Dzīvo un ļauj mirt citiem

X nodala "SUDRABA FANTOMS"

"Acis" Bondu pazaudēja mirklī, kad viņš, saslējis jaunā lietusmēteļa apkakli līdz pat ausīm, izgāja no "Santredžisas" aptiekas, kas atradās uz 55. ielas un bija savienota ar viesnīcas iekštelpām.

Mirkli pastāvējis pie ieejas, Džeimss pēkšņi ar ievainotās rokas īkšķi atrāva garāmbraucoša taksometra durvis, uz­svieda uz sēdekļa savu ceļasomu un strauji ielēca automašīnā. Taksometrs (raucās uz priekšu. Nēģeris, kurš vāca ziedojumus melnādainajiem Korejas kara veterāniem, un viņa draudziņš, kas urķe- jas noplukuša automobiļa motorā, neko nepamanīja un palika novērošanas vie­las, līdz garām pabrauca auto, kas, no- skandējis divus īsus un vienu garu sig­nālu, atsauca visus no posteņiem.

Tomēr Bonds tika pamanīts, liklidz iz­kāpa no taksometra pie Pensilvānijas stacijas. Dīkdienīgs nēģeris ar pītu grozu rokā tūlīt pat iegāja telefona kabīnē. Pulkstenis rādīja piecpadsmit minūtes pāri desmitiem.

Līdz vilciena atiešanai bija palicis nie­ka stundas ceturksnis, tomēr pa šo laiku viens no restorānvagona viesmīļiem pēkšņi saslima, un vietā nāca cilvēks, kurš pa telefonu bija saņēmis smalkus norādījumus. Šefpavārs nojauta ko nelā­gu, taču, kad jaunais viesmīlis iečukstēja viņam ausi pāris vārdu, virs, acis pār­griezis, satvēra kaklā pakārto amuletu un nolēma neiejaukties.

Ātrā soli šķērsojis stikloto uzgaidāmo telpu, Bonds kāpa lejā uz 14. peronu. Tur, pazemes stacijas dūmakas ieskauts, izstiepis mirdzošos, sudrabainos vago­nus celurtdaļjudzes garumā, stāvēja viņa vilciens. Kailās elektriskās spuldzes iz­gaismoja mirdzošās zelta un purpura joslas uz lokomotīves sāniem. Nevainoja­mi spodrā kabīnē mašīnists un viņa pa­līgs vēlreiz pārbaudīja ampērmetra un gaisa spiediena skalu rādītājus.

Milzīgo dzelzsbetona alu pildīja dziļš klusums, un katram vārdam sekoja at­balss.

Pasažieru nebija daudz. Lielākā daļa iekāps Ņūarkā, Filadelfijā, Baltimorā un Vašingtonā. Bonds nogāja simt jardu, [13] līdz sasniedza 245. vagonu. Tas atradās gandrīz pašā vilciena astē. Guļamvagona pavadonis stāvēja pie durvīm. Viņa acis sedza brilles, melnā seja likās garlaikota, taču draudzīga. Zem vagona logiem vidē­ja plats, brūni zeltīts uzraksts "Ričmon- da, Fredriksburga un Potomaka" un mazliet zemāk guļamvagona nosau­kums - "Bellesylvania". Gar durvīm aug­šup vijās tievas tvaika strūkliņas, kas iz­plūda no apkures sistēmas.

- II kupeja, - teica Bonds.

- Misters Braiss, ser? Mjā. Misis Brai- sa tikko ieradās. Tieši pirms jumsim.

Bonds iekāpa vagona un pa olīvzaļas krāsas gaiteni devās uz priekšu. Grīdu sedza biezs paklājs, un apkārt jautās amerikāņu dzelzceļam raksturīgā cigāru dūmu smaka. Pie sienas karājās zīmīte: "Jums nepieciešams otrs spilvens? Lai saņemtu papildu ērtības, izsauciet: savu pavadoni. Viņa vārds ir" - tālāk bija pie­sprausta vizītkarte - "Semjuels D. Bokl vins."

H kupeja atradās gandrīz pašā vagona vidū. E kupejā sēdēja cienījama izskata amerikāņu pāris, bet pārējās stāvēja tuk­šas. H kupejas durvis bija aizslēgtas. Bonds pieklauvēja

- Kas tur ir? - jautāja bažīga meitenes balss.

-Tas esmu es, - atsaucās Bonds.

Durvis atvērās. Džeimss iegāja un, no­licis somu, pagrieza atslēgu.

Jaunā sieviete bija ģērbusies melnā, vienkāršā kostīmā. Plats tilla plīvurs slī­ga pāri mazās, melnās salmu cepures malai. Viena cimdotā roka skara kaklu, un cauri plīvuram Bonds redzēja, ka meitenes seja ir bāla un acis bailēs plati ieplestas. Solitēra līdzinājās francūzietei un bija ļoti skaista.

- Paldies Dievam, - viņa izdvesa.

Bonds pārlaida ašu skatienu telpai, at­vēra tualetes istabas durvis un pārlieci­nājās, ka tur neviena nav.

Balss uz perona sauca: "Iekāpt!" No- šķindēja metāla kāpnītes, kuras pavado­nis ievilka vagonā, durvis aizvērās, un vilciens lēnām devās uz priekšu.

Riteņi noklaudzēja uz pārmijām, un "Sudraba fantoms" pamazām uzņēma āt­rumu. Uz ļaunu vai uz labu, bet viņi bija devušies ceļā.

- Kur jūs vēlētos sēdēt? - jautāja Džeimss.

- Man vienalga, - satraukti atteica meitene. - Izvēlieties jūs.

Paraustījis plecus, Bonds apsēdās ar seju braukšanas virzienā. Viņam patika skatīties uz priekšu.

Meitene nervozi apsēdās pretī. Vilciens vēl joprojām brauca cauri tunelim, kas veda ārā no pilsētas.

Jaunā sieviete noņēma cepuri un noli­ka to blakus uz sēdekļa. Izņēmusi mat­adatas, viņa papurināja galvu, un biezās, melnās cirtas apņēma plecus. Zem acīm vīdēja zili loki, un Bonds nosprieda, ka arī Solitēra pagājušo nakti ir pavadījusi nomodā.

Starp viņiem atradās galds. Pēkšņi Soli tēra pasniedzās pēc Džeimsa rokas un pielika to pie lūpām. Bonds, saraucis pie­ri, mēģināja atvilkt plaukstu, taču kādu brīdi viņai izdevās to paturēt savās rokās.

Meitenes lielās, zilās acis atklāti lūko­jās Bonda sejā.

Paldies, - viņa sacīja. - Paldies, ka uzticējāties man. Tas jums nenācās vieg­li. - Atlaidusi aģenta roku. viņa atslīga krēslā.

- Priecājos, ka to izdarīju, - ne pārāk pārliecinoši atteica Bonds.

Prāts mēģināja pretoties sievietes val­dzinājumam. Aģents sameklēja kabatā cigaretes un šķiltavas. "Chesterfield" pa­ciņa bija gluži jauna, un viņš centās ar labo roku noņemt celofānu.

Meitene pasniedzās un izņēma paciņu Bondam no rokām. Atvērusi to, viņa iz­vilka cigareti, aizdedzināja un pasniedza Džeimsam. Bonds viegli pasmaidīja, kad, ievelkot dūmu, sajuta uz filtra meitenes lūpu krāsas garšu.

- Es izsmēķēju trīs paciņas dienā, - viņš sacīja. - Jūs būsiet pamatīgi nodarbinā­ta.

- Es tikai palīdzēšu tikt galā ar jau­nām paciņām, - atteica Solitēra. - Nebai­dieties, es neuzplīšos jums visu ceļu lidz San k t pēterburgai.

Bonds piemiedza acis, un smaids tajās izdzisa.

- Jūs taču nedomājat, ka noticēju braucienam uz Vašingtonu, - Solitēra teica. - Šorīt jūs nebijāt sevišķi veikls melis. Lai nu kā, misters Bigs domā, ka esat ceļā uz Floridu. Dzirdēju, kā viņš li­ka saviem ļaudīm jūs novērot. Viņš loti ilgi runāja ar vīru, ko sauc par Laupītā­ju. Teica, lai uzmanot Tampas lidostu un vilcienus. Varbūt mums vajadzētu izkāpt ātrāk - Tarponspringsā vai kādā no ma­zajam piekrastes stacijām. Vai kāds re­dzēja jūs iekāpjam vilcienā?

- Nē, par to esmu drošs, - atbildēja Bonds, un viņa sejas vaibsti atkal atslā­ba. - Un kā ar jums? Vai neradās grūtī­bas?

- Šodien bija paredzēta dziedāšanas stunda. Lielais virs mēģina mani padarīt par estrādes zvaigzni. Grib, lai es dziedu "Kaulu dārzā". Viens no mistera Biga vī­riem kā parasti aizveda mani pie skolotā­ja, bet pusdienas laikā viņam jāatbrauc pakal. Vīrs nejutās pārsteigts, ka nodar­bība sākas tik agri. Es bieži vien brokas­toju pie skolotāja, lai tiktu prom no mis­tera Biga, kurš vēlas, lai es visas maltītes ieturu kopā ar viņu. - Solitēra palūkojās pulkstenī. Bonds ciniski atzīmēja, ka tas ir loti dārgs pulkstenis - briljanti un pla­tīns.

- Vēl stundu neviens mani nemeklēs. Es pagaidīju, kamēr mašīna ir prom, un steidzos zvanīt jums. Pēc tam ar takso­metru aizbraucu uz centru un sīkpreēu veikaliņā nopirku zobu birstīti 1111 dažus citus sīkumus. Neka cita man nav, izņe­mot dārglietas un iekrāto naudu. Kādi pieci tūkstoši dolāru. Tā ka nebūšu jums finansiāla nasta, - viņa pasmaidīja. - Es zināju, ka pienāks diena, kad man ra­dīsies izdevība. - Solitēra ar roku pamāja uz loga pusi. - Jūs dāvājāt man jaunu dzīvi. Gandrīz gadu biju ieslodzīta kopā ar misteru Bigu un viņa gangsteriem. Paš­reiz jūtos kā paradīzē nonākusi.

Vilciens joņoja garām nekoptām, ne­auglīgām zemēm un purviem. Ainava nelikās sevišķi pievilcīga. Bondam tā at­gādināja pirmskara skatus, kurus viņš bija vērojis pa Transsibīrijas ekspreša lo­gu. Vienigi šoreiz gar acīm ik pa brīdim aizslīdēja milzīgi, vientuli afišu dēļi ar jaunāko Brodvejas izrāžu reklāmām un specializētas metāllūžņu un vecu auto­mašīnu izgāztuves.

- Ceru, ka varēšu jums piedāvāt ko la­bāku par šo, - Bonds smaidot sacīja. - Ta­ču nesakiet paldies! Tagad mēs esam no­rēķinājušies. Pagājušajā naktī jūs man izglābāt dzīvību. Tas ir, - viņš piebilda, ziņkārīgi paskatījies meitenē, - ja vien jums tiešām piemīt pārdabiskas spējcis.

Jā, - viņa atbildēja, - piemīt. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Es bieži vien spēju saskatīt, kas notiks ar citiem cilvēkiem. Nedaudz izpušķojot, to nebija grūti pār­vērst par izklaidi, lai Haiti nopelnītu izti­ku. Turienes ļaudis ir māņticības un Vu- du kulta apmāti un nemaz nešaubījās, ka esmu ragana. Bet zvēru, kad ierau­dzīju jūs tajā istabā, zināju, ka esat sū­tīts, lai mani glābtu. Es, - meitene pietvī­ka, - redzēju daudz ko.

- Ko t ieši?

Ak, es nezinu, - Solitēra apmulsa. Meitenes acis nemierīgi klejoja pa telpu, ka meklēdamas, kur pieķerties.

- Vienkārši daudz ko. Neko konkrētu. Taču būs grūti, - viņa piebilda nu jau pavisam nopietni, - un bīstami. Mums abiem. - Solitēra ieturēja pauzi. Vai jūs par mums parūpēsieties?

- Darīšu visu, kas būs manos spēkos. - at bildēja Bonds. - Bet tagad vajadzētu ne­daudz nosnausties. Kaut ko iedzersim un apēdīsim pāris sviestmaizes, pēc tam teik­sim, lai pavadonis sakārto gultas. Nevajag mulst, - viņš piebilda, redzot, ka meitene novēršas. - Mēs kopā iekuļamies šajā ķezā, un nu divdesmit četras stundas diennaktī mums nāksies pavadīt vienā guļamistabā, tāpēc nevajag kļūt pārlieku sīkumainiem. Jūs taču esat misis Braisa, - aģents plati pasmaidīja. - un tā jums ari jāizturas. Vis­maz, kamēr tiksim galā, - viņš piebilda.

Meitene iesmējās. Neko neteikusi, viņa nospieda zvana pogu, kas atradās zem loga.

Kopā ar apkalpotāju ienāca ari guļam­vagona pavadonis. Bonds pasūtīja uzko­das. labi izturētu "Old Grandad" burbo- nu un bezkofelna kafiju "Sanka".

Man jāiekasē maksa par vēl vienu braucēju, Braisa kungs, - teica pavadonis.

Protams, - atbildēja Bonds. Solitēra pastiepās pēc rokassomiņas.

- Viss kārtībā, dārgā, - iebilda Bonds, iz­ņemdams no kabatas naudas maku. - Vai aizmirsi, ka atdevi man savu naudu, pirms atstājām māju?

Domāju, ka lēdijai vajadzēs daudz naudas vasaras drēbēm, - noteica pava­donis. - Veikali Sanpetā ir ārkārtīgi dār­gi. Un tur ir arī briesmīgi karsts. Vai jūs kādreiz esat bijuši Floridā?

- Mēs braucam turp katru gadu, - at­trauca Bonds.

- Ceru, ka ceļojums būs patīkams, - sa­cīja pavadonis.

Kad durvis aizvērās, Solitēra jūsmīgi iesmējās.

- Nedomājiet, ka jums izdevās mani samulsināt, - viņa sacīja un koķeti pie­bilda. - Ja nebūsi pietiekami gādīgs, es kļūšu patiesi neciešama. Taču vispirms es došos turp, - viņa pamāja uz dūnām, kas atradās Bondam aiz muguras. - Es noteikti izskatos briesmīgi.

- Ej vien, dārgā, - ari Džeimss iesmē­jās, un meitene nozuda tualetes telpā.

Bonds pagriezās pret logu un vēroja glītos koka namiņus, kas, tuvojoties Trentonai, slīdēja garām. Džeimsam pati­ka vilcieni, un viņš domās izbaudīja turpmāko braucienu.

Vilciens samazināja ātrumu. Viņi lēni paslīdēja garam vairākiem rezerves ce­ļiem, uz kuriem blīvējās tukši vagoni. Uz to sāniem greznojās teju vai visu štatu un pazīstamāko transporta firmu nosau­kumi, stāstīdami par Amerikas dzelzceļa romantisko būtību.

■ Britu dzelzceļš…" nodomāja Bonds un nopūties atgriezās tagadnē.

Lai nu kā, aģents 007 nolēma sadarbo­ties ar Solitēru vai, pareizāk sakot, aukst­asinīgi viņu izmantot. Vajadzēja saņemt atbildes uz daudziem jautājumiem, taču šis nebija īstais bridis, lai tos uzdotu. Viņš zināja vienīgi to. ka misteram Bi­gam ir dots pamatīgs trieciens un ka tas trāpījis visvārīgākajā vietā - bija ievaino­ta Lielā vīra iedomība.

Bonds nosprieda, ka būs jautri vilkt meiteni uz zoba, saņemot to pašu preti, un priecājās, ka viņi jau tikuši lidz draudzīgām attiecībām, pat vairāk - tās bija kļuvušas mazliet intīmas.

Vai misters Bigs teica patiesību? Vai tiešām meiteni nesaista vīrieši? Bonds par to šaubījās. Viņa likās atvērta mīles­tībai un kaislei. Džeimss bija pārlieci­nāts, ka pret viņu meitene nav noslēgta, un vēlējās, kaut Solitēra atkal būtu bla­kus. Gribējās vērot šo jauno būtni, saru­nāties ar viņu un pamazām atklāt tās būtību. Solitēra. Jauks vārds. Nav brī­nums, ka nevīžīgajos Portoprinsas nakts­klubos viņu tā iesaukuši. Pat atmaigusi, meitene likās atturīga un noslēpumaina. Bonds iztēlojās vientulīgu bērnību no­laistā plantācijā, par kuras kādreizējo turību liecina vairs tikai pussabrukusī dzīvojamā ēka. Lēnītēm visu pārmāc tro­pu auglība. Vecāki nomirst. īpašums tiek pārdots. Viena vai divu kalpotāju sabied­rība, tad divdomīga dzīve mēbelētās gal­vaspilsētas istabās. Skaistums, kas ir vi­ņas vienīgā vērtība, un cīņa ar šaubīgiem piedāvājumiem kļūt par "guvernanti", "kompanjoni", "sekretāri", patiesībā do­mājot labi maskētu prostitūciju. Pēc tam nedroši soļi nepazīstamajā izklaides pa­saulē. Mistikas apvītie priekšnesumi naktsklubos atgrūž no viņas cilvēkus un liek tiem baidīties no meitenes neticama­jām spējām. Un tad kādu vakaru pie gal­diņa apsēžas milzīgs vīrietis ar pelēku se­ju. Solījumi, ka viņš to aizvedīs uz Brod­veju. Cerība sākt jaunu dzīvi, iespēja aiz­bēgt no tveices, netīrumiem un vientulī­bas.

Bonds skarbi novērsās no loga. Iztēles aina, iespējams, bija pārlieku romantis­ka, taču ticama.

Viņš dzirdēja noskrapstam slēdzeni. Meitene, svaiga un līksma, apsēdās ie­pretī un uzmanīgi nopētīja ceļabiedru.

- Jūs domājāt par mani, - viņa teica. - Es to jutu. Neuztraucieties! Neka pārāk slik­ta manā dzīvē nav bijis. Kādu dienu es jums visu izstāstīšu. Kad mums būs vai- rak laika. Šobrīd es vēlos aizmirst pagāt­ni. Tikai pateikšu jums savu īsto vārdu. Mani satic Simona Latrella, taču jūs va­rat mani uzrunāt, kā vien vēlaties. Man ir divdesmit pieci gadi, un pašreiz es es­mu laimīga. Šī mazā kupeja ir jauka, ta­ču esmu izsalkusi un miegaina. Kuru guļvietu jūs ņemsiet?

Bonds pasmaidīja, izdzirdīs šo jautāju­mu. un pārdomāja atbildi.

- Tas gan nav visai galanti, - viņš iesā­ka, - bet es gribētu apakšējo. Būs dro­šāk, ja gulēšu tuvāk grīdai - katram gadī­jumam. Nevajag pārāk uztraukties, - viņš piebilda, redzot, ka meitene sarauc pie­ri, tomēr misteram Bigam, šķiet, ir visai garas rokas, īpaši melnādaino pasaulē. Un tas attiecas arī uz dzelzceļu. Jums nav iebildumu?

Protams, nē, - meitene atteica. - Es pati gribēju to ierosināt, lai jums ar sli­mo roku nevajadzētu rāpties augšā.

Beidzot lenčs bija klāt. To no restorān­vagona atnesa norūpējies melnādains viesmīlis. Likās, viņš ļoti vēlas ātrāk sa­ņemt naudu un steigties atpakaļ pie dar­ba.

Pēc maltītes Bonds piezvanīja vagona pavadonim. Ari tas likās nervozs un iz­vairījās skatīties uz aģentu, visu uzmanī­bu veltīdams gultu klāšanai. Telpā bija maz vietas, tādēļ viņa rosīšanās izskatī­jās visai smieklīga.

Beidzot šķita, ka pavadonis ir saņēmis drosmi.

- Varbūt misis Braisai labpatiktos uz­kavēties blakus kupejā, kamēr mans tiek galā ar gultu sataisīšanu, - viņš sa­cīja, skatīdamies garām Bondam. - Kai­miņ kupeja būs tukša līdz pašam Sant- petam. - Viņš izņēma atslēgu un, nesa­gaidījis atbildi, atslēdza starpdurvis, kas savienoja abas blakus esošās telpas.

Bonds deva Solitērai neuzkrītošu mā­jienu, un meitene to saprata pareizi - ie­slīdējusi blakus kupejā, viņa ātri aizbul­tēja tās ārdurvis. Nēģeris ar troksni aiz­cirta starpdurvis.

Džeimss brīdi klusēja, līdz atcerējās nēģera vārdu.

- Vai gribi man ko teikt, Boldvin? - viņš jautāja.

Pavadonis atviegloti pagriezās un ie­skatījās Džeimsam cieši acīs.

- Mja. mister Brais. Grib' gan. - Beidzot uzsācis, viņš turpināja runāt aizgūtnēm. - Manam to nevajadzēt jumsim sacīt, mis­ter Brais, bet šitajā ceļojumā ir daudzas problēmas. Un vilcienā jums ir naidnieks, mister Brais. Tā ja. Mans dzirdej' lietas, kuras manam nemaz arī nepatīk. Nevaru daudz pasacīt. Citādi pats ietikšu nepa­tikšanās. Bet jums labi jāpārdomā katrs solis. Tā ja, ser. Viena kompānija grib jūs pielikt pie sienas, mister Brais. Labāk pa­ņemiet šiten to. - Pavadonis izvilka no ka­batas divus koka ķīļus.

- Iebāžat zem durīm, - viņš pamācī­ja. - Neko citu nevar izdarīt. Citādi ma­nam pārgriezīs rīkli. Taēu mans negrib, ka tā izdarās ar pasažieriem. To ne, ser.

Bonds paņēma ķīļus.

- Bet…

Vairāk mans nevar jumsim palīdzēt, ser, - noteikti sacīja pavadonis, satver­dams durvju rokturi. - Ja jūs šovakar piezvanīs, mans aizies pakaļ un atnesīs vakariņas. Nevienu citu istabā nelaižat.

Viņa roka satvēra Bonda sniegto div­desmit dolāru banknoti un, saburzījusi to. veikli iebāza kabatā.

Mans darīs visu, ko varēs, ser, - Bold vins sacīja. - Taču, ja mans nebūs pie­sardzīgs, šie manējo piebeigs. Tā gan.

Bonds mirkli pārdomāja, tad atvēra durvis uz blakus kupeju. Solitēra lasīja.

Tas prasīja krietnu laiciņu, - viņš sa­cīja. - bet nu viss ir kārtībā. Tas vīrs gri­bēja man izstāstīt savu dzīvesstāstu. Es iziešu, kamēr jūs iekārtosieties. Pasau­ciet, kad esat gatava.

Viņš apsēdās līdzās durvīm, vieta, ku­ru tikko bija atstājusi Solitēra, un vēroja drūmās Filadelfijas piepilsētas, kas ka ubadzes rādīja savas brūces lepnajam vilcienam.

Nav jēgas pirms laika biedēt meiteni. Taču jaunie draudi parādījās ātrāk, nekā 007 bija gaidījis, un, ja vērotājs vilcienā atklās meitenes identitāti, Solitēra būs tikpat lielās briesmās kā viņš pats.

Viņa sauca, un Bonds gāja iekšā.

Istabiņa grima tumsā, kuru kliedēja vienīgi naktslampiņas gaisma pie meite­nes guļvietas.

- Saldus sapņus, - Solitēra novēlēja.

Bonds novilka žaketi. Pēc tam klusī­tēm pabāza zem durvīm ķīļus, uzmanīgi apgūlās ērtajā gultā un, vairs nedomā­dams par nākotni, iegrima dziļā miegā. Vilciena līganā šūpošanās viņu maigi ie­aijāja.

Dažus vagonus tālāk tukšā restorānva­gonā melnādains viesmīlis, gaidīdams desmit minūšu ilgo apstāšanos Filadelfi­jā, vēlreiz pārlasīja, ko bija uzrakstījis uz piezīmju papīra lapas.