Dzīvo un ļauj mirt citiem

XIII nodala PELIKĀNA NĀVE

Solitēra piecēlās.

- Man mazliet jāsaved sevi kārtībā, - vi­ņa sacīja. - Domāju, jums abiem ir daudz ko pārrunāt.

- Un kā vēl! - iesaucās Leiters, pielēk- dams kājās. - Es nu gan esmu labais! Droši vien esat pārguruši līdz nāvei. Jums būs labāk iekārtoiies Bonda ista­bā. bet viņš var saklāt sev gultu manējā.

Solitēra kopā ar Leiteru izgāja no nelie­lās dzīvojamās istabas, un Bonds dzirdē­ja, kā draugs viņai rāda telpu izvietoju­mu.

Pēc mirkļa Leiters atgriezās ar pudeli "Haig&Haig" un ledu.

- Pavisam esmu aizmirsis labās manie­res, - viņš bilda, pildīdams dzērienu gla­zēs. - Mums abiem tagad derētu krietni iedzert. Blakus vannasistabai ir neliels pieliekamais. Es piekrāvu to pilnu ar vi­su nepieciešamo!

Leiters iešļāca glāzēs nedaudz sodas ūdens, un abi vīrieši iedzēra pa prāvam malkam.

- Ķersimies pie detaļām, - noteica Bonds, atzveldamies krēslā. - Velnišķīgi labi padarīts darbiņš.

- Kā tad, - piekrita Leiters, - ja neskai­ta līķu trūkumu.

Viņš uzcēla kājas uz galda un aizdedzi­nāja cigareti.

- "Fantoms" izbrauca no Džeksonviļas ap pieciem no rīta, - viņš iesāka, - un ie- radās Valdo ap sešiem. Tieši pēc tam, kad tas atstāja Valdo, - un tālāk es mi­nu - mistera Biga aģents iegāja kupejā, kas atradās blakus jūsējai, un iekāra lo­gā dvieli, kas nozīmēja, ka "īstais logs at­rodas pa labi no ši dvieļa".

- Starp Valdo un Okalu ir prāvs taisnu sliežu gabals, - turpināja Leiters. - Tas ved cauri mežiem un purvainām vietām. Paralēli iet automaģistrāle. Apmēram divdesmit minūtes pēc Valdo zem loko­motīves - bums! - atskan brīdinājuma sprādziens. Vadītājs samazina ātrumu. Bums! Un vēl viens bums! Trīs reizes pēc kārtas. Avārijas stāvoklis! Ir jāapstājas! Vadītājs aptur vilcienu, domādams, kas, ellē, noticis. Priekšā taisns sliežu ceļš. Tāluma mirgo zaļā gaisma. Tuvumā ne­vienas dzīvas dvēseles. Pulkstenis ir ap­mēram piecpadsmit minūtes pāri sešiem, un tikko aust gaisma. Parādās vecs, sa­grabējis limuzīns…

Bonds sarauca uzacis.

- Mašīna ir zagta, - paskaidroja Leiters un turpināja. - Tā ir pelēka, varētu būt, piemēram, buiks. Auto ar izslēgtām ugu­nim apstājas uz automaģistrāles iepretī vilciena vidum, no tās izkāpj trīs vīri. Droši vien - nēģeri. Viņi lēnām iet pa zāli starp ceļu un sliedēm. Divi malējie stiepj burvīgus automātus. Arī vidējais vīrs nes kaut ko rokās. Tad viņi apstājas pie 245. vagona. Viri ar ložmetējiem nolaiž dubul tu kārtu pa kupejas logu. Trešais iemet granātu, un visi tris drāžas atpakaļ uz mašīnu. Tas neprasa daudz laika.

Tiklīdz viņi tiek līdz mašīnai - bu- bumm! Frikasē no H kupejas. Jādomā, frikasē arī no mistera un misis Braisiem. Patiesibā frikasē no tava Boldvina, kurš izmetās gaitenī, tiklīdz ieraudzīja tuvoja­mies savam vagonam vīriešus. Citu cie­tušo nav, vienīgi šoks un histērija visā vilcienā. Automašīna aizbrauc. Iestājas klusums, kuru pāršķeļ kliedzieni un kri­tienu būkšķi. Cilvēki skraidelē šurpu turpu. Vilciens, cik ātri vien iespējams, dodas uz Okalu. Tur 245. vagons tiek at­kabināts. Ceļu var turpināt pēc trim stundām.

Otrā aina. Leiters sēž kotedžā, cerē­dams, ka nekad dzīvē nav pateicis nevie­na nelaipna vārda savam draugam Džeimsam Bondam, un domādams, kā Hūvers uzņems ziņu, ko Leitera kungs viņam šovakar pasniegs vakariņās. Tas ari viss, ļautiņi.

Bonds sāka smieties.

- Veikli nostrādāts! - viņš iesaucās. - Es­mu pārliecināts, ka viņiem visiem ir brī­nišķīgs alibi. Kas par varenu vīru! Izska­tās. ka misteram Bigam ir visai garas ro­kas un nekādas pietātes pret demokrā­tiju, cilvēktiesībām un visu pārējo. Prie­cājos, ka misters Bigs nedzīvo pie mums Anglijā. Viņš nebūtu visai augstās do­mās par mūsu miermīlīgo policiju. Un tā, - 007 rezumēja, - līdz šim man izde­vās apvest viņu ap stūri, bet, nu, liekas, sāk kļūt par karstu.

- Jā, - domīgi novilka Leiters. - Pirms tu ieradies Amerikā, mistera Biga kļūdas varēja saskaitīt uz vienas rokas pirk­stiem. Nu viņš ir pieļāvis trīs pēc kārtas. Lielajam vīram tas nepatiks. Mums tam melnajam jāsadod suta, pirms viņš pa­gūst attapties, un tad jālaižas lapās. Klausies, kas man padomā. Nav šaubu, ka Štatos zelts nonāk tieši no šejienes.

Mēs vairākkārt esam pārbaudījuši "Seca- tur", kad tā dodas no Jamaikas uz Sanktpēterburgu un pietauvojas pie tār­pu un ēsmu tirgotavas - "Robberus" vai kā nu to sauca.

- "Ourobouros", - izlaboja Bonds. - Mi­toloģijā tas nozīmē Milzīgais tārps. Labs nosaukums tārpu un zivju ēsmas tirgo­tavai. - Pēkšņi viņam galvā iešāvās kāda doma, un 007 uzsita dūri pa galda stikla virsmu.

- Fēlikss! Tu esi ģēnijs! "Ourobouros" - "Robberus". Tas ir mūsu Laupītājs [14] . Tu saproti? Mistera Biga cilvēks ir šeit. Tam jābūt viņam.

Leitera seja iestarojās.

- Lai slavēts Dievs, - viņš iesaucās. - Pro­tams, ka tas ir viņš. Grieķis, kuram it ka pieder šis iestādījums, cilvēks Tarpon- springsā, kas minēts ziņojumā, kuru mums Ņujorkā rādīja Binsvangers, ir ti­kai bandinieks. Iespējams, viņš nemaz nezina, kas te patiesībā notiek. Mums jā­medī grieķa saimnieks - Laupītājs. Pro­tams, mums vajadzīgs tieši viņš.

Leiters pielēca kājās.

- Nu, ko. laižam! Braucam apskatīt to vietiņu. Es jau gribēju to ierosināt, jo "Sēcatur" vienmēr pietauvojas viņu do­kos. Starp citu, šobrīd jahta atrodas Ku­bā, viņš piebilda, - Havannā. Aizgāja pirms nedēļas. Kad jahta ienāca līcī un kad devās prom, muitnieki to pamatīgi pārmeklēja. Saprotams, neko neatrada. Viņi bija iedomājušies, ka kaut kas nav kārtībā ar ķīli. Gandrīz to noplēsa un no­laida jahtu pa burbuli. Tai bija jāiepeld dokos, lai atkal varētu doties jūrā. Nekā! Neviena paša pavediena. Uz jahtas pavi­sam noteikti nebija nekādu zelta monē­tu. Lai nu kā, mēs dosimies turp un iz­pētīsim apkārtni. Paskatīsimies, vai ne­varam uzmest aci mūsu draugam Laupī­tājam. Man tikai jāparunā ar Orlando un Vašingtonu. Jāizstāsta viss, ko zinām. Viņiem steigšus jānotver mistera Biga puisis, kurš uzdarbojās vilcienā. Bet dro­ši vien nu jau ir par vēlu. Tu pa to laiku paraugies, kā klājas Solitērai. Saki, lai nekur neiet, kamēr nebūsim atpakaļ. Pēc tam mēs aizvedīsim viņu uz Tampu va­kariņās. Aiziesim uz labāko piekrastes restorānu - kubiešu "Los Novedades". Pa ceļam apstāsimies pie lidostas un pasū­tīsim biļeti.

Leiters pasniedzās pēc telefona un pie­teica tālsarunu. Bonds, atstājis viņu ru­nājam. devās pie Solitēras.

Meitene nevēlējās palikt viena, viņa cieši piekļāvās Džeimsam pie krūtīm.

- Es gribu tikt. projām no šejienes, - Soli­tēra čukstēja, izbiedētām acīm lūkoda­mās augšup. - Man ir tāda sajūta…

Neļāvis pabeigt teikumu, 007 viņu no­skūpstīja.

- Viss kārtība, - viņš mierināja. - Mēs drīz būsim atpakaļ. Šeit tu esi drošībā. Ja nebū­tu par to pārliecināts, es tevi ne uz mirkli neatstātu. Mēs pat varam pārnakšņot Tam- pā un iesēdināt tevi pirmajā lidmašīnā.

- Jā, lūdzu, - bažīgi sacīja Solitēra. - La- bāk darīsim tā. Šeit man ir bail. es jūtos apdraudēta. - Viņa vēl ciešāk apvija ro­kas Džeimsam ap kaklu.

- Nedomā, ka esmu histēriķe. - Solitēra noskūpstīja aģentu. - Tagad tu vari iet. Es tikai vēlējos tevi redzēt. Atgriezies drīz.

Leiters, jau beidzis sarunu, pasauca viņu. Bonds izgāja no Solitēras istabas un aizslēdza aiz sevis durvis.

Juzdams neskaidru satraukumu, Džeimss sekoja Leileram uz mašīnu. Li­kās neticami, ka šajā miermīlīgajā, liku­mam paklausīgajā vietā meitenei varētu draudēt kādas briesmas un ka Lielais vīrs būtu viņus izsekojis līdz pat "Evergleidai", kas bija tikai viena no ne­skaitāmajām Dārgumu salas viesnīcām. Taču 007 respektēja Solitēras intuīciju, un viņas satraukums darīja Bondu uz­manīgu.

Ieraugot Leitera automašīnu, visas ba­žas aizmirsās.

Bondam patika ātras mašīnas, un vi­ņam patika ar tām braukt. Lielākā daļa amerikāņu auto Džeimsu garlaikoja. Tiem trūka individualitātes un vieglās iz­smalcinātības, kas raksturīga Eiropas spēkratiem. Jeņķiem automašīnas ir ti­kai "pārvietošanās līdzekļi", tām visām ir līdzīga forma, krāsa un pat signāltauru tonis. Vienīgais to uzdevums ir gadu no­kalpot un tad pārvērsties rezerves daļās, lai vietā varētu nākt jaunāks modelis. Automātiskā pārnesuma kārba un hid­rauliskais stūres pastiprinātājs atņem vi­su braukšanas prieku, neatstājot vietu pat niecīgam sasprindzinājumam un pie­pūlei. Izzūd katram īstam autovadītājam tik nepieciešamais ciešais kontakts ar mašīnu un ceļu, kas Eiropas autobrau­cējos uztur pastāvīgu spriedzi. Visas amerikāņu automašīnas Bondam šķita līdzīgas rotaļlietām, kuras iespējams va­dīt ar vienu roku, pilnā skaļumā ieslē­dzot radio un aizverot automātiskos lo­gus, lai nerastos caurvējš.

Leiters bija kaut kur sadabūjis vecu kordu - vienu no retajām amerikāņu au- tomašīnām, kam piemīt individualitāte. Bonds, apsēdies blakus draugam, ie­klausījās vienmērīgajā motora rūkoņā un vīrišķīgajā izpūtēja dudināšanā. "Piecpa­dsmit gadu veca," viņš nodomāja, "tomēr vēl joprojām viena no lieliskākajām mašī­nām pasaulē."

Viņi nogriezās uz dambi un brauca pā­ri ūdens klajumam, kas atdalīja saliņu no lielās pussalas, uz kuras pletās Sanktpēterburga un tās piepilsētas. Jau tuvojoties Centrālajai avēnijai, pa kuru cauri pilsētai varēja nokļūt līdz Jahtu lī­cim, galvenajai ostai un lielajām viesnī cām, Bonds ieraudzīja to, kas bija pada- rijis šo pilsētu par Amerikas "Veco laužu mājām". Gandrīz visiem cilvēkiem ielās bija sirmi mati - balti vai zilgani -, uz slavenajiem ietvju dīvāniem, par kuriem tika stāstījusi Solitēra, ciešās rindās kā strazdi Trafalgāras skvērā bija saspiedu­šies paveci ļautiņi.

Bonds ievēroja sažuvušās, plānās sie­viešu lūpas, saules atspīdumus viņu briļļu stiklos, iekritušos vīriešu krūš­kurvjus un kārnās rokas, kas vīdēja no sporta krekliņu platajām piedurknēm. Veco sievu pūkainajiem reto matu kamo­liem cauri vīdēja sārta āda, bet vīriešu pakauši bija pliki kā kauls. Apkārt vēdīja pļāpīgs biedriskums, apmainīšanās ar jaunumiem un baumām, familiāri aici­nājumi uz tikšanos, lai uzspēlētu bri­džu, rādītu bērnu un mazbērnu vēstules un vaimanātu par cenām.

Nebija nemaz jādzird veco ļaužu saru­nas, lai to saprastu. Tas bija manāms zilgano matu kamolu mājienos un mazo, veco. sakņupušo plikgalvju miegainajā tērzēšanā.

- Rodas tāds iespaids, ka tie visi būtu gatavi tūlīt pat likties katrs savā zārci- ņā, - ieminējās Leiters, atsaukdamies Bonda klusajam izbrīna un šausmu pil­najam saucienam. - Bet pagaidi vien, kad mēs iziesim uz ielas un mazliet pa­staigāsimies. Tiklīdz večuki pamanīs ēnu aiz muguras, tūlīt metīsies sāņus, it kā tu būtu bankas pārvaldnieks, kas lūr pār plecu. Tas atsauc atmiņā stāstu par kādu bankas ierēdni, kas negaidīti at­griežas mājās pusdienlaikā un atrod sa­vu sievu guļam ar bankas prezidentu. Viņš dodas atpakaļ uz darbu un stāsta to kolēģiem, sakot: "Velns parāvis, puiši, viņš mani gandrīz pieķēra!"

Bonds smējās.

- Šķiet, ka var dzirdēt dāvināto zelta pulksteņu tikšķus viņu kabatās, - turpi­nāja Leiters. - Te ir papilnam apbedīša­nas kantoru, un lombardi ir piekrauti ar zelta pulksteņiem un masonu gredze­niem, neskaitāmiem ahātu gabaliem un medaljoniem, kas pilni ar matiem. To ie­domājoties vien. pārņem drebuļi. Pagaidi vien, kad aiziesi uz "Tantes Milijas bāru", tu redzēsi, kā viņi čāpstina, lokot iekšā kapātas gaļas ēdienus un čīsburgerus, mēģinādami nodzīvot līdz deviņdesmit gadiem. Tas iznīcina vēlmi dzīvot tik ilgi. Bet ne jau visi šeit ir veci. Paskaties uz to sludinājumu. - Viņš norādīja uz lielu afi­šu dēli tukšā laukumā.

Tā bija grūtnieču apģērba reklāma: "STIJTZHEIMER & DLOCK. JAUNUMS! NODAĻA GAIDĪBĀM UN I AI KAM PĒC TAM! APĢĒRBI "CIIIPS" (1-4) UN "1WIGS" (4-8)."

Bonds novaidējās.

- Laižamies prom no šejienes, - viņš sacīja. - Tas vairs nav izturams.

Viņi nogriezās pa labi un brauca lejup gar krastu, līdz nonāca pie hidroplānu stacijas un krasta apsardzes nodaļas. Šeit uz ielām nemanīja večukus, te ritēja parasta ostas dzīve - piestātnes, nolikta­vas. sīkpreču tirgotavas, dažas otrādi ap- gāztas laivas, izžauti tīkli, kaiju brēcieni, stāvošā līča ūdens smārds. Pēc pilsētas, kas izskatījās kā pārpildīta kapsēta, iz­kārtne virs garāžas "Brauc pats. Pets Greidijs. Smaidīgais īrs. Lietotas auto­mašīnas" likās ka mundrs atgādinājums par dzīvu un rosīgu pasauli.

- Tālāk iesim kājām, - ierosināja Lei­ters. - Laupītāja māja atrodas nākamajā kvartālā.

Viņi atstāja mašīnu pie oslas un devās uz priekšu gar kokmateriālu noliktavu un lielām naftas tvertnēm. Tad nogriezās pa kreisi - jūras virzienā.

Sānceļš beidzās pie maza, laika zoba saēsta mola, kas iestiepās jūrā, balsto­ties uz gliemežvākiem apaugušiem sta­ļļiem. Tieši pretī atradās liela, zema, rie­vota skārda noliktava. Virs tās platajam divviru durvīm karājās balta plāksne ar melnu uzrakstu: "Ourobouros Inc. Dzīvu tārpu un ēsmu lieltirgotava. Koraļļi, glie­mežvāki, tropiskās zivis. Tikai vairum­tirdzniecība." Turpat bija mazākas durvis ar spīdīgu slēdzeni, virs kurām varēja la­sīt brīdinājumu: "Ieeja aizliegta. Privāt­īpašums."

Zem uzraksta, ar visu krēslu atgāzies pret durvīm, sēdēja kāds virs un tīrīja šauteni. Bonds ievēroja, ka tas ir 30. ka­libra remingtons. Vīram no mutes rēgo­jās koka zobu bakstāmais, krietni saņur­cītā beisbola cepure bija atbīdīta tālu pa­kausi. Viņš bija ģērbies baltā, notraipīta sporta kreklā, kas atklāja melnus matu kumšķus padusēs, pidžamveidīgās, bal­tās brezenta biksēs un tenisa kurpēs ar gumijas zolēm. Vīram bija ap četrdesmit un seja (ik kokaina, ka drīzāk atgādināja mola pietauvošanās stabu. Tā bija kal­sna profesionāla slepkavas seja tabakas putekļu krāsā ar plānām, loti bālām lū­pām. Vīrietis izskatījās ļauns un ne­laipns - kā sliktais puisis filmās par po­kera spēlētājiem un zelta raktuvēm.

Bonds un Leiters pagāja garām un de­vās uz kuģu piestātni. Virs palika nolie­cies pār savu ieroci, taču Bonds juta, ka viņa acis tiem seko.

- Ja tas nav Laupītājs, - teica Lei­ters, - tad viņa asinsradinieks noteikti.

Pelēcīgs pelikāns ar bāli dzeltenu galvu bija sakumpis uz viena no stabiem kuģu piestātnes galā. Putns ļāva vīriešiem pie­nākt pavisam tuvu, tad negribīgi atvēzē­ja spārnus un planēja ūdens virzienā. Abi vīrieši stāvēja un vēroja, kā tas lēni lidinās virs ostas. Pēkšņi putns neveikli triecās lejā, garais knābis atvērās, iegri­ma un atkal iznira, noķēris nelielu zivi, kuru nekavējoties norija. Tad pelikāns no jauna pacēlās spārnos un turpināja medības, lielākoties lidodams pret sauli, lai viņa milzīgā ēna nebrīdinātu laupīju­mu. Kad Bonds un Leiters pagriezās, lai dotos atpakaļ, tas pameta zivju ķeršanu un lidoja atpakaļ uz stabu. Putns nolai­dās, skaļi noplīkšķinādams spārnus, un iegrima savās pēcpusdienas pārdomās.

Vīrietis joprojām darbojās ap ieroci, slaucīdams to ar eļļainu lupatu.

- Labvakar, - sveicināja Leiters. - Vai jūs esat šis kuģu piestātnes saimnieks?

- Mja, - atteica vīrs, nepaceldams ska­tienu.

- Skatos, vai te ir kāda iespēja noen­kurot laivu. Līcis ir diezgan pārpildīts.

- Nne.

Leiters izvilka kabatas portfeli.

- Vai par divdesmit var sarunāt?

- Nne. - Vīrietis nokremšļojās un nospļāvās tieši starp Bondu un Leiteru.

- Hei, - iesaucās Leiters. - Jums vaja­dzētu pārdomāt savas manieres.

Vīrietis brīdi pārdomāja, tad pavērās augšup uz Fēliksu. Viņa acis bija mazas, tuvu stāvošas un cietsirdīgas kā zobār­stam, kurš atsakās lietot atsāpināšanas līdzekļus.

- Kā sauc jūsu laivu?

- "Sibila", - atteica Leiters.

- Es nav manījis laivu līcī, - sacīja vīrs. Stobra resgalis noklikšķēja un nostājas vietā. Ierocis nevērīgi gulēja klēpī, tēmē­dams noliktavas virzienā.

- Jūs esat akls, - teica Leiters. - Stāvē­ja tur veselu nedēļu. Sešdesmit pēdu. di­vas dzenskrūves, dīzelis. Balta ar zaļu audekla nojumi. Sagatavota zvejai.

Šautene lēnām sakustējās, tās stobra gals zīmēja gaisā lēzenu loku. Vīrieša kreisās rokas pirksts atradās uz mēlītes.

Leiters un Bonds nekustējās.

Vīrs laiski sēdēja, skatīdamies uz šau tenes stobru. Krēsla atzveltne vēl jopro­jām balstījās pret mazajām durvīm.

Ierocis, turpinādams lēno kustību, šķēr­soja Leitera, tad Bonda vēderu. Abi vīrieši stāvēja ka statujas, neriskēdami izdarīt kādu nepārdomātu kustību. Šautene ap­stājās. pavērsusies pret kuģu piestātni. Laupītājs pameta augšup īsu skatienu, sa- miedza acis un nospieda mēlīti. Pelikāns izdvesa vārgu kliedzienu un iegāzās ūdenī. Pār ostu nodunēja šāviena atbalss.

- Kāda velna pēc jūs to izdarījāt? - aiz­kaitināts jautāja Bonds.

- Treniņš, - noteica virs, stūķēdams stobrā vel vienu patronu.

- Domājams, ka šajā pilsētā ir Dzīvnie­ku aizsardzības biedrības nodaļa, - teica Leiters. - Dosimies turp un ziņosim par šo puisi.

- Gribat, lai iesniedzu prasību par īpa­šuma robežas pārkāpšanu? - jautāja Laupītājs, lēni pieceldamies un pasiz­dams ieroci padusē. - Šis ir privātīpa­šums. Tāpēc, - viņš gluži vai izspļāva vārdus, - vācieties ellē ratā!

Vīrs atgrūda malā krēslu, atslēdza durvis un pagriezās, vienu kāju uzlicis uz sliekšņa.

- Jums abiem ir stroķi, - viņš teica. - Mans tos var saost. Ja jūs staigās te ap­kārt atkal, tad sekos tam putnam, un mans aizbildināsies ar pašaizsardzību. Manam jau ir līdz kaklam, kad tādi te utaini perdeļi vazājas visriņķi. Iebāz pa­kaļā savu "Sibilu"! - Viņš nicigi pagriezās un iegāja ēka, ar skaļu blīkšķi aizcirz­dams aiz sevis durvis.

Bonds un Leiters saskatījās. Leiters skumīgi pasmaidīja un paraustīja ple­cus.

- Viens nulle Laupītāja labā, - viņš sacīja.

Draugi devās prom pa putekļaino sān­ceļu. Saule bija norietējusi, un jūra aiz muguras izskatījās kā asiņu peļķe. Kad viņi nokļuva uz galvenā ceļa, Bonds at­skatījās. No durvju puses spīdēja gais­ma, un noliktavas laukumā ēnas bija ie- vilkušas neskaitāmas svītras.

- No šīs puses nav jēgas mēģināt,- Bonds ieteicās. - Taču nevar būt, ka no­liktavai ir tikai viena ieeja.

- Gluži manas domas, - atbildēja Lei­ters. - Bet to mēs pataupīsim nākamajai vizītei.

Viņi iekāpa automašīnā un pa Centrālo avēniju lēni brauca atpakaļ.

Pa ceļam Leiters izprašņāja par Solitē­ru. Visbeidzot viņš pavirši izmeta:

- Starp citu, ceru, ka tev patīk jūsu is­tabas.

Labāk nevar būt, - priecīgi atbildēja Bonds.

- Jauki, - teica Leiters. - Es tikai iedo­mājos, ka varbūt drīz jūsu abu vārdus varēs rakstīt caur defisi.

- Tu pārāk daudz lasi gudras grāma­tas, - attrauca Bonds.

- Tas ir tikai delikāts veids, kā to pa­teikt. - pasmīnēja Leiters. - Neaizmirsti, ka kotedžas sienas ir diezgan plānas. Es izmantoju savas ausis, lai dzirdētu, nevis lai noziestu tās ar lūpu zīmuli.

Bonds tvēra pēc kabatlakatiņa.

-Tu, draņķa okšķeri, - viņš nikni norūca.

Leiters vēroja, kā draugs berzē ādu.

- Ko tu dari? - viņš vientiesīgi jautā­ja. - Es ne mirkli nešaubījos, ka tavas ausis ir dabiski sārtas. Tomēr… - Šai vārdā Leiters ielika milzum daudz nozī­mes.

- Ja šonakt atradīsi sevi gultā miru­šu, - smējās Bonds, - tu zināsi, kurš to izdarīja.

Viņi apcēla viens otru līdz pat "Evergleidai" un vēl joprojām smējās, kad bargā misis Stīvesanta sagaidīja vi­ņus mauriņā.

- Atvainojiet, mister Leiter, - viņa sacī­ja. - Taču baidos, ka nevaru jums atļaut šeit muzicēt. Jūs nedrīkstat traucēt pā­rējos viesus.

Viņi pārsteigti raudzījās uz saimnieci.

- Piedodiet, misis Stīvesanta, - sacīja Leiters. - Es jūs īsti nesaprotu.

- Es runāju par lielo radiolu, kuru jūs pasūtījāt, - atbildēja sieviete. - Nesējs tik tikko varēja dabūt saini iekšā pa durvīm.