Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XIV Galminieki

Tajā pašā laikā, kad Mordaunts bija devies uz Kromvela telti, d'Arlanjans un Portoss aizveda savus gūstekņus viņien atvēlētajā mājā Njūkaslā. ' -

Mordaunta brīdinājums seržantam, neizslidēja no d'Artanjana redzesloka, un viņš, piemiedzis aci, tādā veidā padeva zirni Atosam un Aramisam, lai viņi ievērotu vislielāko piesardzību." Tāpēc Aloss un Aramiss, ejot blakus saviem uzvarētājiem, gāja klusēdami, kas viņiem nesagādāja nekādas grū­tības, jo katrs bija nogrimis savās pārdomās.

Mušketons, stāvot uz mājas sliekšņa, bija ļoti pārsteigts, ieraugot četrus draugus, kas nāca seržanta un desmitiem kareivju pavadībā. Viņš ar rokām izberzēja sev acis, -neticēdams tam, ka r^dz Atosu un Aramisu, bel bija vien jāatzisl, ka lie paliešām ir viņi. Viņš jau sagatavojās izteikt skaļi savus prieka uzplūdusļ kad ieraudzīja Portosa acīs to savādo izteiksmi, kas lika viņam uzreiz apklust.

Mušketons stāvēja kā pienaglots pie zemes, gaidot kaut vai kādus viņu savādās rīcības paskaidrojumus; bet visvairāk viņu pārsteidza viņu savstarpējā izturēšanās, it kā viņi būtu pavisam sveši un nepazīstami cilvēki

D'Artanjans un Portoss atveda Atosu un Aramisu viņiem atvēlētajā mājā. To viņiem bija iedevis ģenerālis Kromvels un lajā viņi bija iekārtojušie, iepriekšējā dienā. Šī māja atradās uz ielas stūra, viņai blakus atradās ma/.s dārziņš, bet aiz. ielas stūra — zirgu staļļi.

- Kāpēc mēs neejam iekšā? — jaulāja Portoss.

— Tāpēc, — atbildēja d'Arlanjans, — ka vispirms mums jāuzzina, kn vajag viņu seržantam un kareivjiem no mums.

Seržants kopā ar kareivjiem jau izvietojās dārziņā.

D'Artanjans apjautājās, kas viņiem būtu vajadzīgs.

— Mums pavēlēts, — teica seržants, — palīdzēt jums apsargāt jūsu gūstekņus.

Uz to neko nevarēja iebilst, un d'Artanjanam nācā pateikties par -.ada veida uzmanību. Pateikdamies par palīdzību, d'Artanjans iedeva seržantam vienu kronu, lai viņš varētu iedzerl uz Kromvela veselību.

Seržants atbildēja, ka puritāņi nedzerot, bet kronu žigli ielaida savā kabata.

— Ak, - leica Portoss, — kāda drausmīga diena, dārgo d'Artanjan!

— Ko jūs runājat, Portos! Jūs nosaucat par drausmīgu dienu, kad jūs esat atradis savus draugus?

— Jā, bet pie kādiem apstākļiem?

— Jā, lietas ir sarežģījušās, — teica d'Artanjans, bet vienalga, icicsin mājā un pacentīsimies kaut ko izdomāt.

— Viss ir galīgi sagriezies, — leica Porloss, — un tagad es saprotu, kāpēc Aramiss man tik sirsnīgi ieteica lauzt kaklu šim Mordaunlam.

— Klusāk, — teica d'Artanjans, — neizrunājiet šo vārdu.

— Bet es taču runāju franciski, - tcica Portoss, - bet viņi visi ir angļi.

D'Artanjans ar sajūsmas pilnu skatienu lūkojās uz draugu, kādu viņ?,

patiešām bija pelnījis ar savu izteikto naivumu.

Bel tā kā Portoss skatījās uz viņu, vēl neko nesaprazdams, tad d'Artanjans, pastūmis viņu aiz. pleca, leica.

— Ieiesim.

Porloss iegāja pirmais, bet d'Artanjans viņam sekoja. Viņš cītīgi aizslēdza durvis un klusībā apkampa pēc kārtas abus savus draugus.

Aloss bija ieslīdzis dziļās skumjās. Aramiss klusējot skatījās gan uz Portosu, gan uz. d'Artanjanu, un viņa skatiens bija tik izteiksmīgs, ka d'Artanjans viņu saprata.

— Jūs vēlaties zināt, ka mēs šeit gadijāmics? Kungs, Dievs, las nav grūti izskaidrojams. Mazarīni mums uzticēja nodot vēstuli ģenerālim Kromvelam.

— Bet kā jūs gadījāties kopā ar Mordauntu? - jaulāja Atoss. — Ar to pašu Mordauntu, no kura es jūs tik ļoli brīdināju?

— Un kuram cs jums ieteicu apgriezi kaklu, Portoss? - leica Aramiss.

— Tas viss arī ir Mazarīni dēļ. Kromvels sūtīja Mordauntu pie Mazarīni, bel Mazarīni viņu atkal pie Kromvela. Liktenīga sagadīšanās.

— Jā, jā, jums laisniba, bel šī sagadīšanās mūs pazudina un izšķir. Ko vairs runāt, dārgo Aramis, pakļausimics savam liktenim.

— Tieši otrādi, runāsim par to, velns parāvis! Mēs taču esam zvērējuši viens otram uzticību, ka nekad nepamelīsim draugu nelaimē, pal, ja mēs būsim pretējās ienaidnieku nomelnēs.

— Jā, patiesi naidīgās nometnēs,- teica smaidot Atoss. — Bet, saki man, kādai lietai jūs kalpojat? Ak, d'Artanjan, padomājiet, ko ar jums dara tas neģēlīgais Mazarīni! Vai jūs zināt, kādā noziegumā jūs šodien esat piedalījies? Karaļa kaunpilnā sakāvē un viņa nāvē.

— Oho! — teica Porloss. — Vai jūs lā domājat?

— Jūs pārspīlējat, Atos, - noleica d'Artanjans, - līdz. lam liela vēl nav nonākusi.

— Jūs šaubāties: mēs esam ļoti tuvu tam. Kāpēc saņēma karali gūstā? To, kuru ciena kā valdnieku, nepērk kā vergu. Vai tiešām jūs domājat, ka Kromvels samaksāja par karali Čārlzu Pirmo divsimts tūkstošus mārciņu par lo, lai viņš atkal atgrieztos tronī? Draugi, viņi karali nokaus, bcl las vēl būlu mazāks noziegums, ko viņi varētu izdarīt. Labāk nocirst galvu karalim, nekā iecirst pliķi viņam sejā.

— Nestrīdēšos, las varbūt galu galā arī ir iespējams, — leica d'Arlanjans. — Bet kāda mums tur būtu daļa? Es esmu šeit, jo esmu kareivis, tāpēc, ka es kalpoju saviem pavēlniekiem, tas ir tiem, kas man maksā algu. Es zvērēju uzticību un pildu to. Bcl jūs, kas neesat devuši zvērestu, kā jūs esal šeit nokļuvuši?

— Viscēlsirdīgākajā misijā, kāda vien ir pasaulē, — atbildēja Aloss, — pamesla un neaizsargāta karaļa sargāšanā un aizstāvēšanā. Viņa draugs, sieva un meita parādīja mums lielu godu, piesaucot tieši mūs izpildīt šo misiju. Mēs kalpojām viņam, cik vien bija mūsu spēkos, bel, diemžēl, uzticības mums bija vairāk, nekā reālu iespēju. Jūs varat būt citās domās, d'Artanjan, savādāk skatīties uz. lietām, bet šoreiz es pārmetu jūsu rīcību.

— O! — teica d'Artanjans. — Bcl kāda man var būt daļa par kaut kādu Kromvelu, kurš sacēlies prel savu karali — skolu. Es esmu francūzis un mani las neskar. Kāpēc jūs citu atbildību gribai uzvelt man?

— Patiešām, — apstiprināja Portoss.

— Bet jūs esat galminieks, un visi galminieki — ir brāļi. Bet visu zemju karaļi — ir pirmie pils galminieki. Un jūs, d'Artanjan, esat vecas dzimtas atvase, cilvēks ar slavenu vārdu un drosmīgs kareivis, jūs palīdzat nodot karali kaut kādiem alus darītājiem, drēbniekiem, važoņiem. Ak, d'Artan­jan! Kā karavīrs jūs, varbūt, arī izpildījāt savu pienākumu, bet kā galminieks jūs esat vainīgs.

D'Artanjans kožļāja salmu stiebriņu, nezinot, ko atbildēt. Pielika viņam novērst skatienu no Atosa, kā viņa acis sastapās ar Aramisa skatienu.

— Un jūs, Portos, — turpināja Aloss, it kā žēlodams samulsušo d'Artanjanu, — jūs, vislabsirdīgākā dvēsele, labākais draugs, labākais kareivis pasaulē; jūs, kurš pēc savas sirds plašuma būlu varējis piedzimt pie troņa kāpnēm un kuru agri vai vēlu karalis apbalvos pēc nopelniem, jūs, mans dārgais Portos, galminieks no galvas līdz kājām visos savos ieradumos un drošsirdībā, — jūs esat tikpat vainīgs, kā d'Artanjans.

Portoss nosarka, bcl drīzāk no uzslavām, nekā aiz. samulsuma. Tomēr, viņš nolaida galvu, un it kā saprotot savu niecību, teica: \

— Jā, jā, cs domāju, jums ir taisnība, grāf.

Atoss piecēlās.

— Pietiks, — teiea viņš, pieejot pie d'Artanjana un sniedzot viņam roku, — pietiks, nepūšaties, mans dārgais dēls; viss, ko tiku jums teicis, varbūt, nebija teikts tēvišķīgā tonī, toties ar tēvišķīgu mīlestību gan. Ticiet, man būtu bijis daudz vieglāk pateikties jums par izglābšanu, nebilstot ne vārda par savām jūtām.

— Saprotams, saprotams, dārgo Atos, — atbildēja d'Artanjans, stipri spiežot viņa sniegto roku, — bet ne jau visi ir spējīgi uz tik cēlsirdīgām jūtām, kādas ir jums. Kurš gan saprātīgs cilvēks ir spējīgs pamest savas mājas, Franciju, savu audzēkni, jauku jaunekli (niēs viņu redzējām nometnē), un doties — velns zina kur? Jūtas, par kurām jūs runājal, ir skaistas, tik lielā mērā skaistas, ka tās nav piemērojamas visiem mirstīgajiem cilvēkiem.

— Lai kādas tās nebulu, d'Artanjan, - atbildēja Aloss, nepadodoties drauga viltībai, kurš ar tīru gaskonieša izveicību deva mājienu par viņa tēvišķīgajām jūtām un pieķeršanos Raulam, — un, lai ko jūs tagad neteiktu, jūs saprotat sirds dziļumos, ka šis aizrādījums ir taisnīgs. Bet, esmu vainīgs, jo esmu aizmirsis, ka strīdos ar cilvēku, kura gūstā cs atrodos. D'Artanjan, esmu jūsu gūsteknis; un apejaties ar mani kā ar gūstekni.

— Velns lai parauj! — iesaucās d'Artanjans. — Jūs taču labi saprotat, ka nebūsit ilgi manā gūstā.

— Protams, — teica Aramiss, — ar mums, protams, apiesies tāpat, kā ar tiem, kas tika saņemti gūstā pie Filipinām.

— Bet kā ar viņiem apgājās? — jaulāja d'Arlanjans.

— Vienu pusi pakāra, bet otru pusi nošāva, — atbildēja Aramiss.

— Nē, galvoju jums,- teica d'Artanjans, — kamēr es būšu dzīvs, jūs netiksit nedz pakārti, nedz nošauti. Lai tikai viņi pamēģina! Nu ko tc runāt! Redziet šīs durvis, Atos?

— Jā.

— Jūs iziesit pa tām, kad vien jūs to vēlēsities. No šā mirkļa jūs un Aramiss esat brīvi, kā putni gaisā.

— Pazīstu jūs, manu mīļo d'Artanjan, — atbildēja Aloss. — Bet jūs neesat šeit saimnieks: aiz šīm durvīm ir apsardze, d'Artanjan, un jums las zināms tikpat labi, kā man.

— Bet, jūs liksil ar viņiem viegli galā, — teica Portoss. — Vai lad viņu šeit ir daudz? Kāds desmits, ne vairāk.

— Tas būtu sīkums mums četriem, bel diviem las būs par daudz. Nē, ja jau mēs esam sadalījušies, lad mums būs jāmirst. Atceraties liktenīgu piemēru: jūs, d'Artanjan, kurš esat tik neuzvarams, un jūs, Portos, tik stiprs un drosmīgs, jūs cietāl neveiksmi uz Vandomas ceļa. Diemžēl, tagad pienākusi mana un Aramisa liktens stunda. Tomēr nekad agrāk lā nebija noticis, kad mēs turējāmies visi četri kopā. Bet neko darīl, lad vismaz mirsim tāpat, kā nomira Vinlcrs. Kas atliecas uz mani, tad esmu ar mieru bēgi likai četratā.

— Tas nav iespējams, — iebilda d'Artanjans, — jo mēs esam Mazarini dienestā.

— Es lo zinu, lāpēc neccntīšos jūs pierunāt. Mani piemēri un secinājumi, jūs neaizkustināja un neko nepierādīja, tātad, laikam, lie bija pārāk vāji, ja neiedarbojās pal uz lādu sirdi, kāda ir jums Portos.

— Jā, bet pat ja varētu arī iedarboties uz. viņiem, — leica Aramiss, — tad labāk nenostādīt melīgā situācijā mums lik dārgus draugus, kā d'Arlanjans un Portoss. Esiet mierīgi, kungi, mēs jūs neapkaunosim ar ļiavu nāvi. Kas atliecas uz mani personīgi, — tcica Aramiss, — tad esmu laimīgs un lepns, ka eju nāvē ar tādu draugu, kā Aloss. Jūs nekad vēl neparādījāt lik daudz cēlsirdības, kā lagad.

D'Artanjans klusēja; beidzis grauzt salmu stiebriņu, viņš ķērās klāt pie nagiem.

— Kāpēc jūs iedomājaties, ka jūs nogalinās? — jautāja viņš beidzot. — Kāds tam būtu iemesls? Kādu izdevību var gūl no jūsu nāves? Pie tam jūs esat gūslekņi.

— Neprātis, trīsreiz neprātis! — iesaucās Aramiss. — Vai lad tu vēl nepazīsti Mordauntu? Mēs likai vienreiz apmainījāmies ar skatieniem, bet es jau sapratu, ka mēs esam nāvei nolemti.

— Patiešām, man ļoti žēl, ka nesekoju jūsu padomam, Aramis, un nenožņaudzu viņu! — tcica Porloss.

— Alraduši ar ko mani biedēt! — iesaucās d'Artanjans. — Velns lai parauj! Lai tikai viņš mēģina man pienākt tuvāk, es viņu kā odzi saspiedīšu. Kāpēc bēgt, tas taču nav vajadzīgs; galvoju, ka šeit jūs esat tikpat lielā drošībā, kā divdesmit gadus atpakaļ, ja jūs būtu atradies, Atos, uz. Ferī ielas, bcl jūs, Aramis, uz Vož.īrāra ielas.

— Skatieties, — teica Atoss, pastiepjot roku pie viena no režģotajiem logiem, kas atradās istabā, — tūlīt viss noskaidrosies; lūk, viņš ir klāt.

— Kas?

— Mordaunts.

Patiešām, paskatījies uz turieni, kurp rādīja Atoss, d'Artanjans ieraudzīja strauji tuvojošos jātnieku zirgā.

D'Artanjans metās ārā no istabas.

Portoss gribēja viņam sekot.

— Palieciet šeit, — teica viņam d'Artanjans, — un nenāciet ārā ātrāk, kamēr nedzirdēsit pie durvīm klusus, ļoti ātrus un ritmiskus piesitienus.