Dzīvo un ļauj mirt citiem

IV nodala SAKARNIEKS

Kad Deksters un viņa kolēģis aizgāja, Bonds ar mitru dvieli noberza apkvēpu­šās sienas. Tad piezvanīja viesmīlim un, neko nepaskaidrojis, teica, lai saplēstās glāzes pieskaita viņa rēķinam un satīra to, kas palicis pāri no brokastīm. Pēc tam, paņēmis cepuri un mēteli, izgāja uz ielas.

Bonds pavadīja rītu, bezmērķīgi klīz- dams pa Piekto avēniju un Brodveju, lū­kodamies apkart un vērodams garāmgā­jējus. Ar katru soli slepenā aģenta gaita un manieres arvien vairāk atgādināja pa­rastu tūristu. Bonds ielūkojās dažu vei­kalu skatlogos un pajautāja cehi pāris cilvēkiem, lai pārbaudītu, ka neviens vi­ņam neseko. Tad, ieturējis amerikānisku maltīti lētā restorānā Leksingtona avēni- ja, ar taksometru aizbrauca uz Galveno policijas pārvaldi, kur pulksten 14.30 vi­ņam bija jāsatiek Deksters un Leiters.

Leitnants Binsvangers no Slepkavību izmeklēšanas nodaļas, aizdomu pilns un īgns apmēram piecdesmit gadus vecs virsnieks, paziņoja, ka pilnvarotais Mo- nahans esot ieteicis pilnveidot savstarpē­jo sadarbību. Kā viņš varētu palīdzēt? Vī­ri izpētīja mistera Biga dosjē, kas vairāk vai mazāk apstiprināja Dekstera teikto, un aplūkoja vairāku viņa partneru lietas un fotogrāfijas.

Vīrieši izlasīja ASV Krasta apsardzes dienesta ziņojumus par jahtas "Secatur" ienākšanu un atiešanu, kā arī ASV Mui­tas dienesta darbinieku komentārus. Muitnieki bija rūpīgi apskatījuši laivu ik­reiz. kad tā piestāja Sanktpēterburgā.

Ziņojumi liecināja, ka iepriekšējo sešu mēnešu laikā jahta ar neregulāriem starplaikiem iebraukusi Sanktpēterbur- gas ostā un vienmēr noenkurojusies "Ourobouros Worm and Bait Shippers Inc." kuģu piestātnē. Tas šķita gluži ne­vainīgs uzņēmums, kura galvenā nodar­bošanās bija dzīvās ēsmas pārdošana zivju klubiem Floridā, Meksikas juras līcī un tālākos nostūros. Uzņēmumam bija arī ienesīgs blakusbizness ar jūras glie­mežvākiem un koraļļiem interjera deko­rēšanai un tirdzniecība ar tropiskajām akvārija zivīm - sevišķi retām, indīgām sugām, kas bija domātas medicīnas un ķīmijas fondu pētniecības nodaļām.

"Ourobouros Inc." īpašnieks, grieķu zvejnieks no tuvējās Tarponspringsas, bi­ja apliecinājis, ka "Secatur" veiksmīgi sa­darbojas ar viņa uzņēmumu, ievedot ka­raliskos un citus gliemežvākus, kā ari vērtīgas tropisko zivju sugas no Jamai­kas. "Ourobouros Inc." tās iepirka, gla­bāja savā noliktavā un lielā daudzumā pārdeva vairum un mazumtirgotājiem vi­sa piekrastē. Grieķa vārds bija Papagoss. Nekādas kriminālas pagātnes.

FIB kopā ar Jūras pretizlūkošanas no­daļu bija mēģinājuši noklausīties "Seoa- tur" radiosarunas. Taču viņi izvairījās no sarunām ēterā, izņemot sīkus ziņojumus pirmā došanās jūrā no Kubas vai Jamai­kas, un pat tos pārraidīja kādā nezināmā un pilnīgi neatšifrējamā valodā. Pēdējā lietas piezīme vēstīja, ka radists runājis "Valodā", Vudu slepenrunā, ko lietoja ti­kai iesvaidītie, kam uzticēts noslēpums. Pirms nākamā reisa noteikti vajadzētu izsaukt ekspertu no Haiti.

- Drīz vien apgrozībā parādīsies vēl kaudze zelta,- paziņoja leitnants Bins- vangers, kad visi 110 Identifikācijas biroja pāri ielai devās atpakaļ uz viņa kabine­tu. - Apmēram simt monētu nedēļā Hār­lemā un Ņujorkā vien. Gribat, lai mēs kaut ko darām? Ja jums ir taisnība un tie ir komunistu līdzekļi, viņi jāsaņem ciet, cik ātri vien iespējams.

- Šefs saka, lai mēs nogaidām, - sacīja Deksters. - Cerams, ka drīzumā sāksies kāda darbība. Tikai nedaudz pacietības.

- Nu, labi, tā, protams, ir jūsu darīša­na, - negribīgi noteica Binsvangers. - Ta­ču pilnvarotajam nepatīk, ka šis maitas- gabals uzdarbojas tieši viņa deguna priekšā. Kādēļ mēs neiesēdinām misteru Bigu par izvairīšanos no nodokļu maksā­šanas vai ļaunprātīgu pasta izmantoša­nu. vai mašīnas novietošanu ūdenssūk­ņa priekšā, vai par vēl kaut ko? Iebāzt vi­ņu ķurķi, uzdot puišiem darbiņu, un viss kārtībā. Ja Feds to negrib darit, mēs bū­sim priecīgi pakalpot.

- Vai gribat rasu nemierus? - īgni jau­tāja Deksters. - Pret viņu nekā nav, un jūs to zināt. Ja viņš tiks izlaists no cietu­ma, kas ari notiks nieka pusstundas lai­ka ar tā melnā krimināllietu advokāta palīdzību, Vudu bungas sāks rībēt no še­jienes līdz pat dienvidiem. Mēs labi zi­nām, kas notiek, kad viņus pārņem visas tas iedomas. Atceraties 35. un 43. gadu? Jums vajadzēja izsaukt papildspēkus. Mēs nevēlamies atkārtot kļūdas. Prezi­dents mums šo lietu uzdeva, un mēs ne­drīkstam viņu pievilt.

Viņi bija atgriezušies Binsvangera ne­mājīgajā kabinetā, lai paņemtu mēteļus.

- Lai nu kā, paldies, leitnanl, - atvado­ties uzsvērti sirsnīgi sacīja Deksters. - Jūs mums ļoti palīdzējāt.

- Vienmēr laipni, - ar pārakmeņojušos seju atsaucās Binsvangers. - Lifts atro­das pa labi.

Leiters aiz Dekstera muguras piemie­dza Bondam ar aci. Viņi klusēdami no­brauca lejā un izgāja no ēkas.

Uz ielas Deksters pagriezās pret pārējiem.

- Šorīt saņēmu dažas instrukcijas no Vašingtonas, - viņš mierīgi bilda. - Šķiet, man būs jāpieskata Hārlemas gals, bet jums abiem rit jādodas uz Sanktpēterbur- gu. Leiters tur izdibinās visu, ko var, un tad kopā ar jums, Bond, dosies tieši uz Ja­maiku. Tas ir, - viņš piebilda, - ja gribat , lai viņš brauc līdzi. Tā ir jūsu teritorija.

- Protams, - sacīja Bonds. - Es jau ga­tavojos vaicāt, vai viņš nevēlas braukt kopā ar mani.

- Lieliski, - noteica Deksters. - Ziņošu Vašingtonai, ka viss ir nokārtots. Vai vēl kā varu jums palīdzēt? Saskaņojot ar FIB, protams. Leiteram ir mūsu Floridas cilvēku vārdi, viņš zina sakarnieka die­nas kārtību un visu pārējo.

- Ja Leiteru tas interesē un ja jums nav iebildumu, - sacīja Bonds, - šovakar mēs dosimies izpētīt Hārlemu. Varbūt ra­dīsies priekšstats par to, kā izskatās mistera Biga aizmugurē.

Deksters pārdomāja.

- Labi, - viņš beidzot sacīja. - Tas, šķiet, nekaitēs. Bet pārāk neizrādieties. Un pa­centieties negūt ievainojumus, - viņš piebil­da. - Tur nebūs neviena, kas varētu jums palīdzēt. Nesavāriet mums pārāk daudz ne­patikšanu. Šī lieta vēl nav atšķetināta. Un, kamēr tas ir tā, mūsu politika attiecībā uz misteru Bigu ir "dzīvo un ļauj dzīvot citiem".

Bonds zobgalīgi paskatījās uz kapteini Deksteru.

Kad nākas cīnīties ar tādu vīru kā šis. - viņš sacīja, - mans moto ir "dzīvo un ļauj mirt citiem".

Deksters paraustīja plecus.

- Varbūt, - viņš sacīja, - taču šeit jūs esat manā pakļautībā, Bonda kungs, un es priecātos, ja jūs to ievērotu.

Protams, - teica Bonds, - un paldies par palīdzību. Ceru, ka jums veiksies.

Deksters apturēja taksometru. Viņi pa­spieda viens otram roku.

- Uz redzi, puiši, - Deksters īsi notei­ca. - Palieciet dzīvi!

Taksometrs ienira augšpilsētas satik­smes straumē.

Bonds un Leiters sasmaidījās.

- Talantīgs puisis, man jāsaka, - notei­ca Bonds.

- Visi, kas piedalās šajā izrādē, ir tā­di, - Leiters piekrita. - Ar nelielu noslie­ci uz iedomību. Ļoti jūtīgi attiecībā uz sa­vām tiesībām. Vienmēr strīdas ar mums un ar policiju. Domāju, ka jums Anglijā ir gana līdzīgu problēmu.

- Protams, - atteica Bonds. - Mēs vien­mēr glaudām pret spalvu ML [8] Un viņi vienmēr kāpj uz varžacīm Skotlendjar­dam. Nu, ko, vai šovakar dosimies uz Hārlemu?

- Okei, - Leiters sacīja. - Es tevi aizve­dīšu līdz "Santredžisai" un atbraukšu pa­kal ap pusseptiņiem. Satiksimies "King- kola" bāra apakšstāvā. Tu droši vien gribi uzmest aci misteram Bigam. - Viņš plati pasmaidīja. - Mjā, es arī, taču, kā sacīja Deksters, mēs to nedrīkstam darīt. - Fēlikss apturēja dzeltenu taksometru.

- "Santredžisas" viesnīca, lūdzu.

Viņi ietrausās pārkarsētā skārda kas­tē. kas oda pēc pagājušās nedēļas cigāra dūmiem.

Leiters atvēra logu.

Ko ta' jūs tur dar'? - pār plecu jautā­ja vadītājs. - Grib', lai es dabon plaušu karson'?

- Tieši tā. - sacīja Leiters, - ja tādā vei­da mēs varam izglābties no nosmakša- nas gāzes kamerā.

- Gudrs džeks, ko? - noteica šoferis, ar spalgu kaucienu iedarbinādams mašīnu, un, izņēmis no aizauss sakošļātu cigāra galu, pacēla to gaisā.

- Trīs gabali par divdesmit pieciem centiem, - viņš noteica aizvainotā balsī.

- Divdesmit četri centi pārmaksāti, - at­trauca Leiters. Atlikušo ceļu viņi brauca klusēdami.

Draugi šķīrās pie viesnīcas, un Bonds devās uz savu istabu. Pulkstenis bija četri. Džeimss palūdza telefona operato- rei piezvanīt sešos. Kādu brīdi viņš lū­kojās pa guļamistabas logu. Kreisajā pusē liesmodama rieteja satde. Debes­skrāpjos ielija gaisma, pārvērzdama vi­su pilsētu zeltainā medus kārē. Tālu le­jā ielas bija tumšsarkanas, zilas un za­ļas neona gaismas upes. Samtainajā krēslā skumji nopūtās vējš, padarīdams istabu vēl siltāku, drošāku un mājīgā­ku. Bonds aizvilka aizkarus un iededza maigās gaismas virs gultas. Tad noģēr­bās un atlaidās mīkstajos palagos. Viņš domāja par drēgno laiku Londonā, par skopo šņācošā elektriskā kamīna siltu­mu savā kabinetā Galvenajā pārvaldē, atcerējās ar kritu rakstīto ēdienkarti krogā, kurā bija iegājis pēdējā Londonā pavadītajā dienā.

Bonds tīksmīgi izstaipījās un drīz vien iegrima miegā.

Hārlemā pie liela komutatora nīkuļoja Čukstētājs. Visas līnijas klusēja. Pēkšņi labajā pusē iedegās gaisma - svarīga gaisma.

- Jā, ser, - Čukstētājs klusi ierunājās. Viņš nevarēja parunāt skaļāk, pat ja to vēlētos. Šis vīrs bija dzimis "Plaušu blo­kā" - Septītajā avēnijā pie 142. ielas, kur nāve no tuberkulozes ir divtik biežā­ka nekā jebkur citur Ņujorkā. Tagad

Čukstētājam bija palikusi tikai dala no kreisās plaušas.

- Pasaki "acīm", - teica lēna, zema balss, - ka no šī brīža viņi jānovēro nepār­traukti. Divi vai varbūt trīs vīri. - Sekoja īss Leitera un Bonda apraksts. - Var ie­rasties šovakar vai rīt. Saki, lai īpaši novē­ro no Pirmās lidz Astotajai un ari pārējās avēnijas. Lai kāds ir arī pie naktsklubiem. Bet uzmanīgi. Piezvani man, kad ir zinā­ma viņu atrašanās vieta. Viss skaidrs?

- Jā, ser, - strauji elpodams, atsaucās Čukstētājs. Balss apklusa. Operators ķē­rās pie kontaktdakšām, un drīz vien lielā komutatora pults atdzīvojās mirgojošās gaismiņās. Apslāpēti un steidzīgi viņš čukstēja vakara klusumā.

Pulksten sešos Bondu pamodināja te­lefona zvans. Viņš palīda zem aukstas dušas un rūpīgi saģērbās. Uzsēja spilgti svītrotu kaklasaiti un krūšu kabatā ieli­ka lakatiņu. Uzlicis zamšādas pistoles maksti, lai tā atrastos trīs collas [9] zem kreisās paduses, Bonds virpināja beretas aptveri, kamēr visas astoņas lodes iekrita gultā. Tad viņš tās sabāza atpakaļ aptve­rē, uzlika drošinātāju un ieslidināja iero­ci maksti.

Aģents 007 pacēla jauno mokasīnu pā­ri, pataustīja purngalus un pasvārstīja apavus rokās. Tad pasniedzās zem gul­tas un izvilka savas kurpes, kas tālredzī­gi bija paglābtas no ceļasomas, kuru FIB aizveda no rīta.

Bonds uzāva kurpes un jutās daudz labāk sagatavojies gaidāmajam vaka­ram - zem viņa apavu purngala ādas bija iestrādāta tērauda plāksnīte.

Pulksten sešos divdesmit piecās viņš devās lejā uz "Kingkola" bāru un izvēlē­jās galdiņu līdzās ieejai. Pēc dažām mi­nūtēm ienāca Fēlikss Leiters. Bonds viņu tik tikko pazina. Leitera salmu krāsas matu ērkulis tagad mirdzēja piķa melnu­ma, viņam mugurā bija zils uzvalks ar baltu kreklu un melni balti punktotu kaklasaiti.

Leiters, plati smaidīdams, apsēdās.

- Es pēkšņi nolēmu uztvert šos cilvē­kus nopietni, - viņš paskaidroja. - Tas ir tikai šķidrums matu tonēšanai. No rīta tas noies. Es ceru, - viņš piebilda.

Leiters pasūtīja pussauso martini ar citrona šķēlīti. Bonds izvēlējās "House of Lords" džinu un "Martini Rosso". Ameri­kāņu džins likās stiprs, un viņš iedomā­jas, ka šovakar jābūt uzmanīgam ar dzē­rieniem.

-Tur, kur mēs šovakar būsim, ir jātu­ras uz kājām, - it kā atbalsodams viņa domas, noteica Fēlikss Leiters. - Mūs­dienās Hārlemā mazliet līdzinās džun­gļiem. Cilvēki vairs nedodas turp tā, kā mēdza to darīt agrāk. Pirms kara ļaudis devās uz Hārleinu tāpat kā uz Monmar- tru Parīzē. Viņi ar prieku tērēja naudu. Labprāt brauca uz "Savoju" un skatījās priekšnesumus. Iespējams, paņēma sku­ķi un riskēja pēc tam saņemt pamatīgu rēķinu no ārsta. Tagad viss ir mainījies. Hārlemai vairs nepatīk, ka to pēta. Dau­dzas vietas ir slēgtas, bet atlikušajās tu netiec laipni gaidīts. Bieži vien cilvēku izmet pa durvīm vienkārši tādēļ, ka viņš ir baltais. Ari uz policijas līdzjūtību nav ko cerēt.

Leiters izzvejoja no glāzes citrona šķēlī­ti un domīgi to pakošļāja. Bārs bija ļaužu pilns, silts un omulīgs. "Šis bārs nav

lāds," Fēlikss domāja, "kā naidīgās, elek­trizētās atmosfēras pārņemtās nēģeru iz­priecu vietas, kurās būs jādzer vēlāk."

- Par laimi, - turpināja Leiters, - man patīk nēģerietes, un viņas to kaut kāda veidā jut. Esmu tāds ka Hārlemas fans. "Amsterdamas Ziņām", vienai no vietē­jām avīzēm, uzrakstīju dažus gabalus par Diksilendu, bet Ziemeļamerikāņu avīžu aliansei - par nēģeru teātri un "Makbeta" uzvedumu. Ta ka mani tur pazīst. Es apbrīnoju to, kā viņi izjūt pa­sauli, lai gan. Dievs zina, es redzu tās galu.

Viņi iztukšoja glāzes, un Leiters palū­dza rēķinu.

- Protams, tur ir daži sliktie, - viņš sa­cīja. - Daži sliktāki nekā jebkur citur. Hārlemā ir nēģeru pasaules galvaspilsē­ta. Katrā pusmiljonā jebkuras rases cil­vēku atradīsies papilnam pretīgu tipu. Nelaime ar mūsu draugu misteru Bigu ir tāda, ka, pateicoties amerikāņu slepenā dienesta un pēc tam arī Maskavas apmā­cībai, viņš ir ellišķīgi labs speciālists.

Leiters samaksāja un paraustīja ple­cus.

- Iesim, - viņš teica. - Mums nedaudz jāizklaidējas un jāmēģina atgriezties dzī­viem. Galu galā - tieši par to mums mak­sā. Brauksim ar autobusu. Neatradīsies daudz taksometru, kas gribēs turp doties pēc tumsas iestāšanās.

Viņi izgāja no siltās viesnīcas un pagā­ja dažus soļus līdz autobusa pieturai.

Lija lietus. Bonds pacēla mēteļa ap­kakli un palūkojās pa labi, Centrālparka virzienā, kur savu tumšo patvērumu bija atradis Lielais virs.

Bonda nāsis viegli iepletās. Viņš ilgojās doties turp. Aģents jutās stiprs, koncen­trējies un pašpārliecināts. Vakars gaidīja viņu kā grāmata, ko vajag atvērt un la­sīt - lapu pa lapai, vārdu pa vārdam.