Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

IX Kā d'Artanjans un Portoss nopelnīja, pārdodot salmus: viens — divsimt deviņpadsmit, bet otrs — divsimt piecpadsmit luidorus

Mazarīni gribēja uzreiz braukt uz. Sen-Žcrmēnu, bet karaliene paziņoja, ka viņa gaidīs visas tās personas, kurām bija nolikta satikšanās Kur-la-Renā. Vienīgi viņa piedāvāja kardinālam apmainīties vietām ar La Portu.

Baumas par karaļa izbraukšanu no Parīzes šajā naktī, izplatījās ne bez iemesla: desmit vai divpadsmit cilvēkiem tika paziņots šis noslēpums pulkstens sešos vakarā, un, lai kā viņi centās slēpt savu sagatavošanos šim ceļojumam, tas tika pamanīts. Bez visa tā, katram bija paziņas un draugi: bet tie ne bridi nešaubījās, ka tikai ar karalienes ziņu viņi pošas ceļā, un saprata, ka karaliene atstāj Parīzi ar visatriebīgākajām jūtām sirdī. Tāpēc šīs baumas izplatījās vēja ātrumā.

Pirmā uz noteikto vietu atbrauca prinča kariete; tajā atradās Kontī kungs ar laulāto draudzeni, un viņa māte, atraitne. Viņus uzmodināja nakts vidū, un viņi nekādi nespēja saprast, kas bija īstenībā noticis.

Otrajā karietē sēdēja Orleānas hercogs, hercogiene, viņu meita un abats La Rivjērs, hercoga favorīts un labākais draugs.

Beidzot, trešajā karietē atbrauca de Longvila kungs un princis Kondē, prinča Kondē brālis un svainis. Viņi pienāca pie karalienes karietes un sveicināja viņus.

Karaliene palūkojās prinča Kondē karietē un pārliecinājās, ka lā ir tukša.

— Bet, kur tad ir de Longvila kundze? - jaulāja viņa.

— Tiešām, kur ir mana māsa? — jautāja princis Kondē.

— Hercogiene nav visai vesela, jūsu augstība, — atbildēja hercogs de Longvils, — viņa lūdza jūsu augstību viņu atvainot. ,

Anna uzmeta ātru skatienu kardinālam Mazarīni, kurš atbildēja viņai ar galvas mājienu.

— Ko jūs par to teiksit? — jautāja karaliene.

— Teikšu tikai to, ka viņa palika par ķīlnieci parīziešiem, — atbildēja kardināls.

— Kāpēc viņa neatbrauca? — klusi jautāja princis brālim.

— Klusē! — tas atbildēja. — Laikam viņai ir savi personīgi iemesli.

— Viņa mūs pazudinās, — teica princis.

— Viņa mūs glābs, — atbildēja Kontī. Karietes sāka piebraukt viena pēc otras. Maršals de La Meljērs, maršals Vilruā, Hito, Vikljē, un Komenžs visi atbrauca vienlaicīgi; atbrauca arī abi musketieri, vedot pavadā zirgus d'Artanjanam un Portosam. Portoss uzreiz uzsēdās zirgam mugurā. Mušketons aizvietoja d'Artanjanu uz. bukas.

Karaliene, kuru visu laiku bija aizņemta ar visādiem sīkumiem, meklēja ar skatienu d'Artanjanu, bet gaskonietis, ar viņam piemītošo intuīciju, nozuda pūlī.

— Jāsim pa priekšu, — tcica d'Arlanjans Portosam, un rezervēsim sev labas telpas Scn-Zcrmēnā, tāpēc ka neviens jau par mums neparūpēsies. Esmu ļoli noguris. ,

— Bet mani ļoti pievārē miegs, — teica Porloss. — Un tu tikai padomā, ka viss tas nolika bez nevienas sadursmes. Ir gan lie parīzieši muļķi.

— Labāk būtu bijis teikt, ka mēs veikli viņus apvedām ap slūri.

— Laikam.

— Bet kā jūsu roka?

— Labāk. Bet kā jūs domājat, vai tagad lie nunņs vairs neizslīdēs no rokām?

— Kas?

— Mans tituls un jūsu paaugstinājums?

— Domāju, ka ne. Esmu pat gatavs par to galvot. Bet, ja mūs patiešām aizmirsīs, tad es viņiem par mums atgādināšu.

— Es dzirdu karalienes balsi. Man, liekas, ka viņa vēlas braukt jāšus uz zirga.

— O, viņa, varbūt, ari vēlas, bet tikai…

— Kas?

— Kardināls nevēlēsies. Kungi, — turpināja d'Artanjans, griezdamies pie abiem musketieriem, - pavadiet karalienes karieti un neatkāpjaties ne soli. Bet mēs brauksim sagatavot un sarunāt mītnes.

Un d'Artanjans aizjāja kopā ar Portosu uz Sen-Zcrmenu.

— Brauksim, kungi! — teica karaliene.

Karalienes kariete izbrauca pirmā, bet viņai sekoja visas pārējās, kuras pavadīja vairāk nekā piecdesmit jātnieku.

Sen-Zermcnā viņi nokļuva bez starpgadījumiem. Izkāpjot no karietes, karaliene ieraudzīja pie karietes kāpšļiem princi Kondē, kurš viņai pasniedza roku.

— Kāds pārsteigums gaida rīt parīziešus! — teica Austrijas Anna, un viņas seja pilnīgi staroja.

— Tas ir karš, - atbildēja princis.

— Nu, ja karš, lad karš. Vai tad Rokruā, Nordlingenes un Lansē uzvarētājs nav kopā ar mums?

Princis paklanījās par piekrišanas zīmi.

Bija pulkstens trīs naktī. Karaliene pirmā iegāja pilī; visi viņai sekoja. Viņas svītā bija divi simti cilvēku.

— Kungi, — teica, smejoties karaliene, — iekārtojaties pilī, tā ir plaša, vietas ir daudz un visiem tās pietiks. Tikai mūs šeit nebija gaidījuši, un, kā man tikko ka paziņoja, šeit ir tikai trīs gultas; viena karalim, otra man…

— Bel trešā Mazarīni, - klusi piezīmēja princis.

— Tātad man vajadzēs gulēt uz grīdas? — jautāja Orleānas Gastons ar satraukumu. •

— Nē, monsinjor, — atbildēja Mazarīni, — trešā gulta pienākas jūsu augstībai.

— Bet jūs? — jaulāja princis.

— Es nemaz nelikšos gulēt, — teica Mazarīni, — man ir daudz darba.

Gastons lika viņam parādīt istabu, kur atradās viņam domātā gulta, un

nemaz neuztraucās, kur un kā iekārtosies viņa meita un sieva.

— Bet es tomēr gulēšu, — teica d'Arlanjans. — Iesim Portos.

Portoss gāja līdzi savam draugam, pilnīgi paļaujoties uz viņa

izgudrošanas spējām.

Viņi gāja blakus pa pils laukumu. Porloss ar izbrīnu Skatījās uz savu draugu, kurš kaut ko skaitīja uz pirksliem.

— Četri simti gabali pa pistolam gabalā, tas sastāda četrus simtus pistoļu.

— Jā, — leica Portoss, — četri simti pistoli; bet kur gan ņemsies šie četri simti pistoli?

— Pistola ir par maz, — teica d'Artanjans, — teiksim — pa luidoram.

— Ko luidoram?

— Četri simti pa luidoram — iznāk četri simti luidoru.

— Četri simti? — jautāja Portoss.

— Jā, viņu ir divi simti cilvēku, un katram vajag, vismaz, pa divi. Pa divi uz cilvēku, pavisam četri simti.

— Bet ko?

— Klausies, — teica d'Arlanjans.

Un lā kā apkārt bija daudz, visdažādāko cilvēku, kuri ar izbrīnu skatījās uz atbraucējiem, viņš izstāstīja savu plānu Portosam.

— Saprotu, — leica Portoss, — ļoti labi saprotu. Pa divi simli luidoru, la.> nebūtu slikti. Bet ko teiks pēc tam?

— Lai saka, ko vien vēlas. Bet par mums viņi nekā neuzzinās.

— Kas tad noņemsies ar to visu?

— Nu, bet kāpēc tad mums ir Mušketons?

— Bet mana livreja? — teica Portoss. — To var kāds pazīt?

— Viņš apgriezīs ar oderi uz. augšu.

— Jums, kā vienmēr, taisnība, mans dārgais! — iesaucās Portoss. — Nesaprotu, kur jūs vienmēr ņemal to izdomu?

D'Artanjans pasmaidīja. Abi draugi nogriezās šķērsielā. Portoss pieklau­vēja pie mājas pa labi, bcl d'Artanjans pie mājas pa kreisi.

— Salmus! — pieprasīja viņi.

— Mums nav, kungs, — atbildēja saimnieki, kas atvēra vārtus, — grie­zieties pie siena tirgotāja.

— Bel, kur viņu meklēt?

— Pēdējie vārli ielas galā.

— Pa labi vai pa kreisi?

— Pa kreisi?

— Bet, vai Sen-Zermēnā vēl kaul kur var dabūt salmus?

— Jā, pie viesnīcas «Karaliskais Jērs" saimnieka un pie fermera (iro-Luī.

— Kur viņi dzīvo?

— Ursulīnu ielā.

— Abi?

— Abi.

— Labi.

Abi draugi pacenlās uzzināt abu pārdevēju adreses ļoti precīzi. Tad d'Artanjans devās pie siena tirgotāja un iegādājās no viņa pusotra simta salmu kūļu — visu, kas bija siena tirgotājam, — par trīs pistolicm. Uzreiz pēc tam viņš devās pie krodzinieka, kur sastapa Portosu, kurš bija jau nopircis divus simtus salmu kūlīšu par lādu pašu summu. Beidzot, arī fermeris Lui viņiem pārdeva astoņdesmit salmu kūlīšu. Kopā tie sastādīja četrus simtus trīsdemit kūlīšu.

Vairāk salmu Sen-Žermēnā nebija.

Uz šiem iepirkumiem pagāja pusstunda. Muškctonam tika doti visi nepieciešamie norādījumi un uzticēja viņam šo improvizēto tirgošanu. Viņam tika pieteikts, ka nekādā gadījumā nepiekāpties pārdot lētāk, kā pa luidoram par katru salmu kūlīti. Tādā veidā viņam bija jāsaņem četri simti trīsdesmit luidoru.

Mušketons tikai šūpoja galvu, nesaprotot abu draugu nodomus.

D'Artanjans, uzvēlis sev plecos trīs salmu kūļus, atgriezās atpakaļ pilī, kur visi, drebinoties no aukstuma un miega mākti, ar skaudību skatījās uz karaļa, karalienes un Orleānas hercoga istabu pusi, kuri bija varējuši atlaisties mīkstās gultās.

D'Artanjana parādīšanās uzjautrināja visus; bet d'Artanjans ne ar mazāko sejas vaibstu neizrādīja, ka viņu tas būlu aizskāris vai satraucis. Viņš sāka iekārtot sev tik jauku un mīkstu guļvietu, ar tādu veiklību, pats būdams vislabākajā garastāvoklī, ka visiem šiem cilvēkiem, kuri vai krita nost no noguruma, iedegās acis cerībās, bet viņi nezināja, kā varētu arī sev to izkārtot.

— Salmi! — iesaucās viņi. — Salmi! Kur var dabūt salmus?

— Gribat, cs jums parādīšu? — teica Portoss.

Un viņš aizveda pirmos pircējus pie Muškelona, kurš pārdeva salmu kūli par vienu luidoru. Daži sāka sūkstīties, ka tas ir ļoti dārgi; bet, kad cilvēkam ļoti nāk miegs, vai lad viņš nav gatavs samaksāt tos pāris luidorus par dažām stundām miega?

D'Artanjans desmitiem reižu klāja un atdeva savu guļvietu citiem, un tā kā uzskatīja, ka arī viņš ir pircis salmus par naudu, tad viņam arī tika maksāts par guļvietu. Tā viņš, mazāk kā par pusstundu, nopelnīja trīsdemit luidorus. Ap pulkstens pieciem par salmu kūli deva jau astoņdesmit luidoru, bet tos vairs nevarēja dabūt.

D'Artanjans pieturēja sev četrus salmu kūļus. To istabu, kur viņš bija tos noslēpis, d'Artanjans aizslēdza, atslugu ielikdams sev kabatā, un gāja saņemt no Muškelona ieņemto naudu, kurš godīgi, kā klājas kārtīgam izpildītājam, izsniedza viņiem četrus simtus trīsdesmit luidoru, paslēpjot sev tikai mazumiņu, tas ir, simtiņu.

Mušketons, zinādams, kas bija noticis pili, pats brīnījās, kā šī doma viņam neienāca prātā pašam' — tirgoties ar salmiem.

D'Arlanjans ielika saņemlo zellu cepurē un atpakaļceļā norēķinājās ar Portosu. Uz galviņu iznāca pa divsimts piecpadsmit luidoricm.

Te Portoss, pamanījis, ka pats palicis bez salmiem, gāja atpakaļ pie Muškctona; bet Mušketons bija pārdevis visu līdz pēdējam salmiņam, pat sev neko nebija atstājis. Tad Portoss griezās pie d'Arlanjana, kurš pateicoties saviem iepriekš noslēptajiem kūļiem, lagad gatavoja sev lādu skaistu migu, kuru būlu apskaudis pats karalis, ja vien viņš negulētu savā gullā.

D'Arlanjans nc par ko negribēja izjaukt savu skaisto migu Portosa dēļ, bcl par čelriem luidoricm, kurus viņam Portoss tūdaļ arī samaksāja, viņš bija ar mieru dalīt savu guļvietu uz pusēm.

Viņš nolika savu zobenu galvgalī, abas pistoles blakus, kājgalī izklāja apmetni un ar milzīgi apmierinātības sajūtu izstiepās uz gurkstošajiem salmiem. Viņš jau sāka laisties patīkamos sapņos, atcerēdamies tikko kā nopelnītos divsimt deviņpadsmit luidorus, kā pēkšņi viņu pamodināja balss, kas lika viņam uzlekt kājās.

— D'Artanjana kungs! — kliedza aiz durvīm. - D'Artanjana kungs!

— Šeit viņš ir, — atbildēja Porloss, - šeit!

Portoss saprata, ja d'Arlanjans tūlīt aizies, lad guļvieta viņam paliks vienam pašam.

Ienāca virsnieks.

— D'Arlanjans skatījās uz. viņu.

— Vai jūs esat d'Arlanjans? - jaulāja virsnieks.

— Jā, kungs. Kas jums būlu vajadzīgs?

— Es atnācu jums pakaļ.

— No kā.

— No viņa eminences.

— Pasakiet viņa cmincncci, ka esmu aizmidzis, un iesaku arī viņam darīl to pašu.

— Viņa eminence nav gājusi gulēl un neies gulēt. Viņš pieprasīja jūsu tūlītēju atnākšanu.

— Kaul veļas parautu šo Mazarīni! Pat pagulēt viaš neļauj! — nomur­mināja d'Artanjans. — Ko viņam no manis vajag? Vai tik viņš nevēlas mani steidzīgi iecelt par kapteini? Ja lā, tad, varbūt, cs arī piedošu šo traucējumu.

Musketieris, purpinādams pie sevis, apģērbās, paņēma zobenu un apmetni, un sekoja virsniekam. Toties Porloss, izmantodams d'Artanjana prombūtni, ērti izgūlās pa guļvietu.

— D'Arlanjan, — leica Mazarīni, ieraudzīdams musketieri, kuru tik pēkšņi bija izcēlis no miega, — es neesmu ncaizmirsis, ar kādu cenlību jūs man kalpojāt, un pacentīšos lo pierādīt.

«Neslikts sākums", - nodomāja J'Artanjans.

Mazarīni skatījās uz musketieri un pamanīja, ka viņa aeis icdzirkslas.

— Ah, monsinjor…

— D'Artanjan, — tcica viņš, — jūs ļoti vēlējāties kļūt par kapteini?

— Jā, monsinjor.

— Bfct jūsu draugs vēlas kļūt par baronu, vai nc tā?

— Šajā bridi viņš par to sapņo.

— Tādā gadījumā, — tcica Mazarini, izņemot no portfeļa vēstuli, kuru kādreiz d'Artanjans bija redzējis, — paņemiet un aizvediet lo uz Angliju.

D'Arlanjans uzmela skatienu vēstulei: adreses nebija.

— Vai varu uzzināt, kam man jānodod šī vēstule?

— Jūs to uzzināsit, atbraucot uz Londonu; likai Londonā jūs alvērsil augšējo konvertu.

— Bet kādas būlu papildus instrukcijas?

— Pilnībā paklausīt tā cilvēka pavēlēm, kuram adresēta šī vēstule. D'Artanjans gribēja lurpināl iztaujāšanu, bel Mazarīni noteica:

— Jūs brauksit vispirms uz Buloņu; tur ir viesnīca «Anglijas Ģērbonis", kurā jūs satiksities ar jauno muižnieki Mordaunlu.

— Labi, monsinjor. Bet, kas man būtu jāsaka šim muižniekam?

— Jums būs jāseko viņam turp, kurp jūs vedīs. D'Artanjans izbrīnījies skatījās uz kardinālu.

— Tagad jūs visu zināt, — tciva Mazarīni, — brauciet.

— Viegli teikt: «brauciet", — iebilda d'Artanjans. — Bel, lai brauklu, vajadzīga nauda, kuras man nav.

— Ā! — teica Mazarīni, pakasīdams sev zem auss. — Jūs sākāt, ka jums nav naudas?

— Jā, monsinjor.

— Bet las dimants, ko cs jums vakar iedevu? — viņš jaulāja.

— Es vēlos to paturēt par piemiņu no jūsu eminences. Mazarīni nopūlās.

— Anglijā dzīve ir ļoti dārga, monsinjor, un, il sevišķi, ārkārtējam sūtnim.

— Hm! — izdvesa kardināls. — Tā ir ļoti atturīga tauta, un pēc revolūcijas notikumiem viņi dzīvo ļoti taupīgi. Bet nestrīdēsimies.

Viņš atvilka atvilktni un izņēma no turienes maciņu.

— Ko jūs tciklu par tūkstots ekijiem? D'Arlanjans nicīgi uzmela apakšlūpu.

— Teikšu jums, monsinjor, ka las ir ļoti maz, jo es taču, protams, nebraukšu viens.

— Tā jau es domāju, — atbildēja Mazarīni. — Ar jums dosies ceļā di Vallons kungs, šis ļoti cienījamais muižnieks. Pēc jums, mīļais d'Artanjana kungs, cs viņu cienu visvairāk visā Francijā.

— Tādā gadījumā, ja jūs viņu lā cicnal, — leica d'Arlanjans, norādīdams uz maciņu, kuru Mazarīni joprojām neizlaida no rokām, — tad jums, jūs saprotat…

— Lūdzu, viņam cs vēl pielikšu divsimts ekijus.

..Skopulis!" — nodomāja d'Artanjans.

— Bel pēc mūsu atgriešanās 110 Anglijas, mēs varam cerēl uz. titulu un dienesta paaugstinājumu? — piebilda viņš uzkrītoši skaļi.

— Dodu, jums savu vārdu.

„Es dolu priekšroku citam zvērestam", — nodomāja d'Artanjans, bet skaļi pateica:

— Vai es varu izleikt savu pateicību un pagodināt karalieni?

— Viņas augslība vēl guļ, — steidzīgi piebilda Mazarīni, — un jums ir jādodas ceļā. Brauciet.

— Vēl viens jautājums, monsinjor. Ja tur, kurp es braukšu, kausies, vai man arī vajadzētu kauties?

— Jūs darīsit lā, kā jums pavēlēs tā persona, kuras pakļautībās jūs būsit.

— Labi, — teica d'Artanjans, sniedzoties pēc maciņa, — man ir tas gods jūs sveicināt.

D'Arlanjans nesteidzās ielikt maciņu savā kabatā, un, griežoties pie virsnieka, tcica:

— Esiet lik laipns, kungs, pamodiniet manā vārdā di Vallona kungu un pasakiet viņam, ka es lo gaidu zirgu staļļos.

Virsnieks aizskrēja tādā steigā, ka d'Artanjans saprata, ka viņš ir kaut kādi icinleresēts šajā lielā.

Portoss bija izstiepies pa visu guļvietu un jau, pēc sava veca ieraduma, bija sācis melodiski krākl, kad pēkšņi sajuta kādu roku uz sava pleca.

Domādams, ka tas ir d'Arlanjans, viņš pal nepakustējās.

— No kardināla, — teica virsnieks.

— Ā? — teica Porloss, plali iepletis acis. — Ko jūs teicāt?

— Es saku, ka viņa eminence sūta jūs uz Angliju un, ka d'Artanjana kungs jūs jau gaida zirgu staļļos.

Porloss, dziļi nopūties, piecēlās, paņēma cepuri, pistoles, zobenu un izgāja, ar visdziļāko nožēlu uzmezdams pēdējo skatienu savai guļvietai.

Nepaspēja viņš pat pagriezt muguru, kad virsnieks jau bija iekārtojies viņu guļvietā, un sāka krākl tik skaļi, cik vien viņa plaušas spēja. Tas bija pavisam dabīgi, jo visā pilī likai viņš, karalis, karaliene un Orleānas Gastons gulēja par velti savās guļvietās.