Dzīvo un ļauj mirt citiem

VIII nodala BEZ HUMORA IZJŪTAS

Misters Bigs bridi domāja, tad nospie­da iekšējā telefona pogu.

- Pļāpu Folij?

- Mjja. bos.

- Vai tas amerikānis Leiters ir pie te­vis?

- Jjā.

Kārtīgi piekauj viņu, pēc tam aizved līdz "Bellevue" hospitālim un atstāj kaut kur tuvumā. Saprati?

- Jjā.

- Pats tur nerādies, vai skaidrs?

- Jjā.

Misters Bigs atlaida pogu.

- Nolādēts, - nikni nošņāca Bonds. - CIP tev neļaus tik viegli tikt cauri!

- Jūs aizmirstat, mister Bond, ka vi­ņiem nav teikšanas Amerikā. Centrāla­jam izlūkdienestam nav varas te, tikai ārzemēs. Un federāli ar viņiem nav drau­gos. Tī-Hī, panāc šurp!

-Jjā, bos. -Tī-Hi nostājās pie galda.

Misters Bigs pāri galdam lūkojās Bon­da.

- Kuru pirkstu jūs izmantojat visma­zāk, mister Bond?

Jautājums Džeimsu pārsteidza, viņa prāts mežonīgā ātrumā mēģināja rast at­bildi.

- Esmu pārliecināts, ka apdomājis jūs teiksiet, ka tas ir kreisās rokas mazais pirkstiņš, - turpināja klusā balss. - Tī- Hī, salauz mistera Bonda kreisās rokas mazo pirkstiņu.

Nu nēģeris atklāja, kādēļ viņam dota tāda iesauka.

- Hī-hī, - viņš falsetā ķiķināja. - I lī-hī.

Tī-Hī līksmi tuvojās Bondam, kurš

spēcīgi ieķērās roku balstos. Uz pieres iz­spiedās sviedri, un 007 centās iztēloties gaidāmās sāpes, lai spētu tās kontrolēt.

Nēģeris nesteidzīgi atpiņķerēja Bonda kreiso roku, kas bija stingri piesaistīta krēsla balstam, un, saņēmis aiz gala mazo pirkstiņu, apmierināti pie sevis ķi­ķinādams, sāka lēni jo lēni liekt atpakaļ.

Bonds grozījās un cilājās, mēģinādams apgāzt krēslu, taču Tī-Hī stingri turēja atzveltni. Pār aģenta seju aumaļām plū­da sviedri un pār lūpām izlauzās apslā­pēts kliedziens. Cauri pieaugošajām sā­pēm viņš redzēja vien meitenes plati ie­plestās acis un sārtās, viegli pavērtās lū­pas.

Pirksts slējās stāvus gaisā. Tagad nē­ģeris lēni lieca to atpakaļ, tuvinādams lo­cītavai. Pēkšņi kauls padevās, un atska­nēja ass krakšķis.

- Ļoti labi, - noteica misters Bigs.

H-HI negribīgi palaida vaļā sakropļoto

pirkstu.

Bonds izdvesa klusu, dzīvniecisku rū­cienu un zaudēja samaņu.

- Sitam puisim galīgi nau humorsajū- tas, - komentēja Tī-Hī.

Solitēra atkrita krēslā un aizvēra acis.

- Vai viņam bija ierocis? - jautāja mis­ters Bigs.

- Jjā. - Tī-Hī izņēma 110 kabatas Bonda beretu 1111 pārslidināja pār galdu. Lielais vīrs to rūpīgi aplūkoja. Viņš pasvārstīja ieroci rokā, novērtēdams kaula rokturi. Tad izņēma visas lodes, pārbaudīja, vai stobrā nav palikusi lode, un aizslidināja ieroci uz Bonda pusi.

- Dabū viņu pie samaņas, - misters Bigs teica, paskatījies pulkstenī. Tas rā­dīja trīs.

TI-Hī nostājās aiz krēsla un ar nagiem satvēra Džeimsa ausu ļipiņas.

Bonds ievaidējās un, pacēlis galvu, iz­grūda virkni rupjību.

- Priecājieties, ka neesat miris, - vien­aldzīgi noteica Lielais vīrs. - Jebkuras sāpes ir labākas par nāvi. Te ir jūsu iero­cis. Lodes ir pie manis. Tī-Hī, atdod to vi­ņam!

Tī-Hi paņēma no galda ieroci un ielika to atpakaļ Bonda pistoles makstī.

- Es ātri paskaidrošu, - turpināja Lie­lais vīrs, - kādēļ neesat miris un kādēļ jums tika dota iespēja izbaudīt sāpes tā vietā, lai pievienotos piesārņojumam Hārlemas upes dibenā, ko cilvēki ar hu­mora izjūtu mēdz dēvēt par "cementa mētelīšiem".

Viņš ieturēja īsu pauzi un turpināja.

- Mister Bond, mani māc garlaicība. Lūdzu Dievu, lai tas sūta to, ko agrīnie kristieši dēvēja par "accidfe" - nāvējošu letarģiju. kas apņem tos, kuriem vairs nav vēlmju. Es savā jomā esmu visizcilā­kais, tā saka tie, kuri izmanto manus ta­lantus, liet tie, kurus izmantoju es, bai­dās no manis un pakļaujas bez ierunām. Citiem vārdiem sakot, manis paša izvēlē­tās orbītas robežās nav pasauļu, kuras neesmu iekarojis. Nu jau ir par vēlu mai­nīt šo orbītu pret kādu citu. Vara ir katra godkārīga prāta augstākais mērķis, un nedomāju gan. ka citā sfērā es vairs spē­tu sasniegt tik visaptverošu un pilnīgu varu. kādu esmu sasniedzis šajā.

Bonds klausījās tikai ar vienu apziņas daļu. Otra jau kala plānus. Džeimss ju­ta Solitēras klātbūtni, taču centās uz meiteni neskatīties. Viņš stingi lūkojās lielajā, pelēkajā sejā, kuras zeltainās acis pat nepamirkšķinājās.

Klusā balss turpināja.

- Mister Bond. tagad es gūstu prieku vienīgi meistarībā, elegancē un izsmalci­nātībā, ka arī dažos paņēmienos, ar ku­riem padaru sarežģītākas pats savas operācijas. Es gandrīz vai maniakāli cen­šos sasniegt pilnīgu patiesīgumu un maksimālo eleganci. Katru dienu, mister Bond, es cenšos un izdomāju sev arvien augstākus izsmalcinātības un tehniskas pilnības mērķus, tā, lai ikviena rīcība kļūtu par mākslas darbu, kuru rotā mans paraksts. Es esmu vienīgais savas rīcības soģis, tomēr no visas sirds ticu, mister Bond, ka mana tieksme pēc pilnī­bas beigu beigās tiks atzīta mūslaiku vēsturē.

Misters Bigs apklusa. Bonds ievēroja, ka lielās, dzeltenās acis ir plati ieplestas, it kā skatītu kādu vīzijas. "Šis vīrs slimo ar lielummāniju," nodomāja aģents. Un tādēļ viņš likās vēl bīstamāks. Lielākajai daļai noziedznieku galvenais dzinulis ir alkatība. Uzmācīgas idejas pārņemts prāts darbojas pavisam savādāk. Šis vīrs nebija parasts gangsteris. No viņa teju vai izstaroja draudīgums. Bonds bija ap­burts un sāka izjust gandrīz vai godbijī­bu.

- Es izvēlējos anonimitāti divu iemeslu dēļ, - turpināja zemā balss. - Tādēļ, ka to pieprasa manu operāciju būtība, un tādēļ, ka es apbrīnoju nezināmu māksli­nieku spēju noliegt sevi. Ja piedosiet augstprātību, es dažkārt iedomājos, ka esmu viens no tiem lielajiem ēģiptiešu fresku gleznotājiem, kas savu dzīvi pava­dīja, radot gleznojumus kapenēs, kaut ari apzinājās, ka neviena dzīva dvēsele tos neieraudzīs.

Lielās acis uz mirkli aizvērās.

- Tomēr atgriezīsimies pie galvenā. Ie­mesls. kādēļ es jūs šorīt nenogalinu, mister Bond, ir tāds, ka cauruma izsiša­na jūsu vēderā man nesagādātu estētis­ku baudījumu. Ar šo ierīci, - viņš norā­dīja uz ieroci galda apakšā, - esmu iztai­sījis daudzus caurumus daudzos vēderos un jūtos apmierināts, ka mana mazā ro­taļlieta izrādījusies īsts tehnikas brī­nums. Turklāt, ka pirmīt pareizi atzīmē­jāt, man tas būtu tikai lieks traucēklis, ja te apkārt vandītos bariņš aģentu, uz­dodot jautājumus par jūsu un Leitera kunga nozušanu. Ne vairāk kā traucēk­lis. tomēr šobrīd man ir daudz citu lietu, par ko domāt.

- Tātad, - misters Bigs palūkojās pulk­steni, - esmu nolēmis šoreiz atļaut jums abiem aiziet, pirms tam izsakot ļoti no­pietnu brīdinājumu. Jums šodien pat jāatstāj valsts, un misteram Leiteram nāksies nodarboties ar kādu citu lietu. Man pietiek jau ar vietējiem darboņiem un nav ne mazākās vēlēšanās noņemties vēl ari ar Eiropas aģentiem.

- Tas ari viss, - viņš pabeidza. - Ja es jūs vēlreiz ieraudzīšu, jūs mirsiet ārkārtī­gi asprātīgā un manam tās dienas no­skaņojumam atbilstošā veidā. Tī-Hi, aiz­ved misteru Bondu uz garāžu. Pasaki, lai viri aizgādā viņu uz Centralparku un ie­met ūdenī. Ja pretojas, drīkst sist. bet ne nogalināt. Saprati?

- Jjā, bos, - atbildēja Ti-IIi, spiedzīgi ķiķinādams.

Viņš atsaitēja Bonda potītes, tad roku locītavas. Pēc tam saņēma sakropļoto ro­ku un spēcīgi atlieca aiz muguras. Ar ot­ru roku nēģeris atraisīja pārējās virves un raušus uzrāva Bondu kājās.

- Eimam, - noteica Tī-Hī.

Bonds vēlreiz ielūkojās milzīgajā, pelē- kajā sejā.

- Tas, kurš ir pelnījis nāvi, - viņš ietu­rēja pauzi, - mirst tādā nāvē, kādu pelni jis. Pierakstiet to, - Džeimss piebilda. - Tā ir oriģināla doma.

Tad viņš paskatījās uz Solitēru. Meite ne raudzījās uz klēpī saliktajām rokām un nepacēla skatienu.

Kustas nu, - uzsauca Tī-Hī un, pa­griezis Bondu pret sienu, pagrūda uz priekšu, tik stipri sagriezdams plaukstas locītavu, ka gandrīz to izmežģīja. Bonds izdvesa klusu vaidu un viegli sagrīļojās. Aģents gribēja, lai Tī-Hī notic, ka gūstek­nis ir iebiedēts un paklausīgs. Bija jāpa­nāk, lai nēģeris atslābina tvērienu, pirms nav salauzis viņa roku.

Tī-IIi pasniedzās Bondam pār plecu un piespieda vienu no grāmatām. Atvērās plata eja. Pagrūdis Bondu uz priekšu, nēģeris iebīdīja smago plauktu vieta. Aiz abiem vīriem noklikšķēja atslēgas mēlīte. Novērtējis durvju biezumu, Džeimss sa­prata, ka tām jābūt skaņas necaurlaidī­gam. Viņi atradās īsā gaitenī, kura otrā galā vīdēja lejupejošas kāpnes. Bonds at­kal ievaidējās.

- Tu man salauzīsi roku, - viņš dve­sa. - Esi uzmanīgs. Es tūlīt zaudēšu sa­maņu.

Džeimss vēlreiz paklupa, mēģinādams noteikt nēģera atrašanās vietu. Viņš at­cerējās Leitera teikto: "Apakšstilbi, cirk­šņi, vēders, rīkle. Ja sitīsi kur citur, sa­lauzīsi roku."

- Turi muti, - uzbrēca vīrs, tomēr pa­laida Bonda roku sprīdi zemāk.

Neko citu arī nevajadzēja.

Viņi bija nonākuši gaiteņa vidū. Līdz kāpņu galam atlika vairs tikai pāris pē­du. 007 atkal paklupa, un nēģeris ietrie­cās viņam mugurā. Šis manevrs deva Bondam nepieciešamo attālumu un rīcī­bas brīvību.

Viņš nedaudz saliecās un, griezdamies pats ap savu asi, ar labo roku raidīja spēju sitienu atpakaļ. Ar smagu būkšķi tas sasniedza mērķi, Tī-Hī iespiedzās kā ievainots trusītis, un Bonds juta, ka kreisā roka nu ir brīva. Viņš apmetās riņķī, ar labo roku izraudams no maksts tukšo ieroci. Nēģeris, izdvesdams īsus, elsām līdzīgus spiedzienus, sarāvās čo­kurā un iespieda rokas starp kājām. Bonds no visa spēka trieca ieroci pret noliekto pakausi. Atskanēja vēl viens dobjš blīkšķis. Nēģeris iekaucās un no­gāzās uz ceļiem, aizsargājoties izrau­dams rokas no kājstarpes. Bonds nostā­jās viņam aiz muguras un, tālu atvēzējis apkaltajā kurpē auto kāju, iespēra pa mēļajās biksēs iespīlēto sēžamvietu.

Pēdējo reizi īsi iekliedzies, melnādai­nais vīrs aizripoja līdz kāpņu galam. Viņa galva atsitās pret metāla margām, 1111 tad bija redzams vairs tikai roku un kāju mudžeklis, kas pārvēlās pāri malai un ri­poja lejā. Atskanēja īss krakšķis, it kā ķermenis būtu uzgrūdies kādam šķēr­slim. Vel viens būkšķis un krakšķis, 1111 tad laikam viņš bija ticis līdz zemei. Ie­stājās klusums.

Bonds notrausa sviedrus un sasprin- dzis ieklausījās. Ievainoto roku viņš iebā- za mēteļa kabatā. Tā sāpēs pulsēja un bija piepampusi gandrīz divreiz lielāka. Turēdams ieroci labajā rokā, Bonds uz pirkstgaliem lēni kāpa lejā.

Sasniedzis kāpņu laukumu, kurā ne­kustīgi gulēja viņa nesenais uzraugs, Bonds vēlreiz apstājās un ieklausījās. Pavisam netālu klusu sanēja raidītājs. Aģents saprata, ka aiz tuvākajām 110 abām šeit redzamajām durvīm slēpjas mistera Biga sakaru centrs. Bondam ra­dās pēkšņa vēlēšanās tajā negaidīti ie­brukt, taču ierocis nebija pielādēts, tur­klāt viņš zināja, cik cilvēku atrodas tel­pā. Acīmredzot austiņas nebija ļāvušas tiem saklausīt troksni, kas radās, Tī-lli ripojot lejā pa kāpnēm. 007 turpināja kāpt zemāk.

Tī-Hī bija vai nu miris, vai arī gatavo­jās to darīt. Rokas izpletis, viņš gulēja uz muguras. Svītrainā kaklasaite stiepās pār seju kā saplacināta odze. Bonds ne­juta sirdsapziņas pārmetumus. Viņš pārmeklēja ķermeni, lai atrastu ieroci, un atrada to, aizbāztu aiz bāli violetajām biksēm, kuras nu bija piesūkušās asi­nīm. Tas izrādījās 38. kalibra kolts "Dc- tective Special" ar nozāģētu stobru. Ap­tvere bija pilna. Bonds ieslidināja atpa­kaļ makstī savu neizmantojamo beretu, paņēma koltu un drūmi pasmaidīja.

Pretī atradās nelielas, aizbultētas dur­vis. Pielicis pie tām ausi, Bonds dzirdēja klusu motora rūkoņu. Tai vajadzēja būt garāžai. Ko gan varēja nozīmēt motora darbināšana tik agrā rīta stundā? Džeimss pasmīnēja. Protams! Misters Bigs taču brīdināja puišus, ka Ti-Hi vedīs aģentu le­ja. Tagad tie droši vien brīnās, kur viņi kavējas, un uzmanīgi vēro durvis.

Bonds mirkli apdomājās. Viņam bija iespēja pārsteigt ienaidnieku nesagatavo­tu. Ja vien, protams, durvju bultas ir kārtīgi ieeļļotas.

Kreisā roka tikpat kā nebija izmantoja­ma. Turēdams koltu labajā rokā, ar ie­vainoto Bonds pārbaudīja pirmo bultu. Tā slīdēja viegli. Viņš attaisīja ari otru, viegli nospieda rokturi un uzmanīgi pa­vilka uz savu pusi.

Biezajām durvīm lēni atveroties, moto­ra rūkoņa kļuva skaļāka. Mašīnai vaja­dzētu būt tepat. Katra nākamā kustība varēja aģentu nodot. Viņš plati atvēra durvis, nostājās iesāņus un uzvilka kolta gaili.

Dažas pēdas tālāk stāvēja melns limu­zīns, tā motors darbojās. Turpat, arī at­vērtas garāžas ārdurvis. Spilgtā gaisma meta starus uz vairāku citu mašīnu spī­dīgajam virsbūvēm. Pie limuzīna stūres sēdēja milzīgs nēģeris, otrs stāvēja, at­spiedies pret mašīnas aizmugures dur­vīm. Nevienu citu nemanīja.

Bonda pēkšņā parādīšanās abus nēģe­rus neizsakāmi pārsteidza. Pie stūres sē­došajam vīram no mutes izkrita cigarete. Tad abi tvēra pēc ieročiem.

Instinktīvi Bonds vispirms izšāva uz stāvošo cilvēku, jo zināja, ka tas pistoli izraus pirmais.

Dobji nodunēja šāviens.

Nēģeris, ar abām rokām satvēris vēde­ru, pastreipuļoja dažus solus Bonda vir­zienā un nogāzās zemē. Viņa ierocis no- šķindēja, atsitoties pret betona grīdu.

Virs automašīnā iekliedzās, kad Bonda kolts pavērsās pret viņu, bet stūre trau­cēja izvilkt ieroci no mēteļa iekškabatas.

Bonds iešāva kliedzošajā mutē, un vī­rieša galva ietriecās sānu stiklā.

Džeimss apskrēja apkārt mašīnai un atvēra durvis. Nēģera nedzīvais augums pretīgi sazvāļojās. 007 uzsvieda ieroci uz sēdekļa un, cenzdamies pārāk nenotrai- pities ar asinīm, izvilka no salona ne­kustīgo ķermeni, tad ielēca mašīnā, pa­teikdamies dievam par iedarbināto moto­ru, aizcirta durvis, ar sakropļoto roku satvēra stūri, bet ar veselo grūda uz priekšu atrumpārslēdzēju.

Salauztais pirksts nežēlīgi sāpēja, un viņam neizdevās izkustināt smago limu­zīnu no vietas pietiekami ātri.

Bija zaudētas dažas liktenīgas sekun­des. Braucot cauri platajām garāžas dur­vīm, atskanēja šāvieni un kāda lode ie­triecās mašīnās korpusā. Ar labo roku Bonds strauji sagrieza stūri, un tajā mirklī atskanēja vēl viens šāviens, kas nospindza nedaudz augstāk. Sīkās drumslās sašķīda loga rūts pretējā ielas pusē.

Likās, ka šāvieni tiek raidīti no grīdas, 1111 Bonds saprata, ka ievainotajam nēģe­rim kaut kādā veidā izdevies aizsniegt savu ieroci.

Vairāk neviena šāviena, nedz ari kādas citas skaņas eka, kuru Bonds atstāja aiz muguras, neatskanēja. Izbraucis cauri vārtiem, aģents atpakaļskata spogulī re­dzēja vienīgi platu gaismas joslu, kas plūda no garāžas 1111 krita pār tukšo ielu.

Bondam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas un uz kuru pusi būtu jādodas. Uz platās ielas nebija redzama neviena dzīva dvēsele, un Džeimss turpināja braukt uz priekšu. Salauztais pirksts ne­ciešami sāpēja, tomēr ar ikšķi un rādītāj­pirkstu, ņemot talkā ari labo roku. izde­vās noturēt stūri taisni. Viņš centās ne- pieskarties durvīm un logam, kas bija nošķiesti ar asinīm. Bezgalīgi garo ielu apdzīvoja vienīgi spocīgas dūmu strūkli­ņas, kas izplūda no pilsētas kanalizācijas sistēmas lūku režģiem. Automašīnas draudīgais priekšgals nopļāva tās vienu pēc otras, bet, palūkojies spogulī, Bonds redzēja, kā strūkliņas aiz viņa atkal pa­ceļas gaisā kā liegas atvadas mājoši, bal­ti rēgi.

Džeimss vadīja lielo automašīnu ar ātrumu piecdesmit jūdzes [12] stundā un vairākas reizes šķērsoja krustojumus pie sarkanās gaismas. Vēl daži tumši kvartāli, un tad jau parādījās apgais­mota avēnija ar visai dzīvu satiksmi. Šoreiz Bonds nogaidīja, līdz iedegās za­ļais signāls, tad nogriezās pa kreisi 1111 it kā ienira garā zaļu gaismu tunelī. Katrs nākamais luksofors arvien vairāk attālināja aģentu 007 no ienaidnieka. Apstājies pie kāda krustojuma un izla­sījis uzrakstus, Bonds beidzot saprata, ka atrodas uz Parka avēnijas un 1 16. ielas stūra. Viņš lēni aizbrauca līdz nā­kamajai ielai - tā bija 1 15'. Sapratis, ka virzās uz pilsētas centru, aizvien tālāk prom no Hārlemas, Bonds turpināja braukt. Viņš nogriezās uz 60. ielas. Tā bija tumša un vientulīga. 007 izslēdza motoru un atstāja mašīnu iepretī ugunsdzēsēju šļūtenei. Paņēmis no sē­dekļa ieroci, Bonds aizbāza to aiz bikšu jostas un devās atpakaļ uz Parka avēni­ju-

Pēc dažām minūtēm viņš apturēja taksometru un vēl pec brīža jau kāpa augšā pa "Santredžisas" viesnīcas kāp­nēm.

- Jums zīmīte, mister Bond, - sacīja nakts portjē. Bonds, negribēdams, ka sa- runbiedrs ievēro viņa savainoto pirkstu, pagriezās sāniski un atlocīja zīmīti ar la­bo roku. Tā bija no Fēliksa Leitera. La­piņā bija minēts laiks, četri no rīta, uz­rakstīts: "Piezvani man, tiklīdz pārro- dies!" un Leitera paraksts.

Aģents 007 ar liftu uzbrauca 21. stāvā. Atslēdzis numura durvis, viņš taisnā ceļā devās uz dzīvojamo istabu.

"Tātad mēs abi esam palikuši dzīvi," Bonds nodomāja un atkrita krēslā līdzās telefonam.

Žēlīgais Dievs, - viņš dzijā pateicībā noteica. - Kāda veiksme!