka esmu precējies divas rei­zes, Arleta iesmējās, bet ir kaut kas ļaunāks: 1955. gadā uz kādu aptaujas jautājumu, vai es ticu dvēseles nemirstībai, es esmu atbildējis: «Runa nav par ticēšanu, vajag zināt,» un tas ir pavisam slikti, Arleta pacēla galvu, kāpēc?, jo pēc tā var secināt, ka es esmu ateists, -un būt ateistam šai zemē, kur visi iz­liekas, it kā ticētu dievam, nozīmē modināt aizdomas, ka tu sim­patizē komunistiem, toties 1958. gadā man trīs mēnešus (laiks ir precizēts līdz pat dienām) bija intīmi sakari ar kādu ungāru grāfieni, starp citu, es nezināju ne to, ka viņa ir grāfiene, ne to, ka viņa ir ungāriete, nedz, galvenais, to, ka viņa ir CIP aģente, šī dāma ļoti pamatīgi izanalizējusi manu raksturu, gaumi, ma­nas parašas, arī mīlas paradumus, tas ir riebīgi, Arleta sacīja, o, es zinu, ka svarīgiem politiskiem darbiniekiem un atomzināt- niekiem jāpacieš vienas un tās pašas nepatikšanas, ar mani tas viss sākās, kad es ieinteresējos par delfīniem, kopš tā brīža pē­tījumi, ja tā var izteikties, noritēja paralēli: es novēroju delfīnus un viņi novēroja mani,

es runāju par «zilajiem», Sevilja turpināja, jo «zaļie» sāka in­teresēties par mani tikai nesen, pēc mistera C vizītes, tiešām brīnums, kā «zilajiem» izdevās mani tik ilgi noslēpt no «zaļa­jiem», pastāsti vēl par ungārieti, Arleta lūdza, labi, viņa, starp citu, apgalvo, ka īstenībā es nemaz neesot ateists, pēc viņas do­mām, es esot katolis, kas attālinājies no ticības, taču saglabājis ilgas atgriezties tajā, un tas ir taisnība? Arleta jautāja, es to neapzinos, bet tam nav nozīmes, reizēm man šķiet, ka viņi mani pazīst labāk nekā es pats, taču vienā ziņā ungāriete man izda­rīja vislielāko pakalpojumu, proti, viņa kategoriski apgalvoja, ka politikā es esmu tīrais analfabēts, un tas ir lieliski, Arleta pa­raustīja uzacis, «zaļajiem» cilvēks, kas interesējas par politiku un tomēr nekļūst profesionāls politiķis, jau izraisa zināmas aiz­domas, ar politisko nevainību ir tāpat kā ar jaunavību: ja tā reiz zaudēta, var gaidīt ļaunāko, tāds vismaz ir «zaļo» viedoklis, pēc «zilo» izteikumiem,

es tomēr nesaprotu, Arleta ieteicās, kāpēc «zilie» tev darīja zināmu tavu biogrāfiju, lai es uzrakstītu viņiem, ko es par to domāju, Arleta sāka smieties, tas liekas tik naivi! tas nebūt nav naivi, mana mīļā, viņu psihologi daudz ko atradīs manās atbil­dēs, vienalga, vai tās būs atklātas, vai ne, iestājās klusums, es gribētu tev pajautāt, vai ir kāda atšķirība starp «zilajiem» un «zaļajiem» attiecībā pret tevi? jā, «zilie» mani uzmana un sargā ar zināmu labvēlību, «zaļie» mani uzmana un sargā ar zināmu nepatiku, kāpēc ar nepatiku? nu, mistera C acīs mana kļūda ir tā, ka es neesmu WASP\ misteram C es esmu meteks un tāpēc a priori spējīgs uz visu, man jau galva reibst, Arleta sacīja nopūzdamās, varbūt viņi

1 White Anglo Saxon Protestant (angl.) — baltais anglosaksis un protes­tants, t. i., valdošās grupas loceklis. (Autora piezīme.) atklās, ka manās dzīslās tek slāvu asinis, ka es esmu ateiste, zaudējusi politisko nevainību un patlaban dzīvoju brīvā laulībā ar profesoru Sevilju, o, to jau viņi zina, Sevilja atteica, kā, vai tu par to esi pārliecināts? Arleta šausmās iekliedzās, vai viņi tev to sacīja? nē, bet tas taču ir pats par sevi saprotams, es pat iedomājos, ka viņi par to ir sajūsmināti, tā viņiem ir daudz vieglāk mani uzmanīt, un tu domā, Arleta noprasīja, ka tu atvieglo šo kungu uzdevumu, noīrēdams šādu bungalo atpū­tai nedēļas nogalē? es pieciešu izspiegošanu, Sevilja atbil­dēja, samierinos ar to kā ar nenovēršamu, bet man nav nekāda iemesla to atvieglot, teikšu vēl vairāk, es bīstos no viņu patvaļībām, kopš uzzināju, ka CIP izdevies ierakstīt mag­netofona lentē, kā prezidents Sukarno uzjautrinās ar savām sie­vām, Arleta pielika abas rokas pie vaigiem, cik tas ir nekrietni!, Sevilja pakratīja galvu, un pie tam bezjēdzīgi, es nedomāju, ka Sukarno tādos brīžos pārspriestu pasaules politikas jautājumus, taču, runājot par bungalo, es to izraudzījos tāpēc, ka tas atrodas savrupā vietā, ir grūti pieejams, un neaizmirsti, Arleta viņu pār­trauca, ka logiem nav stiklu, Sevilja iesmējās, nupat gribēju sa­cīt, «zaļajiem» ir tāda ietaise, ar kuru no āra var uztvert sa­runu, kas notiek istabā, jo šī ierīce pastiprina balss radītās stikla vibrācijas, jā, es zinu, ko tu gribi teikt, tas ir diezgan drausmīgi, vecais priekšstats par cilvēka privāto dzīvi vairs neeksistē, mēs dzīvojam stikla būrī, kur mūs novēro, analizē, izpētī pa šķiedri- ņai vien ar nežēlīgu precizitāti, Arleta satvēra viņa roku un pa­spieda, vai tu brīžiem nejūties kā cietumnieks? viņš pacēla galvu, agrāk jā, bet, kopš man esi tu, vairs ne, viņš apklusa un ilgi raudzījās Arletā, tu esi mana brīvība.