Dzīvo un ļauj mirt citiem

XXII nodala ŠAUSMU JŪRA

Kad gūstekņiem pakaļ atnāca sargi, rīts vēl tikko ausa. Pārgriezuši virves, kas saistīja viņu kājas, bet neatbrīvojot rokas, nēģeri tos abus pa izdrupušiem pakāpieniem uzveda virszemē.

Viņi apstājās starp retiem kokiem, un Bonds dziļi ieelpoja vēso rīta gaisu. Viņš paskatījās uz austrumiem un cauri za­riem rītausmas izgaismotajā pamalē re­dzēja bālam zvaigznes. Cikādes nakts dziesma bija apklususi, un kaut kur sa­las vidiene savu koncertu sāka atdarinā- tāj putns.

"Varētu būt pusseši," Bonds nodomāja.

Viņi stāvēja vairākas minūtes. Mundri sačukstēdamies, garām straujā soli gāja ar saiņiem un ceļasomām apkrāvušies nēģeri. Starp kokiem redzamo niedru bū­du durvis bija līdz galam vaļā. Vīrieši pieskrēja pie kraujas, kur stāvēja Bonds un Solitēra, pagriezās pa labi un nozuda lejā. Atpakaļ neviens no tiem vairs nenā­ca. Tā bija evakuācija, salas garnizons aizvāca savu nometni.

Ar kailo plecu Bonds pieglaudās Solitē- rai, un viņa atbalstījās pret to. Džeimss notrīcēja - pēc smacīgās pazemes kļuva vēsi. Taču las bija patīkamāk nekā ilg­stoša neziņa.

Viņi abi zināja, ka ir ielaidušies riskan­tā pasākumā.

Pēc Liela vīra aiziešanas Džeimss nebi­ja lieki tērējis laiku. Viņš čukstus pa­stāstīja meitenei par jahtai piestiprināto mīnu, kurai jāuzsprāgst dažas minūtes pēc sešiem, un to, kam, saskaņā ar viņa plānu, šajā rītā jāmirst.

Vislielākās raizes Džeimsam sagādāja mistera Biga lietpratība un precizitāte. "Secatur" bija jāpaceļ enkurs tieši sešos. Ja šajā laika parādīsies migla vai arī rīta puskrēslā nebūs pietiekami laba redza­mība, iziet cauri rifiem būs grūti. Tādā gadījumā misters Bigs alliks došanos ju- rā. Ja šajā laikā Bonds un Solitēra atra­dīsies uz mola netālu no jahtas, viņi aiz­ies bojā.

Pieņemot, ka kuģis izies jūrā noteiktajā laikā, cik lielā attālumā un kurā borta pusē viņi būs piesieti? Lai neaizķertu sa­lu, plostam jāatrodas pie kreisa borta. Bonds pieļāva, ka trose, kas vilks plostu, būs piecdesmit jardus gara un viņi būs piesieti vēl divdesmit trīsdesmit jardus aiz tā.

Ja pieņēmums bija pareizs, viņi tiks vilkti pāri ārējam rifam, kad "Secatur" jau atradīsies apmēram piecdesmit jardu ār­pus tā. Jahta uzsāks ceļu ar apmēram trīs mezglu lielu ātrumu, pēc tam kāpi­nās to līdz desmit vai pat divdesmit mezgliem. Sākumā viņi, tauvas galā griezdamies un virpuļodami, slīdēs pa platu loku, pēc tam plosta gaita izlīdzi­nāsies, un, kad jahta dosies cauri rifam, viņi turpinās tam tuvoties. Plosts šķērsos rifu, kad jahta atradīsies jau četrdesmit jardus aiz tā, un tad pienāks viņu kārta.

Bonds sarāvās, iedomādamies, kā tiks sakropļoti viņu ķermeņi, ja tos desmit jardus vilks pāri bārdas nažu asuma ko­raļļiem. Viņu muguras, sāni un kājas būs vienās brūcēs.

Tikuši pāri rifiem, viņi būs pārvērtu­šies milzīgās, asiņainās ēsmās, un pir­mās haizivs vai barakudas parādīšanās būs tikai dažu mirkļu jautājums.

Misters Bigs droši vien sēdēs ērtā krēs­la kuģa pakaļgalā, ar binokli skatīdamies asiņainajā priekšnesumā, un uz milzīgas papīra lapas rūpīgi atzīmēs laiku, kāds nepieciešams, lai dzīvā ēsma tiktu aprīta, un satrakojušās zivis sāks plosīt asiņai­nās virves galus.

Līdz pāri nepaliks vairs nekas.

Pēc tam plostu izvilks uz borta, un jah­ta graciozi uzņems kursu uz Floridu, lai pietauvotos saules pielietā Sankpeter- burgas oslā.

Bet ja nu mīna sprāgst, kad viņi atra­dīsies ūdenī piecdesmit jardu attālumā no kuģa? Kāda būs triecienviļņa iedarbī­ba uz viņu ķermeņiem? Domājams, tā nebūs nāvējoša. Galveno triecienu sa­ņems jahtas korpuss, ari ril's viņus pa­sargās.

Atlika tikai minēt un cerēt.

Pirmkārt, viņiem bija jāpaliek dzīviem līdz pēdējai sekundei. Jāturpina elpot, kamēr viņus kā dzīvu ēsmu vilks pa jū ru. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā viņi tiks sasieti kopā. Misters Bigs noteikti gribēs, lai gūstekņi ir dzīvi. Viņu neinte­resē beigta ēsma.

Bonds aukstasinīgi nolēma noslīcināt Solitēru, ja, parādoties pirmajai haizivij, viņi vēl būs dzīvi. Viņš pavilks meiteni zem sevis un noturēs zem ūdens. Pēc tam pacentīsies noslīcināties pats, uzvel­kot sev virsū viņas nedzīvo augumu.

Notiekošais likās kā ļauns murgs, Bonds juta nepārvaramu riebumu, domā­jot par necilvēcīgajām mokām un nāvi, kādu viņiem bija iecerējis šis cilvēks. Ta­ču viņš zināja, ka jāsaglabā vēss prāts, lai līdz pēdējam mirklim spētu cīnīties par savu un Solitēras dzīvību. Viņu uz­mundrināja doma, ka Bigs un lielākā da­ļa viņa ļaužu ari mirs. Palika maza cerī­bas dzirkstelīte, ka viņam un Solitērai iz­dosies izglābties. Bet pretiniekam, ja vien mīna nepievils, tādu cerību nebija.

Tas viss kopā ar simtiem citu domu jo­ņoja cauri aģenta smadzenēm, pirms viņi tika izvesti virszemē. Cerībās viņš dalījās ar Solitēru, bet šaubas paturēja pie sevis.

Meitene bija gulējusi iepretim Bondam, viņas nogurušās, zilās acis nenovērsdamas paļāvīgi un uzticīgi raudzījās vīrietī, smejo­ties viņa vārdos mīlestību un drosmi.

- Neuztraucies par mani, mīļais, - Soli­tēra sacīja, kad viņiem atnāca pakaļ. - Es jutos laimīga, ka atkal esmu tev blakus. Mana sirds pieder tev. Tādēļ es nebaidos, kaut ari visapkārt virmo nāves dvesma. Vai tu mani kaut mazliet mīli?

- Jā, - atteica Bonds. - Un mūsu mī­lestība vienmēr paliks ar mums.

- Ceļas nu, - sacīja viens no atnāku­šajiem vīriem.

Tagad viņi atradās virszemē, bija kļu­vis gaišāks, zem kraujas Bonds sadzirdē­ja motora rūkoņu. Ūdens virsma mirdzē­ja gluda kā spogulis. Parādījās misters Bigs ar ādas diplomātu rokā. Viņš uz brī­di apstājās un, atvilkdams elpu, palūko­jās apkārt. Lielais vīrs nepievērsa uzma­nību ne Bondam un Solitērai, ne ari abiem ar revolveriem bruņotajiem sar­giem, kas stāvēja gūstekņiem aiz mugu­ras. Viņš pavērās debesīs un negaidot, vērsdamies pie saules, skaļā, skaidrā balsī iekliedzas:

- Paldies tev, ser Henrij Morgan, tavas bagātības tiks labi izmantotas! Sūti mums krietnu ceļavēju!

Nēģeri pārgrieza acis.

- Tas būs "Kapraču vējš", - noteica Bonds.

Lielais vīrs paskatījās viņā.

- Vai visi ir lejā? - viņš jautāja sar­giem.

-Ja, ser, - atbildēja viens no viņiem.

Vediet viņus zemē, - rīkoja misters Bigs.

Solitēru un Bondu pagrūda uz klints malas pusi, un viņi sāka virzīties lejup: viens sargs rāpās pa priekšu, otrs - aiz mugurē. Gājienu noslēdza misters Bigs.

Lejā, uz mola, turēdami rokās tauvu, stāvēja divi vīri. IJz komandtiltiņa līdzās kapteinim un stūrmanim atradās vēl trīs nēģeri. Klājs bija no vienas vietas no­krauts ar akvārijiem, atstājot brīvu vienī­gi nelielu laukumiņu kuģa pakaļgala la­bajā pusē, kur stāvēja ērts zvejas krēsls. Sarkanais kuģa karogs tika noņemts, mastā nekustīgi karājās ASV karogs.

Dzidrajā ūdenī dažus jardus no jahtas, rīta saules staru apmirdzēts, šūpojās ap­mēram sešas pēdas garš, sarkans, metā­la trosē piesiets torpēdveida plosts. Bon­dam likās, ka trose, kuras lielākā daļa gulēja saritināta uz aizmugurējā klāja, varētu būt kādus piecdesmit jardus gara.

"Kapracis" gandrīz nemaz vairs nebija manāms. Drīz jāsāk pūst "Doktora vē­jam". "Cik drīz?" prātoja Bonds. "Vai tā ir kāda zīme?"

Tālumā aiz kuģa viņš redzēja koku ie­skauto "Oāzes" jumtu, bet mols, jahta, krauja un taka vēl grima dziļā, tumšā ēnā. Bonds prātoja, vai viņus var saska­tīt ar nakts binokli. Un, ja var, ko par to domā Strengvejs?

Misters Bigs stāvēja uz mola un vēroja, kā gūstekņus piesien vienu pie otra.

- Izģērb viņu, - viņš pavēlēja Solitēras sargam.

Bonds satrūkās un neuzkrītoši paskatī­jās mistera Biga pulksteni. Bija bez desmit minūtēm seši. Bonds klusēja. Nedrīkstēja pieļaut ne vismazāko aizkavēšanos.

- Uzmet drēbes uz kuģa, - sacīja mis­ters Bigs. - Un apsaitē viņam kādu strē­meli ap plecu. Negribu, lai ūdenī pirms laika parādās asinis.

Sargs ar nazi pārgrieza Solitēras drē­bes. Meitene stāvēja visu acu priekšā kaila un bāla. Viņa nokāra galvu, melno, smago matu vilnis noslīga pār seju. Bonda plecu sargs nevīžīgi pārsēja ar So­litēras linu svārku strēmeli.

- Tu, izdzimteni, - viņš caur zobiem iz­grūda.

Pēc mistera Biga pavēles abiem gūs­tekņiem atsēja rokas un pagrieza viņus ar seju vienu pret otru. Viena rokas tika apliktas ap otra vidukli un no jauna sa­sietas. Bonds juta sev piekļaujamies So­litēras maigās krūtis. Sieviete uzlika zo­du uz viņa labā pleca.

- Es negribēju, ka tas notiek šādi, - So­litēra drebošā balsī čukstēja.

Bonds neatbildēja. Viņš gandrīz nejuta sievietes augumu. 007 skaitīja sekundes.

Uz mola atradās virves ritulis, kas savie­nojās ar plostu. Virve nokarājās līdz pat baltajām smiltīm, un Bonds redzēja, ka tā aizvijas līdz sarkanās torpēdas vēderam.

Brīvo auklas galu izvilka viņiem zem padusēm un sasēja. Tas tika izdarīts ļoti rūpīgi. Nebija ne mazākās iespējas atbrī­voties.

Bonds turpināja skaitīt sekundes. Viņš lēsa, ka pulkstenis varētu būt bez pie­cām minūtēm seši.

Misters Bigs uzmeta gūstekņiem pēdē­jo skatienu.

- Kājas varat nesasiet. Tā būs kārdino­šā k.

To pateicis, viņš abu sargu pavadībā pameta molu un uzkāpa uz jahtas klāja. Uz mola palikušie vīri atdeva tauvas ga­lus un sekoja pārējiem. Dzenskrūve sa­viļņoja ūdeni, un, motoriem darbojoties ar nepilnu jaudu, "Secatur" lēni sāka slī­dei projām no salas.

Misters Bigs devās uz jahtas aizmuguri un apsēdās tur novietotajā zvejas krēslā. Gūstekņi redzēja, ka lielā nēģera ska­tiens koncentrējas. Viņš neteica ne vārda un pat nekustējās, tikai skatījās.

"Secatur" uzņēma kursu uz rifiem. Bonds varēja saskatīt, ka trose, kas sa­vienojās ar plostu, slīd pār bortu. Plosts lēnām sekoja jahtai. Negaidot tas palēcās uz priekšu, tad izlīdzināja gaitu un turpi­nāja celu, slidot aizvien tālāk un tālāk.

Viņiem līdzās stāvošais virves ritulis atdzīvojās.

- Uzmanies, - iesaucās Bonds un cieši piekļāvās meitenei. Rokas gandrīz izsprā­ga no locītavām, kad viņus ierāva ūdenī.

Uz mirkli abi nogrima, bet drīz vien abi cieši kopā sasaistītie ķermeņi iznira virs ūdens.

Viļņu šļakatu starplaikos Bonds cen­tās ieelpot un caur sakostiem zobiem iz­spļaut mutē iekļuvušo ūdeni. Blakus bi­ja dzirdama Solitēras rīstīšanās.

- Elpo, elpo! - viņš sauca, cenzdamies pārkliegt viļņu troksni. - Pieķeries man ar kājām!

Solitēra bija dzirdējusi - Bonds juta, ka meitenes ceļi iespiežas starp viņa augšstilbiem. Viņa aizvilkdamās klepoja, tad elpa kļuva vienmērīgāka un mežonī­gie sirdspuksti mazliet pierima. Tajā pašā brīdī ātrums samazinājās.

- Aizturi elpu, - iekliedzās Bonds. - Man jāpaskatās. Gatava?

Solitēra atbildot paspieda roku. Džeimss juta izplešamies sievietes krūš­kurvi, viņai dziļi ieelpojot.

Ar sava ķermeņa svaru Bonds apgrieza meiteni otrādi, iegremdēja viņu ūdenī un pats pacēla galvu virs viļņiem.

Viņi virzījās uz priekšu ar apmēram trīs mezglu lielu ātrumu.

Bonds redzēja "Secatur" dodamies cauri rifiem apmēram astoņdesmit jar­dus pirms viņiem. Plosts lēni slīdēja uz priekšu gandrīz taisnā leņķi no jahtas. Vēl kādi trīsdesmit jardi, un sarkanā tor­pēda šķērsos mutuļojošo ūdeni pie li­tiem. Viņi lēnām peldēja pāri līcim vēl trīsdesmit jardus aiz tā.

Līdz rifam palikuši sešdesmit jardi.

Bonds pagriezās uz sāniem, un Solitē­ra aizelsusies iznira no ūdens.

Viņi vēl arvien virzījās uz priekšu.

Pieci jardi, desmit, piecpadsmit, div­desmit.

Vēl četrdesmit jardi, un viņi uztrieksies pirmajiem koraļļiem.

Jahtai jau vajadzētu būt tiem garām.

Bonds aizturēja elpu. Pulkstenis droši vien bija jau pāri sešiem. Kas gan lēcies tai nolāpītajai mīnai? Aģents ātri noskai­tīja lūgšanu. "Glāb mūs, Dievs!" viņš do­mās teica.

Pēkšņi virves iegriezās rokās.

- Ieelpo, Solitēra, ieelpo, - Bonds pagu­va iekliegties, pirms viņus parāva zem ūdens.

Pāri līcim viņi joņoja uz rifa pusi.

Negaidot ātrums samazinājās. Bonds noprata, ka plosts atsities pret kādu klintsbluķi vai milzu koralli. Jau pēc brī­ža nāvējošā apskāvienā sasietie ķermeņi ar spēju rāvienu traucās tālāk.

Palikuši trīsdesmit jardi, divdesmit, desmit…

"Jēzus Kristus," nodomāja Bonds. "Ar mums ir cauri." Viņš sasprindzināja muskuļus, gaidot pirmo triecienu un tam sekojošās sāpes, un pastūma Solitē­ru augstāk, lai pasargātu viņu no ļaunā­kā.

Pēkšņi it kā milzu dūre ietriecās viņa ķermenī un uzgrūda virsū Solitērai ar tā­du spēku, ka uzmeta abus gaisā. Tad vi­ņi krita atpakaļ. Sekundes desmitdaļu vēlāk debesis pāršķēla zibens un atska­nēja pērkonam līdzīgs dārdiens.

Viņi iztriecās cauri ūdens virsmai, un Bonds juta, ka atslābušās virves sma­gums velk tos abus dziļumā.

Kājas bezpalīdzīgi kuļājās, un mute pieplūda ar ūdeni.

Tas lika atgīities. Aģents sāka strauji kustināt kājas un iznira. Meitene ļengani gulēja viņa apskāvienos. Džeimss kūla ūdeni un skatījās apkārt, ar plecu turot Solitēras ļengano galvu virs ūdens.

Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija apmē­ram piecu jardu attālumā ap ritu virpu­ļojošais ūdens. Ja šeit neslietos koraļļi, sprādziena vilnis būtu viņus nogalinājis. Bonds sajuta, cik spēcīgi ap kājām vir­puļo zemūdens straume. Izmisīgi rijot gaisu, viņš mēģināja tuvoties rifam. Krū­tis no sasprindzinājuma grasījās pār­plīst, skatienu aizsedza sarkana migla, virve vilka viņu lejā, bet Solitēras mati lī­da mutē un traucēja elpot.

Beidzot Bonds juta, kā koraļļa asā ma­la iegriežas stilbā. Viņš mēģināja ar kā­jām sataustīt vietu, kur atsperties, ar katru kustību arvien vairāk noraujot ādu.

Džeimss tikpat kā nejuta sāpes.

Tagad ari muguru un rokas klāja 110- brāzumi. Bonds neveikli ķepurojās tālāk. Plaušas dedzināja asas sāpes, zem viņa pletās atskabargaina sega. Džeimss uz­gūlās tai ar visu svaru, cenzdamies turē­ties pretī straumei, kas mēģināja viņu ie­raut atpakaļ ūdenī. Beidzot kājas atrada pamatu, aiz muguras slējās klints. Bonds aizelsies atliecās. Asinis iekrāsoja ūdeni. Viņš cieši turēja Solitēras auksto, ļengano ķermeni.

Pateicībā aizvēris acis, 007 atvilka elpu un gaidīja, kad apziņa noskaidrosies. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija asi­nis, kas virmoja ūdeni ap viņu. Taču aģents cerēja, ka lielas zivis neiekļūs starp rifiem. Lai nu kā, viņš neko daudz nevarēja darīt.

Tad Bonds pavērās jūrā - no "Secatur" nebija ne vēsts.

Augstu mierīgajās debesīs peldēja dū­mu mākonis, kuru "Doktorvējš" dzina uz salas pusi.

Ūdenī peldēja dažādas lietas, bet viļņos augšup lejup šūpojās vairākas galvas. Jūra bija pilna ar mirdzoši baltiem ap­dullināto vai nosisto zivju vēderiem. Gai­sā jautās deguma smaka. Netālu mierīgi gulēja sarkanais plosts, ko uz vietas tu­rēja (rose. kuras otrs gals grima dzelmē.

Galvu un beigtu zivju apļa malā jau parādījās pirmie haizivju spuru trīsstūri. Tiem drīz vien pievienojās citi. Bonds ie­raudzīja lielu purnu, kas izslējās virs ūdens un, sagrābis kaut ko milzīgajos žokļos, atkal ienira. Spuras šķēla ūdeni, šaudīdamās starp gardajiem kumosiem. Divas melnas rokas pēkšņi pacēlās gaisā un tūlīt pat nozuda. Visapkārt skanēja kliedzieni. Divi vai trīs roku pāri izmisīgi airējās rifa virzienā. Kāds vīrietis apstā­jās un ar plaukstām izmisīgi dauzīja ūdens virsmu. Pēkšņi rokas pazuda. Vīrs sāka kliegt un raustīties. "Viņā iegrauzu- sies barakuda," izskrēja cauri Bonda ap- dlillušajani smadzenēm.

Taču viena galva turpināja tuvoties, virzoties uz to rifa daļu, kur stāvēja Bonds. Aģents sajuta sīkus vilnīšus ska­lojamies padusēs un Solitēras matus glaužamies pie muguras.

Šī galva bija milzīga, un no ievainoju­ma pāri sejai plūda asinis.

Bonds skatījās, kā tā tuvojas.

Peldēšana brasā, enerģiski vēzējot ro­kas, bija mistera Biga kļūda, kas pievili nāja zivis, kuras vēl nebija aizņemtas asiņainajā maltītē.

"Vai tiešām viņam izdosies?" domāja Bonds. Viņa acis samiedzās un elpa izlī­dzinājās, vērojot, kā jūra pieņem savu cietsirdīgo lēmumu.

Galva šūpodamās tuvojās. Bonds re­dzēja kā agonijā atņirgtos zobus un asi­nīm pielijušās acis. Viņš gandrīz varēja dzirdēt lielās, slimās sirds pukstus zem melni pelēkās ādas. Vai tā apstāsies, pirms ēsma tiks satverta?

Misters Bigs vēl aizvien tuvojās. Viņa pleci bija kaili, apģērbu droši vien norāva sprādziens, taču melnā zīda kaklasaite vēl arvien karājās ap lielo, resno kaklu un vil­kās aiz muguras kā ķīnieša bize. Ūdens šalts izskaloja asinis no Lielā vīra acīm. Tās, plaši atvērtas, cieši raudzījās Bondā. Skatienā nebija lūguma pēc palīdzības, ti­kai ārkārtīgi liels fizisks sasprindzinājums.

Viņu vairs šķīra tikai kādi desmit jardi. Kad Bonds palūkojās nēģerī, tā acis aiz­vērās un seja savilkās sāpju grimasē.

- A-ā-ā, - izdvesa sašķiebtā mute.

Rokas pārstāja kult ūdeni, galva ieni­ra, tad atkal pacēlās virs līmeņa. Asi­ņains mākonis apņēma ķermeni un ie­krāsoja jūru. Divas slaidas, sešas pēdas garas, brūnas ēnas iznira no sarkanā mākoņa un atkal metās tajā. Ķermenis raustījās. īsu brīdi virs ūdens pavīdēja mistera Biga roka - tai nebija plaukstas, nebija locītavas, nebija pulksteņa.

Bet milzīgā, kālim līdzīgā galva ar at­ņirgtu muti un baltiem zobiem vēl bija dzīva. Tagad tā sāka kliegt. Gārdzošais kliedziens pārtrūka ikreiz, kad barakuda ietriecās viņa ķermenī.

Aiz Bonda muguras no līča puses at­skanēja tāls sauciens. Viņš nepiegrieza tam vērību. Visu Džeimsa uzmanību sais­tīja asiņainā izrāde ūdeni.

Spura pāršķēla viļņus dažus jardus no aģenta un apstājās.

Bonds juta, ka haizivs, gluži kā suns, cauri asiņu mākonim mēģina novērtēt medījumu. Tad tā metās uz priekšu, un kliedzošā galva, gluži kā makšķeres plu­diņš, pazuda zem ūdens.

Virspusē uzšāvās burbuļu mākonis.

Brūni plankumainā aste sakūla ūdeni putās, varenajai tlģerhaizivij uz bridi ienir stot, lai tūlīt pat atkal mestos uzbrukumā.

Nēģera galva no jauna iznira virspusē. Mute bija aizvērta. Šķita, ka dzeltenās acis vēl arvien raugās Bondā.

Blakus galvai parādījās haizivs purns, žokli bija plaši atvērti, rīta gaismā mirdzēja asi zobi. Atskanēja briesmīgs klakšķis, uz- virpuļoja ūdens, un tad iestājās klusums.

Bonds plati ieplestām acīm raudzījās ūde­nī izplūstošajā sarkanbrūnajā plankumā.

Pēkšņi meitene ievaidējās, un viņš at­guvās.

Aiz muguras atskanēja sauciens, un šoreiz Bonds pagrieza galvu uz līča pusi.

Tas bija Kvorels. Viņa spīdīgais, brū­nais ķermenis slējās pār kanoe malu. ro­kas strauji cilāja airus, bet labu gabalu aiz muguras bija redzamas pārējās Hai­zivju līča zvejnieku laivas.

Pūta svaigs pasāts, saule spīdēja pār zilo ūdeni un zaļo Jamaiku.

Džeimsa Bonda zili pelēkajās acīs iemir­dzējās asaras, kas tajās nebija manītas kopš bērnības. Asaras noritēja pār vai­giem un iekrita asinīm krāsotajā ūdenī.