Dzīvo un ļauj mirt citiem

XIV nodala "VIŅAM RADĀS DOMSTARPĪBAS AR TO, KAS VINU EDA"

Leiters un Bonds, pametuši saimnieci zālājā, steidzās uz kotedžu un atrada So­litēras istabu neskartu, bet gultasveļu tik tikko saburzītu.

Acīmredzot meitene tikpat kā nebija pretojusies.

Durvis droši vien tika ātri un klusi at­vērtas ar mūķīzeri, un istabā pēkšņi pa- rādījās vīri ar ieročiem rokās.

"Taisieties, lēdij! Apģērbieties! Pamēģi­niet tik uzrīkot traci, un mēs jums vēde­ra ielaidīsim svaigu gaisu!"

Pēc tam viņi visdrīzāk aizbāza meitenei muti vai iesita pa galvu un ielocīja kastē. Aiz kotedžas bija redzami kravas mašī­nas riepu nospiedumi, bet mājiņā, gan­drīz nosprostojot priekšnama durvis, stā­vēja milzīga, veca radiola. Lietoto preču veikalā tā būs izmaksājusi mazāk par piecdesmit dolāriem.

Bonds tik dzīvi iztēlojās kluso šausmu izteiksmi Solitēras sejā, it kā pats būtu to redzējis, un nolādēja sevi, ka atstājis meiteni vienu. 007 nespēja noticēt., ka ir tik ātri izsekots. Tas bija tikai vel viens pierādījums Lielā vīra varenībai.

Leiters piezvanīja uz FIB štābu Tanipā.

Lidostas, dzelzceļu stacijas un auto maģistrāles, - viņš sacīja. - Saņemsiet rī­kojumu no Vašingtonas, tiklīdz būšu ar viņiem runājis. Varu galvot, ka viņi to uzskatīs par svarīgāko uzdevumu. Liels paldies. Es to novērtēju. Būšu tepat tu­vuma. Visu labu.

Fēlikss nolika klausuli.

- Paldies Dievam, viņi sadarbosies, - Lci- lers teica Bondam, kas stāvēja, tukšu skatienu vērdamies jūrā. - Nekavējoties aizsūtīs savus vīrus pārbaudīt apkārtni un izlūkot pretinieka midzeni tik tālu. cik vien iespējams. Kamēr es nokārtošu formalitātes ar Vašingtonu un Ņujorku, paskaties, ko var uzzināt 110 vecās pļā­pas Stīvesantas. Precīzu laiku, aprakstus un visu pārējo. Liec noprast, ka tā bijusi zādzība ar ielaušanos un ka Solitēra aiz­laidusies kopā ar laupītājiem. Viņa (o sapratīs. Tas liks visam izskatīties pēc parasta viesnīcu nozieguma. Saki, ka po­licija jau ir ceļā un mēs nevainojam "Evergleidu". Saimniece gribēs izvairīties no skandāla. Saki, ka mēs domājam tā­pat.

Bonds pamāja.

Aizlaidusies ar vīrieti? Tas, protams, bija iespējams, tomēr maz ticams. Bonds atgriezās Solitēras istabā un to rūpīgi pārmeklēja. Telpā vēl joprojām jautās "Vent Vert" aromāts, kas Džeimsam at­gādināja viņu kopīgo ceļojumu. Solitēras cepure un plīvurs atradās bufetē un daži tualetes piederumi - uz plaukta vannas- istabā. Drīz vien Džeimss atrada meite­nes somu un saprata, ka nav kļūdījies, viņai uzticēdamies. Soma stāvēja zem gultas, un Bonds iztēlojās, kā Solitēra pasper to apakšā, ceļoties kājās, kad pret viņu pavērsās ieroči. Bonds izbēra mantas gultā un iztaustīja oderi. Tad ar mazu nazīti uzmanīgi pārgrieza dažus diegus un izņēma piecus tūkstošus dolā­ru, kurus ielika kabatas portfeli. Pie viņa tie būs drošībā. Ja misters Bigs nogali­nās Solitēru, Bonds šo naudu iztērēs, lai atriebtos. Viņš nomaskēja caurumu, cik labi vien varēja, un nolika somu atpakaļ zem gultas.

Pēc tam Bonds devās pie misis Stive- santas. Kad iztaujāšana bija galā. pulk­stenis rādīja astoņi.

Vēlāk viņi ar Leiteru, bārā mazliet ie­dzēruši, devās uz ēdamzāli, kur nedau­dzie viesi tikko beidza vakariņot. Tie aiz­domīgi un ar zināmām šausmām lūko­jās draugos. Ko gan abi dīvainie vīrieši dara šeit? Kur palikusi sieviete, kas ie­radās kopā ar viņiem? Kuram tā bija sieva? Kas šī par nemierīgu staigāšanu? Nabaga misis Stīvesanta skraida apkārt pavisam samulsusi. Vai tad viņi nezina, ka vakariņas ir pulksten septiņos? Vir­tuves personāls jau gatavojas doties mājās. Viņi rīkotos pareizi, ja pasniegtu šiem kungiem aukstu ēdienu. Cilvēkiem jāciena pārējie. Misis Stīvesanta sacīja, ka, pēc viņas domām, tie ir valdības viri no Vašingtonas. Ko gan tas varētu nozī­mēt?

Vakariņotāji vienprātīgi atzina, ka abi svešinieki nav uzticami viesi un ka ir pie­nācis laiks ierobežot "Evergleidas" klientus.

Bondam un Leiteram tika ierādīts slik­tākais galdiņš līdzās kalpotāju durvīm. Vakariņās viņiem piedāvāja angļu-ķinie­šu traucu ēdienu sajaukumu, kas sastā­vēja no tomātu sulas, tvaicētas zivs ar balto mērci, šķēles atdzisuša, ar dzērve­nēm apziesta tītara un gabala citronu biezpiena krēma, kam pārlieta bieza kār­ta krējuma aizstājēja. Draugi drūmi tie­sāja ēdienu, kamēr zāli atstāja vecie ļau­dis un viena pēc otras nodzisa galda lampiņas. Pirkstu skalojamās bļodiņas, kurās peldēja viena hibiskrozes ziedlapa, pielika punktu šai drūmajai maltītei.

Bonds ēda klusēdams. Kad vakariņas bija galā, Leiters pūlējās izskatīties jautrs.

- Nāc, iesim iedzert, - viņš sacīja. - Šīs ir sliktas beigas draņķīgai dienai. Vai varbūt tu vēlies uzspēlēt bingo? Runā, ka šovakar notikšot turnīrs.

Bonds tikai paraustīja plecus, un viņi devas atpakaļ uz savu dzīvojamo istabu un kādu brīdi drūmi sēdēja, dzerdami un skatīdamies ārā pa logu uz smiltīm, kas mēness gaismā vizēja kaulu baltumā.

Kad bija izdzerts pietiekami, lai drū­mās domas atkāptos, Bonds novēlēja la­bunakti un devās uz Solitēras istabu, kura tagad piederēja viņam vienam. Džeimss atlaidās palagos, kuros vēl ne­sen bija gulējis meitenes siltais ķerme­nis, un pirms aizmigšanas pārdomāja notikušo. Tikko uzausīs gaisma, jādodas pie Laupītāja un jāizspiež no viņa patiesī­ba. Bonds jutās pārāk noraizējies, lai ap­spriestos ar Leiteru, tomēr bija pārlieci­nāts, ka arī Laupītājs ir piedalījies Solitē­ras nolaupīšanā. Aģents domāja par viņa mazajām, ļaunajām acīm un bālajām, pārmērīgi plānajām lūpām. Atceroties Laupītāja kaulaino kaklu, kas kā bruņu­rupucim pacēlās no netīrā, sasvīdušā krekla, 007 roku muskuļi saspringa. Pārdomājis visu, Bonds ieslīga miegā.

Viņš pamodās astoņos un, palūkojies pulkstenī, nošķendējās. Bonds ātri no­mazgājas dušā, spītīgi turēdams vaļā acis tik ilgi, kamēr tās sāka smelgt. Tad, aptinis ap vidukli dvieli, devās uz Leitera istabu. Žalūzijas joprojām bija nolaistas, taču gaismas pietika, lai redzētu, ka gul­tā neviens nav gulējis.

Bonds pasmaidīja, iedomādamies, ka Leiters noteikti iztukšojis viskija pudeli un aizmidzis turpat dzīvojamajā istabā. Viņš devās turp, taču arī te neviena nebi­ja. Viskija pudele, joprojām līdz pusei pil­na, stāvēja uz galda līdzās ar cigarešu iz- smēķiem pilnam pelnu traukam.

Bonds pacēla žalūzijas un atvēra logu. Pirms atgriešanās savā istabā viņš gribēja īsu mirkli izbaudīt brīnišķīgi dzidro rītu.

Pagriezies Bonds pamanīja aploksni, kas stāvēja uz krēsla pie durvīm. Tajā viņš at­rada ar zīmuli aprakstītu papīra lapiņu:

"Daudz domāju, un man nenāk miegs. Pulkstenis ir apmēram pieci no rīta. Do­dos apciemot tārpu un ēsmu bodi. Jopro­jām esmu tas pats agrais putns. Tā vien izskatās, ka tas aktieris - pelikānu šāvējs labi zināja, ka esam pilsētā, un bija ga­tavs nepatikšanām gadījumā, ja Solitēras laupīšana noietu greizi. Ja neatgriežos līdz desmitiem, zvani policijai. Tampa 88.

Fēlikss"

Bonds negaidīja nevienu mirkli, bet, ātri skūdamies un ģērbdamies, pa telefonu pa­sūtīja kafiju, maizītes un taksometru. Des­mit minūšu laikā viņš paguva to visu sa­ņemt un applaucēties ar kafiju. Džeimss jau bija izgājis 110 kotedžas, kad iezvanījās telefons, un viņš steidzās atpakaļ.

- Braisa kungs? Te jums zvana no Maundparka slimnīcas, - teica kāda balss. - Neatliekamās palīdzības nodaļa. Doktors Robertss. Mums šeit ir Leitera kungs, kas vaicā pēc jums. Vai varat tū­līt pat atbraukt?

- Augstais Dievs, - izdvesa Bonds, bai­lēs cieši satverdams klausuli. - Kas vi­ņam kaiš?

- Neuztraucieties, - atbildēja balss. - Sa­tiksmes negadījums. Izskatās, ka viņu notriekusi automašīna un vadītājs aizbē­dzis. Neliela kontūzija. Vai varat at­braukt? Viņš vēlas jūs redzēt.

- Protams, - atviegloti teica Bonds. - Tū­liņ būšu klāt.

"Kas, ellē, noticis," viņš domāja, steig­damies pāri zālienam. "Leiters noteikti ir piekauts un atstāts uz ceļa." Lai nu kā, Bonds priecājās, ka nebija ļaunāk.

Kad viņš nogriezās uz Dārgumu salas dambja, garām, sirēnām kaucot, pabrā- zās ātrās palīdzības mašīna.

"Vienas vienīgas nepatikšanas," sa­traukti prātoja Bonds. "Nav iespējams ne soli paspert, lai kādās neiekultos".

Mašīna pa Centrālo avēniju šķērsoja Sanktpēlerburgu un nogriezās uz ceļa, pa kuru viņi ar Leiteru bija braukuši ie­priekšējā dienā. Atklājis, ka slimnīca at­rodas tikai pāris kvartālu attālumā no "Ourobouros Inc.", Bonds kļuva vēl ne­mierīgāks.

Samaksājis taksometra šoferim, viņš skriešus devās augšā pa milzīgās celtnes kāpnēm. Plašajā zālē pie reģistratūras galda sēdēja glīta medmāsa un lasīja slu­dinājumus "Sanktpēterburgas Laika".

- Doktors Robertss? - jautāja Bonds.

- Doktors kāds? - pārvaicāja meitene, uzmezdama viņam vērtējošu skatienu.

- Doktors Robertss, neatliekamās palī­dzības nodaļa, - nepacietīgi iesaucās Bonds. - Pacients Leiters, Fēlikss Leiters. Ievests agri no rīta.

- Šeit nav ārsta, vārdā Robertss, - at­bildēja meitene. Viņa ar pirkstu vilka pa sarakstu, kas atradās uz rakstāmgal­da. - Un nav arī pacienta, kuru sauktu Leiters. Mirklīti uzgaidiet, es piezvanīšu uz nodaļu. Kāds, piedodiet, ir jūsu vārds?

- Braiss, - attrauca Bonds. - Džons Braiss. - Viņš nosvīda, lai gan telpā bija diezgan vēss, un patrina gar biksēm miklās plaukstas, pūlēdamies nekrist panikā. Nolāpītais skuķis vienkārši ne­prot savu darbu. Pārak glīta, lai būtu medmāsa. Pie rakstāmgalda vajadzētu sēdināt zinošāku darbinieku. Bonds sa­koda zobus, kamēr meitene jautri tērzēja pa telefonu.

Beidzot viņa nolika klausuli.

- Man ļoti žēl, Braisa kungs. Laikam būs gadījusies kāda kļūda. Šis nakts lai­kā nav ievests neviens jauns pacients, neviens neko nav dzirdējis par doktoru Robertsu vai Leitera kungu. Vai esat pār­liecināts, ka atbraucāt uz pareizo slimnī­cu?

Bonds neatbildējis pagriezās un, slau­cīdams sviedrus no pieres, devās uz iz­eju.

Meitene viņam aiz muguras novaikstī- jās un atkal pievērsās avizei.

Laimīgā kārtā tūlīt pat piebrauca tak­sometrs ar citiem slimnīcas apmeklētā­jiem. Bonds iekāpa automašīnā un de­vās atpakaļ uz "Evergleidu". Aģents zinā­ja vienīgi to, ka Leiters ir sagūstīts, bet viņš pats ar nolūku izvilināts no kote­džas. Bonds nespēja saprast, kāpēc, taču aptvēra, ka pēkšņi sāk neveikties un ini­ciatīva nonākusi mistera Biga rokās.

Misis Stīvesanta steidzās pretī, kolīdz ie­raudzīja Bondu izkāpjam no taksometra.

- Jūsu nabaga draugs, - viņa sacīja bez mazākās līdzjūtības. - Viņam patie­šām vajadzētu būt uzmanīgākam.

- Jā, misis Stīvesanta. Kas noticis? - ne­pacietīgi taujāja Bonds.

Tikko jūs aizbraucāt, ieradās ātrās palīdzības mašīna. - Sievietes acis mir­dzēja. daloties sliktajās ziņās. - Liekas, Leitera kungs ir cietis negadījumā. Leite­ra kungs atradās kāda jauka krāsainā vīrieša gādībā. Tas sacīja, ka ar jūsu draugu viss būs kārtībā un ka viņam nav jāraizējas par rēķinu. Nabaga zēns! Visa seja vienos pārsējos. Viņi sacija, ka pa­rūpēsies par Leitera kungu un ārsts at- nāks vēlāk. Ja es ko varu…

Bonds neklausījās. Viņš pāri zālājam skrēja uz kotedžu un iemetās Leitera is­tabā.

Gultā gulēja ar palagu apsegts ķerme­nis.

Zobus griezdams, Džeimss noliecās pār to. Vai bija manāma kaut vismazākā kustība?

007 norāva palagu no sejas, taču se­jas tur nebija - tikai netīru pārsēju vīs­toklis, kas atgādināja pelēku lapseņu pūzni.

Bonds lēnām vilka pārklāju tālāk. Ne­vīžīgi satīstita marle, kurai cauri sūcās asinis. Ķermeņa apakšdaļu sedza maiss. Ari tas mirka asinis.

Vietā, kur vajadzēja atrasties mutei, starp apsējiem vidēja papīra gabals.

Bonds izvilka to un noliecās. Vaigu skāra vāra elpas dvesma. Džeimss pa­kampa blakus nolikto telefonu. Pagāja pāris minūtes, līdz Tampa saprata, ko viņš saka, un apsolīja, ka būs klāt div­desmit minūšu laikā.

Bonds nolika klausuli un aizmiglotām acīm lūkojās uz papīra lapu, ko turēja roka. Ar zīmuli nelīdzeniem drukātiem burtiem bija uzkricelēti vārdi:

"VIŅAM RADĀS DOMSTARPĪBAS AR TO, KAS VIŅU EDA."

Un iekavās:

"P.S. MUMS IR VĒL DAUDZ TIKPAT LABU JOKU."

Bonds nolika zīmīti uz galda un atgrie­zās pie tīstokļa gultā. Viņš tik tikko uz­drīkstējās tam pieskarties, baidīdamies, ka vārgā elpa pēkšņi varētu pārtrūkt. To­mēr vajadzēja šo to noskaidrot. Bonda pirksti maigi darbojās ap galvas pārsē­jiem. Drīz vien Džeimss atsedza dažas šķipsnas. Mati bija mitri, un, pielicis pirkstus pie lūpām, viņš sajuta sāls gar­šu. Vairs nebija nekādu šaubu.

Bonds vēlreiz aplūkoja salmu krāsas matus, kas parasti nekārtīgās šķipsnās krita pāri Leitera pelēkajām, jautrības pilnajām acim, atcerējās enerģiskā tek- sasieša ērgļa seju. Mirkli viņš domāja par draugu, par to, kāds tas reiz bija. Tad ie­vīstīja galvu atpakaļ pārsējos un, apsē­dies uz otras gultas malas, klusi vēroja Leitera ķermeni, prātodams, cik daudz no viņa varētu būt palicis pāri.

Kad ieradās divi detektīvi un policijas ķirurgs, Bonds nomāktā balsi izstāstīja visu, ko zināja. Reaģējot uz to, ko 007 ti­ka teicis pa telefonu, uz Laupītāja māju bija aizsūtīta nodaļas mašīna. Nu detek­tīvi gaidīja ziņojumu, bet ķirurgs blakus­istabā strādāja.

Ārsts lika galā pirmais. Atgriezies dzi- vojamajā istabā, viņš izskatījās noraizē­jies. Bonds pielēca kājās. Policijas ķi­rurgs atkrita krēslā un palūkojās augšup uz satraukto aģentu.

- Domāju, viņš izdzīvos, - teica ārsts. - Taču cerība ir piecdesmit pret piecdes­mit. Nabaga zens ir pamatīgi apstrādāts. Zaudēta viena roka. Puse no kreisās kā­jas. Sejā ir daudzi, taču, paldies Dievam, virspusēji savainojumi. Lai nolādēts, ja es zinu, kas to izdarījis. Vienīgais, ko va­ru iedomāties, ir kāds dzīvnieks vai liela zivs. Kaut kas viņu ir plosījis. Uzzināšu ko vairāk, kad aizbrauksim uz slimnīcu. Noteikti būs palikušas zobu pēdas. Ātrās palīdzības mašīnai kuru katru mirkli jā­būt klāt.

Vīri sēdēja drūmā klusumā. Nemitīgi zvanīja telefons. Ņujorka, Vašingtona. Sauktpēterburgas policija gribēja zināt, kas, ellē, noticis kuģu piestātnē, un viņiem tika piekodināts turēties tālāk no šīs lie­tas. Tas bija federālu darbs. Visbeidzot no telefona automāta piezvanīja leitnants, kas ar nodaļas mašīnu bija devies apgaita.

Policisti bija burtiski izķemmējuši Lau- pītāja īpašumu. Nekā, tikai akvāriji, ēs­mas un kastes ar koraļļiem un gliemež­vākiem. Laupītāju un vēl divus vīrus, ku­rus atrada aiz sūkņiem un ūdens sildītā­jiem, arestēja un stundu bargi pratināja. Viņu alibi tika pārbaudīti un izrādījās nesatricināmi kā Ņujorkas debesskrāpji. Laupītājs nikni pieprasīja savu advokā­tu. Kad juristam beidzot ļāva ar aizturē­tajiem tikties, viņi tika nekavējoties at­brīvoti. Nebija ne apsūdzības, ne pierādī­jumu, uz ko balstīties. Visi gali ūdenī, iz­ņemot Leitera mašīnu, kuru atrada jahtu līča otrā pusē, jūdzes* attālumā no kuģu piestātnes. Vesels lērums pirkstu nospie- dūmu, taču neviens nepiederēja kādam no trim arestētajiem vīriem.

-Tas arī viss, kas mums patlaban ir. - noteica izmeklēšanas grupas vadītājs, kurš bija stādījies priekšā ka kapteinis Frenks. - Nekavējoties jāsāk rīkoties. Va­šingtona skaidri norāda, ka tie vīri jādabū rokā, vai arī tā būs pēdējā lieta, ar kuru mēs nodarbojamies. Jāaicina palīgā poli­cija. Es pateikšu, lai vīri Tampā beidzot sāk kustināt savas pakaļas. Tas nav tikai Sanktpēterburgas darbs. Pagaidām viss.

Pulksten trijos ieradās policijas ātrās palīdzības mašīna un aizveda ķirurgu un Leiteru, kas svārstījās uz dzīvības un nā­ves robežas. Abi detektīvi aizgāja, solīda­mi informēt Bondu par tālākajiem noti­kumiem. Viri ļoti vēlējās uzzināt aģenta plānus, taču viņš bija izvairīgs. Teica, ka vispirms jārunā ar Vašingtonu. Vai ne­vienam nebūtu iebildumu, ja viņš izman­totu Leitera mašīnu? Jā, to atvedīs, tik līdz tiks uzrakstīts protokols.

Kad vīri aizgāja, Bonds, iegrimis klu­sās pārdomās, notiesāja detektīvu saga­tavotās sviestmaizes un izdzēra krietnu glāzi viskija.

Zvanīja telefons. Tā bija tālsaruna. Bonds saprata, ka sarunājas ar Leitera priekšnieku 110 Centrālās izlūkošanas pārvaldes. Loti laipni un tikpat uzstājīgi viņam tika pateikts, ka CIP ārkārtīgi prie­cātos, ja Bonds beidzot dotos uz Jamai­ku. Viņi esot sazinājušies ar Londonu un saņēmuši piekrišanu. Viņi gribētu dzir­dēt, kad aģents 007 ieradīsies Jamaikā.

Bonds zināja, ka nākamajā dienā pare­dzēts Transkarību lidmašīnas reiss caur Nasau. Viņš sacīja, ka lidos ar to, un pa­interesējās, vai ir vēl kādi jaunumi. "Ak, jā," teica CIP nodaļas priekšnieks. "Nakti džentlmenis no Hārlemas un viņa draudze­ne aizlidoja uz Havannu. Privātais ēarter- reiss no neliela lidlauka Austrumkrastā. Dokumenti bija kārtībā, un lidmašīnu kompānija - tik maza, ka FIB neiekļāva to pārbaudāmo sarakstā. Par atbraucējiem zi­ņoja CIP vīri Kubā. Jā, diezgan slikti. Jā, "Secature" joprojām ir turpat. Kuģa at­iešanas datums nav zināms. Mjā, ārkārtīgi sliktas ziņas par Leiteru. Jauks puisis. Ce­rams. ka viņš izdzīvos. Tātad Bonds rit būs Jamaikā? Labi. Atvainojiet, ka viss notiek tik drudžaini. Uz redzēšanos."

Bonds mirkli apdomājās, tad piezvanīja Maiami uzņēmumam "Austrumu akvāriju dārzs" un apvaicājās par dzīvas haizivs pirkšanu, lai turētu to dekoratīvā lagūnā.

- Vienigā vieta, par kuru esmu dzirdē­jis, atrodas netālu no jums, Braisa kungs, - teica izpalīdzīga balss. - "Ouro­bouros. Tārpi un ēsmas." Viņiem ir haizi­vis. Uzņēmums sadarbojas ar ārzemju zooloģiskajiem dārziem un tamlīdzīgi. Baltās haizivis, tīģerhaizivis, āmurhaizi- vis. Viņi ar prieku jums palīdzēs. Dārgi izmaksā barošana. Jūs būsiet laipni gai­dīts jebkurā laikā.

Bonds paņēma ieroci un, gaidot tum­sas iestāšanos, sāka to tīrīt.