Nāve zem lietussarga

4

Mēs sēdējām moteļa bārā, kur bijām vienīgie ciemiņi. Pēc ceļa likstām nelielā telpa likās sevišķi omulīga. Pat uzbāzīgie metāla bareljefi pie sienām nespēja mazināt labsajūtu, kāda parasti pārņem ceļinieku, kad tas nakts vidū nokļūst līdz viesmīlīgam pavardam. Pavards šoreiz nebija vienīgi simbolisks apzīmējums. Mums par godu moteļa īpašnieks Hugo Aleksanders lika sakurināt no laukakmeņiem veidoto lielo kamīnu.

Tīksmi staipīdamies, nolūkojos, kā tumšsarkani at­spulgi lēkā pa metāla figūrām. Veidotas modernā pus- abstraktā manierē, tās acīmredzot attēloja ainas no sen­grieķu mitoloģijas.

— Mūsu vietējā skulptora Dīna Pančeka darbs. — Hugo Aleksanders pareizi iztulkoja manu vaicājošo ska­tienu. — Sākumā, jāatzīstas, Aleksandrijas iedzīvotāji uz­skatīja viņu par pusjukušu. Tagad viņš ir uz zaļa zara. Pančeka popularitāti stiprā mērā veicinājis Vincents Ba- sāni, kuram prāva modernās skulptūras kolekcija, arī vai­rāki Pančeka darbi… Kā redzat, mūsu mazajā pilsētā var atrast visu ko — gan mecenātus, gan talantus.

— Šis, kā viņu tur, Basāni ir kāds miljonārs? — apvai­cājos, malkodams uzsildīto portvīnu.

Dzēriena marku neiegaumēju, uzraksts bija spāņu vai portugāļu valodā, taču gads — 1939. — neprasījās pēc īpaša tulka un, dabiski, iespaidoja. Te prata uzņemt cie­miņus pēc senlaiku tikumiem — ar liesmojošu kamīnu un lielisku vīnu.

— Basāni? — Hugo Aleksanders pārjautāja. — Pro­tams, viņš ir krietni bagāts. Vincentam Basāni pieder vairāki alus brūži un vīnu darītavas, viņš apgādā ar dzē­rieniem visas Aleksandrijas alus dzertuves un restorānus. Pēc mūsu zemē iecienītās metodes — ja neņemsi manu preci, rēķinies ar nepatikšanām… Savu karjeru Basāni sācis kā gangsteris. Bet nedomājiet, ka vēl šobaltdien staigā apkārt, vicinādams šaujamos. Šodienas Vincents Basāni ir plaši pazīstams filantrops, ietekmīgs veikalniēks, svarīga politiska figūra …

— Cik esmu dzirdējis, visādā ziņā kolorīta persona! — Dertijs negaidot iesprūda sarunā. Līdz šim viņš bija klu­sējis. Pagriezies pret kamīnu, saraucis pieri dziļās grum­bās, Dertijs neatlaidīgi vēroja uguns rotaļu. Droši vien meklēja šaudīgajā liesmu rakstā kādu līdzību ar sarežģī­tajām kombinācijām, kas nepārtraukti uzvilnīja sma­dzenēs.

Hugo Aleksanders palūkojās Dertijā ar tādu kā nepa­tiku. Sākumā nodomāju, ka viņu kaitina Dertija balss. Jā­atzīstas, Dertija intonācijai piemita kaut kas aizskaroši privātīpašniecisks. Neraugoties uz ārējo demokrātismu, pat familiaritāti, sarunas biedrs (ja tas nebija galīgs stul­benis) ātri vien pārliecinājās, ka viņš interesē Dertiju vienīgi tai gadījumā, ja šādi vai citādi izmantojams. .

Vēlāk gan atskārtu — Hugo Aleksanders vienkārši pie­derēja pie tiem ļaudīm, kas uzskata monologu par vie­nīgo patīkamo sarunas formu. Viņš gan neko daudz neie­bilda pret īsiem starp jautā jumiem, jo tie deva iespēju pa­plašināt stāstījumu līdz bezgalībai.

— Gribētu, lai tu šim gangsterim ierādītu savā filmā pienācīgu vietu. īstie pipari mūsu mērcei, — Dertijs man autoritatīvi piesacīja, tad pagriezās pret Aleksanderu.

— Negribas ticēt, ka šis Basāni galīgi aizmirsis bijušās gaitas. Droši vien klusībā viņš ir pastrādājis ne vienu vien vērienīgu noziegumu. Vietējai policijai varbūt pat bijušas aizdomas, bet… rokas par īsām.

— Jūs gaužām maldāties. — Hugo Aleksanders no­ņēma acenes un, turot tās pirkstos, palūkojās uz Dertiju kā caur lupu. Skatiens pauda izsmalcināti inteliģenta cil­vēka vieglu nicinājumu pret garīgi nelīdzvērtīgu partneri.

— Nespēju iztēloties, kā jums ienācis prātā uzņemt do­kumentālu filmu par mūsu pilsētu, ja tās modus vivendi, tā sakot, dzīves satvars, jums palicis svešs.

— Proti? — es arī šoreiz aprobežojos ar īsu starpjautā- Jumu, par ko tiku apbalvots ar atzinīgu smaidu.

•— Pie mums nekas vērienīgs nenotiek. — Hugo Alek­sanders rezignēti pašūpoja galvu. — Zādzības, pa reizei kāda ielaušanās, kautiņš dzērumā, kāds vizināšanās nolū­kos piesavināts automobilis, ģimenes disputs ar miesas bojājumiem — tas arī puslīdz viss… Tiesa, no Vincenta Basāni bīstas visi, ieskaitot policiju, bet viņam daudz smalkāki paņēmieni savas varas nostiprināšanai. Viņš pie mums drīzāk uzmeties par sabiedrisko interešu aizstāvi… Baņķiera Jonatana Krjudešanka fabrika līdz nesenam lai­kam sagandēja ļaužu veselību ar gluži nebaudāmiem zivju konserviem. Ar valdības komisijas rīkojumu tā ne­sen slēgta, un tas daļēji Vincenta Basāni nopelns.

— Tad jau viņš patiesi saucams par labdari! — es at­zīmēju.

— Neesiet tik naivi! — Hugo Aleksanders aizrādīja.

— Vienkārši izmantoja izdevību, lai satriektu sāncensi. Līdz fabrikas slēgšanai Krjudešanka bagātība ļāva tam nerēķināties ar Basāni iespaidu. Tas arī galvenais iemekls, kādēļ abi mūžīgi klupa viens otram matos… Tātad smalks aprēķins, un kā bezmaksas piedeva vēl dažas la­piņas filantropa lauru vainagā.

Dertijs, iztukšojis trešo glāzi portvīna, nožāvājās.

— Ļoti vērtīga informācija, — viņš uzslavēja stāstītāju.

— Es jau teicu manam draugam Oskaram Latorpam, ka izprast Aleksandriju bez jūsu palīdzības būtu tas pats, kas uzkāpt debesskrāpja simtajā stāvā bez lifta. Rīt viņš augu dienu būs jūsu rīcībā… Es arī, ja vien atlicināšu kādu brīvu mirkli, — Dertijs aši piemetināja. —• Pašlaik gan mums abiem laiks likties uz auss.

— Tik ātri? — Aleksanders jutās manāmi vīlies.

— Kādu pusstundiņu varam taču vēl patērzēt! — Un, ne­nogaidījis mūsu priekrišanu, viņš jau atkal runāja:

— Uzprasiet man — kas visraksturīgākais Aleksan- drijai? Tieši tas, ka pie mums nekas nenotiek. Un nekad nenotiks!

— Kas to zina! — Dertijs miegaini nomurmināja un, nolicis tukšo glāzi uz galdiņa, aizvēra acis. Pēc brīža viņš jau bija aizmidzis.

Vai nu Aleksanders to nemanīja, vai arī uzskatīja, ka monologam pilnīgi pietiek ar vienu cilvēku.

— — Vienīgā vērienīgā parādība Aleksandrijā ir «Lielie grēku plūdi», — viņš turpināja. — Vai esat atveduši lie­tussargus? Nē? Nu tad ,rīt no rīta skrieniēt mudīgi uz veikalu un nopērciet!. Citādi noslīksiet! Kad pie mums sākas lietus periods, dažas ielas var izbraukāt vienīgi Noasa šķirstā… Meteorologi prognozē — šogad lietus sākšoties stipri ātrāk. Tādā gadījumā par filmēšanu nav ko domāt.

— Vai tiešām tik traki? — es apšaubīju.

*— Paši redzēsiet. Ja aleksandrieši nebūtu tik konser­vatīvi, stāvus bagāts kļūtu tas cilvēks, kas sadomātu tir­goties ar ūdenslīdēju tērpiem … Bet tālāk par marihuānas lietošanu progress vēl nav pavirzījies. Manuprāt, Alek­sandrijā pa simts gadiem nekas liels nav izmainījies. Tā pati kūtrumā iestigusi provinciālā ligzda, kur ikviens pa­zīst ikvienu…

— Vai paizīstat cilvēku, kas dēvē sevi par Pravieti? — es pēkšņi pārtraucu, tikai tagad īsti apjautis, ka manas domas visu laiku atgriežas pie viņa.

— Reju Krosvinu? — pabrīnījās Hugo Aleksanders. ■— Ko jūs par viņu zināt?

Pavēstīju par mūsu tikšanos.

Hugo Aleksanders noskurinājās.

— Senlaiku aleksandrieši būtu viņu izvārtījuši piķi un spalvās… Kopā ar duci meiču šis apdzīvo sagruvuša fermu, kas kādreiz piederēja mana brālēna vectēvam Da- nielam Aleksanderam. Viņi sauc sevi par komūnu. Kas tā par komūnu, nekādi nevar saprast. Vai nu modernas daudzsievības sludinātāji, vai arī reliģiskas psihopātijas apsēsti hipiji… Staigā apkārt pliki, neatzīst nedz ūdeni, nedz ziepes. Dabas pielūdzēji? Bet, ja paklausās, ko spre­diķo šis viltus pravietis, iznāk pretdabisks krustojums — šis tas no budisma, šis tas no kristiānisma, kopsummā tāda kā cilvēkēdāju reliģija. Uzkāpt virsū mēslu vabo­lei — nāves grēks. Bet iznīcināt cilvēkus — svēts pie­nākums …

Portvīns bija patiešām lielisks, kamīns izstrāvoja tīkamu siltumu, magnetofons spēlēja populāras Ralfa Geršteina melodijas, abstrakti mitoloģiskās figūras pie sienām it kā aicināja atminēt, ko īsti tās attēlo, — vārdu sakot, tik omulīgā atmosfērā varēja paciest ari lielāku ļaunumu par Hugo Aleksandera daudzvārdību.

•— Vai Pravietis gadījumā nepacienāja jūs ar kādu savu muzikālu šedevru? — viņš pavaicāja, acīmredzot meklē­dams ieganstu kādam jaunam stāstam,

— Dzirdēju tikai iztālēm.

— Šis dulburis iedomājas esam izcils komponists. Ap­galvo, ka viņa džeza himnas, tā viņš sauc savus murgo­jumus, esot mūsu mūzikas rītdiena. Skaidrs, apmeties viņš pie mums ne bez nolūka. Ralfs Geršteins taču ir šejienie­tis. Viņa mātes uzvārds — Aleksanders, tāpat kā piec­desmit procentiem vietējo iedzīvotāju. Jūsu zināšanai — Jeremija Aleksanders apmetās Ponta krastos, toreiz tas vēl tika dēvēts par Zilo ezeru, kopā ar visai kuplu ģi­meni. Vairums aleksandriešu ir viņa tiešie pēcteči. * *

— Jūs stāstījāt par Pravieti, — es atgādināju.

— Pareizi! Pavisam nesen šis trakais vēlā vakarā ielau­zās pie Ralfa Geršteina. Gandrīz vai ar varu piespieda visu nakti klausīties savos mežonīgajos bļāvienos… Lika saprast, ka Ralfs Geršteins, pats būdams beztalantīgs, to­ties plaši atzīts komponists, ir providences izraudzīts vie­nam vienīgam svarīgam uzdevumam — nolīdzināt. ceļu īstenam ģēnijam Rejam Krosvinam. Uzstājās, lai Ralfs ieteicot viņu skaņuplašu firmai, draudēja… Uz rīta pusi

Ralfs neizturēja. Piesolījās izsaukt policiju, ja šis neaiz­vākšoties.

— Un ko Pravietis?

— Šim uznāca nevaldāma dusmu lēkme. Sasita ģitāru pret grīdu, nozvērējās, ka Ralfam vēl nākšoties smagi nožēlot. Ralfs tā nobijās, ka jau nākamdien aizbrauca no Aleksandrijas. .

Klausoties Hugo Aleksandera stāstījumā, pamazām uz­taustīju savas nākamās filmas aptuvenos apveidus. Tā bija pirmā reize mūžā, kad sajutu sevi kā radošu perso­nību. Diezgan neparasta sajūta, apmēram tāda kā sausze­mes dzīvniekam, kuram pēkšņi jāpārpeld jūra. Līdz šim, strādādams par televīzijas operatoru, biju mazāk vai vai­rāk prasmīgs rīks pārraides režisora rokās. Tagad varēju balstīties vienīgi uz sevi pašu. Dertija pieeja, par spīti skaistajām deklarācijām, ne ar ko neatšķīrās no reklāmu aģenta viedokļa — jebkurš paņēmiens ir augsti māksli­niecisks, ja vien veicina preces noietu.

Jutu — Aleksandrija patiesi spēj sniegt bagātīgu vielu īpatnējai dokumentālai lentei, kas, iespējams, pievērsīs sev lietpratēju uzmanību. Jau iztēlojos, kā apspēlēšu Vin­centa Basāni, Pravieša un Alberta Geršteina tik atšķirīgās figūras, kā iekomponēšu Aleksandrijas notikumiem naba­dzīgajā ikdienā visu to krāsaino balagānu, kas būs sais­tīts ar gangsteru filmas uzņemšanu.

Vēl nesen raudzījos uz Albertu Geršteinu kā uz preci, par kuras spilgto iesaiņojumu jāgādā man, saņemot pie­cus simtus nedēļā. Tagad uztvēru viņu kā izaicinājumu savai radošajai iztēlei. Dertijs sagaida no manis filmu, kas «dokumentāli» nopamatotu leģendu par provinces gru­žos atrastu zelta tīrradni. Es turpretī nolēmu parādīt pa­saulei parastu oli, ko tik ilgi uzspodrina ar reklāmas pa­līdzību, kamēr tas patiesi iesāk starot kā pirmā lieluma zvaigzne. Tas būtu neviltots stāsts par to, kā mūsdienās taisa publikas elkus no tukša gaisa.

Lai cik pieticīgu mani bija vērtusi dzīve, Dertija no­sliece apieties ar cilvēkiem kā ar kravas mašīnām, kurās jāsabāž pēc iespējas vairāk, turklāt izspiežot no motora maksimālo jaudu, radīja manī dabisku pretreakciju. Biju cieši nolēmis ar savu filmu pierādīt viņam, ka neesmu nekāds ampelmanis, ko var raustīt aiz diegiem.

Iēgrimis pārdomās, palaidu gar ausīm Hugo Aleksan­dera vārdu plūdumu. Mani atskurbināja skaļa krākšana.

Dertijs ar vaļā atvāztu muti un skaļi bazūnējošu degunu izskatījās tik vulgārs, ka ar skubu sapurināju viņu. Der­tijs pa pusei atvēra acis un saldi nožāvājās.

— Mēs ejam gulēt! — es kategoriski paziņoju. Šoreiz Hugo Aleksanders nepretojās. Pavadījis mūs līdz

slieksnim, viņš piekodināja:

— Neaizmirstiet nopirkt lietussargus! Un galošas arī!