Nāve zem lietussarga

17

īsu mirkli Aleksandrs Luiss klusēja. Tad, acīmredzot nevēlēdamies kavēties pie iepriekšējās sarunas, pievērsa manu uzmanību Pravietim.

— Skatieties, kā viņš pavērsis acis pret griestiem! — Luiss aši bēra vārdus. — Tā, it kā gaidītu, ka no turie­nes pēkšņi izšausies roka. Protams, Jēzus Kristus roka. Ne jau ar zivi saujā — kā Jeremijas Aleksandera die­nās. Pravietis pārliecināts, ka šobaltdien Pestītājs var pa­rādīties cilvēkiem, vienīgi apbruņots ar ložmetēju… Zi­nāt, kāpēc viņš lūkojas uz augšu? Viņu suģestē bildes pie griestiem1 .

Luiss norādīja uz diapozitīviem, kuru demonstrēšana ik ceturtdaļstundu papildināja muzikālo sniegumu. Sā­kumā, nepacietīgi minēdams, kādēļ Luiss atvedis mani šurp, vēlāk, saspringti ieklausīdamies viņa stāstījumā, ne­pievērsu sevišķu acību šai vizuālajai atrakcijai. Tagad uzzināju no Luisa, ka raibo attēlu kaleidoskops pie gries­tiem palīdz Pravietim iegrimt tādā pašā transā kā Apsēs­tajam Menestrelam narkotikas.

Šim krāsaino diapozitīvu zibsnījumam patiesi piemita hipnotiska iedarbība. Attēli bija visdažādākā rakstura — ainavas, kailas cilvēku figūras, abstraktas krāsu kompo­zīcijas, sarežģītas matemātiskas formulas. Šis haotiskus šāvienus atgādinošais riņķa dancis gan sagūstīja, gan sa­trauca. Vienā vietā attēli parādījās, citā vienlaicīgi no­dzisa, Kalnu aizām un sieviešu krūtīm uzgūlās tehniskie rasējumi un momentā atkal pazuda, atbrīvojot vietu ab- strakcionistisku gleznu reprodukcijām.

Optiskā izstāde turpinājās neilgi, kādas piecas minū­tes, džeza dārdu un rēkoņas pavadībā. Atskaitot dažus pārīšus, neviens nedejoja. Visi kā apburti lūkojās uz griestiem.

Spožās elektriskās lampas iedegās no jauna. Dejas grīda atkal pārvērtās ritmiskas kustības drebinātā skudru pūznī.

— Beidzot alus ir klāt! — Luiss nopriecājās. Mūsu nez kur pazudušais oficiants patiešām svinīgi nolika uz gal­diņa trīs kausus, kurus vainagoja kupls putu kronis.

Ielūkojies savā kausā, pārliecinājos, ka zem majestā­tiskā kroņa līdz pašam dibenam slēpjas vienīgi tās pa­šas putas. Turklāt pamanīju, cik ātri Luisa asignācija pa­zuda viesmīļa kabatā, kurš sīknaudas vietā aprobežojās ar nevērīgu «paldies».

Ievērojis manu skatienu, oficiants izlikās meklējam monētas, ko izdot. Bet, tikko novērsu skatienu, tūdaļ pa­grieza mums muguru ar nepārprotamu nodomu iejukt dejotāju pūlī.

Apstādināju viņu, sacīdams ar izmeklētu laipnību:

— Jūs kļūdījāties!

— Tas nevar būt!

— Tomēr! Manuprāt, jūs pārrēķinājāties mums par labu.

— Jums par labu? — Pirmītējā viltīgā izteiksme vies­mīļa sejā pārvērtās galīgā apjukumā. — Trīs alus, tas būs … tas būs …

Luiss pamirkšķināja man.

— Neliecieties ne zinis! Jans, bez šaubām, ir cītīgs Trešās atnākšanas piekritējs. Reliģisko aizspriedumu dēļ viņš* nekad neizdod sīknaudu. Tāpēc viņš šad tad dabū pa ausi no klienta, kurš neatbalsta šo viņa reliģisko pār­liecību.

— Luisa kungs ir plaši'pazīstams jokdaris, — oficiants izgrūda caur zobiem, negribīgi šķirdamies no sīknau­das. — Starp citu, nu jau trīs mēneši, kopš pārrāvu vi­sas saites ar šo viltus ticību. Jonatans Krjudešanks ir šarlatāns, rau, ko es jums teikšu!

Viesmīlis ar aizvainotu vaikstienu pazuda. Luiss ne­skatīdamies iebēra sīknaudu makā, bet es paguvu-ievē­rot divas franču monētiņas, par kurām pie muins pat sērkociņu kārbiņu nevarētu nopirkt. Ar šo blēdīšanos mani samierināja vienīgi doma, ka arī zaglīgais oficiants savā ziņā ierindojams Aleksandrijas kolekcionāros, jo izdošanai vāc bezvērtīgu ārzemju sīknaudu.

Mēs vēl smējāmies, kad pār zāli pāršalca uzbudinā­jums. Ar mazu nokavēšanos nopratu, kam adresēti da­ļēji sašutuma pilnie, daļēji zobgalīgie saucieni.

— Tūlīt sāksies 1 — Luiss uzreiz kļuva nopietns. — Pra­vietis, cik jūtu, šodien ir uzskrūvēts līdz. pēdējam.

— Šis āksts ar saviem brēcieniem man krīt uz ner­viem! — iedams garām, viņam uzsauca Alberts Ger­šteins. — Kad klausos viņa tā dēvēto dziedāšanu, jūtos tā, it kā pa manām ausīm stampātos vesels bars nīlzirgu.

Izmetis šo repliku, - Alberts Geršteins devās pie gal­diņa, kur sēdēja kāda man nepazīstama sieviete. Seko­dams viņam ar acīm, palaidu secen skatu, kas it nemaz neiederējās diskotēkas ikdienā.

Acīmredzot Vincents Basāni izmantoja šīs telpas ne tikai likumīgiem un nelikumīgiem tirdzniecības darīju­miem, bet arī politiskām sapulcēm. Oratoru rīcībā bija pastiprinātāju sistēmai pievienots mikrofons, kas auto­mātiski ieslēdzās, atskaņotājam atvienojoties.

Kad ieraudzīju Pravieti iznirstam no dūmiem, mikro­fona vads jau bija aptīts ap ģitāru. Reja Krosvina balss, spiedzīgi spalga, kamēr viņš izkliedza pirmās frāzes, dobja un murmulīga, tikko iesākās sprediķis, jau piepil­dīja zāli, apslāpējot troksni un smieklus.

— Uzmanību! Kristus vārdā! Neesiet akli! Viņš atrodas jūsu vidū! Jā, viņš, Kristus! Re, tajā nišā, redziet, tur viņš sēž ar alus kausu rokā! Varbūt tur, blakus puisim pelēkā svīterī, kurš apskauj savu meiteni! Jūs jautāsiet/ kādēļ Kristus slēpjas no jums? Tāpēc, ka viņš zina — šajā pilsētā ir Jūdass, kurš viņu nodos. Bet Jūdasam ir divpadsmit apustuļu, un tie nodos Kristu katrs divpa­dsmit reizes. Bet divpadsmit apustuļiem sekos visi ticī­gie. Viņi izraks Kristu no kapa un iztaisīs no viņa izbā­zeni, un šaus tam virsū divpadsmit mēnešus no vietas. Divpadsmit stundas no vietas saules gaismā un divpa­dsmit stundas no vietas mēness un zvaigžņu gaismā. Un sacīs pats ticīgākais no ticīgākajiem otram: «Brāl, atdod man savu vietu dienas gaismā! Jo naktī grūtāk tēmēt nekā dienā.»

Pravietis atļāvās īsu atelpu, lai norītu kamolu. Es sa­jutu to it kā savā rīklē — šo mokoši iestrēgušo indīgo kamolu, kas lauzās uz āru, draudēdams ar nosmakšanu.

— Kā jums patīk? — Luiss man čukstus vaicāja. — Apbrīnojami! Mūslaiku pareģis, kurš izbēdzis no psihi­atru uzraudzības? Pastarās dienas sludinātājs trako kreklā?

Es neatbildēju. Gaidīdams sprediķa turpinājumu, pa­skatījos apkārt, vērodams klausītāju reakciju. Smieklus un ironiskos saucienus nomainīja klusums.

— Tā tas ir! Kristus atrodas jūsu vidū! Bet jūs nekad neuzzināsiet, kurš tas ir! Viņš baidās no jums! — atkal atskanēja Pravieša riešanai līdzīgie saucieni. Vēl spal­gāk, vēl mežonīgāk, it kā vārdus ar skubu izstumtu no mutes iekaisusī, konvulsīvi lēkājošā mēle. — Jūdass mie­rina jūs ar pasakām par Otro atnākšanu, par Trešo at­nākšanu. Bet Kristus zina, ka tie ir meli, meli, meli! Viņš zina, ka nekad vairs necelsies augšā no miroņiem, ja vēlreiz ļaus sevi sist krustā! Tāpēc viņš nesaka jums kā senajos laikos: «Cilvēki, mīliet viens otru!» Šodien viņš atnācis atriebt, atriebt, atriebt!

Ar šiem trīskārtējiem atkārtojumiem Pravietis it kā ievadīja sprediķa otro, muzikālo daļu. Gandrīz bez pār­ejas, iezīmējis to vienīgi ar dažiem akordiem, viņš, sa­spīlējis balsi līdz smalkai vibrācijai, paziņoja:

— Bet tagad es nodziedāšu jums šodien sacerēto mo- nokorāli — Krosvins, N° 142, «Mirusī jūra»!

Es, protams, nebūtu paturējis šīs dziesmas tekstu at­miņā, bet kopš tā laika iznākušas daudzas skaņuplates ar Reja Krosvina sacerējumiem. Vienā no tām atradu arī «Mirušo jūru».

Mirusī jūra. Beigtas zivis, jūras dibenā Kristus, iezārkots konservu bundžā, lai nespētu augšāmcelties. Bet, kad, vēstot otrējos grēku plūdus, lietavas nokāpj no debess, kas dzīva, nokāpj Mirušās jūras krastā, Mirušās jūras pūstošais ūdens izkāpj uz krasta, atkāpj pie ļaudīm, Mirušās jūras mirušais Kristus izkāpj no jūras, atkāpj pie ļaudīm, lai pateiktu jums ar manējo mēli: Aplaupīt banku — noziegums? Nē! Aplaupīt dabu — noziegums? Jā! Noindēt bendi — noziegums? Nē! Noindēt jūru — noziegums? Jā! Slepkavot slepkavu — noziegums? Nē! Slepkavot zivis — noziegums? Jā!

Un pēc acumirklīgas pauzes Pravietis ļāva pilnu vaļu savai rējienam līdzīgajai balsij, kurā vienkopus saplūda satracināta ķēdes suņa bezgalīgais niknums ar pašas ķē­des šķindoņu:

— Sagatavosim konservu bundžas, ar cinku apsistas konservu bundžas, garenas konservu bundžas, lakotas konservu bundžas, piecpēdu konservu bundžas, melni drapētas konservu bundžas — Kristus vārdā <— slepkavām!

Hipnotiski piekalts pie ģitāras, kas lēkāja kārnajā rokā, pie taktī līgojošās mežonīgi garās bārdas, pie lies­mojošajām acīm, kas gaismas signāliem līdzīgi uzzibsnīja, es tikai ar pūlēm atgriezos pie īstenības,

Kā komponists Pravietis bija visai zemu vērtējams. Bet ar ritmiskiem atkārtojumiem, ar aizžņaugtiem izklie- dzieniem, ar pasniegšanas veidu, kas uzvēdīja izpildītāja apsēstību auditorijai, viņš panāca to pašu, ko primitīvās mežoņu cilts burvis. Šī mūzika cieši sagūstīja.

Taču tagad, kad, spēkus zaudējis, sabrukumam tuvais Pravietis stāvēja, cīnīdamies pēc elpas, slābani balstīda­mies pret plauktiem ar skaņuplatēm, burvība bija izkū­pējusi. Zaudējis varu pār klausītājiem, viņš atkal bija pārvērties nevarīgā, no ādas un kauliem sastāvošā būtnē, ko, tā šķita, varētu apgāzt stipra vēja pūsma.

Večuks, kas, visādi vaikstīdamies un izrādīdams savu nepatiku, bija noklausījies sprediķi, tagad, purinādams galvu, atvienoja mikrofonu, lai uzliktu jaunu plati.

Alberts Geršteins ar rokas kustību apturēja viņu.

— Uzgaidi! Ļauj ausīm mazliet atpūsties! Gribu ar viņu aprunāties.

Pasaucis viesmīli, Alberts Geršteins paņēma no paplā­tes alus krūzi un pastiepa to Pravietim.

— Še, iestiprinies! Tu esi velna zellis! Attiecībā uz tavām komponista dotībām atturēšos no sprieduma, tā nav mana specialitāte. Manuprāt, krusttēvs Ralfs torīt pielaidis kļūdu, piedraudēdams izsaukt policiju. Būtu la­bāk pieaicinājis ārstu, lietpratēju dzirdes traucējumos … Bet kā dziedātājs apbrīnoju tevi! Ir nepieciešama izcila drosme, lai dziedātu ar tādu balsi. Zini, kur tev jāuzstā­jas? Ponta ezera dzelmē. Tā kā zivis tur šā vai tā jau pus- beigtas, tava dziedāšana tām neko daudz nekaitēs!

Pravietis ar atsvešinātu seju drūmi klusēja. Viņš rea­ģēja tikai tad, kad Alberts Geršteins, pacēlis kausu, āzē- damies uzsauca tostu:

— Uz tavu veselību, Kristus konservu bundžā!

Ar niknumā krītbaltu seju Pravietis pacēla ģitāru si­tienam. Var jau būt, ka Alberts Geršteins tikai gribēja atvairīt belzienu, iešļācot pretiniekam sejā krūzes sa­turu, bet tā izslīdēja no viņa pirkstiem un triecās pret ģitāru.

Stīgas ar strinkšķi pārtrūka. Pravietis, kurš bija iegul­dījis sava fiziskā spēka niecīgo atlikumu rokas atvēzienā, zaudēja līdzsvaru un pakrita, ar galvu atsitoties pret plauktiem. Dažas skaņuplatēs izlēca no ligzdām, viena saplīsa, atstādama uz viņa pieres smalku asins strūkliņu, kas negribīgi, it kā vilcinādamās ritēja lejup.

Pravietis gulēja, pa pusei aprakts zem sadragātās ģi­tāras, gulēja, bezpalīdzīgi izvērsis netīrās basās kājpē- das, un vienīgi ar asinīm pielijušās acis likās apliecinām, ka arī tagad, zemē notriekts, sajūsmā rēcošās publikas apsmiets, viņš palicis tas pats, kas bijis. Apsēstais, kas izmisuma brīdī turpina mēmām lūpām izkliegt savu lāstu. Smieklos rēcošā zāle piepeši apklusa. No ieejas atskanēja mierīga, pavēlnieciska balss: — Vai tad es nepiekodināju, lai šo cilvēku neaiztiek?!