Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XLIII spēks un prāts

Vakariņas pagāja klusējot, bet ne skumji, jo laiku pa laikam d'Artanjana sejā parādījās viltīgs smaids, kurš vienmēr liecināja par viņa labo noskaņojumu. Portosam nepaslidēja garām neviens šāds smaids, un katru reizi, to pamanīdams, viņš ar dažādiem izteicieniem lika savam draugam saprast, ka viņš, kaut ari nezina, kādas domas šaudās d'Artanjanam galvā, tās ļoti interesē.

Kad vakariņas bija paēstas un viņi sēdās pie deserta, d'Artanjčins iesēdās ērtāk krēslā un, pārlicis kāju pār kāju, atgāzās pret krēsla atzveltni ar tāda cilvēka izskatu, kurš ir ļoti apmierināts pats ar sevi.

Portoss ar elkoņiem atspiedās pret galdu un, uzlikdams zodu pret delnām, paskatījās uz d'Artanjanu ar uzticības pilnu skatienu, kurš piešķīra šim milzim tik labsirdīgi — pievilcīgu izskatu.

— Nu? — pēc laiciņa jautāja d'Artanjans.

— Nu - Portoss atkārtoja.

— JŪs teicāt, mans draugs…

— Es?.. Es neko neesmu teicis!

— Nav tiesa, jūs man teicāt, ka vēlaties no šejienes aiziet.

— Ā! Šīs vēlēšanās man nekad nepietrūks.

— Un jūs piebildāt, ka, lai to izdarītu, vajag tikai uzlauzt durvis vai sienu.

— Taisnība. Es tā teicu un teikšu ari tālāk.

— Bet es jums teicu, dārgo Portos, ka šis paņēmiens neder, jo mēs nepaspēsim noiet ne piecdesmit soļus, kā mūs saķers un iesviedīs atpakaļ akmens maisā, ja mums nebūs drēbju, lai pārģērbtos bēgšanai, un ieroču, lai aizstāvētos.

— Jums taisnība. Drēbes un ieroči mums ir nepieciešami.

— Tad, lūk, Portos, mums tagad būs gan viens, gan otrs, un, varbūt, pat būs vēl kaut kas labāks.

— Kur tad? — Portoss jautāja, skatīdamies visapkārt.

— Nemeklējiet veltīgi. Viss būs vajadzigājā laikā. Cikos kareivji staigā gar mūsu logiem?

— Ja nekļūdos, stundu pēc krēslas iestāšanās.

— Ja viņi šodien iznāks, kā parasti, mums būs tas prieks viņus pavisam drīz ieraudzit.

— Jā, drīz.

— Vai jūsu rokas vēl arvien ir tik spēcīgas?

Portoss atpogāja sava krekla piedurknes un ar labpatiku noskatījās uz savām muskuļotajām rokām, — katra no tām bija vidusmēra cilvēka ciskas lielumā.

— Nu, protams, — viņš teica.

— Un jūs bez pūlēm varēlu uztaisīt gredzenu no šīm stangām un korķaviļķi no šis lāpstiņas?

— Protams, — viņš teica.

— Paskatīsimies, — d'Arlanjans teiea, pasniedzot Portosam minētos prekšmetus.

Milzis bez pūlēm veica prasītās manipulācijas.

— Lūk! — viņš teica.

— Lieliski! — d'Artanjans leica. — Patiešām daba jūs ir dāsni apveltījusi.

— Es dzirdēju, — Porloss teica, — ka kaut kāds sengrieķu spēkavīrs Krotonas Milons veica apbrīnojamas lietas: viņš apsēja sev ap galvu virvi, lad ar galvas muskuļu spēku palīdzību to sarāva; ar dūres sitienu nogāza no kājām bulli, pēc tam to aiznesdams uz saviem pleciem; aiz pakaļkājām apstādināja auļojošus zirgus un lā tālāk. Par to uzzinājis, es Pjerfonā izdarīju to pašu, ko Milons, izņemot vienu: es nevaru ar galvu saraut virvi.

Tas tāpēc, ka spēks jums nav galvā, — d'Artanjans teica.

— Jā, tas man ir rokās un plecos, — Portoss naivi atbildēja.

— Tātad, mans draugs, pieejiet pie loga, un lieciet savu spēku lietā: salaužict režģi. Pagaidiet, ļaujiet man vispirms nodzēst lampu.