Nāve zem lietussarga

1

Oliveru Dertiju pazinu labi sen. Šad tad mūsu ceļi krus­tojās. Allaž izrādījās, ka Dertijs nupat uzgājis jaunu «zelta āderi», kas sola krietnu pieaugumu viņa jau tā diezgan prāvajam bankas kontam.

Kad tikāmies pagājušo reizi, viņam piederēja aģentūra, kura apgādāja izcilus kinoaktierus un tamlīdzīgus māk­slas dūžus ar meitenēm «laika kavēšanai». Dertijs vēlāk stāstīja, gan neatklādams sīkumus, ka uzņēmums bijis ļoti ienesīgs. Kā jau cilvēks, kas pamatīgi iepazinis dažādus apšaubāmus paņēmienus naudas taisīšanai, esmu pārlie­cināts, ka prāvo peļņu galvenokārt nodrošinājusi vairāk vai mazāk smalka šantāža.

Aizpagājušo reizi nejauši sastapāmies hipodromā. To­reiz Dertijam piederēja plaši pazīstami zirgu staļļi. Viņš pats lielījās, ka vismaz reizi mēnesī kāds no viņa zirgiem ienesot (prēmiju un derību summas kopā rēķinot) vairā­kus desmitus tūkstošu. Kāds tur brīnums!

Strādādams toreiz par operatoru nelielā televīzijas kom­pānijā, vairākiem lāgiem filmēdams zirgu skriešanas, šo to uzzināju par mahinācijām, kad zirgu staļļu īpašnieki un žokeji jau iepriekš vienojās par sacīkšu uzvarētāju.

Netiku redzējis Dertiju gadus trīs. Tieši pirms nedēļas ap pulksten pieciem pēcpusdienā viņš man pēkšņi piezva­nīja.

Mana sieva nule bija ieslēgusi televizoru, lai noskatītos daudzsēriju filmas «Kādas ģimenes aizkulisēs» 43. turpi­nājumu. Šīs kinolentes uzņemšanā tiku pats piedalījies kā palīgoperators — pateicoties Oliveram Dertijam. Proti, filmēšanu finansēja reklāmas aģentūra, ko tolaik vadīja Dertijs. Pats par sevi saprotams, atsevišķas epizodes ne tik daudz attēloja dažādus starpgadījumus un sarežģīju­mus kādas standartģimenes ikdienā, kā — Dertija pār­stāvēto firmu ražojumus.

Kopš pats biju kļuvis par ritentiņu mehānismā, kas ap­kalpo neskaitāmus miljonus skatītāju, jau palūkojoties uz ekrānu vien, jutu nelabumu. Ko nu vēl šīs «Ģimenes aiz­kulises», kuru gaitā man nācās filmēt tādus intīmus mo­mentus kā, piemēram, jaunas vieglās mašīnas iegāde (mo­delis «Butterfly», seši cilindri, sevišķi ērts pārīšiem).

Tātad tai momentā mani nodarbināja viena vienīga problēma — kā pēc iespējas ātrāk tikt ārā no mājām. Citādi nāktos augu stundu noklausīties komentāros, ar kādiem sieva pavadīja filmas darbībā ievīto elektronisko ierīču un tekstilpreču demonstrēšanu.

Starp citu, savu jauno triumfa markas automobili no­pirku tieši pēc 21. sērijas. No praktiskiem apsvērumiem vadoties, biju to izraudzījies jau labu laiku pirms tain, bet vienīgi ekrāns spēja pārliecināt sievu, ka triumfs pa­tiesi ir vislabākais, vismodernākais modelis.

Vārdu sakot, nebija ne mazāko šaubu, ka no mājam man jābēg. Toties lāgā nezināju, uz kurieni doties. Jau četrus mēnešus skaitījos bezdarbniekos. Pabalsta puslīdz pietika, lai kaut kā izsistos, bet no restorāniem un bāriem, jo īpaši pēc pēdējā, ar inflāciju saistītā cenu paaugstinā­juma, bija jāatsakās.

Aiziet uz kādu muzeju? Nekā daudz no mākslas nesa­protu. Vienīgais muzejs, ko apmeklēju puslīdz regulāri, ir mūsu plašais, pasaulē laikam unikālākais, policijas mu­zejs. Tajā sakopotas nācijas izcilāko noziedznieku ģīmet­nes un visplašākā sortimentā noziedznieku pielietotā teh­nika, sākot ar vienkāršu matadatu, beidzot ar viskompli­cētāko agregātu. Šī mazliet vienpusīgā interese man saglabājusies no tiem laikiem, kad'strādāju avīzē «Vakara Ziņas». Ievērojamākos kriminālnotikumus apgaismoja īpaša reportieru brigāde, kurā biju iedalīts kā fotogrāfs.

Šoreiz noskaņa bija tik draņķīga, ka pat šis muzejs ne­vilināja. Atlika vienīgi paklaiņot pa ielām, bet arī šī iespēja mani nesajūsmināja. Nav diez cik patīkami klīst gar vitrīnām, kas izšķērdīgi piesola visādus labumus, ap­zinoties, ka tavā rīcībā ir kapitāls, ar ko vari nopirkt čet­ras biļetes braucienam ar metro vai divas standziņas koš­ļājamās gumijas. . .

Tāpēc biju no tiesas iepriecināts, dzirdot Olivera Der­tija.aicinājumu apmeklēt viņu.

— Pie tam nekavējoties! — telefona klausuli piepildīja viņa optimistiskā, pašpaļāvīgā balss. — Sēsties taksītī un brauc! Transporta izdevumi uz mana rēķina! — Viņš gar­šīgi nosmējās.

Mazliet apjucis, izteicu savu izbrīnu. Nebijām sastapu­šies vairākus gadus, no kurienes tad šis zina, ka man pat taksometrs nav pa kabatai.

— Ej nu! — Dertijs pašapmierināti ķiķināja. 1 — Tu taču mani pazīsti. Vai tad nolīgšu darbinieku, neievācis iepriekš sīkāku informāciju? Zinu pat to, ka esi iekonser­vējis savu triumfu. Pilnīgi pareizi! Mūsdienās lētāk braukt ar autobusu nekā pirkt benzīnu… Nekas, tagad viss iz­mainīsies! Piedāvāju tev piecus simtus!

— Mēnesī?

— Nedēļā!

— Par ko?

— Neesi tik ziņkārīgs. Atbrauksi, tad parunāsim! — Un viņš nodiktēja adresi.

Apmaksāt manu braucienu Dertijam nevajadzēja. Uz­zinājusi, ka man piedāvā darbu, sieva noslēpumaini pa­zuda un pēc brīža atgriezās, turot rokā piecus desmitnie­kus. Izrādījās, viņa jau pusgadu krājusi naudu jaunam televizoram, kam ekrāns piemontēts pie sienas. Sākot.ar 36. sēriju, Braunu ģimenes locekļi pavadīja vakarus tieši pie tāda mūsdienu prasībām atbilstoša televizora.

Taksītis apstājās kādā ne visai iespaidīgā ielā. Apkaime ar daudzajiem trešās šķiras bāriem, bumbotavām, spēļu automātu zālēm, alus dzertuvēm šķita diezgan aizdomīga. Ari pati ēka, celta vēl lielās krīzes gados, prasīt prasījās pēc jaunas krāsas. Taču otrajā stāvā pāri aplupušajai, pe­lēki rudajai krāsai spoži gaismoja lieli neona burti «Oli- vers Dertijs». Sīkākie burti ļāva noprast, ka viņa jaunā firma ražo skaņuplates un filmas.

Uzgaidāmajās telpās no pirmā acu uzmetiena nopratu, ka uzņēmums sācis darboties pavisam nesen. Mēbeles bija pirmšķirīgas un pavisam jaunas. Paklājs pirmšķirīgs, tik: pat kā nelietots. Sekretāre pirmšķirīga (izskata ziņā), jauna (gados) un, galvenais, reti smaidīga. No pieredzes zināju, ka tās, kurām labu laiku nācies paciest Dertija patvaldniecisko optimismu, ātri vien atspēlējās uz ap­meklētājiem. Sekretāres smaids lieku reizi apliecināja, ka firma atrodas zīdaiņa autiņos.

Nosaucu savu vārdu. Sekretāre tūdaļ rausās kājās, iztapīgi murminādama:

— Acumirkli! Noskriešu lejā, lai norēķinātos ar takso­metra šoferi.

— Jau samaksāts! — es lepni atteicu.

Viņas smaids kļuva par dažiem grādiem saulaināks.

— Dertija kungs jūs jau gaida. Vai nevēlaties cigareti? Viņš pašlaik …

Kabineta durvis strauji atrāvās. Iznāca patukls, pa­drukns apaļvaidzis, ģērbies ļoti dārgā un ļoti apburzītā uzvalkā. Vienā rokā viņš turēja mēteli un platmali, ar otru, garām iedams, pamāja sekretārei.

— Kad jūs nāksiet pie manis izmēģināt balsi? — sārt­vaidzis apjautājās, zīmīgi pamirkšķinājis aci.

— Vai jūs esat pārlifecināts, ka man tiešām tik laba balss? — sekretāre atteica.

— Kļūdīties ir cilvēcīgi. — Sārtvaidzis paraustīja ple­cus. — Bet spriežot pēc augumiņa …

Nez kā izvērstos šī saruna, ja kabineta durvīs neparā­dītos Olivers Dertijs.

—- Ralf, liec mieru manām darbiniecēm! It kā es nezi­nātu, ko nozīmē tava balss nostādīšana.

•— Pārbaudīšana! Pārbaudīšana — un tikai! Sārtvai­dzis izlikās sašutis, noskaities. — Ar nostādīšanu lai no­darbojas citi. Neesmu nekāds klavieru skaņotājs.

•— Nestrīdēsimies par sīkumiem! Aizvakar tu pārbau­dīji balsi vienai manai režisorei.

— Nu un? — izaicinoši apvaicājās sārtvaidzis. — Vai tas kaut kādā veidā ietekmējis viņas darbu tavā firmā?

— Un kā vēl! Viņa tūdaļ pieprasīja algas pielikumu. Jo, lūk, pēc tam kad pats lielais Geršteins novērtējis…

Sārtvaidzis kādu brīdi purpināja sulīgus smieklus, ku­riem piebalsoja gan sekretāre, gan pats Dertijs.

— Ceru — alga tiks pielikta? — viņš beidzot izmeta.

— Uz kāda pamata?

— Vai tad es savā ziņā neesmu firmas partneris? Kas ieteicis tavam režisoram galvenās lomas tēlotāju — Teu Kilseimuru? Es! Un Alberts, ar kuru tu ceri nopelnīt zelta kalnus? Vai viņš ir tavs krustdēls vai manējs?

Sārtvaidzis paskatījās pulksteni un, žigli uzmaucis galvā platmali, pagriezās uz durvīm.

— Manas dāmas un kungi, atvainojiet, bet man pēc pusstundas orķestra mēģinājums. Nu tad sveiki! Un jūs… — Jau tverot rokturi, viņš atskatījās uz sekretāri. — Ja jums ievajadzēsies algas pielikuma, esmu jūsu rī­cībā. Jebkurā stundā, atskaitot no deviņiem rītā līdz de­viņiem vakarā. Šai laikā es strādāju… ar jau pārbaudī­tām un publikai pazīstamām balsīm.

Olivera Dertija kabinets bija plašs, pārspīlēti grezns, turklāt ārkārtīgi izraibināts. Visas sienas aizņēma afišas, kas smaržot smaržoja pēc svaigas iespiedkrāsas.

— Tas bija Ralfs Geršteins, mūsdienu spožākais džeza komponists, — Dertijs paskaidroja tādā tonī, it kā Ger­šteins būtu viņa personiskā manta. — Ko stāvi kājās, ap­sēdies! — viņš piebilda, noapaļoti pamādams ar roku. Pārprast šo žestu nevarēja. Tas daiļrunīgi pielīdzināja mani superērtajam klubkrēslam, kurā iegrimu līdz pat zodam. Mēs abi piederējām viņa firmai un kā tādi tikām uzskatīti par samērā vērtīgiem objektiem.

Dertijs tīšuprāt apklusa, atvēlēdams man pietiekami daudz laika afišu izstudēšanai.

Viskliedzošākās vēstīja: ««Dollijas Krimsones privātā dzīve». Kinostudijas «Olivers Dertijs» sensacionāla filma ar Albertu Geršteinu un Teu Kilseimuru galvenajās lo­mās.» No afišas manī raudzījās kūpoši pistoļu stobri. Uz grīdas mētājās pieci līķi, divi cilvēki maskās izgrāba no liela bankas seifa banknošu žūkšņus. Puscaurspīdīgas melnas maskas ļāva puslīdz sazīmēt sejas. Izaicinoši skaistā sieviete acīmredzot bija Tea Kilseimura, bet dien- vidnieciski glītais vīrietis — Alberts Geršteins.

Tas pats Alberts Geršteins figurēja arī uz cita pla­kāta — apjomā daudž prāvāka, toties ne tik raiba. Zelta burti uz melnā fona sludināja: «Džeza pasaules uzlecošā zvaigzne Alberts Geršteins un izcilākais mūsdienu džeza komponists Ralfs Geršteins gatavi iepriecināt jūsu izsmal­cināto dzirdi! Abus spožos talantus vienkopus jūs baudī­siet, iegādājoties firmas «Olivers Dertijs» skaņuplašu al­bumu «Geršteins X 2».»

Trešā afiša mani pagalam apmulsināja. Tā diezgan mig­laini attēloja dažnedažādus tipāžus, starp kuriem pazinu abus Geršteinus. Teksts bija šāds: «Aleksandrija — maz­pilsēta, ko 1821. gadā nodibinājis Kristus Trešās atnāk­šanas apustulis Jeremija Aleksanders. Dokumentāla filma, kas nesaudzīgi atklāj provinciālās dzīves tikumus un ne­tikumus. Filmas centrālā epizode — vietējās bankas sen­sacionāla aplaupīšana, kurā piedalās džeza pasaules uzle­cošā zvaigzne Alberts Geršteins. Ralfa Geršteina mūzika. Režisors…»

Tieši režisora vārds lika man apstulbt. Turpat četrdes­mit gadus zināju, kā mani sauc. Bet, ieraugot labi pazīs­tamo burtu salikumu uz afišas, kādu brītiņu sāku šaubī­ties, vai tiešām esmu tas pats Oskars Latorps, kurš, pus­duci gadu nostrādājis par operatoru, pirms četriem mēnešiem atlaists telestudijas bankrota dēļ.

Pēkšņi uzzinājis, ka ar burvja zižļa mājienu esmu kļu­vis par dokumentālas filmas režisoru, aiz brīnumiem at­plētu muti.

Dertijs nekā nedarīja, lai izklīdinātu manu apjukumu. Acīmredzot tīksminādamies par man sagādāto pārstei­gumu, viņš aplaizīja biezās lūpas, nebilzdams ne vārda. Ar nevērīgu žestu atgaiņājis jautājumus; kas man sasala ūz mēles, 1 beidzot uzmundrinoši paplikšķināja man uz pleca ar mīkstu, pēc koldkrēma smaržojošu roku.

— Par to vēlāk! Bet tagad iesim paklausīties Albertu.

Droši vien mute man tā arī palika pusvirus, jo, kad

abi šķērsojām uzgaidāmās telpas, Dertija jauniņā sekre­tāre iesprauslojās.

Firmas šefs uzmeta viņai izteiksmīgu skatienu. Ar to pietika, lai sekretāre mudīgi noslēptu smieklu raustīto seju aktu vākos.

— Lai kontrakts ar Latorpa kungu būtu uz mana galda, kad atgriezīšos! — Dertijs stingri piekodināja.