Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXXVI Kauja pie Sarontas

Pēc tā kā Atoss un Aramiss pārvietojās uz priekšu, braucot garām karadaļām, kuras bija izvietojušās ešalonos, viņi pamanīja, ka metāla bruņas tika nomainīts pret spīdīgo misiņu, bet raibie berdiši tika nomainīti pret jaunām musketēm.

— Man liekas, ka šeit ari būs īstais cīņas lauks, — Aramiss teica. — Paskatieties, uz šo kavalēristu vienību, kura atrodas uz tilta, ar pistolēm rokās. Sargieties, ved lielgabalu!

— Paklausieties, mans draugs, — Atoss teica, — kurp jūs mani esat atvedis? Man liekas, ka visi cilvēki, kuri atrodas mums visapkārt pieder tikai pie karalienes armijas. Vai tikai tas nav pats de Šatiljona kungs, kurš brauc mums pretī ar divām brigādēm?

Pie šiem vārdiem Atoss atkailināja savu zobenu, kad Aramiss, nolēmis, ka viņi patiešām ir pārkāpuši pilsētas robežliniju, izņēma šaujamieroci.

— Labdien, kungi, — hercogs teica, viņiem pietuvodamies, — es redzu, ka jūs nesaprotat, kas šeit noliek, bet viens vārds jums visu izskaidros.

Mums ir noslēgts pamiers. Tagad notiek sapulce: princis, dc Rcca kungs, de Befors un hercogs Bulons pārspriež visu lietu pašreizējo stāvokli. Tāpēc viens no diviem, ševaljē: vai nu lietas neuzlabosies, un mēs ar jums tiksimies, vai ari viss tiks nokārtots, un es, ticis vaļā no komandēšanas, ari varēšu tikties ar jums.

— Kungs, — Aramiss teica, — es vairs neko nenožēloju. Bet atļaujiet jums uzdot vienu jautājumu.

— Lūdzu.

— Kur atrodas pilnvarotie?

— Šarontā, otrajā mājā pa labi, kad izbrauc no Parīzes.

— Vai šī sanāksme bija jau iepriekš nolemta?

— Nē, tas radās, redzams, pēc jaunajiem priekšlikumiem, kurus Mazarīni vakar bija licis priekšā pilsētniekiem.

Atoss un Aramiss pasmaidīja, saskatījās viens ar otru; viņiem viss bija pilnīgi skaidrs. Viņi zināja, kāda veida priekšlikumi tie bija, kurš tos iedeva un kam viņš tos iedeva.

— Bet māja, kurā sapulcējušies pilnvarotie, kam tā pieder?

— De Šanlē kungam, kurš komandē jūsu nodaļas Šarontā. Es saku: jūsu nodaļas, jo jūs, pēc manām domām, esat frondēri.

— Jā… gandrīz, — Aramiss teica.

— Kā — gandrīz?

— To jums, kungs, vajadzētu zināt labāk par visiem citiem, ka tagadējos laikos neviens nevar pateikt pilnīgi pārliecināti par sevi, kas viņš ir īstenībā.

— Mēs aizstāvam karali un prinčus, - Atoss leica.

— Tomēr mums vajadzētu izskaidroties, — Šatiljons teica. — Karalis ir ar mums, un arī viņa virspavēlnieki — Orleānas hercogs un princis Kondē.

— Jā, — Atoss teica, — bet viņa vieta būtu mūsu rindās, kopā ar dc Kontī kungu, Beforu, d'EIbefu un hercogu Bulonu.

— Viss var būt, — Šatiljons teica. — Zināms, es tikai pieciešu Mazarīni. Visas manas intereses ir saistīta1 ; ar Parīzi; es tur tiesājos, un no šīs liesas prāvas iznākuma būs atkarīgs mans materiālais stāvoklis. Es tikko kā kā sarunājos un lūdzu padomus savam advokātam.

— Parīzē?

— Nē, Šarontā… Viņu sauc Viols; jūs par viņu būsit dzirdējuši, — lielisks cilvēks, tiesa — mazliet spītīgs, nc velti viņš sēž parlamentā. Es cerēju ar viņu tikties vakar vakarā, bel mūsu vakardienas likšanās man neļāva nodoties savām personīgajaām lietām. Bet tā kā es nevaru tās atlikt, tad es šodien izmantoju pamiera laiku; lūk, kāpēc es šeit atrodos.

— Tātad Viola kungs dod savus padomus zem atklātām debesīm? - Aramiss jautāja, smiedamies.

— Jā, kungs, un pat sēžot jāšus uz zirga. Viņš šodien komandē piecsimt strēlniekus, un, lai parādītu viņam godu, cs viņu apciemoju ar diviem maziem lielgabaliem, kurus jūs redzējāt. Patiesību sakot, es ne uzreiz viņu pazinu: viņš bija uzlicis zobenu virs savas mantijas, bet aiz. jostas aizbāzis pistoles. Tas viss viņam piedod bargu izskatu, kurš jūs būtu ielīksmojis, ja jums būtu bijis tas gods satikties ar Viola kungu.

— Ja viņš patiesi ir tik ļoti amzicrīgs, — Aramiss teica, — tad varbūt ir vērts viņu pameklēt.

— Tādā gadījumā pasteidzieties, jo sanāksmei jau drīz ir jābeidzas.

— Bet, ja tā beigsies ne ar ko, - Atoss teica, - jūs mēģināsit iekarot Šarontu?

— Man ir dota tāda pavēle. Es komandēju uzbrūkošo armijas dalu un es izdarīšu visu, kas no manis būs atkarīgs.

— Bet tā kā jūs komandējat ar kavalēriju… - Atoss tcica.

— Atvainojiet, es komandēju ar visu karadaļu.

— Jo labāk… Tad jums jāzin visi jūsu virsnieki. Es gribēju teikt, vismaz izcilākos.

— Jā, aptuveni zinu.

— Tad esiet tik laipns, pasakiet man, vai starp jūsu virsniekiem nav d'Artanjana kunga, musketieru leitnanta?

— Nē, viņa nav mūsu rindās; viņš jau vairāk nekā sešas nedēļas ir pametis Parīzi un, runā, ka viņš ir aizsūtīts uz Angliju ar speciālu misiju.

— Es to zinu. Bet es domāju, ka viņš ir jau atgriezies.

— Nē, cik man zināms, tad nē, jo neviens viņu kopš tā laika nav redzējis. Es to varu teikt ar pilnu pārliecību, jo musketieri cīnās mūsu rindās. Pašreiz Kombona kungs uz laiku aizvieto d'Artanjana kungu.

Abi draugi saskatījās.

— Jūs redzat, — Atoss leica.

— Tas ir savādi.

— Bez šaubām, ar viņiem kaul kas ir noticis ceļā.

— Šodien vakarā ižtck pēdējais termiņš. Ja šovakar mēs nedabūsim no viņiem nekādu ziņu, tad rīt no paša rīta mēs dosimies viņus meklēt.

Atoss piekrītoši pamāja ar galvu.

Tad, pagriezdamies pret Šatiljonu, viņš tam pajautāja, mazliet kautrēdamies no savām tēvišķīgajām jūtām Aramisa priekšā:

— Sakiet, hercoga kungs, vai jums ir tas gods būt pazīstamam ar de Braželona kungu, kurš ir jauns cilvēks gadus piecpadsmit vecs, un kurš dienē viņa majestātes rindās?

— Jā, protams, — Šatiljons atbildēja. — Viņš šodien kopā ar princi atbrauca uz pozīcijām. Tas ir jauks jauns cilvēks. Vai viņš ir no jūsu draugu pulka, grāf?

— Jā, — Atoss atbildēja uztraucies. — Un lāpēc es ļoli vēlētos viņu redzēt jau šobrīd. Vai tas būlu iespējams?

— Pilnīgi iespējams. Esiet lik laipns un sekojiet man, es jūs pavadīšu uz viņu galveno mītni.

— Kas tas? — Aramiss tcica, pagriežoties. — Aiz mums dzirdams kaut kāds nesaprotams troksnis?

— Patiešām, pie mums jāj vesels kavalērijas pulks, — Šatiljons teica. — Es pazinu prelāta kungu pēc viņa fronderiskās cepures.

— Bet es pazinu de Beforu pēc baltajām spalvām.

— Viņi brauc pa karjēra malu. Kopā ar viņiem ir princis Kondē.

— Lūk, viņš no viņiem visiem atdalījās!

— Skan trauksmes signāls! — Šatiljons iesaucā§. — Dzirdat? Vajag uzzināt, kas ir nolicis.

Patiešām, bija redzams, ka kareivji metās pie saviem ieročiem, bcl steidzīgie kavalērisli atkal uzlēca zirgu mugurās. Pūta taures. Sila bungas. Viss vēstīja par trauksmi. Befora kungs atkailināja savu zobenu.

Princis, no savas puses, deva sasaukšanas signālu, un visi karaļa armijas virsnieki, kuri bija uz. laiku sajaukušies ar pilsētnieku armiju, metās pie viņa.

— Kungi, —r Šatiljons teica, — pamiers ir beidzies. Redzams, sāksies kaujas. Griezieties uz Šarontas pusi, lāpēc ka es tūlīt sākšu uzbrukumu. Redziet, princis man māj.

Patiešām, atskanēja trīskārtējs radziņa pūtiens, kurš skaitījās prinča signāls.

— Uz redzēšanos, ševaljē! — Šatiljons iesaucās un tūlīt pat devās pie sava pulka.

Atoss un Aramiss pagrieza savus zirgus un devās apsveicināties ar prelāta un de Befora kungiem.

Kas attiecas un hercogu Bulonu, tad viņam pirms pašām sanāksmes beigām uznāca milzīga podagras sāpju lēkme, ka nācās viņu vest uz. Parīzi uz nestuvēm. Viņa vietā hercogs d'Elbcfs, kurš atradās kopā ar saviem četriem dēliem, apbraukāja parīziešu armijas rindas.

Pa lo laiku starp Šarontu un karaļa armiju radās liels brīvs laukums, it kā likteņa noteikts, ka lur ir jābūl vietai priekš bojā gājušajiem.

— Šis Mazarīni patiešām ir Francijas negods, — prelāts tcica. pievilkdams savu ādus siksnu, uz kura, kā visiem kareivīgi noskaņotiem viduslaiku garīdzniekiem, karājās zobens virs viņa arhibīskapa mantijas. — Viņš grib valdīt pāri visai Francijai, tāpat kā savā muižā. Tikai tiekot no viņa vaļā, Francija kļūs atkal brīva un laimīga.

— Liekas, ka viņi nav vienojušies par cepures krāsu,- Aramiss teica.

Šajā mirkli Befors augstu pacēla savu cepuri.

— Kungi, — viņš teica, — mūsu diplomātija mūs ne pie kā nenoveda. Mēs gribējām tikt vaļā no ši nelieša Mazarīni, bet iemīlējusies karaliene par visu varu vēlas viņu saglabāt pirmā ministra posteni; tāpēc mums nekas cits neatliek, kā kārtīgi viņu piedauzīt.

— Lieliski, — prelāts teica. — Pazīstu de Befora kunga daiļrunību. Kungi, — viņš teica, arī atkailinādams zobenu, — ienaidnieks tuvojas. Palīdzēsim viņiem samazināt attālumu.

Un neuztraukdamies par to, vai viņam kāds seko vai nē, viņš strauji jāja uz priekšu. Viņa pulks, kurš atradās tikai viņa pakļautībā, sāka uztrauk­ties, bet tad strauji sekoja savam pavēlniekam.

Befors, no savas pusēs, virzīja kavalēriju, Nuarmutjē kunga vadībā, uz Etampu, kur tam vajadzēja sagaidīt pārtikas kravas, kuras ar lielu nepacietību gaidīja parīzieši. Beforam to vajadzēja piesegt.

Pēc pusstundas iedegās kaujas visos degpunktos. Prelāts, kurš apskauda Beforu par to, ka viņš skaitījās drošsirdis, metās uz. priekšu, sava cīņas gara un degsmes pārņemts. Kara lietas, cik mums ir zināms, bija viņa sirdslieta, un viņš vienmēr bija laimīgs, ja varēja atkailināt savu zobenu, vienalga kurš stāvētu viņa priekšā. Bet šoreiz viņš, izrādīdams sevi, kā lielisku karavīru, parādīja sevi, kā ļoti sliktu karavadoni. Ar septiņiem vai astoņiem simtiem kareivju viņš metās kaujā pret trīstūkstoš lielu armiju, kura, cieši saslēdzot savas rindas, lika prelāta armijai atkāpties, radot pilnīgu sajukumu kareivju rindās. Bet Šanlē artilērijas uguns, savukārt, izsauca karaļa armijas rindās pilnīgu sajukumu. Starp citu ne ilgi: tā viegli atkāpās, picsedzotics ar dažām mājelēm un mežiņu, bet tad no jauna, jau pilnīgi pārkārtojusies, devās jaunā triecienā.

Uzskatot, ka šis ir ļoti labvēlīgs moments, Šanlē metās sava karapulka priekšgalā pakaļ pretiniekam. Bet tas, kā mēs jau teicām pārkārtojās un gāja jau uzbrukumā, kuru vadīja pats Šatiljona kungs. Uzbrukums bija ļoti veikli un drošsirdīgi nostrādāts. Šanlē un viņa kareivji lika aplenkti gandrīz no visām pusēm. Šanlē deva zīmi atkāpties, un viņa armija, soli pa solim, lēnām sāka atkāpties. Par nelaimi, Šanlē tika nāvīgi ievainots.

To redzēdams, Šatiljons skaļi visiem paziņoja par Šanlē nāvi, kas veicināja karaļa armijas kareivju cīņas sparu, bet pilnīgi izveda no ierindas divus pulkus, kurus pirms tam Šanlē bija vedis uzbrukuma. Katrs domāja tikai par savas ādas glābšanu, un par to, kā ātrāk nokļūt līdz nocietinājumam, pie kura prelāta kungs centās no jauna izkārtot un nostādīt savu izjukušo pulku.

Pēkšņi uzvarētājiem pretī, kurš lielā nekārtībā dzinās pakaļ bēgļiem, iznāca priekšā liels kavalērijas pulks. Tā priekšgalā atradās Atoss un Aramiss. Aramiss turēja rokās zobenu un pistoli, kad Atosa zobens atradās maksti, bet pistole — portupejā.

Atoss bija mierīgs un aukstasinīgs, it kā atrastos parādē; tikai viņa skaistajā cēlsirdīgajā sejā bija manāma nožēla, ka cilvēki slepkavo viens otru, nesot sevi par upuri tikai karalienes spītības un prinču atriebības dēļ. Aramiss, pavisam pretēji Atosam, cirta pa labi un pa kreisi, it kā bulu apreibis. Viņa dzīvās acis spīdēja, viņa smalki iezīmētās lupas smaidīja ar ļaunu smīnu, viņa nāsis juta asins smaržu. Kalis viņa zobena cirtiens bija nāvējošs, IkI ar pistoles rokturi viņš sita ievainotajam pa galvu, lai tam neienāktu prātā vairs celties kājās. Karaliskās armijas pirmajās rindās varēja redzēt divus jātniekus: vienu ar apzeltītu kirasē, olru ar vienkāršu ādas krūšu bruņojumu, no zem kura nāca ārā un varēja redzēt gaiši zila samta kamzoļa piedurknes. Jātnieks apzeltītajā kirasē piejāja klāt pie Aramisa un deva viņam savu cirtienu ar zobenu, kuru Aramiss ļoti veikli atvairīja.

— Ak, tas esat jūs, Šaliljon! — viņš iesaucās. — Laipni lūdzu, es jūs ļoti gaidīju.

— Es ceru, ka neliku pārāk ilgi uz sevi gaidīt, — las atbildēja. — Esmu jūsu rīcībā.

— Šatiljona kungs, — Aramiss teica, izņemdams otru pistoli, — ja jūsu pistole nav pielādēta, lad jums ir beigas.

— Par laimi, — teica Šatiljons, — lā ir pielādēta.

Ar šiem vārdiem hercogs notēmēja un izšāva, bet tajā brīdī, kad viņš nospieda pistoles gaili, Aramiss pieliecās uz priekšu, un lode aizlidoja pāri, nenodarīdama viņam nekādu ļaunumu.

— Jūs aizšāvāt garām! — Aramiss iesaucās. — Bet zvēru pie Dieva, ka es nekļūdīšos.

— Ja es jums došu priekš tā laiku! - Šatiljons iesaucās, piccirzdams piešus zirgam sānos un uzbrūkot Aramisam ar augsti paceltu zobenu.

Aramiss viņu sagaidīja ar šausminošu smaidu uz lūpām, kurš viņam iiija raksturīga tādos gadījumos. Ieraudzīdams Šaliljonu, auļojošu uz Aramisu ar tādu spēku un zibens ātrumu, Atoss jau atvēra muti, lai iesauktos: «Šaujiet! Šaujiet taču!" — kad atskanēja šāviens, un Šatiljons, izplczdams rokas, atmetās atpakaļ uz. sava zirga muguras. Lode viņam bija trāpījusi tieši bruņu izgriezumā uz krūtīm.

— Esmu beigts! — hercogs nočukstēja, krītot zemē no zirga.

— Es junis to pareģoju, kungs, un tagad nožēloju, ka biju tik cieši turējis savu vārdu. Vai es varu jums ar kaut ko palīdzēt?

Šatiljons pamāja ar roku, un Aramiss, jau gribēdams nokāpt no zirga, pēkšņi sajuta smagu triecienu pa sānu. Tas bija zobena cirtiens, kurš paldies Dievam, trāpīja pa kirasē.

Viņš strauji pagriezās, saķerdams savu jauno pretinieku aiz rokas un pēkšņi iekliedzās vienā balsī ar Alosu:

— Raul?

Jaunais cilvēks pazina ševaljē d'Erblē un sava tēva balsi; viņš izmeta zobenu. Tajā pašā brīdī daži parīziešu jātnieki, izmantodami šo mirkli, metās virsū Raulam, bet Aramiss, piesegdams viņu ar savu zobenu, iesaucās:

— Tas ir mans gūsteknis! Brauciet garām!

Pa to laiku Atoss, paņemdams sava dēla zirga pavadu, aizveda viņu malā no kaujas lauka. Šajā brīdī princis, kurš steidzās palīgā Šatiljonam ar palīgspēkiem; viņu varēja pazīt pēc viņa ērgļa skatiena un pēc tiem drausmīgajiem cirtieniem, kurus viņš bārstīja pa labi un pa kreisi.

Ieraugot viņu kaujas laukā, prelāta armijas pulks, kuru, neskatoties uz visiem viņa mēģinājumiem, neizdevās savest atkal kopā vienotā ierindā, metās šķērsām visai parīziešu armijai, izjaukdamas visas armijas rindas un, iebrukuši Šarontā, metās bēgt bez atskatīšanās. Prelāts, kurš bija iegrimis kopējā plūsmā, gandrīz pajāja garām Atosa un Aramisa grupai, tos pat nepamanīdams.

— Ahā! — Aramiss teica, kurš, izjuzdams greizsirdību, nespēja skaļi nepalīksmot par sakāvi, kuru cieta viņa sāncensis — prelāta kungs. — Kā arhibīskapam, jūsu ekselence, jums bija jāzin Svētos rakstus.

— Kāds tam visam sakars ar Svētajiem rakstiem? — prelāts jautāja.

— Princis ar jums izrīkotos pavisam citādi, nekā apustulis Pāvels savā uzrunā jūsu ekselences armijai.

— Pietiks, — Atoss teica, — tas ir ļoti asprātīgi, bet tagad nav īstais laiks un vieta, kur šīs asprātības bārstīt. Uz priekšu, uz priekšu, vai, pareizāk sakot, atpakaļ, tā kā, redzams, frondēri ir zaudējuši šo kauju.

— Man tas ir dziļi vienaldzīgi, — Aramiss teica. — Es šeit biju tikai tāpēc, lai satiktos ar Šatiljonu. Es viņu satiku, un tagad esmu pilnīgi apmie­rināts. Duelis ar Šatiljonu, — šeit ir ar ko lepoties!

— Un vēl pie visa klāt gūsteknis, — Atoss teica, norādīdams uz. Raulu.

Trīs jātnieki auļos turpināja savu ceļu. Jaunais cilvēks nezināja ko darīt

aiz priekiem, ieraudzīdams savu tēvu. Viņi jāja blakus, turēdami viens otru aiz rokas. Aizbraukuši pietiekami tālu no kaujas lauka, Atoss jautāja jaunajam cilvēkam:

— Kāpēc jūs, jaunais cilvēk, bijāt pirmajās uzbrucēju rindās? Man liekas, ka tā nav vispiemērotākā viela jauneklim jūsu gados; jūs ari bijāt slikti bruņojies šādai kaujai.

— Es nebiju domājis šodien piedalīties kaujā. Man bija uzdevums pie

kardināla, tāpēc braucu uz Ruijilu, bet, ieraudzīdams de Šatiljona kungu,

pilnā bruņojumā, es sajutu neatvairāmu vēlēšanos būt kopā ar vinu. Šeit 21»

viņš ari man paziņoja, ka divi virsnieki no parīziešu armijas ir mani meklē­juši. Viņš man nosauca grāfa de La Fēra vārdu.

— Kā!.. Jūs zinājāt, ka mēs esam šeit, un vēlējāties nodurt jūsu draugu ševaljē d'Erblē?

— Es nepazinu ševaljē dēļ viņa bruņojuma, — Rauls teica nosarkdams. — Bet man vajadzēja viņu pazīt pēc viņa veiklības un aukstasinības.

— Pateicos par jūsu komplimentu, mans jaunais draugs, — Aramiss teica. — Var redzēt, ka jūs esat labi audzināts.

— Bet jūs braucāt uz Ruijilu?

— Jā.

— Pie kardināla?

— Protams. Es vedu viņa eminencei vēstuli no prinča.

— To vajag nodot, — Atoss teica.

— Ak, lūdzu bez liekulīgas cēlsirdības, grāf. Mūsu liktenis un, kas vēl svarīgāks, mūsu draugu liktenis, varbūt ir atkarīgs tieši no šīs vēstules.

— Bet jaunajam cilvēkam ir jāizpilda savs pienākums, — Atoss teica.

— Grāf, jūs aizmirstat, ka šis jaunais cilvēks — gūsteknis. Galu galā mēs karojam pēc visiem karalaika noteikumiem. Pie tam uzvarētājiem nav svarīga līdzekļu izvēle. Doliet vēstuli, Raul.

Rauls šaubījās. Viņš paskatījās uz Atosu, mēģinot izlasīt viņa acīs, kā viņam rīkoties.

— Atdodiet vēstuli, Raul, — Atoss teica. — Jūs esat gūsteknis.

Rauls negribīgi atdeva vēstuli. Aramiss, būdams daudz mazāk jūtīgs,

ātri paķēra vēstuli, izlasīja to un, dodams to Atosam, teica:

— Izlasiet un padomājiet par to, kas šeit ir uzrakstīts. Jūs pārliecināsities, ka visas pārdabiskās būtnes mums ir palīdzējušas, lai mēs iegūtu šo vēstuli, uzzinādami tās saturu.

Atoss paņēma rokās vēstuli, saraukdams savas skaistās uzacis, bet domas par to, ka šajā vēstulē varētu būt kaut kas uzrakstīts par d'Artanjanu, lika pārvarēt pretīgumu, kuru viņš izjuta pret svešu vēstuļu lasīšanu.

Lūk, kas bija rakstīts šajā vēstulē:

«Monsinjor, cs šodien atsūtīšu jūsu eminencei papildspēkus, kurus jūs lūdzāt Komcnža kunga daļai, desmit cilvēku sastāvā. Šie cilvēki, jūsu emi­nence, ir ļoli piemēroti to divu jūsu ienaidnieku apsargāšanai, no kuru veiklības un uzņēmības jūs tā piesargājaties".

— Oho! — Atoss iesaucās.

— Nu kā, - Aramiss tcica, — pēc jūsu domām, kas tie varētu būt par diviem pretiniekiem, kuru apsardzībai, bez Komcnža daļas, būtu vēl vajadzīgi desmit izmeklēti kareivji? Vai lie nav līdzīgi, kā divas ūdens piles, d'Artanjanam un Portosam?

— Veltīsim visu šo dienu meklējumiem Parīzē, — teica Aloss, — un, ja līdz vakaram mēs neko neuzzināsim, tad izbrauksim uz Pikardijas ceļa, un es galvoju, ka pateicoties d'Artanjana veiklajai izdomai, mēs nekavējoties uziesim uz kādu viņa atstātu zīmi, kura norādīs viņu atrašanās vietu.

— Brauksim uz. Parīzi un pajautāsim Planšē, vai viņš nav kaut ko dzirdējis par savu bijušo kungu.

— Nabaga Planšē! Jūs tik vienkārši par viņu runājat, bet viņš, varbūt, jau ir nogalināts kaujas laukā. Visi, kareivīgi noskaņotie pilsētnieki, ir atstājuši pilsētu, un, varbūt, lur ir notikušas šaušalīgas laupīšanas.

Tā kā viss tas bija pilnīgi iespējams, tad abi draugi atgriezās Parīzē visai, uztraukti un uzreiz devās uz Karalisko laukumu, kur cerēja uzzināt par nabaga pilsētnieku likteni. Kāds gan bija viņu izbrīns, kad viņi ieraudzīja, ka pilsētnieki, kopā ar viņu kapteini, sēdēja pie pudelēm vīna un skaļi un jautri pļāpāja vēl tajā pašā Karaliskajā laukumā. Tajā laikā, kad viņu ģimenes locekļi viņus jau apraudāja, ieklausīdamies lielgabalu šāvienos, kuri skanēja no Šarontas puses, un iedomādamies viņus cīnāmies kaujas laukā, viņi mierīgi sēdēja un pļāpāja. Atoss un Aramiss no jauna apjautājās Planšē par d'Arlanjanu, bet viņš neko jaunu nevarēja pavēstīt. Viņi gribēja Planšē ņemt sev līdzi, bcl viņš atteica, ka nevarot pamest kaujas posteni bez priekšniecības atļaujas.

Tikai pulkstens piecos pilsētnieki izklīda pa mājām, uzskatot, ka viņi godam ir aizstāvējuši savu pilsētu; īstenībā viņi pat soli ncatgāja no Ludviķa XIII bronzas statujas.

— Tūkstoš velnu! — Planšē leica, atgriezies savā bodītē Mainītāju ielā. — Mēs esam sakauti par veselu galvas liesu. Es nekad ar to nesamierināšos!