Dzīvo un ļauj mirt citiem

XI nodala ALLUMEUSE

Dzidrajā pēcpusdienā pirmās klases vil­ciens dārdināja uz dienvidiem. Tas atstā­ja aiz muguras Pensilvāniju un Mērilen- du. Sekoja krietni ilga stāvēšana Vašing­tonā. Bonds pusmiegā dzirdēja brīdinošās zvana skaņas un klusas operatoru balsis, kas skandēja paziņojumus. Pec briža vil­ciens devās ceļā uz Virdžīniju. Gaiss kļu­va siltāks un krēslaināks. Vien piecu stundu attālumā no skarbās un vēsās Ņu­jorkas smaržoja gandrīz pēc pavasara.

Kāda grupiņa nēģeru, atgriežoties mā­jas no nakts maiņas, iespējams, saklau­sa tālumā klusu sudraba sliežu dunoņu, un viens no viņiem, izvilcis pulksteni un pavēries tajā, paziņo: "Rau, ku, nāk Fan­toms. Pulkstenis ir seši. Manējs rāda pa­reizi." "Tā gan," nosaka otrs, kad dārdo­ņa nāk tuvāk un apgaismotie vagoni aiz­joņo viņiem garām Ziemelkarolīnas vir­zienā.

Ap septiņiem Bondu un Solitēru pamo­dināja skaļie dzelzceļa pārbrauktuvju sig­nāli, milzīgajam vilcienam šķērsojot Rei- lejas priekšpilsētas laukus. Bonds, izvil­cis no durvju apakšas ķīļus, iededza gais­mu un pasauca pavadoni. Viņš pasūtīja sausos martini, bet, ieraudzījis kopā ar glāzēm un ledu atnestās mazītiņās pude­lītes, nekavējoties palūdza vēl četras.

Pēc tam viņi izpētīja ēdienkarti. Zivs tajā bija raksturota kā "gatavota no žāvē­tas, maigas filejas bez asakām", bet cālis esot "gards, cepts eļļā, ar kraukšķīgu ādiņu" un tiekot "pasniegts sadalīts".

- Acu aizmālēšana, - noteica Bonds. Beigu beigās viņi izvēlējās olu kulteni ar šķiņķi, cīsiņus, salātus un nedaudz vie- lejā Ccimemberl siera, kas bija viens no negaidītākajiem pārsteigumiem amerikā­ņu ēdienkartē.

Pulksten deviņos ieradās Boldvins, lai paņemtu traukus. Viņš apvaicājās, vai pasažieri vēl ko nevēlas.

Bonds apdomājās.

- Cikos mēs iebrauksim Džeksonvi- lā? - viņš vaicāja.

- Ap pieciem rītā, ser.

- Vai tur uz perona ir pazemes pāreja?

- Jja, ser. Šitais vagons apstāsies tais­ni blakām.

Vai tu varēsi labi ātri atvērt durvis un nolaist kāpnītes?

Nēģeris smaidīja.

- Jja, ser. Mans par to labi parūpēsies.

Bonds iespieda viņam saujā desmit do­lāru banknoti.

Gadījumam, ja es tevi Sanktpēter- burgā nesatikšu, - viņš sacīja.

- Paldies par laipnību, ser. Ar labu nakti, ser. Ar labu nakti, mem.

Viņš izgāja un aizvēra durvis.

Bonds piecēlās un pabāza zem tām ķīļus.

- Skaidrs, - noteica Solitēra. - Tad tā­das tās lietas.

- Jā, baidos, ka tā, - atbildēja Bonds un pastāstīja par Boldvina brīdinājumu.

- Mani tas nepārsteidz, - sacīja meite­ne, kad 007 bija apklusis. - Viņi droši vien redzēja jūs ieejam stacijā. Misteram Bigam ir vesela spiegu komanda, kuru sauc "acis". Kad viņi ķeras pie darba, ir gandrīz neiespējami palikt nepamanītam. Interesanti, kuru misters Bigs ir iesūtījis vilcienā. Droši vien tas ir nēģeris - vai nu guļamvagona pavadonis, vai arī kāds no restorānvagona. Lielais virs spēj panākt, ka cilvēki dara visu, ko vien viņš vēlas.

- Tā izskatās, - noteica Bonds. - Bet kāpēc? Kāda vara viņam ir pār tiem?

Solitēra palūkojās ārā pa logu - tum­šajā tuneli, pa kuru dārdēdams traucās apgaismotais vilciens. Tad viņa pagriezās un pāri galdam ieskatījās vēsajās, plata­jās, pelēkzilajās angļa acis, prātodama, kā lai pastāsta par garu klātbūtni tam. kurš audzis siltās mājās un gaišās ielās, neraizēdamies par drēbēm un apaviem? Kā lai to izskaidro kādam, kurš nav dzī­vojis noslēpumainajos tropos, atrazda­mies to dusmu, zaglīguma un indes varā; kas nav piedzīvojis bungu mistēriju, re­dzējis maģijas spēku un līdz nāvei baidī­jies, ka tas iedarbosies? Ko gan viņš va­rēja zināt par katalepsiju, domu pārrai­dīšanu un zivju, putnu, nēģeru sesto prātu; baltas čaļa spalvas nāvējošo nozī­mi. sakrustotiem žagariem ceļa vidu, mazu ādas somiņu ar kauliem un zālī­tēm? Vai par slimības uzsūtīšanu no at­tāluma, ēnas atņemšanu, vai par nāvi no pietūkšanas un par nāvi izžūstot?

Meiteni pārņēma drebuļi, un ļauno at­miņu rēgi sapulcējās ap viņu. Solitēra at­cerējās ari kādu reizi Houmforā, uz ku­rieni aukle bija viņu aizvedusi. "Jumsim nekas ļauns nenotiksies, missij. Šitais ir visspēcīgais labais amulets. Tas jūsus sargās visu atlikušo dzivi." Tad briesmī­gais vecis un pretīgais dzēriens, ko viņš lika tai dzert. Solitēra atcerējās, kā aukle viņai turēja vaļā muti, līdz pēdējā pilīte bija izdzerta. Pēc tam veselu nedēļu viņa naktīs modās ar kliedzienu. Aukle uz­traucās, un tad pēkšņi viņa atkal varēja mierīgi gulēt, līdz dažas nedēļas vēlāk, pārbīdot spilvenu, sataustīja kaut ko cie­tu un izvilka no spilvendrānas netīru, mazu paciņu ar mēsliem. Solitēra to iz­meta pa logu, bet no rīta vairs nevarēja atrast. Naktīs meitene turpināja gulēl bez pamošanās - viņa saprata, ka aukle ir atradusi sainīti un noslēpusi zem grl das deļiem.

Pēc daudziem gadiem viņa uzzināja par Vudu dzērienu, kas tiek gatavots no ru ma, šaujampulvera, kapa smiltīm un cii vēka asinīm. Atceroties tā garšu, jaunā sieviete gandrīz sāka rīstīties.

Ko gan pretī sēdošais vīrietis varēja zi­nāt par visām šīm lietām vai viņas ticību tām?

Pacēlusi acis, Solitēra sastapās ar Bonda zobgalīgo skatienu.

- Jūs domājat, ka es nespēšu saprast, - viņš sacīja. - Un jums ir pilnīga taisnī­ba. Taču es zinu, ko spēj paveikt bailes. Esmu izlasījis daudz grāmatu par Vudu un ticu, ka tas darbojas. Nedomāju, ka tas ietekmētu mani, jo es pārstāju bai­dīties no tumsas jau bērnībā, turklāt neesmu piemērots suģestijai un hipno­zei. Taču es šo to zinu un nedomāju smieties. Zinātnieki un ārsti par to ne­smejas.

Solitēra pasmaidīja.

- Labi, - viņa sacīja. - Tad viss, kas man jāpastāsta, ir (as, ka melnādainie baidās no mistera Biga, jo uzskata viņu par barona Samedi zombiju. Zombiji jau tāpat ir diezgan ļauni. Tie ir atdzīvināti līķi un pakļaujas personai, kas tos kon­trolē. Barons Samedi ir briesmīgākais gars visā Vudu kultā. Viņš ir tumsas un nāves gars. Jau doma vien, ka baronu va­da viņa paša zombijs, iedveš šausmas. Jūs zināt, kā izskatās misters Bigs. Viņš ir milzīgs, ar pelēku seju, turklāt apveltīts ar neticamu fizisku spēku. Nēģeriem nav grūti noticēt, ka viņš ir zombijs, pie tam tā ļaunākais iemiesojums. Nākamais solis ir pavisam vienkāršs. Misters Bigs veicina šo ticību, vienmēr pie rokas turēdams ba­rona elkutēlu, ko redzējāt uz viņa galda.

Meitene uz brīdi apklusa, tad ātri, gandrīz bez elpas turpināja:

- Ticiet man, tas darbojas, un nav gandrīz neviena nēģera, kas būtu redzē­jis Lielo viru, dzirdējis šo stāstu un neti­cētu tam. Es neesmu satikusi nevienu melnādaino, kas uzlūkotu misteru Bigu bez bailēm un šausmām. Viņiem ir tais­nība, - viņa piebilda, - un jūs sacītu to pašu, ja zinātu, kādā veidā viņš izrēķinās ar nepaklausīgajiem.

- Kā gan tur iesaistījās Maskava? - jau­tāja Bonds. - Vai taisnība, ka misters Bigs ir SMERŠ aģents?

- Es nezinu, kas ir SMERŠ, - atbildēja meitene, - taču zinu, ka Lielais vīrs dar­bojas Krievijas labā, vismaz esmu dzirdē­jusi viņu runājam krieviski ar cilvēkiem, kas laiku pa laikam ieradās. Dažkārt misters Bigs mani ieveda tajā istabā un pēc tam jautāja, ko es domāju par viņa apmeklētājiem. Lielākoties man likās, ka šie cilvēki runā patiesību, kaut arī ne­sapratu, ko viņi saka. Taču neaizmir­stiet, ka es Lielo vīru pazīstu tikai gadu un viņš ir ārkārtīgi noslēpumains. Ja Maskava viņu izmanto, tad ir ieguvusi par sabiedroto visvarenāko Amerikas vi­ru. Misters Bigs spēj uzzināt gandrīz vi­su, ko vēlas, un, ja viņš nedabū to, ko vēlas, kādam ir jāmirst.

- Kādēļ neviens nenogalina viņu pa­šu? -jautāja Bonds.

- Lielo vīru nevar nogalināt, - Solitēra atteica. - Viņš jau ir miris. Viņš ir zom­bijs.

-Jā, es saprotu, - lēni novilka 007. - Tas ir visai iespaidīgs skaidrojums. Vai jūs mēģinātu?

- Tikai visļaunākajā gadījumā, - mei­tene visai negribīgi atzina. - Taču ne­aizmirstiet, ka es esmu no Haiti. Ar prātu saprotu, ka varētu viņu nogali­nāt, bet… - viņa bezpalīdzīgi pamāja ar roku, - …instinkti saka, ka tas nav ie­spējams.

Solitēra paļāvīgi uzsmaidīja Bondam.

- Jūs laikam domājat, ka esmu ne­glābjama mulķe.

Bonds pārdomāja.

Kopš esmu izlasījis visas tās grāma­tas, - iebilda aģents, - nē.

Viņš pastiepa roku un uzlika plaukstu uz meitenes delnām.

- Kad pienāks laiks, - Džeimss smaidī­ja, - es iegrebšu lodē krustu. Vecajos, la­bajos laikos tas iedarbojās.

Solitēra izskatījās domīga.

- Ja vispār ir kāds cilvēks, kas var to iz­darīt, tad tas esat jūs, - viņa sacīja. - Pa- gājušajā naktī jūs misteram Bigam devāt pamatīgu triecienu, atmaksājot par to, ko viņš nodarīja jums. - Solitēra saņēma

Honda rokas savējās un cieši tās paspie­da. -Tagad sakiet, kas jādara man.

Jāliekas gultā, - atbildēja Bonds. Viņš paskatījās pulksteni, tas rādija des­mit..

- Mums jāatpūšas, cik labi vien iespē­jams. Džeksonvilā mēs izkāpsim un mē­ģināsim apvest viņus ap stūri. Atradīsim c itu ceļu uz piekrasti.

Viņi piecēlās un stāvēja viens otram pretim.

Pēkšņi Bonds pasniedzās un ar labo roku apskāva meiteni. Solitēras rokas apvija vīrieša kaklu, un viņi sāka kais­līgi skūpstīties. Meitene saņēma Džeim- sa seju un, satraukti elpodama, turēja to plaukstās. Viņas acis bija spožas un kaisles pilnas. Tad Solitēra ilgi un ju­tekliski skūpstīja Bondu, it kā pati bū­tu vīrietis, bet viņš - sieviete.

007 nolādēja savainoto plaukstu, kas traucēja izpētīt un glāstit Solitēras augu­mu. Viņš atbrīvoja labo roku un ieslidi­nāja to starp abu ķermeņiem, sajuzdams meitenes stingrās krūtis, kuru galiņos bija iekvēlojušās iekāres zīmes. Tad roka slīdēja tālāk, līdz nonāca pie izliekuma muguras lejasdaļā un tur ari palika, ka­mēr viņi turpināja skūpstīties.

Solitēra atraisījās no Bonda apskāviena.

- Es cerēju, ka kādu dienu tā skūpstī­šu vīrieti, - viņa sacīja. - Un, kad tevi ie­raudzīju. zināju, ka tas būsi tu.

Meitenes rokas noslīga gar sāniem, bet augums sauca un aicināja.

- Tu esi ļoti skaista, - sacīja Bonds. - Un skūpsties brīnišķīgāk par visām citām meitenēm, kuras es jelkad esmu pazi­nis.

Džeimss palūkojās uz kreisās rokas ģipsi.

- Ienīstu šo roku, - viņš teica. - Tā ne­ļauj tevi apskaut un mīlēt. Ari par to misteram Bigam nāksies samaksāt.

Solitēra iesmējās un, izņēmusi kabat­lakatiņu, noslaucīja lūpu krāsu no Bon­da mutes. Tad atglauda matus no viņa pieres un vēlreiz noskūpstīja - šoreiz viegli un maigi.

- Tas nav nekas briesmīgs, - viņa mai­gi teica. - Mums ir pietiekami daudz citu lietu, par ko domāt.

Vilciens sašūpojās un atkal piespieda Bondu viņai cieši klāt.

Džeimss uzlika roku uz Solitēras krei­sas krūts, ar lūpām noglāstīja viņas bal­to kaklu un tad atkal skūpstīja muti. Sa­jutis, kā uzbango asinis, viņš atbīdīja meiteni no sevis mazās, grīļīgās kupejas vidū.

- Iespējams, tev taisnība, - Bonds smaidīdams sacīja. - Kad pienāks laiks, es vēlētos palikt kopā ar tevi bezgalīgi il­gi. Vilcienā ir vismaz viens cilvēks, kas varētu sabojāt šo nakti. Tā vai citādi, mums jāceļas četros no rīta. Tāpēc tagad nav laika mīlestībai. Lien gultā, pēc tam es atnākšu, lai iedotu tev vakara buču.

Viņi atkal lēni skūpstījās, un pēc mir­kļa Bonds atkāpās.

- Tagad pārbaudīsim, vai kāds nav noslēpies blakus kupejā, - viņš sacīja.

Bonds klusi izvilka ķīli un uzmanīgi pagrieza atslēgu. Izņēmis no maksts be- retu un atlaidis drošinātāju, viņš ar zi- mēm rādija Solitērai, lai rauj vaļā durvis, pati palikdama aiz tām. Viņš deva signā­lu, un meitene strauji atvēra durvis. Pre­tī sarkastiski smīnēja tukšums.

Bonds uzsmaidīja Solitērai un paraus­tīja plecus.

- Pasauc mani, kad esi gatava, - viņš teica un iegāja tukšajā kupejā.

Durvis, kas veda uz gaiteni, bija slēgtas. Telpa izskatījās tieši tāpat kā II kupeja. Bonds rūpīgi novērtēja ne­drošākos punktus. Griestos vīdēja gai­sa kondicionēšanas lūka, un Bonds, apsvērdams jebkuru iespēju, iedomā­jas, ka sistēmā varētu ielaist gāzi. Tas gan nogalinātu ari pārējos vagona pa­sažierus. Atlika vēl notekcaurules tua­letē. Protams, bija iespējams, ka ari šajās caurulēs tiktu ielaista kāda dzī­vībai bīstama viela, taču tad tas būtu jādara no vilciena apakšas, bet, brau­cot šādā ātrumā, ar tādu darbu varētu tikt galā varbūt vienīgi profesionāls akrobāts.

Bonds paraustīja plecus. Ja kāds nāks, tad vienīgi pa durvīm. Viņam tikai jāpaliek nomodā.

Solitēra sauca. Telpā vēdīja "Vent Vērt" aromāts. Atspiedusies uz elkoņa, meite­ne 110 savas guļvietas skatījās lejup uz Bondu.

Ap pleciem viņa bija apņēmusi palagu. Bonds iztēlojās zem tā Solitēras kailo au- gurnu. Viņas melnie mati krita tumšās cirtās. Vienīgā naktslampiņa atradās aiz meitenes galvas, un viņas seja slēpās ēnā. Džeimss pakāpās uz mazajām alu­mīnija kāpnītēm un pieliecās viņai klāt. Solitēra pastiepās pretī, un palags noslī­dēja no pleciem.

- Nolādēts, - sacīja Bonds. - Tu…

Viņa uzlika roku Bondam uz lūpām.

- Allumeuse*, manuprāt, būtu gana piemērots vārds, - viņa sacīja. - Man sa- gāda patiesu prieku ķircināt vienu otru spēcīgu un nerunīgu vīru. Tu kvēlo dus­mu liesmās. Šī ir vienīgā spēle, kuru es­mu ar tevi spēlējusi un ilgi es to nespēšu turpināt. Cik dienu paies, kamēr tava ro­ka atkal būs vesela?

Bonds viegli iekoda plaukstā, kas aiz­klāja viņa muti. Meitene klusi iekliedzās.

- Tas nebūs ilgi, - teica Džeimss. - Un kādu dienu, kad atkal spēlēsi savu ma­zo spēlīti, tu pēkšņi attapsies, ka pati esi sapinusies kā taurenis zirnekļa tik­lā.

Meitene apvija Bondam rokas, un viņi ilgi un kaislīgi skūpstījās.

Beidzot Solitēra atkrita spilvenos.

- Nāc pie manis, - viņa izdvesa. - Es vairs negribu neko spēlēt.

Bonds nokāpa lejā un aizvilka aizka­rus.

- Tagad mēģini mazliet pagulēt, - viņš sacīja. - Rit būs gara diena.

Solitēra kaut ko nomurmināja, Bonds dzirdēja, kā viņa pagriežas uz otriem sā­niem un izslēdz gaismu.

Džeimss pārbaudīja ķīļus zem durvīm. Tad novilka žaketi, noņēma kaklasaiti un atlaidās apakšējā guļvietā. Izslēdzis savu naktslampiņu, viņš gulēja, domā­dams par Solitēru un klausīdamies rite­ņu vienmērīgajā klaudzoņā zem galvas, savas kupejasbiedres ritmiskajā elpā, vieglajā vagona čīkstēšanā un klusināta­jā gaiteņa čaboņā - visās tajās skaņās, kas naktis tik ātri iemidzina vilcienu pasažierus.

Pulkstenis rādīja vienpadsmit, un vil­ciens atradās garajā ceļa posmā starp Kolumbiju un Savannu, Džordžijas štatā. Līdz Džeksonvilai bija jābrauc vēl apmē­ram sešas stundas - vēl sešas stundas tumsas, kuras aizsegā Lielā vīra cilvē­kam ir jāsāk rīkoties, kamēr netraucēti var izmantot gaiteni.

Milzīgais vilciens locījās tālāk - cauri Džordžijas tukšajiem līdzenumiem un skopulīgajiem ciematiem, ar vienīgo cik­lopa aci vērdamies melnajā naktī un ar baisu signālu vēstīdams plašajai savan­nai par savu tuvošanos.

Bonds atkal iededza gaismu un kādu brīdi lasīja, taču nespēja koncentrēties un drīz vien padevies izslēdza lampu. Domas atgriezās pie Solitēras un nākot­nes, pie tā, kas viņus sagaida Džeksonvi- la un Sanktpēterburgā, pie drīzās tikša­nās ar Leiteru.

Daudz vēlāk, ap pulksten vieniem nak­ti, Bonds beidzot iekrita trauslā snaudā, bet tūlīt pat kluss, metālisks troksnis li­ka uztrūkties un satvert ieroci.

Kāds stāvēja pie kupejas durvīm un piesardzīgi mēģināja pagriezt atslēgu.

Bonds nekavējoties uzlēca kājās. Viņš uzmanīgi, lai neradītu ne mazāko trok­sni, atbrīvoja no ķīla durvis uz blakus kupeju, atbīdīja bultu un, izslīdējis cauri tukšajai telpai, sāka klusi vērt vaļā dur­vis, kas veda uz gaiteni.

Atkrizdams vietā, spalgi noklakšķēja aizbīdnis. Bonds izmetās gaitenī, taču ie­raudzīja vienīgi kādu stāvu pazibam jau pašā vagona galā.

Ja viena roka nebūtu ievainota, viņš varētu nošaut bēgošo vīru, (aču, veroi va­ļa durvis, bija nācies aizbāzt ieroci aiz bikšu joslas. Bonds zināja, ka nav jēgas dzīties pakal. Bija pārāk daudz tukšu ku­peju, kurās vīrietis varēja ieslīdēt un klu­si aizslēgt dunas. Bonds zināja ari to. ka viņa vienīgā iespēja būtu pārsteiguma mirklis, ātrs šāviens vai pretinieka pado­šanās.

Džeimss pagājās dažus soļus atpakaļ līdz II kupejai un pamanīja zem durvīm pabāztu papīra gabalu.

Viņš iegāja kupejā, aizslēdza aiz sevis durvis un iededza naktslampiņu. Solitēra gulēja. Papīra gabals, viena vienīga lok sne, gulēja uz paklāja pie durvīm. Bonds to pacēla un apsēdās uz gultas malas.

Tā bija lēta papīra lapa, ko klāja nelī­dzeni, ķeburaini burti. Džeimss piesar­dzīgi paņēma papīru, necerot, ka uz tā būs palikuši pirkstu nospiedumi. Šie cil­vēki tādus neatstāj.

"Ak, burve, negale mani. Atstāj dzīvu. Viņš ir tas liķis.

Dievišķais bungotājs ziņo, ka, Ausmas stundā piecelies, Skandinās savas viņš bungas TEV no rīta

Varen agri, varen agri. varen agri.

varen agri. Ak. burve, kas slaktē cilvēku bērnus, kad tie vēl nav nobrieduši. Ak. bui~ve, kas slaktē cilvēku bērnus, kad tie vēl nav nobrieduši, Dievišķais bundzinieks ziņo. ka. Ausmas stunda piecēlies. Skandinās savas viņš bungas TEV no rīta

Varen agri, varen agri, varen agri.

varen agri. Mēs uzrunājām TEVI. un TU sapratīsi."

Aģents apgūlās un iegrima domās, tad, salocījis papīru, iebāza to kabatas portfelī.

Viņš gulēja uz muguras un, vērdamies tukšumā, gaidīja rītausmu.