Dzīvo un ļauj mirt citiem

XVII nodala KAPRAČU VĒJŠ

Papaija ar zaļu laima šķēli, pilns šķī­vis ar sarkanajiem banāniem, purpur- sarkaniem paradīzes ābolīšiem un man­darīniem, olu kultenis ar šķiņķi, "Blue

Montain" kafija - izsmalcinātākā pasau­lē, gandrīz melnā Jamaikas marmelāde un guavas želeja.

Ģērbies šortos un sandalēs, Bonds sē­dēja verandā un brokastoja. Vērodams sauli uzaustam pār Kingstonu un Portro- jālu, Džeimss prātoja, kāds viņš tomēr ir veiksminieks un cik brīnišķīgi mierināju­ma mirkli iespējami šajā drūmajā un bīs­tamajā profesijā.

Bonds labi pazina Jamaiku. Viņš te bi­ja pavadījis diezgan ilgu laiku tūlīt pēc kara, kad Kubas komunistu centrālā pārvalde mēģināja iefiltrēties Jamaikas strādnieku arodbiedrībās. Darbs bija ris­kants, tomēr Bondā modās mīlestība pret lielo, zaļo salu un tās stiprajiem, humora pilnajiem cilvēkiem. Džeimss priecājās, ka atkal atrodas šeit un ka vi­ņam ir vesela nedēļa atelpai, pirms sāk­sies nogurdinošais darbs.

Pēc brokastīm verandā parādījās Strengvejs kopā ar brūni iedegušu vīrieti izbalējušā zilā kreklā un vecās, brūnās rievota auduma biksēs.

Tas bija Kvorels. Bondam viņš uzreiz iepatikās. Šai vīrā jautās Kromvela ka­reivju un jūras laupītāju gars, seja bija stingra un stūraina, mute -.gandrīz ne­žēlīga. Viņa acis bija pelēkas, un par pie­derību melnādaino rasei liecināja vienīgi plakanais deguns un bālās plaukstas.

Bonds paspieda puiša roku.

- Labrīt, kaptein, - teica Kvorels. Tā kā šis vīrs bija slavenu jūrasbraucēju pēcte­cis, tas bija augstākais viņam zināmais tituls. Taču balsī neskanēja pazemība vai velēšanās izpalikt. Viņš runāja kā kuģa kapteiņa palīgs, un runasveids bija vien­kāršs un atklāts.

Šajā mirklī tika noteiktas viņu turpmā­kās attiecības, un tajās nebija vietas pa­zemībai.

Pēc tam, kad bija apspriesti plāni, Bonds sēdās pie mazās automašīnas stūres, ar kuru Kvorels bija atbraucis no Kingstonas, un viņi devās ceļā, atstāda­mi Strengveju nodarbojamies ar Bonda prasību izpildīšanu.

Vir ii bija izbraukuši pirms deviņiem, un gaiss vel joprojām bija vēss, kad automa­šīna šķērsoja kalnu grēdu, kas stiepās pāri Jamaikai kā krokodila robainā mu­gura. Ceļš caur vienu no skaistākajām pasaules ainavām vijās lejup, ziemeļu lī­dzenumu virzienā. Mainoties augstumam, mainījās arī augu valsts. Bambusa birzīm un tumšzaļi mirdzošajām maizeskoku au­dzēm greznotās nokalnes padevās ze­mākajiem melnkoka, sarkankoka, maho- jas un sandalkoka mežiem. Kad viņi sa­sniedza Agvalta ielejas līdzenumus, cu­kurniedru un banānkoku zilā jūra izstie­pās tālumā lklz pat mirdzošajām palmu birzīm, kas slējās gar ziemeļu krastu.

Kvorels bija patīkams ceļabiedrs un lielisks gids. Braucot cauri slavenajiem Kāstltonas palmu dārziem, salinieks stāstīja par milzu zirnekļiem, kuri te mā­jo. Viņš pastāstīja par cīņu starp milzu simtkāji un skorpionu, kurai bijis aculie­cinieks, un izskaidroja atšķirību starp papaija auga vīrišķajiem un sievišķajiem ziediem. Kvorels aprakstīja meža indes un tropisko augu dziedinošās īpašības, izstāstīja par spiedienu, ar kādu kokos­rieksts iedarbojas uz čaulu, lai to pār­plēstu, kolibri mēles garumu un to, ka krokodili nēsā savus mazuļus mutē, kul­tie mierīgi guļ gluži kā sardīnes konservu kārbā.

Angliski Kvorels runāja saprotami, ta­ču ne visai pareizi, lietodams jamaikie- šu izteiksmes veidu, kurā augi "cīnās" vai "zaudē dūšu", naktstauriņi ir "sik­spārņi" un "mīlēt" saka "patikt" vietā. Runādams viņš sveicināja satiktos cilvē­kus, un tie māja pretī, izkliedzot Kvore- la vārdu.

- Liekas, jūs pazīstat daudz cilvēku, - teica Bonds, kad garāmbraucoša auto­busa šoferis sveicinot pāris reizes no­spieda signāltauri.

- Trīs mēnešus es sargāj' Pārsteigumu salu, kaptein, - atbildēja Kvorels, - tad es braukāj' pa šito ceļ' divreiz pa nedēļu. Jamaikā jūsus visi drīz pazīs. Šiem ir la­bas acis.

Ap pusvienpadsmitiem viņi bija izbrau­kuši caur Portmarijai un nogriezušies uz neliela, šaura ceļa, kas veda Haizivju līča virzienā. Aiz līkuma Bonds apturēja ma­šīnu. un abi vīrieši izkāpa.

Licis veidoja pusloku, starp malējiem krastiem stiepās gandrīz jūdzi plats ūdens klajums. Tas virmoja, no ziemeļ­austrumiem pūšot vieglam pasātam, kas bija sācies piecsimt jūdzes tālāk, Meksi­kas jūras līci, lai dotos savā garajā ceļo­jumā apkārt pasaulei.

Jūdzes attālumā no krasta rinda lielu viļņu iezīmēja ārējos rifus, kas veidoja šauru mierīgu ūdeņu joslu un vienīgo pieeju noenkurošanās vietai. Pusloka centrā no ūdens pacēlās Pārsteigumu sa­la, pret kuras austrumu krastu sitās sīki vilnīši.

Sala bija gandrīz apaļa un izskatījās pēc augstas, pelēkas kūkas, kas pārklāta ar zaļu glazūru un novietota uz zila por­celāna šķīvja.

Viņi apstājās apmēram simts pēdas at­tālu no vairākām nelielām zvejnieku bū­dām, kas bija uzslietas pirms palmu ap­joztās liēa pludmales, un tagad abi viri atradās vienā līmenī ar plato, zaļo Pār­steigumu salas virsmu pusjūdzes attālu­mā. Kvorels norādīja uz apjumtām kleķa būdiņām, kas vīdēja starp kokiem salas centrā. Bonds aplūkoja tās binoklī. Ne­manīja nekādu dzīvības pazīmju, izņe­mot tievu dūmu strūkliņu, ko pūta prom viegls vējš.

Piekrastes ūdens uz balto smilšu fona mirdzēja dzidrā zaļumā, kas tālāk līcī piesālinājās līdz tumši zilam tonim. Iek­šējais rifs apmēram simts jardus no sa­las iezīmēja ūdenī lauzītu brūnu pusapli. Tālāk mierīgi pletās tumšs zilums, kuru vietām atdzīvināja gaiši akvamarīna kra­sas plankumi. Kvorels sacīja, ka "Seca Lur" noenkurošanās vietas dziļums ir ap­mēram trīsdesmit pēdas.

Pa kreisi, līča rietumu krasta vidu, pa­slēpusies starp kokiem, kas auga aiz šau­ras balto smilšu pludmales, atradās viņu bāze - Zaļojošais tuksnesis. Kamēr Kvo­rels aprakstīja tās izkārtojumu, Bonds uzmanīgi vēroja trīssimt jardu lielo ūdens klajumu starp nākamo apmešanās vietu un "Secatur" piestātni.

Džeimss pavadīja stundu, izlūkodams apkārtni, tad, tā ari nepiegājuši tuvāk ne savai mājai, ne ciematam, viņi apgrieza mašīnu un atgriezās uz galvenā ceļa.

Viņi brauca caur skaisto, mazo banān- koku ieskauto Orakabesas ostu un Oko- rio ar tas jauno, milzīgo boksīta rūpnīcu Montego liča krastā, kas atradās divu stundu brauciena attālumā no Haizivju līča. Bija februāris un sezona pilnā plau­kumā. Mazais ciemats un lielie hoteļi peldēja četrus mēnešus ilgā zelta lietū, ko tie bija gaidījuši visu gadu. Vīri apstā­jās pie atpūtas nama pludmales otrā pu­sē, ieturēja lenču, bet pēc tam atkal ieni­ra pēcpusdienas svelmē, lai dotos divu stundu ilgā braucienā uz salas rietumu galu.

Milzīgo piekrastes purvu dēļ šeit nekas nebija mainījies, kopš sagadīšanās pēc Kolumbs izmeta enkuru Manateja licī. Ja ciematā, kurā kādreiz dzīvoja aravaku indiāņi, tagad nemitinātos Jamaikas zvejnieki, liktos, ka laiks ir stāvējis uz vietas.

Bondam šķita, ka šis ir skaistākais lie­dags, kādu viņam jebkad nācies redzēt - skatienam pavērās piecas jūdzes baltu smilšu, pret kurām viegli šļakstījās lielie viļņi, bet aiz muguras palika mākslinie­ciskā nekārtībā saaugušas palmas. Lī­dzās krastā izvilktajām pelēkajām kanoe laivām slējās rožainu gliemežvāku kau­dzes, un vieglas dūmu strūkliņas virmoja virs netālajām zvejnieku būdām, kas slē­pās palmu ēnā starp purviem un jūru.

Izcirtumā starp būdām stāvēja uz koka pāļiem celta māja - Rietumindiānas Cit­rusaugu kompānijas darbinieku atpūtas mājoklis. Koka pāļi pasargāja būvi no termītiem, bet logus un durvis klāja moskītu tikli. Bonds novietoja automašī­nu zem mājas. Kamēr Kvorels izvēlējās un iekārtoja divas istabas, Bonds, apsē­jis ap gurniem dvieli, devās uz jūru, kas zaigoja divdesmit jardus tālāk.

Gandrīz stundu viņš peldēja un šūpo­jās siltajā, sāļajā ūdenī, prātodams par Pārsteigumu salu un tās glabāto noslē­pumu; par haizivīm, barakudām un ci­tām briesmām, kuras slēpa šī jūra, par milzīgo kaudzi grāmatu, kuras neviens nespētu izlasīt tik īsā laikā.

Iedams atpakaļ uz mazo koka namiņu, Bonds sajuta pirmos smilšu mušu kodie­nus. Ieraudzījis uz viņa muguras plaka­nus punus, Kvorels iespurdzās. Viņš zi­nāja, ka drīz tie sāks neciešami niezēt.

- No šitām nevar izvairīties, kaptein, - Kvorels sacīja. - Bet es varu apturēt to kutēšan'. Jūs tagadiņ labāk ieiet dušā, lai dabūnat nost to sāli. Šovakar šis ko­dis vēl kādu stundu, un šīs mii sāli.

Kad Bonds iznāca no dušas, Kvorels sadabūja vecu zāļu pudelīti un, piesūci­nājis tamponu ar brūnu šķidrumu, kas smaržoja pēc kreozota, apsmērēja kodu­mu vietas.

- Mums Kaimanos ir vairāk smilšu mušu nekā jebkur citur pasaulē, - viņš stāstīja, - bet mēs šīm nepievērš' nekā­du uzmanību, kamēr mumsīm ir šīs zā­les.

Desmit minūšu laikā pār viņiem nolai­dās tropu nakts, iededzot pie debesīm spožas zvaigznes, un mēness sirpis at­mirdzēja virs melanholiski čalojošiem viļ­ņiem. Iestājās īss klusuma bridis starp diviem valdošajiem Jamaikas vējiem, un tad palmu lapas atkal sāka čabēt.

Kvorels pamāja uz loga pusi.

- "Kapraču vējš",- viņš paskaidroja.

- Kas tas tāds? - pārsteigts jautāja Bonds.

- Jūrnieki iedeva vārdus krasta un ju­ras vējam, - teica Kvorels. - Katru vaka­ru sešos atnāk "Kapracis" un izpūš 110 salas slikto gaisu. Sešos no rīta nāk "Doktors" un no jūras pūš iekšā svaigu gaisu. Vismaz tā mēs šos saucam Ja­maikā.

Kvorels jautri palūkojās uz Bondu.

- Domājams, ka jūs un "Kapraču vējš" dara makten līdzīgu darbu, kaptein, - viņš pa pusei nopietni sacīja.

Bonds īsi iesmējās,

- Priecājos, ka man nav jāstrādā tikai šajās stundās, - aģents atteica.

Ārpusē sāka sirināt circeņi un kurk­stēt koku vardes, milzīgi naktstauriņi, di­vu eļļas lampu gaismas pievilināti, ekstā­zē metās tīklos, kas sedza logus.

Laiku pa laikam garām pagāja pāris zvejnieku vai grupiņa ķiķinošu meiteņu, lai dotos uz vienīgo dzērienu veikaliņu pašā liedaga gala. Cilvēki turējās pulci­ņos. jo baidījās 110 koku gariem vai "rībo­šajiem teļiem" - mītiskiem dzīvniekiem, kuru kājas ir iekaltas važās un no nāsīm plūst liesmas.

Kamēr Kvorels gatavoja maltīti 110 zi­vīm, olām un dārzeņiem, Bonds apsēdās tuvāk gaismai un iedziļinājās no Jamai­kas institūta atvestajās grāmatās par tropu jūrām un tās iemītniekiem. Viņš gribēja labi sagatavoties, jo bija iepazinis mistera Biga vērienu un saprata, ka Pār­steigumu salas aizsardzība ir tehniski nevainojama. Tik vienkārši ieroči ka re­volveri un sprāgstvielas, protams, netiks izmantoti. Misters Bigs gribēja strādāt, policijas netraucēts, tāpēc viņam jāattu­ras no acīmredzamiem likumpārkāpu­miem. Bonds sprieda, ka kaut kādā vei­da tiek izmantoti jūras iemītnieki, kas Lielā vīra darbus padara viņa vietā, tāpēc aģents centās uzzināt pēc iespējas vairāk par haizivju, barakudu, iespējams, ari mantu un astoņkāju uzvedību.

Fakti, ko izklāstīja dabaszinātnieki, bija šausminoši, taēu Kusto pieredze Vidusjū­rā un Hasa apraksts par Sarkano un Kā­rību jūru Bondu nedaudz nomierināja.

Tonakt viņš sapņoja par briesmīgām sadursmēm ar milzu galvkājiem un dze- loņrajām, āmurhaizivīm un barakudu zā­ģa zobiem, tāpēc miegā svīda un vaidēja.

Nākamajā dienā, Kvorela kritiski vērtē­jošā skatiena pavadīts, 007 saka treni­ņus. Katru ritu pirms brokastīm viņš nopeldēja jūdzi un tad skrēja atpakaļ uz vasarnīcu. Ap pulksten deviņiem abi vīri sēdās kanoe laiviņā un devās uz Asiņai­no vai Oranžo līci, kur baltās smiltis no­mainīja asas, velvētas klintis, bet rifs at­radās pavisam tuvu krastam.

Piestājuši malā, viņi uzvilka maskas un pleznas. Kvorels paņēma vecu harpū­nu, un viņi devās zemūdens ekspedīcijā, jo šīs vietas atgādināja Haizivju līča ūde­ņus.

Vīri nodevās medībām dažus jardus viens no olra. Kvorels kustējās viegli un jutās gandrīz kā mājās.

Drīz vien arī Bonds iemācījās nekarot ar jūru, bet gan pakļauties un piemēro­ties straumēm un virpuļiem.

Pirmajā dienā Džeimss atgriezās mā­jas, savainojies pret koraļļiem un ar du­ci jūras ežu dzeloņu sānos. Kvorels smī­nēdams apstrādāja brūces ar dažādām ziedēm. Pēc tam, kā katru vakaru, Kvo­rels pusstundu masēja Bondu ar palmu eļļu un klusā, mierīgā balsī runāja par zivīm, kuras viņi tajā dienā bija redzēju­ši, skaidrodams gan plēsīgo un indīgo, gan nekaitīgo jūras iemītnieku paradu­mus, to maskēšanās paņēmienus un spēju nepieciešamības gadījumā mainīt krāsu.

Arī viņš nezināja nevienu gadījumu, kad zivis būtu uzbrukušas cilvēkam, iz­ņemot - aizstāvoties vai gadījumos, kad ūdenī parādījušās asinis. Kvorels pa­skaidroja, ka tropiskajos ūdeņos zivis re­ti kad ir izsalkušas un ka lielākā daja to ieroču ir domāti aizstāvībai, nevis uzbru­kumam. Vienīgais izņēmums, viņš piebil­da, esot barakuda. Zemiskās zivis, kā sa­linieks tās sauca. Bezbailīgas, jo vienī­gais to ienaidnieks ir slimība. īsās dis­tancēs spēj sasniegt piecdesmit jūdzes lielu ātrumu stundā.

Pēc dažām dienām viņi sastapa kādu desmit mārciņas smagu barakudu, kas riņķoja apkārt, te pazuzdama pelēkajos dziļumos, te atkal parādīdamās, lai klusi un nekustīgi karātos virs galvas. Tās acis nikni raudzījās uz peldētājiem, draudīgi pavērtajā žoklī mirdzēja asu zobu rinda.

Galu galā Kvorels paņēma no Bonda zemūdens bisi un iešāva bultu zivij vede- rā. Tā atplestiem žokļiem metās viņam virsū. Mirkli, kad plēsoņa tuvojās Kvore- lam, Bonds ciešāk satvēra rokā žebērkli un, daudz nedomādams, rāvās uz priekšu. Viņš kļūdījās, un žebērklis ie­sprūda starp zivs žokļiem. Tie nekavējo­ties aizcirtās, un barakuda mēģināja iz­raut ieroci Bondam no rokas. Kvorels dūra ar nazi. Plēsoņa sāka mētāties šur­pu turpu - žebērklis bija cieši sakosts starp asajiem zobiem, ķermenī šūpojās bulta. Tik tikko spēdams noturēt auklu, ap kuru lēni tinās no zivs vēdera izslīdē­jušās iekšas, Kvorels peldēja iegrimuša rifa virzienā, uzrāpās augšā un lēni vilka medījumu ārā no ūdens.

Kad Kvorels pārgrieza barakudas rīkli un izņēma žebērkli, viņi ieraudzīja tē­raudā spīdīgas, dzijas skrambas.

Vīrieši izvilka zivi krastā. Kvorels no­grieza tai galvu un ar koka gabalu atlau­za vajā žokļus. Skatienam atklājās bār­dās naža asuma zobi, kas bija sakārtoti tik blīvi, ka daļēji nosedza cits citu. Pat uz mēles varēja redzēt dažus sīkus, atpa­kaļ vērstus zobus, bet priekšā atradās divi milzīgi ilkņi, kas atgādināja čūskas indes zobus.

Kaut arī zivs svēra tikai nedaudz vai­rāk par desmit mārciņām, tā bija vairāk nekā četras pēdas gara un atgādināja no muskuļiem un cietas gaļas veidotu gare­nu lodi.

- Sitos mēs vairs nešaus, - noteica Kvorels. - Bez jumsim es būt' gulējis slimnīcā kādu mēnesi un varbūt pat pa­licis bez sejas. Tas nebij' gudri no manas puses. Ja mēs peldam uz viņu pusi, šīs dodas prom. Tāpat kā citas zivis, ari šis ir gļēvules. Par šito neuztraucaties! - Viņš norādīja uz zobiem. - Jūs tos vairs nere­dzēs.

- Ceru, ka nē, - sacīja Bonds. - Man nav rezerves sejas.

Līdz nedēļas beigām Bonds bija iede­dzis un kļuvis spēcigs. Visu šo laiku viņš netika nosmēķējis nevienu cigareti un nebija izdzēris ne pilītes alkohola, 1111 ta­gad bez mazākā noguruma spēja nopel­dēt divas jūdzes, roka bija pilnīgi sadzi jusi un visi pilsētas dzīves pīšļi šķita nokratīti.

Kvorels jutās apmierināts.

- Jūs esat gatavs Pārsteigumu salai, kaptein, - viņš teica, - un es negribētu būt zivs, kas mēģinās jūs apēst.

Kad vīri astotās dienas vakarā, iestājo­ties krēslai, atgriezās atpūtas namā, vi­ņus tur sagaidīja Strengvejs.

- Man ir kāda laba ziņa. - viņš sacīja. - Jūsu draugs Fēlikss Leiters atveseļojas. Viņš tomēr netaisās mirt. Ārstiem nācās amputēt to, kas bija palicis pāri no rokas un kājas. Tagad plastiskajiem ķirurgiem jāsāk atjaunot seja. Man vakar zvanīja no Sanktpēterburgas. Leiters neatlaidīgi pieprasījis, lai jums tiklu nosūtīta kāda ziņa. Tas bija pirmais, par ko Fēlikss ie­runājās, tiklīdz vispār spēja domāt. Vi­ņam esot ļoti žēl, ka nevar būt kopā ar jums, un lūgums, lai jūs nesaslapinot kājas - vismaz ne tik ļoti kā viņš.

Bonda sirds sažņaudzās. Viņš lūkojās ārā pa logu.

- Pasakiet, lai ātri veseļojas, - Džeimss aprauti noteica. - Sakiet, ka man viņa pietrūkst.

- Un tagad, - Bonds pēc īsa klusuma brīža turpināja, - kā ir ar aprīkojumu? Vai viss sagatavots?

- Viss kārtībā, - atbildēja Strengvejs, - un "Secalur" rīt ienāks Pārsteigumu salā. Pēc muitas dokumentu noformēšanas Portmarijā viņiem jāpagūst noenkuroties pirms krēslas iestāšanās. Uz klāja ir mis­ters Bigs - viņš šeil ierodas tikai otro rei­zi. Ak, jā, un kopā ar viņiem ir sieviete, kuru. kā ziņo CIP, sauc Solitēra. Vai jūs par viņu kaut ko zināt?

- Neko daudz, - atteica Bonds. - Taču es gribētu šo meiteni dabūt prom no ku­ģa. Viņa nav no mistera Biga komandas.

- Izskatās, ka meitene iekūlusies ķe­zā, - noteica romantiskais Strengvejs. - Spriežot pēc CIP teiktā, viņa ir satrieco­ša.

Taču Bonds, jau izgājis verandā, lūko­jās zvaigznēs. Vēl nekad viņa dzīvē uz spēles nebija likts tik daudz. Iespēja at­klāt bagātību noslēpumu, sakaut lielo noziedznieku, satriekt komunistu bandu un nocirst SMERŠ baisos taustekļus. Vēl arī Solitēra, viņa personiskā balva.

Zvaigznes mirkšķināja, sūtot leja savu noslēpumaino Morzes signālu, taču viņš nezināja tā kodu.