Dzīvo un ļauj mirt citiem

V nodala MELNĀDAINO DEBESIS

Autobusu pieturā uz Piektās avēnijas un Katedrāles bulvāra stūra zem later­nas klusi stāvēja trīs nēģeri. Viņi izskatī­jās slapji un garlaikoti, un tādi viņi ari bija. Vīrieši vēroja Piektās avēnijas sa­tiksmi, kopš četros trīsdesmit pēcpusdie­nā bija atskanējis telefona zvans.

- Šis ir tavējs, Fatso, - sacīja viens no viņiem, kad lietū parādījās autobuss un, ar nopūtu atvērdams lielās vakuuma durvis, apstājās pieturā.

- Ehh, - norūca drukns vīrietis lietus­mētelī. Tad, uzmaucis cepuri pāri acīm, ierāpās autobusā un, kabatā žvadzinā­dams monētas, virzījās uz priekšu, vēro­dams pasažierus. Ieraudzījis abus baltos vīrus, viņš piemiedza acis un iekārtojās tiem aiz muguras.

Melnādainais vīrietis rūpīgi nopētīja priekšāsēdošo pakaušus, mēteļus, cepu­res un profilus. Bonds sēdēja pie loga. Nēģeris redzēja rētas atspulgu tumšajā stiklā.

Pēc brīža viņš piecēlās un neatskatī­damies devās uz autobusa priekšgalu. Nākamajā pieturā izkāpa un iegāja tu­vākajā telefona būdā. Čukstētājs viņu sīki izprašņāja un pēc brīža iesprauda kontaktdakšu labajā komutatora pu­sē.

- Jā? - atsaucās zema balss.

- Bos, viens no šiem nupat ieradās Piek­tajā. Anglis ar rētu. Ar viņu kopā ir vēl kāds, bet tas neizskatās tā, ka aprak­stīts. - Čukstētājs attēloja Leiteru. - Abi atbrauca no ziemeļiem. - Viņš nosauca autobusa numuru un aptuveno laiku.

Iestājās pauze.

- Labi. - sacīja klusā balss. - Apzvani "acis" pārējās avēnijās. Brīdini bārus, ka viens ir ieradies, un sameklē Tī-Hī Džon- sonu, Maktingu, Pļāpu Foliju, Semu Maia- mi un Flanelu…

Balss runāja vēl piecas minūtes.

- Saprati?

- Jā, ser, - teica Čukstētājs un, skato­ties slenogrālijas bloknotā, veikli un ne­vilcinoties atkārtoja sacīto.

- Pareizi. - Saruna beidzās.

Acīm mirdzot. Čukstētājs nodeva rīko­jumus tālāk.

Kamēr Bonds un Leiters nonāca pie naktskluba "Naudīgais raja" uz Septītās avēnijas un 123. ielas stūra, vairāki vī­rieši un sievietes vēroja viņus vai arī gai­dīja, kad varēs sākt novērošanu, klusi sazinādamies ar Čukstētāju, kurš sēdēja pie sava Riversaidas komutatora. Pārspī­lētā uzmanība un sasprindzinājums, kas jautās apkārt, ne Bondam, ne Leiteram nešķita nekas aizdomīgs, jo Hārlemā ik­viens baltais nonāk uzmanības centrā.

Slavenajā naktsklubā visi krēsli pie ga­rās bāra letes bija aizņemti, taču viena no mazajām kabīnēm izrādījās tukša. Bonds un Leiters ieslīdēja sēdekļos pie šaura galdiņa.

Viņi pasūtīja skotu viskiju ar sodu. Bonds pārlūkoja pilno bāru. Tur bija gandrīz vienīgi vīrieši. Tikai daži no tiem - baltie. "Boksa fani vai reportieri no Ņujorkas avižu sporta nodaļām," no­sprieda aģents. Gaisotne bija silta un trokšņaina. Pie sienām - boksa maču fo­togrāfijās, lielākoties Naudīgā rajas Ro- binsona un viņa lielisko cīņu momentuz- ņēmumi. ŠI bija jauka vietiņa, kas, šķiet, nesa lielu peļņu.

- Šis Naudīgais raja ir gudrs puisis, - sa­cīja Leiters. - Cerams, ari mēs sapratī­sim, kad ir pienācis laiks mest visu pie malas. Viņš to zināja, tāpēc neļāva savai naudai iet zudumā, bet ieguldīja to, kur pienākas, un tagad pelna prāvu žūksni mūzikas zālēs. Pelņai no šis iestādes jā­būt krietni lielai, turklāt viņam šajā ap­kārtne pieder vēl daudz citu nekustamo īpašumu. Vīrs joprojām smagi strādā, ta­ču tas nav darbs, kas cilvēku noved līdz ārprātam vai smadzeņu satricinājumam. Naudīgais raja pameta ringu, kamēr vēl bija dzīvs un pie sajēgas.

- Varbūt viņš ieguldīs naudu kādā Brodvejas šovā un visu pazaudēs, - iebil­da Bonds. - Ja es tagad aizietu no darba un pievērstos augļkopībai Kentā, droši vien uznāktu plūdi, vētra vai sausums, un es izputētu. Cilvēks nespēj paredzēt visu.

- Taču vienmēr var mēģināt, - atbildē­ja Leiters. - Bet es saprotu, ko tu gribi teikt - labāk zināma nelaime, nekā nezi­nāma laime. Būtu jauki, ja dzīve sastāvē­tu 110 sēdēšanas omulīgā bārā pie laba viskija glāzes. Kā tev patīk šis mežonī­gais nostūris? - Viņš paliecās uz priek­šu. - Paklausies vien to pāri aiz mugu­ras. Spriežot pēc tā, ko dzirdēju, viņi nāk tieši no "Melnādaino debesīm".

Bonds uzmanīgi paraudzījās pār plecu.

Kabīnē sēdēja izskatīgs, jauns nēģeris dārgā dzeltenbrūnā uzvalkā ar pārlieku polsterētiem pleciem. Viņš bija laiski at­zvēlies pret sienu, vienu kāju uzcēlis uz blakus sēdekļa un ar mazām sudraba šķērītēm grieza kreisās rokas nagus, lai­ku pa laikam uzmezdams garlaikotu skatienu rosībai pie bāra. Vīrieša galva balstījās pret sienu tieši aiz Bonda, un no tās vēdīja dārgas matu želejas smar­ža. Bonds nopētīja nedabīgo celiņu, kas asi iezīmējās gandrīz taisnajos matos. Droši vien tā bija nodeva bērnībai, kad māte nemitīgi atgādināja savaldīt savas krēpes. Vienkāršā melna zīda kaklasaite un baltais krekls izskatījās eleganti.

Viņam pretī, saspringti noliekusies uz priekšu, sēdēja maza, seksīga nēģeriete, kuras vaibstos jautās balto asiņu piejau­kums. Piķa melnie mati, kas bija gludi kā spogulis, ietvēra pievilcīgu iegarenu seju ar nedaudz ieslīpām acīm, kuras ro­tāja biezi krāsotas skropstas. Tumšsar­kanās, jutekliskās, mazliet pavērtās lū­pas izcēlās uz bronzas krāsas ādas. Bonds pamanija arī melnas atlasa va­karkleitas augšdaļu, kas cieši piegūla stingrām, mazām krūtīm. Ap meitenes kaklu vijās vienkārša zelta ķēdīte, un uz katras plaukstas locītavas mirdzēja pa neuzkrītošai zelta stīpiņai.

Viņa kaut ko lūdzoši teica savam pava­donim un nepievērsa uzmanību Bonda pētošajam skatienam.

- Ja gribi saprast lietas būtību, skaties 1111 klausies, - sacīja Leiters. - ŠI ir īsta Hārlemā, Ņujorkas dziļie dienvidi, un ar to ir izteikts viss.

Bonds paņēma ēdienkarti un iekārto­jas dziļāk kabīnē, lai izpētītu dienas īpa­šo piedāvājumu - ceptu cāli par 3 dolā­riem 75 centiem.

Ies prom, mīļais, - centās pierunāt meitene. - Paskaties uz sevim - tu izska­ties tik noguris.

- Apnicies klausīties tavā muldēšanā, - garlaikoti novilka vīrietis. - Kāpēc gan tev neaizvērt mutīti un neatstāt mani uz brīdi mierā?

- Vai tu grib', lai es iet prom, mīļais?

- Kā gribi…

- Ak, mīļais, - lūdzās meitene. - Neiz­gāz uz manīm dusmas, mīļais. Es tā gri- bej' kopā ar tevīm pavadīt šito vakaru. Varbūt aizvest tev' uz "Mazo paradīz"'. Pa­skatīties tās drebelīgās striptīz' pakaļiņs. Tas Birdī Džonsons, tavējs šefs, man so- lij' labas vietas, kad es atkal atnāks.

Vīrieša balss pēkšņi kļuva skarba.

- Ko Birdī? Kopš kura laika tu par šo domā? - viņš aizdomu pilns jautāja. - Dro­ši vien, - vīrietis ieturēja pauzi, lai vardi iegūtu lielāku svaru, - drošvien starp te­vīm un to kaulaino nigeru kaukas ir! Varbūt šis ar tevīm guļ? Es laikam papē­tīs šito mazo starpgadījumu. Varbūt man sameklēt sevīm kādu labāk' skuķ'? Man nepatīk meičas, kas skrien prom vienal­ga kur un ar ko, kad tik es uz mirkli aiz­griežas. Mjamemm. Es pārbaudīs šito mazo gadījumu, - viņš draudīgi apklusa un piebilda, - noteikti.

- Ak, mīļais, - meitenes balsī skanēja raizes. - Labāk nevajga ar manim šitā runāt. Es nav darījusi neko tād', lai tu pret manīm šita izturētos. Es tik domāj', varbūt mumsīm labāk vajadzēj' iet uz to "Paradiz"', nekā tu sēdi šite un errojies. Nu, mīļais, tu tak zin', ka manīm no­spļauties uz to bagāto maitas gabalu Bir­dī Džonsonu. Ne, ser, viņš manīm neko nenozīmē. Viņš tak ir pats pretīgāks vīrs visā Hārlemā, un šis zina, ka nekas ne­spīd, pal ja viņš dikti gribēs. Nu, mīļais. Šis tomēr dod manīm labākās vietiņas savējā krogu, un es tur sēdēs kopā ar te­vīm un dzers aliņu - visu tikai ar tevīm, lesam, mīļais, prom. Tu izskatās tik ele­gants, ka es gribētu, lai manējie draugi redzētu mūs kopā.

- Tu arī izskatās vareni, mīļumiņ, - at­teica vīrietis, meitenes jūsmas nomieri­nāts, - tas ir skaidrs. Bet es brīdinu, lai tu vislaik paliek manā tuvumā un neuz­drošinās pat aci uzmest tam zemiskam maitam ar karstajām apenēm. Var' tev galvot, - viņš draudīgi piebilda, - ja es pieķers tevi taisām actiņas, es izdauzīs visu dullumu 110 tavējās jaukās pēcpu­ses.

- Protama lieta, mīļais, - aplaimota no­čukstēja meitene.

Bonds dzirdēja, kā vīrietis noņem kāju no krēsla.

- Labs'i, mazā, ies ar'. Viesmīli

Džeimss nolika ēdienkarti.

- Es, šķiet, uztvēru lietas būtību, - viņš noteica. - Izskatās, ka šos ļaudis pamatā interesē tieši tas pats, kas visus pārējos cilvēkus visā pārējā pasaulē, - sekss, iz­klaides un attiecību kārtošana. Šie, tiesa gan, nav pārāk izsmalcināti.

- Daži ir gan, - iesmējās Leiters. - Ar smalkām tējas tasītēm, puķu podiem uz palodzēm un visu pārējo. Tie lielākoties pieder metodistu sektai. Hārlemā ir sociālo pretmetu pilna, tāpat kā visas pārējās lie­lās pilsētas. Turklāt šeit vēl pievienojas ra­su pretrunas. Nāc, - viņš ierosināja, - ie­sim un sameklēsim kaut ko ēdamu.

Viņi iztukšoja glāzes, un Bonds palū­dza rēķinu.

- Šovakar maksāju es, - viņš paziņo­ja. - Man iedeva kaudzi naudas, no ku­ras vajag tikt vaļā, tāpēc trīssimt dolāru es paķēru līdzi.

- Lai iet, - ar prieku atsaucās Leiters un negaidīti vērsās pie viesmīļa, kurš skaitīja atlikumu.

- Vai tu zini, kur šonakt atrodams misters Bigs?

Viesmīlis, acis pārgriezis, paliecās uz priekšu un ar salveti noslaucīja galdu.

- Manam ir siev' un bērni, bos, - viņš nomurmināja, salika glāzes uz paplātes un atgriezās pie bāra.

- Misteram Bigam ir labākā aizsardzī­ba, kāda vien iedomājama, - noteica Lei­ters. - Bailes.

Viņi izgāja uz Septītās avēnijas. Lietus vairs nelija, bet "Hokinss" - kaulus stin­dzinošs vējš no ziemeļiem, par kuru nē­ģeri runāja ar lielu godbijību, - bija atbrī­vojis ielas no šim diennakts laikam tik pierastā cilvēku pūļa. Leiters un Bonds kopā ar diviem trim bezrūpīgiem pārī­šiem devās uz priekšu. Skatieni, kas vi­ņus pavadīja, lielākoties bija nicinoši vai uzsvērti naidīgi. Daži vīrieši iespļāva no­tekā, kad draugi gaja garām.

Pēkšņi Bonds sajuta spēku, par kuru Leiters tika stāstījis iepriekš. Bija pār­kāpta sveša robeža. Viņus te neviens ne­gaidīja. Bonds juta nemieru, kuru tik la­bi bija iepazinis kara laikā, kādu brīdi strādādams ienaidnieka aizmugurē, bet tūlīt pat aizgaiņaja drūmās domas.

- Mēs iesim uz "Ma Frazier", tas atrodas nedaudz uz priekšu, - sacīja Leiters. - La­bākais ēdiens Hārlemā, vismaz tā runā.

Bonds lūkojās veikalu skatlogos.

Viņu pārsteidza neskaitāmās frizētavas un skaistumkopšanas saloni, kas rekla­mēja dažādus matu iztaisnošanas vei­dus - ""Apex Glossatina", lietošanai ar karstajiem ruļļiem", ""Silky Strate". Ne­padara rudus un nesadedzina" - vai uni­versālus ādas balināšanas līdzekļus. Gandrīz tikpat daudz bija galantērijas preču un apģērbu veikalu ar fantastis­kām vīriešu čūskādas kurpēm un krek­liem. kurus rotāja mazi aeroplāniņi, bik­sēm ar collu platiem galiem un stilīgiem uzvalkiem. Savukārt grāmatu veikali bija pilni ar izglītojošu literatūru - kā iemācī­ties šo, kā izdarīt to - un komiksiem. Da­žos veikalos varēja atrast neskaitāmus veiksmes amuletus un okultisma priek­šmetus "Septiņas atslēgas uz varu", "Dīvainākā grāmata, kāda jebkad uz­rakstīta", ar apakšvirsrakstiem: "Ja esat KRISTĪTS, mēs iemācīsim, ka no šīs ie­darbības atbrīvoties un atgūt iepriekšējo stāvokli", "Slavini savas priekšrocības Klusuma valodā", "Uzliec ļauno aci, kam vien vēlies", "Liec sevi iemīlēt".

Bija nopērkami ari amuleti, kas saucās "Iekarotāja sakne", "Eļļa naudas pievilk­šanai", "Sauso smaržu maisiņš miera gū­šanai", "Vīraks lāsta noņemšanai" un visbeidzot - "Laimīgās rokas amulets, kas aizsargā no sātana. Traucē un ap­mulsina ienaidnieku".

Bonds vairs nebrīnījās par to, ka mis­ters Bigs izmanto Vudu kultu, lai ietek­mētu to cilvēku prātus, kas vēl aizvien šausmās novēršas no baltas cāļa spalvas vai sakrustotiem žagariņiem, kas gadīju­šies ceļā. Un tas viss - Rietumu civilizā­cijas spožākās galvaspilsētas sirdi.

- Priecājos, ka atbraucām šurp, - Bonds ierunājās. - Es sāku saprast misteru Bi­gu. Nav iespējams pat apjaust šīs pasau­les būtību, dzīvojot Anglijā. Mēs, pro­tams. esam ļoti māņticīgi - īpaši ķelti -, bet te gandrīz var dzirdēt šamaņu bungu rīboņu.

- Jutīšos laimīgs, kad tikšu atpakaļ savā gultā, - Leiters noņurdēja. - Bet mums jānovērtē šis puisis, pirms izdo­mājām, kā tikt viņam klāt.

Nelielais restorāns "Ma Frazier" patīka­mi kontrastēja ar drēgnajām ielām. Draugi ieturēja lielisku maltīti, kurā ietil­pa ēdamie gliemeži un cepts cālis Mēri- lendas gaumē ar bekonu un saldo kuku­rūzu.

- Šo vajadzēja nogaršot, - teica Lei­ters. -Tas ir nacionālais ēdiens.

Restorāns bija silts un mājīgs. Viesmī­lis izskatījās iepriecināts par viņu ieraša­nos un norādīja uz vairākām slavenī­bām, kas sēdēja turpat netālu, bet, kad Leiters uzdeva jautājumu par misteru Bi gu, vīrs izlikās nedzirdam un pēc tam tu­rējās pa gabalu no viņu galdiņa līdz pat brīdim, kad draugi palūdza rēķinu.

Leiters atkārtoja jautājumu.

- Atvainojiet, ser, - viesmīlis īsi notei­ca. - Nevaru atcerēties nevienu ar tādu vārdu.

Kad draugi izgāja no restorāna, pulk­stenis rādīja pusvienpadsmit un avēnija bija gandrīz tukša. Ar taksometru aiz­braukuši līdz "Savojai", viņi pasūtīja sko­tu viskiju ar sodu un sāka vērot dejotājus.

- Šeit radušās visas modernākās de­jas, - sacīja Leiters. - Ikviens slavens mū­ziķis lepojas, ka reiz spēlējis te - Djūks Elingtons, Lūiss Armstrongs, Kebs Kelo- vejs, Fletčers Hendersons. Šī ir džeza un džaiva Meka.

Viņi sēdēja pie galda līdzās margām, kas ieskāva milzīgo deju grīdu. Bonds ju­tās kā apburts. Vairums dejojošo meite­ņu viņam šķita ļoti skaistas. Mūzikas rit­mi atbalsojās sirdī, līdz Džeimss gandrīz aizmirsa, kādēļ īsti te ieradies.

- Pielipa, vai ne? - beidzot sacīja Lei­ters. - Es te varētu palikt visu nakti. Bel labāk dosimies tālāk. Mēs izlaidīsim "Ma­zo paradīzi", kas ir līdzīga šai vietai, bet ne gluži tāda līmeni. Aizvedīšu tevi uz "Jā, puis!" - tas atrodas uz Septītās. Pēc tam mums jāiegriežas kādā no mistera Biga zaņķiem. Nelaime tā, ka tie neveras vaļā ātrāk par pusnakti. Es aiziešu uz tualetes istabu, bet tu samaksā rēķinu. Varbūt izdosies uzost, kur mūsu draugu šonakt var sastapt. Negribētos klaiņot pa visām aizdomīgajām vietām.

Bonds samaksāja un gaidīja Leiteru šaurajā vestibilā. Pēc brīža abi lūkojās pēc taksometra.

- Tas man maksāja divdesmit zaļo, - sa­cīja Leiters, - toties noskaidroju, ka mis­ters Bigs šovakar būs "Kaulu dārzā". Tas atrodas Lenoksa avēnijā, gandrīz blakus viņu štābam. Labākais striptīzs pilsētā. Dejo Džī-Džī Sumatra. Nedaudz iedzer­sim bārā "Jā, puis!" un līdz kādiem pus- vieniem paklausīsimies klavierspēli. Tad kustēsimies tālāk.

Lielais komutators, kas nu atradās (i kai pāris kvartālu attālumā, šobrīd klu­sēja. Abi baltādainie vīrieši bija novēroti "Naudīgajā rajā", tad "Ma Frazier" un "Savojā". Ap pusnakti viņi ievēlās bārā "Jā, puis!". Divpadsmitos trīsdesmit tika pieņemts pēdējais ziņojums, un atkal ie­stājās klusums.

Misters Bigs runāja pa iekšējo telefo­nu. Vispirms ar vecāko viesmīli.

- Pēc piecām minūtēm ienāks divi bal tie vīrieši. Apsēdini viņus pie Z galdiņa.

- Jā, ser, - atsaucās vecākais viesmī­lis. Viņš steidzās pāri deju laukumam pie galdiņa, ko no pārējās telpas atdalīja plats pīlārs. Galds atradās tuvu kalpotā­ju ieejai, taču bija ar teicamu skatu uz zāli un orķestri.

Pie tā sēdēja divi vīrieši un divas sie­vietes.

- Atvainojiet, - sacīja vecākais viesmī­lis. - Notikusi kļūda. Galdiņš ir rezervēts. Avīžnieki no centrālās preses.

Viens no vīriešiem sāka protestēt.

- Kusties, draugs, - stingri noteica ve­cākais viesmīlis. - Loltij, pavadi šos ļau­dis pie F galdiņa. Dzērieni uz firmas rē­ķina. Sem, - viņš pamāja citam viesmī­lim, - sakārto galdu! Divām personām.

Četrotne paklausīgi devās prom, viņus bi­ja nomierinājusi cerība saņemt bezmaksas dzērienus. Vecākais viesmīlis nolika uz gal­da zīmi "Rezervēts", uzmeta vērtējošu ska­tienu un atgriezās savā vietā lidzās ieejai.

Pa to laiku misters Bigs vēl divas reizes izmantoja iekšējo telefonu. Vienu reizi viņš runāja ar konferansjē.

- Izslēgsi gaismu pēc Džī-Džī uzstāšanās.

- Jā, ser.

Pēc tam piezvanīja četriem vīriešiem, kas pagrabstāvā spēlēja kauliņus. Tā bi­ja gara un ļoti detalizēta saruna.