Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XLV Mazarini pazeme

Piegājuši pie durvīm, aiz kurām nozuda Mazarīni, draugi atklāja, ka tās ir aizslēgtas, tāpēc d'Artanjans veltīgi centās lās atvērt.

— Lūk, tagad ir pienācis laiks izspiest durvis ar plecu, — d'Artanjans teica Portosam. — Piespiediet, mans draugs, tikai uzmanīgi, bez lieka trokšņa; neizraujiet durvis ar eņģēm, bet tikai mazliet tās paveriet.

Portoss ar plecu uzgūlās virsū durvīm; viena puse padevās, un d'Artanjans, ar sava zobena galu pavilka slēdzeni. Durvis viegli padevās un atvērās.

— Es jums teicu, Portos, ka ar sievietēm un durvīm vislabāk rīkoties tikai ar maigumu.

— Jūs esat izcils domātājs, — teica Porloss, — tas ir neapstrīdami.

— Iesim iekšā, — d'Arlanjans teica.

Viņi klusi iegāja.

Luktura gaismā, kuru kardināls bija atstājis uz grīdas, viņi ieraudzīja garas apelsīnu un granātu koku rindas, kuras veidoja vienu lielu un divas mazākas sānu alejas.

— Kardināla nav, — d'Artanjans leica, — šeit ir palicis tikai viņa lukturis. Nez kur viņš, velns parāvis, pazudis?

D'artanjans sāka apskatīt vienu no sānu alejām, likdams Portosam izpētīt otru, kad pēkšņi pa kreisi viņš ieraudzīja kublu, kurā bija iestādīts viens no kokiem, kas bija atstumta no kopējās rindas, bcl lā vietā rēgojās liels caurums. Desmit cilvēki ar pūlēm varētu izkustināši šo kublu, bet, redzams, to virzīja kāds apslēpts mehānisms, kurš virzīja plāksni, uz kura tas stāvēja. Atvērtajā caurumā bija redzami vītņu kāpnes pakāpieni. D'Artanjans pasauca Portosu un parādīja viņam caurumu un kāpnes.

Abi apjukuši saskatījās.

— Ja mums būtu bijis vajadzīgs tikai zelts, — čukstus teica d'Artanjans, — mūsu mērķis būtu sasniegts, un mēs kļūtu bagāti.

— Kādā veidā?

— Vai tad jūs nesaprotat, Portos, ka šīs kāpnes, laikam, ved uz kardināla dārgumu krātuvēm, par kurām tik daudz runā. Mums vajag tikai nokāpt lejā, aptīrīt lādi, bet pēc tam, ieslēdzot tur kardinālu, aiziet, paķerot līdzi tik daudz zelta, cik spējam aiznest, un noliekot vietā apelsīnu koku; neviens uz pasaules mums nepajautās, kā mēs kļuvām bagāti, pat pats kardināls.

— Tas būtu veikls triks kaut kādiem blēžiem, — Portoss teica, — bet cildenam cilvēkam, tā būtu necienīga rīcība.

— Tāds pats ir ari mans viedoklis, — d'Artanjans atbildēja. — Es taču teicu: „Ja mums būlu vajadzīgs zelts". Bet mums vajag kaut ko pilnīgi citu.

Šajā mirklī d'Artanjans, kurš bija noliecies pāri caurumam, saklausīja kaut kādu metālisku skaņu, it kā kāds pārvietotu maisu ar zellu. Viņš nodrebēja. Pēc tam varēja saklausīt aizverošos durvju čīkstēšanu, un uz kāpnēm parādījās gaisma.

Mazarīni bija atstājis lukturi oranžērijā, lai visi, kas skatījās uz logiem, domātu, ka viņš tur pastaigājas. Bet viņam bija arī vaska svece, ar kuru viņš nokāpa savā noliktavā.

— Jā, — viņš ilāliski murmināja, kāpjot augšā pa kāpnēm, un aplūkojot cieši piebāzto maisiņu ar zeltu, ko turēja rokā. — Jā, par šo es nopirkšu piecus parlamenta padomniekus un divus Parīzes ģenerāļus. Arī es esmu labs karavadonis, tikai savā veidā…

D'Artanjans un Portoss ieklausījās, paslēpušies vienā no sānu alejām aiz. milzīgajiem kubliem. Trīs soļu attālumā no d'Artanjana, Mazarīni ieslēd­za sienā noslēpto mehānismu, un izstumtais kubls ar apelsīnu koku lēni apstājās atkal savā vietā, noslēpdams ieeju pazemē.

Tad kardināls nopūta sveci, iebāza to kabatā un paņēma lukturi.

— Apciemosim tagad de La Fēra kungu, — viņš nomurmināja.

,,lieliski. Mums arī viņu vajag apciemot, — d'Artanjans nodomāja. — Iesim kopā".

Visi trīs devās ceļā. Mazarīni gāja pa galveno aleju, bet Portoss un d'Artanjans viņam sekoja pa sānu alejām, cītīgi izvairoties no garajām gaismas joslām, kuras krita no kardināla luktura, ejot cauri šīm milzīgajām kublu rindām. Viņš piegāja pie stikla durvīm, nepamanīdams, ka viņam seko pa pēdām, jo smiltis ar kurām bija nobērta oranžērijas grīda, klusināja kardi­nāla ceļabiedru soļu troksni. Atslēdzis durvis, viņš pagriezās pa kreisi, ieiedams gaitenī, un apstājās pie vienām no durvīm.

— A, diavolo! — viņš skaļi teica. — Es aizmirsu Komenža padomu: vajadzēja paņemt līdzi abus kareivjus un noliki viņus pie durvīm sardzē, lai nepakļautu sevi briesmām vienatnē ar šo karstgalvi.

Un viņš ar nepatiku pagriezās, gribēdams iet atpakaļ.

— Neuztraucieties, monsinjor, — d'Artanjans teica, paejot uz priekšu un ar vislaipnāko izskatu, noņemdams cepuri. — Mēs sekojām jūsu eminencei soli pa solim, un te mēs esam.

— Jā, mēs šeit esam, — Portoss atkārtoja.

Mazarīni vērās abos draugos ar pārbiedētu skatienu, tad, pazinis abus, viņš izlaida no rokām lukturi un iestenējās. D'Artanjans pacēla lukturi, kurš, par laimi, nenodzisa.

— C), cik jūs bijāt neuzmanīgs, monsinjor! — d'Artanjans teica. — Šeit ir ļoti nepatīkami staigāt tumsā: jūs, jūsu eminence, varējāt paklupt pret kādu kublu un iekrist kādā caurumā.

— D'Artanjans! — Mazarīni nočukstēja, nekādi nevarēdams atgūties no pārsteiguma.

— Jā, monsinjor, es, pats personīgi, un man ir tas gods stādīt jums priekšā di Vallona kungu, manu patieso draugu, par kuru jūsu eminencei reiz tā labpatika interesēties.

Pie šiem vārdiem d'Artanjans pacēla lukturi pret Portosa jautro seju, kurš, sev par lielu prieku, beidzot, sāka visu saprast.

— Jūs ejat pie grāfa de La Fēra? — d'Artanjans teica. — Ceru, mēs jūs neapgrūtināsim, monsinjor. Ejiet, lūdzu, mums pa priekšu, mēs'jums sekosim.

Mazarīni lēnām sāka atgūties.

— Vai jūs sen esat oranžērijā? — viņš jautāja drebošā balsī, atcerē­damies, ka bija nokāpis savā dārgumu krātuvē.

Portoss jau atvēra muti, lai atbildētu, bet d'Artanjans pamāja viņam, lai viņš klusē.

— Mēs tikko kā atnācām, monsinjor, — d'Artanjans teica.

Mazarīni atviegloti uzelpoja; tas nozīmēja, ka viņam nevajadzēja baidīties

par saviem dārgumiem, bet vajadzēja baidīties tikai par sevi. Kaut kas līdzīgs smaidam pavīdēja viņa sejā.

— Jūs mani noķērāt, un es atzīstu sevi par uzvarētu. Jūs vēlaties nokļūt brīvībā, vai ne? Es jums palīdzēšu.

— O, monsinjor, — d'Artanjans tcica, — jūsu esat ļoti laipns, bet mēs jau esam brīvībā un no jums mēs vēlamies pavisam kaut ko citu.

— Kā? Jūs jau esat brīvībā? — Mazarīni jautāja.

— Protams, bet, lūk, jūs, monsinjor, esat kļuvis par mūsu gūstekni un tagad — tāds ir kara likums — jums jāmaksā izpirkums.

Drebuļi pārskrēja pāri visam Mazarīni ķermenim. Veltīgi viņš, ar savu caururbjošo skatienu, vērsās pie gaskonieša izsmiekla pilnās sejas, vai pie Portosa neizprotamās sejas izteiksmes. Viņi abi stāvēja ēnā, un neviens nespēja uzminēt viņu domas.

— Jāmaksā izpirkums? — Mazarīni atkārtoja.

— Jā, monsinjor.

— Bet, cik man tas varētu maksāt, d'Artanjana kungs?

— Vēl nezinu, monsinjor, — d'Artanjans teica. — Mēs tūlīt pajautāsim grāfam de La Fēram, ar jūsu emineneces atļauju. Vajag tikai atvērt durvis, kuras ved uz viņa istabu, un tur mēs visu noskaidrosim.

Mazarīni nodrebēja. ,

— Monsinjor, — d'Artanjans teica, — jūs, protams, pamanījāt, ka mēs ļoti godbijīgi pret jums izturamies. Tāpēc papūlaties atvērt durvis un labi iegaumēt, ka pie vismazākā jūsu bēgšanas mēģinājuma, pie vismazākā klie­dziena mēs būsim spiesti ķerties pie ārkārtējiem līdzekļiem. Ceru, ka jūs mani sapratāt.

— Esiet mierīgi, kungi, — Mazarīni teica, - es nemēģināšu neko tādu iesākt, dodu savu godavārdu.

D'Artanjans padeva zīmi Portosam turēt acis vaļā; lad, pagriezies pret Mazarīni, tcica:

— Tagad, monsinjor, atveriet, durvis.