Nāve zem lietussarga

22

Pēc divām tik saspringtām un savā ziņā dramatiskām pratināšanām nervu pārslogojums lika sevi manīt. Prie­cīgs par atelpu, laiski sēdēju, klusībā cerēdams, ka Gre­gors Abušs nesāks tirdīt mani ar nupat dzirdētā analīzi un kritisko izvērtējumu.

Laimīgā kārtā arī viņš gurdi klusēja. Līdz tam brīdim, kad nenokausējamais seržants Aleksanders ar tādu sejas izteiksmi, it kā atnesis šūpulsvētku torti, nolika uz rak­stāmgalda ieroča eksperta rakstisko /ziņojumu.

— Esam gan greizi nošāvuši! — Gregors Abušs pēc brīža nelaimīgi paskatījās manī. — Mērķējām debesskrāpī, bet trāpījām tukšā gaisā.

— Kas nu?

— Tā saucamais pulvera tests …

— Zinu, uz šāvēja pirkstiem obligāti paliek pulvera pēdas.

— Ne Ričardam Beidevanam, nedz Albertam Gerštei­nam tādas nav atrastas. — Gregors Abušs pašūpoja galvu.

— Tātad nevis viņi viens otru, bet kāds trešais! Vai jūsu ekspertam vēl kāds pārsteigums krājumā?

— Nē. Viss pārējais — lietiska konstatācija. Katrs no­galināts ar vienu vienīgu lodi, trāpot tieši sirdī. Ņemot vērā toreizējo niecīgo apgaismojumu, tas it kā ļauj seci­nāt, ka slepkava ir sevišķi veikls šāvējs. Taču mans eks­perts ir tajos'- uzskatos, ka šauts no minimāla attāluma un tātad sevišķa prasme nav vajadzīga. Vēl viņš piezīmē, ka atsitiens acīmredzot licis upuriem izmainīt sākotnējo ķer­meņa stāvokli, tādēļ esot grūti noteikt precīzo vietu, no kuras šauts.

Es iegrimu pārdomās. Šis negaidītais pavērsiens prasīja ^ pavisam jaunu teorētisku konstrukciju. Taču nepaguvu aizdomāties pat līdz konstrukcijas skeletam, kad ser­žants Aleksanders aplaimoja mūs ar jaunu papīru žūksni.

Pārskrējis to ar acīm, Gregors Abušs pagriezās pret mani. >

— Liku lielas cerības uz pēdu nospiedumiem. Viesis­tabas biezais paklājs plus lietainais laiks — jūs taču pats redzējāt, Tirgus laukumā var droši ņemt dubļu vannas — šķita kā radīti šim nolūkam. Diemžēl nekā jauna. Atskai­tot Ričardu Beidevanu, Albertu Geršteinu un Teu Kilsei­muru, viesistabā uzkavējies tikai viens cilvēks — Alek­sandrs Luiss.

— Tātad pieņēmums, ka bijis vēl kāds ciemiņš, at­krīt? — es piezīmēju.

— Laikam gan, Ja tikai viņš pie ieejas durvīm nav novilcis apavus.,. Kas attiecas uz pirkstu nospiedumiem, tad arī nekā interesanta. Vienīgais iepriecinošais sī­kums — uz melnā plīša aizkara fiksēti Teas Kilseimuras pirkstu nospiedumi. Manī šis fakts vieš pārliecību — ap­galvodama, ka logs tobrīd bijis ciet, vina nav maldījusies.

— Logs? — Šis vārds izraisīja manī ķēdes reakciju. Konstrukcija, kurai biju paguvis uzsliet vienīgi skeletu, acumirklī ieguva konkrētus apveidus.

— Tas bijis Luiss! — es spontāni iesaucos.

— Visdrīzāk. — Gregors Abušs izklaidīgi šķirstīja do­kumentus. — Taču esam pielaiduši jau tik daudz kļūdu, ka piesardzība nāktu tikai par labu.

— Pateicos par aizrādījumu, — es sacīju. — Tādā ga­dījumā formulēšu savu hipotēzi mazliet citādi. Ja tas ļpijis Luiss,.. — es iesāku, ar zīmīgu pauzi ļaudams noprast, ka esmu uztaustījis jo svarīgu pavedienu.

Gregors Abušs to tā arī uztvēra. Paliecies uz priekšu, viņš saspringti vērās manī, gaidot turpinājumu.

— Ja tas bijis Luiss, — es atkārtoju, — tad logu attai­sījis viņš. Viņam vienīgajam nebija ne jausmas, ka rūtis ierūsējušas eņģēs. Sākumā mēģināja vienkārši attaisīt, tad satvēra rokturi un ar visu spēku parāva uz sevi. s .

— Tā nu būtu atbilde uz vienu jautājumu. Bet, iekām nav atbildēts uz citu, mēs ar to neko nevaram iesākt. Kā­pēc viņš to darīja? Lai atvēsinātos pēc apšaudes un izklī­dinātu pulvera dūmus, jo tie koda acīs un izvilināja asa­ras? — pēc ilga pārtraukuma Gregors Abušs atkal atļāvās mērenu porciju aleksandriešu humora.

— Aplam! — es smējos. — Izskaidrojums, manuprāt, pavisam vienkāršs. Logs atrauts vaļā, lai rastos iespaids, ka šauts, no ārpuses!

Dabiski, gaidīju Gregora Abuša uzslavu. Ja ne uzslavu, tad vismaz nopietnu iztirzājumu. Bet viņa domas man tā i palika apslēptas, jo tieši tobrīd atkal parādījās seržants Aleksanders.

— Atnākusi večiņa no Tirgus laukuma, — viņš ar smīnu paziņoja. — Saka, ka Abuša kungam bijis tas gods uzaicināt viņu ciemos un vai viņas vizīte nebūšot Abuša kungam par traucējumu.

— Atnākusi? Ar visiem plāceņiem? — policijas priekš­nieks bažīgi apvaicājās.

Seržantam Aleksanderam tika aiztaupīta nepieciešamība atbildēt, jo pati viešņa jau pabāza galvu pa durvju spraugu.

— Vai drīkst, Abuša kungs?

— Lūdzu! Lūdzu!

Gregors Abušs pasteidzās nosēdināt viņu tronim līdzī­gajā ozolkoka atzveltnes krēslā.

Laimīgā kārtā plāceņu pārdevēja nebija paķērusi līdzi ne savu preci, ne lielo lietussargu, kas viņai kalpoja kā nojume. Ienākusi kabinetā, viņa labu brīdi purināja mazo lietussargu, notraukdama ūdeni, tad nolika susēšanai zem rakstāmgalda.

Ierāvusi sīko ķermeni monumentālajā krēslā, savilkusi krunkaino, ceptam ābolam līdzīgo seju — viņa man šo­brīd atgādināja noplukušo foksterjeru, kas viņdien pie­sardzīgi apošņājis viņas plāceņus, gatavs ik brīdi laisties lapās. Tā vien šķita — policijas priekšnieka pirmais bar­gais uzsauciens liks viņai izsprukt no istabas kopā ar lie­tussargu.

To pamanījis, Gregors Abušs tīšuprāt izturējās sevišķi laipni.

— Krjudešanka kundze, kristītā vārdā Amālija, — viņš mūs iepazīstināja, — Jonatana Krjudešanka attāla radi­niece. Atšķirībā no viņa simtprocentīga katoliete, kurai, kā jūs paši apjaušat, nav nekādas saskares ne ar viņa banku, ne ar tās aplaupīšanu.

Vecīte pasmaidīja.

— Pareizi jūs runājat, Abuša kungs. īpaši par banku… Reiz mana draudzene Nellija pacienāja mani ar «Aleksan­drijas nektāru». Šis velna dzēriens man tā sakāpa galvā, ka nolēmu paķircināt Jonatanu … Nosēdos ar saviem plā­ceņiem pie pašas bankas, un, ziniet, darbinieki tik aši izpirka visu krājumu, ka sāku jau prātot par tekošā rē­ķina atvēršanu, — vecīte, labsirdīgi ironizēdama, vēstīja savā sīkajā balstiņā. — Diemžēl iznāca Jonatans un nikni aizrādīja: «Te tev nav nekāds Tirgus laukums!» Es šim atteicu, ka, būdama viņa radiniece, esmu tiesīga pārdot preci viņa kalpotājiem. Uz to viņš man atcirta, ka viņam Aleksandrijā esot trīs duči visādu radinieču un, ja tās vi­sas sāks tirgoties bankas priekšā, viņam savukārt nāksies pārcelt bankas operācijas uz Tirgus laukumu.

Man patika šī pagājušā gadusimteņa relikvija, kas, iespējams, vēl pašas acīm bija redzējusi sen izmirušo zel­taino ezera taimiņu. Taču šaubījos, vai no viņas izdosies izvilkt kaut ko izmeklēšanai noderīgu.

— Un tagad, Krjudešanka kundze, lūdzu, pastāstiet, kad jūs vakar vakarā pamētāt savu posteni Tirgus lau­kumā, — Gregors Abušs mudināja.

— Tā pavēlu… Redziet, man ir tas gods dzīvot Ponta krastmalā. Un, tā kā manā mājā pašlaik mitinās zivis, dodu priekšroku Tirgus laukumam. Tur tikpat slapjš, bet vismaz nav caurvēja.

— Vai tad jūsu applūdinātajā mājiņā valda caur­vējš? — es pasmīkņāju.

— Un kāds vēl! Taisni briesmīgs! No ielas puses iekšā laužas lietus, bet no pagalma — vesels ezers!

— Cikos jūs aizgājāt no laukuma? — Gregors Abu's atkārtoja.

— To varu pateikt, — vecenīte mundri atsaucēs. — Pulkstenis Jāņa Kristītāja baznīcā nosita tieši divpa­dsmit … Protams, varēju aiziet arī ātrāk, kaut vai pie savas draudzenes Nellijas, pat nogaršot viņas «Aleksan­drijas nektāru» — kā plūdu upurim viņa nebūtu man at­teikusi … Pārnakšņot pie viņas jau var, tomēr telpas pa­šauras. Toties Tirgus laukumā sēžu viena pati kā tāda karaliene… Turklāt Nellijai netīk, ka atvedu Jonatanu.

— Jonatanu? — es nobrīnījos. — Jūs taču apgalvojāt, ka esat ar viņu uz nažiem.

— Ar baņķieri? Dabiski. Bet ar manu vārnu man ir ļoti draudzīgas attiecības. Pat uz policiju Jonatans mani pa­vadīja.

— Un kur viņš ir tagad, Krjudešanka kundze? — Gre­gors Abušs laipni apvaicājās.

— Tepat tuvumā!

It kā atbalss no ielas atskanēja man jau pazīstamais ķērciens «pērc-plāc!». Palūkojos logā, pa kura rūtīm aumaļām tecēja lietus.

Policijas pārvaldes ēka savā ziņā bija ievērības cienīgs objekts — ar portālu, ko rotāja Aleksandrijas skulpturāls ģerbonis, ar dzelzī kaltu vējrādi un mākslinieciski dari­nātiem aizvirtņiem.

Iztikt bez aizvirtņiem nekādi nevarēja, jo ēka atradās netālu no bāra «Skaistā Helēna». Vietējiem šerlokhol- msiem bija tikai divas iespējas aizstāvēties pret vietējiem dzērājiem, kas, aurodami Ralfa Geršteina populāros šlā­gerus, līdz četriem no rīta tenterēja gar policijas logiem. Vai nu tupināt ķurķī visus žūpas (tad pārējam darbam nebūtu laika), vai ari paslēpties aiz aizvirtņiem un izlik­ties, it kā Aleksandrijā visi alkoholiķi izmiruši vienlaicīgi ar zeltaino ezera taimiņu.

Uz viena no šiem senlaicīgajiem aizvirtņiem, ko kusti­nāja un čīkstināja vēja pātagotas šaltis, tupēja vecītes vārna. Pamanījusi manu skatienu, tā ar knābi pieklauvēja pie stikla, it kā mierinot savu īpašnieci: «Es esmu te, tā­tad viss kārtībā!»

— Kādi cilvēki vakar vakarā apmeklēja Geršteina māju? — policijas priekšnieks nesteidzīgi turpināja.

— Geršteinu? — večiņa pārprata. — Pašu Geršteinu — neviens. Viņš pašlaik nemaz nedzīvo tur… Es allaž pati pirmā redzu, kad viņš atbrauc. Parasti ar trim čemodā­niem un tikpat daudz dāmām. Tūdaļ skrien uz «Skaisto Helēnu» pēc dzeramiem, bet pēc tam pie manis pēc\ uz­kodas. «Esmu noilgojies pēc taviem plāceņiem,» — tā viņš man pagājušo reizi saka. «Tūlīt mana, ka tos tu cep priekš īstiem, stipriem aleksandriešu žokļiem…» Pašlaik Geršteina mājā nedzīvo, tur nodarbojas ar filmēšanu. Mani režisors arī aicināja, bet man sižets nav pa prātam. Es viņam uzreiz tā i pateicu: «Ja jums akurāt "jālaupa, kāpēc tieši Aleksandrijā? Mums ir godīga pilsēta. Pat mans radinieks Jonatans Krjudešanks vēl ne reizi nav ietupināts ķurķī.»

Pie durvīm pieklauvēja.

— Iekšā! — policijas priekšnieks norūca. Ieraugot Luisu, viņš tā kā nopriecājās: — Sēdieties, Luis! Ar Krju­dešanka kundzi neesat pazīstams?

— Man nav bijis tas gods. — Vecenīte papurināja galvu.

— Tas ir «Aleksandrijas Herolda» kriminālreportieris Aleksandrs Luiss, Krjudešanka kimdze!

- Ļoti patīkami! — Vecīte pa pusei piecēlās un cie­nīgi palocījās.

— Kas ir patīkami? — Luiss neviļus pasmaidīja.

— Cik jūs dīvaini runājat, Luisa kungs! Patīkami no­kļūt presē. Ceru, jūs veltīsiet man pāris rindiņu.

— Un kas man būtu jāraksta?

— Uzrakstiet aptuveni tā: Krjudešanka kundze, iera­dusies policijā kā lieciniece, pavēstīja, ka Geršteina mājā vakar vakarā līdz pusnaktij uzkavējušies divi ciemiņi… Kā pirmais atnāca Ralfa Geršteina brāļadēls, to jaunekli es labi pazīstu. Kad jau dzīros sakraut savu bodīti stum­jamos ratiņos, atnāca vēl kāds jauneklis, ar ko diemžēl vēl nebiju iepazīstināta.

— Kā viņš izskatījās? — pametis uz Luisu slepenu ska­tienu, Gregors Abušs vaicāja. 1

Kamēr vecīte pūlējās atcerēties vai arī izlikās to darām, Luiss stāvēja pie loga, pagriezis viņai muguru. Sēdēdams iesanis, es redzēju viņa seju — sadrūmušu, ar piemiegtām acīm, kas pikti vēroja slapjo vārnu uz aizvirtņa, lietus gāzi, dubļaino, peļķaino ielu.

Klusums ieilga, beidzot vecenīte izvairīgi nočiepstēja:

— Grūti patēikt, kāds šis izskatījās. Jūs taču zināt, Abuša kungs, Tirgus laukumā neuzņem kino. Tur ir diez­gan tumšs.

— To es zinu arī bez jums! — ar negaidītu nīgrumu atcirta policijas priekšnieks. — Man vēl daudz darba, tāpēc palūgšu turēties pie būtības! Prožektori nedega, filmu neuzņēma, tāpēc jūs neredzējāt, vai viņam uz de­guna ir kārpa. Tas nu būtu skaidrs. Bet vai jūs viņu pa­zītu, ja atkal ieraudzītu līdzīgā apgaismojumā?

— Nezinu, — vecīte nedroši sacīja. — Atvediet viņu kādu vakaru pie manis uz Tirgus laukumu, iespējams, ka tad pazīšu …

Policijas priekšnieks, nebildis ne vārda, pameta ka­binetu.

Pēc pusminūtes no ielas puses atskanēja vārnas sašu­tušais ķērciens. Aizvirtnis aizcirtās. Tagad Luiss stāvēja tumsā, tikai pa durvīm, ko policijas priekšnieks bija at­stājis pievērtas, iespīdēja gaitenī degošās lampas atstari.

Vecīte izbīlī iekliedzās.

Tūlīt kļuva atkal gaišs. Smejoties kabinetā atgriezās Gregors Abušs.

— Kaut kādi puišeļi uzjautrinās, klaudzinādami aiz- virtņus.

— Laiks atvadīties! — vecīte pēkšņi kļuva nevaļīga. — Līdz nākamai reizei, Abuša kungs! Bija ļoti patīkami patērzēt ar jums! ^

Viņa grasījās satvert lietussargu, bet policijas priekš­nieks parāva to uz savu pusi.

— Vai pazināt? — viņš strikti noprasīja, ironiski pie­bilzdams: — Ja ne, būšu spiests jūs aizturēt.

— Cik ilgi? — vecenīte bažīgi apjautājās.

— Līdz vakaram, kad Tirgus laukumā satumsīs un mēs ar Luisu varēsim aizkāpt pie jums ciemos. — Viņš strauji pagriezās pret žurnālistu.

Luiss, tikpat strauji atgājis no loga, paskatījās večiņai

tieši acīs.

— Nav nekādas nozīmes izlikties, ka neesat mani pazi­nusi. Šoreiz varat droši aizmirst aleksandriešu sakāmo: «Piekar pie mutes atslēgu un lūdz dievu!»

— Jūs tā domājat? — Viņa jautājoši uzlūkoja policijas priekšnieku. — Man šķiet, es jau tā sarunāju par daudz…

— Tieši otrādi, jūs noklusējāt vēl vienu ciemiņu, — Gregors Abušs aizrādīja.

— Vēl vienu? — Večiņa piepūlē sarauca čokurā krun­kaino pierīti, tad ar nožēlu noteica: — Kā jūs varat tik nesmuki domāt par mani, Abuša kungs? Kāda man vaja­dzība noklusēt? Man neviens par to nemaksā. Bet jūs tak nevarat prasīt no manis, lai pasaku, ka esmu redzējusi, ja neesmu! — viņa tā kā apvainojās.

— Vai drīkstu zināt, kas bijis šis trešais ciemiņš? — Luiss vienaldzīgi apvaicājās.

— Kāpēc gan ne, — Gregors Abušs vērīgi paskatījās viņā, — Olivers Dertijs — gadījumā ja jūs paši to nezināt.

— Ak tas kungs, kas akurāt pie mums atbraucis laupīt banku! — vecīte nopriecājās. — Mana draudzene Nellija zināja stāstīt, ka tai filmēšanas būšanā šis esot pats gal­venais. Kā tad, redzēju! Bet jūs teicāt — ciemiņš. Kas tas par ciemiņu, kas pēc desmit minūtēm jau skrien projām!

— Un cik ilgi Ralfa Geršteina mājā palika Luiss?

— Luisa kungs? Viņš atnāca tā ap pusdivpadsmitiem, — vecīte izvairīgi atbildēja.

— Kad aizgāja? — Gregors Abušs nepiekāpīgi nopra­sīja.

— Nemāku pateikt, — vecīte nošļupstēja, juzdamās aiz­vien neērtāk.

— Atļaujiet precizēt, Krjudešanka kundze! — Gregors Abušs stingrā balsī noteica. — Līdz pusnaktij, iekām pati neaizgājāt projām, jūs neredzējāt Luisa kungu iznākam no mājas. Precīzi?

— Tā iznāk, — vecīje ar skumju nopūtu atzinās, taču, uzmetusi skatienu Luisam, aši pārlaboja: — Droši vien vienkārši palaidu garām, laikam biju iesnaudusies… Zi­nāt, man jau tuvu pie astoņdesmit. Ja ir'pircēji, esmu moža kā balerīna, bet, ja neviena nav, atļauju sev grez­nību pasnaust. Vislētākais izklaidēšanās veids, par sap­ņiem tak nav jāmaksā.,. Pagāšnedēļ redzēju pašu Jere­miju Aleksanderu, un viņš …

Vecīte pēkšņi kļuva tik mutīga, ka Gregoram Abuša m tikai ar grūtībām izdevās izvadīt viņu ārā.

— Jūs man apsolījāt kādu sensāciju, — Luiss atgādi­nāja, pirmais iesākot sarunu.

— Mans draugs Latorps pārliecināts, ka slepkava mums rokā, — Gregors Abušs pateica, atmezdams savu parasto šķietami labsirdīgo intonāciju.

— Un kurš tas būtu? — Luiss noprasīja.

— To pateikšu mūsu sarunas noslēgumā. Un tagad, Luis, bez aplinkiem! Cikos jūs atstājāt Geršteina māju, un ko jūs tur darījāt?

— Tā ir pratināšana? — jautājuma zobgalīgo piekrāšu Luiss akcentēja, izaicinoši atsēzdamies uz rakstāmgalda.

— Ne gluži. Bet, tā kā sēžat uz aktu vākiem ar triju slepkavību dokumentāciju, varat uzskatīt, ka vācu mate­riālus dokumentālai reportāžai. Sagudrot nosaukumu at­jauju jums pašam.

— Nosaukums jau gatavs! — Luiss nosmīnēja. — «Ka­mēr policijas priekšnieks vāc pierādījumus pret vietējās avīzes reportieri, reportieris paklusām atbrīvojas no lie­kiem lieciniekiem» … Starp citu, Gregor, jau sen gribēju jums ko jautāt. Vai Basāni vārds jums kaut ko nozīmē?

— Es- jūs saprotu, — policijas priekšnieks mierīgi at­teica, neļaudams sevi iespaidot. — Un tomēr lūdzu iz­stāstīt, kāpēc ieradāties Geršteina mājā un, galvenais, cikos aizgājāt. Pacentieties atcerēties precīzo laiku, tas ir ļoti svarīgi! Kā noskaidrots, magnetofona lentes ilgums ir divas stundas. Kad vakar piebraucām pie mājas, tā tieši izbeidzās. Tātad noziegums pastrādāts īsi pec pusnakts.

— Pēc pusnakts! Lieliski! — Luiss apmierināti pamāja.

— Jūs saskatāt šai apstāklī kaut ko pozitīvu?

— Bez šaubām. Tā kā ap šo laiku atrados jau citur, jūsu apsolītā sensācija būs jāieraksta skurstenī.

— To mēs vēl redzēsim… Pie kā jūs vakar nācāt? Pie Ričarda Beidevana, vai ne?

Luiss momentā apjuka, taču tūdaļ atkal uzlika ironijas masku.

— Uzminējāt! Kaut gan tas nebūt neliecina par jūsu atjautību un apķērību. Droši vien kāds no redakcijas ko­lēģiem būs noklausījies manu telefonsarunu ar Beidevanu.:

— Kādā nolūkā jūs viņam piegriezāt?

— Pieteicu vizīti.

— Tik vēlā stundā?

— Kāpēc gan ne? Cerēju, ka viņš ap to laiku būs ru­nīgāks.

— Runīgāks? Kādā veidā?

Neaizmirstiet, ka strādāju par kriminālreportieri. Gribēju uzzināt, ko viņš pats domā par bankas aplaupī­šanu. Vai netur aizdomās kādu noteiktu personu.

— Gudri! — Policijas priekšnieks atzinīgi pamāja. — Ja es uzskatītu jūs par slepkavu…

— Vai tad jūs mani par tādu neuzskatāt? — Luiss pa­vīpsnāja.

— Tik tālu vēl neesmu. Pagaidām tikai apsveru jūsu kandidatūru šim amatam.

— Apsveriet vesels! Tātad, ja jūs uzskatītu mani par slepkavu… Ar nepacietību gaidu turpinājumu.

— Jūs, Luis, pats nupat nodevāt…

— Sevi?

— Varbūtējā slepkavas stratēģiju un taktiku. Lai būtu drošs, ka viņu ielaidīs tik vēlā stundā, viņš iepriekš brī­dina par. savu vizīti. Viņš atnāk mirklī, kad Ričards Bei­devans jau pietiekami ieķēris. Viņš veikli izvilina no iedzērušā Ričarda Beidevana, vai tas netur aizdomās kādu personu, konkrēti — pašu slepkavu. Nākamais loģiskais solis — novākt režisoru un pie viena nevēlamu lieci­nieku, — Gregors Abušs rāmā balsī klāstīja.

— Tādā gadījumā slepkava neesmu es, — Luiss zobo­jās. — Biju spiests aiziet, tā i nekā neizvilinājis. Iekampu mēriņu, noklausījos vienu Ralfa Geršteina šlāgeri «Rēcošo bizonu» izpildījumā, noskatījos, kā līdz ausīm pielikusies. Tea nopūlas salauzt klavieres, un pēc piecām minūtēm ņēmu kājas pār pleciem.

— Vai tad mani vārdi attiecas uz jums? — Gregors Abušs turpināja savu spēli, — Tieši otrādi, man pamats domāt, ka jums nekāda īsta saruna nesanāca.

Šo teikumu policijas priekšnieks izmeta tik nevērīgi, ka Luiss uzķērās uz āķa.

— Pilnīgi pareizi, — viņš pamāja. — Beidevans bija tik tālu nogatavojies, ka aicināja mani…

— Kurš kuru aicināja? Jūs viņu vai — otrādi? — Gre­gors Abušs neuzkrītoši vēroja Luisa reakciju.

Luiss uzmeta viņam ašu skatienu, ko neitralizēja ar rupju joku:

— Uzprasiet viņam pašam!

— Lai to izdarītu, man vispirms jānokļūst viņsaulē. — Gregors Abušs saniknojās, kaut centās to neizrādīt. — Man tā rādās, ka jums šai ziņā ir daudz nopietnākas izredzes… Stāstiet vien tālāk!

— Aizsāku sarunu, bet Beidevans i klausīties negribēja. Aicināja…

— Uz kurieni?

— Drīzāk mudināja …

— Uz ko?

— Otrreiz aplaupīt banku. Es aizrādīju, ka tur vairs nav atlicis, ko laupīt, bet šis vienā laidā kliedza pretī: «Un doriešu kolonnas? Ja Napoleons izvedis no īstās Aleksandrijas slavenu ēģiptiešu obelisku, kāpēc man ne- izvest no jūsu smieklīgās viltus Aleksandrijas kaut vienu viltus kolonnu?!»

— Jums ar Ričardu Beidevanu krietni daudz kopīga, — policijas priekšnieks domīgi noteica.

— Proti? — aizdomīgi vaicāja Luiss.

— Jūs abi labprāt zobojaties par Aleksandriju. Teikšu jums apmēram to pašu, ko Jonatans Krjudešanks sacīja par reliģiju. Neņirgājieties par pilsētu, kurā dzīvojat, pat ja tā šķiet jums smieklīga. Tas var dārgi maksāt.

— Ja jau citēt, tad tas jādara pareizi. Viņa teiciens beidzas ar vārdiem: «Par to jūs sodīs dievs!» — Luiss no­smējās. — Ja Aleksandrijā ir kāds dievs, tad tas neesat jūs, Gregor. Jums labāk par citiem zināms, kā viņu sauc.

— Var jau būt. Mani interesē tikai viens — vai dievs jums nodrošinājis alibi?

— Man tāds alibi nav vajadzīgs. Pēc Geršteina tiešā ceļā devos uz «Skaisto Helēnu». Tur gan bija tik daudz apmeklētāju, ka nevienu konkrēti nepaturēju prātā. Vie­nīgais, ko varu apzvērēt, — Albertu Geršteinu un Ri­čardu Beidevanu tur nesatiku.

— Visam savs laiks, pat ačgārni izprastam aleksan­driešu humoram. — Policijas priekšnieks saskaitās. — Ja vēlaties dzīt jokus, Luis, iztikšu bez jums. Izsaukšu visus, kas vakar vakarā ap divpadsmitiem bijuši «Skaistajā He­lēnā» …

— Šaubos, vai tas jums kaut ko dos. Es tikai ieskrēju, lai apskatītos, vai tur nesēž kāds paziņa. Nesastapis viņu, devos tālāk …

— Uz kurieni?

Luiss neatbildēja. Man radās iespaids, ka viņš pret paša gribu pateicis to, ko tagad nožēlo.

Spiedīgais klusums ieilga.

— Man liekas, ka savu solījumu tomēr varēšu izpil­dīt, — Gregors Abušs pēc brīža paziņoja draudīgā tonī. — Ja jūs turpināsiet klusēt, došu tam vienīgi iespējamo iztulkojumu: jūs devāties nevis tālāk, bet atpakaļ. Atpa­kaļ uz Ralfa Geršteina māju!

— Tas jums vēl jāpierāda! — Luiss nolēca no galda.

— Prātīgāk būtu, ja jūs man pierādītu pretējo!

— Lūdzu. Tea, lai cik viņa bija piedzērusies, droši vien atcerēsies, kad es aizgāju. Un apliecinās, ka tobrīd gan Ričards Beidevans, gan Alberts Geršteins bija dzīvi.

— Viņa pati sakās i neatminam, vai jūs vispār esat bijis. Tea Kilseimura nekā neatceras — ne jūsu pirmo at­nākšanu, ne jūsu šķietamo aiziešanu, ko nu runāt par slepkavību! Tobrīd viņa pati bija tikpat kā beigta.

Luiss pacēla galvu.

— Atkārtojiet, lūdzu! Vai es nepārklausījos? Jūs teicāt «šķietamo aiziešanu»?

— Spēlēsim atklātām kārtīm. Godīgi sakot, Luis, jūsu leģendai par «Svētās Helēnas» apmeklēšanu es neticu. Manuprāt, jūs īstenībā gan atvadījāties, pat nokāpāt lejā, bet projām vis negājāt. Kaut kur paslēpāties, nogaidījāt un tad …

— Es protestēju! — šoreiz Luiss neslēpa savu satrau­kumu. — Kā jūs to pamatosiet?

— Pietiks ar Krjudešankas liecību. Būtu viņa redzējusi jūs iznākam, jūsu stāvoklis būtu daudz vieglāks.

— Vai esmu vainīgs, ka viņai tieši tad ienāca prātā no­snausties? — Luiss nikni atcirta.

— Drīzāk ienāca prātā, ka patiesība var viņai dārgi maksāt, — Gregors Abušs noskaldīja. — Viens no diviem, Luis! Vai nu jūs tepat, uz vietas, izņemat no kabatas un noliekat manā priekšā neapgāžamu alibi, vai arī būšu spiests jūs apcietināt.

— Uz tāda niecīga pamata kā astoņdesmitgadīgās ve­čiņas nevēlēšanās bez aplinkiem atzīt, ka viņa tobrīd krā- kusi? Starp citu, varu jums apliecināt — viņa patiešām

krākusi… Piesargieties, Gregor! Jums pierādījumu tik, cik melns aiz naga, toties fantāzija ir pārkairināta.

Jo vairāk uzbudinājās Luiss, jo mierīgāks kļuva Gre­gors Abušs. Ļāvis tam izrunāties, viņš rāmā balsī aizrā­dīja:

— Jums kā kriminālreportierim jāzina, ka esmu tie­sīgs septiņas dienas noturēt jūs preventīvā ieslodzījumā bez apgabala prokurora sankcijas uz aizdomu pamata vien. Tikai pēc tam prokurors drīkst pieprasīt lietiskos pierādījumus. Ceru, ka to savākšanai pietiks ar vienu ne­dēju … Tātad, ja jums ir alibi, un es paredzu, ka jums tāds tūdaļ radīsies, nevilcinieties!

Luiss iegrima sevī. Viņa savilktā seja, kurā reljefi iezī­mējās vaigu kauli, pauda iekšējo cīņu. Lūpas kustējās gandrīz bez skaņas. Man šķita, varbūt kļūdaini, ka esmu atšifrējis dažus vārdus: «Septiņas dienas… Tad būs par vēlu…»

Negaidot viņš izslējās.

— Jūs esat mani iedzinis kaktā, Gregor… Neņemiet ļaunā, Latorp, bet es gribētu palikt divatā ar policijas priekšnieku.

Es izgāju gaitenī. Pēc īsa brīža Luiss paskrēja man garām. Vai viņš tīšuprāt izlikās mani neredzam vai arī savā satraukumā patiesi neredzēja, neņemos spriest.

Kad atgriezos, Gregors Abušs veltīja man drūmu ska­tienu. Grasījos jau pateikt, ka Luisa atstāšana uz brīvām kājām ir, manuprāt, briesmīga muļķība, bet pārmetums iesprūda man kaklā. Apmierinājos ar jautājumu:

— Kā viņam izdevās izgrozīties?

— Apsolīju, ka nevienam pagaidām neizpaudīšu, bet ja jūs pats uzminēsiet.,.

Es brīdi padomāju.

— Piesauca par liecinieku Vincentu Basāni?

— Pilnīgi pareizi. Esot ieskrējis bārā cerībā satikt tur Basāni, bet nesastapis aizsteidzies pie viņa uz mājām, Basāni varot apliecināt, ka Luiss ieradies pirms divpa­dsmitiem.

— Pārbaudiet pa telefonu! — es ierosināju.

Naivi! Vai tad Luiss būtu uzdrīkstējies pacienāt mani ar šo izdomu, ja kaut mazdrusku šaubītos par se­gumu? Apvaicājos — kas šim naktī bija meklējams pie Basāni. Un zināt, ko šis? Skatoties man tieši acīs, sacīja, ka gribējis uzzināt, vai Basāni rīcībā neesot kāda jauna informācija par uzbrukumu bankai.

— Tātad pilnīga sakāve. — Es rezignēti nopūtos.

— Pagaidām. — Gregors Abušs piespieda sevi pasmai­dīt. — Kā mēdz teikt Mežonīgajos Rietumos: «Visdrošāk šauj tas, kas šauj pēdējais, it sevišķi, kad visi pretinieki jau pirms tam nomiruši dabiskā nāvē.»

Ne viņš, ne es nedzirdējām Luisu ienākam. Viņš pēkšņi stāvēja mūsu vidū — ar lietū samirkušiem matiem, izstrā- vodams jau atkal ironisku velnzellību, spītīgu nerēķināša- nos ar citu ļaužu parašām un vēlmēm, kas mani tā saval­dzināja pazīšanās pirmajos brīžos. Nebūtu es pārliecināts, ka tā ir tikai īstajai sejai veikli pielīmēta maska, laikam no jauna ļautos valdzinājumam.

— Aizmirsu jums šo to pateikt, — Luiss zobgalīgi iesāka. — Vispirms aizvāciet no Alberta Geršteina mājas savu izsmalcināto tehniku. Slepus noklausīties Albertu pie labākās gribas vairs nevar, bet es no dabas esmu pārāk piesardzīgs —* mājās runāju vienīgi to, kas jums nevar noderēt. Pie viena ieteicu noskaidrot, kas pirms jums ap­laimojis mūsu istabas ar elektroniskiem izspiegotājiem.

— Paldies par padomu. — Gregors Abušs prata teicami noslēpt savu apjukumu. — Ceru, ka neko citu neesat aiz­mirsis pavēstīt?

— Tikai dažus sīkumus. Lūkojiet izdibināt, vai Dertija telefona saruna ar Krjudešanku tiešām notikusi. Bez tam, pirms mani sēdināt cietumā, pamēģiniet atrast pazudušo autobusu!