Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XL Piesardzības mēri

Mazarini, šķīries no Austrijas Annas, devās uz Ruijilu.

Viņu vienmēr pavadīja apsardze, bet dažreiz, nemierīgos laikos, viņš pat pārģērbās, lai viņu uzreiz nevarētu pazīt; un, kā mēs jau teicām, kardināls mīlēja pārģērbties karavīrā tērpā, jo tajā viņš izskatījās ļoti skaists.

Vecās pils pagalmā, viņš iekāpa karietē un brauca līdz Sēnai, pie Šatū viņš apstājās Sēnas krastā; princis Kondē iedeva viņam piecdesmit cilvēku 22* lielu konvoju, ne lik daudz apsardzei, kā, lai parādītu, ka karalienes ģenerāļi viegli var izrīkoties ar karaspēka daļām pēc savām iegribām.

Atoss, Komenža uzraudzībā, jāšus un bez zobena, sekoja kardinālam.

Grimo, kuru viņa kungs bija atstājis pils pagalmā, dzirdēja, kā Atoss kliedza pa logu, paziņodams, par savu apcietināšanu; to dzirdēdams, viņš, nesakot ne vārda, piegāja pie Aramisa un nostājās viņam blakus, it kā nekas nebūtu noticis. Jāsaka, ka šo divdesmit gadu laikā, kurus Grimo bija nokalpojis savam kungam, viņš tik daudz reižu bija redzējis sava kunga apcietināšanu, gan arī to, ka viņš vienmēr sveiks un vesels, tiesa, ar visādiem piedzīvojumiem, vienmēr tika brīvībā. Tāpēc arī šoreiz viņš nemaz neapmulsa, dzirdēdams šc ziņu.

Tūlīt pēc audiences beigām deputāti aizbrauca uz Parīzi, citiem vārdiem sakot, viņi apsteidza kardinālu par kādiem piecdesmit soļiem. Tāpēc Atoss, sekojot kardināla karietei, varēja redzēt Aramisa muguru, kurš ar savu zeltīto lentu un augstprātīgo stāju stipri izcēlās pūlī; viņš piesaistīja Atosa skatienu arī tāpēc, ka viņš, kā parasti, pēc ieraduma, paļāvās uz Aramisa palīdzību, pie tam, vienkārši aiz draudzības, ko Atoss juta pret viņu.

Turpretī Aramiss, likās, nemaz nedomāja par to, vai Atoss jāj aiz viņa, vai ne. Viņš pagriezās atpakaļ tikai vienu reizi, kad viņi visi sasniedza pili. Viņš iedomājās, ka Mazarīni, varbūt, atstās savu gūstekni šajā mazajā pils cietoksnī, kuru sargāja tilts un kur par komendantu bija kāds karalienes piekritējs. Atoss izjāja cauri Šatū, sekodams kardinālam.

Uz krustojuma, kur satikās uz Parīzi un Ruijilu ejošie ceļi, Aramiss atkal atskatījās.

Šoreiz nojauta nebija viņu vīlusi. Mazarīni nogriezās pa kreisi, un Aramiss tikai noskatījās, kā gūsteknis nozūd koku paēnā. Šajā mirklī Atosa galvā, acīmredzot, pazibēja tā pati doma, kura bija ienākusi prātā arī Aramisam; viņš atskatījās. Abi draugi nemanāmi pamāja viens otram ar galvu, un Aramiss ar pirkstu pieskārās cepures malai, it kā sveicinādams. Tikai Aloss saprata šo viņam doto zīmi: viņa draugs bija kaut ko izdomājis.

Pēc desmit minūtēm Mazarīni piebrauca pie pils, kuru cits kardināls, viņa priekštecis, bija uzcēlis sev Ruijilā.

Kad viņš kāpa ārā no karietes, pie viņa piegāja Komenžs.

— Monsinjor, — viņš teica, — kur pavēlēsiet izvietot grāfu de La Fēru?

— Oranžērijas paviljonā, kurš atrodas pretī postenim. Es vēlos, lai grāfa kungam parāda godu, neskatoties uz to, ka viņš ir viņas augstības gūsteknis.

— Monsinjor, — Komenžs iedrošinājās iebilst, — viņš lūdz, ja tas būtu iespējams, ievietot viņu pie d'Artanjana kunga, kurš, pēc jūsu pavēles, atrodas medību paviljonā, pretī oranžērijai.

Mazarīni kļuva domīgs. Komenžs redzēja, ka kardināls svārstās lēmuma izvēlē.

— Tā ir droša vieta, kardināla kungs, to apsargā četrdesmit uzticami kareivji, — viņš piebilda. — Gandrīz visi ir vācieši, tāpēc tiem nav nekāda sakara ar Frondu.

— Ja mēs viņus visus trīs novietosim kopā, Komenž, — teica Mazarīni, — mums nāksies dubultot apsardzi, bet mums nav tik daudz cilvēku, lai mēs spētu atļauties šādu greznību.

Komenžs pasmaidīja. Mazarīni, ieraudzīdams šo smaidu, visu saprata.

— Jūs viņus 'nepazīstat, Komenža kungs, bet es viņus pazīstu ļoti labi; pirmkārt, personīgi, bet otrkārt — pēc nostāstiem. Es biju viņien uzdevis glābt Čārlzu Pirmo. Viņi izdarīja brīnumus, un vienīgi ļaunais liktenis iztrau­cēja mūsu dārgajam karalim nokļūt uz Franciju, kur viņš būtu bijis pilnīgā drošībā.

— Bet, ja viņi ir tik uzticami viņas augstības kalpi, kāpēc jūs viņus turat ieslodzījumā?

— Ieslodzījumā? — Mazarīni atkārtoja. — Kopš kura laika Ruijilas pils ir kļuvusi par iespodzījuma vietu?

— Kopš tā laika, kad tajā atrodas ieslodzīties, — Komenžs atbildēja.

— Šie kungi nav ieslodzītie, Komenž, — Mazarini teica, pasmaidīdams savu viltīgo smaidiņu, — viņi ir mani ciemiņi, tik dārgi ciemiņi, ka lieku režģus pie logiem un stipras bultas pie durvīm aiz bažām, ka viņi varētu liegt man savu sabiedrību. Un, kaut ari liekas, ka viņi ir mani cietumnieki, es viņus dziļi cienu un tam par pierādījumu es vēlos apmeklēt grāfu de La Fēru un aprunāties ar viņu divatā. Tāpēc, lai mūsu sarunu neviens nevarētu iztraucēt, jūs viņu aizvedīsit, kā es jums jau teicu, uz oranžērijas paviljonu. Jūs zināt, ka es tur mīlu pastaigāties. Tad, lūk, pastaigājoties, es ieiešu pie viņa, un mēs varēsim divatā mierīgi aprunāties. Neskatoties uz to, ka viņu uzskata par mūsu pretinieku, es pret viņu izjūtu dziļas simpātijas, un, ja vien viņš būs saprātīgs, mēs, varbūt, varēsim par kaut ko vienoties.

Komenžs paklanījās un atgriezās pie Atosa, kurš izskatījās pavisam mierīgs, bet sirdī ar satraukumu gaidīja atbildes rezultātu.

— Nu kā veicās? — viņš jautāja leitnantam.

— Liekas, — Komenžs atbildēja, — ka tas nav iespējams.

— Komenža kungs, — Atoss teica, — es visu mūžu esmu bijis karavīrs un zinu, ko nozīmē pavēle, bet, varbūt, jūs varētu izdarīt man pakalpojumu, nepārkāpjot šo pavēli.

— Būšu priecīgs jums pakalpot, — Komenžs atbildēja. — Man ir zināms, kas jūs esat un kādus pakalpojumus jūs savā laikā paveicāt karalienei. Es zinu, cik tuvs jums ir jaunais cilvēks, kurš tik drosmīgi mani aizstāvēja vecā Brusela apcietināšanas dienā, un tāpēc esmu jums pilnīgi padevīgs, tikai nepārkāpjot man dotās pavēles robežas.

— Pateicos, es arī vairāk nemaz nevēlos. Es tikai lūdzu jums vienu pakalpojumu, kurš jūs nenostādīs neērtā situācijā.

— Pat, ja tas tā arī būtu, — Komenžs smaidot teica, — es tomēr pacentīšos to izpildīt. Es mīlu Mazarīni ne vairāk, kā jūs. Es kalpoju karalienei, tāpēc arī esmu spiests kalpot arī kardinālam; taču viņai es kalpoju ar prieku, bet viņam — pret savu gribu. Runājiet, lūdzu, es jūs klausos.

— Ja man ir ļauts zināt, ka d'Artanjana kungs arī atrodas šeit, tad es domāju, ka nebūs liela nelaime, ja viņš uzzinās, ka arī es atrodos šeit.

— Par šo jautājumu, man nav dotas nekādas pavēles vai norādījumi.

— Tad izdariet man šo pakalpojumu, apliecinādams d'Artanjanam manu cieņu, un pasakot viņam, ka esmu viņa kaimiņš. Pasakiet viņam, lūdzu, arī to, ko tikko kā teicāt man, proti, ka Mazarīni ir mani novietojis oranžērijas paviljonā un nodomājis mani tur apmeklēt. Pasakiet, ka es mēģināšu šo apmeklējumu vērst mums par labu, mēģinādams mīkstināt mūsu sodu.

— Bet šis ieslodzījums nevar būt ilgstošs, — Komenžs teica. — Kardināls pats tcica, ka šeit nav nekāds cietums.

— Toties ir pazemes kameras, — ar smaidu atbildēja Atoss.

— A, tā ir pavisam cita lieta, — Komenžs teica. — Jā, esmu par tām kaut ko dzirdējis. Bet tik zemas izcelšanās cilvēks, kāds ir šis itālietis, kurš ieradies Francijā meklēt laimi, neiedrošināsies nonākt līdz šādai galējībai ar tādiem cilvēkiem, kā jūs: tas būtu pārāk drosmīgi. Viņa priekštecis, agrākais kardināls, kurš bija īsts aristokrāts un augstdzimis augstmanis, spēja daudz ko. Bet, Mazarīni! Nieki! Pazemes kameras — karaliska atriebība, un to nekad neuzdrošināsies pielietot tāds afērists, kā viņš. Par jūsu apcietināšanu jau ir kļuvis zināms, par jūsu draugu apcietināšanu kļūs zināms, un visa Francijas muižniecība pieprasīs Mazarini atskaiti par jūsu nozušanas cēloņiem. Nē, nē, esiet mierīgs, Ruijilas pazemes kameras jau desmit gadus kā kļuvušas par bērnu pasaku biedinājumiem. Neraizējaties par to. Es no savas puses brīdināšu d'Artanjana kungu par jūsu ierašanos šeit. Un kas var zināt, vai pēc pāris nedēļām jūs man neatmaksāsit ar šāda paša veida pakalpojumu?

— Es?

— Nu, protams. Vai tad es nevaru, savukārt, kļūt par prelāta kunga gūstekni?

— Ticiet man, — Atoss teica paklanoties, — es pielikšu visas pūles, lai būtu jums kādreiz noderīgs.

— Vai jūs nebūtu ar mieru šovakar pavakariņot kopā ar mani? — Komenžs jautāja.

— Pateicos jums, bet esmu nospiedošā garastāvokli un varu būt jums neinteresants galda biedrs. Pateicos jums par ielūgumu.

Komenžs aizveda grāfu uz viņam ierādīto istabu, kura atradās pirmajās stāvā, pretī oranžērijai; šajā oranžērijā varēja nok|ūt tikai izejot cauri pagal­mam, kurš bija pilns ar kareivjiem un galminiekiem.

Pagalms bija izveidots pakavveidīgi. Tā centrā bija izvietoti Mazarīni apartamenti; vienā pusē ēkai atradās medību paviljons, kur, kā mēs jau zinām, tika ievietots d'Artanjans, otrā - atradās oranžērija, uz. kuru aizveda Atosu. Aiz šīm ēkām pletās liels parks.

Ieejot viņam domātajā istabā, Atoss ieraudzīja pa logu, kurš bija rūpīgi aizrestots, kaut kādas- sienas un jumtu.

— Kas tā ir par ēku? — viņš jautāja.

— Tā ir medību paviljona aizmugurējā siena, tas ir, tur kur ir ieslēgti jūsu draugi, — Komenžs atbildēja. — Par nelaimi, visi logi šajā pusē tika aizmūrēti vēl nelaiķa kardināla laikā, jo šī ēka jau tajā laikā kalpoja par cietumu, un Mazarīni, ieslēgdams jūs šeit, ir tikai atjaunojis tās agrāko nozīmi. Ja šie logi nebūtu aizmūrēti, jūs mierigi būtu varējuši sarunāties ar zīmju palīdzibu ar saviem draugiem.

— Bet vai jūs droši zināt, Komenž, ka kardināls mani pagodinās ar savu apmeklējumu? — Atoss jautāja.

— Vismaz, viņš man tā teica.

Atoss paskatījās uz savu aizrežģoto logu un nopūtās.

— Jā, tiesa, — Komenžs teica, — tas gandrīz ir kā cietums: šeit netrūkst nekā, pat cietuma režģu. Bet es vienu nesaprotu: kas par dīvainu iedomu jums ienāca prātā kalpot Frondai, atdodot tai jūsu drosmi, izveicību un savu uzticību! Ticiet, grāf, ja man vajadzētu meklēt uzticamu draugu karalienes virsnieku vidū, es vispirms būtu iedomājies tieši par jums. Jūs — frondērs! Jūs, grāfs dc La Fērs, Bruscla, Blanminela un Viola partijā! Pārsteidzoši!

— Ko man bija darīt? — Atoss teica. — Nācās izvēlēties: kļūt par mazarīnistu vai frondistu. Es ilgi salīdzināju šos divus vārdus un, beidzot, izvēlējos otru: tas vismaz ir francisks. Bez tam, es esmu ne tikai ar Bruselu, Blanminelu un Violu, bet arī ar Beforu, d'Elbefu un citiem prinčiem. Un kādēļ, lai es kalpotu kardinālam? Paskatieties uz šo sienu bez logiem, Komenž: tā daiļrunīgi liecina par kardināla pateicību.

— Jā, jums taisnība, — Komenžs iesmējās. — īpaši, ja tā spētu atkārtot visus tos lāstus, ar kuriem d'Artanjana kungs visus apber.

— Nabaga d'Artanjans! — Atoss teica ar skumju pieskaņu. — Tik drosmīgs, tik labsirdīgs, un tik draudīgs savu draugu ienaidniekiem. Jums ir divi ļoti bīstami gūstekņi, un man būtu bijis ļoti žēl, ja šie divi nevaldāmies cilvēki, kuri ir jums uzticēti, jūsu personīgā atbildībā…

— Nevaldāmie! Pietiek mani baidīt. Pirmajā savā apcietinājuma dienā d'Artanjans apvainoja visus kareivjus un virsniekus, bez šaubām cerēdams, dabūt rokās zobenu. Tā tas turpinājās divas dienas, bet tad viņš nomierinājās un kļuva kluss, kā jērs. Tagad viņš dzied savas gaskoniešu dziesmas, kuras dzirdot, mēs mirstam nost no smiekliem.

— Bet di Vallons? <- Atoss jautāja.

— O, viņš ir cita lieta. Atzīšos, viņš ir briesmīgs cilvēks. Pirmajā dienā viņš ar plecu izlauza visas durvis, un, patiešām, es gaidīju, ka viņš iznāks no Ruijilas, kā Samsons. Bet tad viņa noskaņojums krasi mainījās, tāpat kā d'Artanjanam. Un tagad viņš ir ne tikai samierinājies ar savu ieslodzījumu, bet vēl arī zobojas par mums.

— Jo labāk, — Atoss teica, — jo labāk.

— Vai jūs gaidījāt kaut ko citu? — Komenžs jautāja, kurš, salīdzinādams grāfa de La Fēra vārdus, ar tiem, ko viņam bija teicis Mazarīni par šiem gūstekņiem, sāka izjust nelielu satraukumu.

Savukārt, Atoss nodomāja, ka šāda pārmaiņa viņa draugu noskaņojumā bija izraisīta, varbūt, ar kādu d'Artanjana izdomātu plānu. Tāpēc, baidīda­mies viņiem kaitēt ar kādu neuzmanīgu vārdu, viņš tikai mierīgi atbildēja:

— Tie ir divi karstgalvji: viens gaskonietis, otrs pikardietis. Viņi ātri aizdegas un tikpat ātri apdziest. Viss tas ko jūs man par viņiem pastāstījāt, tikai apstiprina manu viedokli.

Tāds bija arī Komcnža viedoklis, un viņš, nomierinājies, aizgāja.

Atoss palika viens plašajā istabā, kur, kā kardināls bija licis, pret viņu izturējās ar cieņu. Bet, lai pilnīgi noskaidrotu savu pašreizējo stāvokli, viņš sāka pacietīgi gaidīt Mazarīni apmeklējumu.