Nāve zem lietussarga

18

Kalsens, slaids, jau gados, bet ar jauneklīgiem un savā ziņā simpātiskiem vaibstiem, ģērbies stingra piegriezuma tumšpelēkā uzvalkā, šķietami ne visai elegantā, bet īste­nībā pirmklasīga drēbnieka šūdinātā, ar vecmodīgu, iestī- vinātu apkaklīti, ko rotāja tikpat vecmodīga pelēki sar­kana tauriņveidīgā kaklasaite, — Vincents Basāni stāvēja diskotēkas «Arhimeds» durvīs. Stāvēja līdzīgs tam ro­miešu kareivim, kura robustais zobens tik negaidot ap­rāva sengrieķu zinātnieka mūžu.

Man nevajadzēja nekādus paskaidrojumus, lai apjēgtu, ka viņš ir tas, kuram pieder īstā vara šajā pilsētā. Ja vizītkarte tomēr būtu vajadzīga, tad to pilnīgi aizvie­toja divi miesassargi, kas klusuciešot stāvēja viņam aiz muguras tajā nevērīgi saspriegtajā pozā> pēc kuras var atšķirt labu miesassargu no slikta. Nezinātājs droši vien būtu saskatījis viņos Vincenta Basāni drauģeļus, kuri kopā ar viņu ieskrējuši ātrumā iebaudīt kausiņu alus, bet tieši šī viņu šķietamā nenozīmība vairāk par jebko citu apliecināja viņu saimnieka nozīmību.

No šī brīža biju pārliecināts, ka Vincents Basāni ir ļoti bīstams pretinieks. Ja bankas aplaupīšana patiesi ir viņa roku darbs, maz cerību, ka vaininieki kādreiz nonāks uz apsūdzēto sola.

Tikmēr Basāni bija piegājis pie Pravieša un tagad pa­līdzēja tam piecelties. Pravietis ar pūlēm uzslējās kājās, salīgojās, tad atkrita pret plauktiem un, cīnīdamies pēc elpas, raudzījās apkārt.

Alberts Geršteins, kurš pēc incidenta bija paguvis atiet nost, atgriezās atpakaļ.

— Atvainojiet, Basāni kungs, tas notika pilnīgi ne­jauši, — viņš stomīdamies taisnojās.

— Ir jau labi, Albert. — Vincents Basāni apžēlojoši pa­māja. — Jūs jau zināt, cik augsti vērtēju jūsu balsi, ka­mēr jūs dziedājāt «Skaistajā Helēnā», nācu uz turieni tieši jūsu dēļ. Baudīt savu «Aleksandrijas nektāru» varu arī savās mājās. Lai gan, godīgi sakot, mans nama pār­zinis visai saprotamu iemeslu dēļ liedz man šo prieku. Gribot negribot jādzer franču konjaks… Ja nemaldos, jūs šovakar esat aicināts ciemos Geršteina mājā? Nodo­diet Ričardam Beidevanam un Teai Kilseimurai manus sveicienus. Iespējams, pats arī iegriezīšos izteikt līdzjū­tību sakarā ar šo stulbo bankas aplaupīšanu… Bet sa­vas muzikālās domstarpības ar Pravieti lūdzu turpmāk izšķirt citā Vietā!

Alberts Geršteins stīvi palocījās un nedrošā gaitā de­vās uz izeju.

Vincents Basāni miermīlīgi smaidīja.

Toties Pravietis, it kā saskarsme ar plaukta cieto ma­teriālu būtu atdevusi viņam spēkus, atrāva savu izdē­dējušo augumu no balsta. Aizšķērsojis Albertam Gerštei­nam ceļu, viņš tikko dzirdami sacīja:

— Pagaidi! Manu brāl, es personiski piedodu tev un visiem tavējiem! … Kā teikts bībelē — taviem brāļiem un māsām, un tēvam, un mātei… līdz desmitajam au­gumam … Drīz pie tevis atnāks Kristus!

Alberts Geršteins reaģēja ar smīnu, kas drīzāk lieci­nāja par izbīli nekā par ironiju. Pravietis ļāva viņam aiziet, tad pats, mazliet pieklibodams, devās uz durvju pusi.

Dievbijīgais večuks, iežmiedzis padusē sadauzīto ģi­tāru, steberēja viņam nopakaļ.

— Jūs aizmirsāt savu instrumentu, jaunais cilvēk!

Pravietis, paņēmis ģitāru, ar negantu vēzienu salauza

to uz pusēm.

— Un tas jums par piemiņu! — viņš čukstēja, griez­damies pie apklusušajiem apmeklētājiem. — Jums es arī piedodu! Jo teicis Pestītājs: «Ja tevi sit pa labo vaigu, pagriez pretī kreiso…» Te mans kreisais vaigs! — Viņš ar pirkstu norādīja uz ģitāras lauskām. — Sitiet! Spār­diet! Ar kājām! Stiprāk! Kamēr varat! Pie jums Kristus atnāks ne tik drīz!

Neredzēju, vai Vincents Basāni bija devis zīmi. Iespē­jams, viņš to nemaz nedeva — miesassargi saprata savu saimnieku arī bez vārdiem. Delikāti paņēmuši Pravieti zem elkoņiem, viņi izveda to uz ielas.

Un jau nākamajā brīdī Vincents Basāni, it kā nekas nebūtu noticis, laipni uzrunāja večuku, kurš apmulsis cilāja skaņuplates.

— Uzliec manu iecienīto «Sapņu ieleju», draugs, — viņš sacīja, nemanot ielikdams tam saujā simtnieku — it kā pasniegtu nevis ubaga dāvanu, bet draudzīgu sub­sīdiju.

Večuks, priecīgi smaidot, steidzās izpildīt lūgumu.

— Lai ko tur runātu, Aleksandrija nav tik pelama, ja devusi pasaulei tādu komponistu, — šos vārdus Vincents Basāni izrunāja, dodamies uz mūsu pusi.

— Mazliet klusāk! — viņš vēl izmeta pāri plecam, kad divdesmit skaļruņi piepildīja telpu ar Ralfa Ger­šteina mūziku. Šīs mūzikas pavadīts, Vincents Basāni ap­stājās pie mūsu galdiņa.

— Vai atļauts piesēsties? — viņš apvaicājās izmeklēti laipni. Pirms kāds no mums paguva atbildēt, viņš jau sēdēja blakus man.

— Iepazīstināt mūs nav nekādas vajadzības, Luis, — viņš smaidot teica. — Šis kungs ir Oskars Latorps, ko Olivers Dertijs angažējis, lai uzņemtu dokumentālu filmu par mūsu pilsētu… Luis, starp citu, man jau sen gribē­jās pateikt jums kādu atklātu vārdu. Jums neapšaubāmi ir talants, to var manīt pēc vakardienas numurā ievietotā raksta par bankas aplaupīšanu. Aleksandrija nav jums īsti piemērota vieta. Varu jums pagādāt interesantu darbu kādā galvaspilsētas nedēļas izdevumā, kur labprāt uz­klausīs manu padomu. Cik man zināms, pirms atbraukša­nas uz šejieni jūs bijāt līdzstrādnieks studentu žurnālā. Lai kā arī jūs mēģinātu atdarināt «Aleksandrijas He­rolda» putekļaino izteiksmes stilu, zem tā skaidri nojau-

- šams jums raksturīgais asums. Izdevumā, ko nupat mi­nēju, prot novērtēt jaunus cilvēkus ar karstām galvām.

— Bet ko lai dara, ja Aleksandrijas putekļainā ma­niere man jau asinīs? — izvairīgi atteica Luiss.

— Tad jums ar laiku draud apsūbēšana. «Aleksandri­jas Herolda» konservatīvisms pārvērtīs.jūsu aso rapieri trulā cirvī.

— Konservatīvisms? — Luiss pabrīnījās. — Manuprāt, avīze drīzāk mīņājas uz tradicionāli liberālām pozīcijām.

— Mūsdienās tas ir viens un tas pats, — Vincents Ba­sāni rimti sacīja. — Spēja iejusties nākotnē, lūk, kas atšķir nekonservatoru no konservatora. Nākamība pieder radikālām idejām.

Jau labu brītiņu pie mūsu galdiņa, izstiepies kā ka­reivis, stāvēja pirmītējais oficiants. Tikai tagad Vincents Basāni izlikās to ievērojam.

— Četrus kausus! — viņš izgrūda. — Alu, nevis pu­tas.

— Klausos, Basāni kungs! — oficiants kā raķete aiz­šāvās.

— Šodien mums nepieciešami stipras gribas cilvēki. Cilvēki, kas nebītos stāties pretī tiem tur! — Vincents Basāni sacīja, pavadīdams šos vārdus ar izteiksmīgu žestu tajā virzienā, kur uz pilsētas plāna vajadzētu atrasties Jeremijas Akropolei. Šis žests neprasīja ģeogrāfisku pre­cizitāti. Kaut kur tur atradās valsts, ko Vincents Basāni neieredzēja no visas sirds. Viņš ienīda visu, kas no tu­rienes nāca vai varēja nākt. Sākot ar transkontinentāla- jām raķetēm un beidzot ar krievu baletu.

Pirmīf tik tūļīgais oficiants pieskrēja pie galdiņa un nolika četrus kausus.

Vincents Basāni parakņājās vestes kabatiņā un izvilka lielu monētu, kuru oficiants saņēma, dziļi palocīdamies. Pagājis dažus soļus sānis, viņš to pamatīgi aplūkoja, tad atgriezās, lai pazemīgi aizrādītu:

— Atvainojiet, Basāni kungs! Bet tā ir pilnīgi bez­vērtīga ķīniešu monēta. Pēc oficiālā kursa tā līdzinās…

— Pats zinu! — Vincents Basāni viņu aprāva. — Iegau­mējiet, es vienmēr visu zinu. Bet vai tad nav taisnīgi, ja apmeklētājs norēķinās ar jums tādā pašā naudā, kādā jūs kārtojat savus rēķinus ar viņu? Ceru, jūs tam pie­krītat?

— Piedodiet… pied .?. — vārds iesprūda viesmīļa rīklē. Viņš rīstījās tā, it kā būtu norijis veselu numis- mātisku kolekciju. — Vairs ne …

— Ticu! — Vincents Basāni atlaida viņu ar augstprā­tīgu galvas mājienu. — Un turpmāk iegaumējiet, ka jūs vairs neesat nekāds trešatnācējs. Turpmāk jūsu vienīgā reliģija — kalpot Vincentam Basāni. Šajā iestādē ir viens vienīgs saimnieks, un tas esmu es!

Nostrostējis oficiantu, Vincents Basāni ar tikko sama­nāmu smīnu atkal pievērsās mums:

— Jūs interesē, kā es izprotu radikālismu? Kā drosmi atteikties no liberālām ilūzijām, ar kurām nu jau dau­dzus gadu desmitus iemidzina mūsu apziņu. Globālais miers, saspīlējuma mazināšanās, auglīga sadarbība starp dažādām valstīm — skaistas frāzes, nekas vairāk, kaut kas līdzīgs Trešajai atnākšanai. Noklausīdamies šo čivi­nāšanu, mēs tikai atrofējam savus muskuļus. Uz stipras gribas cilvēkiem! — Viņš pacēla tostam kausu. — Man ir pieredze! Vesela mūža pieredze, iegūta apstākļos, kad uz tevi šauj no slēpņa, ja neesi' pietiekami acīgs. Kad cienījami ļaudis slēpj šaujamos zem greznu rolroisu sē­dekļiem, zobodamies par likumiem un tiem kretīniem, kas tos izgudro… Jūs abi vēl esat pārāk jauni. Uz pa­sauli jāskatās nevis caur rožainām acenēm, bet caur op­tisku tēmēkli.

— Un caur kādu tēmēkli jūs skatāties uz Jonatanu Krjudešanku? — es pēkšņi izšāvu.

Labi apzinājos, ka šī frāze pēc būtības nozīmē kara pieteikumu, tomēr uzskatīju to par pareizu taktiku. Biju gandrīz pārliecināts, ka Luiss atvedis mani šurp Basāni dēļ.

Tiesa, viņu saruna, ko nupat noklausījos, it kā lieci­nāja, ka viņu pazīšanās ir diezgan pavirša. Bet tajā, ma­nuprāt, jautās kaut kas samākslots. Mani urdīja aizdo­mas, ka tā ir tikai tāda neliela izrādi. Tikko publika, tas ir, es, atstās zāli, dekorācija tiks steigšus aizvākta un ak­tieri, pārvērtušies privātpersonās, tērzēs pavisam citā tonī.

Attīstot šo pieņēmumu tālāk, neizbēgami jānonāk pie secinājuma, ka Vincentam Basāni kaut kas no manis va­jadzīgs. Paredzēju, ka viņš laipos apkārt tik ilgi, kamēr nebūs nolūkojis manus «Ahilleja papēžus», tādēļ nolēmu pats pāriet uzbrukumā.

Taču Vincents Basāni nekavējoties uzminēja manu tak­tiku.

— Es — uz Jonatanu Krjudešanku? — viņš pasmīnēja. — Nedomāju vis, ka viņš būtu piemērots objekts manai šaušanas mākai. Jums ir kādi pierādījumi?

— Nu kaut vai zivju konservu fabrikas slēgšana, — nedroši iesāku es. Vincents Basāni bija tomēr panācis savu. Viņa ironija, it kā mesta no leduskalna gāles uz mani, kaut kur lejā stāvošo niecīgo cilvēciņu, izraisīja manī bezspēcības kompleksu.

— Jūs būsiet saklausījies mana drauga Jonatana vai­manas. — Vincents Basāni pieglauda sirmot sākušos ma­tus. — Tam nav nekāda sakara ar personiskām simpāti­jām vai antipātijām. Es šoreiz vienkārši aizstāvu sabied­rības intereses. Ja «Poseidona» produkcijai būtu vēl, kā pirms gadiem desmit, noiets ārpus Aleksandrijas robe­žām, diez vai iejauktos. Bet mierīgi noskatīties, kā alek­sandrieši sabojā savu veselību, — tas būtu par daudz prasīts.

— Basāni kungs ir visnotaļ pazīstams filantrops. — Luiss pamirkšķināja man, tādējādi demonstrēdams savu skeptisko attieksmi pret Basāni nesavtību.

— Luis, jūsu vietā es mazliet piesargātos, — Vincents Basāni vēsi atcirta, tad pagriezās pret mani. — Šim jau­neklim visumā ir taisnība. Darīju to ne tikdaudz sabiedrī­bas interesēs, cik savējās. Politiķim, lai viņš tiktu ievē­lēts, nepieciešams arī politiskais kapitāls. Manu kandi­datūru …

— Dzirdēju. — Es pamāju. — Jūsu kandidatūru izvirza Aleksandrijas mēra amatam. *

— Un kuram, pēc jūsu domām, vairāk izredžu tikt ievēlētam? Jonatanam Krjudešankam, kurš norūpējies par dvēseļu glābšanu, vai man, kas reāli paglābis alek­sandriešu vēderus no indīgiem konserviem?

— Bez šaubām, jums, — es automātiski nomurmināju un tikai pēc tam aptvēru, ka Basāni tikko neviļus atklājis man līdz šim nezināmu svarīgu faktu. — No jūsu vārdiem izriet, ka arī Jonatans Krjudešanks cerēja kļūt par pilsētas galvu?

— Kā tad, — Basāni nicīgi pasmējās, — Bet tagad tas pieder pagātnei. Pēc uzbrukuma bankai mans draugs Jonatans ir beigts cilvēks. Vienīgais sabiedriskais amats, uz ko viņš var pretendēt pēc bankrota, ir sarga vieta vietējā kapsētā.

Iestājās sapringts klusums. Ja pieņēmums, ka bankas aplaupīšana cieši saistīta ar Vincentu Basāni, vēl prasī­jās pēc loģiska pamatojuma, tad tagad tas bija atrasts.

— Jūs gribējāt vēl ko jautāt? — Vincents Basāni pa­skatījās man tieši acīs.

— Es gaidu, — pateicu, ignorēdams viņa urbīgo ska­tienu.

r- Ko?

— Sāciet jūs. Jūs taču esat atnācis šurp, lai satiktu mani, nevis otrādi.

— Jūs maldāties, iegriezos «Arhimedā» tīri nejauši. Bet izmantošu šo izdevību, lai dotu jums dažus padomus. Pirmais — nekad nevajag pārsteigties.

— Pārāk miglains padoms.

— Varu ari konkrētāk. Jūs nupat nopriecājāties aha, zivtiņa uzķērusies uz āķa! Lai notvertu noziedz­nieku, nepieciešams izdibināt nozieguma motīvus. Jums liekas, ka tādu jūs nule saskatījāt. Aplaupot banku, Vin­cents Basāni tiek vajā no konkurenta vēlēšanās un vien­laicīgi iegūst brangu naudas žūksni. Jūs taču tieši to no­domājāt?

— Varbūt.

— Tādā gadījumā jūs vērtējāt mani zemu. Cilvēks ar manu pagātni un pieredzi, plānodams kādu operāciju, nepalaiž neievērotu nevienu sīkumu, smalki aplēš visas iespējamās sekas. Uzbrukumam bankai izmantota filmē­šana. Pats par sevi veikls, asprātīgs, tikpat kā nevaino­jams paņēmiens. Bet — ar lielu mīnusu. Proti, aizdomas automātiski pielīp visiem uzņemšanas grupas dalībnie­kiem. Jūs man piekrītat?

— Pilnīgi, — Luiss atsaucās.

— Luis, jūsu domas mani neinteresē, — Vincents Ba­sāni nikni atcirta. — Es griežos pie Latorpa kunga, ko Gregors Abušs izraudzījies par savu brīvprātīgo palīgu. Nu, kā, vai man ir taisnība?

— Zināmā mērā. — Es negribīgi pamāju.

— Tādā gadījumā iznāk, ka pats izraku sev bedri. Tikai galīgs stulbenis nespētu paredzēt, ka Gregors Abušs ag­rāk vai vēlāk uzzinās, ka Ričards Beidevans īstenībā ir Viktors Vandeils, Tea Kilseimura — Anželika Golemba un ka abi Albubrokā bijuši saistīti ar mani.

— Un kas no tā izriet? — diezgan muļķīgi vaicāju.

— Tikai tas, ka tik piesardzīgs cilvēks kā Vincents Basāni operācijai būtu izraudzījis citus palīgus. Pieņem­sim visļaunāko variantu — iecere aptīrīt banku iešāvu- sies man prātā pēdējā brīdī, laika trūkuma dēļ biju spiests izmantot tos, kas atradās pa rokai. Zinādams, ka mūsu vecvecie sakari, kolīdz tie atklāsies, radīs pret mani aizdomas, būtu parūpējies par to, lai mani līdzzinā­tāji nespētu mani nodot. — Vincents Basāni apmierināti pasmīnēja.

— Kādā veidā? Vai tādā? — Luiss ar plaukstas šķautni zīmīgi novilka sev pa rīkli.

Vincents Basāni piemiedza acis.

— Tie nav joki, Luis! Ir tūkstoš paņēmienu efektīvi aizbazt muti pārāk pļāpīgam cilvēkam. Vai jums liekas, ka es nebūtu spējīgs? — viņš ar uzsvaru piebilda. — Nu jau vesela mūžība, kopš esmlu kļuvis tas, ko pie mums dēvē par godīgu pilsoni. Bet ja kāds apdraudētu manu eksistenci… — Viņš ar smaidu pagriezās pret mani: — Kaut vai jūs, Latorp! Ja jūs kļūtu man bīstams, es.. *

— Vai tas ir brīdinājums?

— Nē jau. Tīri teorētisks minējums. Ja jūs, teiksim, rīt atrastu uz ielas bez acīm redzamām vardarbības pa­zīmēm, diez vai kādam ienāktu prātā, ka esmu novācis jūs no sava ceļa. Ļaudis droši vien piedomātu jūsu nāvei daudz dabiskāku izskaidrojumu — nabadziņš vienkārši noslīcis…

— Noslīcis? — ar pūlēm izrunāju, juzdams, ka šermuļi skrien pār kauliem.

— Nu jā. Izgājis no mājām bez lietussarga un noslī­cis Aleksandrijas briesmīgajos grēku plūdos.

Šai pasvītroti humoristiskā tonī izteiktajai frāzei se­koja daudznozīmīga pauze.

Nenogaidīju, kad tā beigsies. Ar skubu atvadījies, iz­gāju uz ielas.

Tikai tad atminējos, ka atrodos pilsētā, kurā bez lietus­sarga iztiek vienīgi trakais Pravietis vai jau gluži ne­izprotamais Luiss.

Atgriezties negribējās. Ja Napoleons būtu pametis savu vēsturē iegājušo trīsstūraino cepuri Vaterlo kaujas laukā, diez vai viņam ienāktu prātā atgriezties savā sa­kāves vietā, lai izlūgtos to atpakaļ no uzvarētāja.

Bet, kad es, uzslējis mēteļa apkakli un lādēdams visu pasauli, jau ieniru Aleksandrijas ūdenskritumā ar vīriš­ķīgo apņēmību aizskriet līdz tuvākajam galantērijas vei­kalam, mani panāca viens no Vincenta Basāni miesassar­giem.

Šis glābēj eņģelis pastiepa manu lietussargu, pavadī­dams šo žestu ar izmeklēti laipnu frāzi:

— Cik noprotu, mans šefs ļoti noraizējies, ka tikai jūs nesaķertu iesnas!