Dzīvo un ļauj mirt citiem

XII nodala PURVAINAIS LĪDZENUMS

Pulksten piecos no rīta abi bēgli Džek- sonvilā nemanīti izslīdēja no vilciena.

Apkārt vēl aizvien valdīja krēsla, un Floridas mezgla stacijas peronu apgais­moja tikai dažas retas spuldzes. Pazemes pārejas ieeja atradās gandrīz pretī 245. vagonam, un dusošajā vilcienā nemanīja nekādas dzīvības pazīmes. Bonds pieko­dināja pavadonim, lai pēc viņu aizieša­nas kupejas durvis tiktu aizslēgtas un aizkari aizvilkti. Džeimss cerēja, ka tādā veidā viņu prombūtne netiks pamanīta līdz pat Sanktpēterburgai.

No pazemes pārējas viņi iznāca tieši pie biļešu kasēm. Bonds noskaidroja, ka nā­kamais ekspresis uz Saukt pēterburgu ir "Sudraba meteors" - tāda paša tipa vil­ciens ka "Fantoms" -, kas atiet pulksten deviņos, un iegādājās divas biļetes guļam­vagonā. Tad Džeimss saņēma Solitēras ro­ku. un viņi izgāja uz siltas, tumšas ielas.

Netālu bija manāmas vairākas dien­nakts ēstuves, un viņi iespraucās pa durvīm, virs kurām rotājās spilgts neo na uzraksts "Labi ēdieni". Tā izrādījās parasta, ne visai tīra ieskrietuve ar di­vām nogurušām oficiantēm aiz cinka Ie­ies, kas bija nokrauta cigaretēm, stikle­nēm, lētām brošūrām un komiksiem. Turpat stāvēja milzīgs kafijas automāts un vairāki butāna gāzes riņķi. Cieši aiz­vērtās durvis, kuras vēstīja, ka aiz tām atrodas "Atpūtas istaba", atradās līdzās durvīm ar uzrakstu "Personāla telpa", kas patiesībā visdrīzāk bija rezerves iz­eja. Bariņš kombinezonos ģērbtu vīrie­šu, kas sēdēja pie viena no divpadsmit netīriem un traukiem nokrautiem galdi­ņiem, uzmeta ienācējiem īsu mirkli un tūlit atkal pievērsās iesāktajai sarunai. "Dīzelvilcienu remontbrigāde," nosprie­da Bonds.

Pa labi no ieejas atradās četras šauras kabīnes, un abi ceļinieki, apsēdušies vie­na no tām, drūmi raudzījās notraipītajā ēdienkartē.

Pēc brīža pie viņu galdiņa nostājās vie­na no oficiantēm, nevērīgi atbalstījusies pret šķērssienu, viņa aši nopētīja Solitē­ras apģērbu.

- Apelsīnu sulu, kafiju, olu kulteni, di­vas porcijas, - īsi noteica Bonds.

- Labs'i, - atbildēja meitene. Promejot viņas kurpes miegaini šļūkāja pa grīdu.

- Olu kulteni viņi gatavos ar pienu, - sa­cīja Bonds. - Amerikā nav iespējams ēst vārītas olas! Šeit tās vāra bez čaumalām, un tas izskatās vienkārši pretīgi. Dievs vien zina, kur viņi apguvuši šo triku. Do- mājams, tas nāk no Vācijas. Un ari pa­saulē draņķīgākā kafija ir Amerikā, vēl briesmīgāka nekā Anglijā! Cerams, ka apelsīnu sulu viņi nespēj sabojāt - galu galā mēs tagad esam Floridā. - Pēkšņi Bonds jutās nomākts, ka veselas četras stundas nāksies pavadīt šajā netīrajā un lētajā ūķī.

- Amerikā visi pūlas ātri tikt pie nau­das, - Solitēra teica. - Un tas nenāk par labu pircējiem. Viss, ko viņi vēlas, ir ātri izvilināt no tevis dolārus un pašu izsviest pa durvīm. Pagaidi, kamēr tiksim līdz piekrastei. Šajā gadalaikā Florida pārvēr- šas par lielākajām muļķu lamatām pa­saulē. Austrumu piekrastē aplaupa mil­jonārus. Tur, kurp mēs dodamies, izpuri­na sīkās zivteles. Apkalpo, protams, tei- rāmi. Uz turieni brauc nomirt. Un pa­ņemt lidzi uz viņpasauli taču savu mantu nevar.

- Dieva dēļ, - izdvesa Bonds, - kas tad la par vietu?

- Sanktpēterburgā gandrīz visi ir mirē­ji, - skaidroja Solitēra. - Tas ir Amerikas pēdējais pieturas punkts. Kad bankas ie­rēdnim, pasta darbiniekam vai dzelzceļa pavadonim aprit sešdesmit gadu, viņš ar savu pensiju vai ikgada renti dodas uz Sanktpēterburgu, lai dažus gadus pirms nāves pavadītu, gozējoties saulītē. Viņi to sauc par Saulesgaismas pilsētu. Laika apstākļi ir tik labi, ka vietējo avīzi "Inde- pendent" izdala par velti ikreiz, kad saule nav parādījusies avīzes iznākšanas laikā. Tas gadās tikai divas trīs reizes gadā, un tā ir laba reklāma. Vecie ļaudis dodas gu­lēt ap deviņiem vakarā, bet dienā, sapul­cējušies bariņos, spēlē dažādas galda spē­les un bridžu. Tur ir izveidotas divas beis­bola komandas - "Kids" un "Kubs"-, ku­rās neviens spēlētājs nav jaunāks par septiņdesmit pieciem gadiem! Vecīši spēlē ķegļus, bet lielāko daļu laika sēž, cieši saspiedušies, uz tā saucamajiem "ietves dīvāniem" - tās ir soliņu rindas, kas izvie­totas abās galveno ielu pusēs. Tā viņi tur gozējas saulītē, tenko un snauduļo. Briesmīgs skats… Visi šie vecie ļautiņi ar savām brillēm, dzirdes aparātiem un kla­bošajām zobu protēzēm.

- Izklausās diezgan drūmi, - noteica Bonds. - Kādēļ, ellē, misters Bigs ir izvē­lējies tieši šo vietu?

- Tāpēc, ka viņam tā ir piemērota, - no­pietni atbildēja Solitēra. - Izņemot krāp- šanos kāršu spēlēs, Sanktpēterburgā gandrīz vai nav noziedzības, tādēļ tur ir ļoti maz policistu. Tiesa, ir diezgan spēcī­ga krasta apsardzes nodaļa, taču tā no­darbojas galvenokārt ar Tarponspringsas maluzvejniekiem un kontrabandistiem, kas strādā starp Tampu un Kubu. Es ne­ko nezinu par mistera Biga darījumiem Sanktpēterburgā, izņemot to, ka viņam tur ir svarīgs aģents, kas iesaukts par Laupītāju. Tam varētu būt kaut kāds sa­kars ar Kubu, tā vismaz man liekas, - vi­ņa domīgi piebilda. - Iespējams, saistībā ar komunistiem. Domāju, ka Kuba stāv aiz Hārlemas un izsūta sarkanos aģen­tus pa visu Kārību jūru.

- Lai nu kā, - turpināja Solitēra, Sanktpēterburga ir pati nevainīgākā Amerikas pilsētiņa. Viss tur ir ļoti "vien­kāršs" un "laipns". Tiesa gan, tur ir arī pansionāts alkoholiķiem. Bet ļoti veciem droši vien, - viņa smējās, - tādēļ, domā­jams, viņi sen vairs nevar nevienam no­darīt neko Jaunu.

- Tev iepatiksies šī pilsētiņa, - Solitēra uzsmaidīja Bondam, - un beigu beigās tu sagribēsi tur apmesties uz dzīvi un kļūt par "večuku". Sanktpēterburgā šis vārds tiek izrunāts ar lepnumu… "Večuks".

- Lai Dievs mani pasargā, - dedzīgi ie­saucās Bonds. - Kaut ko tādu es pat Jaunākajos murgos nevaru iedomāties. Ceru, ka neiepisimies apšaudē ar Laupī­tāju un viņa draugiem. Citādi pāris sim­tu večuku ķers sirdstrieka. Vai tiešām šajā vietā nav neviena jauna cilvēka?

- Kā nu ne, - smējās Solitēra. - Cik uz­iet! Piemēram, visi vietējie iedzīvotāji, kas kāš no večukiem naudu. Ļautiņi, kam pieder moteļi un kempingi. Milzu naudu var nopelnīt, rikojot bingo sacensības. Es būšu tava iekšā saucēja - meitene, kas stāv ārpusē un ievilina vientiesīšus.

- Dārgo mister Bond, - viņa pasnie­dzas un satvēra vīrieša roku, - vai jūs nevēlētos kopā ar mani pavadīt mierīgas vecumdienas Sanktpēterburgā?

Bonds atliecās un kritiski nopētīja jau­no sievieti.

- Vispirms es veļos kopā ar jums no­dzīvot garu un grēcīgu mūžu, - viņš at­teica. plati smaidīdams. - Tas man no­teikti padotos labāk. Taču man patīk vi­ņu paradums likties gultā pulksten de­viņos vakarā.

Meitenes acis smaidīja, lūkodamies Bondā. Beidzot atnesa brokastis, un Soli­tēra noņēma plaukstu no Džeimsa rokas.

- Jā, - viņa sacīja, - tu dosies gulēt, bet es izlavīšos pa sētas durvīm un uz­dzīvošu kopā ar "K/ds" un "Kubs" veterā­niem.

Brokastis izrādījās tieši tik sliktas, kā Bonds bija paredzējis.

Samaksājuši viņi devās uz stacijas uz- gaidamo telpu.

Lēca saule, un gaismas stari caur pu­tekļiem klātajām logu rūtīm ielauzās tukšajā zālē. Viņi apsēdās viens otram lī­dzās, un Bonds apbēra Solitēru ar jautā­jumiem par Lielo vīru, gribēdams no­skaidrot visu, ko meitene varētu zināt par milzīgā nēģera operācijām.

Laiku pa laikam viņš atzīmēja kādu datumu vai vārdu, taču neuzzināja gan­drīz neko jaunu. Solitērai bija savs dzī­voklis tajā pašā Hārlemas kvartālā, kurā dzīvoja misters Bigs, un pagājušo gadu viņa tur tika turēta kā īsta cietumniece. Kopā ar meiteni dzīvoja divas nejaukas nēģerietes, un viņai nebija ļauts iziet no dzīvokļa bez apsardzes.

Šad un tad misters Bigs veda savu gūstekni uz istabu, kurā Bonds viņu ie­raudzīja pirmo reizi. Solitērai bija jaat- bild, vai pie krēsla piesietais cilvēks stās­tā patiesību vai nē. Meitene sniedza at­bildes, vadoties no tā, vai šie cilvēki viņai intuitīvi šķita labi vai ļauni. Solitēra zi­nāja, ka tas bieži vien ir nāves sprie­dums, taču viņai bija vienalga, kas no­tiek ar tiem, kuri likās ļauni. Tikai daži no viņiem bija baltie.

Bonds pierakstīja datumus un šo noti­kumu detaļas.

Dzirdētais papildināja priekšstatu par ļoti varenu un aktīvu vīru, cietsirdīgu un nežēlīgu milzīga operāciju tīkla orga­nizētāju.

Par monētām Solitēra varēja pastāstīt tikai to, ka vairākas reizes viņai nācies jautāt cilvēkiem, cik daudz monētu izde­vies pārdot un cik par tām samaksāts.

- Ļoti bieži, - meitene sacīja, - šie cil­vēki meloja abos gadījumos.

Bonds bija piesardzīgs un atklāja loti maz no tā, ko pats zināja. Pieaugošais maigums pret Solitēru un ilgas pēc viņas auguma nekādā ziņā nedrīkstēja traucēt darbam.

"Sudraba meteors" pienāca laikā, un viņi jutās atviegloti, ka atkal dodas ceļā.

Vilciens traucās cauri Floridai - cauri mežiem un purviem, kurus klāja pārkal- tušas sūnas, un nepārskatāmām citrus­augu birzīm.

Sūnu klajumi šķita kā nedzīvas, spo­kainas cirsmas. Mazo ciematiņu namu jumti atgādināja saulē izbalējušu kaulu krāvumus. Vienīgi augļu pilnās citrusu birzis izskatījās zaļas un spirgtas. Viss pārējais likās svelmē sakaltis un nedzīvs.

Caur vilciena logu veroties nokaltušo mežu drūmajā klusumā, Bonds domāja, ka lajos droši vien būtu grūti atrast ka­tlu dzīvu radību, izņemot sikspārņus, skorpionus un melnās atraitnes.

Viņi ieturēja vieglu maltīti, un pēkšņi vilciens jau traucās gar Meksikas juras līci, cauri mangrovju purviem un palmu birzīm, garām nebeidzamām moteļu un kempingu rindām, un Bonds sajuta uz- plūstam smaržu no citas Floridas, tās Floridas, kas sauca un vilināja reklām- plakātos.

Viņi izkāpa no vilciena Klīvoterā - pē­dējā pieturā pirms Sanktpēterburgas. Bonds apturēja taksometru un nosauca vajadzīgo adresi Dārgumu salā, kas atra­dās pusstundas brauciena attālumā. Bi­ja pats pusdienas laiks, pulkstenis rādija divi, un saule gluži vai kvēloja debesīs. Solitēra noteikti gribēja noņemt cepuri un volānu.

- Tas līp pie sejas, - viņa sacīja. - Die­zin vai kāds mani šeit varētu pazīt.

Kad taksometrs apstājās pie Pārk- strītas un Centrālās avēnijas krustoju­ma, kur avēnija pārvēršas garā Dārgu­mu salas dambī pāri seklajiem līča ude- ņiem. viņiem pretī izbrauca automašīna, kurā sēdēja milzīgs nēģeris ar bakurē- tainu seju.

Ieraugot Solitēras profilu, nēģera mute pavērās izbrīnā. Viņš nekavējoties apstā­dināja mašīnu ietves malā un, iemeties telefona kabīnē, uzgrieza Sanktpēterbur- gas numuru.

- Šite Bakainais, - viņš steidzīgi runāja klausulē. - Do' šu' man aši Laupītāju. Tas ir tu. Laupītāj? Klau, Lielajam vajaga būt pilsētā. Ko tu man gvelz, ka nupatās ru- nāj' ar šo no Ņujorkas? Mans tikko redzēj' šā meitieti Klīvoteras taksī. Brauca uz dambi. Protama lieta, ka es ir drošs. Zvē­ru. Nav nekādas kļūmes. Kopā ar vīru zi­lā uzvalkā, pelēkā cepurē. Šim uz sejas ira rēta. Ko ta' tas nozīmē, seko šiem? Mans nevar noticēt, ka Lielais nava pil­sēta, vai varbūt ir? Vai man vajadzēt' pār­liecināties un pārbaudīt? Labs i, labs i. Mans noķers to taksi, kad šilais brauks atpakaļ pār dambi uz Klīvoteru. Labs i, labs i. Mans izdarīs visu, kā nākas.

Vīrs, kuru sauca par Laupītāju, tūlīt pat zvanīja uz Ņujorku. Viņš bija bridi nāts par Bondu, taču nesaprata, kā te varēja gadīties Solitēra. Kad saruna ar Lielo vīru bija galā, viņš vēl joprojām ne­ko nesaprata, toties bija saņēmis precī­zus un izsmeļošus norādījumus.

Laupītājs nolika klausuli un bridi sē­dēja, ar pirkstiem bungodams pa rak­stāmgaldu. Desmit tūkstoši dolāru par darbu. Viņam būs vajadzīgi divi vīri. Tā­tad pašam paliks astoņi tūkstoši. Laupī­tājs aplaizīja lūpas un piezvanīja uz bil­jarda zāli, kas atradās kādā Tampas centra bārā.

Pie Evergleidas Bonds samaksāja tak­sometra vadītajam. Glītas, balti dzelte­nas koka kotedžas no trim pusēm ietvēra Bahama skvēra zālāju, kas stiepās līdz baltajām pludmales smiltīm. No turienes bija pārredzams viss Meksikas jūras lī cis, mierīgs kā spogulis un tveices no­kausēts līdz pat horizontam, kur savie­nojās ar dzidrajām debesīm.

Pēc Londonas, Ņujorkas un Džeksonvi- las tā bija dzirkstoša pārmaiņa.

Bonds kopā ar Solitēru iegāja pa dur­vīm, pie kurām bija piestiprināta plāk- silīte ar uzrakstu "Birojs". Viņš nospieda zvanu ar uzrakstu "Menedžere: misis Sti- vesanta", un parādījās savītušai garnelei līdzīga sieviete ar zili tonētiem matiem. Viņas sakniebtās lūpas izmocīja smaidu.

- Jā?

- Leitera kungs?

- Ak. jā, jūs esat Braisa kungs. Pirmā ko­tedža, taisni lejā pludmalē. Leitera kungs jūs gaida jau kopš lenča. Un…? - Viņa ar pensneju norādīja uz Solitēru.

- Braisa kundze, - noteica Bonds.

- Ak, jā, - neticīgi novilka misis Stīve- santa. - Labi, aizpildiet reģistrācijas la­pu. Esmu pārliecināta, ka jūs ar Braisa kundzi pēc garā ceļa vēlēsieties atsvai­dzināt ies… Tikai pilnu adresi, lūdzu. Pal­dies.

Viņa pavadīja ceļiniekus pa cementētu celiņu uz pēdējo kotedžu kreisajā pusē. Sieviete pieklauvēja, un parādījās Lei­ters. Bonds gaidīja draudzīgu smaidu, taču Leiters, viņu ieraudzījis, izskatījās vienīgi pārsteigts. Viņa mute bez skaņas pavērās. Salmu krāsas mati, kas pie saknēm bija melni, atgādināja siena kaudzi.

Liekas, tu neesi ticies ar manu sie­vu, - teica Bonds.

- Nē, nē, tas ir, jā. Sveiks.

Leiters nespēja aptvert notiekošo. Aiz­mirsis Solitēru, viņš gandrīz raušus ie­rāva Bondu pa durvīm. Pēdējā mirkli at­cerējies par meiteni, satvēra to aiz rokas un, ievilcis mazajā priekšnamiņā, ar kāju aizcirta durvis, tā ka misis Stīvesantas "Ceru, ka pie mums labi pavadīsiet…" aprāvās pie vārda "laiku". Leiters vēl joprojām nespēja attapties. Viņš stāvēja un skatījās te uz vienu, te otru.

Bonds nometa ceļasomu uz grīdas, at­vēra durvis un, ielaidis Solitēru dzīvoja­majā istabā, sekoja viņai nelielajā telpā ar logu uz jtiras pusi. Istabā atradās vai­rāki viegli bambusa krēsli, kuru polsterē­tie sēdekļi bija pārvilkti ar spilgtu, sarka­nām un zaļām hibiskrozēm rotātu kokvil­nas mēbeļdrānu. Grīdu sedza no palmu lapām pīts paklājs. Pie sienām, kas vizēja piles olu zilumā, karājās krāšņu tropu ziedu attēli bambusa rāmīšos. Telpas vi­dū bija novietots liels un apaļš - kā ie­dzimto bungas - bambusa galds ar stikla virsmu, uz kura stāvēja vāze ar puķēm

un balts telefons. Plati logi vērās uz jūru, un pa labi no tiem uz pludmali veda dur­vis. Baltas plastikāta žalūzijas bija līdz pusei aizvilktas, lai neielaistu telpā spilg- j to gaismu, ko atstaroja smiltis.

Bonds un Solitēra apsēdās. Džeimss aizsmēķēja un uzmeta uz galda cigarešu paciņu un šķiltavas.

Pēkšņi iezvanījās telefons. Leiters, bei- | dzot attapies no sastinguma, pacēla klausuli.

- Klausos, - viņš atsaucās. - Savieno- j jiet ar leitnantu. Tas esat jūs, leitnant? Viņš ir šeit. Tikko ieradās. Nē, viss vienā gabalā. - Fēlikss mirkli klausījās, tad pa­griezās pret Bondu. - Kad tu izkāpi no "Fantoma"? - viņš jautāja. Bonds atbil­dēja. - Džeksonvilā, - Leiters teica klau­sulē. - Mjā. Es pateikšu. Protams. No­skaidrošu detaļas un piezvanīšu jums. Vai varēsiet atsaukt Slepkavību izmeklē­šanas dienestu? Es, protams, to augstu novērtēju. Un Ņujorku. Tas būtu liels pa­kalpojums, leitnant. Orlando 9000. Labi. Un vēlreiz paldies. Sveiki. - Nolicis klau­suli. Leiters noslaucīja no pieres sviedrus un apsēdās pretī Bondam.

Tad viņš paskatījās uz Solitēru un at­vainodamies pasmaidīja.

- Jūs laikam esat Solitēra, - Leiters sacī­ja. - Atvainojiet par nepieklājīgo sagaidīša­nu. Šī bija viena traka dieniņa. Jau otro reizi divdesmit četru stundu laikā es vairs necerēju ieraudzīt šo puisi. - Viņš atkal pa­griezās pret Bondu. - Esi gatavs turpināt?

- Jā, - atbildēja Bonds. - Solitēra ta­gad ir mūsu pusē.

- Lieliski, - teica Leiters. - Nu, jūs jau no­teikti nebūsiet ne lasījuši avīzes, ne klausī­jušies radio, tādēļ vispirms sniegšu pēdējo ziņu kopsavilkumu. "Fantomu" apturēja drīz vien aiz Džeksonvilas - starp Valdo un Okalu. Jūsu kupeja tika apšaudīta ar auto­mātu un nomētāta ar rokasgranātām. Tā li­ka pilnīgi sašķaidīta, ja atļausiet piebilst. Nogalināts vagona pavadonis, kas tobrīd at­radās gaitenī. Citu cietušo nav, bet tracis turpinās. Kas to izdarīja? Kas ir Braisa kungs un kas tā par Braisa kundzi? Kur vi­ņi ir? Protams, mēs bijām pārliecināti, ka tu esi notverts. Sāka rīkoties Orlando policija. Viņi izsekoja tavai biļetei līdz Ņujorkai. Uzzi­nājuši, ka pasūtījumu izdarījis FIB, metās virsū man. Vesels vagons mēslu. Un pēkšņi lu ierodies ar skaistu meiteni pie rokas, iz­skatīdamies tikpat laimīgs, cik mierīgs.

Leiters izplūda skaļos smieklos.

- Puis! Ja tu zinātu, ko man nupat nā­cās dzirdēt pa telefonu! Varētu padomāt, ka es uzspridzināju to sasodīto vilcienu.

Viņš pasniedzās pēc vienas no Bonda cigaretēm un aizsmēķēja.

- Nu. labi, - viņš sacīja. - Tas ir īss konspekts. Tagad uzklausīsim tavu stās­tu. Uz priekšu!

Bonds visos sīkumos izstāstīja, kas bi­ja noticis kopš sarunas ar Leiteru "Sant­redžisas" viesnīcā. Ticis lidz naktij vilcie­na, 007 izņēma no piezīmju grāmatiņas papīra lapu un pārslidināja to pār galdu.

Leiters iesvilpās.

- Vudu, - viņš sacīja. - Domājams, ka to vajadzēja atrast uz līķa. Rituāla slep­kavība, kuru izdarījuši tā puisieša drau­gi, kuru tu piekāvi Hārlemā. Lūk, kā tam bija jāizskatās. Un Lielajam vīram ar to nav pilnīgi nekāda sakara. Tie mērgļi vi­su ir labi izdomājuši. Taču mēs atradī­sim viņu cilvēku, kas bija iesūtīts vilcie­na. Iespējams, ka tas bija viens 110 resto­rānā vagona apkalpotājiem. Viņam bija jānorāda tava kupeja. Pabeidz stāstu un es pateikšu, kā viņš to izdarīja.

- Ļauj man to apskatīt. - Solitēra pa­sniedzās pēc papīra lapas.

- Ja. - viņa klusi sacīja. - Tas ir ouan- ga, Vudu fetišs. Bungu Raganas pie- saukšana. To izmantoja Ashati ciltis Āfri­kā, kad viņi gribēja kādu nogalināt. Haiti izmanto ko līdzīgu. Labi, ka tu man par to nepastāstīji, - Solitēra nopietni teica, atdevusi papīra gabalu Bondam. - Mani noteikti būtu pārņēmusi histērija.

- Arī man kļuva neomulīgi, - atbildēja Bonds. - Es jutu, ka tās ir sliktas ziņas. Par laimi, mēs izkāpām Džeksonvila. Na­baga Boldvins. Mēs viņam esam lielu pa­teicību parādā.

Viņš pabeidza savu stāstu par atlikušo ceļojuma daļu.

- Vai kāds jums sekoja, kad atstājāt vilcienu? - jautāja Leiters.

- Nedomāju, - atteica Bonds. - Taču So­litēru tomēr vajadzētu paslēpt, kamēr neat­radīsim iespēju aizgādāt viņu tālāk no ziņ­kārīgām acīm. Domāju, ka jau rit mums jāiesēdina meitene lidmašīnā uz Jamaiku. Līdz tam brīdim es varētu viņu pieskatīt.

- Protams, - piekrita Leiters. - Mēs da­būsim viņu prom ar ēarterreisu no Tam- pas. Rit ap lenēa laiku Solitēra būs Maia- mi, tur varēs pārsēsties kādā no pēcpus­dienas reisiem un nonāks galā rit ap va­kariņu laiku. Šā vai tā - ir pārāk vēls, lai ko uzsāktu jau šovakar.

- Vai tā būs labi, Solitēra? - Bonds jautāja.

Meitene lūkojās ārā pa logu, acīs vīdē­ja tas pats neizdibināmais skatiens, kā­du viņš jau agrāk bija ievērojis. Pēkšņi viņa nodrebēja un pievērsās Bondam. Solitēra pastiepa roku un pieskārās Džeimsa piedurknei.

- Jā, - viņa vilcinoties sacīja. - Domā­ju, ka jā.