Nāve zem lietussarga

EPILOGS

Mēs visi trīs atkal pulcējāmies policijas priekšnieka dzīvoklī — proti, es, Gregors Abušs un neiztrūkstošais Prezidents. Viss jau bija aiz muguras. Viss, atskaitot lietu, kas joprojām dauzījās pie loga.

Gregors Abušs, brīžam paglaudīdams suni, kas bija iekārtojies viņam līdzās, skatījās televīzijas translētu beisbola maču. Ik reizi, kad spēlētāji, sakrituši cits uz cita, izveidoja blīvu murskuli, zem kura pazuda bumba, Prezi­dents sasprindzināja muskuļus un, klusi rūcot, paliecās uz priekšu. Tā vien rādījās, ka viņš tūdaļ ielēks ekrānā, lai ar saviem asajiem zobiem izrautu bumbu no spēlētāju apakšas.

Nevēlēdamies viņus traucēt, es atsēdos istabas viņā -galā pie tikko iekurinātā kamīna un, noregulējis skaņu līdz minimumam, ieslēdzu magnetofonu.

Klausīdamies Vincenta Basāni balsi, brīnījos, cik tā sa­vādi izklausās ierakstā. Pieklusināta, līdz ar to it kā zau­dējusi valdonību, tā laikiem ieguva tīri cilvēciskas into­nācijas, norādīdama, ka Vincents Basāni ir tads pats mir­stīgais kā mēs, savā ziņā tikpat iedragājams.

Daļu no tā, ko viņš toreiz mācēja pavēstīt, mēs ar Gre­goru Abušu jau paši zinājām. Taču šis tas citādā gaismā iezīmēja notikumus, spiezdams atteikties no līdzšinējā iztulkojuma.

«Pēc zivju konservu fabrikas slēgšanas Krjudešanks no­nāca visai grūtā finansiālā stāvoklī,» Vincenta Basāni balss čukstēja magnetofonā. «Lai izkļūtu no tā, viņš sāka spekulēt biržā, izlietodams viņa bankai uzticētos nogul­dītāju vērtspapīrus un naudu. Neveiksmīgu spekulāciju iznākumā visi noguldījumi aizgāja vējā. Līdz ar to vien­kārša līdzekļu aiztapināšana, kādu piekopj viena otra kre­dītiestāde, pārvērtās nepārprotami noziedzīgā rīcībā. Aiz­domas uzradās man jau pirms laba laika, taču pierādī­jumu trūka. Tad griezos pie privātās detektīvaģentūras, kurā strādāja Aleksandrs Luiss. Iedevu viņam sarakstu ar Krjudešankam uzticēto valsts aizņēmuma obligāciju numuriem. Pats Krjudešanks apgalvoja, ka vērtspapīri ieķīlāti citā bankā aizdevuma saņemšanai. Tādas operā­cijas, kad viena banka garantijai nodod citai noguldītāju vērtspapīrus, tiek praktizētas. Taču Luisam izdevās no­skaidrot, ka manas obligācijas pārdotas, turklāt zem no­minālās vērtības, Vērburgas fonda biržā. Šai. pilsētā, starp citu, dzīvo Jonatana Krjudešanka brālis. Tagad Luiss sa­ņēma no manis uzdevumu tieši izsekot Krjudešanku. Iekārtojies par kriminālreportieri «Aleksandrijas He­roldā», viņš noīrēja Alberta Geršteina dzīvoklī istabu, kuras logi vērās uz Krjudešanka māju.

Pārējo jūs paši esat puslīdz uzminējuši. Ar Alberta Geršteina dzīvoklī slepeni uzstādītās noklausīšanās apa­ratūras palīdzību Krjudešanks uzzināja visos sīkumos Der­tija ieceri aplaupīt banku reklāmas nolūkos. No šī brīža Krjudešanka sākotnējais nodoms izmantot filmēšanu savā labā izvērtās konkrētā rīcības plānā, kas sniedza unikālu iespēju iztukšot pēc būtības jau tukšo seifu un vēl saņemt apdrošināšanas prēmiju.

Plāns izdevās lieliski. Vienīgais sarežģījums — nepie­ciešamība likvidēt Voltu Karpenteru. Pastrādājis šo slep­kavību, Krjudešanks nespēja turēties pretim senam kār­dinājumam — izzagt Kristus apokrifās vēstules, par kuru autentiskumu tobrīd bija pārliecināts.

Luiss no sākta gala nešaubījās par viņa vainu. Taču, pēc tam kad bankas sargs Boils murgodams bija piemi­nējis Alberta Geršteina vārdu, Luiss maldīgi uzskatīja, ka Alberts Geršteins un Ričards Beidevans palīdzējuši Krju­dešankam īstenot viņa nodomu. Tovakar Luiss ieradās

Alberta Geršteina mājā nolūkā iebiedēt Ričardu Beide- vanu un atvest pie manis. Kopīgiem spēkiem mēs cerējām izvilkt no viņa Krjudešanka vainas apstiprinājumu.

Turpmākie notikumi manā iztulkojumā izskatās apmē­ram šādi. Sapratis pēc Gregora Abuša apciemojuma, ka ir atmaskots, turklāt uzzinājis ar nokavēšanos no profesora Pētersena raksta, ka viņa nozagtās vēstules ir viltotas, Jonatans Krjudešanks krīt izmisumā un meklē glābiņu bēgšanā. Luiss, nopratis viņa nodomu, aptur Krjudešanku ceļā un samaksā par to- ar dzīvību. Ļoti iespējams, ka brīdī, kad seržants Aleksanders sarunājās ar Krjudešanku moteļa tuvumā, aizmugurē nosēdinātais Luiss jau bija beigts.

Lai novirzītu no sevis aizdomas un iegūtu laiku, Krju­dešanks nolemj pamest policijai maldinošu pavedienu. Šķietami varmācīgi pārtrauktais telefona zvans no fermas, Luisa līķis klētī, viņam līdzās nomestie, Krjudešanka acīs tagad jau bezvērtīgie papirusi — tas viss kalpoja tieši šim mērķim.»

Vincenta Basāni balss aprāvās, es spēji izslēdzu mag­netofonu. Raugoties zili sarkanīgās liesmās, kas lēkāja kamīnā, atdzīvināju prātā dažus momentus, kuri Vincen­tam Basāni toreiz vēl nebija zināmi. Šos baltos plankumus lielos vilcienos uzzīmētajā kartē pamazām aizpildījām abi ar Gregoru Abušu, sīki analizēdami ne tikai faktus, bet arī visas iepriekšējās kļūdainās hipotēzes.

Tad ari saredzējām galveno iemeslu mūsu daudzajām kļūmēm — Jonatana Krjudešanka rakstura neizpratni. Katrs viņa solis tik cieši sakrita ar viņa dabu, tieksmēm, interesēm, ka tieši tāpēc nepadevās atminēšanai bez at­tiecīgās atslēgas. Tagad, kad šī atslēga bija rokās, brīnī­jāmies paši, kā palaidām neievērotu Krjudešanka eksis­tences būtisko elementu — magnetofonu.

Saradis ar to kā ar savas ikdienas neatņemamu sastāv­daļu, pastāvīgi darbodamies ar mūzikas ieskaņošanu un pārrakstīšanu, Jonatans Krjudešanks gudri izmantoja tieši šo aparātu gan ieceres īstenošanai, gan alibi inscenēšanai.

Vispirms būtu minams seifu telpas zvanam automātiski pieslēgtais magnetofons ar sarga Boila balsi — komisku repliku un smiekliem. Šis ieraksts, slepus izdarīts, kad Ričards Beidevans, baņķierim un sargam klātesot, izmē­ģināja ar Albertu Geršteinu aplaupīšanas epizodi, pilnīgi attaisnoja savu nolūku — maldināt bankas darbiniekus un nodrošināt Krjudešankam zināmu laika rezervi — gadī­jumam, ja rastos neparedzēti sarežģījumi.

Tās pašas repetīcijas laikā tika slepus ierakstīts arī Al­berts Geršteins, kad tas mēģināja epizodē paredzētās rep­likas, adresējot sargam pavēles: «Sastādīt kombināciju! Pacelt rokas! Pagriezties ar seju pret sienu!»

Kad notika īstā laupīšana, šīs pavēles izrunāja nevis pats Alberts, bet zem Krjudešanka apmetņa paslēptais miniatūrais magnetofons.

Kas attiecas uz Dertija un Krjudešanka telefona sarunu, tad tā bija ierakstīta iepriekšējā vakarā, kad Dertijs vi­ņam patiesi piegrieza, lai pakaulētos par noteikumiem. Nākamdien Krjudešankam, atskanot tālruņa zvanam, pie­tika ar visvienkāršāko darbību: ieiet kabinetā, nospiest pogu, kas iedarbināja atskaņošanu, atslēgt telefonu un pašam pazust. Apgriezies pēc imitētās aplaupīšanas, viņš atkal pieslēdza telefonu, nocēla klausuli, iznāca no kabi­neta pie viesistabā sēdošā Ričarda Beidevana un pateica, ka Dertijs gaidot viņā galā, lai apstiprinātu galīgo vieno­šanos.

Visos trijos gadījumos varēja saskatīt vienu un to pašu spilgti izpaustu «rokrakstu». Taču lietisku pierādījumu mums praktiski nebija nekādu. Loģiskā konstrukcija bal­stījās uz atsevišķu ķēdes locekļu sasaistīšanu vienā veselā, dažus iztrūkstošos aizstājot, gleznaini izsakoties, ar pun­ktētu līniju, kas savienoja labi saskatāmas melnas svītras.

Lai mazliet izrautos no pārdomām, pārcēlu skatienu uz ekrānu. Beisbola sacīkstes tuvojās beigām. Daļa skatītāju, saīguši par savu favorītu neizbēgamt) zaudējumu, jau pa­meta tribīnes. Toties citi, aiz sajūsmas vai traki, apmē­tāja laukumu ar cukurotu kukurūzas pārslu maisiņiem, kabatlakatiņiem, cepurēm, vārdu sakot, ar visu, kas gadī­jās pa rokai. Viena dāma, norāvusi no rokas pulksteni, atvēzējās un iemeta to niknā kamolā saķērušos spēlētāju pašā vidū.

Es atkal ieslēdzu magnetofonu.

«Varat nešaubīties, ka viss, ko nupat tiku stāstījis, at­bilst patiesībai,» no jauna atskanēja Vincenta Basāni pa- dobjā balss. «Tas arī ir mana nāciena vienīgais nolūks —• atbrīvot jūs no ilūzijām. Jau iedzinuši Krjudešanku kaktā, jūs tomēr ļāvāt viņam aizbēgt. Kādēļ tā notika? Tādēļ, ka viņš bija jums sagrozījis galvu ar savu reliģiozitāti. Jūs nepieļāvāt domu, ka svētulis var būt pavisam ikdienišķs noziedznieks.

Es turpretī nekad nemēģināju uzdoties par svētu,» Vin cents Basāni turpināja. «Visiem zināms, ka esmu izbijis gangsteris, un tikai dažiem, ka savai pagātnei esmu pār­vilcis krustu. Tirgošanās ar marihuānu, stipru dzērienu brūvēšana no draņķīgas koksnes, politika — tas viss ne­skaitās. Es vienkārši cenšos pielāgoties mūsdienīgai iz­pratnei par to, kas atļauts un kas neatļauts. Kas es esmu, salīdzinot ar Jonatanu Krjudešanku, ko visa Aleksan- drija, arī jūs pats, Abuš, uzskatījāt par tikumības un taisn- prātības paraugu?! Bet nu man pietiek! Ar Krjudešanku es norēķināšos pats! No manis viņš nekur neizspruks! Es apmēram zinu, kur viņu meklēt, un, kad atradīšu, noskro- tēšu kā traku suni! Uz to jūs varat paļauties!»

— Latorp! Nāciet paskatieties televizoru! — no istabas otra gala smiedamies mani pasauca Gregors Abušs. — Kā jums tas patīk?

Izslēdzis magnetofonu, es- pievienojos viņam.

Uz ekrāna griezās milzīga, melna skaņuplate. Pāri tai izslējās Pravietis un, uzsitis pa ģitāras stīgām, paziņoja:

— Rejs Krosvins, monokorālis Nq 150, «Aleksandrijā līst sarkans lietus»!

Viņa ritmiskiem rējieniem līdzīgā dziedāšana it kā maz­liet atkāpās, palikdama fonā. Tieši skatītājam ausīs ieplūda medaina sievietes balss:

— Divkāršā slepkavībā apsūdzētais Rejs Krosvins, pa­vārdā Pravietis, pats atrodas cietumā, bet viņa neaizmir­stamo balsi jūs varat noklausīties jebkurā laikā, iegādā­joties firmas «Olivers Dertijs» unikālo albumu. Katra no šīm skaņuplatēm ir ne tikai muzikāla sensācija, bet arī asinsstindzinošs atgādinājums par veselu sēriju noslēpu­maini slepkavību, kas izraisīja paniku klusas provinciālas pilsētiņas iedzīvotājos. Jūs pašlaik klausāties šī albuma pirmo ierakstu «Aleksandrijā līst sarkans lietus»!

Dziesmu mums tā ir neizdevās izbaudīt līdz galam,

Pie durvīm kāds. trauksmaini zvanīja.

— Kas nu? — Es tramīgi pieskrēju pie loga. — Vai tiešām atkal sāksies?

— Par laimi, tikai ciemiņš, — Gregors Abušs mani mie­rināja. — Pazīstu pēc zvana. Tas ir mūsu Mikelandželo — Dīns Pančeks.

Avangardiskās mākslas spīdeklim, tikko tas pārkāpa slieksni, pieskrēja klāt Prezidents. Rezultātā suns acumir­klī izmirka, tādas šaltis plūda no tēlnieka ērmotā apmetņa un lietussarga. Prezidents žēlabaini iekaucās un ņēmās purināties, savukārt apšļakstīdams mājas saimnieku.

— Būtu vismaz kājas noslaucījis! — Gregors Abušs pārmeta.

— Vai tad problēmas kodols ir kājās? — Dīns Pančeks atcirta. — Ne jau tīrība ienes kulturāla cilvēka mājās daiļumu. Man vienkārši sirds lūst aiz bēdām, skatoties uz dzīvokli, kurā nav neviena mana darba. Gribat, es jums pilnīgi bez maksas atdošu savu «Mūsdienu Prometeju»? Jo vairāk tāpēc, ka viņš zināmā mērā veicinājis izmeklē­šanu.

— Un tikai tādēļ jūs mērojāt ceļu pie manis? — Gre­gors Abušs pasmaidīja. — Jūsu Prometeju ar krājkases sivēnu naktspodā neņemšu pat par velti.

— Un tas jums arī nav vajadzīgs? Dīns Pančeks, viltīgi smīnēdams, nolika uz galda vecu, ieskrambātu piena kanniņu. — Atradu izgāztuvē, meklēdams izejvielu savai daiļradei.., Uzmanīgi! Iekšā, iespējams, vēl sagla­bājušies pirkstu nospiedumi!

Tādus tiešām atradām. Tie piederēja Jonatanam Krju­dešankam un pušķoja magnetofona kaseti.

Ieraksts visumā sastāvēja no īsām pavēlēm, ierakstītām lentē toreiz, kad Alberts Geršteins izmēģināja laupīšanas epizodi, un beidzās ar viņa humoristisku jautājumu reži­soram: «Nu, kā man izdevās aplaupīšana?»

Atbildei atskanēja bankas sarga Boila smiekli: «Kur nu vēl labāk? Izlaupīts pa tīro! Nekas nav palicis!»

Noklausījies īso ierakstu līdz galam, Gregors Abušs ap­kampa skulptoru.

— Lai dzīvo tēlniecība! Ja tavs ērmotais novirziens neliktu tev Takņāties visādos mēslos, pēdējais un vissva­rīgākais pierādījums varbūt nekad nebūtu nonācis mūsu rokās!

— Raugieties! Tur viņš ir! — Dīns Pančeks pēkšņi iekliedzās.

— Kas?

— Jonatans KrjudešanksI

— Kur? Runājiet taču!

— Uz ekrāna!

Mēs trijatā metāmies pie televizora.

Jā, tas bija viņš — beigts. Guļot asins peļķē uz grīdas, viņš nāves krampjos savilktajā rokā žņaudza pistoli.

Tuvplānā atsevišķi demonstrēja roku ar šaujamo, kurā tūdaļ pazinu 32. kalibra «koitu».

Diktors bezkaislīgā, lietišķā balsī komentēja kadrus:

— Lūdzam identificēt šo cilvēku! Viņš nošauts pirms stundas Vērburgas hotelī «Astor» pēc apšaudes ar citu nepazīstamu cilvēku, kuram izdevies aizbēgt. Asinis liftā norāda, ka nogalinātā pretinieks smagi ievainots. Upuris reģistrējies viesnīcā kā brīvās konfesijas sludinātājs Je­remija Aleksanders.

Viesnīcas numura attēlu ar asinspeļķi un Jonatana Krjudešanka sastingušo ķermeni nomainīja reklāma:

— Ja gribat izaudzināt savu dēlēnu par īstu vīrieti, iemāciet viņam no bērna kājas apieties ar ieročiem. Vis­labākā dāvana jūsu mīlulim — pneimatiskā šautene «Blics»!

— Finita la comedia! — gandrīz svinīgi noteica polici­jas priekšnieks, izslēgdams televizoru.

Mēs klusējām.

Pēkšņi klusumu piepildīja sen aizmirsta skaņa, pareizāk sakot, visu to pierasto skaņu sakopojums, no kura pa* dažām Aleksandrijā- pavadītajām dienām biju pilnīgi at­svešinājies. Es ieklausījos kādu sekundi, iekām beidzot sapratu, kas īsti noticis.

Vairs nelija.

— Brīnums! — es čukstēju, ar plaukstu aizsargādamies pret spilgto sauli. Tā momentā ielauzās logā, pa kuru vēl tecēja asarām līdzīgas pēdējās lāses.

Gregors Abušs pasmaidīja.

Nocēlis no vadža lietussargu, viņš to iebāza skulptoram padusē.

— Tavam jaunajam šedevram, Dīn! Iesaku to nosaukt «Nāve zem lietussarga»!

Anatols Itnermanis

NĀVE ZEM LIETUSSARGA.

Redaktors H. Gāilņš. Mākslinieciskā redaktore M. Dragune. Tehniskā redaktore G. Sļepkova. Korektore B. Puķe.

Nodota salikšanai 18.01.82. Parakstīta iespiešanai 16.04.82. JT 09083. Formāts 84X108/32. Papīrs JV? 3. Baltikas garni­tūra. Augstspiedums. 13,44 uzsk. iespiedi.; 14,28 uzsk. kr. nov.; 14,71 iz- dčvn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. JVs 69 cehs Af» 5. Cena 1 rbl. 10 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JNfe 139/31221/J-2725. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poli­grāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Pa­raugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vi^iības gatve 11.

Nāve zem lietussarga: Romāns. — R.: Liesma, 1982. — 250 lpp. — (Piedzīvojumi, fant., ceļojumi.)