Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XX Londona

Kad zirgu pakavu klaboņa vairs nebija saklausāma, d'Artanjans iznāca upes krastā un sāka braukt pa līdzcnupiu, pieturoties, cik vien bija iespējams pie īsākā ceļa uz Londonu.

Viņa trīs draugi klusēdami viņam sekoja. Beidzot, apbraukuši pilsētiņu, viņi to vairs nespēja saskatīt.

— Šoreiz, - teica d'Artanjans, kad viņi bija aizbraukuši ļoti tālu no pilsētiņas, un varēja pāriet sīkā riksī, — Šoreiz es domāju, ka mēs patiešām esam visu zaudējuši, un labākais, ko mēs tagad varētu darīt, tas ir doties uz Franciju. Ko jūs teiksit par šo priekšlikumu, Atos? Vai jūs to uzskatāt par saprātīgu?

— Jā, dārgais draugs, — atbildēja Atoss. — Tikai es dzirdēju no jums daudz cēlsirdīgākus un saprātīgākus vārdus. Jūs teicāt: ..Nomirsim šeit". Es jums tos atgādinu.

— O! — teica Portoss. — Nāve — tic ir nieki. Viņa mūs nenobiedēs, jo mēs visi pazīstam nāvi. Mani nomoka domas par sakāvi. Redzot, kādu pagriezienu ņem viss šis pasākums, mums visur nāksies ļoti grūti: Londonā, provincē, visā Anglijā; un vienalga, kur mēs ietu mūs visur gaida neveiksme.

— Mums jāstāv līdz galam, lai redzētu šīs traģēdijas beigas, — teica Atoss. - Lai kādas nebūtu beigas šim nolikumam, mēs ātrāk nebrauksim projām, kamēr nebūsim to redzējuši paši savām acīm. Vai jūs man piekrītat, Aramis?

— Pilnīgi piekrītu, dārgo grāf. Pie tam, es jums atzīšos, ka ļoti labprāt vel gribētu tikties ar Mordauntu. Man liekas, ka mums vajadzētu ar viņu novest rēķinus līdz galam; nav mūsu paradumos, pamest nenokārtotas šādas lietas.

— Ā, tā ir cita lieta! — teica d'Artanjans. — Šis iemesls ir pilnīgi attaisnojams. Atzīstos, ka es labprāt paliktu Londonā vai veselu gadu, lai tikai satiktos ar Mordauntu. Tikai mums vajadzēs apmesties pie uzticamiem cilvēkiem, lai nemodinātu apkārtējos aizdomas, jo Kromvela kungs, domājams, izdos pavēli mūs uzmeklēt, bet Kromvela kungs, cik man zināms, šādos jautājumos jokus neatzīst. Atos, vai jūs nezināt, kur pilsētā būtu viesnīca, kurā būtu ari tīri palagi, labs rostbifs un vīns bez apiņiem un paegļiem?

— Man liekas, ka to varēs izkārtot, — teica Atoss. — Vinters kādreiz veda mūs viena veca spāņa, kurš ir pieņēmis angļu pavalstniecību, padodoties gineju mānīgajai varai. Ko jūs par to teiksit, Aramis?

— Jūsu plāns apmesties pie Peresa kunga man liekas pilnīgi saprātīgs, un es to atbalstu. Mēs atgādināsim Peresam par nabaga Vinteru, kuru, kā man liekas, viņš ļoti cienīja. Mēs teiksim viņam, ka esam atbraukuši ziņkāres dzīti, lai redzētu nolikumu atrisinājumu. Mēs katrs maksāsim viņam pa ginejai dienā, un es domāju, ka, pieņemot šādus piesardzības mērus, mēs spēsim dzīvot diezgan mierīgi.

— Jūs aizmirstat vienu lielu, Aramis, ļoti svarīgu piesardzības pasākumu.

— Ko tad?

— Vajag pārģērbties.

— Pā! — iesaucās Portoss. — Kāpēc mums jāpārģērbjas, mums tāpat ir lieliski tērpi? Mums lajos ir ērti.

— Lai mūs nepazītu, — teica d'Artanjans. — Mūsu kamzoļi visi ir gandrīz vienā krāsā un vienādi piegriezti un visi redz vispirms savā priekšā francūzi. Es neesmu tik ļoti pieķēries šim apģērbam, ka nespētu no tā šķirties, lai dēļ tā riskētu nokļūt uz karātavām vai aizceļot uz Indiju. Es nopirkšu sev tērpu brūnā krāsā: esmu pamanījis, ka stulbie puritāņi to ir ļoti iecienījuši.

— Vai jūs atradīsit savu paziņu? — jautāja Aramiss.

— O, protams! Viņš dzīvoja uz Grin-Holl ielas, Bedfordas tavernā. Es varu staigāt pa Londonu aizvērtām acīm.

— Tātad uz Londonu! — iesaucās d'Artanjans. — Manuprāt mums jānokļūst Londonā līdz rītausmai, kaut arī'tāpēc būtu jānodzen zirgi.

— Tad ātrāk! — piekrita Atoss. — Ja es nekļūdos, tad mēs no Londonas atrodamies astoņu vai desmit jūdžu attālumā.

Draugi uzsauca zirgiem, un laida auļos uz Londonu, kur iebrauca pulkstens piecos no rīta.

Pie pilsētas vārtiem viņus apstādināja sargkareivji, bet Atoss tīrā angļu valodā pateica, ka viņi ir pulveža Harrisona uzdevumā, lai paziņotu viņa biedram Pridži kungam, par drī/u karaļa iebraukšanu Londonā. Šī atbilde izsauca veselu jautājumu krusu par to, kā tika saņemts gūstā karalis. Atoss stāstīja tādus sīkumus par karaļa sagūstīšanu, ka, ja sākumā sarg- kareivjiem ari bija kādas aizdomas, tad pēc šiem stāstiem, tās pilnīgi izzuda. Četri draugi saņēma caurlaidi ar visu puritāņu svētību.

Atoss, kā jau bija teicis, devās tieši uz Bedfordas tavernu, kuras saimnieks viņu uzreiz pazina.

Senjors Peress jutās lik ļoti pagodināts par viņa atnākšanu lik lielisku draugu pavadībā, ka lika viņiem sagatavot vislabākās istabas.

Kaut arī vēl nebija uzaususi gaisma, pilsēta jau bija pamodusies. Baumas, ka karalis, kurš tika sagūstīts ar pulkvedi Harrisonu, atrodas ceļā uz galvaspilsētu, izplatījās vakar vakarā, un ļoti daudzi negāja gulēt, baidoties, ka Stjuartu (tā sāka saukt karali) atvedīs naktī un viņi lo neredzēs.

Priekšlikums nomainīt apģērbu tika pieņemts, kā atceras lasītājs, vienbalsīgi, ja neskaita Portosa iebildumus.

Tāpēc draugi vispirms pievērsās šīs domas īstenošanai.

Saimnieks izrīkoja kalpus, lai atnestu dažāda piegriezuma tērpus, il kā viņš vēlētos atjaunot savu garderobi.

Atoss izvēlējās melnu apģērbu, kurš viņu darīja līdzīgu godīgam buržuā.

Aramiss nekādi nevēlējās šķirties no zobena, lāpēc izvēlējās tumšu kostīmu kareivju tērpa piegriezumā.

Portoss padevās kārdinājumam, paņemdams sev sarkanu kamzoli un zaļas bikses.

D'Artanjans, kurš jau iepriekš bija noskaņojies par krāsu, varēja pārdomāt tikai par tās toņa tumšumu, un, apģērbis jauno brūno tērpu, viņš izskatījās pēc cukura pārdevēja, kurš sen ar to vairs nenodarbojas.

Kas attiecas uz (irimo un Mušketonu, tad nomēzdami savas livrejas, viņi pilnīgi pārvērtas. Grimo pārvērtās par sausnēju, metodisku un aukstasinīgu angli, bet Mušketons bija līdzīgs angļu-resnulīša lipam, kurš vienmēr pārēdās.

— Tagad, — teica d'Artanjans, — ķersimies pie galvenā: apgriezīsim malas, lai nepakļautas apsmieklam. Bez zobeniem mēs vairs neesam galmi­nieki, tad kļūsim puritāņi pēc frizūrām. Tas, kā jūs zināt, ir ļoti svarīgs noteikums, pēc kura tiek atšķirts republikānis no rojālista.

Tikai šajā tik svarīgajā jautājumā Aramiss izrādīja neizmērojamu pretestību. Viņš par katru ccnu vēlējās saglabāt savu skaislo malu sakār­tojumu, kuru bija tik ļoti rūpīgi kopis. Nācās Atosam, kurš pret to visu bija vienaldzīgs, pārliecināt viņu ar savu piemēru. Porloss ari, bez iebildumiem, alclcva Muškctonam savu galvu, kurš ielaida šķēres viņa biezajos matos. D'Artanjans matus apgrieza pats, un- yiņa galva kļuva lidziga tiem, kurus var redzēt attēlotus uz Franciska 1 vai Čārlza IX laika medaļām.

— Kādi mēs esam kropļi! — iesaucās Aloss.

— Man liekas, ka no mūsu puritānisma var tikai slikti paliki, - piebilda

Aramiss.

— Man salst galva, — teica Portoss.

— Bet man rodas vēlēšanās lasīt sprediķi, — teica d'Artanjans.

— Nu, bet tagad, — teica Atoss, — kad mēs vairs nepazīstam viens otru un mums nav ko baidīties, ka mūs varētu pazīt citi, iesim paskatīties uz karaļa iebraukšanu Londonā. Ja viņu veda visu nakli, tad viņam drīz vajag būt pilsētā.

Patiešām, nepaspēja mūsu draugi paspaidīlies cilvēku pūlī pat divas stundas, kad atskanēja pirmie kliedzieni un cilvēku masas sakustējās, ejot pretī karaļa karietei.

Portoss, kurš bija galvas tiesu garāks par visu' pūli, pirmais ieraudzīja karaļa ekipāžu. D'Arlanjans 110 visa spēka centās pacelties uz pirkstgaliem, bet Atoss un Aramiss centās ieklausīties ļaužu sarunās, lai uzzinātu lautas noskaņojumu.

Kariete pabrauca garām.

D'Artanjans pazina Harrisonu, kurš sēdēja pie vienām karietes durvīm, un Mordauntu — pie otrām. Kas attiecas uz tautu, kuras domas centās izzināt Atoss un Aramiss, tad viņi visu laiku lādēja karali.

Aloss atgriezās mājās pilnīgi izmisis.

— Mans draugs, — viņam teica d'Artanjans, — jūs veltīgi pretojaties. Es jums atkārtoju, ka lielu pavērsiens ir ļoti slikls. Es pats pret visu esmu vienaldzīgs un piedalījos šajā pasākumā tikai jūsu dēļ, kā arī mīlot jebkurus politiska rakstura piedzīvojumus, kā pienākas musketierim. Es atrodu, ka tas bija ļoti jauki šai skaļajai bļauru bandai atņemt viņu ieguvumu, atstājot tos ar garu degunu. Labi, padomāsim.

Nākošajā dienā, pieejot pie loga, kurš izgāja uz vienu no visvairāk apdzīvotajiem pilsētas kvartāliem, Aloss sadzirdēja, ka bijušais karalis Čārlzs Pirmais stāsies liesas priekšā par savas varas pārsniegšanas pilnvarām un par nodevību.

D'Arlanjans slāvēja blakus Atosam, Aramiss pētīja Anglijas karti. Portoss vēl mielojās ar brokastu pārpalikumiem.

— Parlaments! — iesaucās Aloss. - Vai iespējams, ka parlaments varē­tu izdot šādu billu!

— Klausieties, — teica d'Arlanjans, — es slikti saprotu angliski; bet tā kā angļu valoda, ir kaut kas līdzīgs izkropļotai franču valodai, tad pat es saprotu: «parlaments bills", kuram protams ir jānozīmē «parlamenta bills". Sodi mani Dievs, kā runā angļi, ja tas nav tā.

Šajā mirklī ienāca saimnieks. Atoss viņu pasauca.

— Vai šo billu izdeva parlaments? — viņš jaulāja angliski.

— Jā, milord, īstākais parlaments.

— Kā «īstākais parlaments"? Vai lad ir divi parlamenti?

— Mans draugs, — iejaucās d'Arlanjans, — tā kā cs nerunāju angliski, bet mēs visi runājam spāniski, tad runāsim šajā valodā. Tā ir jūsu dzimtā valoda, un jūs, domājams, ar baudu runāsit šajā valodā.

— Jā, lūdzu, — pievienojās Aramiss.

Kas attiecas uz Portosu, lad kā mēs jau teicām, viņš visu savu uzmanību koncentrēja uz. cūkgaļas kotletēm, viss pārņemts likai ar vienu domu, kā lai garšīgāk apsūkā kauliņu no gaļas un taukiem.

— Tad jūs jautājāt?.. — tcica saimnieks spāniski.

— Es jautāju, — turpināja Aloss tajā pašā valodā, — vai tiešām ir divi parlamenti, — viens īsls, bet olrs neīsts?

— Savādi! — ieminējās Portoss, lēnām paceļot galvu un nesaprašanā skatoties uz saviem draugiem. — Izrādās es zinu angļu valodu! Es saprolu visu, ko jūs runājat.

— Tas tāpēc, mans draugs, — tcica viņam Aloss, ar savu parasto aukstasinību, — ka mēs runājam spāniski.

— Ak, velns parāvis! - iesaucās Porloss. — Cik žēl! Bet es jau domāju, ka es pārvaldu vēl vienu svešvalodu.

— Kad es runāju īstākais parlaments, senjori, — tcica saimnieks, — tad es domāju to, kuru ir attīrījis pulkvedis Pridžs.

— Ak, cik labi! — iesaucās d'Artanjans. — Šejienes ļautiņi nav nemaz tik stulbi. Kad mēs atgriezīsimies Francijā, vajadzēs pasviest šo ideju Mazarīni un prelāta kungam. Viens attīrīs parlamentu galma labā, bet otrs — lautas labā, lā kā no parlamenta drīz vien nekas nepaliks pāri.

— Kas tas tāds pulkvedis Pridžs? — jautāja Arami.ss. — Un kādā veidā viņš atlīrīja parlamentu?

— Pulkvedis Pridžs, — turpināja paskaidrot spānis, — bijušais važonis, gudrs cilvēks. Kad viņš vēl braukāja apkārt savos ratos, viņš pamanīja, ja ceļa vidū guļ akmens, lad daudz, vieglāk to aizmest projām, nekā mēģināt pārbraukt tam pāri ar riteni. Tad, lūk, no divsimt piecdesmit viena cilvēka, kuri sastādīja parlamentu, simts deviņdesmit viens viņam traucēja, un viņu dēļ varēja apgāzties politiskie rati. Tāpēc viņš rīkojās tāpat, kā agrāk ar akmeņiem: paņēma un vienkārši izmeta viņus no parlamenta.

— Lieliski! — iesaucās d'Artanjans, kurš pats, būdams gudrs cilvēks, dziļi cienīja prāta spējas visur, kur vien to satika.

— Un visi šie izmestie parlamenta locekļi bija Stjuarta piekritēji? — jautāja Atoss.

— Nu, protams, senjor, un, kā jīis saprotat, viņi varēja izglābt karali.

— Protams! — atbildēja Portoss. — Jo viņi sastādīja vairākumu.

— Un jūs domājat, — teica Aramiss, - ka karalis piekritīs stāties šāda tribunāla priekšā?

— Nāksies! — atbildēja spānis. — Ja viņš domās atteikties, lauta viņu piespiedīs.

— Paldies, senjor Peres, - teica Atoss. - Es uzzināju visu, ko man vajadzēja.

— Nu ko, Atos? Vai jūs beidzot redzat, ka lieta ir pilnīgi bezcerīga, — jautāja d'Artanjans, — un ka mums nekādi neaizdzīties pakaļ visiem šiem Harrisoniem, Pridžicm, Džoisiem un Kromveļiem?

— Karali atbrīvos tiesā, - teica Aloss. - Viņa piekritēju klusums norāda uz sazvērestību.

D'Artanjans paraustīja plecus.

— Bel, — teica Aramiss, — pat ja viņi iedrošināsies apsūdzēt savu karali, tad viņi piespriedīs tam vai nu izdzīšanu no valsts vai arī cietuma sodu, bet ne vairāk.

D'Arlanjans iesvilpās, tā izsakot savas šaubas.

— Mēs vēl visu varēsim uzzināt, — teica Aloss, — tā kā, domājams, iesim uz sēdēm.

— Jums nevajadzēs ilgi gaidīt, — leica saimnieks, — tiesas sēde sāksies rīt.

— Lūk, kā! - piezīmēja Aloss. - Tātad izmeklēšana nolika jau iepriekš, pirms karalis lika nopirkts.

— Ziniet, — leica Aramiss, - ka šo darījumu, vismaz, visus sagatavošanās darbus, paveica mūsu draugs Mordaunls.

— Un lāpēc, - teica d'Artanjans, - ziniet, ka visur, lai kur viņš negadīlos manā ceļā, es viņu nositīšu, kā traku suni.

— Fī! — atsaucās Atoss. - Tādu nešķīsteni!

— Tieši tāpēc, ka viņš ir nešķīstenis, es viņu nositīšu, — atbildēja d'Artanjans. - Ak, dārgais draugs, esmu pietiekami izpildījis jūsu vēlmes, esiet vismaz šajā jautājumā iecietīgs prel mani. Pie tam, vai jums patīk vai ne, bet es paziņoju, ka šis Mordaunls tiks nosists tikai ar manu roku.

— Un manu, — teica Porloss.

— Un manu, — piebilda Aramiss.

— Sirdi aizkustinoša vienprātība! - iesaucās d'Arlanjans. - Kā las piesl'āv tādiem godīgiem buržuā, kādi esam mēs! Bet tagad iesim pastaigāties pa pilsētu; pat Mordaunts nepazīs mūs četru so|u attālumā tādā miglā. Iesim paelpot šo miglu.

- Jā, — teica Porloss, - dažādības dēļ pēc alus. Un četri draugi izgāja, kā saka, «paelpot vietējo gaisu".