Nāve zem lietussarga

5

Naktī redzēju nelāgu sapni. Skaidri apzinājos, ka guļu. Un tomēr pilnīgi reāli saskatīju cilvēku maskā, kas, zag- damies uz pirkstgaliem, tuvojās manai gultai. Rokā viņam bija kāds spīdīgs priekšmets, varbūt nazis. Par spīti tum­sai un maškai, es viņu pazinu. Tas bija Pravietis.

Mani izrāva no miega policijas sirēnas skaļie kaucieni. Zibenīgi atcerējos naksnīgos murgus. Un tikpat zibenīgi iešāvās prātā, ka policijas sirēnai it kāds sakars ar Pra­vieti. Mani, kuram, strādājot «Vakara Ziņu» speciālajā krimināireportieru brigādē, gadījies sastapties ar visvi­sādiem ļaundariem, pirmītējā tikšanās ar šo neprātīgo naida sludinātāju nez kādēļ satrauca. Sirds dziļumos bija jāatzīstas, ka Pravietis iedveš man bailes.

Sirēna apklusa tieši tai brīdī, kad izlēcu no gultas. Pār­laidu skatienu istabai. Uz galda atradu Dertija atstātu zī­mīti, bet izlasīt to nepaguvu.

Durvis atsprāga. Aiz muguras izdzirdēju bargu balsi:

— Policija! Pacelt rokas! Nekustēties no vietas!

Es paklausīju, drudžaini pūlēdamies apjēgt, kas noticis. Atcerējos Dertija miglaino solījumu sagudrot kādu īpašu triku vēl nedzirdētas reklāmas īstenošanai. No viņa mā­jieniem varēja pie labas gribas izlobīt, ka tas kaut kādi saistās ar Alberta Geršteina apcietināšanu. Tagad nu iz­nāk, ka Alberta vietā aiz restēm nokļūšu es. Galu galā, ja Aleksandrijas cietumā ietupina režisoru, kurš atbraucis veidot Aleksandrijas kinoportretu, arī tā nav smādējama sensācija.

— Jūs esat Oskars Latorps? — tikpat bargi noprasīja balss.

— Ko jums no manis vajag? — Gribēju pagriezt galvu, lai redzētu runātāju, bet mani apstādināja draudošs ap- sauciens:

— Nekustēties! Rokas augstāk! Stāvēt un atbildēti

— Es protestēju! — izmetu nedrošā balsī.

— Pirms desmit gadiem jūs strādājāt laikrakstā «Va­kara Ziņas»? Jā vai nē?

Apstiprināju šo faktu, brīnīdamies par vietējās policijas operativitāti. Ja jau viņi paspējuši izpētīt manu biogrā­fiju, tad tur nekas labs nav paredzams. Vismaz tik ilgi, kamēr nepārliecināšu viņus, ka esmu nevainīgs kā jērs.

— Vai jūs pazīstat tādu Gregoru Abušu?

Ar tīru sirdsapziņu spēju tādu pazīšanos noliegt. At­skaitot Albertu GerštSinu un Teu Kilseimuru, Dertijs ne­bija minējis vārdā nevienu gangsteru filmas dalībnieku. Varbūt par Gregoru Abušu sauc kādu no aktieriem, kura dēļ esmu iepinies ķezā?

— Tādā gadījumā atsvaidzināšu jūsu atmiņu! Ar Gre­goru Abušu jūs bijāt pazīstams tieši tai laikā, kad strā­dājāt «Vakara Ziņās» par fotogrāfu.

Beidzot atcerējos. Tā sauca pajaunu policijas leitnantu no provinces, kas stažējās vietējā kriminālmeklēšanas divizionā. Simpātisks puisis, ar viņu mums bija izveido­jusies tāda kā draudzīga sacensība. «Strādājot» pie kāda nozieguma, katrs izvirzījām savas hipotēzes. Man dažkārt laimējās aptuveni uzminēt pareizo atrisinājumu, tāpēc Abušs mēdza jokot, ka neesmu izvēlējies īsto profesiju.

— Pazīstu gan, — es atviegloti iesaucos. —• Bet kāds tam sakars ar manu apcietināšanu?

— Apgriezieties, tad pats sapratīsietl

Vēl neuzdrīkstēdamies nolaist rokas, apsviedos apkārt. Manā priekšā stāvēja smaidošs policijas kapteinis, kurā pēc īsa apjukuma brīža pazinu toreizējo leitnantu.

— Nupat uzzināju, ka esat atbraucis, un tūdaļ nolēmu jūs pārsteigt, — viņš smējās.

— Pareizāk būtu — pārbiedēt līdz nāvei, — es atteicu, berzēdams notirpušās rokas.

— Neņemiet ļaunā, Latorp! Jūs vienkārši neesat piera­dis pie īpatnējā aleksandriešu humora. Jums ar to būs vēl bieži vien jāsastopas. Ko tik neizgudro tāds garlaicības apsēsts provinces niekkalbis? It sevišķi, ja tas skaitās po­licijas priekšnieks, bet īstus noziedzniekus redz vienīgi uz ekrāna.

Mans pirmītējais izbrīns spēji izgaisa, dodams vietu pārgalvīgai noskaņai. Kādu brītiņu jautri tērzējām. At­stāstīju dažus amizantus • piedzīvojumus. Gregors Abušs savukārt iepazīstināja mani ar raibraibiem notikumiem Aleksandrijas dzīvē, kuri nudien izklausījās pēc anek­dotēm.

Gregors Abušs jau grasījās atvadīties, kad istabā ienāca Dertijs Alberta pavadībā. Ieraudzījis manu Ciemiņu, Al­berts neviļus sarāvās. Taču, uztvēris Dertija drošinošo skatienu, smaidot paspieda policijas priekšniekam roku.

•— Iepazīstieties! — viņš sacīja ar ironisku pieskaņu.

— Mūsu policijas galvenais pīlārs Gregors Abušs. Un te jūs redzat brīnumdari, vārdā Olivers Dertijs, kas apņē­mies nopelnīt uz manām balss saitēm dažus miljonus. Ceru, ka viņš arī man atlicinās kādu grasi.

— Lai jau veicas, tu zini, es neesmu skaudīgs, — Gregors Abušs uzsita Albertam uz pleca. — Godīgi sakot, savā provinciālajā stulbumā līdz šim uzskatīju, ka tādas balsis kā tavējā mētājas uz katra stūra. Tikai noliecies, pacel un iebāz mikrofonā. Acīmredzot modernā mūzika ir sevišķs hipnozes paveids. Nemaz nebrīnītos, ja kādu baltu dienu pat mūsu dullo Pravieti pasludinātu par vienreizēju dziedoni.

Salīdzinājums ar Pravieti Albertu manāmi nokaitināja.

— Policists paliek policists, — viņš nievājoši izmeta.

— Ne velti kāds mūzikas kritiķis atzīmēja, ka starp es­trādes koncertu klausītājiem neesot redzējis nevienu tava amata brāli. Toties — tikko publika aiz sajūsmas ņemas lauzt krēslus, tā policija klāt.

— Albert, jūsu vietā es ar Abuša kungu gan neru­nātu tik augstprātīgi, — Dertijs aizrādīja. — Kas to lai zina, varbūt radīsies tādi apstākļi, ka …

— Gregors atšķirībā no jums saprot humoru. — Al­berts piesarka. — Ja ņemtu nopietni visu, ko aleksan- drieši sarunā cits citam …

Es aizgāju pavadīt savu veco paziņu līdz policijas ma­šīnai. Tā stāvēja pie benzīntanka uzpildāmā automāta un, sirēnām klusējot, rādījās tikpat ikdienišķs transporta līdzeklis kā visi pārējie automobiļi. Gregors Abušs iz­vilka maku, taču benzīntanka īpašnieks atteicās no sa­maksas.

Gregors Abušs neuzstāja.

— Pie mums uzskata, ka policists, kas neņem kuku­ļus, nav nekāds īsts policists, — viņš smīnēdams pa­skaidroja, iekāpdams mašīnā.

— Nu labi. — Viņš pamāja benzīntanka īpašniekam ar roku. — Tikai ņem vērā, ja tu šim kungam, kas iepa­zīstinās kinoskatītājus ar visādām aleksandriešu neģēlī­bām, mēģināsi pastāstīt, cik galonu benzīna esi par velti iepildījis manā automobilī, apzvērēšu, ka tie ir nešķīsti meli!

Kad atgriezos istabā, dzirdēju Dertiju sakām:

— Novēlu veiksmi! Un nedomājiet pēdējā brīdī de­zertēt! Viss būs kārtībā! Reiz Olivers Dertijs to apgalvo, tad tā arī būs.

— Par ko jūs runājat? — es apjautājos.

— Blēņas vien. — Dertijs, stāvēdams pie loga, ar ska­tienu pavadīja tālumā izgaistošo policijas mašīnu. — Al­bertam pēkšņi uznācis skatuves drudzis. Baidās, ka prak­ses trūkuma dēļ nenospēlēs pienācīgi savu lomu, aplau­pot banku. Tiesa kas tiesa, atbildība ir liela. Albertam jāiznes uz saviem pleciem epizodes vislielākā slodze. Pēc tam kad Tea… Tu taču atceries, Tea Kilseimura tēlo bandas vadoni Dolliju Krimsoni, — viņš atgādināja man, tad turpināja: — Tea ar pārējiem bandas locek­ļiem paliek augšā, lai turētu uz grauda bankas darbi­niekus un apmeklētājus … Albertam vienam pašam jā­nokāpj apakšā, kur atrodas naudas glabātava, jāatbruņo sargs un jāsabāž laupījums īpaši šim nolūkam sagatavotā maisā… Vai ne tā, Albert? — Dertijs viltīgi pamirkšķi­nāja.

— Izklausās vienkārši. — Alberts nervozi aizsmēķēja.

— Bet… «

— Nekāda bet! Ričards.; s Ričards Beidevans, kuram uzticēju režiju, — Dertijs komentēja manai zināšanai.

— Beidevans vēl nekur sevi nav parādījis, atskaitot vienu filmu, ko tā arī nedabūja pabeigt. Viņš pats ap­galvo, ka saecējies ar kinostudiju personisku iemeslu dēļ. Pa ausu galam dzirdēju gan kaut ko citu — no uz­ņemšanai atvēlētās summas Ričards turpat pusi esot iebā­zis savā kabatā.

Alberts pasmīkņāja.

— Es viņu gan nepazīstu tik labi kā Tea. Bet tā vien liekas ■>— otra versija drīzāk atbilst patiesībai.

— Pieļauju. Kas par to? Pats arī neesmu eņģelis. Un necienu tos, kas pretendē uz baltajiem nevainības spār- niņiem. Vai vismaz izliekas, ka nekad nav pieskārusies grēcīgajai zemei. Kas nav ielaidis visus piecus pirkstus dziļdziļi dubļos, lai izvilktu krietnu naudas žūksni, tas manās acīs ir vienkārši ķerts. Turklāt Ričards ir lētāks par citiem.

— Tāpat kā es, — rūgti piemetināju.

Dertijs uzskatīja par prātīgāku nereaģēt.

— Pats galvenais, Ričardu Beidevanu rekomendējis cil­vēks, ar ko Dertija kungam negribas sabojāt attiecības,'— Alberts izsmējīgi noteica.

— Arī tas. Lai uzņemtu Aleksandrijā divas filmas, man ' nepieciešams aleksandriešu atbalsts.

— Visiespaidīgāko aleksandriešu, ne jau kaut kādu plikadīdu, — Alberts turpināja ironizēt. — Vincents Ba­sāni ubagu kategorijā nekādi nav ierindojams.

— Nav mūsu interesēs ar viņu sanaidoties! Sevišķi jums neieteicu. — Dertijs nez kādēļ noskaitās. — Iedo­mājieties: būšu uzbūvējis turpat visus pakāpienus uz jūsu zelta troni, un pēkšņi šis Basāni ņemas izvilkt no netīras veļas groza jūsu grēkus. Nemēģiniet man iestāstīt, kas jums tādu nav.

' — Kas ir, tas ir. — Alberts pasmaidīja.

Vēlēdamies izbeigt šo tukšo salmu-kulšanu, es ierosi­nāju:

— Ja Alberts patiesi baidās, ka netiks galā, kāpēc ne­aizstāt viņu attiecīgajā epizodē ar dublieri? Ja tas val­kās masku. * *

— Kapuci, kas viscaur nosedz seju, — Alberts izla­boja.

— Jo labāk. Ja tas valkās kapuci un būs augumā līdzīgs, kurš skatītājs gan šaubīsies, ka seifu izlaupa gal­venās lomas tēlotājs?

Izsacīdams šo zobgalīgo padomu, vēl nesapratu, ka tas, pašam neapjaušot, atspoguļoja zemapziņā iestrēgušu domu gājienu.

— Arī Ideja. — Dertijs aizgūtnēm smējās. — Bet šo­reiz nekas neiznāks. Laupījums no bankas jāiznes tieši Albertam. Viņš tam pilnīgi sagatavojies. Ričards ar viņu vairākkārt mēģinājis. Pēdējo reizi tieši bankas naudas glabātavā, lai Alberts pienācīgi iejustos vidē. Pats baņ­ķieris arī bija klāt. Droši vien baidījās, ka tik neapzog pa īstam. — Dertijs smējās vēl skaļāk nekā pirmīt.

Alberts piebalsoja, taču smiekli drīzāk izklausījās pēc diloņslimā kāsa.

— Starp citu, vai Krjudešanks nav jums zvanījis? — Alberts pēc brīža atcerējās.

— Ko tad šim vēl no manis vajag?

— Cik sapratu, cer izspiest no jums izdevīgākus notei­kumus. Lūdza, lai jūs pie viņa aizkāpjot.

— Vēl izdevīgākusl Es jau tā nodrošinu viņa bankai reklāmu, turklāt bezmaksas! Šis laikam iedomājies, ka tagad, kad viss jau gatavs filmēšanai, rāpošu viņa priekšā uz ceļiem, lai tikai atļauj, izmantot viņa draņ­ķīgo krājkasīti. Tā ir nekaunīga izspiešana! Vakar esam jau visu norunājuši pa telefonu.

Mazliet nomierinājies, Dertijs sacīja Albertam:

— Nu labi! Tas niekkalbis vēl tiešām var iespītēties. Bet es gan neiešu. Lai aizbrauc Ričards. Galu galā viņš ir režisors, nevis es. Ja viņš tam vecajam āzim neaplau­zīs ragus, tad lai savāc mantiņas un lasās, no kurienes nācis! Katram gadījumam vēl pats piezvanīšu Krjude- šankam.

Pie durvīm delikāti pieklauvēja.

— Arā! — norēcās Dertijs. — Tas ir — otrādi, iekšā!

Hugo Aleksanders palika stāvam uz sliekšņa.

— Vai kungi jau brokastojuši?

— Un tad?

— Esmu gatavs iepazīstināt jūs ar savu kolekciju. Varu ne bez lepnuma apgalvot, ka viens otrs dokuments, papildināts ar attiecīgiem komentāriem, dos jums izsme­ļošu priekšstatu par Aleksandrijas vēsturisko gaitu, no kurienes savukārt izriet tās šodienai raksturīgie vaibsti.

Dertijs saviebās, taču ar teicamu māku pārvērta gri­masi par "neizdevušos smaidu.

— Mīļu prātu! Diemžēl, — viņš paskatījās rokas- pulkstenī, — man tūlīt jābrauc uz Jaunvindzoru sagaidīt mūsu mākslas filmas galveno operatoru Voltu Karpen- teru. Citādi viņš vēl apmaldīsies tāpat kā mēs. Ņemot vērā, ka viņam trūkst manas apķērības, nav izslēgts, ka viņš braukās riņķī starp Jaunvindzoru un Aleksandriju tik ilgi, kamēr visiem aktieriem no vecuma izkritīs mati. Lai dievs nedod! Bet jūs nebēdājiet, Aleksandera kungs! Mana drauga Oskara Latorpa personā jūs_ atradīsiet vis­pateicīgāko klausītāju. Pat rītu viņš lāgā nevarēja sa­gaidīt — tā alka pēc iespējas ātrāk iegremdēties jūsu zināšanu krātuvē.

Hugo Aleksanders pietvīka aiz prieka. Man viņš vel­tīja tik pateicīgu skatienu, ka neviļus noriju Dertijam adresētu nelaipnu vārdiņu.

— Nu tad novēlu jums teicami izklaidēties, Latorp! — Dertijs pagriezās uz iešanu. — Jūs, Albert, mani pava­dīsiet kādu gabaliņu. Mums šis tas vēl precizējams.

Alberts tā kā sastomījās, bet, paklausot Dertija pavē­lošajam skatienam, paķēra no galda platmali. Galvā viņš to uzmauca ar gandrīz vai Izaicinošu kustību, kas šķita sakām: «Ek, lai jau!»