Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXVIII „ Zibens"

D'Artanjans bija pareizi uzminējis: Mordaunls nevarēja tērēt ne mirkli dārgā laika. Labi zinol savu ienaidnieku ālro un straujo dabu, viņš nolēma pats attiecīgi rīkoties. Šoreiz musketieri bija sastapuši līdzvērtīgu pretinieku.

Aizvēris .'iz sevis durvis, Mordaunts iekļuva pazemē, ielika tagad nevajadzīgo zobenu atpakaļ makstī un, licis līdz minētajam grotam, apstājās, lai atvilktu elpu un apskatītu savus ievainojumus.

„Lieliski, — viņš teica pats sev. — Gandrīz nekā: likai skrāpējumi — divi uz rokām, viens uz krūtīm. Es atstāju rēlas daudz nopietnākas. Betinas bende, mans tēvocis lords Vinters un karalis Čārlzs kaut ko no tā visa saprata. Bet lagad nezaudēsim nevienu sekundi, jo pat viena sekunde var viņus glābt, bet viņiem visiem uzreiz jāiet bojā sprādziena uguns skartiem, ja tikai viņus nesodīs Debesis. Vajadzētu, lai viņi liek sarauti uz. daudziem gabaliņiem un jūra viņus atstāj savās dzīlēs. Tātad, uz priekšu! Lai manas kājas man atsaka klausīt un sirds krūtīs pārtrūkst, bet man jātiek pirms viņiem!"

Un Mordaunts devās ātrāk, nu jau vienmērīgā solī uz pirmajām kavalērislu kazarmām, kuras atradās apmēram ccturtdaļjūdzcs attālumā. Šis gājiens viņam aizņēma kādas piecas minūtes. Atnākot uz kazarmām, viņš nosau a savu vārdu, paņēma labāko zirgu, uzlēca mugurā un brauca uz lielo ceļu. Pēc ceturtdaļstundas viņš jau bija nokļuvis Crinvičā.

— Lūk, arī līcis, — viņš nomurmināja. — Tas melnais punkts, kurš redzams tālumā, ir Suņu sala. Lieliski. Esmu atbraucis pusstundu, vai pat par stundu ātrāk, nekā viņi. Nu un muļķis es esmu! Gandrīz vai aizelsos no lielās steigas. Bet tagad, — viņš piebilda, pieceļoties kājās uz kāpšļiem, lai labāk varētu saredzēt buras un mastus, — kur tad ir „Zibcns"?

Tajā brīdī, kad Mordaunts pateica šos vārdus, kāds cilvēks, kurš gulēja uz noliktajām zemē trosēm, piecēlās, it kā atbildot uz. viņa domām, un devās tieši pretī Mordauntam.

Mordaunts izņēma no kabatas kabatlakatiņu un pamāja ar to pretimnācējam. Likās, cilvēks kļuva uzmanīgs, bet tomēr, nevis muka, bet apstājās uz vielas, neejot ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Mordaunts sasēja kabatlakata slūros mezglus: cilvēks pienāca tuvāk. Kā mēs jau zinām, tas bija norunātais signāls. Jūrnieks bija ietinies lielā vilnas apmetni, kas apslēpa visi; viņa stāvu, kā arī seju.

— Kungs, — teica jūrnieks, — vai jūs gadījumā neieradātics no Londonas, lai veiktu mazu pastaigu pa jūru?

— Tieši tā, — Mordaunts atbildēja, — Suņu salas virzienā.

— Ahā! Un jūs, laikam, esat atradis sev piemērotu laivu? Laikam, jūs esat ļoti izvēligs šajā jautājumā? Vai jūs vēlaties ātrlaivu?

— Ātru, kā zibens, — Mordaunls atbildēja.

— Tad jūs esat trāpījis mērķī. Es esmu šķipers, kurš jums būs ļoti vajadzīgs šādā ceļojumā.

— Esmu gatavs jums nolicēl, — Mordaunts teica, — it sevišķi, ja jūs neesat aizmirsis norunāto zīmi.

— Lūk, tā, kungs, — jūrnieks leica, izņemdams no apmetņa lakatiņu ar mezgliem.

— Lieliski! - Mordaunts iesaucās, nolēkdams no zirga. — Netērēsim veltīgi laiku. Aizsūties manu zirgu uz stalli, bet mani vediet uz. liellaivu.

— Bet jūsu ceļabiedri? — jūrnieks jautāja. — Es domāju, ka jūs būsit četri, neskaitot kalpus?

— Klausieties, — Mordaunls leica, pieejot klāt jūrniekam, — es neesmu tas, ko jūs gaidāt, bet arī jūs neesat tas, ko viņi cerēja šeil sastapt. Jūs ieņēmāt kapteiņa Rodž.cra vietu, vai ne lā? Jūs šeit esat ģenerāļa Kromvela uzdevumā, un es arī.

— Jā, jā, — šķipers leica, - es jūs pazinu, kapteini Mordaunt.

Mordaunls nodrebēja.

— O, nebaidalies, — šķipers teica, noņemdams kapuci, — esmu jūsu draugs.

— Kapteinis Groslou! — Mordaunts iesaucās.

— Tas pats. Ģenerālis atcerējās, ka savā laikā es biju jūras virsnieks, lāpēc šo lietu uzticēja man. Vai kaut kas ir izmainījies?

— Nē, nekas. Viss paliek pa vecam.

— Fs sāku domāt, ka karaļa nāve…

— Karaļa nāve tikai paātrināja viņu bēgšanu; pēc ceturtdaļstundas, bet varbūt pēc desmil minūtēm viņi būs šeit.

— Bet ko jūs vēlaties?

— Doties kopā ar viņiem.

— Ā! Vai lad ģenerālis mums neuzticās?

— Nē. Bet es vēlos būt savas atriebības liecinieks. Vai kāds mani var atbrīvot no mana zirga?

Groslou iesvilpās. Pienāca kaut kāds jūrnieks.

— Patrik, - Groslou teica, - aizvediet šo zirgu uz. tuvāko viesnīcu un ievediet tur stallī. Ja jums jautās, kam tas pieder, pasakiet, ka tas ir kāda īru augstmaņa zirgs.

Jūrnieks klusēdams aizgāja.

— Vai jūs nebaidāties, ka jūs varēs pazīt? — jautāja Mordaunls.

— Šādā apmetnī un nakts tumsā? Jūs taču mani nepazināt, tad viņi vēl jo vairāk neiedomāsies par mani.

— Taisnība, — Mordauals teica. — Pie tam viņi vienkārši neatcerēsies par jums. Vai viss ir gatavs?

— Jā.

— Iekraušana pabeigta?

— Jā.

— Piecas pilnas mucas?

— Un piecdesmit tukšas..

— Jā, tas ir tas, kas bija vajadzīgs.

— Mēs uz Antverpeni vedam portvīnu.

— Lieliski. Tagad aizvediet mani lidz liellaivai, bet pats steidzieties atpakaļ, jo viņiem drīz ir jābūt klāt.

— Esmu gatavs.

— Tikai vajadzētu, lai neviens no kuģa ļaudīm mani nepamanītu uznākam uz. klāja.

— Pašlaik uz kuģa ir likai viens cilvēks, bet es par viņu esmu pilnīgi pārliecināts, lāpāt kā par sevi. Bez lam viņš jūs nepazīst un tāpat, kā viņa biedri, gatavs izpildīt jebkuru pavēli. Viņi neko nezin par uzdevumu.

— Labi. Ejam.

Viņi pa krauju nokāpa pie Temzas. Pie krasta bija redzama laiviņa, kura bija piesieta ar ķēdi pie staba. Groslou ar rokām pievilka laivu un turēja tik ilgi, kamēr Mordaunts iekāpa. Tad viņš iekāpa pats un, paņēmis airus, sāka airēt ar tādu veklību, kura Mordauntam uzreiz krita acīs, pierādot, ka Groslou bija taisniba, sakot, ka viņa iepriekšējā profesija bija saistīta ar jūru.

Pēc piecām minūtēm viņi izbrauca cauri liellaivu labirintiem, kuras tajos laikos pieblīvēja upi, aizsprostojot brīvu piebraukšanu Londonai. Mordaunts ieraudzīja tumšu punktu — nelielu liellaivu, kura šūpojās jūras viļņos netālu no Suņu salas.

Piebraucot pie „Zibens", Groslou kaut kā īpaši nosvilpās, un tūlīt pat pie borta malas parādījās kāda cilvēka galva.

— Tas esat jūs, kapteini?

— Jā, nolaid lejā trepes.

Un Groslou ātri un veikli, kā bezdelīga, atradās uz kuģa klāja blakus jūrniekam.

— Kāpiet augšā! — viņš uzsauca savam biedram.

Mordaunts, ne vārda nesakot, sāka rāpties uz augšu ar tādu ātrumu un veiklību, kādu nebija pierasts redzēt no cilvēka, kurš nebija saistīts ar jūru. Bet saltlkaislā atriebības kāre, ko iedvesa viņa aklais naids, aizvietoja visu viņa prasmi. Kā Groslou bija domājis, jūrnieks nepievērsa nekādu uzmanību uz. to, ka kapteinis ieradās uz.kuģa cita cilvēka pavadībā^

Mordaunts un Groslou pienāca pie kapteiņa kajītes. Tā bija pagaidu dēļu būve, kura tika uzbūvēta uz kuģa klāja. Šī kajīte lika atdota kuģa pasažieriem.

— Bet viņi?.. Kur viņi izvietosies? — Mordaunts apjautājās.

— Kuģa otrajā galā, — Groslou atbildēja.

— Tātad viņiem šeit nebūs ko darīt?

— Pilnīgi neko.

— Lieliski. Es noslēpšos jūsu kajītē. Atgriezieties Grinvičā un atvediet viņus šurp. Vai jums ir laiva?

— Tā pati, kurā mēs atbraucām.

— Man tā izlikās pārāk viegla un ātra.

— Jā, tā ir īsta indiāņu piroga.

— Piesieniet to trosē pie kuģa un atstājiet tajā airus, lai tā var braukt pakaļ kuģim un atliktu tikai pārcirst trosi, kad būs vajadzība. Ielieciet tajā ruma un sausiņu rezerves. Ja uznāks negaiss, jūsu cilvēki varēs iestiprināties, lai spētu atjaunot spēkus.

— Tiks izpildīts. Vai nevēlaties aiziet uz krait-kameru?

— Nē, vēlāk. Es vēlos pats aizdedzināt-degli, lai būtu pārliecināts, ka tas nedegs pārāk ilgi. Tikai labāk nomaskējaties, lai viņi jūs nepazītu.

— Neuztraucieties.

— Brauciet ātrāk uz krastu, citādi Grinvičas tornī pulkstens jau nosita desmit.

Patiešām, monotoni zvana sitieni drūmi skanēja pa visu apkaimi, biezu mākoņu aizsegā, kuri vēlās kā klusējoši milzīgi viļņi pa debess jumu.

Groslou aizvēra durvis, kuras Mordaunts aizslēdza no iekšpuses. Tad Groslou lika uzraugam vērīgi skatīties un ieklausīties visā, kas notiek apkārt. Viņš ieleca laivā un ātri atīrās no kuģa.

Pūta auksts vējš. Krastā, kurā piestāja Groslou, nebija nevienas dzīvas dvēseles; ar tikko kā sākušos bēgumu, no krasta atgāja vairāki kuģi. Tiklīdz Groslou iznāca krastā, tā līdz viņam nonāca zirgu pakavu troksnis, kurš atskanēja no lielceļa.

„Oho! Mordauntam bija taisnība, kad viņš mani tā steidzināja. Nedrīkstēja zaudēt laiku ne mirkli. Lūk, viņi ir jau klāt".

Patiešām, tie bija mūsu draugi, vai, pareizāk sakot, tikai avangards, kurš sastāvēja no d'Artanjana un Atosa. Piebraucot pie tās vietas, kur atradās Groslou, viņi apstājās, it kā uzminējuši, ka viņš ir tas cilvēks, ar kuru viņiem būs darīšana. Atoss mierīgi nokāpa no zirga, izņēma 19* kabatlakatiņu ar stūros sasietiem mezgliem, tad viņš pamāja ar to. D'ArtanjaAs, kā vienmēr uzmanīgs, tikai piecēlās kājās kāpšļos un mazliet pieliecās, lai izņemtu pistoli, kura bija zem apmetņa.

Groslou, nebūdams uzreiz pārliecinātSj ka tie ir gaidāmie kuģa pasažieri, vispirms noslēpās aiz kāda lielgabala, kuri stāvēja ierakti zemē un kalpoja kuģu piestāšanai krastā. Bet ieraugot norunāto zīmi, viņš izlīda no savas slēptuves un pienāca pie lranču virsniekiem. Viņš tik ļoti bija salienies savā vilnas apmetnī, ka pazīt viņu nebija iespējams; bet tas bija pilnīgi lieki, jo nakts bija ļoti tumša.

Tomēr Atosa vērīgais skatiens uzreiz pamanīja, ka tas nav Rodžers.

— Ko jūs vēlaties? — viņš griezās pie Groslou, kāpjoties atpakaļ.

— Es jums vēlos pateikt, milord, — Groslou viņam atbildēja, — imitēdams īru akcentu, — ja jūs meklējat šķiperi Rodžersu, tad darāt to veltīgi.

— Kāpēc? — Atoss jautāja.

— Tāpēc ka šodien no rīta viņš nokrita no masta un lauza sev kāju. Esmu viņa brālēns; viņš mān izstāstīja, kas ir par lietu, un lūdza mani jūs sagaidīt un aizvest, kur vien. vēlēsit, ja parādīsit man lakatu, kuram iesieti četri mezgli, kā tas, kuru jūs pašlaik turat rokās, un tas, kurš atrodas manā kabatā.

Ar šiem vārdiem Groslou izvilka no kabatas lakatiņu, kuru bija rādījis Mordauntam.

— Un tas ir viss? — Atoss jautāja.

— Nē, milord. Jūs apsolījāt samaksāt septiņdesmit piecus livruš, ja es jūs nogādāšu uz Buloņu vai uz kādu citu ostu Francijas krastos, kuru jūs man norādīsit.

— Ko jūs uz to teiksit, d'Artanjan? — Atoss jautāja franciski.

— Bet ko viņš teica? — d'Artanjans atbildēja.

— Ak! Es pavisam aizmirsu, ka jūs nesaprotat angliski! — Aloss apķērās.

Un viņš atstāstīja visu sarunu ar šķiperi.

— Nu, man tas viss liekas dabiski, — gaskonietis atbildēja.

— Man arī, — Atoss piekrita.

— Starp citu, ja viņš mūs māna, tad mēs paspēsim viņam iedragāt galvaskausu.

— Bet, kas tad mūs nogādās uz Franciju?

— Kas? Jūs, Atos. jūs zināt tik daudz, ka es ne mirkli nešaubos, ka jūs tiksit galā arī šķipera pienākumiem.

— O, mans draugs, — Atoss smaidīdams teica, — jūs jokojat, bet starp citu mans tēvs patiešām gatavoja mani dienestam flotē un man ir palicis vēl šis un tas atmiņā.

— Nu, lūk, redzat! — d'Artanjans iesaucās.

— Tad dodaties pēc mūsu draugiem, dārgo d'Artanjan, un ātrāk atgriezieties. Jau nāk vienpadsmit, mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

D'Artanjans piebrauca pie diviem jātniekiem, kuri stāvēja ccļa vidū, turot rokās pistoles un gaidot rīkojumus. Trīs jātnieki, tāpat kaujas gatavība, stāvēja drusku attālāk.

Divi jātnieki, kuri stāvēja ceļa vidu, bija Portoss un Aramiss. Trīs jātnieki, kuri atradās tālāk bija Mušketons, Blezuā un Grimo. Ieskatoties tuvāk, varēja redzēt, ka Grimo nebija viens: viņam aizmugurē sēdēja Parri, kuram vajadzēja aizvest atpakaļ un Londonu zirgus, kuri piederēja mūsu draugiem un kurus pārdeva viesnīcas saimniekam, lai nomaksātu parādus, kuros viņi bija ielīduši, dzīvodami Londonā. Pateicoties šim darījuma, mūsu draugiem palika maciņā vēl, kaut arī neliela summa, bet pietiekama, gadījumam, ja iznāk kaut kāda neparedzēta aizkavēšanās.

D'Artanjans pamāja Aramisam un Portosam sekot viņam. Tie pamāja, kalpiem, lai no segliem atsien bagāžu.

Parri ne bez nožēlas šķīrās no saviem draugiem. Viņi • aicināja Parri sev līdz, bet viņš cieši nolēma nepamest dzimteni.

— Tas ir saprotams, — Mušketons piezīmēja. — Viņš zin, ka Groslou dzīvo Anglijā. Lūk, ja Groslou brauktu kopā ar mums uz Franciju, tad būtu pavisam cita lieta.

Mēs zinām, ka Parri bija savi rēķini ar Groslou, jo tieši Grosiou iesita pa galvu viņa brālim. Bet nevienam nenāca prātā, cik tuvu īstenībai bija šī pļāpāšana.

Visi pienāca pie Atosa.

Šajā brīdī d'Artanjanu atkal sāka mākt aizdomas: krastmala viņam sāka likties aizdomīgi tukša, nakts pārāk tumša, un šķipers pārāk, neuzticams.

Viņš izstāstīja Aramisam par šķiperu maiņu, un tas, būdams tikpat aizdomīgs un neticīgs, piekrita d'Artanjanam, kas vēl vairāk pastiprināja viņa aizdomas.

Kad d'Artanjans uztraucās, viņš vienmēr klikšķināja ar mēli. Atoss uzreiz saprata, kas ir par lietu.

— Nav vairs laika pārdomāt, - yiņš teica, - laiva mūs gaida, vajag braukt.

— Jā, un' bez tam, kas spēs mums traucēt pārrunāt mūsu aizdomas uz kuģa? — Aramiss piezīmēja, — Vajadzēs tikai labi pasekot šķiperam.

— Lai tikai viņš pamēģina kaut ko izdarīt nc tā kā vajag, es viņu uz vietas piebeigšu. Cik tur lā darba! — Portoss paziņoja.

— Tas ir 'labi pateikts, Portos, — d'Artanjans piekrita, uzsisdams Portosam uz pleca. — Tātad, sēžamies. Nāc, Mušketon.

Viņš aizturēja .savus draugus, ļaudams vispirms iekāpt kalpiem, lai pārliecinātos, ka laiva ir vesela un viss ir kārtībā.

Trīs kalpi bez starpgadījumiem iekāpa laivā. Viņiem sekoja Atoss, tad Portoss, Aramiss un, beidzot, vēl pavisam domīgs un neuzticības pilns d'Artanjans.

— Velns parāvis! Kas ar jums notiek, mans draugs? — Portoss jautāja. — Goda vārds, tā var iebaidīt jebkuru, pat pašu Cēzaru!

— Varbūt, — d'Artanjans atbildēja. — Bet es nekur neredzu ne sargus, ne ostas uzraugus, ne muitniekus.

— Nu, sākās! — Portoss teica. — Viss iet kā pa sviestu.

— Viss iet pārāk labi, Portos. Nu, bet, lai iet, kā iet.

Beidzot visi bija iesēdušies laivā. Šķipers apsēdās pie stūres un padeva zīmi vienam no matrožiem, kurš turēdams rokās ķeksi, sāka vest laivu ārā no labirinta.

Cits matrozis turēja gatavībā airus. Kad laiva tika izvadīta atklātākā vietā, sāka airēt visi četri airi un laiva sāka braukt ātrāk.

— Beidzot mēs braucam projām, — Portoss atviegloti noteica.

— Diemžēl! Tikai mēs aizbraucam vieni! — aizrādīja grāfs de La Fērs.

— Jā, bet toties mēs aizbraucam visi četri, sveiki un veseli. Lai vismaz tas mums kalpo par mierinājumu.

— Bet, mēs vēl neesam mājās, — d'Artanjans palika pie sava. — Mazums, kas vēl var notikt?

— Mans dārgais, — Portoss viņu pārtrauca, — jūs esat kā vārna, kura ķērc pēc nelaimes. Nu kas mūs var atrast tādā tumsā, kad neko nevar saskatīt divdesmit soļu attālumā?

— Bet rīt 110 rīta? — d'Artanjans nepiekāpās.

— Rīt no rīta mēs būsirn Buloņā.

— O! Es to vēlos no visas sirds, — gaskonietis turpināja, — bet atzīstos savā mazdūšībā. Sagatavojaties, Atos, jūs tūlīt no smiekliem novelsilies: visu laiku, kamēr mēs braucām gar krastu šāviena attālumā, es visu laiku gaidīju, ka no krasta vai no kāda kuģa atskanēs Šāvienu zalve, kura mūs izmeinātu.

— Bet, — Portoss teica, ar viņam piemītošo vēso saprātu, — tas nav iespējams, jo tad viņiem būtu bijis jānošauj ari šķiperis un matroži.

— Kā tad! Tas jau nu ļoti apstādinātu Mordaunta kungu! Jūs domājat, ka viņš ir tik izvēlīgs?

— Nu, — Portoss teica, — esmu ļoti priecīgs, ka d'Artanjans atzīstas savās bailēs.

— Es ne tikai atzīstos, bet esmu gatavs ar tām lielīties. Jā, es baidos. Es neesmu tik biezādains, kā jūs. Oho! Kas tas tāds?

— „Zibcns", — Groslou atbildēja angliski, bet tūlīt pat iekoda mēlē, atcerēdamies, ka viņam nepienākas atbildēt uz jautājumiem, kurus uzdod franciski.

Viņam par laimi, mūsu draugi, negaidot nekādu briesmu no šīs puses, nepamanīja viņa aplamību. Aloss griezās pie viņa angliski:

— Vai tad mēs jau esam klāt?

—,Jā, — Groslou atbildēja.

Patiešām, vēl daži airu vēzieni un laiva atdūrās prel kuģa bortu.

Sargs viņus jau gaidīja un, pazīdams mūsu šķiperi, nolaida lejā Irepes.

Atoss uzkāpa pirmais, ar īsta jūrnieka veiklību. Viņam sekoja Aramiss, atcerēdamies savus kādreizējos nakts piedzīvojumus ar virvju trepēm, kuras bija gan piemērotās, gan pavisam nepiemērotās vietās. D'Artanjans uzrāpās, kā veikls mednieks. Portoss uzrāpās, pateicoties savam Herakla spēkam, kas viņam daudzos gadījumos aizvietoja visas citas īpašības.

Pienāca kalpu kārta. Tievais un lunkanais Grimo, kurš bija veikls, kā kaķis, nevienam rūpes nesagādāja, viņš uzrāpās ātri un veikli; toties ar Blezuā un Mušketonu rūpju bija daudz: katru no viņiem jūrnieki pieturēja aiz. kājām, bet Portoss sākumā aizķēra tos aiz apkaklēm, un tad aiz padusēm uzvilka augšā uz klāja.

Šķipers aizveda savus pasažierus uz viņiem nozīmēto kajīti. Tā bija neliela telpa, kurā četri cilvēki kaut kā varētu saspiesties; tad viņš gribēja aiziet, aizbildinoties ar neatliekamiem darbiem uz kuģa.

— Vienu mirklīti, šķiper, — d'Artanjans viņu apstādināja. — Cik cilvēku jums ir uz kuģa?

— Es nesaprotu, — Groslou atbildēja angliski.

Atoss pārtulkoja d'Artanjana jautājumu. D'Arlanjans saprata, par cik Groslou savus vārdus pavadīja ar žestiem: viņš izstiepa rokas trīs pirkstus.

— Tā. Nu, tagad es sāku nomierināties. Un tomēr, kamēr jūs iekārto­jaties, es iešu apskatīties kuģi.

— Kas attiecas uz mani, tad es iešu parūpēties par vakariņām, — Portoss teica.

— O, tie ir cēlsirdīgi un lieliski nodomi! Pacenšaties tos izpildīt pēc iespējas ātrāk, Portos. Atos, aizdodiet man Grimo, viņš ir iemācījies mazliet runāt angliski no Parri, lāpēc viņš man būs par tulku.

— Ej, Grimo, — Atoss pavēlēja. >

Uz. klāja stāvēja lukturis. D'Artanjans vienā rokā paņēma lukturi, otrajā pistoli un pamāja šķiperam sekot viņam līdzi.

D'Artanjans nokāpa pa lūku uz apakšējo klāju.

Apakšējais klājs bija sadalīts trijās daļās; tā daļa, kurā atradās d'Artanjans, stiepās 110 trešā špangouta līdz kuģa bortam. Virs viņiem atradās kajīte, kurā visi draugi gatavojās pavadīt nakti. Otrais nodalījums aizņēma visu kuģa vidusdaļu; tas bija domāts kalpiem. Virs trešā nodalījuma, kurš atradās kuģa priekšgalā, bija izvietota kajīte, kurā slēpās Mordaunts.

— Oho, — d'Artanjans noteica, kāpjot lejā pa trepēm un turot izstieptā rokā lukturi, kuru turēja sev priekšā, — cik šeit ir mucu! It kā mēs atrastos Ali-Babā pagrabos.

„Tūkstots un vienas nakts pasakas" tajā laikā tikko kā bija iztulkotas franču valodā un tā skaitījās viena no visiecienītākajām grāmatām.

— Ko jūs runājat? — viņam jautāja šķipers angliski.

D'Artanjans saprata jautājumu pēc balss intonācijas.

— Es vēlētos zināt, kas tur ir? - d'Artanjans jautāja, noliekot lukturi uz vienu no pulvera mucām.

Groslou, izdarīja neviļus kustību, pieķeroties pie trepju margām, bet noturoties kājās.

— Porlo, — viņš atbildēja angliski.

— Ā, portvīns! — nopriecājās d'Artanjans gan tāpēc, ka spēja tik vienkārši izskaidroties, gan tāpēc, ka tas bija tieši portvīns. — Tas ir lieliski! Tātad, mēs nenomirsim no slāpēm!

Tad, pagriezies pret Groslou, kurš pa to laiku slaucīja lielas sviedru lāses no pieres, jautāja:

— Visas pilnas?

Grimo pārtulkoja.

— Dažas pilnas, dažas tukšas, — Groslou atbildēja, kura balss, neskatoties uz. visām viņa pūlēm, skanēja nedroši.

D'Artanjans uzsita ar roku pa mucu. Piecas mucas izrādījās pilnas, pārējās tukšas. Tad, anglim par lielām šausmām, d'Artanjans nolika lukturi starp mucām, lai pārliecinātos, vai kāds tur nav noslēpies; bet viss beidzās labi.

— Tagad iesim uz citu nodalījumu.

Un pie šiem vārdiem d'Artanjans piegāja pie durvīm, kuras veda uz kuģa priekšgalu. \

— Pagaidiet, — noteica aizmugurē ejošais anglis, vēl nenomierinājies no nesenā uztraukuma, — atslēga ir pie manis.

Šis nodalījums izrādījās tukšs, un nekas interesants tur nebija, tāpēc nolēma, ka Mušketons un Blezuā šeit varēs sagatavot vakariņas Portosa vadībā.

No šejienes pārgāja uz trešo nodalījumu. Tur, četrās trosēs karājās iesiets dēlis, kurš kalpoja par galdu. Pie griestiem karājās jūrnieku šūpuļlīkli, uz. grīdas stāveks ķirmju saēsti soli, tā bija visa šīs kajītes iekārta. D'Artanjans apskatījās buras, kuras karājās pie sienām, un, neredzēdams neko aizdomīgu, uzkāpa atpakaļ uz augšējā klāja.

— Bet kas šī par kajīti? — d'Arlanjans jautāja, apstādamies pie šķipera kajītes.

— Tā ir mana kajīte, — Groslou atbildēja. — Jūs vēlaties to apskatīties?

— Atveriet durvis! — d'Artanjans pieprasīja.

Anglis paklausīja. D'Artanjans apgaismoja kajīti ar lukturi, pabāza iekšā galvu un, redzēdams, ka kajīte bija olas čaumalas lielumā, teica:

— Nu, ja arī ir uz kuģa slēpnis, tad nekādā gadījumā ne šeit. Iesim paskatīties, ko Pertoss ir uzsācis vakariņu pagatavošanai.

Un, pateicies šķiperam ar galvas mājienu, viņš atgriezās kajītē, kur sēdēja viņa draugi.

Redzams, Portoss neko jēdzīgu nebija atradis, domājams, nogurums ņēma virsroku pār izsalkušo kuņģi, tāpēc ka, izstiepies uz sava apmetņa, viņš gulēja dziļā miegā, kad ienāca d'Artanjans.

Viļņu iešūpotiem, Atosam un Aramisam arī sāka acis lipt ciet, tāpēc arī viņi gatavojās iet gulēt.

Troksnis, kurš radās, d'Artanjanam ienākot kajītē, lika viņiem atgūties.

— Nu ko? — Aramiss jautāja. '

— Viss, paldies Dievam, ir kārtībā, — nomierināja viņus d'Artanjans. — Varat gulēt mierīgi.

Dzirdot šos mierinošos vārdus, Aramiss no jauna nolika savu nogurušos galvu uz spilvena. Atoss mēģināja attēlot savā sejā bezgalīgas pateicības jūtas, kuras viņš juta pret d'Artanjanu par viņa rūpēm, bet no tā nekas liels neiznāca. Un arī pats d'Artanjans, līdzīgi Portosam, juta daudz lielāku vajadzību pēc miega, nekā pēc ēdiena. Tāpēc viņš atlaida Grimo, izklāja savu apmetni uz grīgas un nolikās gulēt durvju priekšā, tādā veidā aizšķērsodams ceļu tā, ka kajītē neviens nevarēja ienākt vai iziet, neuzkāpjot viņam virsū.