Dzīvo un ļauj mirt citiem

VII nodala MISTERS BIGS

Abu vīriešu soļi atbalsojās akmens ejā, kuras galā atradās otras durvis. Iegājuši pa tām, viņi nokļuva nākamajā gaitenī, ko apgaismoja vienīgi kaila spuldzīte. Vēl vienas durvis, un viņi nonāca milzīgā no­liktavā. Telpas vidū stāvēja akurātās kaudzēs saliktas kastes un ķīpas. Sprie­žot pēc marķējumiem uz redeļu kastēm, tā bija alkoholisko dzērienu noliktava. Pa šauru eju viņi izspraucās līdz metāla durvīm. Tī-Hī piespieda zvana pogu. Val­dīja pilnīgs klusums. Bonds lēsa, ka viņi atrodas apmēram kvartāla attālumā no naktskluba.

Nošķindēja aizbīdnis, un durvis atve­ras. Vakara uzvalkā ģērbies nēģeris ar ie­roci rokā pakāpās sāņus, aicinādams abus atnācējus ienākt priekštelpā, kuras grīdu sedza biezs paklājs.

- Jūs var iet iekšā, Tī-Hī, - teica virs.

Tī-Hī pieklauvēja, un vīrieši iegāja tel­pā.

Krēslā ar augstu atzveltni pie dārga rakstāmgalda sēdēja misters Bigs 1111 uz­manīgi lūkojās ienācējos.

- Labrīt, Džeiinsa Bonda kungs. - Balss bija zema un maiga. - Apsēdieties.

Sargs pavadīja Bondu līdz ādas at­zveltnes krēslam, atlaida aģenta rokas, 1111 viņš apsēdās, nonākdams aci pret aci ar misteru Bigu.

Bija tik patīkami atbrīvoties no dzelžai­nā tvēriena! Apakšdelmi pamazām atgu­va jutīgumu. Bonds nolaida rokas gar sāniem, svētīdams trulo sāpi, kas nornai- mja tirpas, asinīm straujāk sākot ritēt dzīslās.

Misters Bigs sēdēja, atbalstījis lielo galvu pret krēsla atzveltni, un klusēdams vēroja savu pretinieku.

Vienā mirkli Bonds aptvēra, ka foto­grāfijas nespēj sniegt patiesu priekšstatu par šo cilvēku. Attēlos nebija ne miņas no spēka un intelekta, ko izstaroja mis­ters Bigs. Tāpat tie nebija ļāvuši apjaust sejas patiesos izmērus.

Nēģera galva līdzinājās milzīgai futbol­bumbai, divas reizes pārsniedzot normā­los izmērus, un izskatījās gandrīz apaļa. Pelēkmelnā āda bija cieši nostiepta un spīdēja gluži kā slīkonim, kas divas ne­dēļas nogulējis ūdenī. Viņš bija pilnīgs plikpauris, vienīgi virs ausīm vīdēja pelē­ka pūka. Nebija ne uzacu, ne skropstu, bet acis atradās viena no otras tik tālu, ka tajās nevarēja ieskatīties vienlaikus. Skatiens bija caururbjošs un ledains. Kad šīs acis apstājās pie kāda priekšme­ta, likās, tās aprij un izkausē to sevī. Redzokļi bija nedaudz izspiedušies uz āru, zeltainas varavīksnenes apņēma tumšās, paplašinātās zīlītes. Tās nebija cilvēka, bel gan dzīvnieka acis, un šķita, ka tās kvēlo.

Plats deguns ar gandrīz nemanāmām nāsīm. Biezās, tumšās lūpas bija cieši sakniebtas. Tās pavērās vien tad, kad vīrs sāka runāt, atklādamas zobus un rozā smaganas.

Sejā tikko samanāmi vīdēja dažas sī­kas krunciņas, bet virs deguna bija iegū­lušas divas dziļas, saspringtas rievas, virs kurām milzīgā piere pamazām pārta­pa plikajā, spīdīgajā paurī.

Neizprotamā veidā milzīgā galva atstāja proporcionālu iespaidu. Tā slējās uz pla­ta, īsa kakla, kuru balstīja milža pleci. Ziņojumos Bonds bija lasījis, ka nēģeris ir sešas ar pusi pēdas garš, sver divdes­mit stounus [11] un tikai pavisam niecīga daļiņa no šī svara ir tauki. Kopējais ie­spaids izraisīja godbijību, pat - vieglas šausmas, un Džeimss iztēlojās, kā šis baisais, dzīvei nepiemērotais ķermenis audzis, it kā atriebjoties par sabojāto bērnību, saceldamies pret likteni 1111 pret: pasauli, ko viņš ienīda, jo tā šķita biedē­joša.

Lielais virs bija ģērbies smokingā, pie krekla aprocēm mirguļoja briljanti. Milzī­gās, mīkstās, sprogainām spalvām klātās rokas gulēja uz galda. Ne miņas 110 ciga­retēm vai pelnu trauka - istabā valdīja neitrāla smarža. Uz galda nebija neka, vienīgi milzīga sarunu ierīce ar neskaitā­miem slēdžiem un lielajam vīram nepie­mērota, ļoti maza ziloņkaula pātadziņa ar garu, tievu, baltu pletni.

Misters Bigs, klusēdams un dziļi kon- centrējies, lūkojās Bondā.

Uzmetis viņam ciešu atbildes skatienu, Džeimss pārlaida acis istabai.

Tā bija pilna ar grāmatām, plaša, no­mierinoša un ļoti klusa. Telpa līdzinājās miljonāra bibliotēkai.

Virs mistera Biga galvas atradās liels logs, bet pie pārējām sienām bija grā­matplaukti. Bonds pagriezās. Durvis ne­manīja, taču tās šajā istabā noteikti bija pat vairākas un droši vien slēpās aiz plauktiem. Abi nēģeri, kas bija atveduši Džeimsu, satraukti mīņājās pie sienas aiz slepenā aģenta krēsla. Spīdēja tikai acu baltumi. Viņu skatieni bija pievērsti nevis misteram Bigam, bet gan smiek-

Ilgajai, kā Bondam likās, figūrai, kura at­radās uz galdiņa pa labi no Lielā vira.

Neskatoties uz niecīgajām zināšanām par Vudu, Bonds to uzreiz pazina pēc Li Fermora apraksta.

No balta pjedestāla slējās piecas pēdas augsts, balts krusts. Šķērskokam bija pārvilktas pieputējušu un tik garu vīrie­šu svārku piedurknes, ka to apakšmala aiz galda nokārās līdz pat grīdai. Virs svārku apkakles rēgojās nodriskāts kat­liņš, kurš kā kronis bija uzsprausts krusta kokam, bet sprīdi zem cepures malas uz šķērskoka atdusējās garīdznie­ka apkaklīte.

Pie baltā pjedestāla pamatnes gulēja vecs citronkrāsas cimdu pāris. īss mala- liīta spieķītis ar apaļu zelta rokturi vidēja līdzās cimdiem, atbalstīts pret veidojuma kreiso plecu. Vēl uz galda stāvēja melns, stipri samīcīts cilindrs.

Ļaunais putnubiedēklis cieši vērās pā­ri istabai - tas bija Kapsētu Dievs un Nā­ves Leģiona valdnieks - barons Samedi. Uz mirkli pat Bondu pārņēma šausmas.

Aģents pagriezās un vēlreiz ieskatījās pelēkmelnajā sejā otrpus galdam.

Misters Bigs ierunājās.

- Tu man būsi vajadzīgs, Tī-Hī. - Viņa acis pievērsās padotajam. - Maiami, tu vari iet!

- Jā, ser, - viņi reizē noskandēja.

Bonds dzirdēja, ka atveras un aizveras

durvis.

Atkal iestājās klusums. Misters Bigs uzmanīgi pētīja slepeno aģentu. Kaut arī skatiens kavējās pie viņa, Bondam likās, ka tas kļuvis mazliet neskaidrs. Radās iespaids, ka milža smadzenes ir nodarbi­nātas ar ko citu.

Bondam nenāca ne prātā ļauties sa­mulsumam. Rokas atkal bija atguvušas spēju kustēties, un viņš pasniedzās, lai izņemtu no kabatas cigaretes un šķilta­vas.

Misters Bigs ierunājās:

- Jūs drīkstat smēķēt, mister Bond. Taču, ja jums padomā kas cits, vispirms apskatiet šīs atvilktnes atslēgas cauru­mu. Es tikšu ar jums gala vienā acu mirklī.

Bonds paliecās uz priekšu. Tas bija ļoti liels atslēgas caurums. Džeimss lēsa, ka tā diametrs varētu sasniegt 45 milimet­rus. "Šauj," nodomāja aģents, "ar kāju nospiežot slēdzi zem galda. Tas nu gan ir viens varens triku meistars! Tik pui­cisks." Puicisks? Iespējams, bet uz to ne- drīkstēja pajauties. Triki - bumba, izzū­došs galds - darbojās vienkārši un efektī­vi. Tā nebija tikai tukša dižošanās, lai at­stātu iespaidu. Un ari šajā ieroci nebija nekā bērnišķīga - tas šķita loti rūpīgi vei­dots un izskatījās tehniski nevainojams.

Bonds aizdedzināja cigareti un ar bau­du ievilka dūmus dziļi plaušās. Notieko­šais viņu tikpat kā neuztrauca. Bija gandrīz neiespējami noticēt, ka notiks kaut kas patiesi slikts. Pēkšņa viņa no­zušana tikai pāris dienas pēc ierašanās Amerikā būtu pārāk uzkrītoša, ja vien misters Bigs neizperinās kādu neiedomā­jamu nelaimes gadījumu. Turklāt tad būs jānogalina arī Leiters. Uzsākt cīņu ar abiem dienestiem vienlaicīgi būtu tā kā par daudz, un misteram Bigam to vaja­dzēja zināt. Bonds tomēr mazliet uztrau­cas par draugu, kas atradās divu lempī­go pērtiķu rokās.

Mistera Biga lūpas pavērās, atsegda­mas zobus.

- Jau daudzus gadus neesmu redzējis nevienu Galvenās pārvaldes aģentu, mister Bond. Kopš kara. Kara laikā dienests dar­bojās nevainojami. Jums ir daži ļoti spējīgi vīri. No saviem draugiem esmu dzirdējis, ka jūs esot liels vīrs. Jums ir numurs ar di­vām nullēm. 007, ja pareizi atceros. Du­buļi nulles - tā man stāstīja - nozīmējot, ka kādā no operācijām jums nācies no­galināt cilvēku. Domāju, ka organizācijai, kas slepkavības neizmanto kā ieroci, ne­atradīsies pārāk daudz aģentu ar līdzīgu šilru. Kas jums jānogalina šoreiz? Vai tas gadījumā neesmu es?

Balss skanēja mierīgi 1111 nosvērti, bez jebkādas izteiksmes. Bija saklausāms viegls amerikāņu un franču akcentu sa­jaukums, tomēr angļu valoda bija gan­drīz pedantiski akurāta un pareiza.

Bonds, sapratis, ka Maskava jau pa­spējusi ievākt ziņas par viņu, klusēja.

- Ir ļoti svarīgi, lai jūs atbildētu, mis­ter Bond. No tā atkarīgs gan jūsu. gan jūsu drauga liktenis. Mani ziņu avoti ir diezgan droši. Es zinu vairāk, nekā es­mu pateicis, tā ka meli tiks atmaskoti ātri vien.

Džeimss viņam ticēja, tādēļ izvēlējās stāstu, kas balstījās uz faktiem un tomēr tos neatklāja.

- Amerikā uzradušās angļu zelta mo­nētas. Edvarda IV Rose Noble, - viņš ie­sāka. - Dažas no tām esot pārdotas Hār­lemā. Amerikas Valsts kase lūdza palī­dzēt atrisināt šo lietu, jo šķiet, ka monē­tas nāk no Lielbritānijas. Ierados Hārle­mā, lai pats visu apskatītu, ar mani kopā ir Valsts kases pārstāvis, kurš, es ceru, pašlaik sveiks un vesels dodas atceļā uz viesnīcu.

- Misters Leiters ir Centrālās izlūkoša­nas pārvaldes, nevis Valsts kases pārstā­vis, - vienaldzīgi noteica misters Bigs. - Un šobrīd viņa situācija ir ārkārtīgi nedroša.

Lielais vīrs apklusa un, pārdomās ie­grimis. vērās tālumā.

- Tī-Hī!

- Mjā, bos.

- Piesien misteru Bondu pie krēsla!

Aģents gribēja piecelties.

- Nekustieties, mister Bond, - rāmi brīdināja balss. - Ja paliksiet uz vietas, jums pavīd pavisam neliela cerība izdzī­vot .

Bonds palūkojās uz Lielo viru, ieskatī­jās viņa zeltainajās, bezkaislīgajās acis un atkal apsēdās. Tajā pašā bridi ap ķer­meni savilkās plata siksna, kas lika cieši sasprādzēta. Divas īsas saites apņēma plaukstu locītavas un piespieda tās ar ādu apvilktajiem metāla roku balstiem. Bonds varēja kopā ar krēslu mesties uz grīdas, taču visādi citādi bija pilnīgi bezspēcīgs.

Misters Bigs nospieda iekšējā telefona pogu.

- Pasauciet mis Solitēru, - viņš pavēlē­ja.

Pēc īsa brīža grāmatu plaukts, kurš at­radās rakstāmgalda labajā pusē, lēni pa­slīdēja sānis.

Istabā lēni ienācā viena no skaistāka­jam sievietēm, kādu Bonds jebkad bija redzējis. Viņa aizvēra aiz sevis durvis un, apstājusies telpas vidū, sprīdi pa sprīdim nopētīja aģentu. Kad smalkā apskate bi­ja galā, Solitēra pagriezās pret misteru Bigu.

- Jā? - viņa sāji vaicāja.

Misters Bigs, pat nepagriezis galvu, uz­runāja Bondu.

- Šī ir īpaša sieviete, mister Bond, - viņš ļoti mierīgi teica, - un es gatavojos viņu precēt, jo viņa ir neatkārtojama. Es atra­du Solitēru kādā kabarē Haiti. Viņa tur ir dzimusi. Solitēra nodarbojās ar telepā- tiju, kurus es nespēju saprast. Es norau- dzijos tajā visā un tomēr nesapratu. Tur arī nebija nekā, ko saprast. Tā bija tele- pātija.

Misters Bigs uz mirkli apklusa.

- Es to stāstu, lai jūs brīdinātu. Viņa ir mans inkvizitors. Spīdzināšana ir netīra un nepārliecinoša. Cilvēks pateiks visu, lai tikai nejustu sāpes. Kopā ar šo meite­ni nav nepieciešams ķerties pie tik ne­veiklām metodēm. Viņa intuitīvi jūt, vai cilvēks runā patiesību. Tieši tādēļ šis brī­numbērns kļūs par manu sievu. Viņa ir pārāk vērtīga, lai paliktu brīvībā. Tur­klāt, - viņš laipni piebilda, - būs intere­santi redzēt, kādi iznāks mūsu bērni.

Misters Bigs pagriezās un vienaldzīgi uzlūkoja meiteni.

- Dažkārt ar viņu nav viegli. Šī būtne nesaprotas ar vīriešiem. Tādēļ ari Haiti viņu iesauca par Solitēru*.

- Apsēdies, - Lielais virs klusi vērsās pie Solitēras. - Pasaki man, ja šis vīrietis melo. Un paturi skaidru galvu! - viņš brī­dināja.

Meitene klusēdama paņēma krēslu, kas stāvēja pie sienas, un pagrūda to uz Bonda pusi. Sieviete apsēdās, gandrīz pieskardamās gūstekņa labajam ceļga­lam, un ielūkojās viņam acīs.

Solitēras seju klāja tas dīvainais bā­lums, kas piemīt baltajiem cilvēkiem, ku­ri ilgu laiku nodzīvojuši tropos. Taču pos­tošais klimats nebija izsausējis matus, nedz atstājis sejā nepatīkamas pēdas. Gaiši zilajās acīs vīdēja nicinājums, bet, kad viņu skatieni sastapās, Bonds ievēro­ja, ka pašā to dziļumā slēpjas kāda tikai viņam domāta vēsts. Tiklīdz vīrieša acis atbildēja, tā vienā mirkli pagaisa. Zilgan- melnie mati smagi krita pār meitenes ple­ciem. Viņai bija augsti vaigu kauli un pla­ta, jutekliska, tomēr mazliet nežēlīga mu­te. Asajā žokļa līnijā atspoguļojās izlēmī­ba un dzelžains raksturs, par ko liecināja ari taisnais deguns. Ši seja piederēja cil­vēkam, kas bija dzimis, lai pavēlētu. Franču kolonista, vergtura meitas seja.

Solitēra bija ģērbusies garā balta zīda vakarkleitā, kuras klasiskās līnijas lauza divas dziļas ieloces, kas krita no pleciem un atkailināja krūšu augšdaļu. Ausīs vi­zuļoja kvadrātveida briljanta auskari, bet uz kreisās rokas locītavas mirdzēja šaura briljantu rokassprādze. Gredzenu nebija. Nagi - īsi apgriezti un nelakoti.

Pamanījusi sev pievērsto Bonda skatie­nu, jaunā sieviete bezrūpīgi sakrustoja rokas klēpī, un kārdinošā bedrīte starp viņas krūtīm iezīmējās vēl redzamāk.

Mājiens bija nepārprotams, un kar­stums ielija Bonda sejā. Pēkšņi misters Bigs paķēra nelielo ziloņkaula pātadziņu un atvēzējās pār meiteni. Gaiss nošvīk- stēja, un pātaga spēcīgi ķēra viņas plecus.

Bonds satrūkās vairāk nekā Solitēra, kuras acis spēji uzliesmoja un tikpat spēji satumsa.

- Sēdi taisni, - klusi sacīja misters Bigs, - tu aizmirsties.

Sieviete iztaisnojās. Rokās pazibēja kāršu kava, un viņa sāka to jaukt. Tad mazliet izaicinoši sūtīja Bondam vēl vie­nu ziņu - par līdzdalību, par vairāk nekā līdzdalību…

Starp meitenes pirkstiem pavīdēja erce- na kalps. Tad pīķa dāma. Viņa sadalīja kā­vu divās dalās un turēja klēpī tā, lai abas kārtis atrastos viena otr ai pretī, tad tuvinā­ja tās, līdz attēli saskūpstījās, pēc tam tur­pināja jaukt kārtis. Ši riskantā priekšnesu­ma laikā viņa ne uz mirkli nepalūkojās uz Bondu. Aģents juta dīvainu uzbudināju­mu, un pulss saka sisties straujāk - viņam bija draugs ienaidnieka nometnē.

- Vai esi gatava, Solitēra? - jautāja Lie­lais vīrs.

- Jā, kārtis ir gatavas, - atbildēja mei­tene zemā, bezkaislīgā balsī.

- Mister Bond, skatieties acis šai meite­nei un atkārtojiet savas ierašanās iemeslu.

Bonds ielūkojās meitenei acīs. Tajās nebija mājienu. Tās vispār skatījās vi­ņam cauri.

Aģents atkārtoja, ko tika stāstījis nēģe­rim. Viņa augumam pārskrēja biedējošas trīsas. Vai meitene spēj atšķirt melus no patiesības? Un, ja spēj, vai runās viņam par labu?

Istabā iestājās stindzinošs klusums. Bonds centās izskatīties vienaldzīgs. Viņš palūkojās griestos, tad uz Solitēru.

Meitenes skatiens kļuva koncentrēts un ass. Viņa novērsās no Bonda un pa­skatījās uz misteru Bigu.

- Viņš runā taisnību, - Solitēra salti noteica.