Nāve zem lietussarga

3

Ar nokavēšanos atskārtu, ka Dertija izšķērdība nesnie­dzās tālāk par greznu mēbeļu iegādi. Mani viņš bija nolī­dzis tikai tādēļ, ka vienā personā (par vienu algu) pratu apvienot režisoru un operatoru. Nevarēju pat apgalvot, ka Olivers Dertijs apzog savus darbiniekus. Viņš vien­kārši šo to ietaupīja uz viņu rēķina.

Skopuma dēļ Dertijs pat iegalvoja man, ka nav vērts braukt viņa mašīnā. Daudz ērtāk izlietot manējo, kas man turklāt lieti noderēs, kamēr filmēšu Aleksandriju.

Uzdrošinājos jautāt, vai Aleksandrijā man blakus reži­sora, operatora (un pats par sevi saprotams, arī scenā­rista) pienākumiem jāuzņemas arī viņa personiskā šofera loma. Dertijs vēlīgi paskaidroja, ka šad tad man tiešām nākšoties pavizināt viņu, bet tūdaļ piebilda, ka tādās rei­zēs par benzīnu maksāšot pats.- Bez tam Dertijs apsolījās mani pārāk neapgrūtināt — viņa rīcībā būšot gan spe­ciāls autobuss, gan vieglā mašīna.

Kamēr izskaidrojāmies, pagāja diezgan daudz laika. Kad beidzot biju samierinājies ar savu likteni (gan nosolī­damies pie pirmās izdevības prasīt algas pielikumu), šose­jas malā parādījās uzraksts «Sveicināti Jaunvindzorā!».

Līdz Aleksandrijai vēl bija patālu, tādēļ nolēmām ietu­rēties. Es biju par restorānu, Dertijs taupības nolūkos pa­stāvēja uz to, lai pusdienojam, neizkāpdami no mašīnas. Benzīntanka kafetērijas zēns iznesa paplātes ar salātiem, kotletēm, kas garšoja pēc salmiem, un bagātīgu mērču sortimentu salmu garšas dažādošanai.

Kamēr ēdām, no šķērsielas iznira bēru krāsā nolakots lendrovers. No tā izkāpa smaidīgais Alberts Geršteins.

— Ko jūs te darāt-, Albert? — Dertijs apvaicājās, kad bijām sasveicinājušies.

— Ričards Beidevans palūdza mani nopirkt Jaunvin­dzorā kapuces un maskas. Aleksandrijā tāda manta ne par kādu naudu nav sameklējama. Šaubos, vai tur vispār kāds jebkad dzirdējis par maskarādēm un karnevāliem.

— Vai vietas motelī «Augeja stallis» rezervētas?

— Jā. Kā jūs likāt, viena istaba abiem.

— Motelī? — es eksplodēju. — Kāpēc ne viesnīcā? Un kādēļ man, radošam cilvēkam, netiek pat sniegta iespēja vienatnē apdomāt savas ieceres?

— Tieši tādēļ! — samierinoši dūdoja Dertijs. — Mums taču filmēšanas gaitā nāksies daudz ko saskaņot. Vai būtu kāda jēga ik brīdi skraidīt vienam pie otra? Bez šaubām, ja tu vēlies un esi ar mieru pats maksāt par numuru…

— Tādā gadījumā nevēlos, — es piekāpos, aplēsis sa­vas finanses.

— Kas attiecas uz moteļa nosaukumu, esi drošs. Ar sengrieķu ķēniņa staļļiem, kurus tīrījis Hērakls, nekā ko­pīga. Sterila tīrība! Un, lūdzams, nedomā, ka izvēlējos moteli lētuma dēļ. īpašnieks Hugo Aleksanders ir visla­bākais pilsētas vēstures pazinējs. Viņam pieder retu do­kumentu kolekcija. Uzskatu, ka tieši viņš ir tas cilvēks, kas spēj tevi ievadīt Aleksandrijas īpatnējā atmosfērā… Pie viena, aiznes, lūdzams, paplātes un samaksā! Vēlāk norēķināsimies!

Atgriezdamies pie mašīnas, ievēroju, ka abi par kaut ko strīdējušies. Dabūju noklausīties vienīgi sarunas beigas.

— Vai tad jūs nesaprotat, Albert? — čukstēja Dertijs. — Jums taču nekas pa īstam nedraud!

— Nezinu, — Alberta balsī izskanēja šaubas. — Vai jūs garantējat, ka …

Ieraudzījuši mani, viņi spēji. aprāva sarunu. Alberts, tēlodams pēkšņu nevaļu, steigšus atvadījās. Mēs ar Der­tiju turpinājām ceļu uz Aleksandriju.

Pa Jaunvindzoras galveno ielu izbraucām uz šosejas N® 251, kura, pēc kartes spriežot, stiepās līdz pašai Alek- sandrijai. Kādu stundu braucām ar pilnīgu komfortu pa spoguļgludu gudronu. Pamazām satumsa. Kad kļuva pa­visam tumšs, pēkšņi konstatējām, ka šoseja izbeigusies. Mūsu priekšā, cik tālu vien sniedzās starmešu gaismas kūlis, pletās mežs, caur kuru vijās izdangāts, šaurs lauku ceļš.

Vēlāk uzzinājām, ka darbs pārtraukts enerģētiskās krī­zes dēļ. Benzīnam sadārdzinoties, automobiļu firmas, kas daļēji finansējušas šosejas izbūvi, nolēma, atlikt projektu līdz labākām dienām.

Tobrīd mēs nekā nezinājām un tāpēc vainojām viens otru. Es uzskalīju, ka Dertijam, kurš jau pabijis Aleksan­drijā, būtu jāzina, kā uz turieni tikt. Viņš taisnojās, ka braucis no citas puses. Bez tam par maršruta pareizību atbildot automobiļa īpašnieks, nevis pasažieris.

Pēc ilgāka ķīviņa Dertijs piedāvāja kompromisu. Lai es paguļot, viņš tikmēr mēģināšot atrast ceļu vai kādu ci­vilizētu cilvēku apmetni.

Es tūdaļ aizmigu. Sapnī man rādījās visādi ērmi. Dertijs nostādīja viņus rindā un, laizdams garām citu aiz cita, ar sarkanu tinti uztriepa katram uz pieres numuru. Pēk­šņi visi apkrita kā koka figūras bumbotavā.

Es noslīdēju no sēdekļa un pamodos.

— Šķiet, esam bezcerīgi iestrēguši, — Dertijs teica.

— Blēņas, — miegaini murmināju, mēģinādams atcerē­ties nule redzēto sapni. — Galu galā arī lauku ceļam kaut kur taču jābeidzas.

— Principā — gan, — Dertijs piekrita. — Bet, ņemot vērā, ka mums beidzas benzīns, varam uzskatīt, ka esam jau atbraukuši.

Jāatzīstas, tieši degvielas aptrūkums saērcināja mani visvairāk.

Savā laikā, kad iegādājos jauno mašīnu, triumfs iekār­dināja mani tieši tāpēc, ka pēc konstruktoru ieceres ļāva īpašniekam taupīt benzīnu.

Pirkta tieši enerģētiskās krīzes uzplūdos, kad manas sie­vas viešņas, ne ar pušplēstu vārdiņu nepieminēdamas mo­des jaunumus, runāja vienīgi par benzīna dārdzību, mana mazlitrāžas mašīna iedvesa man lepnu neatkarības izjūtu. Satikdams kāpņu telpā kaimiņu, elegantā mustanga īpaš­nieku, kuru agrāk slepus apskaudu, tagad noskatījos viņā ar pārākuma apziņu — impozantais mustangs patērēja divkārt vairāk degvielas nekā mans ārēji neizskatīgais triumfs.

— Kādai fermai taču jābūt kaut kur tuvumā, — nikni norūcu.

— Bet kā mēs to uzzināsim? ■— Dertijs melanholiski atteica. — Šādā tumsā var pabraukt garām pat zilonim.

— Nezinu. — Es.apmulsu. Tik ilgi nebiju bijis laukos, ka īsti nespēju iedomāties, kādā veidā tumšā vakarā uz­ejams tāds jauks fermeru miteklis, kur ceļas ar gaiļiem un liekas gulēt ar sauli.

— Tiešām nezinu, — es atkārtoju. — Varbūt govs maus vai zirgs iezviegsies? Galu galā pastāv taču suņi, kuru amats riet uz garām braucošām mašīnām.

— Re, kur beidzot tava ferma! — Dertijs pēc brīža iesaucās, norādīdams uz neskaidrām uguntiņām kaut kur pa labi. — Bet tie, rādās, būs suņi. Tikai vai tev neliekas, ka parasti suņi nerej tik muzikāli?

Viņš izslēdza motoru. Tagad arī es saklausīju skaņas, kas apslāpēti atlidoja no tās puses, kur blāvoja ugunti­ņas. Skanēja tā kā pēc riešanas, taču īstenībā tie bija aiz­smakuši izsaucieni ģitāras pavadībā, kuru ritms aptuveni atgādināja bigbītu, bet noskaņa — drīzāk nēģeru korāļus. Skaļruņu pastiprināti, tie apdullināja ar savu neparastumu, hipnotizēja ar gandrīz vai maniakālu vienas un tās pašas muzikālās frāzes atkārtojumu.

Aizbildinājies, ka visu pēdējo stundu vadījis mašīnu un tādēļ pārāk noguris, lai ietu kājām, Dertijs palika ma­šīnā. Staipīdams no ilgās sēdēšanas notirpušos locekļus, es devos pretī tālumā mirgojošām uguntiņām.

Tā patiešām bija ferma, pēc izskata spriežot, saimnieku senis pamesta.

Kamēr es, orientējoties drīzāk pēc taustes nekā pēc re­dzes, virzījos cauri dadžu biežņām, mūzika kļuva arvien skaļāka. Šaubu nav, tas nebija haotisks skaņu sablīvē­jums, bet īpatni mežonīga dziesma. Kaut kas līdzīgs se­najām pagānu himnām, kad reliģiskā ekstāze un pirmat­nējie instinkti guva izteiksmi monotonā un reizē ugunīga ritmā.

Negaidot sastingu. Kādā logā pavīdēja baits stāvs. Vai nu tā bija savādās mūzikas radīta halucinācija, vai pa­tiesi redzēju dzīvu sievišķi? Pie tam pilnīgi pliku!

Biju jau nolēmis griezties atpakaļ, kad no tumsas iznira cilvēks. Laimīgā kārtā tas bija vīrietis, turklāt apģērbts.

— Piedodiet, kur te tuvākais benzīntanks? — vaicāju.

— Jūs uz pilsētu? — savukārt noprasīja svešinieks. Viņš runāja aprauti. Aizsmakušajā basā jautās kaut kas nelokāms, kategorisks.

— Uz pilsētu gan, tikai nezinu, uz kādu. Esam apmal­dījušies, — es skaidroju.

— Uz kurieni tad jūs īsti dodaties?

— Uz Aleksandriju. Bet tik ilgi metām lokus, ka vairs nezinām, kādā virzienā tā meklējama. Turklāt mums bei­dzas benzīns.

— Braucam! — viņš strupi pavēlēja.

Kamēr pienācām pie automobiļa, visādi pūlējos izvili­nāt no svešinieka sīkāku informāciju, bet viņš ietiepīgi klusēja. Atlika vienīgi cerēt, ka viņš, tāpat kā mēs, dodas uz Aleksandriju, ka pilsēta atrodas tuvumā un benzīn­tanks vēl tuvāk.

Ieraudzījis mūs, Dertijs iededzināja prožektorus — pie­sardzības solis, kas jau kļuvis par refleksu. Ne velti dzī­vojam tādā laikā, kad. sēdināt savā mašīnā svešu cilvēku ir bīstami. Nesen tiku lasījis par diviem policistiem, kuri, nakts braucienā uzņēmuši savā patruļmašīnā nejaušus pa­sažierus, no rīta atrasti grāvī ar sadragātiem galvaskau­siem. Patruļmašīna lieti noderējusi slepkavām, lai, nera­dot aizdomas, iebrauktu pasta .nodaļas pagalmā tieši to­brīd, kad pastniekiem izsniedz naudas pārvedumus.

Ciešāk ieskatījies svešiniekā prožektoru gaismā, sāku šaubīties, vai var sēdināt tādu mašīnā. Ar divriteņa ķēdi kaklā iekarināta ģitāra neradīja manī sevišķu vēlēšanos iepazīt viņu tuvāk. Pārējais izskats tēlojās vēl aplamāks.

Kājas ar aplauztiem nagiem, pie pirkstiem pielipušām izkaltušu dubļu pikām bija basas. Izbalējuši džinsi kā divi bezformīgi cilindri slābani turējās ap stilbiem, iezīmēdami krokainu ieplakumu pāri iekritušajam vēderam. Šis cil­vēks izskatījās līdz nejēdzībai novājējis. Rupja virve, ap­jozdama melnu kreklu, tik cieši apvija vidukli, ka likās — viņš tūdaļ salūzīs. Askētiskā, bezmiesīgā seja ar degošām acīm vai pazuda garajā, līdz pašām krūtīm noaudzētajā, melnajā bārdā. Skruļļainajos, sen nesukātajos, mugurpusē nevīžīgi apcirptajos matos bija iestrēguši dadži.

Klusuciešot viņš atlaidās pakaļējā sēdeklī. Ģitāra ietrinkšķējās, atsizdamās pret stiklu, tad atkal iestājās klusums.

— Šis džentlmenis, cik noprotu, brauc uz Aleksandriju un pa ceļam parādīs benzīntanku, — es teicu, tīšu prātu runādams ar zināmu izsmieklu. Taču viņš nekādi ne­reaģēja.

— Kurp braukt? — Dertijs īgni vaicāja.

— Uz priekšu! — aprauti norādīja mūsu ceļabiedrs. Pēc dažām minūtēm viņš tikpat lakoniski pavēlēja: — Pa labi un atkal uz priekšu!

Viņa klusēšana nomāca. Dertijs veltīgi mēģināja rosināt svešinieku uz sarunām. Beidzot, novests līdz izmisumam, viņš norūca:

— Vismaz savu vārdu jūs varētu nosaukt!

— .Es esmu Pravietis! — atskanēja rējienam līdzīgi.

Pēc zināma laika apjēdzām, ka, pateicoties svešiniekam,

tomēr esam izglābušies no visai nepatīkamas perspektīvas pārnakšņot mežā. Lauku ceļa grambas nomainīja gudrons, tumšajās debesīs iezīmējās apgaismotas pilsētas sārtenā atblāzma. Nopriecājos, jau iepriekš izbaudīdams pelnītu atpūtu uz mīkstiem porolona matračiem, kas mūs sagaida motelī.

— Ponts! — negaidot ierējās mūsu ceļabiedrs. — Aiz­veriet logu!

— Nesaprotu, kāpēc, — es teicu, ar patiku aplūkodams ezera sidrabaino spoguļvirsmu, kas' pēkšņi iegaismojās uz tumšo debesu fona. Ponta ezers, kura labais krasts pie­kļāvās Aleksandrijai, bija iezīmēts manā kartē, tāpēc uz­skatīju to par labu paziņu. Kāda velna pēc, braucot tam garām, jāaizver visas spraugas?

Vēl turpināju priecāties par romantisko ainavu, kad smirdoņas vilnis iešļāca automobilī.

Mūsu ceļabiedrs beidzot atguva valodu.

— Beigtas zivis! Pūstoša civilizācija! Ķimikālijas! Maz­gā jampulveri! — Katra viņa frāze izklausījās pēc rējiena. — Dievs radījis dabu visām būtnēm! Cilvēks to izvarojis! Kristus atnācis virs zemes sludināt mīlestību! Cilvēki viņu nosituši! Viņi nogalināja Kristu, viņi nogalina dabu, viņi ik dienu aprij visu, kas tiem apkārt! Un teica tas kungs: «Cilvēks pats sevi lēmis iznīcībai!» Putns ir svēts! Ūdens ir svēts! Koks ir svēts! Viņu vārdā! Kristus vārdā! Iznī­cināt! Iznīcināt! Iznīcināt!"

It kā aizrijies, svešinieks apklusa tikpat negaidot, kā bija ierunājies.

Sapratu, ka nule nācās noklausīties savdabīga evaņģē­lija asinskāro kvintesenci. Pati jēga nebija diez cik oriģināla. Bet nekad negadījās dzirdēt tik tieši un nesau­dzīgi izteiktu pārliecību, ka cilvēks, pakāpeniski saindē­dams dabu, no kuras cēlies, pierādījis, ka pats nav pelnī­jis labāku likteni.

Nez kādēļ cerēju, ka svešinieks turpinās savu kaislīgo monologu. Velti. Manas replikas atdūrās pret pirmītējo mēmo mūri.

— Lūk, benzīns, — Pravietis teica pēc piecām minūtēm, ar netīru roku pamādams tajā virzienā, kur mirgoja zaļ­gans neona uzraksts «Augeja stallis».

Mēs paskaidrojām, ka tālāk nebrauksim. Šo vēsti viņš uzņēma vienaldzīgi. Klusuciešot atrāva vaļā durtiņas —• ģitāra atkal ietrinkšķējās —, klusuciešot pazuda tumsā.