Dzīvo un ļauj mirt citiem

XX nodala ASINAINĀ MORGANA ALA

Tajā pašā brīdī Bondam kļuva skaidrs, kāpēc barakudas un haizivis nepār­traukti riņķo apkārt salai, kāpēc tās ar­vien vārās niknumā un alkst pēc asinīm un kādēļ, pretēji jebkādai loģikai, krastā tika izskaloti trīs pusapgrauzti viri.

Misters Bigs bija iemanījies izmantot jūras iemītniekus savā labā. Tas bija ši vīra cienīgs plāns - izdomas bagāts, teh­niski nevainojams un viegli īstenojams.

Bonds centās aptvert to visu, kad viņa plecā ietriecās kaut kas smags, un div­desmit mārciņas smaga barakuda jau at­rāvās no viņa. Tās žaunās karājās mel­nas gumijas strēmele un Bonda miesas gabals. Palaidis vaļā dzenskrūvi, viņš metās pie klintīm. Džeimss nejuta sāpes, bet, tikai iedomājoties, ka simtiem zobu raustīs viņu gabalos, vēderā iegūla ledus- auksts smagums. Pa caurumu gumijas tērpā saka sūkties ūdens. Pēc pavisam īsa brīža tas iekļūs maskā, un viņš aizrī­sies.

Bonds jau bija gatavs padoties un do­ties divdesmit pēdas garajā ceļā līdz ūdens virsmai, kad priekšā starp klintīm ieraudzīja platu spraugu, kurai līdzās gulēja milzīgs klintsakmens. Patvēries aiz tā, Džeimss pagriezās un ieraudzīja, ka viņam tuvojas tā pati barakuda. Plati atplestiem žokļiem zivs gatavojās izšķiro­šajam uzbrukumam.

Gandrīz nemērķēdams, Džeimss no­spieda gaili. Aukla nosvilpa, sūtot atska- bargaino bultu atvāztajā mutē. Asais gals to caururba un otrā pusē izšāvās ārā.

Barakuda apstājās, it kā būtu uzskrē­jusi neredzamam šķērslim, un sastinga trīs pēdas no Bonda. Vispirms zivs mēgi naja aizvērt žokļus, tad sāka purināt ga­ro, neglīto galvu un visbeidzot, veidojot neticamus zigzagus, metās prom, izrau­jot ieroci Bondam no rokām. Džeimss zi­nāja, ka pārējās zivis peldēs pakaļ un sa­raustīs to gabalos.

Aģents pateicās Dievam par šo gadīju­mu, kas novērsa no viņa plēsoņu uzma­nību. Plecs tinās asiņu mākonī. Pēc pavi­sam neilga brīža bars sajutīs jaunā upu­ra smaržu. Bonds aizslīdēja aiz akmens, cerēdams, ka varbūt izdosies uzrāpties līdz molam un paslēpties virs ūdens lī­meņa, līdz radīsies jauns plāns.

Pēkšņi viņa skatiens pievērsās plaisai, kura atradās aiz liela akmens.

Tā bija eja. kas veda salas iekšienē. Ja Bonds nebūtu ieniris, mēģinādams glābt dzīvību, viņš droši vien aizpeldētu garām, pat nepamanījis to. Džeimss, ieslīdējis ejā, strauji peldēja uz priekšu un apstā­jās tikai, ieraudzījis vairāku jardu attālu­mā iemirdzamies vāru gaismu.

Bonds piecēlās un iededza lukturīti. Protams, tas bija bīstami, jo viņam varē­ja sekot kāda haizivs, taču tik šaurā vie­tā tā diezin vai spētu likt lietā savu milzī­go rīkli.

Viņš pārlaida gaismas staru alas sie­nām un griestiem. To noteikti bija veido­juši vai vismaz pabeiguši veidot cilvēki. Džeimss lēsa, ka ala tikusi rakta no sa­las vidus uz jūru.

"Vēl tikai divdesmit jardi, puiši," droši vien teica Asiņainais Morgans saviem vergu uzraugiem. Un tad tika uzspridzi­nāta pēdējā siena, jūra ielauzās atvēru­mā, un šņācoša stihija sajauca ar akme­ņu atlūzām nevajadzīgo aculiecinieku ro­kas, kājas un kliedzošās mutes, kuras uz mūžīgiem laikiem apklusināja ūdens.

Milzīgo klintsakmeni alas priekšā acīmredzot nolika, lai noslēgtu ieeju no jūras. Kāda spēcīga vētra vai orkānam sekojošs atvilnis droši vien bija pavēlis akmeni sānis, un zvejnieks, kas pazuda pirms sešiem mēnešiem, atklāja ieeju. Viņš atrada dārgumus un saprata, ka viens galā netiks. Baltajam cilvēkam uz­ticēties nevar. Labāk braukt uz Hārlemu pie slavenā nēģeru gangstera un noslēgt ar viņu darījumu. Zelts pieder nēģeriem, kas bija gājuši bojā, lai to šeit noslēptu. Tātad - lai tas ari tiek melnajiem.

Stāvēdams tuneli un viegli līgodamies zemūdens straumē, Bonds iztēlojās, kā Hārlemas upē tika iemesta un nogrima vēl viena cementa muca.

Šajā mirklī viņš izdzirdēja bungu rībo­ņu.

Jau atrodoties starp haizivīm un bara- kudām, Bonds bija saklausījis kādu ūdens izkropļotu skaņu, kas pieauga, tu­vojoties alai, taču tobrīd viņš nodomāja, ka lā ir tikai viļņu šļakstišanās pret sa­las pamatni.

Nu varēja izšķirt noteiktu ritmu. Skaņa caururba ūdeni, triecoties ausis ar tādu spēku, it kā viņš būtu ieslodzīts milzīgās bungās. Likās, ka jūra vibrē. Bonds ap­tvēra bungu izmantošanas dubulto nozī­mi. Pirmkārt, tā bija uzruna, sauciens, uzmundrinājums plēsīgajām zivīm. Kvo­rels tika stāstījis, kā naktīs zvejnieki sit pa kanoe sāniem, lai pamodinātu un pie­vilinātu zivis. Šeit notika tieši tas pats. Bungu rīboņa kalpoja arī par ļaunu vēs­tošu brīdinājumu tiem, kas dzīvo krastā, un divkārt iedarbīgu to padarīja nāka­majā rītā krastā izskalots, pusapgrauzts līķis.

"Vēl viens no mistera Biga izsmalcinā­tajiem gājieniem," nodomāja Bonds. "Vēl viena šo neparasto smadzeņu izlolota ideja."

Beidzot Bonds aptvēra, kādā situācijā atrodas. Bungu rīboņa nozīmēja, ka viņš ir ķezā. Interesanti, ko nodomāja Strengvejs un Kvorels, izdzirdējuši šīs skaņas? Nabadziņi noteikti nosvīda aukstiem sviedriem. Jā, tieši tā: sēdēja un svīda… Bonds bija domājis, ka runas par bungām ir vieni vienīgi nieki, un pie­teicis saviem biedriem iejaukties tikai tā­dā gadījumā, ja "Secatur" izies jūrā. Tas nozīmētu, ka Bonda plāns ir izgāzies. Viņš bija izstāstījis Strengvejam, kur misters Bigs slēpj zeltu. Kuģi apturētu jūrā un pārmeklētu.

Tagad bija skaidrs, ka ienaidnieks ir viņu atklājis, tikai īsti nezina, kas viņš tāds ir. Tie nezina arī, vai viņš ir dzīvs, vai miris. Tas nozīmē, ka jādodas uz priekšu kaut vai tādēļ, lai no mīnētā ku­ģa dabūtu prom Solitēru.

Bonds palūkojās pulkstenī. Bija pus­stunda pāri pusnaktij. Šķita, ka pagājusi nedēļa, kopš viņš ienira ūdenī, lai dotos uz salu.

Džeimss aptaustīja zem gumijas apģēr­ba noslēpto beretu un prātoja, vai iero­cim nav ticis klāt ūdens.

Bungu rīboņa kļuva arvien skaļāka 1111 labāk saklausāma. Viņš turpināja virzī­ties dziļāk ejā, apgaismodams ceļu ar zem­ūdens lukturi.

Pieveicis vēl apmēram desmit jardus, Bonds ieraudzīja priekšā iemirdzamies blāvu gaismu. Viņš izslēdza lukturīti un devās atspīduma virzienā. Alas smilšu grī­da sāka virzīties uz augšu un ar katru soli gaisma kļuva arvien spožāka - Džeimss varēja saskatīt desmitiem mazu zivtiņu, kas riņķoja visapkārt. Viņam tuvojoties, uz visām pusēm metās krabji, lienot klinšu spraugās, bet kads astoņkāja mazulis šū­pojās pie griestiem kā mirdzoša zvaigzne.

Priekšā pavērās plata, mirdzoša ūdens krātuve ar baltu smilšu dibenu. Bija gaišs kā dienā. Bungu rīboņa kļuva ap­dullinoša. Džeimss nostājās ēnā un aplē­sa, ka no ūdens virsmas viņu šķir tikai dažas collas.

Bonds atradās neapskaužamā situāci­jā. Vēl viens solis un viņu pamanīs ik­viens, kas no augšas palūkosies uz ba­seina pusi. Kamēr viņš prātoja, vai ir vērts iet tālāk, viegls asiņu mākonītis, kas sūcās no saplosītā pleca, iepeldēja gaismas aplī. Bonds bija gandrīz aizmir­sis par ievainojumu, bet, pakustinājis ro­ku, juta ķermeni caururbjam spējas sā­pes. No baloniem augšup cēlās burbuļu strūkliņa. Bonds cerēja, ka tie, neviena nemanīti, sašķīdis pret klintīm.

Pēkšņi atskanēja plunkšķis un ūdeni ienira divi kaili nēģeri. Abu sejas sedza stikla maskas, rokās bija sažņaugti gari, asi dunči.

Pirms Bonds paspēja satvert savu iero­ci. vīrieši sagrāba viņu aiz plaukstu locī­tavām un rāva augšup.

Bonds bezpalīdzīgi lāva izvilkt sevi no baseina un nostatīt seklajās smiltīs. Zi­benīgi tika atrauti vaļā viņa gumijas tēr­pa rāvējslēdzēji. No galvas tika noņemta akvalangista ķivere, bet no pleca - ieroča maksts, un pēkšņi viņš vienās peldbiksēs stāvēja sava zemūdens ekipējuma art lie­ku vidū kā čūska, kas izlīdusi 110 vecās ādas. No ievainojuma kreisajā plecā plū­da asinis.

Mirklī, kad tika noņemta maska, Bonds gandrīz zaudēja dzirdi ārprātīgās bungu rīboņas dēļ. Troksnis skanēja viņā un vis­apkārt viņam. Mežonīgais ritms joņoja un pulsēja asinis. Likās, ka šīs skaņas spētu pamodināt visu Jamaiku. Bonds saviebies centās norobežoties no trokšņa. Sargi pagrieza gūstekni par simt astoņ­desmit grādiem, 1111 viņa skatienam pavē­nis tik neparasta aina, ka pat ārprātīgā rī­boņa šķita pieklustam. Bonda domas at­guva skaidrību un skatiens koncentrējās.

Pie papīriem nokrauta kāršu galda, ko sedza zaļš galdauts, salokāmajā krēslā ar spalvu rokā sēdēja misters Bigs un vienaldzīgi vērās Bondā. Lielais vīrs bija ģērbies labi pašūtā, dzeltenbrūnā tropu uzvalkā un baltā kreklā ar melnu zīda kaklasaiti. Atbalstījis plato zodu kreisās rokas plaukstā, viņš atgādināja biznes­meni, ko iztraucējis uzmācīgs darbi­nieks, prasot algas pielikumu. Pieklājīgs, bet nedaudz garlaikots.

Dažus soļus aiz viņa, draudīgs un ļauns, uz klints slējās barona Saniedi putnubiedēkļa veidols, kas drūmi vērās Bondā no sava nodilušā katliņa apakšas.

Misters Bigs pacēla zodu un noskatīja aģentu no galvas lidz kājām.

- Labrīt, mister Džeims Bond, - viņš beidzot teica, neskaidrajai balsij pārklā­jot pieklustošo bungu crescendo. - Ilgs laiks pagāja, līdz muša nokļuva līdz zir­nekļa tīkliem, vai varbūt man vajadzētu teikt: "grundulis iepeldēja valzivs rīklē"? Jūs izgreznojāt ūdeni aiz rifa ar tik lielis­kiem burbuļiem.

Viņš atkal atzvēlās krēslā un apklusa. Bungas klusītēm rībināja nenosakāmu ritmu.

Tātad Bondu bija nodevusi cīņa ar as- toņkāji. Smadzenes automātiski reģistrē­ja šo faktu, kamēr acis ātri pārlūkoja tel­pu.

Akmens ala šķita milzīga ka baznīca. Pusi telpas aizņēma baseins, no kura dzidrā ūdens nēģeri tikko bija viņu izvil­kuši un kura dziļumā vīdēja tumši zilā ejas atvere. Gar baseinu stiepās šaura smilšu josla, uz kuras Bonds patlaban stāvēja, bet pārējo grīdas dalu veidoja lī­dzens, gluds akmens segums. Aiz miste­ra Biga muguras atradās trepes, kuru stāvie pakāpieni veda augšup uz velvēta­jiem griestiem, no kuriem nokarājās kaļķ­akmens stalaktīti. Dzidras ūdens lāses krita no tiem baseinā un uz akmens grī­das.

Augstu pie sienām spoži mirdzēja ne­skaitāmas loka lampas, kuru zeltainā gaisma atstarojās gludajā akmens grīdā un uz tās stāvošo nēģeru kailajos ķerme­ņos, Bondam pievērstajās acīs un ļaunā smīnā atieztajos zobos.

Ap nēģeru melno kāju sārtajām pē­dām, aplauztu koku un sarūsējušu dzelzs stīpu gruvešos, starp sapelējušu ādas strēmeļu un sairušu buru auduma gabaliem vizēja zelts - tūkstošiem dolāru vērtas zelta monētu kaudzes, no kurām, it kā pēkšņi apstājušās skrējienā pār ugunsjūru, slējās melnas kājas.

Aiz viņiem rindojās tukšu koka paplā­šu kaudzes, turpat uz grīdas atradās vēl viena, kuru līdz pusei pildija zelta monē­tas, bet uz trepju zemākā pakāpiena bija sastindzis nēģeris, izstieptās rokās turē­dams ar zelta monētām pilnu paplati, it kā piedāvātu tās kādam neredzamam pircējam.

Nedaudz tālāk, kreisajā telpas stūrī, divi nēģeri stāvēja līdzās vēderainam dzelzs katlam, kas bija pakārts virs trim šņācošām lodlampām. Katla dibens bija nokaitis sarkans. Rokās melnie vīri turē­ja dzelzs putu karotes, kuras līdz kāta vi­dum klāja izkusis zelts. Apkārt slējās zel­ta priekšmetu kaudze - šķīvji, altāra pie­derumi, kausi, krusti un dažāda izmēra zelta stieņi. Gar sienu stiepās vesela rin­da metāla dzesējamo paplāšu, kuru vir­sma zeltaini mirdzēja, bet blakus katlam stāvēja tukša forma un gara, ar zeltu nošļakstīta pavārnīca, kuras rokturis bi­ja aptīts ar lupatu.

Netālu no mistera Biga uz grīdas tupē­ja kāds nēģeris, satvēris vienā rokā nazi, bet otrā - dārgakmeņiem rotātu biķeri. Pie viņa kājām gulēja skārda šķīvis ar dārgakmeņiem, kuri loka lampu spožajā gaismā mirdzēja sarkanās, zilās un zaļās liesmās.

Gaiss akmens alā bija silts un smacīgs, tomēr Bonds nodrebēja, pārlaidis skatie­nu apkārtējai ainai: žilbinošajām violeti baltajām lampām, cilvēku ķermeņu vizo­šajai bronzai, apdullinošajam zelta mir­dzumam, dārglietu varavīkšņainajam spožumam un zilgani zaļajam baseinam ar tā pienbalto smilšu dibenu. Viņu sa­trieca un šausmināja viss šis skaistums, ši it kā pēkšņi pārakmeņojusies aina no teiksmainas izrādes, kuras nosaukums ir "Asiņainā Morgana dārgumu glabātava".

Džeimsa skatiens atgriezās pie zaļā vil­nas auduma kvadrāta, pārslīdēja pie gal­da sēdošā cilvēka sejai un apstājās pie lielajām, dzeltenajām acīm.

- Apklusiniet bungas! - Lielais virs no­teica tukšumā. Rīboņa bija pamazām pārtapusi klusā čukstā, kas dunēja rit­miski kā cilvēka pulss. Viens no nēģe­riem pagājās pāris soļu pa šķindošajām monētām un nometās uz ceļiem. Uz grī­das stāvēja skaņuplašu atskaņotājs, bet aiz tā pie sienas karājās pastiprinātājs. Atskanēja klikšķis, un bungas aprima. Nēģeris aizvēra vāku un atgriezās sava vietā.

- Turpiniet strādāt! - pavēlēja misters Bigs. Acumirklī melnās figūras atsāka kustēties, it kā automātā būtu iemesta monēta. Katlā tika iemērktas putu karo­tes. zelts ielija veidnēs, cilvēks ar nazi noliecās pār dārgakmeņiem rotāto biķeri, nēģeris ar paplāti devās augšup pa kāp­nēm.

Pār Bonda ķermeni ritēja sviedri un asinis.

Lielais vīrs vēlreiz noliecās pār papī­riem un leni uzrakstīja pāris skaitļus. Bonds sakustējās un juta, ka mugurā ie­spiežas dunča asmens.

Misters Bigs nolika pildspalvu, lēni piecēlās un atkāpās no galda.

- Turpini! - viņš sacīja vienam no Bon­da sargiem. Kailais vīrietis piegāja pie galda, apsēdās krēslā un paņēma rokā pildspalvu.

- Ved viņu augšā! - Misters Bigs devās pie pakāpieniem un lēni kāpa augšup.

Bonds juta, kā asais dunča gals bak­sta sānu. Viņš izkāpa no akvalanga atlie­kām un sekoja Lielajam vīram.

Neviens nepārtrauca darbu, kad mis­ters Bigs bija aizgājis. Neviens neiebāza mute dārgakmeni vai monētu.

Sardzē palika barons Samedi.

No alas izgāja vienīgi viņa zombijs.