Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

IV Dumpis pāriet sacelšanā

Kabinets, kur ienāca d'Artanjans un Portoss, nodalījās no karalienes viesistabas likai ar portrejām, caur kurām varēja dzirdēt visu, ko runāja blakusistabā, bcl sprauga slar portrejām, lai cik maza arī lā nebūlu, ļāva redzēt visu, kas notika tur.

Karaliene stāvējs viesistaba, bāla aiz uzbudinājuma un niknuma; tomēr viņa mācēja lā valdīl pār sevi, ka varēja nodomāt, ka viņa ir pavisam mierīga. Viņai aiz muguras stāvēja Komenžs, Vilkjē un Hito, bet attālāk — galminieki, kungi un dāmas.

Karaliene klausījās kanclera Segjē kunga stāstu, jā, tā paša kanclera, kurš viņu divdesmit gadus atpakaļ bija tik cietsirdīgi vajājis un apvainojis.

Viņš pastāstīja, kā tika sadauzīta viņa kariete un kā viņš pats, glābjoties no uzbrucējiem, ieskrējis kunga de O. mājās, kurā uzreiz ielauzies arī

dumpinieku pūlis, kas visu lur izlaupīja un sagrāva. Par laimi viņam paveicās nozusl no sekotāju acīm kādā mazā istabiņā, kuras durvis tika slēptas aiz tapešu rakstiem un nebija uzreiz pamanāmas. Kāda veca sieviņa viņu lur ieslēdza kopā bīskapa brāli Mo. Istabiņā arī bija bīstami palikt, jo lai bija ļoti plānas sienas un pilnīgi viss bija dzirdams, kas notiek mājā, un baidoties, ka šī slēptuve tūlīt tiks atklāta un sitīs viņu pēdējā stundiņa, kanclers sāka izsūdzēt grēkus. Bel, par laimi nekas ļauns nenotika; pūlis, domādams, ka viņu ir izskrējuši pa mājas otrajām durvīm, pameta viņus, tāpēc viņš varējis sveiks un vesels atgriezties, iepriekš gan pārģērbjoties marķīza (). drēbēs, un pārkāpjot diviem policijas oficieru un gvardislu līķiem, kuri bija apsargājuši marķīza māju.

Stāstījuma vidū. ienāca Mazarīni un, nedzirdamiem soļiem pienākot pie karalienes, sāka klausīties stāstījumā kopā ar citiem.

— Nu, — teica karaliene, kad kanclers beidza savu stāstījumu, — ko jūs visi par to domājat?

— Es domāju, jūsu augstība, ka apstākļi ir ļoti sarežģījušies un lieta patiesi kļūst nopietna.

— Kādu padomu jūs varēlu man sniegt?

— Es dotu jums padomu, bel neuzdrošinos, jūsu augstība.

— Uzdrošināsities, — iebilda karaliene ar rūgtu ironiju. — Kādreiz, cilos apstākļos, jūs bijāt daudz, drosmīgāks.

Kanclers nosarka un kaut ko nomurmināja sev zem deguna.

— Aizmirsīsim pagātni un atgriezīsimies tagadnē, — piebilda karaliene. — Tad kādu padomu jūs gribējāt man dot?

— Mans padoms, — neapņēmīgi atbildēja kanclers, — atbrīvot Bruselu.

Karaliene nobālēja vēl vairāk, un viņas sejā parādījas grimase, kas ne­vēstīja neko labu.

— Atbrīvot Bruselu? — iesaucās viņā.— Nekad!

Šajā mirklī blakuszālē atskanēja soļi, un uz viesistabas sliekšņa, bez iepriekšējas pieteikšanas, parādījās maršals de La Mcljērs.

— A, maršal, jūs! — priecīgi iesaucās Austrijas Anna. — Ceru, ka jūs vedāt pie prāta šo baru?

— Jūsu augstība, — atbildēja maršals, — es zaudēju trīs cilvēkus pie Jaunā tilta, četrus pie Tirgus, sešus pie Sausā Koka ielas un divus pie jūsu pils sienām, tas ir — piecpadsmit cilvēkus. Bez tam, es atvedu desmit vai divpadsmit ievainotus cilvēkus. Mana cepure pazuda kaut kur, lodes norauta; visādā gadījumā, cs arī būtu palicis kopā ar savu cepuri, ja nebūtu bijis prelāta kunga labvēlības, kurš mani izglāba burtiski nāvei no rokām.

— Jā, — nopūtās karaliene, — es ļoti būtu izbrīnījusies, ja šis līkkājainais suns nebūtu iejaukts visā šajā jezgā.

— Jūsu augstība, — iebilda de La Meljērs ar smaidu, — nesakiet, man klātesot, par viņu neko sliktu; es pārāk cienu šo pakalpojumu, ko viņš man sniedza.

— Lieliski, - teiea karaliene, - esiet viņam pateicīgs, cik vien jums pašam labpatiks, bel mani tas pilnīgi neskar. Jūs esat dzīvs un vesels, bet man tas ir galvenais; jūs esat atgriezies, un būsit vēl jo vairāk vēlams viesis manā pilī.

— Jā, jūsu augstība, likai cs liku atlaists ar vienu vienīgu noteikumu, ka nodošu jums visas tautas prasību.

— Prasību! — teiea Austrijas Anna, savelkot uzacis. — (), maršala kungs, jūs, laikam, atradātics ļoli bīstamā situācijā, ja uzņematies tik dīvainu prasību izpildi!

Šie vārdi lika izteikti ar ironiju, kas nepaslīdēja garām maršala ausīm.

— Atvainojiet, jūsu augstība, — atbildēja viņš, — bet es neesmu advokāts; cs esmu kara cilvēks, varbūt tāpēc, neesmu visai pareizi izteicies; man vajadzēja teikt: tautas „vēlmcs", bet nevis ,.prasības". Kas atliecas uz jūsu aizrādījumu, kuru man bija las gods uzklausīt, tad, redzams, jūs vēlējāties teikt, ka es biju nobijies?

Karaliene pasmaidīja.

— Jā, jūsu augstība, es atzīstos, ka es nobijos, un las noliek ar mani jau trešo reizi dzīvē, kaut arī esmu piedalījies divpadsmit kaujās un nezin cik sadursmēs. Jā, cs izjutu bailes, un cs nebaidos to atzīt pat jūsu augstības klātbūtnē, neskatoties uz jūsu nicinošo smaidu, bel cs baidījos šo velnēnu baru, kas pavadīja mani līdz pašiem pils vārlieni un kuri nesaprotams no kurienes ir uzradušies.

— Bravo, - nočukstēja d'Artanjans Porlosam ausī, — labi pateikts.

— Un tā, — leica karaliene, iekožot sev lūpā, bet visapkārt stāvošie sāka apmainīties daudznozīmīgiem skatieniem un klusām sačukstēties, — kādas tad ir manas tautas vēlme?

— Lai atbrīvotu Brusela kungu, jūsu augstība, — atbildēja maršals.

— Ne par ko! — iesaucās karaliene. — Ne par ko!

— Kā jums labpatiksies, jūsu augstība, — teica maršals, klanoties un kāpjoties atpakaļ.

— Jūs uz kurieni, maršala kungs? — izbrīnījusies jautāja karaliene.

— Es eju pavēstīt jūsu doto atbildi, jūsu augstība, visiem tiem, kas to pašlaik gaida.

— Palieciet. Es nevēlos, ka jūs aizejat; es nevēlos, lai tiklu vestas kaut vai kādas sarunas ar dumpiniekiem.

— Jūsu augstība, es devu savu goda vārdu, — iebilda maršals.

— Un las nozīmē?..

— Ja jūs mani neapcietināsit, tad man ir jaalgricžas pie tautas.

Austrijas Annas acis sāka mest zibeņus.

— Uz lo jums nebūs ilgi jāgaida! - teica viņa. - Man nācās apcietināt krietni dižciltīgākus augstmaņus, nekā jūs. Hito!

Pie šiem vārdie Mazarīni steidzīgi piegāja pie karalienes.

— Jūsu augstība, — teica viņš, — ja tikai man būtu tā iespēja arī dot jums padomu…

— Atbrīvot Bruselu? Ja tas ir tā, tad varat savu padomu paturēt vien

pie sevis.

— Nē, — Mazarīni atteica, - kaut ari šis padoms, varbūt, nav nemaz sliktāks par pārējiem.

— Ko tad jūs ieteiksiet?

— Pasaukt prelātu.

— Prelātu? — iesaucās karaliene. — Šo intrigantu un dumpinieku? Tas viss taču ir viņa roku darbs!

— Vēl jo vairāk, jūsu augstība. Ja viņš ir sarīkojis visu šo dumpi, lad viņš arī spēs to savaldīt un nomierināt.

— Paskatieties, jūsu augstība, — leica Komenžs, stāvēdams pie loga. — Gadījums ir vairāk nekā labvēlīgs priekš mums. Pašreiz prelāta kungs dod savu svētību tautai Palc-Rojāls pils laukumā.

Karaliene metās pie loga.

— Tiešām, — teica viņa. — Kāds liekulis, paskatieties!

— Es redzu,- teica Mazarīni, — ka visi krīt viņa priekšā ceļos, kaut arī viņš ir likai prelāts; bet, ja es būtu viņa vietā lagad uz šī paša laukuma, viņi visi mani sarautu gabalos, kaut arī es esmu kardināls. Un tāpēc, es vēlreiz pastāvu uz savu priekšlikumu (Mazarīni uzsvēra šo vārdu), lai jūsu augstība pieņemtu prelāta kungu.

— Kāpēc gan jums neteikt tā: tāpēc, ka tas ir mans priekšlikums? — teica karaliene, pazeminot savu balsi.

Mazarīni likai paklanījās.

Karaliene minūti pārdomāja. Tad pacēla galvu un paskatījās uz visiem klātesošajiem ar pārākuma apzinu.

— Maršala kungs, — teica viņa, — atvediet pie manis steidzami prelāta kungu.

— Bcl ko man atbildēt tautai? — jautāja maršals.

— Lai paciešās, - atbildēja Austrijas Anna, pieņemot cietējas izskatu — es lāču arī ciešu.

Lepnās spānietes balss bija tik ļoti pavēlnicciska, ka maršals, neteicis ne vārda, paklanījās un izgāja.

D'Artanjans pagriezās prel Portosu.

— Nezinu, nezinu, ar ko tas viss beigsies?

— Redzēsim, — atbildēja Portoss ar izteikti neatkarīgu sejas izteiksmi.

Pa to laiku karaliene, pieejot pie Komenža, sāka ar viņu klusi

sarunāties, pagriežot visiem muguru.

Mazarīni ar satraukumu skatījās uz to pusi, kur paslēpti aiz. portjerām stāvēja d'Artanjans un Portoss.

Pārējie klātesošie klusiņām sarunājas vai sačukstējās viens ar otru, gaidot šī notikuma atrisinājumu.

Durvis atkal atvērās, un viesistabā ienāca maršals prelāta kunga pavadībā.

— Jūsu augstība, - teica maršals, — Hondī kungs uzreiz paklausīja jūsu rīkojumam.

Karaliene panāca dažus soļus pretī prelāta kungam un apstājās viņa priekšā, stigra un auksta, ar nicīgi savilktām lūpām.

Hondī godbijīgi paklanījās karalienei.

— Nu, kungs, ko jūs varētu teikt par šo dumpi? — beidzot viņa ar varu izdabūja no sevis šos vārdus.

— Es jums teiktu lā, ka tas vairs nav dumpis, bet īsta sacelšanās, — atbildēja prelāts.

— Tā ir sacelšanās likai tiem, kas var domāt, ka mana tauta ir spējīga sacelties! — iekliedzās Austrijas Anna, nevarēdama vairs saturēt sevī degošo naidu rn izlikšanos prelāta kunga priekšā, kuru viņa — varbūt arī ne bez iemesla — uzskatījā par šo visu nolikumu vaininieku. — Par sacelšanos lo uzskata visi tic, kam šī sacelšanās ir izdeviga un kuri šo sacelšanos arī ir sarīkojuši; bcl pagaidiet tikai, gan karaļa vara liks tam visam galu.

— Jūsu augstība pasauca mani tikai tāpēc, lai to man izteiktu? — jautāja prelāta kungs, vērojot viņu aukstām acīm un ar pilnīgi neatkarīgu izskatu.

— Nē, mans mīļais prelāta kungs, — sarunā iejaucās Mazarīni, — jūs tikāt uzaicināts tāpēc, lai uzzinātu jūsu domas attiecībā par visu to, kas pašreiz notiek un par visām tām nepatikšanām, kurām mēs esam visi pakļauti.

— Tātad, jūsu augstība pasauca mani, lai lūgtu tieši manu padomu? — jautāja prelāta kungs, tēlojot milzīgu izbrīnu, bet pie sevis klusībā smīkņājot.

— Jā, — teica karaliene, — visi tā vēlējās.

— Un tātad, - teica viņš, — jūsu augstība vēlās…

— Lai jūs pateiktu, ko darītu jūs būdams karalienes vietā, — steidzīgi iejaucās sarunā Mazarīni.

Prelāts palūkojās uz. karalieni. Viņa piekrītoši palocīja galvu, bet pati neteica ne vārda.

— Jūsu augstības vietā, - pavisam mierīgā balsī atbildēja prelāta kungs, — cs ne mirkli nedomājot, atbrīvotu un atgrie/tu viņiem padomnieku Bruselu.

— Bet, ja es neatbrīvošu un neatdošu viņu, — iesaucās karaliene, — kas var nolikt tad, kā jūs domājat?

— Es domāju, ka rīt Parīzē nepaliks akmens uz. akmens, — iesaucās maršals.

— Es jums nejautāju, — sausi teica karaliene, pat nepagricž.otics, — es jautāju Hondī kungam.

— Ja jūsu augstība jautā man, - leica prelāts izteikti mierīgā balsī, — tad es atbildēšu, ka esmu pilnīgi vienisprātis ar maršala izteikumiem.

Karaliene nosarka; viņas skaistās gaišzilās acis, likās, gatavas bija visu samalt savā ceļā; viņas sārtās lūpas, kuras kādreiz, apdziedāja slavenākie dzejnieki, salīdzinot lās ar granātziedu skaistumu, nobālēja un niknumā sašķobījās. Viņa pal pārbiedēja Mazarīni, kuru nemierīgā ģimenes dzīve bija iemācījusi ar daudz ko samierināties un pieciest visāda veida scēnas.

— Atbrīvot Bruselu! — iekliedzās karaliene ar lādu nicinājuma izteiksmi, ka visi sastinga. — Labs padoms, neko nevaru teikt. Redzams, ka tas nāk no paša mācītāja kunga.

Hondī palika tikpat līdzsvarots un mierīgs. Šodienas aizvainojumi, likās, viņu nemaz, neskar, tāpat kā vakardienas izsmiekls, tikai dziļi dvēselē krājās naida un atriebības jūtas. Viņš bezkaislīgi paskatījās uz karalienes pusi; viņa ar skatienu lūdza Mazarīni kaut ko teikt viņas aizstāvībai.

Bel Mazarīni parasti ļoli daudz domāja, bel maz. runāja, tāpēc pagāja ilgs laiks pirms viņš sāka runāt.

— Nu ko, - teica viņš beidzot, - tas ir labs padoms, un tika izteikts ļoti draudzīgi. Es ari atbrīvotu šo mūsu mīļo Bruselu, dzīvu vai mirušu, lai tikai viss būtu beidzies.

.— Ja jūs viņu atgriezīsit mirušu, viss patiešām būs beidzies, bet nebūt lā, kā jūs to vēlēsities, jūsu eminence, — iebilda Hondī.

— Vai lad es teicu: „dz.īvu vai mirušu"? Tas tikai tāds teiciens. Jūs jau zināt, prelāta kungs, ka es pilnībā nepārvaldu franču valodu, kurā jūs pats tik brīvi runājat un rakstat.

— Tad nu gan ir valsts padomes sēde, — teica d'Artanjans Portosam, — mēs ar ^tosu un Aramisu pavisam savādāk izlēmām mūsu jautājumus un atrisinājām problēmas.

— Scn-Žervē bastionā?

— Gan tur, gan citur ari.

Prelāts klausoties visās runās, turpināja tālāk tikpat aukstasinīgā un nesatricināmā balsī:

— Ja jūsu augstība neatbalsta manu priekšlikumu, — teica viņš, tad, redzams tāpēc, ka jums ir zināma daudz labāka izeja no šis situācijas. Es pārāk labi pazīstu jūsu augstības prāta un atjautības spējas kā ari jūsu padomnieku viltību, lai noticētu, ka galvaspilsēta varētu uz ilgu laiku palikt šādā ielenkuma stāvoklī, kas varētu novest mūsu valsti pat lidz revolūcijai.

— Tātad, pēc jūsu domām, — iebilda ar izsmieklu daiļā spāniete, iekožot savā virslūpā, — vakar las bija likai dumpis, šodien pārvērties jau ir par sacelšanos, bet rīl var izvērsties par revolūciju?

— Jā, jūsu augstība, — pavisam nopietni atbildēja Hondī.

— Ja jūs paklausās, prelāta kungs, tad varēlu nodomāt, ka mūsu tauta ir zaudējusi jebkuru cieņu un bijāšanu prel valsts likumīgo varu.

— Diemžēl, šis gads ir nelaimīgs karalienei, — teica nopietni Hondī, pakratot galvu. — Paskatieties, kas pašlaik notiek Anglijā.

— Jā, bcl, par laimi, pie mums Francijā nav Olivera Kromvela, iebilda karaliene.

— Kas zina, — leica Hondī, — tādi cilvēki ir līdzīgi zibens uzliesmojumam: par viņiem uzzina likai tad, kad viņi ir jau uzliesmojuši

Visi nodrebēja un sadrūnia, un iestājās baigs klusums.

Karalienē spieda abas rokas pie krūtīm. Varēja redzēt, ka viņa cenšas noslēpt savus skaļos sirdspukstus.

— Portos, — nočukstēja d'Artanjans, — paskaties labi uz šo mācītāju.

— Skatos, — atbildēja Poross, — kas tālāk?

— Lūk, īsts cilvēks!

Portoss ar izbrīnu palūkojās savā draugā; acīmredzot, viņš ne visai labi izprata, ko d'Artanjans ar to gribēja pateikt.

— Tātad, — cietsirdīgi turpināja prelāta kungs, — jūsu augstība pieņems kaut kādus savus soda mērus. Bet es paredzu, ka šie mēri būs ļoli šausminoši un ārkārtīgi stingri, un baidos, ka tie nevis apspiedīs šo sacelšanos, bet likai vēl vairāk saniknos lautu.

— Tādā gadījumā, prelāta kungs, jūs, kam ir reāla vara pār šiem dumpiniekiem un skaitāties mūsu draugs, — ironisks smīns pavīdēja kara­lienes sejā, — nomierināsit šo baru ar savu svētību.

— Vai būt, ka las būs pārāk vēlu, — iebilda Hondī tajā pašā ledainajā tonī, — varbūt, ka es pat zaudēšu visu vāru pār tiem, tā kā, atbrīvojot Bruselu, jūsu augstība varēs varbūt apdzēst sacelšanās uzliesmojumu un lidz ar to radīsies iespēja cietsirdīgi izrēķināties ar visiem sacelšanās vadītājiem, kā ari iespēju to kādreiz vēl alkārlot.

— Bet vai lad lagad man nav šo tiesību un varas pār viņiem? iesaucās karaliene.

— Ja jums ir šī vara, izmantojiet to, jūsu augstība, — noteica prelāls.

— Velns parāvis, — čukstēja d'Artanjans Portosam, — lūk, kas par raksturu, kas man patīk; žēl, ka viņš nav ministrs un es nekalpoju viņam, bet šim nožēlojamam Mazarīni. Kādus gan slavas darbus mēs varēlu kopā paveikt!

— Jā, — noteica Portoss.

Karaliene deva zīmi viesiem atstāt viesistabu, atskaitot Mazarīni.

Hondī, paklanījies, arī gribēja kopā ar visiem atstāt istabu.

— Palieciet, kungs, — leica karaliene.

„Licta iet uz labo pusi, — nodomāja Hondī, — viņa piekāpsies".

— Viņa liks viņu nogalināt, — nočukstēja d'Artanjans Portosam, — bet, visādā ziņā, tas nebūšu es, kas izpildīs šo pavēli; tieši otrādi, zvēru pie Dieva, ka, ja kāds tikai centīsies atņemt dzīvību šim cilvēkam, es darīšu visu, lai viņu aizstāvētu.

— Labi, — nomurmināja Mazarīni, sēžoties krēslā, — aprunāsimies.

Karaliene pavadīja visus promejošos ar skatienu. Kad aiz pēdēja cilvēka

aizvērās durvis, viņa pagriezās. Varēja redzēt, ka viņa no visa spēka cenšas saturēt savu naida izpaumi, kas pilnīgi lauzās uz āru neatkarīgi no viņas gribas; viņa vēdināja seju ar vēdekli, pielika pie deguna kārbiņu ar smaržīgiem sveķiem, staigāja uz priekšu un atpakaļ.

Mazarīni sēdēja, dziļi iegrimis krēslā, un, likās, dziļās domās iegrimis.

Hondī, kurš klusībā sāka jau uztraukties, ziņkārīgi aplūkoja visu telpu, klusi ar rokām sataustot bruņuvesti, kas bija labi paslēpta zem drēbēm no ziņkārīgo acīm un laiku pa laikam zem savas mantiļas izmēģinādams, cik viegli, vajadzības gadījumā, būs no maksts izņemams spāņu duncis.

— Tagad, — ierunājās beidzot karaliene, nostājoties prelāta priekšā, — tagad, kad mēs esam pilnīgi vieni, atkārtojiet jūsu padomu, prelāta kungs.

— Lūk, kāds las būtu, jūsu augstība: izlickalies, ka jūs esat visu labi apdomājusi, atzīstiet savu kļūdīšanos (vai tad tā nav stipras gribas pazīme?), atbrīvojiet Brusela kungu no cietuma un atdodiet viņu tautai.

— (i! — iesaucās Austrijas Anna. — Tā pazemoties? Es esmu karaliene vai neesmu? Un šie salašņas, kuri lur tā kliedz un auro, vai tad tie nav mani padotie? Vai tad man, patiešām, nav draugu un uzticamu kalpu? Zvēru pie Svētās Dievmātes, kā teica kādreiz karaliene Katrīna, — turpināja viņa, sevi uzurdol vairāk un vairāk, — ka es drīzāk pali savām rokām nožņaugšu šo Bruselu, nekā izdošu viņu šim aurojošam pūlim.

Ar šiem vārdiem karaliene, savilkusi pirkstus dūrēs, metās virsū Hondī, kuru viņa šajā brīdī neieredzēja nebūt ne mazāk par Bruselu.

Hondī palika nekustīgi stāvot uz vietas. Neviens muskulis viņa sejā nenodrebēja; tikai viņa aukstais skatiens, kā ledains ķīlis sakrustojās ar karalienes nevaldāmo naida uguni.

— Šo cilvēku varētu droši izslēgt no dzīvo sarakstiem, ja vien galmā neuzrastos jauns Vitrī, kurš tagad ienāktu pa durvīm, — nočukstēja d'Artanjans. — Bet, vispirms, es uzmestos Vitrī kungam un viņu nogalinātu, pirms viņš būtu uzbrucis uz šo izcilo prelātu. Kardināla kungs būtu man tikai ļoti pateicīgs par šādu pakalpojumu.

— Klusāk, — nočukstēja Portoss, — klausieties.

— Jūsu augstība! — iesaucās kardināls, saņemot viņu aiz rokām un vedot prom.

Iesēdinājis viņu krēslā, kardināls iesaucās:

— Apdomājiet, ko jūs darāt!

Pēc tam piebilda spāniski:

— Anna, jūs esat savā prātā. Jūs ceļat tādas ķildas, kā vienkārša muižnieķeļa sieva, bet jūs taču esat karaliene. Vai tad jūs neredzat, ka šis mācītājs pārstāv visu franču tautu, kuram ir ļoti bīstami izteikt šāda veida apvainojumus šādā brīdī? Jo, ja tikai viņš vēlēsies, jūs to pašu brīdi zaudēsit kroni. Vēlāk, kad mums būs labāki un izdevīgāki laiki, jūs varēsit būt nepielūdzama un stingra, bel ne lagad; nav īstais laiks. Tagad jums jābūt kā nekad viltīgai, liekulīgai un gudrai, savādāk jūs parādāsit sevi kā prastu, vienkāršu sievieti.

Pie pirmajiem kardināla vārdiem, kas lika izrunāti spāniski, d'Artanjans saķēra Portosa roku un to cieši saspieda; vēlāk, kad Mazarīni noklusa, viņš tikai klusi izdvesa:

— Portos, nekad nesakiet kardinālam, ka es zinu spāņu valodu, cilādi gan es, gan jūs tiksim pazudināti.

— Labi, — atbildēja Portoss.

Šis bargais rājiens, kas tik daiļrunīgi tika pasniegts, un ar ko vienmēr izcēlās Mazarīni, kad runāja itāliski vai spāniski (bcl pilnīgi pazuda pie franču valodas lietošanas), tika izrunāts ar tik vienaldzīgu sejas izteiksmi, ka pat Hondī, kas bija izcils cilvēku pazinējs, neko nenojauta, atskaitot izteikto lūgumu, būt krietni savaldīgākai.

Karaliene uzreiz piekāpās: ugunīgās dzirkstis viņas acīs apdzisa, uztrau­kuma sārtums no sejas nogāja, bet lūpas pārstāja drebēt naidā. Viņa beidzot nomierinājās, nolaida rokas un, sāka runāt balsī, kurā varēja dzirdēt apspiestas asaras:

— Atvainojiet mani, prelāta kungs, es lā visu pārdzīvoju un tik ļoti ciešu, ka mans uzliesmojums jums varēlu būt saprotams. Kā sieviete, cs esmu pakļauta visāda veida vājībām, un man ir sveši jebkādi valsts iekšējo lietu kara izpausmes veidi; kā karaliene, es esmu pieradusi pie apkārtējo pakļāvības, bet tagad cs zaudēju savaldīšanos, tiklīdz pamanu nepaklausību vai manas gribas neizpildīšanu.

— Jūsu augstība, — atbildēja Hondī palocīdamies, — jūs maldāties, domādama, ka mans i/teikli sirsnīgais padoms, būtu jūsu gribai pretstatīts. Jūsu augstībai tiešām ir ļoti padevīgi un uzticami pavalstnieki, kas nebūt nevēlas pretoties savas karalienes gribai un viņas varai. Tauta nav noskaņota pret savu karalieni, bet, vienīgi un tikai, lūdz izdot viņiem padomnieku Bruselu. Atbrīvojiet viņu un tauta dzīvos tālāk tikpat mierīgi un laimīgi kā agrāk, jūsu likumu paspārnē, — piebilda prelāts ar smaidu.

Mazarini, pie vārdiem „tauta nav noskaņota pret savu karalieni" kļuva uzmanīgs, baidoties, ka Hondī sāks runāt par uzsaukumiem „Nost Mazarīni!" un bija ļoti pateicīgs prelātam, ka viņš nepieskārās šai tēmai, tāpēc steidzās piebilst klusā tonī:

— Jūsu augstība, ticiet tam, ko saka šis prelāta kungs, kurš mūsu valstī ir viens no visizcilākajiem politiķiem. Pirmā atbrīvojusies kardināla cepure, noteikti tiks piedāvāta šim kungam.

„Ahā, redzams, tu ļoti vēlies iegūt manu atbalstu, viltīgā lapsa", nodomāja Hondī.

— Ko gan viņš apsolīs mums, — klusi teica d'Artanjans, — tad, kad viņa dzīvība karāsies mata galā? Velns parāvis! Ja viņš tik vienkārši izdala kardināla cepures, tad jābūt ļoti uzmanīgam, Portos, un rīt pat palūgsim sev pa kara divīzijai. Ja karš ilgs vēl vismaz, gadu, es sev pasūtīšu konnctabla zobenu ar apzeltītu galu.

— Bet es? — jautāja Portoss.

— Tu, lu pieprasīsi sev de La Meljēra maršala zizli, kurš tagad, liekas, nav favorītos.

— Tātad, — teica karaliene, — jūs visā nopietnībā baida šī taulas sacelšanās?

— Pavisam nopietni, jūsu augstība, — atbildēja Hondī, izbrīnījies, ka viņi tik ilgi vēl neko nav izlēmuši. — Vētra ir salauzusi dambi, un es baidos, ka tikai tā neizdara vēl lielākus postījumus.

— Bet es domāju, — iebilda karaliene, — ka tādā gadījumā mums vajag uzbūvēt vēl lielāku un stiprāku dambi, nekā līdz šim. Labi, es padomāšu.

Hondī dīvaini paskatījās uz Mazarīni, kurš piegāja pie karalienes, lai aprunātos ar viņu divatā. Šajā mirkli izcēlās liels troksnis Pale-Rojāla laukumā.

Hondī pasmaidīja. Karalienes acis niknumā atkal iegailējās. Mazarīni stipri nobālēja.

— Kas tad atkal? — iekliedzās viņš.

Šajā mirklī ieskrēja Komenžs.

— Atvainojiet, jūsu augstība, bet tauta pašreiz ir piespiedusi pie sienas pils apsardzes kareivjus un lauž vārtus. Ko pavēlēsit darīt?

— Vai jūs dzirdat, jūsu augstība? - noteica Hondī.

Ne vulkāna izvirdums, ne viesuļvētras tuvums vai pērkona dārdi nespētu līdzināties tam, kas pašreiz nolika uz laukuma.

— Ko es pavēlēšu? — izdvesa karaliene.

— Jā, laiks ir Joti dārgs. v

— Cik mums ir apmēram cilvēku Pale-Rojāla pilī?

— Seši simti.

— Nolieciet apmēram simls cilvēku karaļa apsargāšanai, bet ar pārējiem izdzenājiet šos salašņas.

— Jūsu augstība,- iesaucās Mazarīni, — ko jūs darāt?

— Ejiet un izpildiet? — noteica karaliene.

Komenžs, kas bija pieradis paklausīt u/ vārda kā kareivis, pagriezās un izgāja, lai izpildītu pavēli neapspriežot.

Šajā mirklī varēja sadzirdēt šaušalīgu troksni krakšķu veidā; vienus vārtus jau sāka uzlauzt.

— Jūsu augstība, — atkal iesaucās Mazarīni, — jūs pazudināsit karali, sevi un mani!

Dzirdot šo neprāta baiļu kliedzienu, kas izlauzās no gļēvās kardināla dvēselītes, Austrijas Anna ari pārbijās. Viņa lika atsaukt atpakaļ Komenžu.

— Pārāk vēlu, — noteica Mazarīni, apķerot rokām galvu, — pārāk vēlu. Šajā mirklī vārti neizturēja pūļa spiedienu un padevās, un pils pagalma varēja dzirdēt priecīgu cilvēku balsis.

D'Artanjans paķēra rokās zobenu un lika lo pašu darīt arī Porlosam.

— Glābiet karalieni! — iekliedzas kardināls, metoties prelālam pie kājām. Hondī piegāja pie loga un atvēra to. Pagalmā bija salasījies jau milzīgs

pūlis ar Luvjēru priekšgalā.

— Ne soli tālāk, — iekliedzās prelāts, — karaliene paraksta pavēli!

— Ko jūs runājat? - iesaucās karaliene.

— Patiesību, - izdvesa kardināls, dodot karalienei papifu un spalvu. — Tā vajag.

Pēc tam klusi piebilda:

— Rakstiet Anna, cs jūs lūdzu, es pieprasu. Karaliene atkrita krēslā un paņēma spalvu…

Luvjēra apstādinātais ļaužu pūlis, nemierīgi un naidīgi dūca pils pagalmā. Karaliene rakstīja: „Senr2ermēna cietuma priekšniekam. Pavēle. Atbrīvot padomnieku Bruselu". Paraksts.

Prelāts, sekodams katram karalienes spalvas vilcienam, burtiski izķēra papīru no viņas rokām, un pieejot pie loga, sāka vicināt ar to gaisā.

— Lūk, pavēle! — kliedza viņš.

Likās, visa Parīze izkliedza dārdošu prieka saucienu.

Tad atskanēja saucieni: „Lai dzīvo Brusels!" „Lai dzīvo prelāts!"

„Lai sveicināta karaliene!" — iekliedzās prelāts.

Dažas balsis gan uzķēra šo saukli, bet diemžēl to nebija daudz.

Varbūt prelāts tīšām izkliedza šo saukli, lai parādītu viņai - Austrijas Annai visu viņas vājuma izpausmes triumfu.

— Tagad, kad jūs esat panācis lo, ko vēlējāties, — leica viņa, - jūs varat iet, Hondī kungs.

— Ja c;. jums būšu vajadzīgs, tad, ziniet, ka esmu vienmēr jūsu rīcībā, — noteica prelāts paklanoties.

Karaliene pamāja ar galvu, un prelāts izgāja.

— Ak, tu, nolādētais mācītāj! - iesaucās Austrijas Anna, skatoties uz aizvērtajām durvīm. - Es tev atmaksāšu par šo pazemojumu!

Mazarīni gribēja pieiet pie viņas.

— Lieciet mani mierā! — iesaucās viņa. — Jūs neesat vīrietis.

Ar šiem vārdiem viņa izgāja.

— Tieši jūs neesat sieviete, — nomurmināja pie sevis kardināls.

Pēc tam, pēc minūtes pārdomām, viņš atcerējās, ka blakus istabā atrodas d'Artanjans un Portoss un, tātad, attiecīgi viņi visu ir dzirdējuši. Mazarini savilka uzacis un sadrūma. Viņš piegāja pie portrejām, bet kad tās piepacēla, tad ieraudzīja, ka blakus istabā neviena nav.

Pie pēdējiem karalienes Annas vārdiem d'Artanjans saķēra Portosa roku un aizvilka viņu galerijas dziļumā.

Mazarīni arī iznāca galerijā un ieraudzīja tur divus draugus, kuri mierīgi pastaigājās.

— Kāpēc jūs izgājāt ārā no kabineta, d'Artanjan? — jautāja Mazarini.

— Tikai tāpēc, ka karaliene visiem pavēlēja aiziet, - atbildēja d'Artanjans, — un es nolēmu, ka ši pavēle attiecas uz mums ne mazākā mērā, kā uz citiem.

— Tātad, jūs šeit jau esat…

— Apmēram minūtes piecpadsmit, - steidzīgi atbildēja d'Artanjans, padodot slepenu zīmi Portosam, lai viņš neizpļāpātos.

Mazarīni pamanīja šo zīmi un saprata, ka d'Artanjans visu ir dzirdējis, bet sirdī bija viņam pateicīgs par šie meliem.

— Lieliski, d'Artanjan, - teica viņš, - jūs esat tas cilvēks, kas man ir vajadzīgs, un kuru es tik ilgi meklēju, un jūs varat cerēt uz manu pateicību, tāpat arī jūsu draugs.

Pēc tam, paklanījies abiem draugiem ar vissirsnīgāko smaidu uz lūpām, viņš mierīgi aizgāja uz savu kabinetu, tā kā pēc Hondī aiziešanas pils pagalmā iestājās atkal klusums, it kā nekas nebūtu bijis.