Dzīvo un ļauj mirt citiem

XVIII nodala "OĀZE"

Pēc vakariņām Strengvejs posās pro­jām. un Bonds sacija, ka, tiklīdz uzausīs gaisma, arī viņi ar Kvorelu dosies ceļa. Strengvejs atstāja aģentam vēl dažas grā- malas un brošūras par haizivīm un ba- ra kūdām.

Praktiskajām zināšanām, ko bija sniedzis Kvorels, tās pievienoja pavisam nedaudz jaunas informācijas. Zinātnieki, kas bija sarakstījuši šis grāmatas, vien­prātīgi atzina, ka dati par uzbrukumiem lielākoties nākuši no Klusā okeāna plud­malēm, kur peldošs ķermenis uztrauc ik­vienu ziņkārīgu zivi.

Tomēr valdīja vienots uzskats, ka ni- rējiem draud daudz mazākas briesmas nekā parastiem peldētājiem. Tiem var uzbrukt jebkura haizivs, īpaši, ja to sti­mulē vai uzbudina asinis, peldētāja smarža vai ievainota cilvēka kustību iz­raisītā vibrācija. Taču dažkārt haizivis varot aizbiedēt ar skaļu troksni - pat ar kliedzienu, un bieži vien asinskārās zi­vis metas bēgt, ja peldētājs dzenas tām pakaļ.

Saskaņā ar ASV Jūras pētniecības la­boratorijas testiem, haizivis lieliski var albiedēt ar vara acetāta un tumšas nit- rokrāsas savienojumu, ar ko tiek apstrā­dātas visas ASV bruņoto spēku glābša­nas vestes.

Bonds pasauca Kvorelu. Kaimanu sa­las iemītnieks stāvēja, nicīgi atstiepis lu­pu, kamēr Džeimss viņam lasīja, ko jū­ras kara resors raksta par kara beigās vei ktaj iem izmēģināj u mien i.

- "Haizivis tika pievilinātas zvejas lai­vām, izmetot aiz borta zivju atliekas," - la­sīja Bonds. - "Plēsoņu bars, ūdeni šļak­stinādams, metās virsū ēsmai. Mēs bijām sagatavojuši divus toverus, vienā atradās tīras zivis, otrā tās bija sajauktas ar spe­ciālo maisījumu. Pietuvojāmies haizivju baram, un fotogrāfs iedarbināja kameru. 30 sekundes es metu ūdenī parasto ba­rību, un haizivis, saceldamas krietnu kņadu, to ēda. Pēc tam tikpat ilgu laiku par ēsmu izmantoju ar maisījumu ap­strādātās zivis, atkārtodams procedūru Iris reizes. Pirmajā mēģinājumā haizivis visai badīgi ēda parastās zivis tieši pie laivas pakaļgala un pārtrauca maltīti ti­kai 5 sekundes pēc tam, kad tika iemes­ta ar maisījumu sajaukta ēsma. Dažas haizivis atgriezās, kad pēc brīža sekoja parastās zivis. Otrajā mēģinājumā* kas notika pēc 30 minūtēm, negantais bars 30 sekundes ēda tīrās zivis, bet devās projām, tiklīdz saoda maisījumu. Kamēr las atradās ūdenī, zivis netuvojās. Treša­jā mēģinājumā mēs noturējām haizivis 20 jardu attālumā no laivas pakaļgala."

- Ko tu saki? - jautāja Bonds.

- Būs labāk, ja jums ar' būs līdzi šitas pulvers, - negribīgi noteica Kvorels.

Bonds sliecās viņam piekrist. Vašing­tona bija telegrafējusi, ka nepieciešamā viela ir izsūtīta, taču tā vēl nebija pienā­kusi. Tomēr viņu tas sevišķi neuztrauca. Negribējās ticēt, ka īsajā ceļā līdz salai varētu draudēt īstas briesmas. Pirms do­šanās gulēt aģents nosprieda, ka neviena no plēsīgajām zivīm viņam neuzbruks, ja vien ūdeni neparādīsies asinis vai viņš pats ar kādu agresīvu kustību tās nesa­trauks. Kas attiecas uz astoņkājiem, skorpionzivīm un murēnām, jāskatās ti­kai. kur spert kāju. Likās, ka melno jū­ras ežu dzeloņi ir lielākās briesmas, kas sagaida ceļā, bet sāpes, ko tie izraisa, nav pietiekams iemesls, lai kavētu Bonda plānus.

Viņi devās ceļā pirms sešiem no rīta un ap pusvienpadsmitiem ieradās "Oā­zē".

Tā bija skaista, veca, apmēram tūk­stoš akru liela plantācija ar kādreiz krāšņas dzīvojamās ēkas drupām. Pal­mu ielenktais īpašums bija aizaudzis ar Jamaikas pipariem un citrusaugiem. "Oāzes" vēsture sniedzās līdz pat Krom- vela laikam, un tās romantiskais nosau­kums bija ieturēts astoņpadsmitā gad­simta manierē, kad Jamaikā īpašumiem mēdza dot vārdus "Harmonija", "Daile", "Nimfenberga", "Perspektīva", "Laime" vai "Atpūta".

No salas neredzams ceļš aizveda viņus pie mazas pludmales mājiņas. Pēc nedē­ļu ilgās uzturēšanās Manateja lici vannas- istaba un ērtās bambusa mēbeles šķita ļoti greznas, bet spilgtās grīdsegas zem Bonda aprepējušajām pēdām atgādināja samtu.

Caur žalūziju līstītēm Džeimss apskatī­ja nelielo dārziņu, kuru pa pusei aizēnoja palmas. Apsēdies uz krēsla rokubalsta, viņš ļāva skatienam collu pa collai slīdēt pār liēa ūdens spilgto zilgmi un brūna- ^ jiem rifiem, līdz tas atdūrās pret salas pamatiem. To augšdaļu aizēnoja iegrimu­šas palmu audzes, bet klints redzamā

daļa karstās pusdienas saules staros li­kās pelēka un biedējoša.

Kvorels lenču gatavoja uz prīmusa, lai viņus nenodotu dūmi. Pēcpusdienā Bonds gulēja un vēlāk pārbaudīja no Londonas saņemto aprīkojumu. Viņš pie­mērīja plāno gumijas ūdenslīdēja tērpu. Tas derēja kā uzliets, un Bonds priecājās par M. un Q. nodaļas lietpratību.

Pēc tam viņi divatā pārbaudīja ari abus skābekļa balonus. Katrs no tiem bija pie­pildīts ar tūkstoš litriem saspiesta gaisa, un Bonds atklāja, ka ventiļu un rezerves mehānismu lietošana ir vienkārša un droša. Šādi apgādāts, viņš dzelmē varētu strādāt gandrīz divas stundas.

Sūtījumā ietilpa arī jauna "Champion" zemūdens bise un desantnieku duncis, kuru kara laikā izgudroja Vilkinsons. Visbeidzot kastē ar uzlīmi "Bīstami" viņš atrada smagu mīnu. Platais, ar vara iz­ciļņiem nosētais sprāgstvielas konuss bi­ja tik spēcīgi magnetizēts, ka spētu pie­lipt jebkuram metāla priekšmetam tik cieši kā gliemezis. Tur atradās arī ducis garenu metāla un stikla detonatoru ar darbības laiku no desmit minūtēm līdz astoņām stundām un rūpīga instrukcija, kas izrādījās tikpat vienkārša kā viss pārējais. Sūtījumā bija pat kaste ar ben- zedrīna tabletēm, kas paredzētas tonusa un uztveres paaugstināšanai operācijas laikā, kā arī zemūdens lukturi.

Bonds un Kvorels visu izskatīja, pār­baudot savienojumus un kontaktus, līdz pārliecinājās, ka vairāk nekas nav da­rāms. Tad Bonds izgāja pludmalē, apstā­jās zem kokiem un skatījās līēa ūdeņos, domās izsekodams maršrutam un aprē­ķinādams mēness ceļu, kas būs viņa vie­nīgais orientieris bīstamajā pasākumā.

Pulksten piecos ieradās Strengvejs ar ziņām par "Secatur".

- Viņi izgāja no Portmarijas, - Streng­vejs pavēstīja, - un būs šeit pēc desmit minūtēm. Misteram Bigam ir pase uz Gallija, bet meitenei uz Latrellas vārda. Simona Latrella. Viņa atradās savā kajī­tē. Melnādainais "Secatur" kapteinis sa­cīja, ka meitene esot jūras slimības no­vārdzināta. Tā varētu būt. Uz klāja atra­dās daudz tukšu zivju tvertņu. Vairāk par simtu. Citādi nekā aizdomīga, tāpēc jahtai tika dota zaļā gaisma. Es gribēju kāpi uz klāja kā viens no muitas darbi­niekiem, taču nolēmu, ka labāk būs, ja neiejaukšos. Misters Bigs bija savā kajitē un lasīja, kad vīri ieradās apskatīt viņa dokumentus. Kā aprīkojums?

- Lielisks, - atteica Bonds. - Domāju, ka ķersimies pie darba rīt nakti. Ceru, ka uzpūtis neliels vējiņš. Ja viņi pamanīs gaisa burbuļus, mēs būsim ķeza.

Ienāca Kvorels.

- Šinamā pašlaik nāk caur rif, lcaptein.

Viri piegāja krastam tik tuvu, cik tas

bija iespējams, lai viņus neieraudzītu no jahtas, un vēroja to tālskatī.

Tā bija glīta, melna, ar pelēku virsbūvi, septiņdesmit pēdu gara un būvēta, lai varētu attīstīt, Bondaprāt, vismaz div­desmit mezglu [15] lielu ātrumu stundā. Viņš zināja jahtas vēsturi. 1947. gadā tā tika uzbūvēta kādam miljonāram un ap­gādāta ar "General Motors" dīzeļdzinēju, tērauda korpusu, radio iekārtām, ieskai­tot kuģa-krasta telefonu un firmas "Dec- ea" navigācijas sistēmu. Caur divdesmit pēdas plato rifa eju tā izbrauca apmēram ar trim mezgliem stundā.

Jahta asi iegriezās rifa iekšpusē un tu­vojas salai no juras puses. Kad tā nonā­ca zem klintsraga, trīs nēģeri baltos bur- audekla tērpos skriešus metās lejā uz šauro molu un apstājās, gatavi satvert virves. Divi enkuri nodunēja gar klintīm, un smiltīs sabira nolauzti koralli. Par spīti spēcīgajam ziemelim, jahta tika labi nostiprināta. Bonds lēsa, ka zem ķīla ūdens varētu būt kādas divdesmit pēdas dziļš.

Drīz vien uz klāja parādījās milzīgais mistera Biga stāvs. Viņš izkāpa uz mola un lēni devās augšup pa stāvajiem klints pakāpieniem, fk pa brīdim nēģeris ap­stājās, un Bonds atcerējās slimo sirdi, kas smagi sitās lielajā, pelēkmelnajā ķer­meni.

Misteram Bigam sekoja divi nēģeri ar nestuvēm, kurās gulēja kāds ķermenis. Binokli varēja saskatīt Solitēras melnos matus. Bonds bija uztraucies un ap­mulsis. Šķita, ka sievietes tuvumā sa­žņaudzas sirds. Viņš cerēja, ka nestu­ves tiek izmantotas vienīgi tādēļ, lai So­litēru neatpazītu ziņkārīgi vērotāji no krasta.

Tad uz kāpnēm izveidojās divpadsmit vīru ķēde, un viens pēc otra no rokas ro­kā uz augšu tika pasniegti akvāriji. Kvo­rels saskaitīja simt divdesmit .

Tāda pašā veidā augšup ceļoja dažādas citas lietas.

- Šoreiz nekā daudz nav, - komentēja Strengvejs. - Izkrāva tikai kādu pusduci kastu. Parasti ir kādas piecdesmit. Tātad viņi šeit neuzturēsies ilgi.

Viņš tikko bija beidzis runāt, kad zivju tvertne, kura binokļos izskatījās līdz pu­sei pilna ar ūdeni un smiltīm, tika uzma­nīgi pasniegta atpakaļ uz kuģa. Tad vēl viena un vēl, ik pēc piecām minūtēm.

- Mans Dievs, - izdvesa Strengvejs. - Vi­ņi to piekrauj. Tas nozīmē, ka jahta izies jūrā no rīta. Nebūtu nekāds brīnums, ja viņi vēlētos iztīrīt šo vietu un tā būtu pē­dēja krava.

Bonds vēl bridi uzmanīgi vēroja notie­košo, un tad viņi kopā ar Strengveju klu­si devās projām, atstādami Kvorelu pos­teni.

Viņi apsēdās dzīvojamā istabā. Kamēr Strengvejs jauca viskiju ar sodu. Bonds lūkojās logā, mēģinādams sakārtot domas.

Pulkstenis rādīja seši, un krēslā sāka dejot jāņtārpiņi. Augstu debesīs iemir dzejās bāli dzeltens mēness, un diena pēkšņi bija beigusies. Viegla vēsma saviļ­ņoja līci, atritinot baltajā liedagā mazus vilnīšus. Daži sīki mākonīši, kurus vēl apspīdēja norietošās saules sārtie stari, novirmoja gaisā, un palmās klusi iešalca vējš.

"Kapraču vējš," domāja Bonds un sāji pasmaidīja. "Tātad - tas notiks šonakt. Tā ir vienīgā iespēja, turklāt apstākļi šķiet gandrīz ideāli, ja neskaita to, ka vel nav pienākusi viela haizivju atbaidīšanai. Taču tur nu neko nevar līdzēt. Citas ie­spējas nebūs." Šīs nakts dēļ viņš bija mērojis divus tūkstošus jūdžu un piecas reizes nogalinājis. Bonds notrisēja, iztē­lodamies tumšo zemūdens ceļojumu, par ko iepriekš bija vairījies domāt. Pēkšņi viņu pārņēma riebums un bailes no pa­šas jūras un visa, kas tajā mājo, - no miljoniem sīku taustekļu, kas slīdēs ga­rām; acīm, kas viņu vēros; pulsiem, kas apstāsies uz sekundes simtdaļu un tur­pinās klusi sisties; želejveida stīgām, kas taustīsies un sniegsies pēc viņa. »

Bonclam būs jāienirst un jāsastopas ar tūkstošiem un miljoniem noslēpumu. Vienatnē un aukstumā nāksies nopeldēt trīssimt jardu, lai nokļūtu līdz baisajai citadelei, kuras apsargi jau nogalinājuši trīs cilvēkus. Pēc nedēļu ilgas bradāša- nas pa saulesgaismas apmirdzētu ūdeni ar "auklīti" blakus šonakt būs jādodas ceļā vienam. Tas likās tik neprātigi un neticami, ka Bonda ķermenis sarāvās un nagi ieurbās mitrajās delnās.

Pie durvīm klauvēja, un istabā ienāca Kvorels. Bonds priecājās, ka var celties un pievienoties Strengvejam.

- Tagad šie strādā ar gaismām, kaptein, - plati smaidīdams, ziņoja Kvorels. - Jo­projām tvertne ik pēc piecām minūtēm. Es aprēķināj', ka tur būs darbs priekš kā­dām desmit stundām. Varēt' tikt cauri ap kādiem četriem no rīta. Neizies jūrā pirms sešiem. Kamēr nav uzaususi gaisma, ir pārāk bīstami doties ceļā.

Kvorela siltās, pelēkās acis sarkanbrū­najā sejā lūkojās Bondā, gaidot rīkojumus.

- Es došos ceļā tieši desmitos, - Džeimss dzirdēja sevi sakām. - No klintīm liedaga kreisajā pusē. Vai tu varētu mums paga­tavot vakariņas un tad izlikt mauriņā vi­su aprīkojumu? Apstākļi ir ideāli. Tajā puse nokļūšu pusstundas laikā. - 007 .skaitīja uz pirkstiem. - Sagatavo detona­torus piecām līdz astoņām stundām. Un vienu stundas ceturksnim, gadījumā, ja kaut kas noiet greizi. Labi?

- Labs i, kaptein, - atteica Kvorels. - Jūs var uz mani paļauties.

Viņš izgāja no istabas.

Bonds palūkojās uz viskija pudeli, bri­di padomāja un piepildīja glāzi līdz pusei. Tad izņēma no kabatas kastīti ar benzed- rīna tabletēm un vienu no tām ieslidināja mutē.

- Par veiksmi, - viņš uzsauca Strengve- jam un iedzēra krietnu malku. Pēc tam Bonds apsēdās un izbaudīja dedzinošo dzēriena garšu. Tas bija pirmais alkohola malks pēc desmit dienu ilgās atturības.

- Tagad, - Bonds sacīja, - apdomāsim, ko viņi daris, kad būs gatavi doties jūrā. Cik daudz laika vajag, lai izvāktu visu no salas un tiktu cauri rifiem? Ja šī ir pēdējā reize, viņiem jāpaņem ari tie seši vīri un vēl šādas tādas mantas. Mums jāsagata­vojas darbam, cik labi vien to spējam.

Vienā mirklī 007 bija iegrimis praktis­ku sīkumu jūrā, un baiļu ēna iebēga at­pakaļ savā tumšajā patvērumā.

Precīzi desmitos melns stāvs klusi ka sikspārnis noslīdēja no klintīm un pazu­da desmit pēdu dziļajā ūdenī.

- Lai Dievs tev palīdz, - Kvorels sacīja vietai, kur bija izgaisis Bonds. Viņš pār­meta krustu un kopā ar Strengveju de­vas atpakaļ uz māju, lai mēģinātu aiz­mirsties nemierīgā miegā un ar bažām gaidītu turpmāko.