Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

VII Bēgšana

Neskatoties uz satraukumiem un saspringumu, kas valdīja pilsētā, d'Artanjans, ierodoties pulkstens piecos Pale-Rojāla pilī, redzēja vispārējo nepiespicstību un jautrību visā krāšņumā.

Nebija nekāds brīnums: ja jau karaliene atbrīvoja Bruselu un Blanminclu, tad tautas vēlmes tika izpildītas un tai nebija vairs nekādu prasību pret karalieni; tāpēc viņa lagad atkal varēja rīkoties pēc savas gribas un ieskatiem. Šis satraukums, kas vēl valdīja pilsētā, bija tikai atskaņas no tiem notikumiem, kas bija vēlušies pāri pilsētai. Bija jādod laiks, lai pilsētā viss atkal nomierinātos, tāpat kā pēc lielas vētras, bija jāpaiet laikam, lai jūra nomierinātos.

Tika sarīkotas lielas svinības par godu prinča Kondē atbraukšanai. Ielūgtas tika princeses un prinči: jau no pusdienas laika pagalms sāka piepildīties ar iebraucošajām karietēm.

Pēc pusdienām karalienei bija jāpiedalās spēlē.

Austrijas Anna visus apbūras ar savu grāciju, izteikto asprātību un žilbinošo skaistumu; nekad vēl viņa nebija redzēta tik jautra un bezrūpīga. Atriebības kāre viņas acīm deva to īpašo mirdzumu un spīvi.

Kad visi bija piecēlušies no galda. Mazarīni klusām nozuda.

D'Arlanjans jau bija savā noliktajā vietā. Viņš gaidīja kardinālu priekšistabā.

Kardināls paņēma viņu zem rokas un smaidīdams ieveda savā kabinetā.

— Mans dārgais, d'Artanjana kungs, — teica ministrs, sēžoties savā mīkstajā krēslā, — es jums tūlīt uzticēšu vislielāko noslēpumu, kādu vien var uzticēt ministrs savam virsniekam.

D'Arlanjans paklanījās.

— Es ceru, — viņš leica, — ka ministrs to izteiks bez kaut kādām aizmugures peripētijām un, ka es patiešām esmu tas cilvēks, kam ministrs var un grib uzticēt šo noslēpumu.

— Jūs esat vienīgais cilvēks, kuram es pilnīgi uzticos, citādi es pie jums nebūtu griezies.

— Tādā gadījumā, — teica d'Artanjans, — monsinjor, es jau ļoti sen gaidu šādu gadījumu, lai varēlu jums pakalpot. Sakiet man to ātrāk, ko jūs vēlētos man uzticēt.

— Šodien vakarā, cienījamais d'Artanjana kungs, — turpināja Mazarīni, — visas valsts liktenis būs vienīgi un likai jūsu rokās.

Viņš apklusa.

— Paskaidrojiet, monsinjor, konkrētāk.

— Karaliēne ir nolēmusi izbraukt kopā ar karali uz Scn-Zermenu.

— Ahā, — noteica d'Artanjans, — tātad karaliene vēlas atstāt Parīzi.

— Jūs taču saprotat, ka tās ir sieviešu kaprīzes…

— Jā, es ļoti saprotu, — atbildēja d'Artanjans.

— Tāpēc viņa šorīt arī izsauca jūs, likdama vēlreiz jums ierasties pulkstens piecos.

— Un tāpēc vien, viņa lika man zvērēt, lai es nevienam par to neizpļāpā­tos, - čukstēja d'Artanjaas. — C), sievietes! Pat būdamas karalienes, jūs vienalga paliekat tikai sievietes!

— Varbūt jūs neatbalsta! un iebilstai pret šo mazo ceļojumu, dārgais d'Artanjana kungs? — jautāja Mazarīni ar izteiktām bažām.

— Es, monsinjor? - teiea d'Artanjans. — Bel kāpēc gan, lai es iebilstu?

— Jūs noraustījāt plecus.

— Tas man tāds ieradums, kad sarunājos pats ar sevi, monsinjor.

— Tātad, jūs atbalstat?

— Es neatbalstu, bet arī nenosodu, monsinjor; cs tikai gaidu jūsu pavēli.

— Labi. Un tātad, savu izvēli cs izdarīju jums par labu. Es jums uzticu izvest no Parīzes karali ar karalieni uz Sen-ŽErmenu.

„īsls viltnieks!" — nodomāja d'Artanjans.

— Jūs redzat, — turpināja Mazarīni, redzot d'Artanjana bezkaislīgo seju, — kā es jau tiku jums leicis, jūsu rokās būs visas valsts liktenis.

— Jā, monsinjor, es izprotu šā uzdevuma nopietnību un saprotu savu milzīgo atbildību.

— Tātad, tomēr jūs to pieņemat?

— Es esmu ar mieru darīt visu iespējamo.

— Jūs domājat, ka tas ir iespējams?

— Viss ir iespējams.

— Bet jums var uzbrukt pa ceļam?

— Pilnīgi iespējams.

— Kā tad jūs rīkosities tādā gadījumā?

— Es vienkārši izsitīšos cauri uzbrucēju rindām.

— Bel ja nespēsiet to izdarīt?

— Tādā gadījuma — viņiem būs daudz sliktāk: es pāriešu pāri līķiem.

— Un jūs apņematies nogādāt karali un karalieni līdz Sen-Zermenai dzīvus, sveikus un veselus?

— Jā.

— Jūs galvojat ar savu dzīvību?

— Galvoju.

— Jūs esat īsts varoni.., mans dārgais! — teica Mazarīni, ar sajūsmu skatoties uz musketieri.

D'Artanjans pasmaidīja.

— Bet es? — jautāja Mazarīni pēc minūtes ilgas klusēšanas, un cieši lūkojoties uz d'Artanjanu.

— Kas, monsinjor?

— Ja es arī gribēšu aizbraukt?

— Tas būs daudz grūtāk.

— Kāpēc tā?

— Jūsu eminenci var viegli pazīt.

— Pat šajā tērpā? — jautāja Mazarini.

Un viņš norāva pārvalku, kurš bija pārklāts pāri jātnieku drēbēm: tās bija gaiši pelēkas ar sarkanu apdari, tin viss izšūts ar sudrabu.

— Ja jūsu eminence pārģērbsies, tad būs daudz, vieglāk.

— Ā! — nomurmināja Mazarini, uzelpojot daudz vieglāk.

— Bet jums nāksies izdarīt to, ko jūs vēl nesen mums teicāt, ka jūs gan to būtu izdarījis.

— Ko tad?

— Kliegt: „Nost Mazarīni!"

— Es kliegšu.

— Franciski, monsinjor. Uzmanieties ar izrunu. Slikta izruna jums var ļoti kaitēt. Sicilijā nogalināja sešus tūkstošus anžujiešu likai par to, ka viņi slikti runāja itāliski. Skatieties, lai francūži jums neatmaksā par visu.

— Es pacentīšos.

— Uz ielām ir daudz bruņotu cilvēku, - turpināja d'Artanjans, - vai jūs esat pārliecināts, ka it neviens nezina par karalienes nodomiem?

Mazarīni domāja.

— Jūsu priekšlikums, ja jūs lo uzticētu nodevējam, būtu bijis viņam ārkārtīgi izdevīgs; visu varētu iztulkot tikai kā nejaušu uzbrukumu.

Mazarīni nodrebēja; bet viņš ātri aptvēra, ka cilvēks, kurš viņu brīdina par nodevību, nevarētu pats būt nodevējs.

— Tāpēc, - dzīvi atbildēja viņš, - es arī uzticēju šo lietu nevis pirmajam pretimnācējam, bet tieši jums, un tikai jums uzticu viņus pavadīt.

— Tad jūs tagad nebrauksit kopā ar karalieni?

— Nē, — atbildēja Mazarīni.

— Tātad, vēlāk.

— Nē, — no jauna skanēja Mazarini atbilde.

— Ā! — teica d'Artanjans, sākdams domāt.

' — Jā, man ir pilnīgi savi plāni: braucot kopā ar karalieni, es tikai varu apdraudēt viņas un karaļa drošību; ja cs braukšu pēc karalienes un karaļa, tad viņi vēl vairāk apdraudēs manu drošibu. Pie visa tā piebilstot, kad karaliskā ģimene būs pilnīgā drošībā, tad viņi par inani var vienkārši aizmirst: šīs pasaules visvarenie — ir nepateicīgi.

— Tas tiesa, — teica d'Artanjans, nejauši skatīdamies un karalienes dimantu kardināla pirkstā.

Mazarīni redzēja šo skatienu, un slepus no d'Artanjana pagrieza gredzenu ar dimantu uz leju.

— Bet cs vēlos, — piebilda Mazarīni ar mazu smīniņu, — likt viņiem atcerēties mani; vienkārši, lai viņiem nerastos izdevība aizmirst mani.

— Kristiešu žēlsirdības likums, - teica d'Artanjans, — saka: neieved savu tuvāko kārdinājumā.

— Luk, tieši tāpēc es arī vēlos aizbraukt pirms viņiem, — piebilda Mazarīni.

D'Arlanjans pasmaidīja: viņš pārāk labi pazina itāliešu viltības.

Mazarīni pamanīja šo smaidu un izmantoja momentu.

— Un, tātad, jūs sāksit ar to, ka palīdzēsit vispirms man likt ārā no pilsētas, vai es pareizi izsakos, dārgo d'Artanjan?

— Ļoti grūts uzdevums, monsinjor! — teica d'Artanjans, pieņemot atkal nopietnu izskatu.

— Bet, — teica Mazarīni, uzmanīgi sekojot d'Artanjana sejas izteiksmei, — jūs necēlāt nekādus iebildumus, kad runa gāja par karali un karalieni.

— Karalis un karaliene ir mani pavēlnieki, monsinjor, — atbildēja muske­tieris. — Mana dzīvība viscaur pieder tikai viņiem. Ja viņi to pieprasa, es nevaru iebilst.

„Tā ir taisnība, — nomurmināja Mazarīni. — Tava dzīvība man nepieder, un man nākās to nopirkt, vai ne tā?"

Un ar dziļu nopūtu viņš pagrieza gredzenu atpakaļ. D'Artanjans uzsmaidīja. Šiem abiem cilvēkiem bija viena kopīga īpašība — viltība.

Ja viņiem būtu kopīga arī otra īpašība — vīrišķība, tad viens otra vadībā viņi veiktu daudz labu un izcilu darbu.

— Jūs, protams, saprotat, — teica Mazarīni, - ka, ja es prasu jūs uzņemties šo atbildību, lad vēlos arī par to pateikties.

— Tikai vēlaties, jūsu eminence? — jautāja d'Artanjans.

— Skatieties, godājamais d'Artanjana kungs, — leica Mazarini, noņemot no pirksta gredzenu ar dimanlu, lūk, dimanls, kas kādreiz bija piederējis jums. Taisnības labā man ir jāatdod šis gredzens jums: pieņemiet to, es jūs lūdzu.

D'Artanjans nevēlējās, lai Mazarīni lūgtos, tāpēc ātri vien piekrita pieņemt šo dāvanu; viņš paņēma gredzenu, apskatīja akmeni, pārliecinājās par viņa dzidrumu un vērtību, uzlika lo sev pirkstā ar izteiktu gandarījuma un pašamierinātības izjūlu.

— Es ļoti augsti to vērtēju, — teica Mazarīni, pavadīdams skaisto akmeni, ar ilgu pilnu un nožēlas skatienu, — bel vienalga, es atdodu to jums ar lielu prieku.

— Bet es, monsinjor, ar lielu prieku to pieņemu. Tagad mēs varam parunāt arī par lietām. Tātad jūs vēlaties aizbraukt ātrāk par visiem?

— Jā, gribētu gan.

— Kurā stundā?

— Desmitos.

— Vai karaliene brauks vēlāk?

— Pusnaktī.

— Tad tas varētu būt iespējams: sākumā cs izvedīšu jūs, bet tiklīdz jūs būsit ārpus pilsētas, tā uzreiz atgriezīšos pie karalienes.

— Lieliski. Bet kādā veidā mēs spēsim izkļūt no Parīzes?

— Paļaujaties uz mani.

— Dodu jums pilnīgu rīcības brīvību, ņemiet konvoju, kāds tikai būtu vajadzīgs pēc jūs ieskatiem.

D'Artanjans pašūpoja gavu.

— Man likās, ka tas būtu visdrošākais līdzeklis, -r teica Mazarīni.

— Jums varbūt, monsinjor, bet tikai ne karalienei. Mazarīni iekoda lūpā.

— Bcl kā tad mēs rīkosimies?— viņš jautāja.

— Dodiet man rīkoties pēc paša ieskatiem, monsinjor.

— Hm! — teica Mazarīni.

— Ļaujiet man pašam izrīkot un izdarīt…

— Un tomēr…

— Vai ari meklējiet sev citu palīgu, - piebilda d'Aartanjans, pagriežoties ar muguru pret kardinālu.

„Ehē, — teica pie sevis Mazarini, - viņš, liekas, grib nozust ar visu gredzenu".

Un viņš pasauca d'Artanjanu atpakaļ.

— Mans dārgais d'Artanjan! — viņš teica glāstošā un lišķīgā balsī.

— Ko pavēlēsit, monsinjor?

— Vai jūs atbildat par labvēlīgu iznākumu?

— Es neatbildu ne par ko; es izdarīšu visu, ko spēju.

— Visu, ko spējat?

— Jā.

— Nu labi, es jums uzticos.

— Tātad, izlemts. Tagad, monsinjor, vai jūs nevēlētos, lai es aprunātos ar karalieni?

— Kāpēc?

•— Es vēlētos dzirdēt un saņemt viņas augstības personīgu lūgumu. - Viņa to uzticēja man.

— Vai viņa nevarēja kaut ko piemirst?

— Jūs tik noteikti vēlaties viņu redzēt?

— Tas ir nepieciešams, monsinjor. Mazarīni minūti šaiļbūjās. D'Artanjans uzstāja.

— Nu labi, — teica Mazarīni, — cs aizvedīšu jūs pie viņas, bet, lūdzu, viņai ne vārda par mūsu sarunu.

— Viss paliks tikai starp mums, monsinjor, — noteikti atbildēja d'Artanjans.

— Jūs zvērat klusēt?

— Es nekad nezvēru. Es saku vai nu „jā" vai „nē". Es vienmēr esmu turējis savu doto mužnieka vārdu.

— Es redzu, ka man būs jāpaļaujas uz jums un jūsu doto muižnieka godavārdu.

Domāju, ka tas būs vislabākais, ticiet man, monsinjor.

— Ejam,— teica Mazarīni.

Mazarīni veda d'Artanjanu uz karalienes lūgšanu istabiņu. Tur viņš lika viņam pagaidīt.

D'Artanjans gaidīja neilgi.

Pēc minūtēm piecām ienāca karaliene savā parādes tērpā. Šajā tērpā viņai nevarēja dot vairāk kā trīsdesmit sēšus gadus; viņa vēl arvien bija ļoti skaista.

— Tas esat jūs, d'Artanjan!— viņa teica laipni smaidīdama. — Pateicos jums, ka jūs pastāvējāt uz šo tikšanos.

— Atvainijiet, jūsu augstība, — teica d'Artanjans, — bet vēlējos visu dzirdēt no jūsu augstības mutes.

— Jūs zināt par ko iet runa?

— Jā, jūsu augstība.

— Jūs esat devis savu piekrišanu šajā pasākumā?

— Pieņemu ar pateicību.

— Labi, tad esiet pusnaktī.

— Paklausu jūsu pavēlei, jūsu augstība.

— D'Artanjan, — teica karaliene, es pārāk labi zinu jūsu pašaizliedzību, lai pašlaik runātu par atlīdzību, bet, es jums zvēru, ka neaizmirsīšu šo otro pakalpojumu, kā kādreiz aizmirsu pirmo.

— Jūsu augstība, jūsu griba ir visuaugstākā, un jums ir tiesības aizmirst vai atcerēties, žēlot vai sodīt, tāpēc es nesaprotu par ko jūs tagad runājat.

Un d'Artanjans paklanījās.

— Ejiet, ejiet un atgriežaties pusnaktī, — leica karaliene ar burvīgu smaidu uz lūpām.

Ar rokas mājienu viņa lika d'Artanjanam aiziet, un viņš gāja prom; bet, ejot ārā, viņš uzmeta skatienu uz krāšņajām drapērijām pie durvīm, un tur pie pašas grīdas tumšajā kaktā viņš pamanīja zamšādas zābaka purngalus.

«Lieliski, — domāja "iņš, ~ Mazarīni noklausījās, vai es viņu nenodošu. Patiesi, šis itālietis ir īsts pajaco, un viņam nav vajadzīgs godīgs kalps".

Neskatoties uz visu to, d'Artanjans ieradās tieši norunātajā laikā, tas ir — pusdesmitos.

Viņš ienāca priekšistabā. Bcrnuīns viņu sagaidīja un ieveda kabinetā.

Viņš ieraudzīja kardinālu jau pārģērbtu jātnieka drēbēs, kas viņam ļoti piestāvēja. Viņš izskatījās ļoti cēls un skaists, jo prata nēsāt drēbes ar izteiktu izmalcinātību.

Toties viņš bija nedabīgi bāls, viņam bija it kā piemeties drudzis, tā drebēja viņa rokas.

— Jūs viens? — jautāja Mazarini.

— Jā, jūsu eminence.

— Bet cienījamais de Vallona kungs? Vai tad viņš nesagādās mums to patikšanu piedalīties šajā pāsākumā?

— Noteikti, monsinjor, viņš gaida jūs savā karietē.

— Kur?

— Pie dārza vārtiņiem.

— Tātad mēs brauksim ar viņa karieti?

— Jā, monsinjor.

— Un citu pavadītāju mums nebūs?

— Vai tad tas ir maz? Pat vienu no mums būtu pieticis.

— Bravo, dārgais d'Artanjan, jūsu aukstasinība mani vienkārši baida.

— Es domāju, tieši otrādi, tā jūs iedrošinās.

— Vai tad Bernuīnu mēs līdzi neņemsim?

— Viņam vietas, diemžēl, nebūs. Bet jūs nebēdājiet, viņš jūs panāks, jūsu eminence.

— Neko darīt, — teica Mazarīni, — nāksies vien jums klausīt.

— Monsinjor, vēl ir laiks pārdomāt, — teica d'Artanjans. — Tas viss vēl ir jūsu varā, jūsu eminence.

— Nē, nē, braucam, — leica Mazarīni.

Un abi nokāpa pa slepenajām kāpnēm.

Mazarīni slingri atbalstījās pie d'Artanjana rokas, un d'Artanjans juta, kā tās dreb.

Viņi izgāja cauri pagalmam, kur vēl varēja redzēt aizkavējušās dažas viesu karietes, un nokļuva līdz. dārza vārtiņiem.

Mazarini jau gribēja atvērt vārtiņus ar savu atslēgu, bel rokas tik stipri drebēja, ka viņš nekādi nevarēja pal ielikt atslēgu durvīs.

— Atļaujiet man, — leica d'Artanjans.

Mazarīni iedeva viņam atslēgu; d'Artanjans atslēdza vārtiņus un alslēgu ielika sev kabatā; viņš domāja to izmantot atpakaļceļā.

Karietes kāpšļi bija nolaisti, durtiņas atvērtas. Portoss sēdēja karietē.

— Sēžaties, jūsu eminence, — leica d'Artanjans.

Mazarini nelika sevi lūgt divreiz. Viņš burtiski ieskrēja karietē.

D'Artanjans iesēdās pēc viņa.

Mušketons ai/cirta karietes durvis, un krekslēdams, sēdās uz bukas. Viņš ļoti negribēja braukt šajā braucienā, jo bija ticis ievainots, un rētas sekas vēl bija jūtamas. Taču d'Artanjans pastāvēja uz savu:

— Ja tu nebrauksi, paliec, bet tad tu ļoti daudz ko zaudēsi, jo tici man, šonakt Parīze uzliesmos.

Mušketons neko vairs neteica un nejautāja; tikai piebilda, ka sekos savam kungam d'Artanjanam, kur vien ievajadzēsics, kaut uz pasaules malu.

Kariete sāka braukt ļoti vienmērīgā ātrumā, neradot nekādas aizdomas pārējiem, ka īstenībā šie braucēji ļoti steidzas. Kardināls noslaucīja seju kabatlakatiņā, un, atguvies, sāka pamazām lūkoties visapkārt.

Pa kreisi no viņa sēdēja Portoss, bet pa labi — d'Artanjans. Katrs apsargāja savas durvis un līdz ar to apsargāja viņu no abām pusēm.

Uz priekšējā sēdekļa bija nolikti divi pāri pistoļu: viens pāris pretī Portosam, otrs — pretī d'Artanjanam. Bez visa lā abiem draugiem bija vēl zobeni.

Simts soļu attālumā no Pale-Rojāla pils, viņu karielc tika apstādināta. Ielās dežūrēja nakts patruļa.

— Kas brauc? jautaja komandieris.

— Mazarīni! — ar izteiktu jautrību iesaucās d'Artanjans.

Kardinālam mati sacēlā slāvus aiz bailēm.

Tolies joks iepatikās sardzei. Redzot karieti bez ģerboņiem un konvoja, viņi nekad nenoticētu tam, ka kardināls būtu spējīgs uz šādu drosmīgu soli.

— Laimīgu ceļu! — kliedza viņi.

Kariete lika izlaista cauri.

— Nu, ko jūs teiksit par manu jauko izdomu? — jautāja* d'Artanjans.

— Jūs esat gudrs cilvēks! - iesaucās Mazarīni.

— Jā, prolams, — teica Portoss, — cs saprotu…

Uz Pti-Šana ielas stūra patruļa otro reizi apstādināja karieti.

— Kas brauc? — sauca komandieris.

— Iesēžaties dziļāk, monsinjor, — teica d'Artanjans.

Mazarīni lā noslēpās slarp abiem draugiem, ka pilnīgi pazuda skatienam; draugi pilnīgi nosedza viņu.

— Kas brauc? — ar neiecietību pārjautāja lā pali balss.

D'Artanjans redzēja, ka zirgi lika astādināti aiz iemauktiem. Viņš pa

pusei izlīda pa karietes logu.

— Ei, Planšē! — teica viņš.

Komandieris pienāca. Tas patiešām bija Planšē; d'Artanjans bija pazinis savu bijušo sulaini.

— Kā, kungs, las esal jūs? — brīnījās Planšē.

— Portoss tika ievainots ar zobena dūrienu sānos, un es vedu viņu steidzami uz ārpilsētas māju Scn-Klū.

— Tiešām? — teica Planšē.

— Portos, — turpināja d'Artanjans, — ja jūs vēl varat parunāt, mans dārgais Portos, pasakiet mūsu dārgajam draugam Planšē, kaut vārdiņu.

— Planšē, mans dārgais draugs, — teica Portoss, izmocītā balsī, — man ir ļoti slikti; ja kaut kur satiec kādu ārstu, lad atsūti to man, esi tik laipns.

Ak, Dievs! Kāda nelaime! — iesaucās Planšē. — Kā tad tas atgadījās?

— Es tev vēlāk visu izstāstīšu, — teica Mušketons.

Portoss stipri sāka vaidēt.

— Licc mūs ātri izlaist cauri, Planšē, — čukstēja d'Artanjans, — savādāk mēs varam nenokļūt līdz. mērķim dzīvi: viņam ir skartas plaušas, mans draugs.

Planšē pakratīja galvu, kas nozīmēja, ka viņš jūt līdzi un izteica līdzjūtību, ka tā nav joka lieta.

Pēc tam griezās pie saviem biedriem:

— Laidiet cauri, tic ir mūsu draugi.

Kariete uzņēma ātrumu.

Mazarīni, visu laiku elpu aizturējis, beidzot varēja uzelpot brīvāk.

— Ceļa laupītāji! — viņš nočukstēja.

Pie Sent-Onorē viņi ieraudzīja trešo ceļa patruļu.

Tas sastāvēja no samērā bīstamiem un aizdomīgiem tipiem, līdzīgus drīzāk bandītiem. Tie l>ija Svētā Eistāfija baznīcas ubagi.

— Sagatavojies, Portoss! — leica d'Artanjans.

Portoss pasniedzās pēc pistolēm.

— Kas nolicis? — jautāja Mazarīni.

— Monsinjor, — leica d'Artanjans, — man liekas, ka mēs esam nokļu­vuši sliktā kompānijā.

Pie karietes durvīm pienāca cilvēks, apbruņojies ar izkapti.

— Kas brauc? — viņš jautāja.

— Ei, cienītais, — teiea d'Artanjans, — vai lad lu nepazīsti prinča karieti?

— Prinča vai ne prinča, vienalga, atveriet, mēs nevaram atvērt vārlus, nezinot, kas brauc karietē.

— Ko darīt? — jautāja Portoss.

— Vajag braukt, velns parāvis! — teica d'Artanjans.

— Bet kā to izdarīt? — jautāja Mazarīni.

— Vai nu viņi paies malā un dos mums ceļu, vai arī mēs viņus sabrauksim. Važoni dzen zirgus.

Važonis nošmīkslināja pātagu.

— Nc soli tālāk, — tcica tas pats, kuram bija komandiera i/skats, — citādi cs jūsu zirgiem sagriezīšu kājas.

— Zel, velns parāvis! — teica Portoss. — Šie zirgi man izmaksāja simts pistolus katra.

— Es samaksāšu jums par katru divus simtus, — teica Mazarīni.

— Jā, bel pārgriežot kājas zirgiem, viņi pēc tam pārgriezīs rīkli jums.

— Velns, no šīs puses viens lien karietē, — teica Portoss. — Nosist viņu, vai?

— Jā, tikai ar kulaku, ja varat; šausim tikai ārkārtējā gadījumā.

— Var arī tā, — atbildēja Portoss.

— Tad atveriet vārtus, — tcica d'Artanjans cilvēkam ar izkapti, ņemot rokā pistoli, lai ar lo varētu viņam iezvelt pa galvu.

Viņš pienāca pie karietes. Kamēr ubags nāca pie karietes, d'Artanjans, lai vieglāk būlu iezvelt pienācējam, pa pusei izliecās pa karietes logu.

Luktura gaismā d'Artanjana skatiens sastapās ar ubaga skatienu.

Laikam ubags pazina d'Artanjanu, jo stipri nobālēja; laikam d'Artanjans pazina ubagu, jo viņam mali sacēlās stāvus.

Laikam d'Artanjans būlu atbildējis ubagam, ja šajā mirklī neatskanētu smags trieciena troksnis, it kā vērsis būtu ietriecies karietē; las bija Portosa trieciens ar kulaku nabagam, kurš bija piegājis pie karietes.

D'Arlanjans apgriezās un ieraudzīja nelaimīgo dažu soļu attālumā.

— Tagad dzen zirgus, cik vien spēka! — kliedza d'Artanjans važonim. — Dzen, ātrāk, dzen!

Važonis uzcirta ar pātagu, zirgi strauji metās uz priekšu. Varēja dzirdēt cilvēku kliedzienus, kāds pakļuva zem karietes. Kariete smagi palēcās, tā pārbrauca kaul kam apaļam un mīkstam.

Visi aizturēja elpu. Kariete vēja ātrumā iznesās cauri sargpostenim.

— Uz Kur-la-Rcnu! — sauca d'Artanjans važonim.

Vēlāk, griezdamies pie Mazarīni, leica:

— Tagad, monsinjor, jūs varai noskaitīt piecas reizes „Mūsu Tēvs debesīs" un sešas reizes „Tēvrcizi", lai pateiktos Dievam par jūsu izglāb­šanos; jūs esat glābts, jūs esal brīvs.

Mazarīni tikai nostenējās atbildes vielā: viņš vēl neticēja šim brīnumam.

Pēc minūtēm piecām kariete apstājās. Viņi bija iebraukuši Kur-la-Renā.

— Vai jūs bijāt apmierināts ar savu konvoju, monsinjor? — jaulāja musketieris.

— Man nav pal vārdu, lai pateiktos, - leica Mazarīni. — Tagad izdariet tādu pašu brīnumu arī karalienei.

— Tas būs daudz vienkāršāk, — tcica d'Artanjans, i/lekdams no karietes. — Di Vallon, es uzticu jums eminenci.

— Esiet mierīgs, — atbildēja Porloss, sniedzot viņam roku. D'Arlanjans saņēma un paspieda viņa roku.

— Ai! — iekliedzās Porloss.

D'Arlanjans ar izbrīnu skalījas uz savu draugu.

— Kas ar jums noticis?

— Es, liekas, izmežģīju roku, — atbildēja Porloss.

— Velns parāvis, jūs vienmēr sitat kā akls.

— Kā lad, ja mans pretinieks bija man pielicis jau pistoli pie sāniem. Bet kā jūs tikāt galā ar savu?

— O, man bija darīšana ne ar cilvēku, — atbildēja d'Artanjans.

— Bet ar ko?

— Ar spoku.

— Nu un kā?

— Nu, es viņu aizrunāju.

Neielaižoties tālākās pārrunās un paskaidrojumos, d'Arlanjans paņēma nu priekšējā sola pistoli, ietinās apmetnī, un nevēloties vairs atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, devās uz Rišeljē sargposteni.