Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XLIX Spalva un draudi reizēm nozīmē vairāk, nekā zobens un uzticība (turpinājums)

Austrijas Anna ātri izlasīja līgumu, ko d'Arlanjans bija viņai pasniedzis.

— Es šeit redzu tikai kopējus noteikumus: de Kontī, hercogs Bulons, d'Elbcfs un prelāts. Kur tad ir jūsu?

— Jūsu augstība, mēs zinām savu vērtību, bet nepārspīlējam savu nozīmi. Mēs nolēmām, ka mūsu vārdi nevar atrasties līdzās tik dižciltīgiem vārdiem.

— Bet jūs, cs domāju, neesat atteicies no domas izteikt vārdos savu vēlēšanos?

— Es uzskatu jūs, jūsu augstība, par izcilu un varenu karalieni, kurai liksies viņas necienīgi neatalgot pēc nopelniem tos, kuri atgriezīs viņa eminenci Sen-Zermcnā.

— Protams, - karaliene teica. — Runājiet.

— Tas, kurš izplānoja visu šo pasākumu, piedodiet, jūsu augstība, ka cs iesāku ar sevi, bet man iznāca nākt jūsu priekšā, ja ne pēc paša gribas, tad pēc visu mūsu kopējās gribas, vēlētos, lai jūsu karaliskā pateicība būtu jūsu karaliskās devības augstumos, tad jādomā, ka es būšu nozīmēts par kādas gvardes daļas komandieri, — piemēram, par musketieru kapteini.

— Jūs man lūdzat de Trcvila kunga vietu!

— Sī vieta ir vakanta; nu jau gads, kopš de Trevils to ir atstājis, bet līdz pat šim laikam to neviens nav aizņēmis.

— Bet tas ir viens augstākajiem armijas amatiem karaļa galmā!

— De Trevils bija vienkāršs Gaskonijas kadets, tāpat, kā es, jūsu augstība, bet viņš bija šajā amatā divdesmit gadus.

— Jums uz visu ir atbilde, — Austrijas Anna teica.

Un paņēmusi no galda patema blanku, viņa lo aizpildīja un parakstīja.

— Tā, protams, bija brīnišķīga un devīga balva, jūsu augstība, — d'Artan­jans leica, paklanīdamies un paņemot- dokumentu rokās. — Bet šajā pasaulē viss ir nedrošs, un cilvēks, kurš ir krilis savas priekšniecības nežēlastībā, jau rīt pat var šo vielu zaudēt.

— Ko lad jūs vēl vēlalies? — karaliene jautāja, sarkdama no tā, ka šis cilvēks bija viņu labi sapratis un bija tikpat vērīgs, kā viņa.

— Simts tūkstošus livru, kurus izmaksātu šim nabadzīgajam kapleinim lajā dienā, kad jūsu augstībai kļus netīkams viņa dienests.

Anna svārstījās.

— Bcl parīzieši ir apsolījuši, pēc parlamenta lēmuma, sešsimls tūkstošus livru tam, kurš izdos viņiem kardinālu dzīvu vai mirušu, — d'Artanjans piezī­mēja. — Dzīvu, — lai viņu pakārtu, mirušu, — lai vilktu viņa līķi pa ielām.

— Jūs esat ļoli pieticīgs, - atbildēja Auslrijas Anna, — jūs lūdzat karalienei likai seslo daļu no lā, ko jums piedāvātu parlaments.

Un viņa parakstīja parādzīmi par simts tūkstošiem livru.

— Tālāk?

— Jūsu augstība, mans draugs di Vallona kungs ir bagāls, tāpēc nauda viņam nav vajadzīga. Bel es atceros, ka viņš teica Mazarīni par barona titula piešķiršanu. Atceros arī, ka tas viņam tika apsolīts.

— Cilvēks bez dzimtrakstiem! — Austrijas Anna tcica. — Par viņu visi smiesies.

— Lai smejas, — d'Arlanjans atbildēja. — Bet esmu pārliecināts, ka tas kurš kaut reizi par viņu pasmiesies, otrreiz par viņu vairs nesmiesies.

— Iedosim viņam barona lilulu, — Aulrijas Anna atbildēja.

Un viņa parakstījās.

— Vēl paliek ševaljē, vai abats d'Erblē, kā jūsu augstībai labāk patīk.

— Un viņš vēlās kļūt par bīskapu?

— Nē, jūsu augstība, viņa vēlēšanās ir pieticīgāka.

— Ko tad viņš vēlas?

— Lai karalis piekristu būt par de Longvila kundzes dēla krusttēvu.

Karaliene pasmaidīja.

— Hercogs de Longvils ir no karaliskas dzimtas.

— Jā, — karaliene teica, — bet viņa dēls?

— Viņa dēls… laikam, arī, ja reiz viņa mālēs dzīslās arī tek karaliskas asinis.

— Un jūsu draugs vairāk neko neprasa de Longvila kundzei?

— Nē, jūsu augstība, jo viņš cer, ka viņa majestāte, būdams šī bērna krusttēvs, uzdāvinās viņa mātei ne mazāk kā piecsimts tūkstošus livru, piešķirot, protams, viņa tēvam Normandijas pārvaldes tiesības.

— Kas atliecas uz Normandijas pārvaldīšanu, tad tam cs varētu piekrist; bet attiecībā par piecsimt tūkstošiem livru es nevaru atbildēt, — jo kardināls nepārtraukti man atkārto, ka mūsu kase ir izsmelta.

— Ar jūsu augstības atļauju, mēs kopā pameklēsim šo naudu un atra­dīsim to.

— Tālāk?

— Tālāk, jūsu augstība?

— Vai tad jums nav ceturtā biedra?

— Ir, jūsu augstība: grāfs de La Fērs.

— Un ko viņš pieprasa?

— Neko.

— Neko?

— Neko.

— Vai tiešām uz zemes vēl ir tādi cilvēki, kuri neko neprasa?

— Es runāju par grāfu de La Fēru, bet viņš nav vienkāršs cilvēks.

— Kas tad viņš ir?

— Grāfs de La Fērs ir pusdievs.

— Vai viņam nav dēls, jauns radinieks, krusttdēls? Es atceros, Komenžs man stāstīja par drosmīgu jaunekli, kurš kopā ar Šatiljonu atveda trofeju karogus, kurus ieguva pie Lansē.

— Jums taisnība, jūsu augstība, viņam ir audzēknis, kuru sauc par vikontu de Braželonu.

— Ja šim jaunajam cilvēkam cilvēkam tiktu piešķirts pulks, ko viņš teiktu?

— Viņš, varbūt, tam piekristu.

— Tikai varbūt?

— Jā, ja viņa augstība viņam to palūgs.

— Tas tiešām ir dīvains cilvēks! Nu ko, mēs par to padomāsim un, varbūt, viņu palūgsim. Vai tagad jūs esat apmierināts?

— Jā, jūsu augstība, bet jūs vēl neparakstījāt…

— Ko?

— Pašu galveno: līgumu.

— Kur steigties? Es to parakstīšu rīt.

— Es atļaušos jūsu augstībai pateikt, ja jūs šo līgumu neparakstīsit šodien, tad vēlāk, man šķiet, jūs vairs neatradīsiet priekš tā laiku. Es lūdzu jūsu augstību uzrakstīt ar savu roku: „Es piekrītu parazīšu līgumam, kurš tika iesniegts izskatīšanai".

Anna bija pārsteigta pilnīgi nesagatavota. Bet šeit aizvainotais karalienes lepnums tika aizskarts un viņa sāka raudāt, kā sieviete.

— Jūsu augstība, — viņš leica, nostājoties uz ceļiem, — palūkojieties uz nelaimīgo, kurš ir pie jūsu kājām; viņš lūdz jums ticēt, ka pieliek viena jūsu rokas mājiena, lai viņš izdarītu jums visu iespējamo. Viņš tic sev, saviem draugiem, grib ticēt savai karalienei, un to pierādot, viņš ar mieru atgriezt jūsu augstībai Mazarīni bez jebkādiem noteikumiem. Pieņemiet atpakaļ jūsu parakstītos dokumentus; ja jūs uzskatīsit par savu pienākumu tos man atdot, jūs pati to izdarīsit. Bet no šī mirkļa tie jūs vairs nesaista.

Un d'Artanjans, stāvēdams uz ceļiem, ar skatienu, kurā atspoguļojās drosme un cēlsirdība, pasniedza Austrijas Annai visus viņas parakstītos dokumentus, ko viņš bija ieguvis ar tādām grūtībām.

Mēdz. gadīties (jo uz pasaules ne viss ir slikts, bet arī kaut kas labs), kad viscietākajās un nejūtīgākajās sirdīs mostas, pēc tikko kā pārdzīvota saviļņojuma, cēla augstsirdība, kuru vairs nespēj apslāpēt aprēķins vai aizvainots lepnums, ja to no paša sākuma neuzveic citas, naidīgas jūtas. Anna pašreiz pārdzīvoja šo mirkli. D'Arlanjans, pakļāvies savam saviļņo­jumam, kurš sakrita ar karalienes dvēseles pārdzīvojumiem, izdarīja to, ko pats neapzināti sauca par diplomātisku gājienu. Un viņš tūlīt pat par savu nesavtību tika atalgots — skatoties, ko lasītājs vērtē augstāk d'Artan- janā: prātu vai labo sirdi.

— Jums taisnība, - Austrijas Anna teica, — es jūs slikti pazinu. Lūk, mani parakstītie papīri, es jums tos atdodu labprātīgi. Ejiet un atvediet kardinālu.

— Jūsu augstība, — d'Artanjans teica, — pirms divdesmit gadiem (man ir laba atmiņa) rātsnamā, aiz Šādas pašas portjeras, man bija tas gods noskūpstīt jūsu augstības vienu roku.

— Lūk, otra, — karaliene teica, — un, lai kreisā būtu ne mazāk devīga, kā labā, — pie šiem vārdiem viņa noņēma "no pirksta gredzenu ar lielu briljantu), — ņemiet šo gredzenu un nēsājiet to par piemiņu no manis.

— Jūsu augstība, — d'Artanjans teica pieceļoties, — man pašlaik ir tikai viena vēlēšanās: lai jūsu pirmā pavēle būtu atdot savu dzīvību jūsu augstības labā.

Un tajā vieglajā gaitā, kura viņam ir tik ļoti raksturīga, d'Artanjans izgāja no karalienes kabineta.

„Es nesapratu šos cilvēkus, — Austrijas Anna pie sevis noteica, ar skatienu pavadīdama d'Artanjanu, — bet tagad jau ir par vēlu izmantot viņa pakalpojumus: pēc gada karalis kļūs pilngadīgs".

Pēc piecpadsmit stundām d'Artanjans un Portoss atveda Mazarīni pie karalienes, viens saņemdams savu patentu uz musketieru kapteiņa pakāpi, otrs, — savu barona titulu.

— Vai jūs esat apmierināts? — Austrijas Anna jautāja.

D'Artanjans paklanījās, bet Portoss, skatīdamies uz Mazarīni, šaubīdamies grozīja rokās savus papīrus.

— Ko jums vēl vajag? - ministrs jautāja.

— Monsinjor, vēl trūkst ordenis.;.

— Bet, — Mazarīni teica, - jūs taču zināt, ka, lai saņemtu ordeni, ir vajadzīgi īpaši nopelni.

— O, — Porloss teica, — es ne sev, monsinjor, lūdzu zilo lentu.

— Bet kam tad? — Mazarīni jautāja.

— Manam draugam, grāfam de La Fēram.

— O, tā ir cita liela, - karaliene teica, — viņš to ir godam nopelnījis.

— Tātad viņš to saņems?

— Viņš to jau ir saņēmis.

Tajā pašā dienā tika parakastīts līgums ar parīziešiem: stāstīja, ka kardināls trīs dienas nosēdēja, neizejot ārā no pils, lai to kārtīgi apspriestu.

Lūk, ko saņēma katrs:

Kontī saņēma Danviljē un, ar darbiem pierādījis savas militārās spējas, guva iespēju palikt karaspēkā, nekļūstot kardināls. Bez tam, klīda baumas par viņa laulībām ar vienu no Mazarīni radiniecēm; šīs baumas princis, kuram bija vienalga ar ko precēties, ka tikai ar kādu varētu apprecēties, uzņēma labvēlīgi.

Hercogs dc Befors atgriezās galmā, saņemdams kompensāciju par nodarītajām pārestībām un visus pagodinājumus, kuri viņam pienācās pēc ranga. Protams, tika piedots visiem, kuri palīdzēja bēgt hercogam no Vensenes cietokšņa. Bez visa tā, hercogs saņēma admirāļa pakāpi, ko mantoja no sava tēva, Vandomas hercoga, un naudas kompensāciju par savām mājām un pilīm, kuras tika nojauktas pēc Bretaņas parlamenta lēmuma.

Hercogs Bulons saņēma muižas, tikpat vērtīgas, kā viņa Sedanas kņaziste, astoņu gadu kompensāciju un prinča titulu sev un saviem pēcnācējiem.

Herogam de Longvilam tika piedāvāta Pon-de-l'Aršas gubernatora vieta, piecsimts tūkstoši livru — viņa sievai, kā arī tika apsolīts, ka viņu dēlu kristīs karalis un jaunā Anglijas Henrietta.

Pie tam, Aramiss izteicās, ka ceremonijā piedalīsies Bazēns, bel konfektes piegādās Planšē.

Hercogs d'Elbefs panāca, ka tika samaksāta summa, kuru bija parādā viņa sievai, simts tūkstoš livru viņa vecākajam dēlam un vēl pa divdesmit pieciem tūkstošiem pārējiem ģimenes locekļiem.

Tikai prelāta kungs neko nesaņēma; viņam gan tika pateikts, ka aizliks kādu vārdu pāvestam, lai viņam tiktu piešķirta kardināla sarkanā cepure,

bet viņš labi zināja kardināla un karalienes solījumu vērtību. Pretēji de Kontī kungam, viņš, kuiam nebija iespējas pašam kļūt par kardinālu, bija spiests palikt par militāru personu.

Tāpēc, lajā laikā, kad visa Parīze līksmoja par karaļa atgriešanos, kura bija nozīmēta uz parītdienu, tikai Hondī, vispārējās jautrības vidū bija ļoti sliktā garastāvoklī, tāpēc viņš lika aizsūtīt pēc diviem cilvēkiem, kurus parasti aicināja, kad viņam bija drūms noskaņojums.

Tie bija mums jau pazīstamie : grāfs de Rošfors un ubags no Svētā Eistāfija baznīcas lieveņa.