Dzīvo un ļauj mirt citiem

I nodala SAGAIDĪŠANA

Katra slepenā aģenta dzīvē pienāk lie­lās baudas mirkļi. Dažkārt uzdevums piespēle bagātnieka lomu; reizēm aģents rod patvērumu izsmalcinātā dzīvesveidā, lai izdzēstu 110 atmiņas briesmas un at- vairltu nāves ēnu, bet gadās, ka viņš kļūsi par viesi sabiedroto teritorijā.

No brīža, kad BAAK[1] ātrgaitas laineris piezemējās Aidlvaildas lidostā, pret Džeim- su Bondu izturējās kā pret karaliskās ģi­menes pārstāvi.

Jau izkāpjot no lidmašīnas kopā ar citiem pasažieriem, Bonds bija samierinājies, ka nokļūs bēdīgi slavenā ASV Veselības, imig­rācijas un muitas kontroles mehānisma rī­cībā. Aģents prātoja, ka vismaz stundu nāksies pavadīt pārkarsētās, dzeltenīgi za­ļas krāsas istabās, kurām raksturīga sa­smakuša gaisa un sastāvējušos sviedru, vainas apziņas un baiļu smaka, kas virmo ap visām robežām. Tās ir bailes no slēgtām durvīm ar uzrakstu "NEPIEDEROŠIEM IE­EJA AIZLIEGTA", aiz kurām slēpjas pedan­tiski viri, kartotēkas un teletaipi, kas nemi līgi sūta steidzamus ziņojumus uz Vašing­tonu, Narkotiku apkarošanas biroju, Pret­izlūkošanu, Valsts kasi, FIB.

Skarbajā janvāra vējā ejot pa lidostas asfaltu, aģents gandrīz vai fiziski sajuta, kā sakaru kanālos parādās viņa vārds: "BONDS, DŽEIMSS. BRITU DIPLOMĀTIS­KA PASE 0094567", pēc īsas pauzes no dažādiem dienestiem pienāk atbildes: "NO­RŪDĪTS. NORAIDĪTS, NORAIDĪTS." Tad ziņa no FIB: "PIEŅEMTS. GAIDIET PAR- BAUDES REZULTĀTU." Intensīva informā­cijas apmaiņa starp FIB un Centrālo izlū­košanas pārvaldi, līdz beidzot: "FIB AIDL- VAILDAI: BONDS. VISS KARTĪBĀ", un laipns ierēdnis atdeva viņam pasi, sakot:

- Ceru, ka labi pavadīsiet laiku, Bonda kungs.

Bonds paraustīja plecus un sekoja pārējiem pasažieriem uz durvīm ar uz­rakstu "ASV VESELĪBAS AIZSARDZĪBA".

Šajā gadījumā tā bija tikai garlaicīga formalitāte, taču Džeimsam nepatika pa­ti doma, ka viņa dosjē nonāks ārvalstu varas iestāžu rokās. Anonimitāte viņa profesijā bija galvenais ierocis. Katrs pa­tiesās identitātes pavediens izcēlās ikvie­nā personīgajā lietā, mazinot aģenta vēr­tību un galu galā - apdraudot dzīvību. Šeit, Amerikā, kur par viņu bija zināms viss, Bonds jutās kā nēģeris, kuram burvis nolaupījis ēnu. Svarīga viņa dzī­ves daļa nu atradās citu cilvēku rokās. Šoreiz tie, protams, bija draugi, bet to­mēr. ..

- Bonda kungs?

No Veselības aizsardzības nama ēnas iznāca patīkama izskata, neuzkrītoši ģēr­bies vīrietis.

- Mani sauc Helorans. Priecājos ar jums iepazīties!

Viņi sarokojās.

- Ceru, ka ceļojums bija patīkams. Se­kojiet man, lūdzu!

Helorans pagriezās pret lidostas polici­jas virsnieku, kas stāvēja sardzē pie dur­vīm.

- Viss kārtībā, seržant.

- Lieliski, Helorana kungs. Uz tikša­nos.

Pārējiem pasažieriem bija jādodas ēkā, bet Helorans nogriezās pa kreisi. Kāds cits policists atvēra nelielus vārtiņus augstajā lidostas žogā.

- Uz redzēšanos, Helorana kungs.

- Uz redzēšanos, virsniek. Paldies.

Pie vārtiem gaidīja melns buiks. Tiklīdz vīrieši iekāpa mašīna, motors klusi iedū­cās. Abas nelielās Bonda ceļasomas jau atradās līdzās vadītājam. Bija grūti noti­cēt, ka tās tik ātri tikušas ārā no pasa­žieru bagāžas kaudzes, kuru viņš uz mirkli bija redzējis vagonetē izslīdam cauri muitai.

- Kartībā, Greidij. Braucam!

Bonds ērti atlaidās aizmugures sēdek­li. un lielais limuzīns strauji uzņēma āt­rumu.

Viņš pievērsās Heloranam.

- Nu, ta, šķiet, bija vissmalkākā sagai­dīšana. kādu es jebkad esmu piedzīvojis. Biju domājis, ka paies vismaz stunda, kamēr tikšu cauri Imigrācijas dienes­tam. Kas par visu to ir parūpējies? Ne­esmu pieradis, ka pret mani izturas kā prel VIP [2] . Lai nu ka. liels paldies par vi­su, ko esat darījis manā labā.

- Mēs jūs ļoli gaidījām, Bonda kungs, - Helorans pasmaidīja un piedāvāja viņam cigareti no tikko atvērtas "Luckies" paci­ņas. - Gribētos, lai jūsu uzturēšanās Amerikā būtu pēc iespējas patīkamāka. Ja ko vēlaties, tikai pasakiet. Vašingtonā jums ir daudz labu draugu. Nezinu, kādēļ esat ieradies, taču, šķiet, varas iestādes raugās, lai jūs liktu uzņemts kā privile­ģēts valdības viesis. Mans pienākums ir jūs pēc iespējas ātrāk nogādāt viesnīcā, kur tiksiet nodots citās rokās. Vai drīk­stu, lūdzu, uz mirkli apskatīt jūsu pasi?

Bonds viņam to pasniedza. Helorans atvēra portfeli, kas atradās līdzās uz sē­dekļa, un izņēma lielu zīmogu. Viņš šķira pases lapas, līdz nonāca līdz ASV vīzai, apzīmogoja to, uzšņāpa parakstu un at­deva dokumentu atpakaļ. Tad izņēma kabatas portfeli, izvilka no tā biezu, bal­lu aploksni un pasniedza Bondam.

- Te ir tūkstoš dolāru, Bonda kungs. - Viņš pacēla roku, kad Bonds gribēja ko iebilst . - Tā ir komunistu nauda, ko mēs ieguvām Šmita-Kinašķi operācijā. Tagad mēs to izmantojam pret viņiem, tādēļ esat aicināts sadarboties un tērēt to, kā nepie­ciešams. Esmu informēts, ka jūsu attei­kums tiks uzskatīts par ļoti nedraudzīgu žestu. Nu, pietiks par to, - viņš piebilda, redzēdams, ka Bonds, joprojām šaubīda­mies. tur aploksni rokā, - jūsu šefs ir in­formēts.

Bonds viņu cieši uzlūkoja, tad plati pa­smaidīja un ielika aploksni savā kabatas portfelī.

- Labi, - viņš noteica. - Un paldies. Centīšos tērēt šo naudu, lai tā radītu pēc iespējas lielākus zaudējumus. Patiesībā es priecājos, ka esmu ticis pie zināma apgrozības kapitāla. Turklāt ir patīkami apzināties, ka šo naudu ir piegādājis pretinieks.

- Lieliski, - noteica Helorans, - un nu, ja jums nav iebildumu, es ķeršos pie šāsdienas atskaites. Un tad vēl jāsagata­vo pateicības vēstules Imigrācijas dienes­tam un muitai.

- Par mani neuztraucieties, - atbildēja Bonds. Viņš ar prieku baudīja klusumu un pa logu vēroja garāmslīdošās ainas. Pirmo reizi pēc kara. Nekas daudz nebija mainī­jies - reklāmas, jauni automobiļu modeļi; ceļazīmes: STĀVAS NOGĀZES - STRAUJI PAGRIEZIENI - CE1Š SAŠAURINĀS - SLAP­JA IAIKA SLIDENS; braukšanas maniere; neskaitāmas sievietes pie stūres; vīrieši pa­klausīgi līdzās viņām; vīriešu apģērbs, sie­viešu frizūras; Civilās aizsardzības dienesta brīdinājums: "IENAIDNIEKA UZBRUKUMA GADĪJUMA - TURPINĀT BRAUKŠANU - PA­MEST TILTU"; milzum daudz televīzijas an­tenu, TV ietekme ališās un veikalu skatlo­gos; īpašiem gadījumiem paredzēts heli kopters un lūgums ziedot vēža un bērnu triekas fondiem: "DESMITCENTU MONĒ­TU MARŠS" - sīki, mirklīgi iespaidi, kas Bonda darbā bija tikpat svarīgi kā trape- ram noliekti zāles stiebri un aizlausti zariņi džungļos.

Vadītājs izvēlējās Triboro tiltu, un viņi elpu aizraujošā ātrumā traucās pār to uz Manhetenas centru. Nokļūstot automašī­nu signāltauru, burzmas un degvielas smārda ieskautajos betonēto ielu džun­gļos, skatienam atklājās fascinējoša Ņu­jorkas ainava.

Bonds uzrunāja ceļabiedru.

- Man ir nepatīkami to teikt, - viņš sa­cīja, - taču šis droši vien ir izdevīgākais atombumbas mērķis pasaulē.

- Diemžēl tā tas ir, - piekrita Helo­rans. - Šī doma inan naktīs neļauj gulēt un liek prātot par to, kas varētu notikt.

Viņi apstājās pie "Santredžisas", labā­kas Ņujorkas viesnīcas, kas atradās uz Piektās avēnijas un 55. ielas stūra. Drūms vīrietis vidējos gados, ģērbies tumši zilā mētelī un melnā cepurē, apsteidza švei­caru. Helorans viņus iepazīstināja.

- Bonda kungs, iepazīstieties ar kap­teini Deksteru, - viņš godbijīgi teica. - Vai tagad varu viesi nodot jūsu rokās, kap- tein?

- Protams, protams. Tikai jānogādā so­mas 2100. numurā. Tas ir pašā augšā. Iešu kopā ar Bonda kungu un paraudzī­šos, vai viņam ir viss nepieciešamais.

Bonds pagriezās, lai atvadītos no Helo­rana un pateiktos par sagaidīšanu. Ame­rikānis bija pagriezis viņam muguru un deva šveicaram norādījumus par bagāžu. Bonds, acis piemiedzis, vēroja 55. ielu. Melns limuzīns, tas bija ševrolets, strauji rāvās uz priekšu - garām "Checker" fir­mas taksometram, kas bija spiests no­bremzēt. Tā vadītājs nikni trieca dūri pret signāltauri. Limuzīns, nepievērsdams tam uzmanību, turpināja braukt, tik tik­ko sagaidījis iedegamies zaļo gaismu, un nozuda Piektās avēnijas ziemeļu virzienā.

Tā bija riskanta un pārdroša braukša­nas maniere, taču Bondu daudz vairāk pārsteidza tas, ka pie stūres sēdēja meln­ādaina sieviete - simpātiska nēģeriete melnā šofera uniformā. Pa aizmugures logu viņš uz mirkli uztvēra limuzīna vie­nīgā pasažiera skatienu, pamanīdams ti­kai milzīgu, pelēkmelnu seju, kas lēni pagriezās un, mašīnai palielinot ātrumu, atskatījās tieši uz viņu, par to Džeimss bija pārliecināts.

Bonds paspieda Helorana roku. Dek- sters nepacietīgi pieskārās viņa elkonim.

- Mēs ieiesim viesnīcā un nedaudz pa labi - caur vestibilu - dosimies uz liftiem. Un varbūt jūs vēlētos paturēt cepuri gal­vā, Bonda kungs.

Sekodams Deksteram augšup pa kāp­nēm, Bonds prātoja, ka nu jau ir par vē­lu būt piesardzīgam. Pārāk aizdomīga šķita melnādainā sieviete pie stūres, arī milzīgais pasažieris neviesa uzticību. Vai tas bija misters Bigs?

- Hm, - Bonds pie sevis norūca, seko­dams kapteinim Deksteram liftā.

Divdesmit pirmajā stāvā lifts apstājās.

- Mēs esam jums sagādājuši nelielu pārsteigumu, Bonda kungs, - kapteinis sacīja, kā Bondam likās, bez sevišķa en­tuziasma.

Viņi devās uz stūra istabu.

Aiz gaiteņa logiem šalca vējš. Bonds pa­manīja debesskrāpjus un tālumā - Cen- trālparka koku kailos zarus, kas stiepās debesīs. Brīdi viņam šķita, ka ir zaudējis saskarsmi ar zemi, un tas lika justies vientuļam un iztukšotam. Deksters at­slēdza 2100. numura durvis. Viņi nokļu­va vāji apgaismotā priekštelpā. Cepures un mēteļus abi atstāja uz krēsla. Dek­sters atvēra durvis un aicinaja Bondu tā­lāk.

Džeimss iegāja pievilcīgā dzīvojamā is­tabā, kas bija iekārtota Trešās avēnijas ampīra stilā - ērti krēsli un plata sofa ar gaiši dzeltena zīda pārklāju, uz grīdas diezgan laba Obusona stila paklāja kopi­ja, gaiši pelēkas sienas un griesti, izliek­ta divdurvju franču bufete ar pudelēm, glāzēm un apsudrabotu ledus spainīti. I'lats logs, pa kuru no šveiciski skaidra­jam debesīm plūda ziemas saule. Centrāl­apkure likās gluži ciešama.

Atvērās guļamistabas durvis.

Sakārtoju ziedus pie tavas gultas. Tas ietilpst slavenajā C1P "Servisā ar smaidu". - Garš, tievs vīrietis, plati smai­dīdams, iznāca no guļamistabas, pastie­pis roku pretī Bondam, kurš bija sastin­dzis pārsteigumā.

- Fēlikss Leiters! Ko, ellē, tu te dari? - Bonds cieši satvēra un silti paspieda vī­rieša roku. - Ko gan, pie velna, tu dari manā guļamistabā? Dievs, cik patīkami tevi atkal redzēt! Kādēļ tu neesi Parīzē? Tikai nesaki, ka viņi arī tevi ir pielikuši pie šī darbiņa?

Leiters sirsnīgi nopētīja Bondu.

- Tieši to viņi ir izdarījuši. Kāda veiksme! Vismaz man. CIP šķita, ka mēs savulaik labi sastrādājāmies kazino* lie­ta, tādēļ mani atsauca no Parīzes noda­ļas, Vašingtonā izskaidroja lietas būtību, un te nu es esmu. Esmu tāds kā starp­nieks starp Centrālo izlūkošanas pārval­di un mūsu draugiem no FIB. - Viņš pa­māja uz kapteini Deksteru, kurš bez se­višķas sajūsmas vēroja kolēģu neprofe­sionālo prieku. - Šī, protams, ir FIB lieta, vismaz ciktāl tas attiecas uz Ameriku, bet, kā tu zini, šeit ir iesaistītas arī visai attālas vietas, kas atrodas CIP pārziņā, tāpēc mums būs jāstrādā plecu pie ple­ca. Tu esi šeit, lai nodarbotos ar Jamai­kas pusi un pārstāvētu britu intereses. Komanda ir izveidota. Kā tev tas patīk? Apsēdies un iedzersim. Es pasūtīju len­ču, kolīdz saņēmu ziņu, ka esi lejā, un nu jau tas būs ceļā, - Leiters piegāja pie bufetes un sāka jaukt kokteiļus.

Mjā, lai esmu nolādēts, - noteica Bonds. - Protams, vecais velns M. man nekad neko nesaka, vienkārši noliek fakta priekšā. Un nekad nepaziņo nevienu patī­kamu jaunumu. Liekas, viņš domā, ka tas varētu iespaidot aģenta lēmumu - ķerties pie darba vai nē. Lai nu kā, tas ir lieliski.

Pēkšņi Bonds aptvēra, ka kapteinis Deksters jau labu brīdi klusē, tāpēc steigšus pievērsās viņam.

- Ļoti priecāšos strādāt jūsu pakļautībā, kaptein, - Džeimss taktiski sacīja. - Cik saprotu, šī lieta dalās divās daļās. Viena puse atrodas Amerikas teritorijā un jūsu jurisdikcijā, protams. Turpinājums, ka es to redzu, mums būs jāmeklē Kārību salās, Jamaikā. Un man, cik noprotu, jāpārņem tā lietas daļa, kas atrodas ār­pus Savienoto Valstu teritoriālajiem ūdeņiem. Bet Fēlikss savienos abas pu­ses, ciktāl jūsu valdība būs šajā lietā ie­interesēta. Kamēr uzturos šeit, es nodo­šu ziņojumus uz Londonu caur CIP, sa­vukārt, kad atradlšos Kārību salās, sazi­nāšos ar Londonu nepastarpināti, tomēr informējot par visu CIP. Vai tas jūs ap­mierina?

Deksters sāji pasmaidīja.

-Tieši tā, Bonda kungs. Hūvera kungs [3] ļoti priecājas, ka esat šeit. Kā mūsu vie­sis, - viņš piebilda. - Patiesībā mūs nepa­visam neuztrauc lietas britu puse. Un mūs priecē, ka CIP uzņemas sakarus ar jums un jūsu vadību Londonā. Domāju, ka viss ies gludi. Par veiksmi, - viņš pa­cēla Leitera pasniegto sauso martini.

Vīri baudīja auksto, stipro dzērienu, kad pie durvīm klauvēja. Leiters ielaida izsūtāmo zēnu ar Bonda ceļasomām. Vi­ņam sekoja divi viesmīļi, stumdami ra­tiņus ar traukiem, galda piederumiem un sniegbaltu galdautu, ko viņi uzklāja uz saliekamā galda.

- Jūras krabīši vīna mērcē, hambur­geri ar vidēji apceptu steiku, eļļā vārīti kartupeļi, brokoļi, salātu asorti ar ek­sotisku mērci, saldējums ar viskija krē­mu un tik labu "Liebfraumilch" vīnu, kādu vien Amerikā var dabūt. Vai būs labi?

- Izklausās lieliski, - teica Bonds, aiz­domīgi uzlūkodams viskija krēmu.

Viņi sēdās pie galda un kāri notiesāja ēdienus, kas bija pagatavoti pēc labāka­jām amerikāņu virtuves tradīcijām.

Vīrieši runāja maz, un tikai tad, kad ti­ka atnesta kafija un trauki novākti, kap­teinis Deksters izņēma no mutes piec­desmit centu vērto cigāru un zīmīgi no- krekšķējās.

- Bonda kungs, - viņš sacīja, - varbūt tagad jūs varētu pastāstīt, ko zināt par šo lietu.

Bonds ar ikšķa galu atplēsa jaunu "King size ChesterfieJds"paciņu un atzvēlās krēs­lā. Domās viņš atgriezās divas nedēļas at­pakaļ, kad izgāja no sava Čelsijas dzivokļa drūmi krēslainajā Londonas miglā.