Dzīvo un ļauj mirt citiem

IX nodala PATIESĪBA VAI MELI?

Uzmetis skatienu telefonam, Bonds piecēlās un devās pie bufetes. Viņš iebē­ra garā glāzē ledus gabaliņus, pielēja krietni daudz "Haig & Haig" un sakratīja, lai dzēriens atdzistu un sajauktos. Vienā malkā izdzēris pusi glāzes. Džeimss no­vilka mēteli. Kreisā roka bija tā piepam­pusi. ka to tik tikko varēja dabūt cauri piedurknei. Mazais pirkstiņš, joprojām atliecies atpakaļ, bija kļuvis gandrīz melns. Kad tas pieskārās drēbēm, sāpes likās nepanesamas. Bonds noņēma kak lasaiti un atpogāja augšējās krekla po­gas. Iedzēris vēl vienu pamatīgu malku, viņš ķērās pie telefona.

Leiters atbildēja tūlīt pat.

- Paldies Dievam, - viņš atviegloti ie­saucās. - Kādi ir postījumi?

- Salauzts pirksts, - atbildēja Bonds. - Un kā ar tevi?

- Steks. Un nokauts. Nekā nopietna. Sāka, protams, ar dažādu iespēju ap­spriešanu. Vispirms draudēja pieslēgt ma­ni gaisa kompresoram garāžā. Sākt no ausim un turpināt uz leju. Kad Lielais virs nedeva nekādus norādījumus, puišiem kļuva garlaicīgi, un mēs ar Pļāpu - tas bi­ja tas virs ar jocīgo stroķi - labu laiku ru­nājām par džezu. Es mazliet pajokojos par Djūku Elingtonu un klarneti, un Pļāpa smējās kā kutināts. Pēkšņi mēs bijām kļuvuši draugi. Otrs virs - Flanels - sa- skāba, 1111 Pļāpa lāva viņam doties mājās, teikdams, ka pats mani pieskatīšot. Tad piezvanīja Lielais vīrs.

- Es to dzirdēju, - sacija Bonds. - Neiz­klausījās sevišķi patīkami.

- Pļāpu Folijs trakoti satraucās. Skrai­dīja pa istabu, runādamies pats ar sevi. Pēkšņi no visa spēka iekrāva man ar ste­ku, un es izslēdzos. Kad atguvos, sapra­tu, ka atrodamies kaut kur "Bellevue" hospitāļa rajonā. Bija apmēram pusčetri.

Pļāpa no sirds atvainojās, sacīja, ka tas bijis vienīgais, ko viņš varējis darīt. Lū­dzās, lai nenododu viņu. Teicās ziņot, ka atstājis mani pusdzīvu. Es, protams, ap­solīju, ka par maniem ievainojumiem iz­platīsies visbriesmīgākās runas. Vārdu sakot, mēs šķīrāmies kā vislabākie drau­gi. Iegriezos traumatoloģijas nodaļā, tur mani nedaudz sakopa, un es steidzos uz mājām. Biju ellišķīgi uztraucies par tevi, bet. pēc brīža sāka zvanīt telefons - poli­cija un FIB. Misters Bigs esot sūdzējies, ka kāds traks anglis rīta agrumā iebrā­zies "Kaulu dārzā", nošāvis trīs viņa vī­rus - divus šoferus un viesmīli -, noza­dzis, iedomājies tikai, vienu no mašīnām un aizbraucis, atstājot garderobē cepuri un mēteli. Lielais virs brēc pēc atmak­sas. Protams, es mēģināju nomierināt gan policiju, gan FIB, taču viņi lādējās kā neprātīgi un paziņoja, ka mums nekavē­joties jādodas prom. Šis rīts vēl ir mūsu rīcībā, taču jau dienas avīzēs, televīzijas un radio ziņās šie jaunumi būs katra vārda galā. Nemaz jau nerunājot par misteru Bigu, kurš sekos tev kā satraci­nāts lapseņu pūznis! Lai nu kā, man pa­domā ir daža laba ideja. Un man jāsaka, pie velna, es tiešām priecājos dzirdēt ta­vu balsi!

Bonds sīki izstāstīja visu, kas bija no­ticis ar viņu. Leiters klusi iesvilpās.

- Puis, - viņš ar apbrīnu sacīja, - mis­ters Bigs ir saņēmis pamatīgu triecienu, un tev ir neticami paveicies. Solitēras jaunkundze, liekas, šonakt izglāba tavu ādu. Kā tu domā, vai mēs varētu viņu iz­mantot?

- Droši vien varētu, ja vien izdotos tikt vi­ņai klāt, - sacīja Bonds. - Bet, domājams, misters Bigs savu dārgumu stingri uzrauga.

- Par to padomāsim vēlāk, - atteica Leiters. - Tagad mums jāsāk kustēties. Beigsim runāt, es piezvanīšu tev pēc da­žām minūtēm. Vispirms izsaukšu polici­jas ķirurgu - viņš būs pie tevis pēc minū­tēm piecpadsmit. Tad aprunāšos ar piln­varoto un noskaidrošu, ko īsti domā poli­cija. Viņiem būs vajadzīgs kāds laika sprīdis, kamēr atradīs mašīnu. FIB pie- žmiegs avīžniekus un radio puišus, tā ka jaunākajās ziņās netiks minēts tavs vārds, nedz arī skanēs kādas runas par angli. Bet britu vēstniekam nāksies uz- slieties no gultas un atdot godu asociāci­jai "Par krāsaino iedzīvotāju vienādām tie­sībām" un vēl ,Dievs vien zina, kam, - Lei­ters ķiķināja klausulē. - Sazinies ar savu šefu Londonā. Pie viņiem tagad ir apmē­ram pusvienpadsmit. Tev būs nepiecie­šama stipra aizmugure. Ar CIP problēmu nebūs, toties FIB no paša rīta ķersies pie jautājuma "vai-redzējāt-šeit-jaunu-cilvē- ku". Tev vajadzīgas citas drēbes, par to es parūpēšos. Paliec nomodā! Kapā izgu­lēsimies. Piezvanīšu vēlāk.

Leiters nolika klausuli, un Bonds pa­smaidīja. Klausoties Fēliksa ironiskajā balsī un zinot, ka par visu tiek gādāts, drūmās domas pamazām atkāpās.

Viņš pacēla telefona klausuli un pie­prasīja tālsarunu. Savienojums tika so­līts pēc desmit minūtēm.

Bonds iegāja guļamistaba un ar pūlēm noģērbās. Viņš palīda zem ļoti karstas, pēc tam zem ledus aukstas dušas, tad noskuvās 1111 ar grūtībām atkal saģērbās. Bonds ielika beretā jaunu aptveri, ietina koltu novilktajā kreklā un ielika ceļaso­ma. Viņš bija gandrīz sakravājies, kad ie­zvanījās telefons.

Klausulē varēja dzirdēt džinkstēšanu, tālas operatoru sarunas, Morzes ābeces signālus, ko raidīja lidmašīnas un kuģi. Iztēlē Bonds redzēja lielo, pelēko celtni līdzās Rīdžentparkam un pamatīgi no­slogotu komutatoru, tējas tases un mei­teni, kas saka: "Jā, te "Universālais eks­ports"." Tā bija viena no adresēm, kuru aģenti izmantoja neparedzētiem zva­niem no ārzemēm. Meitene nodos izsau­kumu inspektoram, kas savukārt savie­nos ar M.

- Jūs esat savienots,- sacīja operato- re. - Lūdzu, runājiet! Ņujorka zvana uz Londonu.

Bonds izdzirdēja kādu mierīgu balsi.

- "Universālais eksports". Kas, lūdzu, zvana?

- Vai varu runāt ar pārvaldnieku? - jau­tāja aģents. - Zvana viņa brāļadēls Džeimss no Ņujorkas.

- Lūdzu, mirklīti uzgaidiet!

Bonds gara acīm redzēja, kā mis Mūn- penija nospiež iekšējā telefona pogu. "Tā ir Ņujorka, ser," viņa droši vien saka. "Domāju, ka zvana 007." "Savieno," at­bild M.

- Jā? - atsaucās skarba balss, kuru Bonds mīlēja un kurai pakļāvās.

- Te Džeimss, ser, - sacīja aģents. - Man. šķiet, būs nepieciešama jūsu palīdzība, lai nogādātu kādu sarežģītu sūtījumu.

-Turpiniet, - teica balss.

Vakar vakarā biju aizbraucis uz augšpilsētu, lai apraudzītu mūsu klien­tu, - sacīja Bonds. - Kamēr biju tur, Irīs no viņa labākajiem vīriem saslima.

- Vai nopietni?

- Cik vien nopietni iespējams, ser, - skaid­roja Džeimss. - Tur plosījās pamatīga gripa.

- Ceru, ka jūs neesat saslimis.

- Tikai vieglas iesnas, ser, - atteica Bonds, - bet nekā nopietna. Es jums par lo uzrakstīšu. Federācija domā, ka gri­pas dēļ man vajadzētu izbraukt no pilse tas. - Iztēlodamies M. plato smaidu, arī Bonds pasmaidīja. - Tad nu mēs ar Feli- siju dosimies prom.

- Ar ko?

- Ar Felisiju, - Džeimss nosauca pa burtiem. - Manu jauno sekretāri no Va­šingtonas.

-Ak, jā.

- Domāju apmeklēt to ražotni Sanped- ro, kuru jūs ieteicāt.

- Laba doma.

- Taču Federācija, šķiet, tā nedomā, tādēļ ceru, ka sniegsiet man savu atbal­stu.

- Pats par sevi saprotams, - teica M. - Ka sokas darbi?

- Diezgan daudzsološi, ser, bet smagi. Šodien Felisija uzrakstīs atskaiti.

- Labi, - sacīja M. - Vai vēl kas?

- Nē, tas ir viss, ser. Paldies par at­balstu.

- Viss kārtībā. Turieties! Uz redzēša­nos.

- Uz redzēšanos, ser.

Bonds nolika klausuli un pasmaidīja. Viņš iztēlojās, kā M. zvana štāba priek­šniekam. "007 jau paspējis sarauties ar FIB. Vakar bijis Hārlemā un novācis trīs mistera Biga vīrus. Ari pats ievainots, bet ne pārāk nopietni. Tagad abiem ar CIP aģentu Leiteru jāatstāj pilsēta. Puiši do­sies uz Saukt pēterburgu. Brīdiniet A. un C. nodaļas. Jādomā, ka diena nebūs ne pusē, kad mēs vēl šo to dzirdēsim no Va­šingtonas. A. nodaļai sakiet, ka ļoti jūtu līdzi, taču pilnībā uzticos 007 un esmu pārliecināts, ka viņš tā rīkojies pašaiz sardzības nolūkā un ka tas vairs neat­kārtosies, un tā tālāk. Skaidrs?" Bonds vēlreiz pasmīnēja, iedomājoties Dēmonu, kuram nāksies šos slidenos makaronus karināt uz spalvainajām Vašingtonas au­sim, ņemot vērā, ka tas nav vienīgais angļu-amerikāņu attiecību kamols, kas jāatšķetina.

Iezvanījās telefons. Tas atkal bija Lei­ters.

- Klausies uzmanīgi, - viņš sacīja. - Pa­mazām viss norimst. Liekas, trijotne, ku­ru tu noliki gar zemi - Tī-Hi Džonsons, Sems Maiami un vīrs, vārdā Makfings -, bi­ja diezgan bīstama. Visi trīs atradās meklēšanā par dažādām lietām. FIB tevi piesedz. Negribīgi, protams. Toties polici­ja kļuvusi vai traka no dusmām. FIB lie­la priekšniecība jau lūgusi manam še- fam, lai sūta tevi mājās - izraujiet viņu lieši no gultas, tā teikt, - es domāju, pa­matā skaudības dēļ -, taču viss tika no­kārtots. Tomēr mums abiem nekavējoties jāņem kājas pār pleciem un jādodas prom no šīs nolāpītās pilsētas. Viss jau ir sagatavots. Mēs nevaram pazust kopā, tādēļ tu brauksi ar vilcienu, bet es lido­šu. Pieraksti.

Bonds piespieda telefona klausuli pie pleca un pasniedzās pēc pildspalvas un papīra.

- Turpini, - viņš sacīja.

Pensilvānijas stacija, 14. perons. "Sudraba fantoms". Desmitos trīsdesmit 110 rīta. Tiešais reiss uz Sanktpēterburgu caur Vašingtonu, Džeksonvilu un Tam- pu. Pasūtīju tev atsevišķu kupeju. Aug­stākās klases. '245. vagons. H kupeja. Bi­ļete būs pie pavadoņa uz Braisa vārda. Dodies taisnā ceļā uz 14. peronu un ej uz vilcienu. Nekavējoties kāp kupejā un paliec ieslēdzies, lidz vilciens sāk kus- teties. Es izlidoju pēc stundas, tā ka ta­gad tu paliec viens. Ja rodas problēmas, zvani Deksteram, taču nebrīnies, ja viņš tev gribēs noraut galvu. Vilciens pienāks Sanklpēterburgā rit ap pusdienas laiku. Paņem taksi un brauc līdz Evergleidai Rietumu līča bulvārī. Tas ir vietā, ko sauc par Dārgumu salu, un tur atrodas visas pludmales viesnīcas. Ar Sanktpē­terburgu to savieno uzbērts ceļš. Taksisti zinās. Es tevi gaidīšu. Saprati? Un, Dieva (Icļ, turi acis vaļā! Ja vien būs kaut ma- zaka iespēja. Lielais virs centīsies dabūt tevi rokā, bet dzelzceļa policija viņam vēl palīdzēs. Brauc ar taksi un turies tālāk no gaismas. Aizsūtīšu tev citu cepuri un dzeltenbrūnu lietusmēteli. "Santredžisas" rēķins ir nomaksāts. Tas arī viss. Vai ir kādi jautājumi?

- Izklausās labi, - noteica Bonds. - Ru­nāju ar M., viņš visu nokārtos, ja radī­sies domstarpības ar Vašingtonu. Un uz­manies - tu šajā sarakstā esi nākamais aiz manis. Tiksimies rit. Uz redzi.

- Uzmanīšos, - atteica Leiters. - Līdz ritam.

Pulkstenis rādija pusseptiņi, Bonds at­vilka dzīvojamās istabas aizkarus un vē­roja, kā pār pilsētu pamazām klājas rīt­ausma. Ielas vēl arvien slēpās tumsā, ta­ču debesskrāpju virsotnes bija iekrāso­jušās rozā, un saule stāvu pēc stāva at­mirdzēja logos, it kā milzīgajos namos, sākot ar jumtiem, rosītos vesela sētnieku armija.

Ieradās policijas ķirurgs, uzkavējās sā­pīgu stundas ceturksni un aizgāja.

- Tīrs lūzums. - viņš teica. - Paies da­žas dienas, kamēr sadzīs. Kā jūs pie tāda tikāt?

- Iespiedu durvīs, - atbildēja Bonds.

- Jums vajadzētu turēties tālāk no dur­vīm, - ķirurgs izteica savas domas. - Tās ir ļoti bīstamas. Durvis vajadzētu aizliegt ar likumu, bet jums laimējās, ka neievē­rāt tajās kaklu.

Ārsts aizgāja, un Bonds, pabeidzis kār­tot ceļasomas, jau gatavojās pasūtīt bro­kastis, kad iezvanījās telefons.

Gaidīto policista vai FIB aģenta skarbo vārdu vietā klausulē atskanēja zema un steidzīga sievietes balss, kas vaicāja pēc mistera Bonda.

- Kas zvana? - jautāja aģents 007, lai iegūtu laiku. Atbildi viņš jau zināja.

- Fs zinu, ka tas esat jūs, - atteica balss, un Bonds saprata, ka runātājas lū­pas ir cieši piespiestas mikrofonam. - Te Solitēra. - Vārds izskanēja klausulē ka vāra nopūta.

Bonds klusēja, cenzdamies uzminēt ai­nu līnijas otrā galā. Vai meitene ir viena? Vai viņa vieglprātīgi runā pa mājas tele­fonu, kur pie paralēlā aparāta pieplakusi vesela kompānija? Vai ari Solitēra atro­das istabā, kur viņu uzmanīgi vēro vienī­gi misters Bigs, nolicis sev priekšā pild­spalvu un bloknotu, lai pateiktu priekšā nākamo jautājumu?

- Klausieties, - turpināja Solitēra. - Man jāsteidzas. Es esmu telefona kabīnē, bet man nekavējoties jāiet atpakaļ. Lūdzu, ticiet!

Džeimss izvilka kabatlakatiņu un ru­nāja caur to.

- Ja es sazināšos ar misteru Bondu, ko viņam pateikt?

- Velns lai jūs parauj, - izmisīgi iesau­cās meitene. - Zvēru pie savas mātes, pie saviem nedzimušajiem bērniem! Man jā­liek prom, un jums tāpat. Ņemiet mani līdzi! Es jums palīdzēšu. Es zinu dau­dzus viņa noslēpumus. Taču pasteidzie­ties! Runājot ar jums, es riskēju ar savu dzīvību, - viņa šņukstēja niknumā un panikā. - Dieva dēļ. uzticieties man! Jums man jāuzticas! Jāuzticas!

Bonds klusēja, bet viņa prāts drudžai­ni centās apsvērt visas iespejas.

- Klausieties, - Solitēra atkal ierunā­jās, balss bija dobja, nomākta un bezce­rības pilna, - ja jūs mani neņemsiet līdzi, es padarīšu sev galu. Nu, vai ņemsiet? Vai varbūt vēlaties mani nogalināt?

Ja viņa tēloja, tad darīja to patiešām lie­liski. Tas bija nepiedodami riskants pasā­kums. bet Bonds tomēr izlēma. Viņš runā­ja tieši klausulē, un balss skanēja dobji.

- Ja tā ir krāpšana, Solitēra, es tikšu jums klāt un nogalināšu, pat ja tas būs pēdējais, ko savā dzīvē izdarīšu. Vai jums ir pildspalva un papīrs?

- Uzgaidiet, - uztraukti izdvesa meite­ne. - Jā. jā.

"Man jābūt gatavam," nodomāja Bonds, "ka tās ir lamatas."

- Precīzi desmitos divdesmit esiet Pensi!- vai lijas stacijā. Vilciens "Sudraba fantoms" uz… - viņš īsu bridi svārstījās, - …uz Vašingtonu. 245. vagons, H kupeja. Sa­kiet. ka esat Braisa kundze. Ja gadījumā manis tur vēl nav, biļete ir pie pavadoņa. Ejiet uz kupeju un gaidiet. Sapratāt?

- Jā, - atsaucās meitene. - Un paldies jums, paldies.

- Pārāk nerādieties nevienam acīs, - Bonds brīdināja. - Uzlieciet plīvuru vai ko tamlīdzīgu.

- Protams, - atteica meitene. - Es apso­lu. Es patiešām apsolu. Man jāiet. - Viņa nolika klausuli.

Bonds palūkojās uz apklusušo telefo­nu un skaļi noteica:

- Nu, re, miers vējā.

Nolicis klausuli, Džeimss piecēlās, iz- staipījās un, piegājis pie loga, neko nere­dzošām acīm lūkojās ārā. Domas haotiski riņķoja galvā. Paraustījis plecus, Bonds atgriezās pie telefona. Viņš ielūkojās pulkstenī, bija pusastoņi.

- Labrīt, - atsaucās samtaina balss, - ar ko varu pakalpot?

- Brokastis, lūdzu. - teica Bonds. - Du- bultporciju ananāsu sulas. Kornfleiksus un krējumu. Olu kulteni ar gaļas šķēli. Dubultporciju espresso kafijas. Toster- maizi un marmelādi.

- Jā, ser, - atbildēja meitene. Viņa at­kārtoja pasūtījumu un piebilda: - Viss nekavējoties tiks nogādāts jūsu numurā.

- Paldies.

- Nav par ko.

Bonds pasmīnēja.

"Notiesātais ietur spēcinošas brokas­tis," viņš nodomāja, apsēdās pie loga un skatījās skaidrajās debesis, it kā cenzda­mies ielūkoties nākotne.

Hārlemā pie lielā komutatora Čukstē­tājs atkal sarunājās ar pilsētu, nodo­dams "acīm" Bonda aprakstu. "Visi dzelzceļi, visas lidostas. Piektā avēnija un 55. iela, "Santredžisas" durvis. Mis­ters Bigs sacīt, ka mums jāvēro visas au­tomaģistrāles. Padodat tālāk. Visi dzelz­ceļi, visas lidostas…"