Nāve zem lietussarga

26

Policijas priekšnieks un viņa palīgi noņēmās ar Pra­vieti līdz pašam rītam, pūlēdamies izspiest no viņa atzī­šanos. Sākumā es piedalījos, bet mazliet vēlāk apjautu, ka mani spēki galīgi izsīkuši. Iekārtojies patruļmašīnas aiz­mugures sēdeklī, es momentāni aizmigu. Atmodos no ska­ņas, kas man, kā jau pilsētniekam, izklausījās nereāla, — no kaimiņu fermas atlidoja rītvēstoša gaiļu kladzināšana. Kad atgriezos, Gregors Abušs īsumā informēja mani par pratināšanas līdzšinējiem rezultātiem.

Pravietis apgalvoja, ka uzņemšanas grupas autobusu pirmo reizi ieraudzījis šodien. Tas stāvējis uz šosejas ne­tālu no fermas. Tad arī nolēmis paša likteņa atsūtīto bez­maksas transportlīdzekli izmantot braucienam uz Jaun­vindzoru pēc jaunas ģitāras.

Pie telefona atrastajai zīmītei ar burtiem un cipariem, kas izskatījās pēc šifrēta teksta, viņš deva tikpat neti­camu izskaidrojumu. Tie esot dažādu muzikālu aģentūru saīsināti nosaukumi ar attiecīgo telefona numuru un tāl­sarunas kodu.

Līdzdalību slepkavībās un bankas aplaupīšanā viņš ka­tegoriski noliedza. Turpināja stūrgalvīgi liegties arī pēc tam, kad no uzietajām-pistolēm, pielādējot tās ar turpat atstātajām patronām, bija izdarīts ik pa pieciem šāvie­niem un ieroču speciālists bez vilcināšanās atzina, ka Al­berts Geršteins un Ričards Beidevans nogalināti tieši ar šiem ieročiem. Turklāt pārliecinoši pierādīja, kurš no­šauts ar vienu pistoli, kurš ar otru.

Pravietis tikai nicīgi nosmējās.

— Luisu esmu redzējis vienu vienīgu reizi mūžā, toreiz diskotēkā. Man nebija nekādas vajadzības nogalināt gluži svešu cilvēku. Tātad viņa līķi kāds tīšuprāt noslēpis kūtī, lai novirzītu aizdomas uz mani. Tas pats cilvēks un tādos pašos nolūkos acīmredzot ielicis atvilktnē pistoles un pat­ronas. Manus pirkstu nospiedumus jūs taču neatradāt ne uz viena ieroča.

Tas atbilda patiesībai. Pat ja tādas pēdas sākotnēji bi­jušas, pēc vīstīšanas eļļainajās lupatās tās būtu izzudušas.

Tobrīd es jau pats piedalījos pratināšanā un tagad gud­roju, kā Gregoram Abušam izdosies atspēkot šo, varbūt meligo, tomēr grūti apgāžamo argumentu. Gregora Abuša sejas izteiksme ļāva noprast, ka viņš apzinās savu ļodzīgo pozīciju.

— Iespējams, iespējams, — viņš nomurmināja. — Kļū­mes var katram gadīties. Atļaujiet man tikai vienu, pa­visam sīku jautājumu, un tad mēs jūs vairs netraucē­sim … Vai varat man izskaidrot, kā uz šīs bundžas, — policijas priekšnieks piebāza Pravietim pie deguna biskvītu kārbu ar patronām, — gadījušies pirkstu nospie­dumi, kas, pēc mūsu daktiloskopista atzinuma, pie­der … — Gregors Abušs satvēra aiz rokas vienu no Pravieša piekritējām. — Šai te jaunkundzei!

Uzmetusi Pravietim ašu skatienu, meitene tūdaļ nodūra galvu, atgriezdamās līdzšinējā apātiskajā stāvoklī.

— Runājiet! — Gregors Abušs viņai uzbrēca.

— Jūs velti nopūlaties! — Pravietis nosmīnēja. — Vlada ir kurlmēma.

— Kurlmēma?

— Jā! Un arī paliks tāda, iekām es Kristus vārdā ne­pavēlēšu viņai atgūt valodu.

Tieši tobrīd pie apvāršņa parādījās Olivers Dertijs.

Viņš atbrauca ne jau viens. ,

Viņa privātajam vāģim uz pēdām sekoja uzņemšanas grupas autobusa absolūta kopija, no kura prāvā pulkā iz­bira ar aparatūru apkrauti vīri.

Pirms kāds paguva atjēgties, jau tika izvilkti kabeli, mēs paši atstumti malā. Uzsaucot cits citam pavēles spe­cifiskā arodžargonā, kāds automātiski pielīp visiem kino- laudīm, viņi izvērta drudžainu darbību.

Šis trakomājas centrā atradās Dertijs. Klāts sviedriem, ar šķībi no.brukušu kaklasaiti, vicinādams portfeli, viņš, pilnīgi ignorēdams policistus un mani, griezās tieši pie Pravieša:

— Jūs esat vinnējis! — Dertijs sauca uztraukumā lūs­tošā balsī. — Es parakstu ar jums kontraktu! Pirmās afi­šas jau nodrukātas. Jūsu monokorāli kļūs par vislielāko sensāciju! Esmu izgudrojis nosaukumu pirmajam skaņu­plašu albumam «Masveida slepkavas Reja Krosvina ri­tuālās dziesmas»! Še, parakstiet!

Pravietis izstiepa roku pēc dokumenta, taču Gregors Abušs aizsteidzās viņam priekšā:

— Dertija kungs, jūs diemžēl nošāvāt buku! Mēs prati- . nājām Reju Krosvinu augu nakti, viņš apgalvo, ka pie­laista kļūda. — Viņš pagriezās pret Pravieti. — Lūdzu, apstipriniet Dertija kungam, ka nevienu neesat slepka­vojis un visnotaļ esat nevainīgs.

— Ko? Jūs — nevienu?! — Dertijs aizsvilās negantās dusmās. — Jūs esat vienkārši afērists! … Ko lai tagad iesāku? Tik daudz naudas jau ieguldīts! Un plakāti! Ko man ar tiem tagad darīt, noslaucīties, vai?

Dertijs lādēdamies izrāva no portfeļa savīstītu rulonu un ņēmās plēst to gabalos. Rulons nepadevās viņa pūli­ņiem. Tad Dertijs atritināja to, nometa uz grīdas un sāka mīdīt kājām.

Zem dubļaino pazoļu apakšas pavīdēja Pravieša mazliet pārspīlētais portrets — pinkainiem matiem visnotaļ aiz­augusi seja, mežonīgi liesmojošas acis. Milzīgi burti, mirk­dami asins peļķē, vēstīja: «Dziedonis nogalina — konku­rentu, lai iemūžinātu savu balsi firmas «Olivers Dertijs» . skaņuplatēs.»

— Dodiet šurp kontraktu! — Pravietis beidzot izšķīrās. •— Es atzīstos!

Tas, ko dabūjām dzirdēt un redzēt, nebūt nelīdzinājās parastai liecībai. Sēdēdams ar sakrustotām kājām uz pa­varda, Pravietis, ne brīdi nešķirdamies no savas ģitāras, pozēja kameras priekšā.

Viņam apkārt, sasēdušās uz netīrās grīdas, tikpat de­koratīvi pozēja četras viņa pavadones. Gados viena otra (iroši vien bija visai jauna, varbūt pat glīta, bet zem da­biskās kosmētikas, ko veidoja bieza sodrēju un salipušu putekļu kārta, pazuda visas iespējamās individuālās at­šķirības.

Pravietis runāja mierīgi, bez fanātiskās kvēles acīs un ierastās kliegšanas. Bez šaubām, pūlējās, lai skaņu ierak­stu. aparatūra bez izkropļojumiem aizvadītu līdz audito­rijai katru viņa vārdu.

— Jau pirms pusgada, kad Ralfs Geršteins tik tikko neatsauca policistu, lai izsviestu mani, nozvērējos, ka ag- rak vai v^ēlāk Kristus uzklausīs manas lūgsnas un dāvās man atriebību. Es zinu, kāpēc viņš mani izmeta kā tādu ubagu! Apskauda! Banālu šlāgeru sacerētājs bez talanta dzirksts, kurš pēkšņi redz savā priekšā ģeniālu kompo­nistu! Es, Rejs Krosvins, esmu radījis simt trīsdesmit sešus monokorāļus, kuri iezīmē revolūciju mūslaiku mūzikā! Un, kad vakar viņa ņožēlojamais brāļadēls apvainoja mani un līdz ar to manā personā pašu Kristu, sapratu, ka stunda situsi! Kristus paskaidroja man, kas darāms. Un tad es pasaucu Vladu, — it kā svētīdams, viņš izstiepa rokas pār meiteni, kas verdzenes pozā sēdēja Pravietim pie kājām. — Tagad tu vari runāt, Vlada! — viņš uzai­cināja. — Pastāsti šiem, ko es tev pavēlēju!

Vlada, kura līdz šim atgādināja nekustīgu māla veido­jumu, izslējās.

— Pravietis man pavēlēja: «Paņem pamesto autobusu, ko Kristus, rūpēdamies par mums, brīnišķīgā kārtā licis vakar atrast uz ceļa, un aizbrauc pie Ralfa Geršteina. At­rauj vaļā augšstāva vidējo logu un nošauj visus, ko re­dzēsi! Kristus vārdā!»

— Ralfu Geršteinu! Albertu Geršteinu! Un visus, kas būs ar viņiem kopā! — neļaudams viņai pabeigt, kaismīgi ierējās Pravietis.

Viņa balss atkal pārvērtās niknā sēkšanā. Nupat viņš vēl atgādināja aktieri, kas uzstājas televīzijas auditorijas priekšā. Naids uzreiz noslaucīja teatrālo grimu, atkaili­not maniaka asos vaibstus.

. — Un Vlada izdarīja to! Nogalināja Ralfu Geršteinu! Kristus vārdā! Nogalināja Albertu Geršteinu! Kristus vārdā! — Pravieša balsī izskanēja šaušalīgas gaviles.

— Man jūs jāapbēdina, — policijas priekšnieks viņu atvēsināja. — Nošauts režisors Ričards Beidevans, tur­pretī komponists Ralfs Geršteins ir dzīvs. Viņš nav rādījies Aleksandrijā kopš tā laika, kad jūs pagodinājāt viņu ar savu apciemojumu. Jebkurš vietējais iedzīvotājs būtu jums to pateicis. Bet jūs taču ne ar vienu, atskaitot Kristu, neielaižaties sarunās.

— Dzīvs?! — Satrakotais Pravietis nolēca no pavarda un pagriezās pret Vladu ar belzienam paceltu ģitāru rokā.

Tā vien likās, ka tūlīt, viņš tai pāršķels galvu, taču po­licijas priekšnieks ar vienu vienīgu dūres izklupienu atsvieda viņu atpakaļ. Tāpat kā toreizējā sadursmē ar Albertu Geršteinu, šī samērā vieglā sitiena pietika, lai nogāztu Pravieti no kājām. Sarāvies čokurā, it kā zem drausmīgas nelaimes sloga, Pravieti^ gulēja uz grīdas un raudāja.

Raudāja tāpēc, ka Kristus viņu bija pievīlis, Jaudams Ralfam Geršteinam palikt starp dzīvajiem.

Vlada, histēriski šņukstēdama, pierāpoja pie viņa.

— Pravieti, piedod! — viņa kā apsēsta kliedza. — Es nezināju! Es izpirkšu savu grēku! Tikai pavēli! Atradīšu Ralfu Geršteinu kaut vai pasaules malā! Kristus vārdā, piedod!

No viņas pašpārmetumiem piesātinātās grēksūdzes pa­mazām uzzinājām, kā viss norisinājies. Piebraukusi ar autobusu, Vlada ievēroja, ka mūzika skan tajā augšstāva istabā, kuras vidējo logu viņai pateicis priekšā Pravietis. No tā viņa secināja, ka gan komponists, gan viņa krust­dēls atrodas tieši tur. Ar kāju pagrūdusi loga šķērsrāmi, viņa vienā rāvienā dabūja to vaļā. Ieraudzījusi gandrīz pilnīgā tumsā pie klavierēm divas neskaidras figūras, viņa izšāva.

— Ja tur atrastos vēl kāds, es drošības pēc nobeigtu arī to, — Vlada atzinās. — Bet ticēju, ka Kristus nejaus man kļūdīties, — viņa šņukstēdama nobeidza, tad ar pa­zemīgu kustību pieglauda galvu Pravieša dubļainajām kčl- jām. — Pravieti, pasaki taču kaut ko! Es izdarīšu visu, tikai neliec man tā mocīties! Varbūt Kristus gribējis, lai Ralfs Geršteins no manas rokas nomirtu citā dienā?

Jau atģidies, Pravietis ar pūlēm piecēlās un atslējās pret virtuves pavardu. Kolīdz kameras objektīvs pievērsās viņam, Pravietis jau atkal iejutās televīzijas zvaigznes lomā.

— Es tev piedodu! Kristus vārdā! — viņš klusu pazi­ņoja, — jo sacīts: «Svētlaimīgi tie, kas nezina, ko dara.. i Viņi līdzīgi putniem, kas nesēj un nepļauj…»

Vlada, kas bija pazemīgi tupējusi uz ceļgaliem, slaucī­dama asaras ar netīru plaukstu, laimīgi pasmaidīja. Pra­vietis viiiai vēl kaut ko pačukstēja.

— Kā jūs uzzinājāt, ka muzikālā salona vidējais logs tik viegli atraujams vaļā, turklāt arī no ārpuses? — šis jautājums mani visvairāk nodarbināja.

Pravieša nekoptajā sejā pavīdēja izsmiekls.

— Jūs laikam domājat, ka šis nožēlojamais banālu grā­vēju sacerētājs uz rīta pusi piedraudēja man ar policiju aiz tā iemesla, ka mana dziedāšana bija viņam apnikusi? Nē, viņš vienkārši aizsnaudās, jo nevēlējās skatīties pa­tiesībai acīs. Es pieskrēju pie aizdrapētā loga un dusmās parāvu to vaļā. «Tu, necienīgo tārp, kas ieracies zemē, lai neredzētu dieva zīmes!» — tā es viņam uzsaucu. «Ielaid savā pazemē viņa vareno dienasgaismu, un tad tu sapra­tīsi — tavā priekšā stāv Orfejs, kuram pats Kristus licis nokāpt ellē!»

— Un kā reaģēja Ralfs? — policijas priekšnieks smīnot painteresējās, — Vispirms aizcirta logu un tikai tad iepli­ķēja jūs? Vai otrādi?

Pravietis saķēra savu ģitāru. Viņš, bez šaubām, dzīrās uzbrukt savam apvainotājam, taču pēdējā brīdī savaldījās. Jo niknāks izskanēja viņa rējiens:

— Jā! Jā! Šis tārps uzdrīkstējās pacelt pret mani roku! Bet Kristus atalgoja mani, asinādams manu redzi! Kad šis nejēga metās aiztaisīt logu, pamanīju, ka to pa īstam ne­maz nav iespējams aizvērt. Un šajā apstāklī saskatīju zīmi — pats Kristus rāda man ceļu atmaksai!

Pravieša sejai pārlaidās tāda kā uguns atblāzma, šķita, dzirkstis no degošajām acīm pārsviežas uz kaulaino de­gunu, uz bālajām lūpām, uz mežonīgo sapinkājušos bārdu, kas gatava uzliesmot pakulām līdzīgi. N

Kamēr Pravietis runājās ar mums, Vlada, berzēdama ar netīriem pirkstiem saraudātās acis, mēnessērdzīgām kustībām tuvojās galdam, uz kura gulēja atvilktnē atras­tās pistoles.

Gregora Abuša nešpetnais uzsauciens apturēja viņas izstiepto roku pusceļā:

— Kas tie par pekstiņiem? Lieciet šaujamiem mieru!

Pravietis gārdzoši iesmējās.

— Nobijāties? Vēl par agru, Kristus pie jums tik drīz neatnāks. Vlada tikai gribēja jums parādīt, ko esmu viņai iemācījis. Lai jūs zinātu, kas jūs sagaida tai dienā, kad

Kristus ieradīsies. Demonstrē viņiem savu māku, Vlada, parādi, kā šauj tie, kuru roku vada Kristus! 4

Pravieša balss pauda tādu hipnotisku spēku un reizē mežoņa naivitāti, ka es personiski noticēju — nekas ļauns viņam nav padomā. Un, kad Dertijs ar putām uz lūpām ņēmās apzvērēt, ka viņa reklāmas filma bez Pravieša ap­solītā skata metama mēslainē, Gregors Abušs riskēja.

Vlada, tikpat kā netēmēdama, ieurbināja lodi pēc lodes kūts apdrupušajā mūrī. Pēc tam paklausīgi atdeva ieročus atpakaļ policijas priekšniekam.

Neticēdams savām acīm, raudzījos uz ložu caurumu pre­cīzi izveidoto krustu.

Pravietis pats vēroja šo skatu ar sātanisku 3maidu. Ne­ļaudams mums atjēgties, viņš parāva ģitāras stīgas, vien­laicīgi pavēstīdams:

— Bet tagad es nodziedāšu jums savu jauno monoko- rāli! Rejs Krosvins, N° 14, «Pie jums drīz atnāks Kristus!».