Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XVI Kur tiek pierādīts, ka vissarežģītākajās situācijās drosmīgi cilvēki nezaudē vīrišķību, bet veseli vēderi — apetīti

Mazā cilvēku grupiņa trakā ātrumā nesās uz priekšu, pārpeldēdama viņiem nepazīstamu upi, kā arī atstājot pa kreisi tālu aiz sevis pilsētu, kuru Atoss uzskatīja par Dargemu.

Pa visu braukšanas laiku neviens vārds netika ne reizi izteikts un ne reizi neviens netika atskatījies atpakaļ.

Beidzot viņi pamanīja tālumā mežu, un pēdējo reizi uzšaujot ar piešiem zirgiem sānos, traucās turp.

Šeit, koku un krūmāju aizsega, viņi varēja apstāties, lai apspriestu savu situāciju. Zirgus, nenoņemot tiem seglus, palaida ganīties turpat zālājā, kurus uzdeva uzraudzīt abiem sulaiņiem, bet Grimo tika nostādīts sardzē.

— Atļaujiet apskaut jūs, mans draugs! — iesaucās Atoss, teikdams šos vārdus d'Artanjanam. — Jūs esat mūsu glābējs, un mēs visi lepojamies ar jums, kā ar īstu varoni.

— Atosam ir taisnība: es arī nevaru vien nobrīnīties jūsu veiklībai un izdomai, — piebilda Aramiss, apskaudams savu draugu. — Kādus tikai varoņdarbus jūs varētu veikt ar jūs prātu, aso redzi un dzelzs roku, kalpojot gudram un cienīgam cilvēkam!

— Tagad, — teica gaskonietis, — kad viss mums tik veiksmīgi ir beidzies, esmu gatavs pieņemt jūsu uzslavas un laipnības gan par sevi, gan par Portosu. l-aika mums ir daudz, tāpēc varat turpināt tādā pašā garā.

D'Artanjana vārdi atgādināja draugiem, ka viņi parādā ir arī Portosam par savu izglābšanos, un viņi karsti spieda viņam roku.

— Tagad viss prātīgi jāpārspriež, — teica Aloss, — mums nevajag vairs bēgt, kur acis rāda, bet jāizstrādā sava taktika. Ar ko mums būtu jāsāk?

— Ar ko jāsāk? Velns parāvis, to nav grūti izdomāt.

— Ja nav grūti, tad pasakiet, d'Artanjan!

— Mums jāliek līdz pirmajai ostai un, sametot mūsu nabadzīgos naudas līdzekļus, jānoīrē kuģis, kurš mūs aizveslu uz Franciju. Personīgi es ziedošu visu naudu, kura man ir līdz pēdējam grasim. Dzīvība — pats dārgākais, kas mums ir, bet mūsu dzīvība, vajadzētu vaļsirdīgi atzīties^ pašreiz karājas mata galā.

— Bet kādas jūsu domas, di Vallon? — jautāja Atoss.

— Esmu pilnīgi vienis prātis ar d'Artanjanu, — teica Portoss. — Šī zeme, kuru sauc par Angliju, ir vienkārši viena riebīga zeme.

— Jūs cicši esat nolēmis aizbraukt? — jautāja Atoss d'Artanjanam.

— Protams, velns pārāvis, — viņš teica. — Nezinu, kas gan mani šeit vēl varētu aizturēt.

Atoss saskatījās ar Aramisu.

— Nu ko, brauciet, mani draugi, — ar dziļu nopūlu teica Atoss.

— Kā brauciet?'— iesaucās d'Artanjans. — Jūs gribējāt teikt: brauksim?

— Nē, mans draugs, — teica Atoss. — Mums būs jāšķiras.

— Jāšķiras! — noteica Portoss. — Kāpēc mums būtu jāšķiras, ja mēs atkal esam visi kopā?

— Tāpēc, ka jūs savu uzdevumu esat izpildījuši un varat, jums pat vajag atgriezties Francijā, bcl mēs savu uzdevumu nepaveicām.

— Kā — nepaveicāt? — jautāja d'Artanjans ar dziļu neizpratni skatīdamis uz Atosu.

— Jā, mans draugs,— īsi atbildēja Atoss. — Mēs atbraucām uz šejieni, lai aizstāvētu karali Čārlzu Pirmo; mēs viņu slikti sargājām, tāpēc tagad mums vajag viņu glābt.

— Glābt karali? — iesaucās d'Artanjans, lūkojoties te uz vienu, te uz otru draugu.

Tie apstiprinoši māja ar galvu.

D'Artanjans ar dziļu līdzjūtību lūkojās savos draugos, viņam likās, ka viņi varbūt sāk jukt prātā.

— Vai tiešām jūs runājat nopietni? — jautāja d'Arlanjans. — Karalis ir veselas armijas ielenkumā, kura viņu ved uz Londonu. Šo armiju vada miesnieka dēls Harrisons. Tiklīdz karalis tiks nogādāts Londonā, tā notiks tiesa. Par to es varu galvot, par cik to visu dzirdēju tieši no Olivera Kromvela, tāpēc zinu, ka tā notiks.

Atoss no jauna saskatījās ar Aramisu.

— Pēc tiesas sprieduma iznešanas lēmums liks uzreiz izpildīts, - turpināja d'Artanjans. — Puritāņu kungi nemīl atlikt savas lietas uz ilgu laiku!

— Bet kā jūs domājat, kāds būs spriedums? — jautāja Atoss.

— Baidos, ka nāvessods: nemiernieki pārāk ilgi cīnījās pret karali Čārlzu Pirmo, lai varētu cerēt uz. viņa apžēlošanu, un viņiem atliks tikai viens līdzeklis — iznīcināt viņu. Vai tad jūs nezināt, ko teica Olivers Kromvels, kad apmeklēja Parīzi, kas viņam parādīja Vensenes pili, kur bija ieslodzīts princis Vandoms?

— Ko tad viņš tādu pateica? — jautāja Portoss.

— Kad tev ir darīšana ar prinčiem, tad skarties drīkst tikai pie viņu galvām.

— Es biju to dzirdējis, — teiea Atoss.

— Vai tad jūs domājat, ka lagad, kad viņi to ir saņēmuši gūstā, viņi atkāpsies no saviem uzskatiem?

— C) nē, es jums piekrītu. Bet, tad vēl jo vairāk mēs nevaram pamest karali, kad viņam draud lādas briesmas.

— Atos, jūs jūkat prātā!

— Nē, mans draugs,— viņš atbildēja. — Lords Vinters bija atbraucis mums pakaļ uz Franciju un atveda mūs pie karalienes Hcnriettas. Viņas augstība parādīja mums lielu godu, lūdzot mani un d'Erblē kungu par sava dzīvesbiedra aizstāvjiem; mēs devām karalienei vārdu, un ar šo vārdu mēs esam atdevuši viņai visu. Mēs atdevām viņas rīcībā savus spēkus, savas spējas — vārdu sakot, savu dzīvi. Mums tagad ir jāizpilda dotais solījums. Kā jūs domājat d'Erblē?

— Jā, — apstiprināja Aramiss, — mēs apsolījām.

— Bez tam, — turpināja Atoss, — mums ir vēl viens iemesls; klausieties uzmanīgi. Francijā viss ir zaudējis savu vērtību. Mums ir desmitgadīgs karalis, kurš pats vēl nezin, ko viņš vēlas; mums ir karaliene, kura ir iedegusies savā mazliet aizkavējusies kaislē; mums ir ministrs, kurš vada valsti, kā vienu lielu fermu, tas ir aizņemts tikai ar lo, kā vairāk izspiest zeltu no tās ar itālieša izveicību un intrigām; mums ir prinči, kuri stāv egoistiskā opozīcijā un panāk tikai to, ko spēj atņemt Mazarīni, las ir mazliet zelta vai mazliet varas. Es viņiem kalpoju, ne lāpēc, ka mīlu viņus (pašam Dievam ir zināms, ka es viņus cienu tik daudz, cik viņi ir vērti īstenībā, bet īstenībā viņi ir vērti ļoli maz), bet pēc viņu uzskatiem. Šeit es sastapu pavisam kaul ko citu; šeit es ieraudzīju paliesu nelaimi savā ceļā, nelaimi, kura piemeklēja karali un aizskar visas Eiropas likteni; un cs nolēmu kalpot šim karalim. Ja mums izdosies viņu glābt, tas būs lieliski, ja mēs mirsim par viņu, tas būs cēlsirdīgi.

— Bet jūs jau tagad zinai, ka jūs iesit bojā, — teica d'Artanjans.

— Mēs baidāmies, jā, bet bēdājamies tikai par lo, ka tas notiks tālumā no jums.

— Ko tad jūs darīsit svešā un jums naidīgā valsti?

— Jaunībā cs daudz ceļoju pa Angliju, lāpēc brīvi runāju šīs zemes valodā; Aramiss arī mazliet pārzin šo valodu. O, ja jūs vēl būtu kopā ar mums, draugi! Apvienojoties no jauna pec divdesmi gadu atšķirtības, mēs četratā ar jums, d'Artanjan, un ar jums, Portos, varēlu cīnīties ne tikai ar Angliju, bel ar veselām trim karaļvalstīm.

— Un jūs apsolījāt karalienei Henriettai, — turpināja neiecietīgi d'Artanjans, — ka jūs iekļūsit Taūerā, sakausit simts tūkstošus kareivju un tos uzvarēsit, neskatoties uz tautas gribu un tāda cilvēka godkāri, kā Kromvels? Jūs neesat redzējuši šo cilvēku — nedz. jūs Atos, nedz jūs Aramis. Ziniet, viņš ir ģeniāls cilvēks, kurš man atgādina mūsu kardinālu

— ne šo, bel to, lielo cilvēku. Vai jūs neuzņematies uz sevi pārāk daudz. Es jūs lūdzu, nenesiet veltīgu upuri, Atos. Kad es uz jums skatos, tad man liekas, ka redzu pilnīgi saprātīgu cilvēku; bet, kad paklausos jūs, tad pavisam jucis. Palīdziet taču man, Portos. Ko jūs domājat par to visu? Sakiet atklāti.

— Neko labu, — atteica Portoss.

— Klausieties, — turpināja d'Arlanjans, dusmojoties, ka Atoss neieklausās viņa vārdos, bet tikai savai iekšējai balsij. — Es nekad nedodu sliktus padomus. Tad ticiet, jūsu misija ir beigusies, beigusies godam. Atgriežaties Francijā kopā ar mums!

— Mans draugs, — tcica Aloss, — mūsu lēmums nav grozāms.

— Varbūt jums ir vēl kādi iemesli, kurus mēs vienkārši nezinām?

Atoss pasmaidīja.

D'Artanjans, uzsizdams sev pa ceļgaliem, sāka dot daudz un dažādu piemēru, kādi tikai viņam ienāca galvā. Bet Atoss par visu tikai smaidīja

— mierīgi un nepiekāpīgi, bet Aramiss tikai šūpoja galvu.

— Nu, labi jau, labi! — beidzot iesaucās d'Artanjans, izejot no tā saspringuma, kurš viņu vēl turēja grožos. — Lai ir pēc jūsu prāta! Ja jau jūs to tik noteikti vēlaties, lad noliksim arī savus kaulus šajā riebīgajā zemē, kur vienmēr ir auksts, kur migla skaitās — labs laiks, lietus — kā migla, kur saule līdzīga mēnesim, bet mēnesis sieram. Vispār, vai nav vienalga, kur miri: šeil vai kaut kur citur?

— Un neaizmirstiet, dārgais draugs, — teica Atoss, — ka šeil vajadzēs mirt pirms laika.

— Hā! Drusciņ ātrāk, drusciņ vēlāk, vai vēris ir par to runāt?

— Bel es jau tā visu laiku brīnos, kā mēs vēl esam dzīvi, — domīgi noteica Portoss.

— Neuztraucieties, Portos, nāve neliks uz. sevi ilgi gaidīt, — teica d'Artanjans. — Tātad, nolemts, ja Porloss neiebilst…

— Es, — leica Porloss, — esmu ar mieru uz visu, kas jums ir izlemts… Pie tam es atrodu, grāfa de La Fēra vārdus par skaistiem.

— Bel jūsu nākotne, d'Artanjan? Jūsu godkārīgie mērķi, Portos?

— Mūsu nākotne un mūsu godkārīgie mērķi! — atbildēja d'Arlanjans kaut kādā savādā satraukumā. — Kur nu mums par to vairs domāt, ja mēs glābjam karali? Kad karalis būs glābts, sasauksim kopā visus draugus.

sasitīsim puritāņus, iekarosim Angliju, atgriezīsimies Londonā, uzsēdināsim karali uz troņa…

— Un viņš mūs iecels par hercogiem un pēriem, — piebilda Portoss, un acis viņam icgailējās, kaut arī nākotne nemaz, nebija līdzīga šādai pasakai.

— Vai arī viņš aizmirsīs par mums, — noteica d'Arlanjans.

— O! — nočukstēja Portoss.

— Vai tad tā jau nav bijis, dārgo Portos? Man, liekas, ka mēs kādreiz izdarījām Austrijas Annai lielu pakalpojumu, tiesa, drusku niecīgāku par šo, kuru mēs lagad gribam sniegt Čārlzam I. Bet tas netraucēja karalienei Austrijas Annai aizmirst mūs uz veseliem divdesmit gadiem.

— Un tomēr, d'Artanjan, - teica Atoss, — vai tad jūs nožēlojat to, ka izdarījāt viņai toreiz pakalpojumu? .

— O nē! — teica d'Arlanjans. — Atzīstos pat, ka šis atmiņas mani nomierināja manas dzīves vissāpīgākajos brīžos.

— Lūk, redzat, d'Artanjan, valdnieki var būt nepateicīgi, bet Dievs nekad.

— Ziniet, Atos, — teica d'Arlanjans, — ja jūs būtu satikuši velnu zemes virsū, tad jūs spētu viņu aizraut uz paradīzi.

— Un tā?.. - teica Atoss, sniedzot roku d'Arlanjanam.

— Tātad, izlemts, — teica d'Artanjans. — Es atrodu, ka Anglija ir burvīga zeme, un es šeit palieku, bet likai ar vienu noteikumu.

— Kādu?

— Lai man neliek mācīties šo valodu.

— Tagad, mans draugs, — svinīgi teica Atoss, — zvēru pie visuvarenā Dieva un sava neaptraipītā vārda, ka visi neredzamie spēki sākot ar šo brīdi ir ar mums un, ka mēs visi atgriezīsimies Francijā.

— Āmen, — tcica d'Artanjans. — Bet, atzīstos, ka esmu pilnīgi pretējās domās.

— Ak, tas jau ir d'Artanjans! — piezīmēja Aramiss. — Viņš ir tik ļoti līdzīgs parlamenta opozīcijai, kura vienmēr saka „nē", bet dara „jā".

— Un pa to laiku glābj savu tēvzemi, — piebilda Atoss.

— Nu, lagad, kad viss ir izlemts, - leica Portoss, berzēdams rokas, — laiks padomāt par pusdienām. Ja atmiņa mani neviļ, tad mēs vienmēr pudienojām, pat viskritiskākajos dzīves apstākļos.

— Vai ir vērts runāt par pusdienām, kur ēd vārītu jēra gaļu un uzdzer alu! Kāds velns mūs uz šejieni ir atpūtis, Atos? Ak, piedodiet, — piebilda ar smaidu d'Artanjans, — es aizmirsu, ka jūs vairs neesat Atoss. Bet viss vienalga. Kādi ir jūsu plāni par pusdicnāņi, Portos?

— Mani plāni?

— Jā. Jums ir savi plāni?

— Nē, esmu izsalcis, un tas ir viss.

— Velns parāvis, es,arī esmu izsalcis; bet ar vienu vien izsalkumu nepietiek. Vajag atrast kaut ko ēdamu, vai varbūt jūs visi esat nolēmuši kopā ar mūsu zirgiem ēst zāli…

— Ak, — teica Aramiss, — atceraties, kādas austeres mēs ēdām Parpaļjo?

— Bet ceptu jēra galiņu? — piebilda Portoss, laizīdamies.

— Bet ar mums ir mūsu draugs, Mušketons, — tcica d'Artanjans, — kurš tā mācēja saldināt mūsu dzīvi Šantiljī.

— Tā ir taisnība, - piekrita Portoss, — mums ir Mušketons, bet no tā laika, kopš viņš kļuva par mājas pārvaldnieku, viņš kļuva ļoti neveikls. Bel lomēr uzaicināsim viņu. Ei, 'Muston! — mīlīgi pasauca Portoss, mēģinot pielabināt savu kalpu.

Mušketons atnāca. Viņš izskatījās diezgan nožēlojami.

— Kas ar jums ir noticis, cienītais Muston? — jautāja d'Artanjans.

— Nē, kungs, esmu ļoti izsalcis, — atbildēja Mušketons.

— Nu, lūk, tāpēc mēs arī tevi pasaucām,, mīļo Muston. Vai jūs nevarētu noķert kādu trusīti vai irbiti, no kuriem jūs mums gatavojāt brīnišķīgu mērci, kad mēs dzīvojām viesnīcā… velns parāvis, nevaru atcerēties tās nosaukumu.

— Viesnīcā… — tcica Portoss. - Velns lai parauj, es arī nevaru atcerēties.

— Tas nav svarīgi. Un ar laso palīdzību saķert vairākas pudeles vecā burgundieša, kurš kādreiz, tik labi izdziedināja jūsu kungu no visādiem ievainojumiem?

— Diemžēl, kungs! — iebilda Mušketons. — Baidos, ka tādas lietas Šajā šausmīgajā valstī — ir retums. Es domāju, ka mums labāk mēģināt apciemot, lūk, lo mājiņu, kura redzama meža malā.

— Kā? Šeil tuvumā ir māja? — jautāja d'Arlanjans.

— Ja, kungs, — atbildēja Mušketons. — Lieliski. Lai notiek pēc jūsu prāta, mans draugs, iesim pie šīs mājas saimnieka. Kungi, ko jūs teiksit? Vai jūs neatrodat Muškelona priekšlikumu par saprātīgu?

— Bet, ja saimnieks izrādīsies puritānis? — jautāja Aramiss.

— Vēl jo labāk, velns parāvis!. — atbildēja d'Arlanjans. — Ja viņš ir puritānis, mēs viņam paziņosim, ka karalis ir saņemts gūstā, un viņš par godu šim notikumam mūs uzcienās ar baltām vistiņām.

— Bet, ja viņš būs rojālists? — piezīmēja Portoss.

— Tad mēs ar visdziļākajām skumjām mūsu sejās noplucināsim visas viņa melnās vistas.

— Jūs esat viens laimīgs cilvēks, d'Artanjan, — teica Aloss, pasmaidīdams par gaskonieša asprātību, — jūs vienmēr mākat pacelt garastāvokli.

— Ko lai dara! — atbildēja d'Artanjans. — Esmu piedzimis zemē, kur nekad nekad nav mākoņu.

— Nc tā kā šeit, - teica Portoss, pārslaukot ar roku pāri vaigam, lai pārliecinātos vai tā nav lielus lāse.

— Braucam, braucam, - tcica d'Arlanjans, — lūk, vel viens iemesls, lai ātrāk dotos ceļā… Ei, Grimo!

Grimo atnāca.

— Nu, Grimo, manu draudziņ, vai jūs neesat kaut ko pamanījis? — jautāja d'Artanjans.

— Neko, — atteica Grimo.

— Muļķīši! — tcica Porloss. — Viņi pal neseko mums. O, ja es būtu bijis viņu vielā!

— Jā, viņi nolaida buku, — teica d'Arlanjans. — Es labprāt apmainītos kaut ar pāris vārdiem ar Mordauntu šajā skaistajā klajumiņā. Paskatieties, kāda jauka vietiņa, lai varētu noliki cilvēku gar zemi.

— Labi, kungi, — leica Aramiss, — es domāju, ka dēlam ir tālu līdz. viņa mātei.

— Ei, mīļo draudziņ, vēl pagaidiet! — leica Aloss. — Vēl nav pagājušas pat divas stundas, kopš mēs esam šķīrušies, un viņš vēl nezina, uz kuru pusi mēs esam devušies un kur mēs esam. Mēs varēsim paleikt, ka viņam ir tālu līdz mātei, kad mēs visi izkāpsim Francijas krastos, ja tikai mūs nenositīs vai nenoindēs.

— Bcl tagad papusdienosim, — teica Porloss.

— O, jā, — teica Atoss. — Esmu ļoti izalcis.

— Es ari, — piebilda d'Artanjans.

— Nāve melnajām vistām! — iesaucās Aramiss.

Un četri draugi, Muškelona vadībā, devās uz tālumā esošo mājiņu, kura stāvēja paša meža malā. Pie viņiem atgriezās iepriekšējā bezrūpība, lā kā viņi visi bija kopā un pilnīgā kārtībā, kā tcica Atoss.