Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

VI Satikšanās

D'Artanjans šo nakti gulēja Portosa istabā, kā arī visas iepriekšējās, kopš sacelšanās sākuma. Zobenus viņi lika gultas galvgalī, bet pistoles uz galda lā, lai tās būtu vienmēr pa tvērienam.

Rīta pusē, d'Artans sapņoja, kā visa debess pārklājās ar zeltainu mākoni, no kura sāka līt zelta lietus, un viņš nolika savu cepuri zem šīs lietus gāzes.

Portoss redzēja sapni, ka viņa karietes durvis ir par mazām, lai varētu pilnībā uzlikt savu barona ģērboni.

Pulkstens septiņos no rila viņus uzmodināja kalps. Viņš nebija ģērbies livrejā. Kalps atnesa d'Artanjanam vēstuli.

— No kā? — jautāia gaskonietis.

— No karalienes, — atbildēja kalps.

— Oho! — iesaucās Portoss, pieceļoties no gultas. — Nu, kas lur ir?

D'Arlanjans palūdza kalpu ieiet blakus istabā un, tiklīdz aizvērās durvis,

steidzīgi izlēca no gultas un izlasīja vēstulīti.

Portoss skatījās uz viņu izvalbītām acīm, bet neuzsāka sarunu pirmais.

— Dārgais draugs, — teica beidzot d'Artanjans, sniedzot viņam vēstulīti, — lūk, beidzot tavs barona tituls un mana kapteiņa pakāpe. Lasi un spried pats.

Portoss pastiepa roku, paņēma vēstulīti, un drebošā balsī izlasīja:

„Karaliene lūdz uz pārrunām d'Artanjana kungu un lūdz sekot viņu šīs vēstules devējam".

— Nu ko, — noteica Portoss, — es neredzu šeit neko sevišķu.

— Bet es redzu šeit ļoti daudz, un visu, — iebilda d'Artanjans. — Ja mani sauc, tas nozīmē, ka lietas ir sarežģījušās. Padomā pats, kam gan vajadzētu notikt, lai pēc divdesmit gadiem karaliene atcerētos mani!

— Taisnība, — piekrita Portoss.

— Uzasini savu zobenu, b;irona kungs, uzlādē pistoles un iedod zirgiem auzas. Galvoju, ka jau šodien mēs būsim nodarbināti; bel galvenais — nevienam ne vārda.

— Vai tik mums negatavo lamatas, lai no mums atbrīvotos, — jautāja Portoss, pāliecināts, ka jau tagad daudziem kremt viņa nākamais barona tituls.

— Ja^ tās ir lamatas, — iebilda d'Artanjans, — tad es tās atminēšu vai ieraudzīšu; ja Mazarīni ir itālietis, tad es esmu gaskonietis.

D'Artanjans vienā mirklī saģērbās, bet Portoss viņam palīdzēja gan sapogāties, gan arī sasēja viņa apmetni uz pleciem.

Tajā pašā mirklī pie durvīm atkal pieklauvēja.

Ienāca cits kalps.

— No viņa eminence kardināla Mazarīni, — noteica viņš.

— D'Artanjans palūkojās uz Portosu.

— Lieta sarežģās, • viņš teica. — Ar ko lai iesāk?

— Nekā traģiska, — atbildēja d'Artanjans, izlasījis zīmīti, — viss liks jauki izkārtots — viņa gaišība nozīmē man tikšanos tikai pēc pusstundas.

— A, lad jau nu gan.

— Mans draugs, — teica d'Artanjans, griezdamies pie kalpa, — lūdzu nododiet viņa gaišībai manu atbildi, ka pēc pusstundas es būšu viņa rīcībā.-

Kalps paklanījās un aizgāja.

— Labi, ka šis kalps noredzēja to, — piezīmēja d'Artanjans.

— Tātad, tu domā, ka runa būs par vienu un to pašu, ja jau abi atsūtīja pēc tevis kalpus tik agrā rīta stundā.

— Nedomāju, bet pārliecināts es neesmu.

— Tomēr, pasteidzies d'Artanjan, jo tevi gaida vispirms karaliene, pēc tam — kardināls, bet pēc tam es.

D'Artanjans pasauca karalienes kalpu.

— Esmu gatavs, mīļais draugs, — viņš leica, — pavadi mani.

Kalps viņu veda pa mazām ieliņām, apkārtceļiem, un pēc dažiem

mirkļiem viņi jau atradās pils dārzā, kur iegāja cauri maziem vārtiņiem; pa mazām durtiņām, pa slepenām mazām trepītēm uzkāpa un nonāca karalienes lūgšanu istabiņā.

Musketieru leitnants kļuva iekšēji nemierīgs un satraukts; viņā nebija vairs jaunekļa draiskulību, bet gūtā sūrajā dzīvē lielā pieredze, pašsavaldīšanās un rakstura stingrība, lika viņam saprast, ka lieta būs nopietna.

Pēc dažiem mirkļiem, bija dzirdama vieglu soļu un drēbju švīkstoņa; d'Artanjans nodrebēja, ieraudzīdams, ka pašķiras portrejas, un tāpat kā daudz daudz gadu atpakaļ, viņš ieraudzīja baltu skaistu roku. Pēc rokas formas, baltuma un skaistuma viņš pazina šo roku, kuru viņam vienreiz atļāva pat noskūpstīt.

— Lūgšanu istabiņā ienāca karaliene.

— Tas esat jūs, d'Artanjana kungs, — teica viņa, maigi un tajā pašā laikā skumīgi lūkodamās uz d'Artanajanu. — Jā, tas esat jūs, es jūs pazinu. Palūkojaties jūs arī uz mani, es esmu karaliene. Vai jūs pazināt mani?

— Nē, jūsu augstība, — atbildēja d'Artanjans.

— Vai tad jūs esat piemirsis, — teica Austrijas Anna apburoši maigi samtainā balsī, kādā viņa mācēja runāt, kad kaut ko ļoti vēlējās, — kā kādreiz, vienai karalienei bija ievajadzējies drosmīgu un uzticīgu muižieku? Šis drosmīgajais muižnieks, kuru, jūs domājāt aizmirsušu, viņa saglabāja savā sirdī šos daudzos gadus. Vai jūs to zinājāt?

— Nē, jūsu augstība, es to nezināju, — atbildēja d'Artanjans.

— Jo sliktāk, kungs, — leica Austrijas Anna, — es gribēju teikt — karalienei, tā kā viņai atkal ir ievajadzējies ļoti uzticams un drosmīgs kalps.

— Vai tiešām, — iebilda d'Artanjans, — karalienei, kurai apkārt ir tik izcili un dižciltīgi galminieki, tādi gudri padomnieki, ar ļoti augstu stāvokli un nopelniem, pēkšņi nolēma pievērst savu uzmanību tik necilam muižniekam un nabadzīgam karavīram?

Anna saprata pārmetumu, kas viņu samulsināja, bet viņa nekļuva par to dusmīga.

Sī gaskoniešu muižnieka lielā pašaizliedzība, uzticība un drosme daudza reizes lika karalienei izjust sirdsapziņas pārmetumus; viņš bija pārspējis viņu savā cildenumā.

— Viss tas, ko jūs sakāt man, par man apkārt esošajiem cilvēkiem, varbūt arī ir taisnība, — teica viņa, — bet uzticēties es varu, diemžēl, tikai jums, d'Artanjana kungs. Es zinu, ka jūs kalpojat kardināla kungam, bet izdariet arī man kādu pakalpojumu, un es par jums parūpēšos. Sakiet, vai jūs nebūtu ar mieru izdarīt to pašu, ko ļoti sen izdarījāt kādai karalienei, jums pavisam nepazīstamai?

— Es izdarīšu visu, ķo tikai lūgs jūsu augstība, — atbildēja d'Artanjans.

Karaliene minūti padomāja; musketiera atbildē viņa saklausīja ļoti

uzmanīgu un piesardzīgu noti.

— Varbūt jūs dodat priekšroku mieram un labklājībai? — apjautājās viņa.

— Es nesaprotu par ko jūs runājat, es nekad neesmu dzīvojis mierā un labklājībā, jūsu augstība.

— Vai jums ir draugi?

— Kādreiz man bija trīs: divi jau sen kā pameta Parīzi, un es nezinu, kur viņi ir pašlaik. Ar mani kopā ir palicis tikai viens draugs, bet šis cilvēks, liekas, ir viens no tiem, ko pazina kā muižnieku, par kuru jūsu augstībai jau teica.

— Lieliski! — atbildēja karaliene. — Jūs divatā ar jušu draugu esat veselas armijas vērti.

— Kas man būtu darāms, jūsu augstība?

— Nāciet vēlreiz, pulkstens piecos, un es jums visu pateikšu; bet jūs nedrīkstat par šo tikšanos, kuru cs jums pašlaik nozīmēju, teikt nevienam ne pusplēsta vārda.

— Paklausu, jūsu augstība.

— Zvēriet pie krusta.

— Jūsu augstība, es vēl nekad neesmu lauzis savu doto vārdu. Kā es teicu, tā arī būs.

Karaliene, kas nebija radusi pie tādas valodas un toņa, kas nekad netika atskanējusi no viņas apkārtējiem galminiekiem, izdarīja secinājumu, ka d'Artanjans liks lietā visus savus spēkus šī uzdevuma izpildīšanā, un palika ar lo visu ļoti apmierināta.

Īstenībā tā bija viena no gaskonieša viltībām, lai aizsedzoties ar kareivja rupjo dzīvesveidu, ar savu vērīgumu izprast lietas nopietnību.

— Jūsu augstība pašlaik man neko nepavēlēs darīt? — jautāja gasko­nietis.

— Nē, - atbildēja Austrijas Anna, - līdz pulkstens pieciem jūs varat būt brīvs. Tagad jūs varat iet.

Paklanījies, d'Artanjans izgāja no lūgšanu istabiņas.

„Velns parāvis, — viņš nodomāja, — es patiešām viņiem esmu ļoti ievajadzējies".

Tā kā bija jau pagājusi pusstunda, d'Artanjans pa iekšējiem koridoriem, ejām un gaiteņiem nonāca galerijā, kur piegājis pie durvīm, pieklauvēja.

Bernuīns viņu ielaida.

— Esmu jūsu rīcībā, jūsu eminence, — noteica d'Artanjans, ieejot kardināla kabinetā.

Pēc sava paraduma, viņš vērīgi visu aplūkojis, ieraudzīja uz Mazarīni galda aizzīmogotu aploksni. Konverts bija nolikts tā, ka adresāts nebija redzams.

— Jūs no karalienes? — jautāja Mazarīni, ieskatoties savā musketierī.

— Es, monsinjor? Kas jums to varēja pateikt?

— Neviens, es vienkārši to zinu

— Man ļoti žēl, monsinjor, bet man jums jāsaka, ka jūs kļūdāties, — bezkaunīgi acīs skatīdamies teica d'Artanjans, atcerēdamies doto solījumu Austrijas Annai.

— Es pats redzēju, kā jūs nācāt no galerijas puses.

— Tas notika tikai tāpēc, ka mani izvadīja pa slepenām kāpnēm.

— Kāpēc?

— Nezinu; varbūt šeit ir kāds pārpratums.

Mazarini jau no pieredzes zināja, ka d'Artanjanu ļoti grūti piespiest pateikt to, ko viņš nevēlas teikt; tāpēc viņš nolēma uz. laiku atlikt šo izprašņāšanu.

— Parunāsim par manām lietām, — teica kardināls, — ja jau par savām jūs tik noteikti nevēlaties runāt.

D'Arlanjans klusējot paklanījās.

— Vai jūs mīlat ceļot? — apjautājās Mazarīni.

— Es visu dzīvi esmu ceļā.

— Vai jūs nekas neaiztur Parīzē?

— Mani nekas nevar aizturēt, kā likai jūsu pavēle.

— Labi. Lūk, vēstule, kuru jūs nogādāsit pēc adreses.

— Pēc adreses, monsinjor? Bet es nekur neredzu adresi.

Patiešām, uz aploksnes nekas nebija rakstīts.

— Vēstule ir divās aploksnēs, — teica Mazarīni.

— Saprotu. Man ir jāuzplēš pirmā aploksne, kad būšu nokļuvis noteiktajā vietā.

— Pilnīgi pareizi. Jums ir draugs di Vallona kungs, kuru es arī ļoti cienu. Ņemiet viņu līdzi.

„Velns parāvis, — nodomāja d'Artanjans, — viņš zina, ka mēs vakar bijām noklausījušies visu sarunu, un tagad grib no mums tikt vaļā, aizsūtot mūs projām no Parīzes".

— Jūs par kaut ko šaubāties? — jautāja Mazarini.

— Nē, monsinjor, es tūlīt pat došos ceļā. Tikai man jālūdz jums viens liels pakalpojums.

— Kāds? Runājiet.

— Lūdzu aizejiet pie karalienes, jūsu eminence.

— Kad?

— Tagad.

— Kāpēc?

— Lai viņai pat"il !u šādus vārdus: „Es aizsūtu d'Artanjanu vienā svarīgā lietā, un viņam uzreiz ir jādodas ceļā".

— Redziet nu, jūs tomēr bijāt pie karalienes! — teica Mazarīni.

— Man jau bija tas gods informēt jūsu eminenci, ka šeit, iespējams, būs noticis kaut kāds pārpratums.

— Ko tas viss nozīmē? — jautāja kardināls.

— Vai es varu atkārtot savu lūgumu jūsu eminencei?

— Labi, es eju. Pagaidiet mani šeit.

Mazarīni rūpīgi apskatījās visapkārt; viņš pārliecinājās, vai nav aizmirsis kādu atslēgu atvilknē un vai viss ir labi noslēgts; tad atstāja istabu.

Pagāja desmit minūtes, kuras laikā d'Artanjans ļoti cītīgi gribēja izlasīt uzrakstīto adresi uz iekšējā konverta.

Kardināls atgriezās bāls un norūpējies, redzams, saruna bijusi nepatīkama. Viņš apsēdās pie sava rakstāmgalda un, neskatīdamies uz d'Artanjanu, ieslīga dziļās pārdomās.

D'Artanjans uzma.ūgi sekoja visām kardināla kustībām, mēģinot iedziļāties viņa domu gājienā un kaut vai daudzmaz nojaust viņa garastāvokļa maiņas cēloņus. Bet viņa domas bija tikpat neizprotamas un neizdibināmas, kā uzrakstītais adresāts uz. iekšējā konverta.

„Ehē! — nodomāja d'Artanjans. — Viņš, liekas, ir ļoti dusmīgs. Vai likai ne uz mani? Viņš visu pārdomā. Vai likai viņš negrib mani nosūtīt uz Bastīliju? Tikai uzmanieties, monsinjor, pie pirmajiem vārdiem, kurus jūs man pateiksiet, ja tie būs vērsti pret mani, cs jūs nožņaugšu un palikšu par frondēru. Mani vedīs ar triumfu, tāpat kā Bruselu, un Atoss mani nosauks par franču Bruto. Tas nemaz, nebūs tik slikti".

Viņa dzīvās iztēles spējas darbojās ļoti ātri, un viņš jau redzēja sevi iedomājamies kā varoni. Bet viņš kļūdījās.

Mazarīni sāka ar viņu runāt ļoti maigā un laipnā tonī. Daudz laipnākā, nekā pirms tam. 14*

— Jums ir taisnība, jūs nekur nevarat braukt, dārgo d'Artanjan, — teica viņš, bet pēc tam piebilda — jūs vēl nekur nevarat braukt.

„Ahā", — nodomāja d'Artanjans.

— Atdodiet man šo vēstuli, lūdzu.

D'Artanjans pasniedza vēstuli.

— Jūs man būsit vajadzīgs šodien vakarā, — teica Mazarīni. — Tāpēc atnāciet pēc divām stundām.

— Pēc divām stundām, monsinjor, — iebilda d'Artanjans, — man ir ļoli svarīga satikšanās, kuru cs nevaru palaist garām.

— Neuztraucieties, — teica Mazarīni, - tas viss būs tajā pašā sakarībā.

„Lieliski, — nodomāja d'Artanjans, — es jau tā ari domāju".

— Tātad, atgriežaties pulkstens piecos un atvediet sev līdzi jūsu draugu di Vallona kungu, tikai atstājiet viņu priekšistabā, jo mums vispirms būs jāaprunājas ar jums vienatnē.

D'Artanjans viegli palocījās, pie sevis domādams:

„Viņi abi dod vienas un tāš pašas pavēles, abi divi nosaka vienu tikšanās laiku, viņi abi atrodas Pala-Rojāla pilī. Saprotu. Lūk, noslēpums, par kuru Hondī kungs samaksātu tūkstots livru."

— Jūs kļuvāt domīgs? — jautāja Mazarīni ar bažām.

— Jā, cs domāju par to, vai mums ir jābūt apbruņotiem vai nē.

— Līdz zobiem apruņotiem, d'Artanjana kungs.

— Labi, monsinjor, viss tiks izpildītš.

D'Artanjans paklanījās, izgāja un steidzīgi devās uz mājām, lai nodotu tās glaimojošās piezīmes, kuras kardināls adresēja viņa draugam.

Portoss bija sajūsmā.