Dzīvo un ļauj mirt citiem

XIX nodala ĒNU IELEJA

Mīna, ko Bonds bija piesējis pie krū­tīm. un ap vidukli apjoztā svina josta kalpoja kā pretsvars saspiestā gaisa ba­loniem un ļāva viņam bez pūlēm ienirt.

Ne mirkli nekavējoties, aģents ātri šķērsoja piecdesmit jardus plato piekras­tes joslu, kuras dibenu sedza baltas smiltis. Pleznas spētu dubultot šo ātru­mu, ja vien nekavētu līdzi paņemtais smagums un zemūdens ierocis, ko 007 turēja kreisajā rokā. Taču, neskatoties uz to, viņš veica ceļu minūtes laikā un nu atvilka elpu koraļļu biezokņa ēnā.

Bonds ieklausījās savās izjūtās.

Gumijas tērpā bija silti, pat siltāk nekā pusdienas tveicē peldot saules sasildītā ūdenī. Kustēties un elpot varēja bez grū­tībām. Bonds vēroja burbuļus, kas spur­dza augšup pret koraļļiem kā sudraba pērļu virtenes, un lūdza Dievu, kaut sī­kie vilnīši spētu tos apslēpt.

Atklātā vietā redzamība bija lieliska. No augšas spīdēja blāva, pienaina gais­ma, izceldama tumšajā ūdenī peldošo makreļu ēnas, kas izraibināja smiltis. Pie rifiem nemanīja ne kustības, un ēnas zem klintīm šķita melnas un necaurre­dzamas.

Bonds nolēma riskēt un uz mirkli iede­dza lukturīti, koraļļkoka pakāje vienā mirklī atdzīvojās. Anemones ar tumšsar­kaniem vidučiem stiepa viņam pretī sa­vus samtainos taustekļus, bet vesela virkne melnu, gaismas iztraucētu jūras ežu saslēja asos, kā no tērauda kaltos dzeloņus. Mazs, pretīgs jūras simtkājis sastinga, pārtraucis skrējienu, un jautā­joši pavērsa pret gaismas staru savu bez- acaino galvu. Milziga, krupim līdzīga zivs lēni ievilka atbaidošo, kārpaino galvu slēptuvē pie koraļļu pamatnes, bet ne­skaitāmi, augiem līdzīgi jūras tārpi nozi­bēja un izzuda skatienam. Bariņš tauriņ- zivju 1111 eņģeļzivju iemirdzējās lukturīša gaismā, it ka to ķermeņi būtu nokaisīti ar dārgakmeņiem.

Džeimss iebāza lukturi atpakaļ aiz jos­tas.

Virs viņa kā viļņojoša, mirguļojoša se­ga pletās jūra, izdvesdama klusu skaņu, kas atgādināja tauku čurkstoņu karstā pannā. Priekšā pavērās varas mēness gaismas apmirdzēta dziļa, nelīdzena zem­ūdens ieleja. Viņš atrāvās no koraļļa 1111 lēni devās tālāk. Pārvietoties kļuva ar­vien grūtāk. Blāvā gaisma radīja mānī­gas ilūzijas, bet sastingušais koraļļu mežs bija pilns ar strupceļiem un vilino­šām, taču uz nepareizām pusēm vedo­šām ejām.

Dažkārt Bondam nācās uznirt gandrīz līdz pašai ūdens virsmai, lai tiktu pāri koraļļu zaru pinumiem, kas vietumis sle­jās augšup tik vareni kā aļņa ragi. Šos brīžus viņš izmantoja, lai pārbaudītu sa­vu atrašanās vietu pēc mēness, kura gaisma, izlauzusies caur ūdens virsmu, atgādināja milzīgas uzsprāgušas raķetes lēni balojošu asti. Brīdi pa brīdim Bonds iepeldēja kāda augstāka klintraga iedobē un neilgi atpūtās, zinot, ka robainā smaile, kas slejas virs ūdens, noslēps tie­vo gaisa burbulīšu strūkliņu. Tad Bonda skatienam pavērās zemūdens pasaules nakts dzīve ar tās fosforescējošo iemīt­nieku rosišanos.

Lielas zivis nebija manāmas, toties no alām parādījās milzīgi omāri, kas izskatī­jās pēc aizvēsturiskiem briesmoņiem. To tālu izbīdītās acis nikni lūkojās Bondā un pēdu garās ūsas snaikstījās, it kā pieprasot nosaukt paroli. Brīžiem omāri nervozi metās atpakaļ alās, ar milzīga­jām astēm pasitot augšup smiltis un pie- plokot pie zemes cerībā, ka nelūgtais vie­sis dosies tālāk. Garam aizslīdēja virtene medūzu, gandrīz pieskardamās Bonda galvai. Viņš atcerējās, kā Mantejas līci bija uzdūries šāda radījuma taustekļiem un ticis pie apdeguma, kuru Kvorelam nācās dziedināt trīs dienas. Bonds ievē­roja vairākus zušus, daži no tiem bija za­ļi un, atiezuši zobus, kārstījās no savām alām klinšu sienās, citi - plankumaini - lo­cījās smiltīs kā melni dzeltenas čūskas. Netālu ūdenī šūpojās vairākas Rietumin- dijas adatzivis, kas izskatījās pēc brū­nām pūcēm ar apaļām, maigi zaļam acīm. Bonds pieskārās vienai no tām ar sava zemūdens ieroča stobrā iestiprināto bultu, un zivs acumirkli piepūtās tik lie­la kā futbolbumba, sasliedama gaisā mil­zum daudz indīgu adatu. Neskaitāmi ši­kie jūras iemītnieki šūpojas un līgojās zemūdens virpuļos, uztverdami un atsta­rodami izkliedēto mēness gaismu gluži kā sīki jūra apbedīta cilvēka līķauta ga­baliņi. Brīdi pa brīdim tumšo ūdeni pēkšņi sakūla neizskaidrojama, smagnē­ja kustība, iemirdzējās un tūdaļ pat ap­dzisa kāda nezināma radījuma acis. Ik reizi Bonds, uzlicis pirkstu uz drošinātā­ja, strauji griezās uz trokšņa pusi un saspringti ielūkojās tumsā, taču ne reizi neizšāva, un neviens arī neuzbruka, ka­mēr viņš, klupdams krizdams, ķepurojās pa glumo rifu.

Piecpadsmit minūšu laikā Bonds pie­veica simts jardus. Piesēdies atpūsties uz apaļa, il kā tieši viņam izgatavota ak­mens soliņa, viņš apmierināti nodomāja, ka atlicis pavisam maz - simts jardi tum­ši pelēka ūdens. Džeimss nejutās nogu­ris. Benzedrina tabletes radītais možums un domu skaidrība neizzuda, taču spraukšanās caur rifiem, negaidītas tik­šanās ar visdažādākajiem zemūdens ie­mītniekiem un bailes saplēst gumijas tērpu turēja viņu nepārtrauktā sasprin­dzinājumā. Bārdas naža asuma koraļļu mežiņš palika aiz muguras, taču nu bija pienākusi kārta haizivīm, barakudām un, iespējams, dinamīta stienītim, kurš pēkšņi var tikt iemests tieši virs viņa vir­mojošajā gaisa burbuļu aplītī.

Brīdī, kad Bonds apsvēra gaidāmās briesmas, starp viņa potītēm izviļās as­toņkājis.

Aģents sēdēja, atbalstījis kājas smiltīs, un pēkšņi viena no tām tika piesaitēta pie apaļā, soliņam līdzīgā akmens pa­matnes. Viņš vel īsti nebija aptvēris, kas notiek, kad milzu tausteklis satvēra ari otru kāju.

Spēju baiļu un riebuma pārņemts, Bonds uzslējās stāvus un visiem spē­kiem centās izrauties, taču pūles bija veltīgas. Izmisīgā raustīšanās lava astoņ- kājim vēl ciešāk piespiest sava upura kā­jās apaļajam akmens krāvumam, un Bonds juta, ka tūlīt zaudēs līdzsvaru. Pēc brīža viņš nogāzīsies uz vēdera, pie krūtīm piesietās mīnas smagums vilks pie zemes, bet no augšas spiedis uz mu­guras nostiprinātie gaisa baloni, un tad vairs nebūs iespējams tikt klāt šim pretī­gajam radījumam.

Džeimss izrāva dunci un strauji dūra lejup. Taču viņš bija cieši piesaistīts klin­tij un baidījās pārgriezt gumijas tērpu, tādēļ cirtiens neizdevās pietiekami spē­cīgs. Bonds sagrīļojās un novēlās smiltīs. Viņa kājas tika lēnām vilktas platā spraugā zem klints. Bonds valstījās smil­tīs. cenzdamies ar dunci aizsniegt uzbru­cēju. Bet mīna, kas kā kupris karājās uz krūtīm, apgrūtināja darbošanos. Bridī, kad Bondu jau gandrīz bija pārņēmusi panika, viņš pēkšņi atcerējās savu ze­mūdens bisi. Iepriekš domu par to viņš bija atmetis mazā attāluma dēļ, taču šobrīd tā likās vienīgā cerība. Džeimss aizsniedzās līdz ierocim un atbrīvoja dro­šinātāju. Mina traucēja kārtīgi notēmēt. Bonds virzīja stobru uz priekšu gar savu kāju un ar tā galā iestiprināto bultu taustīja abas pēdas, meklēdams spraugu starp tām. Astoņkāja taustekli nekavējo­ties satvēra bultas galu un sāka lo vilkt uz savu pusi. Ierocis ieslīdēja starp taus­tekļu apvītajām kājām, un Bonds uz la­bu laimi nospieda gaili.

Tai pašā mirkli staipīgs, tintei līdzīgs šķidruma mākonis izplūda no plaisas un vēlās uz viņa pusi. Taustekļi atlaidās no vienas, pēc tam ari no otras kājas. Džeimss, pievilcis tās sev klāt, piecēlās pussēdus un paguva satvert zemūdens ie­roci, kas gandrīz jau bija nozudis plaisā. Sasprindzinājis visus spēkus, viņš vilka iz­turīgo auklu uz savu pusi, kamēr no tintes mākoņa aizsegtas alas izsprāga bulta kopā ar astoņkāja miesas gabaliem. Sirdij dau­zoties, Bonds piecēlās kājās un atkāpās no alas, zem maskas pār seju ritēja lielas sviedru lāses. Nodevīga sudrabainu burbfi- līšu strūkla vijās augšup, un Džeimss lādē­ja ievainoto "strutupūsli" un viņa midzeni.

Taču šobrīd nebija laika uztraukties, un, no jauna iebīdījis bultu zemūdens ie­roča stobra, Bonds devās tālāk. Virs viņa labā pleca spīdēja mēness.

Kaut ari ūdens bija pelēks un duļ­ķains, Bonds diezgan ātri virzījās uz priekšu, turēdamies tikai dažu collu at­tālumā no jūras dibena un noliecis gal­vu, lai piešķirtu ķermenim pludlīnijas formu. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja ga­rām aizpeldam milzīgu, tenisa galda lie­luma dzeloņraju. Lielo, plankumaino spārnu gali plivinājās gluži kā putnam, pie garās astes kareivigi slējās dzelonis. Bonds nepievērsa tai nekādu uzmanību, jo atcerējās Kvorela vārdus, ka dzeloņra- jas nekad neuzbrūk, tikai aizstāvas.

Pa mēnessgaismas apmirdzētajām smiltīm slīdēja milzīgu zivju ēnas. Izska­tījās, ka daži no šiem radījumiem ir garā­ki par Bondu. Kad viens no tiem krietnu brīdi bija sekojis viņam, Bonds pavērās augšup un apmēram desmit pēdas virs sevis ieraudzīja baltu haizivs vēderu. Plē­soņa līdzinājās zilpelēkai, konūsveidīgai raķetei. Tās trulais deguns ziņkārīgi ieur­bās gaisa burbulīšu strūklā. Platā, sir- pini līdzīgā mutes atvere atgādināja nelī­dzenu rētu. Haizivs pagriezās sāniski un palūkojās uz cilvēku ar vienu no savām ļaunajām sārtajām ačelēm, novēcināja izkaptij līdzīgo asti un nozuda pelēkajā dūmakā.

Pieveicis pusi no atlikušā ceļa, Bonds nedaudz atvilka elpu un peldēja tālāk. Nu parādījās barakudas. Lielākās svēra apmēram divdesmit mārciņu. Kā jau viņš bija domājis, tas izskatījās ārkārtīgi draudošas. Zivis slīdēja pāri Bondain kā sudrabainas zemūdenes un vērās lejup ar plēsīgām tīģera acīm. Barakudas, ku­ras, šķiet, bija ieinteresējis cilvēks un gaisa burbulīši, sekoja viņam gluži kā klusējošs asinskāru vilku bars.

Kamēr Bonds aizpeldēja līdz nāka­majai koraļļu audzei, kas norādīja, ka viņš atrodas Pārsteigumu salas pakājē, apkārt jau riņķoja apmēram divdesmit barakudu. Klusas un vērīgas tās parā­dījās viņa redzeslokā 1111 atkal pazuda, ienirstot necaurredzamajā tumsas sie­nā.

Bonda ķermenis zem melnā gumijas tērpa pārklājās ar zosādu, taču viņš sa­prata, ka pašreiz nevar uzsākt cīņu ar plēsoņām, un pievērsa visu uzmanību galvenajam mērķim.

Pēkšņi viņš ūdenī virs sevis ieraudzīja garu, metālisku korpusu, aiz kura vīdēja aplauztu koraļļu un akmeņu jūklis.

Tas bija "Secatur" ķīlis, un Bonda sirds sāka sisties straujāk.

Viņš palūkojās savā "Rolex" rokaspulk- stenī, tas rādīja trīs minūtes pāri vienpa­dsmitiem. Bonds izvilka no sānkabatas sauju detonatoru, izvēlējās to, kuram bi­ja jāiedarbojas pēc septiņām stundām, un ievietoja mīnas degļa ligzdā. Pārējos detonatorus aģents ieraka smiltīs, lai ne­vienam neienāktu prātā meklēt minu, ja viņu gadījumā notvers.

Satvēris abās rokās otrādi apgriezto mīnu, Bonds sāka peldēt augšup. Pēk­šņi viņš sajuta aiz muguras spēju kustī­bu. Garām kā šāviņš aiznesās baraku- da, gandrīz uzskriedama viņam virsū. Taču Bondu interesēja vienīgi "Secatur" ķīlis.

Dažas atlikušās pēdas mīna gandrīz vai raušus rāva viņu augšup, it kā tās spēcīgais magnēts alktu saskūpstīties ar kuģa metāla apšuvumu. Bondam nācās to turēt no visa spēka, lai neatskanētu nodevīgs "klakšķ ". Pēc brīža mīna klusi nostājās savā vietā, un, atbrīvojies no smaguma, Bonds nira lejā.

Pagriezies, lai sameklētu patvērumu klintī, aģents pēkšņi ieraudzīja, kādas šausmas notiek viņam aiz muguras.

Likās, ka milzīgs barakudu bars ir zaudējis prātu. Gluži kā ar trakumsērgu apslimuši suņi, zivis griezās un kūla ūdeni. Kopā ar barakudām neprātīgā niknumā plosījās trīs haizivis. Ūdens mutuļoja, un Bonds saņēma sitienu pa seju, tad vēl vienu un vēl. Viņš tika ie­rauts virpulī. Kuru katru bridi plēsoņas varēja pārplēst gumijas tērpu, pēc tam arī ādu, un tad visa šī varza metīsies vi­ņam virsū.

"Rīcības nosacījumi ekstremālos ap­stākļos," Bonda smadzenēs uzpeldēja frāze no jūras kara resora raksta. Šis bi­ja tieši tas brīdis, kad varētu izglābties, izmantojot haizivju atbaidīšanai pare­dzēto maisījumu. Viņam tā nebija!

Izmisumā Bonds mēģināja tikt atpakaļ līdz kuģa ķīlim un noņemt drošinātāju savam zemūdens ierocim, kas tagad, šo satrakoto cilvēkēdāju bara priekšā, likās kā nevainīga rotaļlieta.

Nokļuvis līdz divām milzīgām tērauda dzenskrūvēm, 007 pieķērās vienai no tām. Viņa seju bija izķēmojusi šausmu grimase, atsedzot krampjaini sakostus zobus. Acis iepletās, vērojot neprāta sa­kulto ūdeni zem sevis.

Pēkšņi Bonds ieraudzīja, ka satrakotās zivis pusatvērtām mutēm ik pa brīdim nozūd brūnā mākonī, kas veļas no aug­šas, un tad atkal iznirst no tā, nepievēr­šot viņam ne mazāko uzmanību. Viena no barakudām uz mirkli sastinga blakus aģentam, un viņš tās rīklē ieraudzīja kaut ko brūnu. Zivs to norija un metās atpakaļ uz izpriecu vietu.

Ūdens satumsa arvien vairāk. Pametis skatienu augšup, viņš beidzot saprata, ka sudrabainā jūra ir kļuvusi sarkana un turpina pieplūst ar tumšu purpuru.

Lieli gabali krita garām Bondam. Vienu no tiem viņš noķēra uz bultas gala un pievilka tuvāk maskai.

Šaubu vairs nebija.

No augšas kāds meta asiņainu ēsmu.