Dzīvo un ļauj mirt citiem

VI nodala Z GALDIŅŠ

Četrdesmit piecas minūtes pēc divpa­dsmitiem Bonds un Leiters samaksāja taksometra vadītājam un iegāja iestādē,

kuru greznoja zaļi violeta neona izkārtne "Kaulu dārzs". Kad viņi atgrūda biezos aizkarus un virpuļdurvis, sejā iesitās dobjš ritms un saldskāba dvinga. Garde­robes meiteņu acis iemirdzējās un aici­nāja.

- Vai jums ir rezervēts, ser? - jautāja vecākais viesmīlis.

- Nē, - sacīja Leiters. - Bet mēs varam pasēdēt ari pie bāra.

Vecākais viesmīlis pētīja galdu plānu. Kādu brīdi viņš izskatījās noraizējies, tad stingri pielika pildspalvu kādam pun­ktam saraksta beigās.

- Kompānija nav ieradusēs. Šķiet, ka es nevar' turēt viņu rezervāciju visu nakt'. Šeit, lūdzu! - Turēdams plānu augstu virs galvas, viņš devās apkārt lie­lajam deju laukumam. Pienācis pie Z galda, atvilka vienu no krēsliem un no­ņēma uzrakstu "Rezervēts".

- Sem, - viņš uzsauca viesmīlim. - Pa­rūpējies par šiem džentlmeņiem.

Draugi pasūtīja skotu viskiju ar sodu un sviestmaizes ar vistas gaļu.

Bonds paostīja gaisu.

- Marihuāna, - viņš konstatēja.

- Lielākā daļa isto džeza cienītāju pīpē "zaļi", - paskaidroja Leiters. - Taču pie­klājīgās vietās tas nav atļauts.

Džeimss raudzījās apkārt. Mūzika bija apklususi, un kvartets - klarnete, kontra­bass, elektriskā ģitāra un bungas - pa­meta deju laukumu. Gandriz ducis pāru apsēdās pie galdiņiem, nodzisa tumš­sarkanā gaisma zem deju zāles stikla grīdas. Pie griestiem uzliesmoja tievi gaismas stari, ietriekdamies spogul­im mbās, kas karājās pie sienām. Kad zeltītie, zilie, zaļie, violetie un sarkanie stari ieurbās bumbās, tās spīguļoja ka krāsainas saules. Melni lakotas sienas un sviedri uz cilvēku tumšajām sejām uztvēra un atstaroja mirdzumu. Apgais­mojuma dēļ bija grūti saskatīt vaib­stus, ja vien seja neatradās pavisam tu­vu. Dažas no gaismām nokrāsoja mel­nas meiteņu lūpas, citas vienā sejas pu­sē iededza siltu blāzmu, otrai piešķirot slīkoņa bālumu.

Skatuve iegrima drūmos zilimelnos to­ņos, atgādinādama audeklu, uz kura el Grēko uzgleznojis degošas pilsētas vidu izraktu kapu mēnessgaismā.

Telpa bija apmēram sešdesmit kvad­rātmetru liela, un tajā bija izvietoti tur­pat piecdesmit galdiņu, tāpēc apmeklē­tāji jutās saspiesti ka melnās olīvas bundžā. Karstums likās neciešams, un gaiss - biezs no dūmiem un saldas, me­žonīgas sviedru smaržas, ko izgaroja div­simt nēģeru ķermeņu. Apkārt valdīja ap­dullinošs troksnis - balsu murdoņa sa­jaucās ar kliedzieniem un spalgu ķiķinā­šanu.

- Svētais Jēzus, skat, kas šite…

- Kur tu bij' pazuduse, mīlulīt…

- Ku…

- Nāēu…

- Liekas mierā … liekas mierā, es tev sacīj'…

Noskanēja pļauka.

Kur Džī-Džī? Nāēu, Džī-Džī. Sac sa­vējo izrīkošanos…

Laiku pa laikam kāds izlauzās līdz de­ju grīdai un uzsāka mežonīgu solo džai- vu. Draugi ritmā sita plaukstas. Gaisā uzsitās svilpienu un spiedzienu vilnis. Ja dejoja meitene, skanēja kliedzieni: "Strip­tīzu, striptīzu, striptīzu!" "Kļūst karsti, mazā!" "Krati tos, krati tos!" Beidzot pa­rādījās konferansjē un, skanot nožēlas pilniem vaidiem un protesta kliedzie­niem, atbrīvoja deju grīdu.

Bondam uz pieres izspiedās sviedru lā­ses. Leiters paliecās uz priekšu un sa­žņaudza rokas.

- Trīs izejas. Galvenā, kalpotāju mums aiz muguras un vēl viena aiz orķestra.

Džeimss pamāja. Šobrīd tas nelikās svarīgi. Leiteram apkārt redzamais nebija nekas jauns, bet Bondam tā bija iespēja tuvumā aplūkot ļaudis, ar kuriem misters Bigs darbojās gluži kā ar māla pikām. Pa­teicoties šim vakaram, atdzīvojās Londonā un Ņujorkā lasītie dosjē. Pat ja misters Bigs neparādīsies, kaut kas svarigs tomēr būs paveikts. 007 iedzēra lielu malku vis­kija. Atskanēja aplausu vētra. Konferan­sjē, gara auguma nēģeris nevainojamā frakā ar sarkanu neļķi pogcaurumā, iznā­ca deju laukumā un pacēla rokas. Viņu apspīdēja viens vienīgs balts prožektora stars, bet pārējā telpa grima tumsā.

Iestājās klusums.

- Draugi, - paziņoja konferansjē, no- zibsnīdams baltus un zelta zobus. - Bei­dzot būs tas, ko jūs gaidāt.

Atskanēja apdullinoši aplausi.

Viņš pagriezās un pamāja ar roku.

Iemirdzējās vēl viens gaismas stars.

- Džungļu Džapets un bungas!

Aplausu vētra, kliedzieni, svilpieni.

Četri smaidoši nēģeri - visi vāji un

stiegraini, ģērbušies ugunīgi sarkanos kreklos un baltās biksēs - jāteniski sēdē­ja uz konusveidīgām dažāda izmēra mu­cām ar jēlādas membrānām. Viens 110 vi­ņiem negaidot pacēlās un izstiepa rokas preti skatītājiem.

- Vudu bundzinieki no Haiti, - čukstē­ja Leiters.

Iestājās klusums. Ar pirkstu galiem nēģeri uzsāka lēnu, mainīgu, rumbai lī­dzīgu ritmu.

- Un tagad, draugi, - paziņoja konfe­ransjē, turpinādams lūkoties uz bundzi­niekiem, - Džī-Džī… - viņš ieturēja pau­zi, - SUMATRA.

Pēdējais vārds izskanēja kā kliedziens. Konferansjē sāka aplaudēt. Telpā valdīja apdullinošs troksnis un neprātīgi aplau­si. Durvis aiz bundziniekiem atsprāga vaļā, un divi milzīgi nēģeri ar zeltītiem gurnautiem ieskrēja zālē, nesdami slai­du, melnās strausa spalvās ietinušos sievieti, kuras seju sedza melna maska.

Vīrieši nolika dejotāju zāles vidū un ze­mu paklanījās. Sieviete pagāja divus so­ļus uz priekšu. Prožektoru gaismai dzies­tot, abi nēģeri saplūda ar ēnām un nozu­da tumsā.

Ari konferansjē vairs nebija redzams. Telpā iestājās pilnīgs klusums, kurā ap­slapēti dunēja bungas.

Meitene pieskārās kaklam, un melno spalvu apmetnis nozuda, pārvēršoties pie­cas pēdas platā melnā vēdeklī, kuru viņa lēni aizslidināja sev aiz muguras, līdz tas atgādināja pāva asti. Dejotāja bija gandrīz kaila, viņas augumu piesedza vienīgi mel­nu mežģīņu biksīšu trīsstūris un melnas, vizuļojošas zvaigznes uz krūšu galiem, bet seju - smalka, melna maska. Slaidais un tvirtais bronzas krāsas ķermenis, viegli ie­eļļots, mirdzēja baltajā gaismā.

Skatītāji aizturēja elpu. Bungas pama­zām kāpināja tempu, bet basa bungas si­ta cilvēka sirds ritmu.

Meitenes kailais vēders sāka lēnām vibrēt vienā takti ar bungām. Viņa aizse­dzās ar melno spalvu vēdekli, tad atkal aizslidināja to aiz muguras, un gurni šū­pojās basa bungu ritmā. Ķermeņa augš­daļa šķita sastingusi. Vēlreiz uzvirpuļoja melnās spalvas, un nu it kā atdzīvojās arī pēdas un pleci. Bungas dunēja ska­ļāk. Likās, katra ķermeņa daļa kustas ci­ta ritmā. Viņas lūpas viegli pavērās. Nā­sis iepletās. Acis kaisli spīdēja caur bril­jantiem rotātajiem maskas šķēlumiem. Tā bija seksuāla, lapsas purniņam līdzī­ga seja - chienne[10] bija vienīgais vārds, kuru Bonds spēja iedomāties.

Bungu skaņas savijās sarežģītos rit­mos. Meitene nometa lielo, melno vēdekli un pacēla rokas virs galvas. Viss ķerme­nis sāka vibrēt. Viņas vēders kustējās āt­rāk. Pa labi un pa kreisi. Uz priekšu un atpakaļ. Gurni veidoja lielus apļus. Pēk­šņi dejotāja norāva zvaigzni no labās krūts un iemeta to skatītājos. Zālē atska­nēja dobja rūkoņa, kas drīz vien apklusa. Viņa norāva otru zvaigzni. Atkal rūkoņa, un atkal klusums. Bungas sāka mežonī­gi dārdēt. Bundzinieku ķermeņi pārklā­jās sviedriem, un viņu rokas kā pelēkas flaneļa lupatas plivinājās pāri bālajām bungu membrānām, acis izspiedās un raudzījās tālumā, bet galvas viegli no­liecās uz vienu pusi, it kā viņi uzmanīgi klausītos. Likās, bundzinieki neredz mei­teni. Skatītāji smagi elsoja, viņu izvelbtās acis valgi mirdzēja.

Dejotājas augumu klāja sviedri, krūtis un vēders mirdzēja. Ķermenis sāka krampjaini raustīties, mute pavērās, un viņa klusi iekliedzās. Rokas noslīga gar sāniem. Pēkšņi meitene norāva mežģīņu strēmeli un iesvieda to publikā. Nu viņu sedza tikai melnas stringa biksītes. Bun­gu skaņas izvērtās seksuālu ritmu vie­suļvētrā. Dejotāja vēlreiz klusi iekliedzās un, atspiedusies uz plaukstām, pieplaka grīdai un atkal izslējās, augšup un lejup. Ātrāk un ātrāk. Bonds dzirdēja, ka pub­lika elš un rukšķ kā sivēni pie siles. Viņš juta savas rokas cieši satveram un bur­zām galdautu. Mute bija izkaltusi.

Publika sāka kliegt: - Nu, Džī-Džī! Velc to nost, mazā! Nu, uz priekšu! Grozi dibenu, mazulīt, grozi!

Sieviete sabruka uz ceļiem un, kamēr ritms kļuva arvien lēnāks, konvulsīvi raustījās, izdvesdama neskaidras skaņas.

Bungu rīboņa pārvērtās klusā dunoņā. Skatītāji spalgi kliedza. No visām malām skanēja rupjības un nepiedienīgi izsau­cieni.

Zālē iznāca konferansjē, un gaismas stars pievērsās viņam.

- Labi, tauta, labi. - Arī viņam uz zoda bija izspiedušies sviedri. Vīrs pastiepa augšup rokas, it kā padotos.

- Džī-Džī PIEKRĪT!

Zāle sajūsmā iegaudojās. Nu tie gribē­ja redzēt viņu kailu.

- Velc vis' nost, Džī-Džī! Parād' sevi, mazā! Nu, nu!

Bungas klusi un saraustīti dunēja.

- Bet, mani draugi, - kliedza konfe­ransjē, - tas notiks, kad nodzisīs gaisma!

Zālē atskanēja vilšanās pilna murdo­ņa, un telpa iegrima tumsā.

"Vecs triks," nodomāja Bonds.

Pēkšņi visi viņa jutekli saspringa.

Kaucošais pūlis mirklī pazuda, Bonds sajuta uz sejas auksta vēja pūsmu un saprata, ka gāžas lejup.

- Hei, - kliedza Leiters. Viņa balss ska­nēja tuvu, taču dobji kā no dziļas alas.

"Dievs žēlīgais!" nodomāja Bonds.

Virs galvas kaut kas ar blīkšķi aizcir­tās. Viņš izstiepa roku sev aiz muguras un sataustīja garām slīdošu sienu.

- Gaismu, - atskanēja mierīga balss.

Šajā brīdī kāds cieši satvēra abas Bon­da rokas un piespieda viņu pie krēsla at­zveltnes.

Pretī, joprojām pie tā paša galda, sēdē­ja Leiters, kuru aiz elkoņiem bija sagrā­bis milzu nēģeris. Viņi atradās niecīgā kvadrātveida kamerā. Turpat stāvēja vēl divi melnādainie ar ieročiem.

Hidrauliskais kravas lifts izdvesa šņā­cošu skaņu, un galds mīksti nolaidās uz grīdas. Bonds palūkojās augšup. Tikai dažas pēdas virs galvas rēgojās plata lū­kas aizdare. Caur to neplūda ne visma­zākā skaņa.

Viens no nēģeriem plati pasmaidīja.

- Mierīgi, zēni! Kā brauciens, vai patīk?

Leiteram paspruka rupjas lamas.

Bonds atslābinājās un gaidīja.

- Kurš nojums ir anglis? - jautāja tas pats vīrs. Likās, viņš te ir galvenais. Pis­tole. ko melnādainais bija pavērsis pret Bondu, izskatījās visai savdabīga. Starp vīra melnajiem pirkstiem uz spala mirdzēja perlamutrs, bet uz garā astoņ- stūru stobra bija iegavēti ornamenti.

- Mans domā, ka šitas, - noteica nēģe­ris, kas turēja Bonda roku. - Šamajam ir rēta.

Nēģera tvēriens bija briesmīgs. Bon­dam likās, ka viņa elkoņi ir iespiesti dzelzs žņaugos, un rokas pamazām saka tirpt.

Virs ar īpatnējo ieroci panāca uz priekšu un iegrūda stobru Bondam tieši vēderā. Gailis bija uzvilkts.

- No tāda attāluma tu laikam gan ga­ram neaizšausi, - piezīmēja 007.

- Mut' ciet! - uzsauca melnādainais vīrs. Veikli un profesionāli viņš pārmek­lēja Bondu - kājas, gurnus, muguru, sā­nus -, atrada beretu un pasniedza to ot­ram nēģerim.

- Sitamo atdod šefam, Tī-Hī, - viņš tei­ca. - Ved to angli augšā. Otris paliks te­pat.

- Ja-a, - atsaucās Tī-Hī. Tas bija resn­vēderains nēģeris šokolādes krāsas krek­lā un bāli violetās biksēs.

Bonds tika uzrauts stāvus. Ar vienu pēdu viņš aizķēra galda kāju un spēcīgi parāva to uz savu pusi. Trauki un sud­rablietas nošķindēja uz grīdas. Acumirkli arī Leiters, nepiecēlies no krēsla, spēra savam apsargam. Atskanēja abus gūs­tekņus uzmundrinošs būkšķis, viņa pa­pēdim trāpot pa sarga sānu. Bonds mē­ģināja darīt to pašu, taču kļūdījās. Mirkli valdīja juceklis, tomēr melnādaino vīru tvēriens neatslāba. Viens no nēģeriem viegli kā bērnu pacēla Leiteru, nostādīja ar seju pret sienu un spēcīgi pagrūda, gandrīz sašķaidot viņa degunu. Kad sargs pagrieza Fēliksu pret pārējiem, Bonds ieraudzīja pa drauga lūpām plūs­tam asinis.

Divi ieroči atkal tika pavērsti pret abiem gūstekņiem. Viņiem vajadzēja tikai mirkli, lai atgūtos no šoka, ko bija izrai­sījusi pēkšņā sagūstīšana un neveiksmī­gais mēģinājums atbrīvoties.

- Atslābst nu, - noteica melnādainais, kas deva pavēles. - Ved to angli prom, - viņš vērsās pie Bonda sarga. - Misters Bigs gaidīt. - Tad pagriezās pret Leiteru. - La- bak atvadies no savējā draudziņa. Diezin vai jūsējie vēl kādreiz redzēsies.

Bonds uzsmaidīja Leiteram.

- Labi gan, ka pieteicām policijai ieras­ties te pulksten divos. Tiksimies augšā.

Ari Leiters smaidīja. Viņa zobi bija sar­kani no asinīm.

- Komisārs priecāsies redzēt šo kom­pāniju. Tiksimies.

- Muļķības, - pārliecināti noteica nēģe­ris. - Kiīstās!

Sargs pagrieza gūstekni ar seju pret sienu. Tajā atvērās durvis uz garu gaite­ni. Vīrs, vārdā Tī-Hī, pagrūda Bondu uz priekšu.

Dūnās aiz viņiem aizcirtās.