Pēc divdesmit gadiem. 2 daļa

XXIII Strādnieki

Nakts vidū Čārlzs sadzirdēja šausmīgu troksni pie sava loga. Tur klaudzēja āmuri, cirvji, čīkstēja stangas, spiedza zāģis.

Viņš jau gulēja gultā un sāka migt, kad atskanēja šis drausmīgais troksnis, kurš lika viņam uzlekt stāvu» Troksnis jau pats par sevi bija nepatīkams, bet, galvenais, tas sasaucās ar viņa dvēseles pārdzīvojumiem — tāpēc ka viņš jau iepriekš juta baismu nojautu un drūmas domas. Būdams viens, visu pamests, viņš nebija spējīgs panest šīs jaunā mokas, kuras viņš nespēja paredzēt savā spīdzināšanas programmā; tāpēc viņš lūdza Parri nodot sargkareivim, lai tas palūdz strādniekus tik skaļi neklaudzināt un pasargāt pēdējo miegu tam, kurš vēl nesen bija viņu karalis.

Sargkareivis nevēlējās pamest posteni, tāpēc atļāva Parri pašam aiziet pie strādniekiem.

Apejot apkārt pils sienām un pieejot pie karaļa istabas loga, Parri ieraudzīja, ka režģis, kurš bija uz balkona, tika noņemts, bet tā vietā tiek piebūvēts ešafots. Tas vēl nebija pabeigts, bet to jau apsita ar melnu kalinkoru.

Šim ešafotam, kurš tika piestiprināts pie paša loga, būdams divdesmit pēdu augsts, apakšā bija izbūvēti vēl divi stāvi, kuri kalpoja par šīs būves balstu.

Parri, lai cik viņam tas nebija pretīgi, redzot šo atbaidošo būvi, sāka lūkoties pēc tiem lielajiem trokšņa cēlājiem, kuri šeit bija astoņu vai desmit cilvēku sastāvā. Otrajā stāvā viņš pamanīja divus cilvēkus, kuri ar laužņu palīdzību ņēma ārā pēdējos balkona nostiprinājumus.

Viens no strādniekiem, īsts milzis, izpildīja tarāna lomu, kurš kādreiz kalpoja cietokšņa sienu jaukšanā. Pie katra viņa cirtiena, akmeņi ar lielu troksni drupa uz visām pusēm. Otrs stāvēja uz ceļgaliem un vilka ārā va|īgos akmeņus.

Šie divi cilvēki, laikam, arī radīja to nenormālo troksni, kurš tik ļoli uztrauca karali.

Parri uzrāpās pie viņiem pa trepēm augšā.

— Mani draugi, — viņš griezās pie viņiem, — lūdzu strādājiet mazliet klusāk! Karalis Čārlza Pirmais ir aizgājis pie miera un viņam vajadzīgs ir klusums.

Cilvēks, kurš strādāja ar lauzni pagriezās pret Parri. Bet tā kā viņš stāvēja visā savā augumā, tad Parri nespēja tumsā saskatīti viņa seju.

Cilvēks, kurš tupēja uz. ceļgaliem, arī pagriezās, un lā kā viņš atradās krietni zemāk par savu biedru, tad viņa seju Parri varēja saskatīt luktura gaismā.

Cilvēks, lūkodamies Parri tieši acīs, pielika pie lūpām pirkstu.

Parri palika mēms no pārsteiguma.

— Labi, labi, — teica strādnieks tīrā angļu valodā, — ej pie sava karaļa un saki viņam, ka, ja viņš slikti guļ šonakt, lad nākošnakt viņš gulēs daudz mierīgāk.

Šie Šausmīgie vārdi, kuriem piemita lik burtiska nozīme, tika uzņemti ar blakus strādājošajo strādnieku dārdošiem smiekliem.

Parri aizgāja, domādams, vai tikai viņam tas viss nav rādījies sapnī.

Karalis Čārlzs 1 viņu gaidīja ar nepacietību.

Tajā mirklī, kad Parri ienāca, sargkareivis ziņkāres dzīts ieskatījās istabā, lai palūkotos, ko dara karalis.

Karalis Čārlzs 1 bija apgūlies pusguļus gultā, atspiezdamies uz elkoņiem.

Parri, aizvēris aiz. sevis durvis, pienāca pie' karaļa gultas, bet viņa seja staroja. N - •

— Jūsu majestāte, — viņš klusi teica, — vai jūs zināt, kas lie ir par strādniekiem, kuri irokšņo pie jūsu loga?

— Nē, — leica Čarlzs 1, skumji šūpojot galvu. — Kā lai eš to zinu?.. Vai tad es vispār pazīslu šādus ļaudis?

— Jūsu majestāte, — teica Parri vēl klusāk, pieliecoties pie karaļa gultas, — tas ir grāfs de La Fērs un viņa biedrs.

— Viņi man būvē ešafotu? — pārsteigts jautāja karalis.

— Jā, un, būvējot to, viņi sienā taisa caurumu.

— TssL — izbailēs iesaucās karalis. — Tu pats viņus redzēji?

— Es runāju ar viņiem.

Karalis Čārlzs I salika savā priekšā rokas un pievērsa skatienu debesīm. Tad pēc īsas un karstas lūgšanas, viņš izlēca no gultas, pienāca pie loga un atrāva vaļā aizkaru. Sargkareivji tāpat jā agrāk staigāja pa balkonu, bet tālāk rēgojās melna platforma, pa kuru kustējās cilvēki, līdzīgi ēnām.

Čārlzs 1 neko nevarēja saskatīt, bet zem savām kājām viņš juta cirtienu radītā, trokšņa drebēšanu, kurus radīja viņa draugi; tagad katrs šis sitiens priecīgi atbalsojās viņa sirdī.

Parri nebija kļūdījic, viņš pazina Atosu.

Tas patiešām bija Atoss kopā ar savu draugu Portosu, kuri kala sienā caurumu, lai nostiprinātu šķērsbaļķi.

Šis caurums izgāja tukšumā zem pašas karaļa istabas grīdas. Ielienot tajā, varēja ar laužņu un stipru plecu palīdzību, kādi bija Portosam, izlauzt gabaliņu parketa. Karalis varētu izlīst pa šo caurumu un kopā ar saviem palīgiem nokāpt vienā no apakšējiem ešafota stāviem, kurš bija pilnīgi pārklāts ar melnu matēriju; tur viņam vajadzētu pārģērbties jau iepriekš sagatavotajās strādnieka drēbēs, bet pēc tam, nesteidzoties, mierīgi iziet uz ielas. Sargkareivji mierīgi palaistu garām strādniekus, kuri būvēja ešafotu.

Bet tālāk… Mēs jau teicām, ka laiviņa bija pilnā gatavībā uzņemt pasažierus.

Šis plāns bija lielisks, viegls un vienkāršs, kā viss, kas rodas drosmīgās un uzticamās sirdīs.

Bet pagaidām Atoss ar savām baltajām un izsmalcinātajām rokām, vilka ārā akmeņus, kurus atskaldīja Portoss. Caurums, kurš atradās zem balkona, bija jau cilvēka galvas lielumā. Vēl divas stundas un pa to varēs ielīst viss cilvēka stāvs. Līdz rītausmai caurums būs gatavs un tas pazudīs zem melnās drānas apsituma, kuru izdarīs d'Arlanjans. D'Artanjans uzdeva sevi par franču meistaru un sila naglas ar lielu veiklību, kā īsts tapešu meistars. Aramiss piegrieza melno drēbi, kura nokarājās līdz pašai zemei, nosedzot visu koka būvi.

Pa to laiku tuvojās rīts.

Uz ielas visu laiku dega ugunskurs, kuru kurināja ar oglēm un kūdru, kas palīdzēja strādniekiem pārciest šīs nakts aukstumu, tas ir no 29. uz 30.janvāri. Katru mirkli pat paši uzcītīgākie strādnieki nāca sildīties pie ugunskura.

Vienīgi Atoss un Portoss nepārtrauca savu darbu.

Tāpēc pie pirmās rītausmas atblāzmas caurums sienā bija pietiekami liels. Atoss ielīda lajā, paķerot līdzi drēbes, kuras bija domātas karalim. Portoss pasniedza viņam lauzni, bet d'Artanjans piesedza caurumu ar melno drānu (izšķēidība, kura dotajā situācijā bija ļoti noderīga!). Tas nosedza gan caurumu, gan to, kurš ielīda šajā caurumā.

Atosam atlika tikai divas stundas darba, lai nok]ūlu lidz karalim, bet pēc čelru draugu aprēķiniem viņu ricibā bija vesela diena. Pabeidzis savu darbu, d'Artanjans aizgāja pārģērbties. Aramiss devās pie Džeksona, lai kopā ar viņu mēģinātu piekjūt karalim.

Visi trīs norunāja, ka tiksies Pils laukumā, lai noskatītos, kas notiks, kad nolasīs nāves spriedumu.

Pirms aiziet projām, Aramiss piegāja pie izdobtā cauruma un pateica Atosam par savu vēlēšanos apmeklēt karali.

— Novēlu jums visiem veiksmi, — viņam atbildēja Atoss. — Pastāstiet karalim, kā mums iet uz priekšu ar šī uzdevuma izpildi. Pasakiet" viņam, ka tad, kad viņš būs istabā viens, lai paklaudzina pa grīdu, tad es varēšu vieglāk noteikt viņa atrašanās vielu. Labi būtu, ja Parri man palīdzētu jau laicīgi izņemt apakšējo akmens flīzi, kura, laikam, būs no marmora. Pa to laiku jūs, Aramis, ncatejiet ne soli no karaļa. Runājiet pēc iespējas skaļāk, jo aiz durvīm noteikti klausīsies. Ja istabā būs sargkareivis, nositiet viņu bez vārda runas; ja viņi būs divi, lai Parri vienu nosit vienu, bet jūs otru; ja viņi būs trīs — ļaujiet nosist sevi, bet glābiet karali.

— Esiet mierīgs, — Aramiss tcica, — es paņemšu divus dunčus, vienu sev, otru — Parri. Vai tagad viss?

— Jā, ejiet! Tikai pārlieciniet karali neizrādīt nekādu lieku cēlsirdību. Ja notiek kautiņš, lai viņš apjukuma laikā mēģina nozust pa šo caurumu. Ja flīze liks nolikta savā vietā, tad paies vismaz desmit minūtes laika, kamēr atradīs to vietu un izcels to ārā, bet mēs paspēsim pa šo laiku jau būt gabalā, lidz ar to karalis liks glābts.

— Viss tiks izpildīts, kā jūs sakāt, Atos. Jūsu roku — jo mēs, varbūl, vairs netiksimies.

Atoss apskāva Aramisu un noskūpstīja viņu.

— Tas jums! — viņš tcica. — Bel jūs, ja es miršu, apskaujiet un pasakiet d'Arianjanam, ka es viņu vienmēr esmu mīlējis kā dēlu. Apskaujiet tāpat drosmīgo un uzticamo Portosu. Ardievu!

— Ardievu! — Aramiss viņam atbildēja. — Tagad esmu pārliecināts par to, ka karalis tiks glābts, un arī par lo, ka es spiežu viscēlsirdīgākā cilvēka roku.

Aramiss šķīrās no Atosa, nokāpa zemē pa Ircpēm no ešafota un devās uz viesnīcu, svilpodams dziesmiņu par godu Kromvclam. Viņš sastapa savus draugus pie sprēgājoša kamīna ar ceptu cāli un vīna pudeli rokās. Portoss ēda, lamājot visus parlamenta locekļus. D'Artanjans ēda klusējot, savā galvā izdomādams dažādas versijas vienu par otru pārdrošākas.

Aramiss viņiem pastāstīja par to, ko viņi bija norunājuši ar Atosu. D'Artanjans piekrītoši pamāja ar galvu, bet Porloss iesaucās:

— Bravo! Mēs ari būsim turpat blakus, kad notiks bēgšana. Zeni šī ešafota var ļoti labi paslēpties, uri mēs visi lur varēsim sarūmēlics. D'Arlanjans, es, Grimo un Mušketons varēs viegli nosist astoņus cilvēkus. Es jau nerunāju par Blczuā; viņš ir derīgs tikai, lai pieskatītu zirgus. Pa divām minūtēm uz vienu cilvēku — tas salādis četras minēles. Mušketonam vajadzēs minūti vairāk, — tātad piecas. Pa šīm piecām minūtēm jūs varēsit noskriet ceturtdaļjūdzi.

Aramiss ātri apēda gabalu cāļa, uzdzerdams tam virsū vīnu, tad ātri aizgāja un pārģērbās.

— Tagad, — viņš teica, — cs iešu pie viņa gaišības. Parūpējaties par ieročiem, Portos; sargājiet labi savu gūstekni, d'Artanjan.

— Esiet mierīgs! Mušketonu nomainīja Grimo: viņš sēž pie pagraba ieejas durvīm.

— Tomēr pastipriniet uzraudzību un veltīgi netērējiet ne mirkli.

— Tērēt laiku! Mans dārgais, pajautājiet Porlosam, es nedzīvoju, es visu laiku esmu uz kājām, it kā būtu kāds dejotājs. O, cik mīļa man tagad liekas mūsu Francija! Cik labi, ja ir tēvzeme, it sevišķi, ja tev tik slikti klājas svešumā!

Aramiss atvadījās no saviem draugiem tikpat sirsnīgi, kā no Atosa, tas ir karsti viņus apskāva. Tad viņš devās pie bīskapa Džeksona un paskaidroja viņam savus nāciena iemeslus. Džcksons labprāt piekrita ņemt sev līdzi Aramisu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam bija vajadzīgs mācītājs, tā kā karalis, viņš domāja, gribēs noklausīties mesu un attīrīt savu dvēseli.

Apģērbis to pašu mantiju, kuru iepriekšējā vakarā bija apģērbis Aramiss, bīskaps iesēdās karietē. Aramiss, kuru lielās skumjas un izteikti bālais vaigs viņu pārvērta līdz nepazīšanai daudz vairāk, nekā apģērbtā diakona sutāna, iesēdās karietē līdzās bīskapam. Kariete apstājās pie Vaithollas. Pulkstens bija deviņi. Viss bija tapat, kā agrāk. Priekšnams un gaiteņi bija pārpildīti ar sargkareivjiem. Divi sargkareivji stāvēja sardzē pie karaļa istabas, divi pastaigājās pa balkonu, kurš atradās ešafota priekšā, uz kura jau atradās bluķi» Tomēr karalis bija cerību pilns; bet, kad viņš ieraudzīja Aramisu, viņa cerības pārvērtās priekā. Viņš apskāva Džeksonu un paspieda roku Aramisam. Bīskaps sāka runāt ar karali tik skaļi, lai varētu labi dzirdēt, par vakardienas tikšanos. Karalis atbildēja, ka bīskapa vārdi viņam ir iekrituši dziļi sirdī un viņš vēlētos vēl tādu pašu sarunu. Džeksons griezās pie apkārtstāvošajiem un lūdza viņus atstāt divatā ar karali. Visi aizgāja.

Kā tikai aizvērās durvis, Aramiss ātri pateica karalim:

— Jūsu majestāte, jūs liksit glābts! Londonas bende ir nozudis; viņa palīgs ir lauzis sev kāju vakar pie jūsu logiem, kad krāva baļķus. Tas bija viņš, kas vakar kliedza. Protams, tagad jau ir konstatējuši, ka bende ir nozudis, bet citu bendi var atvest likai no Brislolcs, bet, lai viņu no turienes atvestu, ir vajadzīgs laiks. Un tā, mūsu rīcībā būs vesela diena.

— Bet ko dara grāfs de La Fērs? — jaulāja karalis.

— Viņš ir divu soļu attālumā no jums, kungs. Paņemiet krāsns kruķi un trīs reizes uzsitiet ar lo pa grīdu; jūs dzirdēsit viņa atbildi.

Karalis ar drebošu roku paņēma krāsns kruķi un iesita ar to pa grīdu trīs reizes. Par atbildi šiem sitieniem atskanēja dobji klauvējieni.

— Tātad, — leica karalis, — tas cilvēks, kurš tagad man atbild, ir…

— Grāfs de La Fērs, jūsu majestāte, — nobeidza Aramiss. — Viņš jums gatavo ceļu, pa kuru jūsu majestāte varēs bēgt. Parri, jūs no savas puses, paceliet šo marmora plāksni, tad eja būs pilnīgi brīva.

— Bet man nav nekādu instrumentu, — teica Parri.

— Paņemiet šo dunci, — atbildēja Aramiss, — bet likai pacenšaties to galīgi nenotrulināt, tā kā las jums varēs noderēt ari citam darbiņam.

— O, Džekson! — karalis griezās pie bīskapa, ņemot viņu aiz. abām rokām. — Atcerieties tā cilvēka lūgumu, kurš bija jūs karalis…

— Kurš arī tagad ir un paliks karalis — atbildēja bžeksons, skūpstot roku karalim.

— Lūdziet visu savu dzīvi par to augstmani, kuru jūs tagad redzat savā priekšā, kuru jūs dzirdat tur apakšā, un vēl par diviem, vienalga, kur >yī viņi neatrastos, esmu pārliecināts, dara visu iespējamo manai bēgšanai.

— Jūsu majestāte, — Džcksons atbildēja, — esmu jūsu kalps. Kairu savu nodzīvoto dienu es aizlūgšu par jūsu četriem uzticamiem draugiem.

Pa to laiku apakšā zem grīdas sākās jau saklausāma rosība. Pēkšņi galerijā atskanēja troksnis. Aramiss paķēra krāsns kruķi un padeva zīmi Atosam apklust.

Troksnis tuvojās. Varēja saklausīt kareivju vienmērīgo soļu dimdoņu. Četri vīrieši kuri atradās karaļa istabā, sastinga, skatoties uz. durvīm, kuras lēni, ii kā negribīgi, atvērās.

Sargkareivji nostājās ierindā blakus Istabā. Parlamenta komisārs, ģērbies viscaur melnās drēbēs, ļaunprātīgas godkāres pārpilns, ienāca istabā, paklanījās karalim, un, atvēris pergamentu, nolasīja viņam spriedumu, kā tas vienmēr notiek, ja apsūdzētais ir uz nāvi notiesāts.

— Ko tas nozīmē? — jautāja Aramiss Džeksonam.

Džcksons padeva zīmi, ka neko nesaprot.

— Tātad tas notiks šodien? — karalis jautāja uztrauktā balsī, kuru saprata tikai Džcksons un Aramiss.

— Vai lad jūs nelikāt brīdināts, ka tas noliks šodien no paša rīta?' — jautāja cilvēks melnajā apģērbā!

— Tātad, — jautāja karalis, — man jāmirst, kā vienkāršam ceļa laupī­tājam zem Londonas bendes cirvja asmens?

— Londonas bende ir nozudis, — atbildēja komisārs, — bet viņa vietā ieradās cits cilvēks, kurš piedāvāja savus pakalpojumus. Tiesas lēmums tiks atlikts tikai uz to laika sprīdi, cik prasīs jūsu personīgo lietu savešana kārtībā un jūsu kristieša pienākumu izpilde.

Aukstie sviedri, kuri izspiedās uz karaļa pieres, bija vienīgie viņa uztraukuma liecinieki.

Toties Armiss palika nāves bāls. Viņa sirds pārstāja pukstēt; viņš aizvēra acis un pieķērās pie galda malas. Redzot viņa patiesās bēdas, Čārlzs, likās, aizmirsa par savām.

Viņš pienāca pie Aramisa, paņēma viņa roku un apskāva viņu.

— Pietiks, mans draugs, — viņš teica ar skumju smaidu, — esiet vīrišķīgs.

Tad, griezdamies pie komisāra, teica:

— Esmu gatavs. Bet es vēlētos palūgt divas lietas, kuras, cerams, jūs neaizturēs pārāk ilgi; vispirms, es gribētu attīrīt dvēseli, tad apskaut savus bērnus, lai atvadītos no tiem uz mūžu. Vai man tas būs atļauts?

— Bez. šaubām, — atbildēja komisārs.

Un viņš aizgāja.

Aramiss, atgūstoties no pirmā šoka, savilka rokas dūrēs, un skaļi iestenējās.

— Sēžaties, Džekson, — karalis teica, stājoties uz ceļgaliem, — jums atliek mani uzklausīt, bet man izsūdzēt grēkus. Neaizejiet, — viņš griezās pie Aramisa. un jūs arī palieciet, Parri. Pat tagad, grēksūdzes laikā, man nav ko pateikt tādu, ko es nespētu pateikt jūsu klātbūtnē.