Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

L Dažreiz karaļiem ir grūtāk iebraukt galvaspilsētā, nekā izbraukt no tās

Kamēr d'Artanjans un Portoss veda kardinālu uz Sen-Zermcnu, Atoss un Aramiss, izšķīrušies ar viņiem pie Sen-Denī, atgriezās Parīzē. Katram no viņiem vajadzēja aiziet steidzīgā vizītē. Nepaspējis lāgā novilkt putekļainos zābakus, Aramiss aizskrēja uz rātsnamu pie de Longvilas kundzes.

Dzirdēdama, ka ir noslēgts miers, skaistā hercogiene iesaucās: karš viņu bija padarījis par karalieni, miers viņai atņems šo titulu. Viņa paziņoja, ka nekad neparakstīs šo miera līgumu un no savas puses vēlās tikai mūžīgu karu. Bet, kad Aramiss viņai iztēloja šo mieru īstajā gaismā, ar vsiem viņai labvēlīgajiem ieguvumiem, kad viņš piedāvāja strīdīgo un nestabilo Parīzes karalienes vietu nomainīt pret Pon-de-l'Aršē vicckaralicnes vietu, tas ir, varu pār visu Normandiju, un, kad hercogiene izdzirdēja par piecsimts tūkstošiem livru, kurus viņai solīja kardināls, un par to godu, kuru viņai parādīs jaunais karalis, apsolīdams kļūt par viņas bērna krusttēvu, — de Longvila kundze tikai skata pēc, pēc visu skaistu sieviešu ieraduma, turpināja iebilst, ka ne visai labprātīgi padodas. Aramiss neizrādīja, ka netie vairs viņas naidam un turpināja viņu pārliecināt, lai neatteiktu sev to patīkamo sajūtu, it kā viņš būtu viņu pārliecinājis.

— Hercogiene, - viņš teica, — jūs vēlējāties gūt uzvaru pār savu brāli, pār princi, — par slavenāko mūsu laiku karavadoni, bet kad izcila sieviete kaut ko ļoti vēlēsies, viņa vienmēr savu panāks. Jūs uzvarējāt princi de Kondē: viņam ir jāpārtrauc karš. Tagad mēģiniet viņu pārliecināt par labu mūsu partijai, kā arī pamazām pārlieciniet viņu nebūt tik uzticīgam karalienei, kuru viņš nemīl, un Mazarīni, kuru viņš nicina. Fronda — komēdija, kurā mēs nospēlējām tikai pirmo cēlienu. Paskatīsimies, kāds būs Mazarini pie visa šī atrisinājuma, tas ir, kad princis, pateicoties jums, vērsīsies pret galmu.

De Longvila kundze bija uzvarēta. Skaistā fronderiskā hercogiene bija tik ļoti pārliecināta par savu ietekmi, ka nemaz nešaubījās par savu varu pār princi Kondē; un tā laika skandālā hronika mums ziņo, ka šis uzdevums viņai ir bijis pa spēkam.

Atoss, izšķīries ar Aramisu Karaliskajā laukumā, devās pie de Ševrēzas kundzes. Arī šo frondērisko personu vajadzēja pārliecināt; bet viņu pierunāt bija daudz grūtāk, nekā viņas jauno sāncensi. Viņas līgumā nebija nekādu īpašumu pārvaldīšanas, un pat, ja karaliene piekristu kļūt par krustmāti, tad vienīgi viņas mazbērniem.

Tāpēc pie pirmajiem vārdiem par mieru, de Ševrēzas kundze savilka uzacis un, neskatoties un loģiskajiem Atosa paskaidrojumiem, ka tālākais karš nav iespējams, viņa turpināja iegalvot pretējo.

— Mans lieliskais draugs, - Atoss teica, - atļaujiet man jums pateikt, ka visi ir noguruši no šī kara, un atskaitot jūs un prelāta kungu, visi, es tā domāju, vēlās mieru. Jūs varat tikai atkal panākt izsūtīšanu, kā tas bija Ludviķa Trīspadsmitā laikā. Ticiet man, jums veiksmīgo intrigu laiks ir beidzies, un jūsu skaistajām acīm nevajadzēs apdzist, apraudot Parīzi, kurā, kamēr vien jūs dzīvosit, jūs vienmēr būsit karaliene.

— O! — iesaucās hercogiene. — Es nevaru viena karot, bet es varu atriebties nepateicīgajai karalienei un viņas varaskārajam favorītam, un… es zvēru, ka atriebšos.

— Hercogiene, — Atoss teica, — es jūs lūdzu, nesabojājiet de Braželona nākotni. Pašlaik viņa karjera ir lieliska; princis Kondē ir ļoti ar viņu apmierināts, viņš ir jauns, - dosim viņam iespēju parādīt sevi jaunajam karalim! Piedodiet man, par vājumu, kuru es jums izrādīju, bet katra cilvēka mūžā pienāk dienas, kad viņš sāk dzīvot savu bērnu labā.

Hercogiene iesmējās.

— Grāf, — viņa teica, — es domāj, ka jūs esat kļuvis par galma aizstāvi. Vai jums gadījumā nav gaiši zilā lenta?

— Jā, hercogiene, man ir lenta ar visu ordeni, kuru man dāvāja karalis Čārlzs Pirmais dažas dienas pirms savas nāves.

Grāfs teica taisnību: viņš neko nezināja par Portosa lūgumu, kurš bija izlūdzies viņam otru šādu lentu.

— Tātad jākļūst par veceni, — hercogiene domīgi noteica.

Atoss noskūpstīja viņas roku. Viņa nopūtās, skatīdamās uz grāfu.

— Grāf, — viņa tcica, — Braželona, jādomā, ir skaists īpašums. Jūs esat cilvēks ar gaumi; tātad, tur jābūt mežiem, upei, ziediem.

Viņa no jauna nopūtās.

— Hercogiene, ko jūs runājat? Jūs nekad neesat izskatījusies tik jauna un pievilcīga, kā tagad.

Viņa pakratīja savu skaisto galviņu.

— Vai vikonts de Braželons paliek Parīzē?

— Vai jūs par viņu domājat?

— Atstājiet viņu man.

— Neparko. Es nevēlos, lai viņš iemīlētos savā mātē.

— Patiešām, jūs esat ļoti mīļš, grāf, — viņa teica pēc mirkļa klusēša­nas, — es ar prieku paciemotos kādu mēnesi Braželonā.

— Vai jūs nebaida tas, ka man būs ļoti daudz skauģu? — Atoss laipni atbildēja.

— Nē, es turp došos inkognito, zem Marī Mišonas vārda.

— Jūs esat burvīga.

— Bet neturiet Raulu tikai pie sevis.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka viņš ir iemīlējies.

— Viņš vēl ir bērns!

— Viņš arī mīl bērnu.

Atoss kļuva domīgs.

— Jums taisnība, hercogiene, šī ir ļoti savāda mīlestība, kura ar laiku var kļūt nelaimīga. Priekšā ir karš ar Flandriju: viņš brauks uz turieni.

— Bet, kad viņš atgriezīsies, jūs viņu atsūtīsit pie manis; es viņam iedošu mīlestības pretlīdzekli.

— Diemžēl, kundze, — Atoss tcica, — mīlestībā ir tāpat kā karā, visi pretlīdzekļi ir veltīgi.

Šajā mirklī ienāca Rauls. Viņš atnāca paziņot, ka, pēc sava drauga dc Hiša vārdiem, karalis, karaliene un pirmais ministrs, domājams, jau rīt iebrauks Parīzē.

Nākošajā rītā patiešām galms sāka gatavoties pārbraukšanai uz Parīzi.

Karaliene vēl iepriekšējā vakarā izsauca pie sevis d'Artanjanu.

— Man stāsta, - viņa iesāka, — ka Parīzē nav mierīgi. Es baidos par jauno karali; brauciet manas ekipāžas labajā pusē.

— Jūsu augstība, esiet mierīga. Es sargāšu karali.

Un, paklanījies karalienei, viņš izgāja. Pa ceļam viņš satika Bernuīnu, kurš viņam paziņoja, ka viņu vēlās redzēt kardināls svarīgā lietā.

Viņš uzreiz devās pie kardināla.

— Runā, — kardināls iesāka, — ka Parīzē ir nemieri. Es būšu pa kreisi no karaļa, un tā kā es baidos no uzbrukuma, tad brauciet ekipāžas kreisajā pusē.

— Jūsu eminence var būt mierīgs, — d'Artanjans teica. — Neviens nepieskarsies pat nevienam jūsu matiņam uz galvas.

„Velns lai parauj, — viņš nodomāja aiziedams, — kā man rīkoties? Nevaru taču es atrasties vienlaicīgi karietes abās pusēs. Lūk, ko: es sargāšu karali, bet Portoss sargās kardinālu".

Šāds lēmums apmierināja visus, kas ne visai bieži dzīvē gadās. Karaliene pilnīgi uzticējās d'Artanjana spēkam un vīrišķībai, kuru tagad labi zināja, bet kardināls - Portosam, kura spēku bija pats izbaudījis.

Procesija sāka kustēties uz priekšu pēc iepriekš noteiktās kārtības. Hito un Komenžs brauca gvardes priekšgalā; tad sekoja karaļa ekipāža, kuras labajā pusē brauca d'Artanjans, bet kreisajā Portoss; aiz viņiem sekoja musketieri — vecie d'Artanjana draugi, kuriem viņš bija labs biedrs divdesmit divus gadus, bet letnants — divdesmit gadus; bet kopš vakardienas — kapteinis.

Kad korteža tuvojās pilsētas vārtiem, to sagaidīja ar sajūsmas saucieniem: „Lai dzīvo karalis!", „Lai dzīvo karaliene!" Kāds iesaucās: „Lai dzīvo Mazarīni!", bet šis sauciens tūlīt ari apklusa.

Procesija virzījās uz Parīzes Dievmātes katedrāli, kur vajadzēja notikt mesai.

Visi Parīzes iedzīvotāji iznāca uz ielām. Šveicieši tika izlikti sardzē visā ceļa garumā no Scn-Žermenas līdz Parīzei. Bet ceļš bija garš, šveicieši stāvēja viens no otra sešu vai astoņu soļu attālumā, tā kā šī aizsardzība nebija pārāk droša, tāpēc šo aizsarķēdi bieži vien pārrāva cilvēku pūļi.

Katru reizi, kad pūlis pārrva šo aizsarķēdi ar vislabaākajiem nodomiem, galvenais, lai redzētu karali un karalieni, kurus parīzieši nebija redzējuši veselu gadu, Austrijas Anna ar bažām skatījās uz d'Artanjanu, bet viņš tikai mierīgi smaidīja.

Mazarīni ari ar bažām skatījās uz. Portosu, bet viņa gigantiskais miesassargs tikai basā norūca: „Esict mierīgs, monsinjor", un Mazarīni nekas cits neatlika, kā nomierināties.

Pie Pale-Rojāla pils pūlis kļuva vēl lielāks. Tur sanāca pūlis no visām mazajām ieliņām, un visa lauta, kura tiecās pie karaļa karietes, izskatījās pēc straujas mutuļojušas upes, kura trokšņaini tecēja pa Sent-Onorē ielu.

Kad korteža parādījās uz laukuma, tā lika sagaidīta ar saucieniem: „Lai dzīvo viņa majestāte!" Mazarīni palūkojās pa karietes logu; divas vai tris balstiņas iesaucās: „Lai dzīvo kardināls!", bet viņus uzreiz apklusināja kliedzieni un svilpieni, kuri atskanēja no visām pusēm.

— Nelieši! — Portoss norūca.

D'Artanjans neteica neko, bet tikai sagrieza savas ūsas vēl sparīgāk, kas nozīmēja, ka viņa labais gaskonieša noskaņojums, sāk to pamest.

Austrijas Anna nolicās pie karaļa un teica:

— Pasakiet dažus labus vārdus d'Artanjana kungam, mans dēls.

Jaunais karalis paskatījās ārā pa logu.

— Es ar jums šodien vēl neesmu apsveicinājies, — viņš leica, — bet es jūs pazinu. Jūs stāvējāt manas gultas galvgalī, kad parīzieši vēlējās paska­tīties, kā es guļu.

— Un, ja man jūsu majestāte atļaus, es vienmēr būšu jūsu klātbūtnē, kad jums draudēs kādas briesmas.

— Baron, — Mazarini teica Portosam, — ko jūs darīsit, ja pūlis metīsies mums virsū?

— Es apsitīšu visus, monsinjor.

— H'm!— nomurmināja Mazarini. — Pie visas jūsu drošsirdības un lielā spēka jūs nespēsit viņus visus apsist.

— Tā ir taisnība, — Portoss teica, — viņu ir pārāk daudz.

— Tas cits, domājams, būtu bijis daudz labāks, — Mazarini noteica pie sevis. Un viņš atmetās uz karietes sēdekļa atzveltnes.

Karaliene un viņas ministrs, visādā gadījuma pēdējais noteikti, izjuta pamatotas baiļu trīsas. Pūlis, kurš kaut ari juta cieņu pret karali un viņa māti, tomēr sāka viļņoties; tajā varēja saklausīt kaut kādu kurnēšanu, kura, viļņodamās, vēstīja par negaisu, kurš dzima pūlī, — sašutums un neapmierinātība.

D'Artanjans atskatījās uz musketieriem un pamāja viņiem ciešāk sakļauties apkārt karietei. Pūlī atskanēja viegla šalkoņa.

Pie Seržantu cietokšņa procesijai nācās apstāties. Komenžs, kurš bija procesijas priekšgalā, piebrauca pie karaliskās karietes. Karaliene jautājoši paskatījās uz d'Artanjanu. D'Artanjans viņai tieši tāpat atbildēja ar skatienu.

— Brauciet tālāk, — karaliene teica.

Komenžs atkal ieņēma savu vietu procesijas priekšgalā. Pūlis, kurš bija procesijas priekšgalā, pāšķīrās.

Pūlī varēja saklausīt neapmierinātību ne tikai ar kardinālu, bet ari ar karali.

— Uz. priekšu! — d'Artanjans iesaucās pilnā balsī.

— Uz priekšu! — Portoss atkārtoja.

Pūlis it kā gaidīja šo saucienu un saviļņojās vēl vairāk; naidīgums, kurš līdz šim tika apslēpts, izlauzās uz. āru, atskanēja kliedzieni: „Nāve kardinālam!" „Nost Mazarīni!" Jauns cilvēku pūlis metās virsū karietei, šoreiz skardams arī Portosu un d'Artanjanu. Šis vilnis bija daudz bīstamāks

par iepriekšējiem, par cik sastāvēja no apbruņotiem cilvēkiem. Varēja redzēt, ka tas nebija negadījums, bet kaut kādu cilvēku labi organizēts pasākums. Katrai šai cilvēku grupai bija savs barvedis. Viens no viņiem, varēja redzēt, nebija vis no tautas, bet piederēja pie cienījamās ubagu korporācijas; otrs, neskatoties uz visām savām pūlēm izskatīties pēc vienkārša pilsētnieka, bija īsts augstmanis, ko nevarēja nekādi noliegt. Bet, likās, ka abi rīkojās vienu domu mudināti. Pūļa spiediens bija tik stiprs, ka to juta pat karietē sēdošie; tad atskanēja kliedzieni, kuri pārvērtās par vienu lielu rēkoņu, kā arī atskanēja šāvieni.

— Pie mani, musketieri! — d'Artanjans iesaucās.

Konvojs nostājās divās rindās, viena labajā, otra kreisajā pusē karietei.

Notika cīņa, jo briesmīgāka tāpēc, ka tā bija bezmērķīga, jo neviens nesaprata, par ko cīnās.