Nāve zem lietussarga

2

Sēdēdami ieskaņošanas studijā Ne 3, caur stikla sienu vērojām zāli, kur notika ieraksts. Ar vismodernāko elek­tronisko aparatūru apgādātais orķestris atstāja teicamu iespaidu, diriģents rādījās īsts profesionālis, kurš turklāt apzinās konkrēto uzdevumu. Proti, izcelt Alberta Ger­šteina stiprākās puses un notušēt vājākās.

Alberts izskatījās pēc meksikāņa — iezilgani melni, cir­taini mati, kupli bakeni, koptas, smalkas ūsas, ļoti tumšas un izteiksmīgas acis. Pievilcīga āriene, it īpaši, ja salī­dzina ar tīšu prātu nekoptajiem, garmatainajiem, garbār- dainajiem modernās publikas standartelkiem. Bet tas arī bija viss.

— Ko teiksi par viņa balsi? — noprasīja Dertijs.

— Kliegt viņš māk. Kas attiecas uz dziedāšanu.. s

— Tu gan esi naivs. It-kā nekad nebūtu dzirdējis pa­saules slavenības, kurām balss saišu vietā ir ķērkstoša kanalizācijas caurule. Pats svarīgākais, kā tiek pasniegts ēdiens. īsts gardēdis novērsīsies no visizsmalcinātākā ēdiena, ja to pasniegs mazgājamā bļodā. Un otrādi — uz­liec uz zelta šķīvja visparastāko siļķi, un tūdaļ visiem tecin tecēs siekalas. Kas attiecas uz Albertu, tad viņam ir dabiska priekšrocība — iespēja tīri automātiski pār­mantot sava slavenā krusttēva popularitāti. Pats galve­nais — viņš nokļuvis Olivera Dertija rokās!

— Tāpat kā es, — mazliet ironiski izmetu.

— Tu? — Dertijs izbrīnā pavērās manī, tad ātri atta­pās: — Nu, protams, dokumentālā "filma, ko tu uzņemsi, tev ir ļoti svarīga. Tā būs visa tava nākotne…

— Cik apjēdzu, runa drīzāk par Alberta Geršteina nā­kotni. — Es pavīpsnāju, bet atbildi' tā ir nesagaidīju.

Dertijs izmantoja pārtraukumu mēģinājumā, lai izrī­kotu skaņu režisoru.

— Pasakiet Albertam, lai vēlreiz izrauj cauri «Trešo atnākšanu». — Pagriezies pret mani, viņš paskaidroja: — Šo gabalu Ralfs speciāli sacerēja mūsu albumam. Tas veltīts Aleksandrijai — mazpilsētai, kurai drīz vien lemts izkāpt no aizmirstības. Pateicoties man!

«Tāpat kā Jeremija Aleksanders gaidīja pie Zilā ezera Kristus Trešo atnākšanu, tā gaidu tavu trešo atnākšanu, tavu ceturto, tavu piekto. Zilais ezers jau sen vairs nav zils, bet tavas acis būs zilas tik ilgi, kamēr gaidīšu tavu atnākšanu. Ja gribi zināt, kas ir īsta gaidīšana un īsta mīla, atbrauc uz Aleksandriju. Atbrauc uz Aleksandriju, kur esmu piedzimis, lai gaidītu tevi mūžmūžam…» — tā apmēram skanēja šis šlāgera pabanālais teksts. Mūzika gan bija diezgan izteiksmīga — sakausēdams modernus ritmus ar puritāņu baznīcdziesmu intonācijām, Ralfs Ger­šteins bija panācis īpatnēju efektu.

— Iedomājies pilsētiņu, kuras iedzīvotāji lielākoties ir šī reliģiskā untumnieka Jeremijas Aleksandera pēcteči… Kur katrs otrs saucas par Aleksanderu… Kur gandrīz visi ir untumnieki un savdabji… Kur viens no dullajiem Aleksanderiem, būdams pilsētas galva, pierunājis līdzpil­soņus nokrustīt ielas un sabiedriskās ēkas ķēmīgos sen­grieķu vārdos… Kur fabrika, kas līdz nesenam laikam ražojusi galīgi nebaudāmus konservus, saucas «Poseidons».

Dertijs aprāva stāstījumu, lai izšņaukātos. Droši vien aiz aizkustinājuma. Manīja, ķa vēstījums par Aleksan­driju izraisa šai slīpētajā veikalniekā viņam gluži nepie­dienīgu sentimentalitāti, kuras cēloņus apjēdzu. Dertijs uzskatīja Aleksandriju par savu personisko atradumu, par zelta tīrradni, kas daudzus gadus neviena neievērots mē­tājies kaut kur starp gružiem.

— Banka saucas «Hermeja palāta», un tai ir četras do- riešu kolonnas, gluži kā templim. Iedomājies tikail Un pie tam tik atpalikusi province, kādu līdz šim nekur netiku redzējis… Pilsēta, kurā nekad nekas nenotiek… Kura noziegumu statistikas ziņā ieņem vai pēdējo vietu…

— Un kuras vienīgais vēsturiskais nopelns slēpjas tanī apstāklī, ka tieši tur piedzimuši divi Geršteini. Jau sla­venais Ralfs un Alberts, kuru, pateicoties tev, sagaida tāda pati slava! — es izsmējīgi teicu. Dertijam mana iro­nija pagāja secen.

— Bravo! Tu esi uztvēris manas dokumentālās filmas pamatideju! Tas ir, piedod, tavējās. Galu galā tu esi re­žisors, es esmu tikai veikalnieks, kurš nekā nesajēdz no mākslas.., Bet zini, — Dertijs tā kā atvainojās, — taisīt naudu, protams, ir solīds mērķis, bet gribas ari kādu mazumiņu dvēselei… Uzmini, ar ko pelnījos vēl pavisam neseni Ar nelegālu skaņuplašu ražošanu, pārrakstot citu firmu labākos ieskaņojumus. Izdevumi niecīgi, ienākumi procentuāli ieguldījumam fantastiski… Tu teiksi, tā savā ziņā ir zādzība.

Es klusēju. Vispirms Dertijs bija mans jaunais darba devējs, un ne jau man mest uz viņu evaņģēlijā pieminē­tos akmeņus. Turklāt dzīves smilšpapīrs ar teicamām sek­mēm noberzējis manu sirdsapziņu, izveidodams no tās elastīgu plūdlīniju. Jau ar pirmajiem soļiem masu infor­mācijas industrijā noģidu, ka veikalnieciskās darīšanās pastāv tikai viens morālais etalons — pelnīt naudu.

Dertijs nez kādēļ bija noskaņots grēksūdzei. Kad at­griezāmies kabinetā, kur mūs gaidīja gan mans kontrakts, gan karsta kafija, viņš atzinās:

— Tas nebūt nenozīmē, ka pie reizes neesmu ķēries pie zādzības šī vārda tiešajā nozīmē. Tev varbūt nav zināms, ka man pirms dažiem gadiem piederēja neliela parfimē- rijas firma. Muskuss un ambra, kas vēl šobaltdien pamatā vai katrai smaržai, ir dārgi. Vienai ārzemju laboratorijai bija izdevies atrast sintētiskus aizvietotājus, Tālāko vari pats iedomāties. Patents būtu man izmaksājis neizmēro­jami vairāk par zagtajām receptēm.

— Rūpnieciskā spiegošana kļuvusi par modernās dzī­ves neatņemamu sastāvdaļu, — es atteicu, citēdams kādu pazīstamu sociologu.

— Tātad tu mani nenosodi? — Dertijs apvaicājās, it kā manos spēkos būtu atlaist viņam grēkus.

— Es? Domāju, ka esam gluži līdzīgi. Tikai tu vairāk orientējies mūsdienu sabiedrības sarežģītajos labirintos, Pasaulē, kur taisni ceļi parasti lemti tādiem neveiksmi­niekiem kā es, tu proti līkumot. Tas arī viss.

— Līkumot, to tu trāpīgi pateici, — Dertijs uzsmaidīja man. — Jā, līkumot jāprot, ja gribi kaut ko sasniegt. Bet ja vien tu zinātu, kā tas apnīk — allaž meklēt kādu spraugu, kādu apkārtceļu. Kad pirmo reizi iegremdējos Aleksandrijas atmosfērā, sapratu, ka var būt arī taisni ceļi. Dokumentāla filma, kādu vēl neviens nav pasniedzis mūsu publikai, caur mikroskopu vērota aizvēsturiska ve­ģetēšana rēcošu reaktīvo lidmašīnu un skaļfrāžainu starp­tautisku konferenču laikmetā!… Filma par Aleksandrijas Hamletiem, kas zobenu vietā apbruņoti ar lietussargiem, par provinces miestiņā dzīvojošām lēdijām Makbetām, kas indes vietā pacienā viesus ar bojātiem «Poseidona» konserviem… Un, kad iepazinos ar Albertu Geršteinu, kad uzzināju, ka viņa slavenais krusttēvs ir dzimis alek- sandrietis, apjēdzu, kāds ceļš man ejams!

— Taisns? — es pasmīkņāju.

— Taisns kā federālā šoseja! Kalns — tunelis! Purvs — dambis! Aiza — tilts! … Nē, šoseja tomēr neder salī­dzinājumam. Tur — plakanā horizontāle, te — vertikāla kāpšana slavas debesīs! Tas būs trīsstāvīgs tornis. Pašā augšā — Alberta Geršteina iedziedātās Ralfa Geršteina dziesmas. Vidējais posms — gangsteru filma, kas tiks uzņemta Aleksandrijā ar Albertu galvenajā lomā. Ēka* pamats — mūsu dokumentālā lente, kurā tu iemūžināsi gan to, kā top šī gangsteru filma, gan pašu Aleksandriju ar tās neatkārtojamo kolorītu… Ko tu teiktu par tādu montāžu? Alberts ar lietussargu padusē iznāk no mājām. Garām vietējās bankas četrām doriešu kolonnām vii?š dodas uz bāru «Skaistā Helēna», kur nu jau trīs gadus izšķērž savu vienreizējo balsi, palīdzot trulajiem alek- sandriešiem baudīt alkoholiskus dzērienus. Nākamais kadrs — Alberts uzliek masku, paņem rokā pistoli un dodas aplaupīt banku… Protams, filmā, ne jau īstenībā. Viņš ir bandas vadones Dollijas Krimsories mīļākais. Šī loma Albertam kā radīta. Nešaubos — šī filma būs grā­vējs. It sevišķi, ja uzņemšanas gaitā notiks neparedzēti starpgadījumi.

— Kādi?

— Pieņemsim, bankas ierēdnis, domādams, ka notiek īsts uzbrukums, šauj uz Albertu. Vai arī otrādi — beigas noskaidrojas, ka pa filmēšanas laiku notikusi īsta laupī­šana, Alberts uz aizdomu pamata tiek apcietināts un tā tālāk… Pie tam visi šie sensacionālie notikumi tiek sin­hroni fiksēti tavā dokumentālajā lentē … Starp citu, par tavu lenti esmu jau noslēdzis līgumu ar visām lielākajām televīzijas kompānijām. Reklāma būs vienkārši fantas­tiska.

— Pieņēmums, ka banku pa īstam izlaupīs, manuprāt, skan ne mazāk fantastiski, — es nosmējos.

— Vai tu vairs jokus nesaproti? — Dertijs mani no­rāja. . — Atgriezīsimies pie montāžas uzbūves. Pēdējie kadri: tieši no cietuma Alberts dodas uz lidlauku. Lid­mašīna nosēstas. Albertu jūsmīgi sagaida desmitiem tūk­stošu cilvēku, kas tikmēr jau noskatījušies «Dollijas Krim- sones privātās dzīves» spožo pirmizrādi. Rēkdams aiz sa­jūsmas, pūlis uz rokām aiznes Albertu līdz ieskaņošanas studijai. Top albuma pirmais ieraksts. Lidmašīna kaisa pār Aleksandrijas miegainajām ieliņām tūkstošiem neplīs­tošu skaņuplašu. Filmas beigas! Punkts.

Runādams Dertijs bija tā iekaisis, ka viņam vajadzēja ķerties pie mutauta, lai atvēsinātu nosvīdušo pieri.

— Skaisti, skaisti, — es nomurmināju. — Vienīgais vājais punkts — cietums. Par ko mēs ietupināsim Al­bertu? Varbūt par sabiedriskās kārtības traucēšanu, auro­jot dzērumā Ralfa Geršteina dziesmas?

— Ja tas ir humors, tad es esmu divritenis. —- Dertijs neapmierināti novaibstījās. — Un vispār atstāj to manā ziņā!