Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XLVIII Spalva un draudi reizēm nozīmē vairāk, nekā zobens un uzticība

D'Artanjanam bija sava mitoloģija; viņš ticēja, ka gadījumam un veiksmei mēdz būt tikai viena izdevība, kad tām var pieķerties un d'Artanjans nebija tas cilvēks, kurš aizlaidīs garām šo izdevību. Viņš

nodrošināja sev ātru un drošu ceļojumu, izsūtīdams sev pa priekšu maiņas zirgus, lai varētu ērti, tos nomainot ceļā vienu pret otru, tikt līdz Parīzei piecās vai sešās dienās.

«Patiešām, — viņš nodomāja, gatavodamies kāpt zirgā, lai dotos ceļā, — Atoss ar savu augstsirdību — īsts romāna varonis. Portoss lielisks cilvēks, bet viegli pakļaujas citu cilvēku ieteikmei, Aramisa mīklainajā sejā neko nevar izlasīt. Kā rīkosies katrs no šiem raksturiem, kad manis nebūs, lai vienotu viņus visus kopā, kas var notikt — varbūt, kardināla atbrīvošana?.. Bet, ja tas notiks, tad kardināla atbrīvošana sagraus visas mūsu cerības, pagaidām vienīgo balvu par divdesmit gadu darbu, salīdzinājumā ar kuriem Herakla varoņdarbi ir pigmeja darbs".

Un viņš devās pie Aramisa.

— Mans dārgais ševaljē d'Erblē, — viņš teica, — jūs esat pilnīgi nodevies Frondai. Neuzticieties Atosam, kurš nevēlas kārtot nevienu personīgu lietu, pat savas nē. Vēl vairāk neuzticaties Portosam, jo, censdamics izdabāt grāfam, uz kuru viņš skatās, kā uz zemes Dievu, viņš vēl var palīdzēt Atosam sarīkot Mazarīni bēgšanu, kurš pēkšņi var attapties un sākt žēloties un liet asaras vai arī tēlot bruņinieku.

Aramiss pasmaidīja savu kautrīgo, bet tajā pašā laikā ļoti noteikto smaidu.

— Nebaidieties, — viņš teica, — noteikumos ir arī mani punkti. Es strādāju ne sevis dēļ, bet citu cilvēku labā, un tā ir manas patmīlības lieta, lai uzvarētu šie citi.

«Lieliski, — d'Artanjans nodomāja, — šeit es varu būt mierīgs".

Viņš, paspiedis Aramisam roku, devās pie Portosa.

— Mans draugs, — viņš teica, — jūs tik daudz darījāt kopā ar mani mūsu labklājības dēļ, ka no jūsu puses būtu ļoti liela muļķība atteikties no mūsu darba augļiem, pakļaujoties Aramisa iespaidam, kura viltība (starp mums runājot, ne vienmēr nesavtīga) jums ir labi zināma, vai Atosa iespaidam, kurš ir augstsirdīgs un nesavtīgs, bet pret visu vienaldzīgs: viņš neko nevēlas sev un tāpēc nesaprot, ka citi var kaut ko vēlēties. Ko jūs teiksit, ja viens vai otrs jums piedāvās atbrīvot Mazarīni?

— Es viņiem teikšu, ka man pārāk lielas pūles prasīja viņu sagūstīt, lai es tik viegli viņu atlaistu vaļā.

— Bravo, Portos! Jums taisnība, mans draugs, tāpēc ka viņu atbrīvodami, jūs zaudēsit savu barona titulu, nemaz jau nerunājot par to, ka ticis brīvībā Mazarīni liks jūs pakārt.

— Jūs tā domājat?

— Esmu par to pārliecināts.

— Tādā gadījumā cs drīzāk visu sagraušu, nekā ļaušu viņam aizmukt.

— Pareizi! Jūs saprotat, ka kārtojot visas mūsu lietas, mēs vismazāk domājām par frondēru lietām.

— Neuztraucieties, dārgais draugs, — Portoss teica, — es noskatīšos, kā jūs uzkāpjat zirgā, un skatīšos jums pakaļ, kamēr jūs nepazudīsit no redzesloka, bet pēc tam es ieņemšu savu sargposteni pie kardināla durvīm, tas ir, pie tām stikla durvīm, kurām var redzēt visu cauri. Es viņu novērošu un pie vismazākajām aizdomām es viņu nogalināšu.

„Bravo! — d'Artanjans pie sevis nodomāja. — Liekas, ka ari no šīs puses kardināls būs labi pieskatīts".

Paspiedis Pjerfonas īpašniekam roku, viņš gāja pie Atosa.

— Mans dārgais Atos,— viņš teica, — es braucu projām. Uz. atvadām gribu jums pateikt tikai vienu: jūs labi pazīstat Austrijas Annu, tāpēc tikai Mazarīni gūsts nodrošina manu dzīvību. Ja jūs viņu palaidīsit brīvibā, es būšu pagalam.

— Tikai šādi apsvērumi, — Aloss teica, — var mani pārvērst modrā cietumsargā. Es dodu jums savu vārdu, ka Mazarīni jūs atradīsit šeit, kad atgriezīsities:

„Lūk, tas ir jau drošāk par visiem karaliskajiem parakstiem, — d'Artan­jans nodomāja. — Tagad, kad man ir Atosa dotais vārds, es mierīgu varu doties projām".

Un viņš aizgāja, viens, bez apsardzes, vienīgi ar zobenu pie sāniem un Mazarīni rakstīto depešu, kurai bija jākalpo par caurlaidi pie karalienes.

Pēc sešām stundām viņš jau bija Sen-Žermenā. Par Mazarīni nozušanu vēl nevienam pilī nekas nebija zināms; vienīgi Austrijas Anna zināja par viņa nozušanu, bet viņa cītīgi slēpa savu nemieru no pārējiem galminiekiem. Istabā, kurā bija ieslodzīti d'Artanjans un Portoss, tika atrasti divi kareivji, kuri bija stingri sasieti. Viņus uzreiz atbrīvoja, bet viņi nespēja neko sakarīgu pastāstīt, izņemot vienigi to, ka viņus sagrāba, sasēja un izģērba. Bet ko izdarija Portoss un d'Artanjans izgājuši no savas ieslodzījuma vietas, par to zināja tikai daži cilvēki; pils iemītniekiem tas nebija zināms.

Tikai viens cilvēks, Bcrnuīn.^ zināja mazliet vairāk, nekā pārējie. Nogaidījis savu kungu līdz pusnaktij, un redzēdams ka viņš neatgriežas, viņš nolēma aiziet uz oranžēriju. Par cik pirmās durvis, kuras bija aizbarikadētas, nevērās vaļā, viņam radās pirmās aizdomas, kuras viņš sākumā nevienam neizpauda. Viņš, uzmanīgi izlīdis cauri aizbarikadēto mēbeļu krāvumam, aizgāja līdz gaitenim, kurā visas durvis bija atvērtas vaļā. Atslēgtas bija Atosa Istabas durvis un durvis, kuras veda uz parku. Tur viņš gāja pa sniegā atstātajām pēdām. Viņš ieraudzīja, ka pēdas izbeidzas pie mūra žoga, taču žoga otrajā pusē pēdas turpinājās. Tad viņš ieraudzīja daudzu zirgu pakavu nospiedumus, bet ejot vēl tālāk, viņš redzēja, ka šeit ir bijis vesels jātnieku bataljons, kura pēdas aizgāja Engijenas virzienā. Tagad viņam viss kļuva skaidrs, un viņš vairs nešaubījās par to, ka kardinālu ir nolaupījuši trīs gūstekņi, kuri ari bija nozuduši vienlaikus ar Mazarini. Viņš uzreiz steidzās uz. Sen-Zermenu paziņot par visu notikušot karalienei.

Austrijas Anna lika viņam klusēt, un Bernuins pakļāvās tās pavēlei; karaliene par visu izstāstija vienīgi princim Kondē un viņš nosūtīja piecsimt vai sešsimt kareivju, pārmeklēt visu apkaimi, un izdodams pavēli, aizturēt visas jātnieku grupas, kuras liekas aizdomīgas vai dodas projām no Ruijilas. Bet, tā kā d'Artanjans nebija ar grupu, bet jāja viens, un tā kā viņš devās, nevis projām no Ruijilas, bet gan brauca uz Sen-Zermenu, tad viņam pal nepievērsa nekādu uzmanību, lāpēc viņa ceļojums noritēja bez. aizķeršanās. Kad viņš iejāja vecās pils pagalmā, Bernuinam nācās izberzēt acis, lai noticētu tam, ko viņš ieraudzīja. Bet d'Artanjans viņam draudzīgi pamāja ar galvu, nokāpa no zirga, un iemetis pavadu kāda sulaiņa rokās, smaidīdams pienāca pie kambarsulaiņa.

— D'Artanjana kungs! — tas iesaucās, kā cilvēks, kurš runā miegā, murgaina sapņa iespaidā.

— Viņš pats, Bernuīn!

— Kāpēc jūs šeit ieradāties?

— Es atvedu vēstis no Mazarīni, piedevām vissvaigākās.

— Kas ar viņu noticis?

— Vesels, kā es un jūs.

— Tātad ar viņu nekas slikts nav noticis?

— Pilnīgi nekas. Viņš likai sajuta nepieciešamību pavizināties pa Il-de-Frans ceļu un lūdza mūs, grālu de La Fēru, di Vallona kungu un mani, pavadīt viņu šajā braucienā. Mēs esam pārāk uzticīgi kalpi, lāpēc nespējām viņam atteikt šādu lūgumu. Mēs izbraucām vakar vakarā, un, lūk, es esmu ieradies šurp, lai jums to pavēstītu.

— Jūs esat šeit!

— Jā, jo viņa eminence vēlējās paziņot viņas augstībai kaut ko ļoti slepenu. Un šādus uzdevumus var uzticēt tikai ļoti uzticamam un pārbaudītam cilvēkam, lāpēc viņš arī mani atsūtīja uz Sen-Zermenu. Tādēļ, lūdzu, Bernuīn, ja jūs vēlaties savam kungam sagādāt prieku, brīdiniet viņas augstību, ka esmu ieradies, un paskaidrojiet kādā lietā.

Vai nu d'Arlanjans runāja nopietni, vai arī jokoja, bet viņš, acīmredzot, pašlaik bija vienīgais cilvēks, kurš spēja nomierināt Austrijas Annu, lāpēc Bernuīns uzreiz devās pie karalienes, lai viņai paziņotu par šo dīvaino sūtni. Kā viņš jau bija paredzējis, karaliene lika uzreiz ievest pie viņas d'Artanjanu.

D'Artanjans, izrādīdams visdziļāko cieņu, piegāja pie karalienes. Apmē­ram trīs soļu attālumā no viņas augstības d'Artanjans nometās uz viena ceļa un sniedza kardināla depešu.

Tā bija, kā mēs jau teicām, kaut kas līdzīgs rekomendācijas vēstulei vai aizsargrakstam. Karaliene ātri ar acīm pārskrēja uzrakstītajām rindiņām, pazīdama kardināla rokrakstu, šoreiz gan nedaudz drebošu, un tā kā vēstulē nekas nebija teikts par to, kas bija nolicis, viņa sāka izjaulāt d'Artanjanu.

Kamēr viņš stāstīja, karaliene skatījās uz viņu arvien vairāk izbrīnījusies. Viņa nesaprata, kā viens cilvēks varēja izplānot šādu pasākumu, bet īpaši — kā viņam pielika drosmes iz.slāslit par visu notikušo viņai, kura, protams, vēlējās un pat bija spiesta viņu par to visu sodīt.

— Kā, kungs! — dusmās piesarkusi karaliene iesaucās, kad d'Artanjans bija beidzis savu stāstījumu. — Jūs iedrošinājāties man atzīties savā noziegumā un jūsu nodevībā?

— Piedodiet, bet, man liekas, es vai nu slikti izskaidroju, vai arī jūsu augstība nepareizi mani saprata; šeit nav ne nozieguma, ne nodevības. Mazarīni kungs mani apcietināja kopā ar di Vallona kungu, tikai par lo, ka mēs nekādi nevarējām noticēt, ka viņš mūs bija sūtījis uz Angliju tikai tāpēc, lai mēs mierīgu noskatītos uz lo, kā nocērt galvu karalim Čarzam, jūsu nelaiķa dzīvesbiedra znotam, karalienes'Henrietlas vīram, kura ir jūsu māsa un viešņa; mēs, protams, darījām visu, kas bija mūsu spēkos, lai glābtu ši nelaimīgā karaļa dzīvību. Tāpēc mēs, tas ir, es un mans draugs, bijām pārliecināti, ka ir noticis kāds dziļš pārpratums, par kura upuriem mēs bijām kļuvuši, tāpēc mēs gribējām izrunāties ar viņa eminenci. Un šī izskaidrošanās dotu vēlamos rezultātus, ja saruna notiktu bez citu cilvēku klātbūtnes. Lūk, kāpēc mēs aizvedām kardināla kungu uz mana drauga pili, kur mēs spējām visu mierīgi pārrunāt. Un, lūk, jūsu augstība, kā mēs bijām domājuši, tā arī bija nolicis — tas bija tikai pārpratums. Mazarīni kungs bija iedomājies, ka mēs kalpojām ģenerālim Kromvclam, tajā vielā, lai pakalpotu karalim Čārzam Pirmajam, tā būtu bijusi ļoti necienīga rīcība, ja mēs tā būlu rīkojušies, kura meslu ēnu uz viņu un uz jūsu augstību, kā ari aptraipītu jūsu dēla valdīšanu. Mēs pierādījām kardinālam, ka viņš bija kļūdījies, un šos pierādījumus esmu gatavs sniegi arī jūsu augstībai, atsaucoties uz karalicnes-atraitnes liecību, kura pašlaik apraud savu laulāto draugu Luvrā, kur jums labpatika viņu izvietot. Tāpēc kardināls, apmierināts ar mūsu pierādījumiem, atsūtīja mani pie jūsu augstības pārrunāt ar jums par atalgojumu, kādu pelnījuši cilvēki, ko līdz. šim nenovērtēja un netaisni vajāja.

— Es klausos un tīksminos, - Austrijas Anna tcica. — Patiešām, man reti ir gadījies sastapt šādu nekaunību.

— Kā redzams, jūs, jūsu augstība, tāpat neizprotat mūsu nodomus, kā tas bija sākumā ar Mazarini kungu, — d'Artanjans teica.

— Jūs kļūdāties, - karaliene teica, — un, lai pierādītu, cik labi es jūs saprotu, cs tūlīt pat likšu jūs apcietināt, bet pēc stundas armijas priekš­galā došos atbrīvot savu ministru.

— Esmu pārliecināts, ka jūsu augstība, nerīkosies tik neuzmanīgi, — tcica d'Arlanjans, — pirmkārt tāpēc, ka tas būtu ļoli nelietderīgi un varēlu visu novest pie ļoti smagām sekām. Vēl pirms jūs paspēļu viņu atbrīvot, kardināla kungs paspēs nomirt, par ko viņš ir stingri pārliecināts, tāpēc viņš mani lūdza, ja es redzēšu šādus jūsu augstības nodomus, darīt visu iespējamo, lai novērstu šo nevajadzīgo pārpratumu.

— Labi! Es aprobežošos ar to, ka likšu jūs apcietināt.

— Arī to jūs . nedrīkstat darīt, jūsu augstība, jo mana apcietināšana ari ir paredzēta tāpat, kā kardināla atbrīvošanas mēģinājums. Ja rīt noliktajā laikā es ncatgriezīšos, parīt no rīla kardināls tika atvests uz. Parīzi.

— Redzams, ka jūs dzīvojat tālu no cilvēkiem un notikumiem. Citādi jūs zinātu, ka kardināls piecas vai sešas reizes ir bijis Parīzē pēc tā, kad mēs no tās aizbraucām, un, ka viņš likās ar de Befora kungu, hercogu Bulonu, prelāla kungu un d'Elbefa kungu. Nevienam no viņiem pat neienāca prātā apcietināt Mazarīni kungu.

— Piedodiet, jūsu augstība, tas viss man ir zināms. Tāpēc arī mani draugi nevedīs kardinālu pie šiem kungiem: katram no tiem šajā karā ir īpašas izntereses, un kardināls, nokļūdams pie viņiem, viegli tiks cauri. Nē, viņi to nogādās parlamentā. Tiesa, šī parlamenta locekļus var pa vienam uzpirkt, bet, pat Mazarīni kungs nav lik bagāts, lai uzpirktu visus parlamenta locekļus uzreiz.

— Man liekas, — teica Austrijas Anna, uzmezdama d'Artanjanm ska­tienu, kuru parastai sievietei piedēvē, kā nicīgu, bet karalienei — par draudīgu, — man likās, ka jūs man draudat, man, jūsu Francijas karaļa mātei!

— Jūsu augstība, — d'Arlanjans teica, — cs draudu, jo esmu spiests to darīt. Es atļaujos vairāk, nekā pienākas, lāpēc ka man jābūt visu notikumu un personu augstumos. Bet ticiet, jūsu augstība, tikpat patiesi ir arī las, ka man krūtīs ir — sirds, kura pukst jums, — jūs bijāt mūsu elks, un — mans Dievs, vai tad jūs to visu nezināt? — mēs divdesmit reizes riskējām par jūsu dzīvību. Vai tiešām jūs neapžēlosities par jūsu uzticīgajiem kalpiem, kuri divdesmit gadus palika ēnā, kuri nekad ne ar vārdu, ne ar nopūlu neizpauda to lielo, svēto noslēpumu, ko viņiem bija lemts glabāt kopā ar jums? Paskatieties uz mani, — uz mani, kurš runā ar jums, — uz mani, kuru jūs apsūdzat par to, ka esmu pacēlis balsi un runāju ar jums draudīgā tonī. Kas es esmu?.. Nabaga virsnieks bez līdzekļiem, bez pajumtes, bez nākotnes, un, ja karalienes skatiens, kuru es tik ilgi biju gaidījis, tagad neapstāsies pie manis pat uz mirkli. Paskatieties uz grāfu de La Fēru, viscēlāko sirdi, bruņniecības ziedu: viņš sacēlās pret karalieni, — pareizāk pret viņas ministru, un viņš, cik man zināms, neko sev neprasa. Paskatieties uz. di Vallona kungu: viņš veselus divdesmit gadus gaidīja no jums vienu vārdu, — vārdu, kurš dotu viņam ģērboni, ko viņš sen jau bija nopelnījis. Palūkojaties, beidzot, uz jūsu tautu, kurai taču būtu kaut kam jānozīmē jūsu dzīvē, uz lautu, kura jūs mīl un kura tajā pašā laikā ir nelaimīga, kuru mīlat jūs un kura cieš badu, kura neko citu nevēlas, kā vien jūs svētīt, un kura reizēm… Nē, man nav taisnība: nekad jūsu tauta nenolādēs jūs, jūsu augstība. Tātad, sakiet vienu vārdu — un visam pienāks gals, miers nāks kara vielā, asaras dos vielu priekam, bēdas — laimei.

Austrijas Anna ar izbrīnu ieraudzīja d'Artanjana skarbajā sejā dīvaini maigu izteiksmi.

— Kāpēc jūs man to visu neteicāt, pirms sākāt rīkoties? — viņa leica.

— Tāpēc ka vispirms mums vajadzēja pierādīt jūsu augstībai to, par ko jūs, liekas, šaubījāties; ka mēs visi tomēr esam kaut ko vērti un līdz ar to esam pelnījuši zināmu uzmanību.

— Un, kā es redzu, jūs esat gatavs to pierādīt jebkādiem līdzekļiem, nekur neapstājoties? — Austrijas Anna leica.

— Arī agrāk mēs nekad neapstājāmies, — kāpēc mums tagad būtu bijis jāmainās?

— Un jūs jādomā, esat spējīgi, ja es jums atteiktu, turpināt cīņu, nolaupot pal mani no pils un atdodot Frondai, tāpat kā tagad gribat izdot manu ministru?

— Mēs nekad neesam tā domājuši, jūsu augstība, — d'Artanjans teica ar savu bērnišķīgo gaskonieša dedzību. — Bet, ja mēs visi čelri lo izlemtu, tad noteikli to izpildītu.

— Man vajadzēja to zināt, — Austrijas Anna čukstēja. — Viņi ir kā no dzelzs.

— Diemžēl, — d'Artanjans nopūtās, — jūsu augstība tikai tagad sāk spriest par mums pareizi.

— Bet, ja es lagad jūs patiešām novērtētu?

— Tad jūsu augstība, beidzot, sāktu apieties ar mums taisnīgi. Jūs redzētu, ka jūsu priekšā ir īsts sūtnis, kurš cienīgs ir aizstāvēt augstas intereses, kuras man bija tas gods ar jums apspriest.

— Kur līgums?

— Lūk.