Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XIII Olivers Kromvels

— Jūs ejat pie ģenerāļa? — jautāja Mordaunts d'Artanjanam un Porto­sam. — Neaizmirstiet, ka viņš jūs aicināja pēc kaujas viņu apmeklēt.

— Vispirms mēs aizvedīsim savus gūstekņus drošā vietā, — teiea d'Artanjans. — Ziniet, par katru no šiem augstmaņiem mēs saņemsim pa pusotram tūkstotim pistoļu.

O, esiet mierīgi, — teica Mordaunts, cenšoties izlīdzināt savu pavēlošo toni ar maigākām notīm, mani kareivji viņus sargās, par to es galvoju.

— Bel cs viņus apsargāšu ar vēl lielāku centību, — iebilda d'Artanjans. — Starp citu, priekš tā ir vajadzīga tikai laba istaba ar sargiem vai ari viņu dotais goda vārds, kas mūs nodrošinās, pret viņu bēgšanas mēģinājumiem. Es došu vajadzīgos rīkojumus, bet pēc tam mēs varam arī stādīties ģenerālim un uzklausīt, ko viņš vēlas nodot viņa eminencei.

— Tātad jūs drīz brauksit projām? — jautāja Mordaunts.

— Mūsu misija ir beigusies, un mūs nekas vairs netur šeit Anglijā, un, ja varenajam cilvēkam, pie kurn mēs bijām sūtīti,- mūsu pakalpojumi vairs nebūs vajadzīgi, mēs dosimies ceļā.

Jaunais cilvēks, iekozdams sev apakšlūpā, neuzkrītoši pieliecies seržantam, klusi teica viņam pie auss:

— Ejiet viņiem pakaļ un nepazaudējiet viņus no sava redzesloka, bet, kad uzzināsit, kur viņi slēps gūstekņus, lad atgriežaties pie pilsētas vārtiem un gaidiet mani tur.

Seržants Viegli pamājis ar galvu, devās izpildīt doto uzdevumu.

Pēc tam Mordaunts, tajā vietā, lai pavadītu cauri pilsētai gūstekņu barus, devās uz pauguru, no kurienes Kromvels bija skatījies ar tālskati, speciāli viņam uzceltās telts priekšā.

Viņš bija aizliedzis ielaist jebkādu cilvēku pie viņa teltī; bet sargs, kiļrš pazina Mordauntu, kā vienu no vistuvākajiem Kromvela līdzgaitniekiem, nolēma, ka šis aizliegums uz viņu neattiecas.

Mordaunts, klusi ieejot telti un pašķirot aizkara maliņu, ieraudzīja Kromvclu, sēžot ar muguru pret viņu, un abām rokām saņemtu galvu. Dzirdēja Kromvels viņa soļus vai nē, bet viņš pat nepakustējās.

Mordaunts turpināja stāvēt uz sliekšņa. Beidzot Kromvels pacēla savu smago galvu un, sajutis, ka viņam aiz muguras kāds atrodas, lēni pagriezās.

— Es taču tcicu, ka vēlos palikt pilnīgi viens! — kliedza viņš uz jaunekli.

— Es nedomāju, ka šis aizliegums skar arī mani, — teiea jauneklis,— bet, ja jūs tā vēlaties, tad es varu arī jūs pamest.

— Ā, tas esat jūs Mordaunt! — teica Kromvels, un viņa skatiens noskai­drojās. — Ja jau esat atnācis, tad palieciet.

— Es atnācu jūs apsvekt.

— Apsveikt? Ar ko?

— Ar Čārlza Stjuarta saņemšanu gūstā. Tagad jūs esat Anglijas valdnieks.

— Es tas biju visādā mērā divas stundas atpakaļ.

— Kā tā, ģenerāl?

— Anglijai bija jātbrīvojas no tirāna varas. Tagad viņš ir gūsteknis. Jūs viņu redzējāt?

— Jā, ģenerāl.

— Kā viņš uzvedas?

Mordaunts mirkli šaubījās par atbildi, bet patiesība pati nāca pāri viņa lūpām, it kā neviļus:

— Viņš ir mierīgs un cieņas pilns.

— Ko viņš teica?

— Dažus vārdus saviem draugiem.

— Saviem draugiem? — murmināja Kromvels. — Vai tad viņam ir vēl draugi?

Pēc tam skaļi jautāja:

— Viņš aizstāvējās?

— Nē, ģenerāli, viņu visi pameta, atskaitot trīs vai četrus cilvēkus; viņam nebija iespējas aizstāvēties.

— Kam viņš atdeva savu zobenu?

— Nevienam. Viņš to salauza.

— Viņš labi rīkojās, bel pareizāk būlu bijis, ja viņš lo būlu vērsis pret sevi. Iestājās klusums.

— Pulka komandieris, kurš viņu apsargāja, liekas, tika nogalināts? — jautāja Kromvels, cieši lūkojoties Mordauntam acīs.

— Jā, ģenerāli.

— Kas viņu nogalināja?

— Es.

— Kā viņu sauca?

— Lords Vinters.

— Jūsu tēvocis! — iesaucās Kromvels.

— Mans tēvocis? — atbildēja Mordaunts. - Anglijas nodevēji nevar būt mani radinieki.

Kromvels kādu brīdi lūkojās uz. Mordauntu; pēc tam ar dziļu grūtsirdību un ar skumjām balsī, kuru tik labi attēlo Šekspīrs savos darbos, teica:

— Mordaunt, jūs esat nežēlīgs kalps.

— Kad Kungs pavēl, — teica Mordaunts, — lad nedrīkst domāt. Ābrams pacēla nazi prel īzaku, kurš bija viņa dēls.

— Jā, — tcica Kromvels, — bet Kungs nepieņēma šo upuri.

— Es skatījos visapkārt, — atbildēja Mordaunts, — bel nekur neredzēju nedz kazu, nedz jēru, kurš būlu sapinies krūmājā.

Kromvels nolieca galvu.

— Jūs esal kā no dzelzs, — leica viņš. — Bel kā uzvedās francūži?

— Kā varoņi, — tcica Mordaunts.

— Jā, jā, — murmināja Kromvels, — franči ir labi kaujinieki un, ja mans tālskatis mani nepiemānīja, lad, man liekas, viņi cīnījās pirmajās rindās.

— Pilnīgi pareizi, — leica Mordaunts.

— Bet lomēr viņi atpalika no jums, teica Kromvels.

— Tā nebija viņu vaina, jo man bija daudz labāks zirgs.

Atkal iestājās klusums.

— Bet skoli? — no jauna prasīja Kromvels.

— Viņi turēja vārdu, — teica Mordaunts, — un nekustēja ne no vietas.

— Nicināmie! — murmināja Kromvels.

— Viņu virsnieki vēlas jūs redzēt, ģenerāl.

— Man nav laika priekš viņiem. Vai viņiem samaksāja?

— Šonakt.

— Tad, lai viņi atgriežas savos kalnos un, ja var, lad tur noslēpj savu kauna darbu, ja likai las ir iespējams. Starp mani un viņiem nevar būt nekādu attiecību. Varat iet, Mordaunt!

— Pirms aiziet, — leica Mordaunts, — es vēlētos uzdot jums dažus jautājumus, kā manam pavēlniekam, un man ir viens lūgums jums.

— Man?

Mordaunts paklanījās.

— Esmu atnācis pie jums, kā pie sava varoņa, kā pie sava lēva, kā pie sava aizstāvja, tāpēc vēlos jautāt: vai jūs esat apmierināts ar mani?

Kromvels ar neizpratni lūkojās jiz Mordaunlu.

Jaunais cilvēks skatījās viņam prelī ar pilnīgi bezkaislīgu seju.

— Jā, — teica Kromvels, — kopš jūs pazīstu, jūs ne tikai izpildījāt savu pienākumu, bet vēl vairāk bijāt arī uzticīgs draugs, izcils starpnieks dažādu jautājumu kārtošanā un teicams kareivis.

— Jūs neesat aizmirsis, ģenerāl, ka man pirmajam ienāca doma par skotu kareivju uzpirkšanu un karaļa izdošanu?

— Jā, tā bija jūsu doma. Es vēl ne tik ļoti nicinu cilvēkus.

— Vai es biju labs sūtnis Francijā?

— Jā, jūs panācāt no Mazarīni visu, ko cs vēlējos.

— Vai cs neaizstāvēju vienmēr jūsu slavu un jūsu intereses?

— Dažreiz pat pārāk karsti: tur es jums pat varu pārmest. Bel, sakiet, kāpēc tādi iztaujājumi?

— Es gribu pateikt, milord, ka ir pienācis tas mirklis, kad jūs varat mani apbalvot par visiem pakalpojumiem.

— Ā, —. tcica Kromvels ar vieglu nicinājuma noti balsī, — tā las ii. Es pal aizmirsu, ka jebkurš pakalpojums prasa samaksu, bet jums es vēl neesmu ne ar ko pateicies.

— Jūs varai man pateikties tūlīt, pat pārsniedzot visas manas cerības.

— Kādā veidā?

— Apbalvojumus nevajadzēs meklēt tālu, lie man ir tikpat kā rokās, Kas lie ir par apbalvojumiem? — jautāja Kromvels. Vai jūs griba!

naudu? Vai arī vāļāties dabūt kādu dienesta pakāpi? Varbūt gubernatora

vielu?

— Milord, vai jūs izpildīsit manu lūgumu?

— Vispirms apskatīsimies, no kā las sastāv?

— Kad jūs man teicāt: „Vajag izpildīt uzdevumu", vai tad es jums atbildēju: «Vispirms paskatīsimies, vai tas ir izpildāms"?

— Bet, ja jūsu lūgums būs neizpildāms?

— Kad jūs man likāt kaut ko darīt, vai kaut reizi cs teicu jums: ,,Tas nav izpildāms"?

— Bet šāda priekšspēle, man liek domāt…

— O, esiet mierīgs, milord, - tcica Mordaunts, es jūs neizputināšu.

— Nu, labi, - leica Kroinvcls, - apsolu izpildīt jūsu lūgumu, ja ritmi las būs manā varā. Runājiet.

— Milord, - teica Mordaunts, — šodien saņemti gūstā divi karaļa piekritēji, atdodiet viņus man.

— Kā, vai viņi apsolīja lielu izpirkšanas maksu? - jautāja Kromvels.

— Pavisam ne, milord, domāju, ka viņi ir, nabadzīgi.

— Tad viņi ir jūsu draugi?

— Jā, - iesaucās Mordaunts, - viņi ir mani draugi, ļoti dārgi inan, esmu gatavs ziedot savu azivību viņu dēļ.

Labi, Mordaunt, - atbildēja Kromvels, apmierināts, ka var mainīt savas domas par šo jauno cilvēku. - Labi, es viņus atdodu jums, pal nejautājis viņu vārdus. Dariet ar viņiem visu ko vēlaties.

— Pateicos jums, milord, — iesaucās Mordaunts,— pateicos! No šī mirkļa mana dzīvība pieder jums, un pat to atdodot, es vēl palikšu jr u parādnieks. Pateicos, jūs ļoli dāsni esat mani apveltījis.

Viņš metās pie Kromvela kājām, skūpstot viņam roku, neskatoties uz puritāniskā ģenerāļa pretošanos, kurš nevēlējās, vai ari tā bija viņa poza, ka viņš negribēja pieņemt šādus karaliskus pagodinājumus.

— Kā, — teica Kromvels, savukārt uz sekundi aizturot jaunekli, kad viņš piecēlās, — jūs nevēlaties nekādus citus apbalvojumus, dienesta pakāpes, naudu?

— Jūs man iedevāt visu, ko es būtu varējis vēlēties, milord, un šodien jus esat ar mani norēķinājies par visiem pakalpojumiem.

Un Mordaunts ar vislielāko apmierinātības sajūtu atstāja Kromvela telti.

Kromvels pavadīja viņu ar skatienu.

— Viņš nogalināja savu tēvoci! — nomurmināja viņš. — Lūk, kādi man ii kalpi! Varbūt, ka šis jauneklis, kurš nekad neko sev nepieprasa Vai arī izliekas, ka neko neprasa, galu galā lā Dieva priekšā, ir izlūdzies daudz, vairāk, nekā tie, kuri piesavinās valsts zeltu, atņemdami nabagiem maizes riecienu. Neviens man nekalpo par velti. Manam gūsteknim Čārlzam, varbūt, vēl ir draugi, bet man lo nav.

Un viņš no jauna ieslīga savās pārdomās, kuras bija iztraucējis Mordaunts, ar savu atnākšanu.