Dzīvo un ļauj mirt citiem

XV nodala NAKTS STARP TĀRPIEM

Ap pulksten sešiem Bonds ātri sakra­vāja savu ceļasomu un devās samaksāt rēķinu. Misis Stīvesanta acīmredzami priecājās, atvadoties no viņa. "Everglei- da" tādu jezgu nebija pieredzējusi kopš pēdējās viesuļvētras.

No policijas atgādātajā Leitera mašīnā Bonds devās uz pilsētu. Viņš iegriezās saimniecības preču veikalā un nedaudz iepirkās. Tad ruazā, tumšā un omulīgā grilbārā notiesāja lielāko pusjēlo steiku, kādu jebkad .bija redzējis, un izdzēra ce- turtdalpinti "Olcl Granclad" burbona un divas tasītes ļoti stipras kafijas.

Ap pulksten deviņiem pabeidzis maltī­ti, 007 izpētīja pilsētas karti un pa platu apvedceļu no dienvidu puses devās uz Laupītāja kuģu piestātnes kvartālu. Auto viņš atstāja lejā piejūras.

Bija spožas mēnessgaismas apspīdēta nakts, ēkas un noliktavas klāja uz zemes milzīgas zilas ēnas. Kvartāls likās kā iz­miris. nekur nedzirdēja ne skaņas, izņe­mot klusus mazo vilnīšu šļakstus un ūdens burbuļošanu zem tukšajām kuģu piestātnēm.

Daļa no zemā, trīs pēdu platā dambja atradās ēnā, kas to atdalīja 110 garajām, melnajām "Ourobouros" noliktavas apri­sēm.

Bonds uzkāpa uz dambja un uzmanīgi devās uz priekšu starp celtnēm un jūru. Pēc brīža kļuva dzirdama griezīga švik- siešana, kas, viņam ejot tālāk, tapa aiz­vien skaļāka. Kad Bonds nonāca plašā stāvvietā celtnes aizmugurē, troksnis iz­vērtās apslāpētā kaukoņā. Kā jau viņš bija iedomājies, šo skaņu radīja gaisa sūkņi un apkures iekārtas, kuras - 007 to labi zināja - ir nepieciešamas, lai dzestrajās naktis nodrošinātu siltzemju zivīm nepieciešamo klimatu. Bonds paļā­vās uz to, ka lielāka daļa jumta noteikti būs no stikla, lai dienā telpu apsildītu saule. Tāpat te vajadzētu būt arī labai ventilācijas sistēmai.

Cerības nelika vilties. Noliktavas dien­vidu siena, gan tikai sākot no viņa gal­vas augstuma, sastāvēja no viena vienīga stikla. Caur to un stikla jumtu spoži spī­dēja mēness. Platie logi. kas šķita pilnīgi neaizsniedzami, stāvēja atvērti vēsajam nakts gaisam.

Šeit, kā jau viņi ar Leiteru paredzēja, atradās ari nelielas, zemas durvis, taču tās, protams, bija slēgtas un aizšautas ar bultu, turklāt tikko samanāmas stieples pie eņģēm liecināja par signalizāciju.

Bondu neinteresēja durvis. Sekodams nojautai, viņš bija sagatavojis visu nepie­ciešamo stikla griešanai un tagad izmisī­gi meklēja kaut ko. uz kā pakāpties. Ze­mē starp papīriem un dažādām graba­žām 007 drīz vien atrada smagu, vecu riepu. Bonds aizripināja to lidz nolikta­vas sienai patālāk no durvīm un novilka kurpes.

Riepas abas pusēs aģents salika ķieģe­ļus un uzrāpās augšā. Sūkņu radītais troksnis noslāpēja pārējās skaņas, un 007 ķērās pie darba ar mazu stikla grie­žamo nazīti, kuru bija paņēmis līdzi kopā ar biezu tepes gabalu. Iegriezis divas ver­tikālas svītras vienā no kvadrātveida rū­tīm, viņš pielipināja tepi stikla centrā un sāka griezt horizontālas līnijas.

Strādādams aģents mēnessgaismā vē­roja milzīgās noliktavas iekšpusi. Uz ko­ka balstiem stāvēja nebeidzamas cister­nu rindas, kuras vienu no otras atdalīja šauras ejas. Eja telpas centrā bija platā­ka nekā pārējās. Zem steķiem varēja sa­redzēt garas grīdā iemūrētas ūdens tver­tnes un teknes. Gar sienām stiepās plati plaukti, uz kuriem rindojās neskaitāmi gliemežvāki. Lielākā dala cisternu bija tumšas, bet dažās mirguļoja spokainas elektriskās gaismas strēles, atspīdēda­mas mazajos gaisa burbulišos, kuri pa­cēlās no jūraszālēm un smiltīm. No griestiem lidz katrai akvāriju rindai no­kārās viegls metāla pievedceļš. Bonds nosprieda, ka katru cisternu iespējams pacelt atsevišķi un aizgādāt līdz izejai, lai iekrautu kuģi vai arī lai izzvejotu slimās zivis. Tas bija logs uz dīvainu pasauli un dīvainu biznesu. Kļuva dīvaini ap sirdi, domājot par tārpiem un zivīm, kas klusi kustas tumsā; par neskaitāmu žaunu iz­dvestam nopūtām un taustekļu tūksto­šiem, kas viļņojas, nosūta un pārraida sīko radaru signālus uz snaudošajiem nervu centriem.

Pēc piecpadsmit minūšu ilga, rūpīga darba atskanēja viegls krakšķis, un Bonds, satvēris aiz tepes pikuča, izcēla ārā izgriezto stikla gabalu.

Uzmanīgi nokāpis 110 riepas, viņš noli­ka stiklu zemē. Tad aizbāza aiz krekla savas kurpes. Tās varēja kļūt par vērtīgu ieroci cilvēkam, kuram vesela tikai viena roka. 007 ieklausījās. Bija dzirdama vie­nīgi nerimtīgā sūkņu gaudošana. Bonds palūkojās augšup, lai pārliecinātos, vai mākoņi negrasās aizsegt mēnesi. Debesis bija skaidras, tajās spoži mirdzēja zvaigznes. Džeimss atkal uzrāpās uz rie­pas un ar nelielu piepūli ieslidināja ķer­meņa augšdaļu platajā caurumā, ko rnile bija izveidojis.

Viņš pagriezās, satvēra metāla rāmi sev virs galvas un, pārlikdams visu svaru uz rokām, izvilka cauri ari kājas. Tagad lās atradās dažas collas virs plauktiem, kas bija pilni ar gliemežvākiem. Bonds, lēni iztaisnodams saliektās rokas, laidās lejup, līdz sajuta zem pēdām gliemežvā­ku muguras. Tad ar kāju pirkstiem tos klusi atbīdīja nostāk, kamēr izveidojās pietiekami plats laukums, un viegli no­stājās uz plaukta. Tas izturēja, un pēc brīža Džeimss jau stāvēja uz gridas, uz­manīgi ieklausīdamies apkārtējos trok­šņos.

Nekā aizdomīga nesadzirdējis, Bonds izvilka aiz krekla aizbāztās kurpes un nolika tās uz plaukta. Pēc: tam uzmanīgi sāka virzīties uz priekšu, ar kabatas ba­teriju apgaismodams cementa grīdu.

007 atradās akvārija zivtiņu nodaļā un, apskatot uzrakstus, manīja krāsai­nus gaismas uzliesmojumus, kas nāca 110 dziļākajām cisternām, kur ik pa brī dim kāda no dzīvajām dārglietām uztrū­kās no snaudas un izbolīja acis, kad viņš pagāja garām.

Šeit varēja atrast visdažādākās sugas - šķēpnešus, gūpijas, pecēlijas, neona ziv­tiņas, ciklīdas, makropotes un neksiatā- mas eksotisko zelta zivtiņu pasugas. Le­ja, iegremdētas grīdā un pārklātas ar sie­tiem, atradās paplātes, kurās viļņoda­mies drūzmējās tārpi un ēsmas - dafniji, baltie tārpi, garneles un resni, gļotaini ēdamie gliemeži. Vesels sīku ačeļu mežs raudzījās augšup uz baterijas gaismas staru.

Gaisā jautās purva dvaka un tempera­tūra pārsniedza 70 grādus pēc Fārenhei- ta. Drīz vien Bonds sāka svīst un ilgoties pēc tīrā nakts gaisa.

Džeimss virzījās uz centrālo eju, mek lēdams indīgās zivis, kas bija viens no vi­ņa mērķiem. Lasot par tām Ņujorkas Galvenajā policijas pārvaldē, Bonds nosprieda, ka par šo "Ourobouros Inc." biznesa atzarojumu viņš vēlētos uzzināt ko vairāk.

Te ūdens tvertnes bija mazākas, un daudzas no tām apdzīvoja viens eksem­plārs. Acis. kas kūtri lūkojās Bondā, bija aukstas un ļaunas, lukturīša gaisma lai­ku pa laikam atklāja skatienam kādu in­des zobu vai uz muguras izslējušos dze­loni.

Uz visām ūdens tvertnēm ar krītu bija uzzīmēts draudīgs galvaskauss ar sa­krustotiem kauliem un blakus lielas uzlī­mes ar uzrakstiem "ĻOTI BĪSTAMI" un "NETUVOTIES".

Bondam šķita, ka te atrodas vismaz simt dažāda izmēra ūdens tvertņu. Lielā­kajās no tām peldēja rājas un draudīgās gitārzivis, mazākajās - elektriskie zuši, jūras drakoni un šausminošās Rietuinin- dijas skorpionzivis, kuru inde - paslēpta maisiņos zem katra muguras un peld- spuru dzeloņa - ir tikpat bīstama kā klaburēūskām.

Bonds samiedza acis, ievērojis, ka vi­sos bīstamo zivju akvārijos dūņas vai smiltis aizņem gandrīz pusi no to tilpu­ma.

007 izvēlējās akvāriju ar sešas collas garu skorpionzivi. Viņš bija lasījis par šo zivju sugu un zināja, ka tās izšļāc indi li kai, nonākušas tiešā kontaktā ar savu upuri.

Ūdens tvertne sniedzās Bondam līdz viduklim. Viņš sameklēja kabatā lielo saliekamo nazi, ko dienā bija nopircis, un atvāza garāko asmeni. Pēc tam aģents pārliecās pār akvārija malu un piesardzīgi mērķēja zivs čiekurveidigajā galvā tieši starp izvalbītajām acīm. Kad roka pāršķēla ūdens virsmu, baltie dzeloņi draudīgi saslējās un košie lāsu- mi uz zivs sāniem kļuva duļķaini brūni. Platās, spārniem līdzīgās spuras viegli pacēlās, il kā gatavotos lidoju­mam.

Bonds, saskaņojis kustību ar ūdens pretestību, ietrieca asmeni tieši briesmī­gajā galvā un, zivs astei mežonīgi kuļo- ties, lēni gar stiklu vilka to uz savu pusi, tad augšup līdz tvertnes malai un pāri tai. Aģents palēca sāņus, bet skorpion- zivs, nokritusi uz grīdas, turpināja raus­tīties 1111 lēkāt, par spīti sadragātajam galvaskausam.

Bonds pārliecās pār tvertni un iegrem­dēja roku smiltīs un dūņās.

Jā, tur tās bija. Nojauta izrādījās pa­reiza. Dziļi zem dūņām pirksti sataustīja koka paplāti un tajā - ciešas monētu rin­das, kas kļāvās viena pie otras akurāti kā bankas seifā. Bonds izvilka vienu mo­nētu. Uzspīdinājis kabatas lukturīti, aģents redzēja, ka tā ir tik liela ka piecu šiliņu monēta un gandrīz tikpat bieza. Uz naudas gabala bija redzams spāņu ģer­bonis un Filipa II attēls.

Bonds skatījās uz akvāriju un klusībā rēķināja. Vienā tvertnē varētu būt ap­mēram tūkstotis monētu, un nevienam muitas ierēdnim pat prātā nenāktu tās šeit meklēt. Desmit divdesmit tūkstošus vērts akvārijs, kuru sargā cerbers ar in­des dzeloņiem. Monētas acīmredzot pie­gādātas ar iepriekšējo "Secaiur" reisu. Simt ūdens tvertņu. Tātad vienā paņē­mienā atvests zelts apmēram simt piec­desmit tūkstošu dolāru vērtībā. Drīz vien kravas automašīnas ieradīsies pa­kaļ akvārijiem, pa ceļam kāds cilvēks palaidīs nāvējošās zivis atpakaļ jūrā vai varbūt vienkārši sadedzinās. Ūdeni un dūņas izlies, bet zelta monētas notīrīs un saliks somās. Vēlāk tās nonāks pie aģentiem un parādīsies tirgū, kur katrai no tām būs mistera Biga stingri noteik­ta cena.

Lielā vira plāns bija talantīgi izstrā­dāts, lieliski izpildīts un gandrīz nevaino­jams.

Apbrīnas pilns. Bonds noliecās, iedūra nazi skorpionzivij sānos un iemeta to at­pakaļ ūdenī. Tagad bija svarīgi savas zi­nāšanas neizpaust pretiniekam.

Tajā pašā mirkli noliktavā iedegās gaisma un asa, skaļa balss iesaucās:

- Nekusties! Rok's augšā!

Bonds bez minstināšanās nometās ze­mē un paripoja zem akvārija, ar acu kak­tiņu pagūdams ievērot Laupītāja izstīdzē­jušo augumu, kas vīdēja kādus divdes­mit jardus tālāk, pie galvenās ieejas. Jau atrazdamies kustībā, Bonds lūdza Dievu, kaut Laupītājs aizšautu garām un kaut zem šīs tvertnes esošā paplāte nebūtu vaļēja. Par laimi, tā bija pārklāta ar sie­tu. Kaut kas no apakšas metās uz aģen­ta pusi, kad viņš vēlās tam pāri. Atska­nēja šāviens, virs galvas sašķīda skor- pionzivs tvertne un no tās platā straumē izšļācās ūdens.

Bonds izripoja blakus ejā un, pielecis kājās, drāzās projām. Tikko viņš nogrie­zās ap stūri, atskanēja šāviens un tieši blakus gluži kā bumba uzsprāga eņģel- zivs akvārijs.

007 bija nonācis līdz noliktavas galam, Laupītājs atradās otrā galā - piecdesmit jardu attālumā. "Nekādu cerību tikt ārā pa logu centrālās ejas otrā pusē," Bonds domāja, uz mirkli apstājies, lai atvilktu elpu. "Tvertnes nosedz mani tikai līdz ceļgaliem, un šaurajās ejās esmu gluži kā uz delnas. Patiesībā ir gluži vienalga, uz kuru pusi doties, galvenais - nestāvēt uz vietas." Šo domu apstiprināja šāviņš, kas izspindza starp kājām un ietriecās spirālveida gliemeņu kaudzē. Gliemežvā­ku cietās šķembas džinkstēja gaisā kā porcelāna lapsenes. Džeimss skrēja pa labi, un Laupītājs atkal mērķēja viņa kā­jās. Lode atsitās pret grīdu un, rikošetā atlēkusi no tās, ietriecās milzīgā ēdamo gliemežu tvertnē, kas sašķēlās uz pu­sēm. izšļācot uz grīdas simtiem glumo radījumu. Bonds strauji metās atpakaļ. Viņš izvilka beretu un, šķērsodams cen­trālo eju, divas reizes izšāva. Laupītājs atlēca malā, kad akvārijs virs viņa galvas sašķīda drumslās.

Bonds pasminēja, izdzirdot stikla šķin­doņas un ūdens šļakstu apslāpētu klie­dzienu, un, nometies uz viena ceļa, raidī­ja divus šāvienus, tēmēdams pa Laupītā­ja kājām, taču piecdesmit jardi mazka- libra beretai bija pārāk liels attālums. At­skanēja šķindoņa, plīstot vēl vienam ak­vārijam, bet otrs šāviens ar dobju būkšķi ietriecās dzelzs ieejas durvīs.

Laupītājs atsāka šaut, un Bondam at­lika tikai izvairīties, slēpjoties aiz akvāri­jiem un gaidot, ka kuru katru brīdi tiks sadragāts viens vai otrs viņa ceļgals. Lai­ku pa laikam 007 raidīja atbildes šāvie­nu, lai noturētu Laupītāju pienācīgā at­tālumā, taču viņš zināja, ka cīņa ir zau­dēta. Likās, pretiniekam ir neizsmeļami munīcijas krājumi. Bonda ierocī bija pa­likušas vairs tikai divas lodes un viena pilna aptvere kabatā.

Šaudoties turp un atpakaļ un slidot uz slapjajām zivīm, kas krampjaini raustījās uz betona grīdas, Bonds bridi pa brīdim apstājās, pagrāba no zemes sauju glie­mežvāku un meta ar tiem pretiniekam.

Daudzi no tiem sašķīda, atsitoties pret udenstvertnēm Laupītāja tuvumā. Taču tas bija visai bezjēdzīgi. Bondam iešāvās prātā doma, ka vajadzētu sašaut spul­dzes, taču viņš tūlīt pat no tas atteicās, jo pie noliktavas griestiem mirdzēja vis­maz divdesmit lampas.

Visbeidzot Džeimss nolēma padoties. Viņš gribēja ķerties pie kādas viltības, jo zināja, ka negaidīts pavērsiens kaujas laika allaž ir labāks par nogurdinošu un bezjēdzīgu rosīšanos.

Turpinādams skriet uz priekšu, Bonds nogrūda zemē akvāriju, kura augšmalu bija sašķaidījusi lode. Pustukšajā tver­tnē izmisīgi svaidījās vairākas retas un ļoti vērtīgas plēsīgās zivis. Viņu ieprieci­nāja skaļais troksnis, kas radās, stikla tvertnei sašķīstot pret cementa grīdu. Uz steķiem atbrīvojās tukšs laukums, un Bonds, pāris lēcienos sasniedzis plauktu, uz kura bija atstājis savas kurpes, paķēra tās un, tikpat ātri atgriezies pie atbrīvotā galda, uzlēca uz tā.

Laupītājam vairs nebija mērķa, uz ko šaut, un noliktavā iestājās klusums, ku ru traucēja tikai sūkņu smilkstoņa, 110 sasistajām tvertnēm pilošais ūdens un mirstošo zivju radītie plakšķi. Bonds uz­vilka kurpes un stingri tās aizsēja.

- Hei, angli, - sauca Laupītājs. - Nāc ārā vai ari mans sāks izmantot granātas! Es tevi gaidīju, un man ir daudz munīci­jas.

- Izskatās, ka būšu spiests padoties, - at­saucās Bonds caur ruporā saliktām plauk­stām. - Bet tikai tādēļ, ka tu man sašķai­dīji potīti.

- Es nešaušu, - sauca Laupītājs. - No­met savu ieroci un nāc šurp pa centrālo eju ar paceltam rokām. Mums mazliet jāaprunājas.

- Izvēles laikam nav, - teica Bonds, pūlēdamies izklausīties bezcerības pār­ņemts. Viņš nometa beretu uz cementa grīdas, tad izņēma no kabatas zelta mo­nētu un cieši sažņaudza to kreisajā rokā. Sperot pirmo soli, Bonds ievaidējās un, iedams pa centrālo eju, vilka kreiso kāju aiz sevis, bet rokas turēja, pacēlis plecu augstumā. Pusceļā viņš apstājās.

Laupītājs lēni tuvojās, viņš bija salīcis uz priekšu un pavērsis ieroci tieši pret Bonda vēderu. 007 nopriecājās, redzot

pretinieka viscaur izmirkušo kreklu un ievainojumu virs viņa kreisās acs.

Laupītājs gāja pa ejas kreiso pusi. Kad attālums starp abiem bija sarucis līdz desmit jardiem, viņš apstājās, uzlika vie­nu kāju uz neliela pacēluma cementa grīdā, un pamāja ar ieroci.

- Augstāk, - virs skarbi uzsauca.

Bonds ievaidējās, paceldams rokas da­žas collas augstāk, līdz tās gandrīz aizse­dza seju.

Neuzkrītoši skatīdamies caur pirk­stiem, Džeimss ievēroja, ka Laupītājs kaut ko pasper sāņus. Atskanēja klusa šķindoņa, it kā būtu atšauta bulta. Bon­da acis iezalgojās un žokļi savilkās. Nu viņš zināja, kas bija noticis ar Leiteru.

Laupītājs tuvojās, viņa spēcīgais, stieg­rainais ķermenis klāja uz grīdas tumšu ēnu.

- Jēzus, - sacīja Bonds. - Man jāapsē­žas. Es nevaru noturēties uz kājām.

Laupītājs apstājās dažu pēdu attālumā.

- Panāc uz priekšu un stāvi, kamēr es tev uzdošu dažus jautājumus, angli. - Viņš atieza tabakas nobrūninātos zobus. - Drīz tu gulēsi, un šoreiz uz visiem laikiem.

Bonds noslīga sēdus, savilcis seju sa- kāvnieciskā grimasē, kamēr viņa sma­dzenes spraigi darbojās.

-Tu, nolādētais okšķeri, - noteica Lau­pītājs.

Šajā mirklī Bonds izmeta no kreisās rokas zelta monētu. Tā, skaļi šķindēda­ma, aizripoja pa cementa grīdu.

īsajā mirklī, kamēr Laupītājs novērsa skatienu, Bonda labā kāja apkaltajā kur­pē triecās uz priekšu un gandrīz izspēra šauteni pretiniekam no rokām. Brīdī, kad Laupītājs nospieda mēlīti un lode, nenodarot ļaunu, nodžinkstēja pret stik­la griestiem, Bonds, izstiepis uz priekšu rokas, metās uzbrukumā.

Kad abas viņa dūres, sasniegušas mēr­ķi, ietriecās pretinieka vēderā, tas spalgi iekaucās. Sāpes izšāvās cauri Bonda kreisajai rokai, un viņš sarāvās, kad šau­tene skāra muguru. Aģents, nepievēršot uzmanību asajām sāpēm, ierāva galvu plecos un turpināja sist. Sapratis, ka tā­dā veidā neizdosies nogāzt Laupītāju no kājām, Bonds iztaisnojās un ar kurpes tērauda purngalu deva triecienu pa viņa ceļgalu. Atskanēja mežonīgs kliedziens.

un ierocis nokrita zemē. Laupītājam zau­dējot līdzsvaru, Bonds sita no apakšas, pasviežot ķermeni vēl dažas pēdas tālāk.

Laupītājs nokrita ejas vidū - tieši pretī atvilktajai bultai, kuru Bonds tagad va­rēja labi saskatīt. Ķermenim atsitoties pret zemi, viena grīdas plāksne atvirzījās sānis, un vīrietis gandrīz iegāzās melnā, platā lūkas atvērumā.

Sajutis, ka grīda zem viņa pazūd, Lau­pītājs spalgi iekliedzās, viņa rokas meklē­ja, kur pieķerties. Tās satvēra lūkas malu mirklī, kad ķermenis ieslīdēja caurumā.

Bonds smagi elsoja. Uzlicis rokas uz gur­niem un mēģinādams atgūt elpu, viņš no­liecās pār bedres malu un palūkojās lejā.

Laupītāja seja bija šausmu pārvērsta, lūpas atņirgušās, atsedzot smaganas. Ne­prātīgās bailēs ieplestās acis vērās aug­šup. Aiz viņa muguras nebija nekā, vienīgi melna tumsa. Sasprindzinājis visus jutek­ļus, Džeimss saklausīja pret celtnes pama­tiem šļakstāmies ūdeni un pamanīja vārgu gaismas atspīdumu. Viņš saprata, ka tā ir izeja uz jūru, kuru droši vien sedz režģis.

Laupītāja kliedzieni pārtapa klusos šņukstos, un Bonds izdzirdēja zem viņa sakustamies kādu, ko bija pamodinājusi gaisma.

"Āmurhaizivs vai tīģerhaizivs," Džeimss nodomāja.

- Velc mani laukā, draugs! Ļauj man izkāpt! Izvelc mani arā! Es vairs ilgāk ne­spēju noturēties. Es darīšu visu, ko vē­lies. Pastāstīšu tev visu, - Laupītājs aiz­smacis lūdzās.

- Kas notika ar Solitēru? - Bonds lūko­jās neprātīgajās acīs.

- To izdarīja Lielais virs. Lika man sa­rīkot nolaupīšanu. Deva divus vīrus 110 Tampas - Buču un Nāvinieku. Viņai neti­ka nodarīts pāri. Dabu mani ārā, draugs!

- Un amerikānis Leiters?

Šausmu pārvērstā seja kļuva pazemīgi lūdzoša.

- Tā bija viņa vaina. Tavs draugs man piezvanīja šorīt agri no rīta. Sacīja, ka māja deg. Redzējis, braucot garām. Pa­modināja mani un atveda šurp. Gribēja pārmeklēt noliktavu. Viņš pats iekrita lūkā. Nelaimes gadījums. Zvēru, tā nebi­ja mana vaina. Mēs Leiteru izvilkām ārā, pirms viņš tika piebeigts. Ar tavu draugu viss būs kārtībā.

Bonds vienaldzīgi noraudzījās uz balta­jiem pirkstiem, kas izmisīgi turējās pie asajām betona malām. Viņš nešaubījās, ka Laupītājs bija atvilcis bultu un kaut kādā veidā panācis, lai Leiters nokļūst virs lūkas. Bonds iztēlojas šī vīra trium­fējošos smieklus, grīdai atveroties, un ļauno smaidu, skribelējot zīmīti un aiz­bāžot to aiz pārsējiem, kad saplosītais ķermenis bija izvilkts no ūdens.

Uz mirkli Bondu pārņēma aklas dus­mas, un viņš spēra.

Atskanēja īss, griezīgs kliedziens, skaļš plunkšķis un spēcīga ūdens viļņošanās.

Bonds devās pie lūkas vāka un ar kāju nospieda sviru, kas bija noturējusi to at­vērtu. Betona plāksne sāka lēni slīdēt uz priekšu. Pirms tās malas nosedza melno caurumu, Bonds izdzirdēja šausminošu rukšķēšanu, it kā tur, lejā, liela cūka ba­dīgi ēstu, piebāzusi pilnu muti. Viņš zi­nāja, ka šādu rukšķošu skaņu rada hai­zivs, kad tās pretīgais plakanais deguns traucas augšup no dzelmes un stingri veidotā mute sakampj peldošo laupīju­mu. Džeimss nodrebēja un ar kāju pa­spēra aizbīdni.

Bonds pacēla zelta monētu un beretu un, ejot uz durvīm, vēl uzmeta skatienu kaujaslaukam. Nekas neliecināja, ka dār­gumu slēptuve ir atklāta. Skorpionzivs ak­vārijs bija sašauts, tādēļ vīri, kas no rīta ieradīsies, nejutīsies pārsteigti, ieraugot beigto zivi. Viņi atradīs Laupītāja mirstīgās atliekas un ziņos misteram Bigam, ka tas ir miris varoņa nāvē, cīnoties ar ienaidnie­ku, un piebildis, ka jānovērš tūkstošiem dolāru lielie postījumi, pirms "Secalur" va­rēs doties pēc nākamās kravas. Vēlāk kāds atradīs dažas Bonda lodes un drīz vien sapratīs, ka tas ir bijis viņa darbs.

007 centās nedomāt par to, kas tagad notika zem noliktavas grīdas. Izslēdzis gaismu, viņš izgāja pa durvīm. Tā bija neliela atmaksa par Solitēru un Leiteru.